Lai gan izglītībai, pēc Volstonkraftas ieskatiem, ir ļoti liela nozīme, par svarīgāku viņa tomēr uzskata ģimeni un bērnu audzināšanu. Bērni nav apgūtinājums vai traucēklis, kas stājas ceļā sievietes “īstajam” darbam. Tieši bērni ir viņas īstais darbs. Taču tie var nebūt sievietes vienīgais darbs. Un tie nav tikai viņas darbs.
medicīna
Es atceros, ka Džimijs Savils uzradās slimnīcā 1969. gadā… Viņš strādāja par nesēju un izmantoja nesēju atpūtas zonu kā savu biroju jeb “bāzi” slimnīcā. Tolaik cilvēki uzskatīja, ka viņš strādā brīvprātīgi, jo viņam ir laba sirds.
Lai Latvijas pāriem retāk nāktos no ginekologa dzirdēt frāzi “Vajadzēja dzemdēt ātrāk!”, rosinu izglītības sistēmā attiekties pret skolēniem un studentiem kā pret nākotnes vecākiem.
Būtiski arī atzīmēt, ka eitanizēšana garīgu un psihisku ciešanu dēļ pilnībā izmaina izpratni par to, kāds ir psihiatru un psihoterapeitu darbības mērķis. Visiem iespējamiem līdzekļiem atturēt depresīvos no pašdestrukcijas? Vai atturēt tikai līdz zināmai robežai?
Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par japāņu izcelsmes britu rakstnieka, Nobela prēmijas literatūrā laureāta Kadzuo Išiguro distopisko romānu “Nekad neatlaid mani”, kas stāsta par alternatīvo jaunlaiku Lielbritāniju, kurā viena cilvēku grupa tiek klonēta un audzināta ar mērķi “donēt” orgānus “normālajiem cilvēkiem”.
Audzināts liberālās kristietības garā, Džeimss daudz prātoja par Dievu un Viņa ieceri. “Ja Dieva tomēr nav, mans ķermenis nepieder pie Viņa plāna,” viņš prātoja, bet vienlaikus nāca pie atziņas, ka cilvēkiem, kuri jūtas piedzimuši nepareizajā ķermenī, ir ļoti egocentrisks skatījums, it kā tas būtu “viņiem sūtīts īpašs pārbaudījums”. Ja Visums ir tikai grandioza nejaušība, “kāda jēga tik drastiski sevi mainīt?”
Runājot par hormonu preparātiem un pubertātes bloķētājiem, kā arī vienam nepilngadīgajam jau “mainītu dzimumu”, kāda no intervētajām ekspertēm stingri uzsvēra, ka šis nav politiķu jautājums – šis esot klīnisks, proti, ārstu ekspertīzes jautājums. Ārsti tad lai arī izlemjot. Pusaudžu psihoterapeits Nils Konstantinovs savukārt sacīja, ka nē, tas viss ir politisks jautājums. Manuprāt, tas primāri un izšķiroši ir ārstu ētikas jautājums.
Tā kā grūtniecības pārtraukšanā nenovēršami iet bojā auglis, kas nav ne sievietes, ne vīrieša ķermeņa daļa, bet ir dzīvs, pie cilvēku sugas un attiecīgi pie sabiedrības piederošs īpatnis agrīnā attīstības stadijā, aborta procedūra, visdrīzāk, nepieder pie indivīdu vai ģimeņu privātās sfēras. Līdz ar to šis jautājums ir kopienas – demokrātiskā vairākuma vai tiesu varas rokās.
Naturālistiskais skatījums medicīnā ir lietiskojis slimību, padarot to par šķietami objektīvu, no saslimušās personas neatkarīgu realitāti, fizioloģisku un izolētu problēmu. Rezultātā tā vietā, lai ārstētu cilvēku, tiek ārstēti orgāni vai orgānu sistēmas, vairumā gadījumu bezpersoniskās ārstēšanas praksēs, kas tikai palielina slimnieka stresu un atsvešinātību no pasaules un sava ķermeņa.
Kā citos ētiska rakstura jautājumos, debates par eitanāziju balstās ļoti dziļās un fundamentālās atšķirībās gan tiesību un pienākumu izpratnē, gan arī pašu šo nojēgumu pamatojumā noteiktā filozofiskā antropoloģijā un attiecīgi metafizikā.
Latvijā bažas par vakcinēties vilcināšanās pieaugumu ir piepildījušās. Bet ne vakcīnu izstrādātāju vai regulatoru dēļ. Vakcinācija un uzticēšanās tai kā sabiedrības veselības instrumentam Latvijā ir izgāzusies aplamās un melīgās komunikācijas ar sabiedrību dēļ.
Mana labā roka turēja zondi, un mana kreisā plauksta piesardzīgi novietojās uz sievietes siltā vēdera. Es uzlūkoju viņas seju. Viņa raudāja vēl vairāk, un seja bija saviebta sāpēs. Es pārvietoju zondi, līdz uzķēru viņas nu jau tukšās dzemdes attēlu. Manas acis atkal pievērsās manām rokām. Es paskatījos uz tām, it kā rokas pat nepiederētu man.