Savā pirmajā ārvalstu vizītē pēc ievēlēšanas par Argentīnas prezidentu Havjers Milejs uzstājās Pasaules ekonomikas forumā Davosā 2024. gada 17. janvārī. Publicējam viņa runu pilnā apjomā. Pārskatu par Mileja filozofiskajiem un politiskajiem uzskatiem, kā arī ietekmes avotiem var lasīt šeit: https://telos.lv/havjera-mileja-uzskati/ Telos arhīvā var noklausīties sarunu par Austriešu ekonomikas skolu: https://telos.lv/saruna-austriesu-ekonomika/
Labdien! Liels paldies.
Šodien es esmu šeit, lai jums pateiktu, ka Rietumu pasaule ir apdraudēta. Un tā ir apdraudēta, jo tie cilvēki, kuriem būtu jāaizstāv Rietumu vērtības, ir pieņēmuši tādu pasaules redzējumu, kas nenovēršami ved uz sociālismu un attiecīgi uz nabadzību.
Diemžēl pēdējās desmitgadēs Rietumu pasaules nozīmīgākie līderi ir atteikušies no brīvības modeļa, to aizstājot ar dažādām kolektīvisma versijām. Dažus ir motivējuši labticīgi cilvēki, kuri vēlas palīdzēt citiem, bet citus ir motivējusi vēlme piederēt privileģētai šķirai.
Mēs esam šeit, lai jums pateiktu, ka kolektīvisma eksperimenti nekad nav risinājums problēmām, no kurām cieš cilvēki visā pasaulē. Drīzāk tie ir to galvenais cēlonis. Ticiet man: neviens nav labākā stāvoklī par mums, argentīniešiem, lai liecinātu par šo divu atziņu patiesumu.
Trīsdesmit piecus gadus pēc tam, kad Argentīna 1860. gadā pieņēma brīvības modeli, mēs kļuvām par pasaules lielvaru. Bet tad, kad mēs pārgājām uz kolektīvisma modeli, kas ir bijis spēkā pēdējos 100 gadus, mēs redzējām, kā mūsu valsts pilsoņi sistemātiski kļūst aizvien nabadzīgāki, un Argentīna noslīdēja līdz 140. vietai pasaulē.
Taču, pirms sākam par to diskutēt, būtu svarīgi aplūkot datus, kas parāda, kāpēc brīvās uzņēmējdarbības kapitālisms ir ne tikai vienīgā sistēma, kas var izbeigt nabadzību pasaulē, bet arī vienīgā morāli vēlamā sistēma, lai to panāktu.
Ja aplūkojam ekonomikas attīstības vēsturi, redzam, ka no nulles gada līdz aptuveni 1800. gadam pasaules IKP uz vienu iedzīvotāju praktiski saglabājās nemainīgs visā pārskata periodā. Ja mēs aplūkotu ekonomiskās izaugsmes attīstības diagrammu visā cilvēces vēsturē, mēs redzētu hokeja nūjai līdzīgu attēlu – eksponenciālu funkciju, kas 90% laika saglabājās nemainīga un tad, sākot ar 19. gadsimtu, strauji kāpinājās.
Vienīgais izņēmums šajā stagnācijas vēsturē bija 15. gadsimta beigas, kad tika atklāts Amerikas kontinents, taču, neņemot vērā šo izņēmumu, visā laika posmā no nulles gada līdz 1800. gadam pasaules IKP uz vienu iedzīvotāju stagnēja.
Runa nav tikai par to, ka kapitālisms izraisīja strauju bagātības palielināšanos no brīža, kad tas tika pieņemts kā ekonomiskā sistēma, bet arī par to, ka, aplūkojot datus, ir redzams, ka izaugsme turpina paātrināties visā periodā.
Un visā laika posmā no nulles gada līdz 1800. gadam IKP uz vienu iedzīvotāju pieauguma temps saglabājas stabils – aptuveni 0,02% gadā. Tātad gandrīz nekāda pieauguma. Sākot ar 19. gadsimtu, kad aizsākās industriālā revolūcija, kopējais gada pieauguma temps bija 0,66%. Ar šādu tempu būtu vajadzīgi aptuveni 107 gadi, lai dubultotu IKP uz vienu iedzīvotāju.
Tagad, ja aplūkojam laika posmu no 1900. gada līdz 1950. gadam, pieauguma temps paātrinājās līdz 1,66% gadā. Tātad, lai dubultotu IKP uz vienu iedzīvotāju, vairs nebija vajadzīgi 107 gadi – pietika ar 66 gadiem. Un, ja apskatīsim periodu no 1950. gada līdz 2000. gadam, redzēsim, ka pieauguma temps bija 2,1%, kas nozīmē, ka tikai 33 gadu laikā mēs varētu dubultot pasaules IKP uz vienu iedzīvotāju.
Šī tendence ne tuvu nav apstājusies un joprojām ir dzīva. Ja apskatīsim periodu no 2000. gada līdz 2023. gadam, izaugsmes temps atkal paātrinās līdz 3% gadā, kas nozīmē, ka mēs varētu dubultot pasaules IKP uz vienu iedzīvotāju tikai 23 gadu laikā.
Kopumā aplūkojot IKP uz vienu iedzīvotāju no 1800. gada līdz mūsdienām, redzam, ka pēc industriālās revolūcijas pasaules IKP uz vienu iedzīvotāju pieauga vairāk nekā 15 reizes, kas nozīmēja izaugsmes sprādzienu, kurš 90% pasaules iedzīvotāju izcēla no nabadzības.
Mums jāatceras, ka 1800. gadā aptuveni 95% pasaules iedzīvotāju dzīvoja galējā nabadzībā. Līdz 2020. gadam, pirms pandēmijas, šis skaitlis bija noslīdējis līdz 5%. Secinājums ir acīmredzams.
Brīvās tirdzniecības kapitālisms kā ekonomikas sistēma nebūt nav mūsu problēmu cēlonis. Brīvas tirdzniecības kapitālisms ir vienīgais instruments mūsu rokās, lai izbeigtu badu, trūkumu un galēju nabadzību uz visas planētas. Empīriskie pierādījumi ir neapstrīdami.
Attiecīgi, tā kā nav šaubu, ka brīvās tirdzniecības kapitālisms ir pārāks ražošanas ziņā, kreisā spārna dogma uzbrūk kapitālismam, piedēvējot tam morālus trūkumus un apgalvojot – tāds ir kritizētāju arguments –, ka tas ir netaisnīgs. Viņi uzstāj, ka kapitālisms ir ļauns, jo tas ir individuālistisks, un ka kolektīvisms ir labs, jo tas ir altruistisks. Protams, altruistisks par citu cilvēku naudu.
Tāpēc viņi sludina sociālo taisnīgumu. Taču šis jēdziens, kas attīstītajās valstīs ienāca modē nesenā pagātnē, manā valstī ir bijis nemainīga politiskā diskursa sastāvdaļa vairāk nekā 80 gadus. Problēma ir tāda, ka sociālais taisnīgums nav taisnīgs un neveicina vispārēju labklājību.
Gluži pretēji, pašā tā būtībā ir netaisnīga ideja – netaisnīga, jo tā ir vardarbīga. Tā ir netaisnīga, jo valsti finansē no nodokļiem un nodokļus iekasē piespiedu kārtā. Vai kāds no mums var teikt, ka labprātīgi maksā nodokļus? Tas nozīmē, ka valsts tiek finansēta piespiedu kārtā un, jo lielāks ir nodokļu slogs, jo vairāk ir piespiešanas un jo mazāk – brīvības.
Tie, kas sludina sociālo taisnīgumu, sāk ar ideju, ka visa ekonomika ir pīrāgs, kuru var dažādi sadalīt. Taču šis pīrāgs nav dotais. Šis pīrāgs ir bagātība, kas tiek radīta, piemēram, Israēla Kērznera aprakstītajā “tirgus atklāšanas procesā”.[1]
Ja uzņēmuma piedāvātās preces vai pakalpojumi nav pieprasīti, uzņēmums bankrotēs, ja vien tas nepielāgosies tirgus prasībām. Uzņēmumam veiksies labi un tas ražos vairāk, ja ražos kvalitatīvu produktu par pievilcīgu cenu. Tātad tirgus ir atklāšanas process, kurā kapitālisti, virzoties uz priekšu, atradīs pareizo ceļu.
Taču, ja valsts sodīs kapitālistus, kad viņiem veiksies, un kavēs atklāšanas procesu, tiks nokauta viņu motivācija un sekas būs tādas, ka viņi ražos mazāk.
Pīrāgs būs mazāks, un tas kaitēs sabiedrībai kopumā. Kolektīvisms, kavējot šo atklāšanas procesu un traucējot atklājēju īpašumtiesībām, galu galā sasien uzņēmējiem rokas un neļauj viņiem piedāvāt labākas preces un pakalpojumus par zemāku cenu.
Tad kā tas nākas, ka akadēmiskās aprindas, starptautiskās organizācijas, ekonomikas teorētiķi un politiķi demonizē ekonomisko sistēmu, kas ne tikai ir izcēlusi 90% pasaules iedzīvotāju no galējas nabadzības, bet arī turpina to darīt arvien ātrāk un ātrāk?
Pateicoties brīvās tirdzniecības kapitālismam, pasaule šobrīd piedzīvo savus labākos laikus. Vēl nekad cilvēces vēsturē nav bijusi lielāka labklājība kā šodien. Tas attiecas uz visiem. Šodienas pasaule ir brīvāka, tā ir bagātāka, miermīlīgāka un labklājīgāka. Tas jo īpaši attiecas uz valstīm, kurās ir lielāka ekonomiskā brīvība un tiek ievērotas indivīdu tiesības uz īpašumu.
Zemes, kurās ir vairāk brīvības, ir 12 reizes bagātākas par zemēm, kuras ir apspiestas. Paši trūcīgākie iedzīvotāji brīvajās zemēs dzīvo labāk nekā 90% iedzīvotāju apspiestajās zemēs. Nabadzība ir 25 reizes zemāka, un galējā nabadzība ir 50 reizes zemāka. Un pilsoņi brīvās zemēs dzīvo par 25% ilgāk nekā apspiesto zemju pilsoņi.
Bet ko mēs gribam teikt, kad runājam par libertārismu? Atļaujiet man nocitēt Argentīnas lielākās autoritātes brīvības jautājumā profesora Alberto Benegas Linča juniora vārdus. Viņš saka, ka libertārisms ir neierobežota cieņa pret citu cilvēku dzīves projektiem, kas balstās nevardarbības principā un aizstāv tiesības uz dzīvību, brīvību un īpašumu.
Libertārisma pamata institūcijas ir privātīpašums, no valsts iejaukšanās brīvs tirgus, brīva konkurence, darba dalīšana un sociālā sadarbība, kurā panākumus gūst tikai tad, ja citiem piedāvā kvalitatīvākas preces vai preces par labāku cenu. Citiem vārdiem sakot, kapitālisti un veiksmīgi uzņēmēji ir sabiedrības labdari, kas nevis piesavinās citu cilvēku bagātību, bet veicina vispārējo labklājību. Veiksmīgs uzņēmējs būtībā ir varonis.
Un šis ir modelis, kuru mēs piedāvājam nākotnes Argentīnai, – modelis, kurš balstās libertārisma pamata principā. Dzīvības, brīvības un īpašuma aizsardzībā.
Ja brīva uzņēmējdarbība, kapitālisms un ekonomiskā brīvība ir izrādījušies izcili rīki, ar kuriem izbeigt nabadzību pasaulē, un mēs šobrīd dzīvojam pašā labākajā laikmetā cilvēces vēsturē, tad ir jājautā, kāpēc es apgalvoju, ka Rietumi ir apdraudēti.
Es to apgalvoju tieši tāpēc, ka valstīs, kurām vajadzētu aizstāvēt brīvā tirgus, privātīpašuma un pārējo libertārisma institūciju vērtības, politiskās un ekonomiskās varas sektori grauj libertārisma pamatus, paverot durvis sociālismam un nākotnē nolemjot mūs nabadzībai, postam un stagnācijai.
Nekad nevajadzētu aizmirst, ka sociālisms vienmēr un visur atnes nabadzību, ka sociālisms ir cietis neveiksmi visās valstīs, kur tas ir izmēģināts. Tas ir cietis neveiksmi ekonomiskā, sociālā un kultūras ziņā, un sociālisms arī ir nogalinājis vairāk nekā 100 miljonus cilvēku.
Būtiskākā Rietumu problēma šodien nav tikai tā, ka mums ir jācīnās ar cilvēkiem, kuri pat pēc Berlīnes mūra krišanas un pārliecinošiem empīriskiem pierādījumiem turpina aizstāvēt sociālismu, kas visus iedzen nabadzībā. Ir arī mūsu pašu politiskie līderi, domātāji un akadēmiķi, kuri paļaujas uz aplamu teorētisko ietvaru, lai grautu tās sistēmas pamatus, kas nodrošinājusi lielāko bagātības un labklājības pieaugumu mūsu vēsturē.
Teorētiskais ietvars, uz kuru es atsaucos, ir neoklasiskā ekonomikas teorija, kas piedāvā instrumentu kopumu, kurš tīši vai netīši galu galā veicina valsts intervenci, sociālismu un sociālo degradāciju.
Neoklasiķu problēma ir tāda, ka modelis, kuru viņi ir iemīlējuši, neatbilst realitātei, tāpēc viņi savas kļūdas skaidro ar šķietamām tirgus nepilnībām, nevis pārskata modeļa pieņēmumus. Aizbildinoties ar iespējamo tirgus nepilnību, tiek ieviestas regulācijas. Šīs regulācijas rada cenu sistēmas izkropļojumus, kavē ekonomisko aprēķinu un tādējādi kavē arī uzkrāšanu, ieguldīšanu un izaugsmi.
Šī problēma galvenokārt slēpjas apstāklī, ka pat it kā libertārisma ekonomisti nesaprot, kas ir tirgus, jo, ja viņi to saprastu, ātri vien būtu skaidrs, ka tirgus nepilnības nemaz nav iespējamas.
Tirgus nav tikai diagramma, kas atspoguļo piedāvājuma un pieprasījuma līkni. Tirgus ir sociālās sadarbības mehānisms, kurā brīvprātīgi apmainās ar īpašumtiesībām. Tāpēc, pamatojoties uz šo definīciju, runāt par tirgus nepilnībām ir oksimorons. Tirgus nepilnības nepastāv.
Ja ekonomiskie darījumi ir brīvprātīgi, vienīgais konteksts, kurā var būt tirgus nepilnības, ir piespiešanas konteksts, un vienīgais, kas vispār var piespiest, ir valsts, kurai ir vardarbības monopols.
Tāpēc, ja kāds uzskata, ka pastāv tirgus nepilnības, es ieteiktu pārbaudīt, vai nenotiek valsts iejaukšanās. Un, ja tiek konstatēts, ka valsts neiejaucas, es ieteiktu vēlreiz pārbaudīt, jo acīmredzami ir pieļauta kļūda. Tirgus nepilnības nepastāv.
Neoklasiķu aprakstīto tā dēvēto tirgus nepilnību piemērs ir koncentrētā ekonomikas struktūra. Sākot ar 1800. gadu, kad iedzīvotāju skaits palielinājās 8 vai 9 reizes, IKP uz vienu iedzīvotāju pieauga vairāk nekā 15 reižu, tātad pieauga peļņa, kas noveda pie tā, ka galējā nabadzība no 95% samazinājās līdz 5%.
Tomēr pieaugošā peļņa ir saistīta ar koncentrētām struktūrām, kuras varam saukt par monopoliem. Kā tad nākas, ka kaut kas, kas neoklasiskajā teorijā ir radījis tik lielu labklājību, īstenībā ir tirgus nepilnība?
Neoklasiskie ekonomisti domā radoši. Ja modelis cieš sakāvi, vajag dusmoties nevis uz realitāti, bet gan uz modeli un to mainīt. Neoklasiskā modeļa dilemma ir tāda, ka viņi, kā paši apgalvo, vēlas pilnveidot tirgus darbību, uzbrūkot tam, ko uzskata par nepilnībām. Taču, tā darot, viņi ne tikai paver durvis sociālismam, bet arī vēršas pret ekonomikas izaugsmi.
Piemēram, monopolu regulēšana, to peļņas iznīcināšana un pieaugošas peļņas ierobežošana automātiski apstādinātu ekonomikas izaugsmi.
Tomēr, saskaroties ar teorētisko pierādījumu, ka valsts iejaukšanās ir kaitīga – un empīriskie pierādījumi, ka tā ir cietusi neveiksmi, nemaz nevarēja būt citādi –, kolektīvisma piekritēju piedāvātais risinājums ir nevis lielāka brīvība, bet gan lielāks regulējums, kas rada lejupejošu regulējumu spirāli, līdz mēs visi kļūstam nabadzīgāki un mūsu dzīves ir atkarīgas no birokrāta, kurš sēž greznā kabinetā.
Ņemot vērā kolektīvisma modeļu šaušalīgo izgāšanos un nenoliedzamo progresu brīvajā pasaulē, sociālisti bija spiesti mainīt savu darba kārtību: viņi atteicās no šķiru cīņas, kuras pamatā ir ekonomiskā sistēma, un aizstāja to ar citiem šķietamiem sociāliem konfliktiem, kas ir tikpat kaitīgi dzīvībai un ekonomiskajai izaugsmei.
Pirmā no šīm jaunajām cīņām bija smieklīgā un nedabiskā cīņa starp vīrieti un sievieti. Libertārisms jau paredz dzimumu līdztiesību. Mūsu ticības apliecības stūrakmens ir atziņa, ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi un ka mums visiem ir vienādas Radītāja piešķirtas neatņemamas tiesības, tādas kā dzīvība, brīvība un īpašumtiesības.
Radikālā feminisma dienaskārtība ir novedusi pie lielākas valsts iejaukšanās, lai kavētu ekonomiskos procesus, dodot darbu birokrātiem, kuri nav devuši nekādu ieguldījumu sabiedrībā. Kā piemēru var minēt sieviešu lietu ministrijas vai starptautiskas organizācijas, kas nodarbojas ar šīs darba kārtības veicināšanu.
Cits sociālistu aprakstītais konflikts ir konflikts starp cilvēkiem un dabu, apgalvojot, ka mēs, cilvēki, kaitējam planētai, kas jāaizsargā par katru cenu, nonākot pat līdz iedzīvotāju skaita kontroles mehānismu vai mākslīgo abortu programmas aizstāvībai.
Diemžēl šīs kaitīgās idejas ir nostiprinājušās mūsu sabiedrībā. Neomarksistiem ir izdevies savaņģot Rietumu pasaules veselo saprātu, un to viņi ir panākuši, piesavinoties plašsaziņas līdzekļus, kultūru, universitātes un arī starptautiskās organizācijas.
Pēdējais minētais gadījums ir pats nopietnākais – iespējams, tāpēc, ka tās ir institūcijas, kurām ir milzīga ietekme uz dalībvalstu politiskajiem un ekonomiskajiem lēmumiem.
Par laimi, arvien vairāk un vairāk ir tādu kā mēs, kas uzdrošinās pacelt balsi un paust savu viedokli, jo mēs redzam, ka, ja izlēmīgi un metodiski necīnīsimies pret šīm idejām, vienīgais mūsu liktenis būs arvien pieaugošs valsts regulējuma līmenis, sociālisms, nabadzība, kā arī mazāk brīvības un līdz ar to arī zemāks dzīves līmenis.
Rietumi diemžēl jau ir sākuši iet pa šo ceļu. Zinu, ka daudziem apgalvojums “Rietumi ir pievērsušies sociālismam” var izklausīties smieklīgs, taču tas ir smieklīgi tikai tad, ja aprobežojamies ar tradicionālo sociālisma ekonomisko definīciju, kas māca, ka sociālisms ir ekonomiska sistēma, kurā ražošanas līdzekļi pieder valstij. Šī definīcija, manuprāt, būtu jāatjaunina, ņemot vērā pašreizējos apstākļus.
Šodien valstīm nav nepieciešams tieši kontrolēt ražošanas līdzekļus, lai kontrolētu visus indivīdu dzīves aspektus. Ar tādiem instrumentiem kā naudas drukāšana, aizņemšanās, subsīdijas, procentu likmju kontrole, cenu kontrole un regulācijas, lai labotu tā sauktās tirgus nepilnības, valstis var kontrolēt miljonu indivīdu dzīvi un likteni.
Tā mēs nonākam līdz atziņai, ka, izmantojot dažādus nosaukumus vai aizsegus, liela daļa plaši pieņemto ideoloģiju vairumā Rietumu valstu ir kolektīvisma variācijas, neatkarīgi no tā, vai tās atklāti sevi sauc par komunismu, fašismu, sociālismu, sociāldemokrātiju, nacionālsociālismu, kristīgo demokrātiju, neokeinsismu, progresīvismu, populismu, nacionālismu vai globālismu.
Galu galā būtiskas atšķirības nepastāv. Viņi visi apgalvo, ka valstij ir jāuzņemas vadība visos indivīdu dzīves aspektos. Viņi visi aizstāv modeli, kas ir pretējs tam modelim, kurš cilvēci noveda pie iespaidīgākā progresa tās vēsturē.
Mēs šodien esam šeit atbraukuši, lai aicinātu Rietumu pasauli atgriezties uz labklājības ceļa. Ekonomiskā brīvība, ierobežota valdība un neierobežota cieņa pret privātīpašumu ir būtiskākie ekonomikas izaugsmes elementi. Nabadzība, ko rada kolektīvisms, nav ne fantāzija, ne arī neizbēgams liktenis. Tā ir realitāte, kuru mēs, argentīnieši, ļoti labi pazīstam.
Mēs to esam piedzīvojuši. Mēs to esam izbaudījuši uz savas ādas, jo, kā jau sacīju, kopš nolēmām atteikties no brīvības modeļa, kas mūs bija padarījis bagātus, mēs nonācām lejupslīdošā spirālē, kas lika mums dienu no dienas aizvien dziļāk ieslīdēt nabadzībā.
Mēs to esam piedzīvojuši un esam šeit, lai jūs brīdinātu no tā, kas var notikt, ja Rietumu valstis, kas kļuva bagātas, pateicoties brīvības modelim, nenokāps no kalpības ceļa.
Argentīnas gadījums ir empīrisks pierādījums faktam, ka neatkarīgi no tā, cik bagāti jūs esat, cik daudz jums ir dabas resursu, cik prasmīgi un cik izglītoti ir jūsu iedzīvotāji vai cik daudz zelta stieņu glabājas centrālajā bankā, – ja tiek pieņemti tādi mēri, kas kavē brīvu tirgus darbību, konkurenci, cenu sistēmu, tirdzniecību un privātīpašumu, vienīgais iespējamais iznākums ir nabadzība.
Tāpēc nobeigumā es vēlos nodot vēstījumu visiem klātesošajiem uzņēmējiem un arī tiem, kuri nav klātienē, bet seko šim forumam no visas pasaules.
Neļaujiet politiskajai šķirai vai parazītiem, kas dzīvo uz valsts rēķina, jūs iebiedēt. Nepadodieties politiskajai šķirai, kas vēlas vienīgi saglabāt varu un savas privilēģijas. Jūs esat sabiedrības labdari. Jūs esat varoņi. Jūs radāt pašas lielākās labklājības laikmetu, kādu jebkad esam piedzīvojuši.
Neļaujiet nevienam jums teikt, ka jūsu ambīcijas ir amorālas. Ja jūs pelnāt naudu, tas ir tāpēc, ka jūs piedāvājat labāku produktu par labāku cenu, un tā veicināt vispārēju labklājību.
Nepadodieties valsts izplešanās priekšā. Valsts nav risinājums. Valsts pati ir problēma. Jūs esat šī stāsta īstie varoņi, un esiet droši, ka no šodienas Argentīna būs jūsu uzticams un nelokāms sabiedrotais.
Liels paldies jums. Lai dzīvo brīvība!
[1] Israel Meir Kirzner (1930) – amerikāņu ekonomists un rabīns, Austriešu ekonomistu skolas pārstāvis, grāmatas Discovery and the Capitalist Process. University of Chicago Press, 1985 autors.
