2023. gada Argentīnas prezidenta vēlēšanās uzvarēja Havjers Milejs, pārspējot peronistu Serhio Masu ar 55,7% pret 44,3% balsu. Vēsturiski tas bija lielākais uzvarētāja balsu procenta pārsvars kopš Argentīnas pārejas uz demokrātiju. Milejs stājās amatā 2023. gada 10. decembrī. Viņa nākšana pie varas Argentīnā iezīmē būtisku valsts politiskās sistēmas satricinājumu, izaicinot tradicionālo dinamiku un liecinot par jaunu laikmetu Argentīnas politikā, ko raksturo radikālas pārmaiņas. Politikas eksperti medijos bieži vien iekļauj Mileju populistu kategorijā. Lai spriestu, vai šāda klasifikācija ir pamatota, nepieciešams precīzi definēt, kas īsti ir populisms, un noteikt Mileja politiskās programmas atbilstību populisma principiem.

Populisma vispārējs raksturojums

Vārdu “populisms” mūsdienās bieži lieto nekritiski, raksturojot dažādas politiskas kustības un uzskatus. Dažkārt politiķi šo jēdzienu nievājošā nozīmē izmanto pret oponentiem, lai tā viņus diskreditētu. Raksturojot šo stāvokli, politologs Pols Tegerts par populismu sacīja, ka tas ir viens no visplašāk lietotajiem, bet reizē arī visvājāk izprastajiem mūslaiku politiskajiem jēdzieniem. Nekritiska lietojuma rezultātā “populisms” daudzu cilvēku uztverē ir zaudējis savu sākotnējo kontekstu.[1]

Viens no pirmajiem pasaules vēsturē zināmajiem populisma paraugiem ir cīņa starp optimātiem (optimates) un populāriem (populares) 1. gadsimta p. m. ē. Romas republikā. Optimāti bija Romas senātā pārstāvētie aristokrāti, kuri aizstāvēja savas materiālās un politiskās intereses. Viņu uzskati par valsts pārvaldi bija visai līdzīgi mūsdienu konservatīvajiem politiķiem – viņi iebilda pret bagātību pārdali un lika lielu uzsvaru uz tradīciju un tiesiskuma ievērošanu. Šo nolūku īstenošanai optimāti tradicionāli atbalstīja senāta autoritāti un ietekmi pār citām valsts institūcijām, tostarp tautas sapulcēm.[2] Stratēģija politisko jautājumu izvirzīšanai tautas priekšā (ratio popularis) Romas republikā parasti tika īstenota gadījumos, kad politiķi nespēja sasniegt savus mērķus, izmantojot parasto procesu senātā. Šāda politiskā metode ietvēra sevī populistiskas retorikas stilu un konkrētu labumu solīšanu vēlētājiem tautas sapulcēs. Solīja, piemēram, parādu sloga atvieglošanu, zemes īpašumu pārdali, lielākas tiesības un bezmaksas labības izdalīšanu.[3]

Lai gan Romas republikā notikušajiem procesiem nav tieša līdzība ar mūsdienu politiskajiem procesiem un kustībām, redzams, ka antīkie populisti zināmā mērā atgādina mūsdienu kreisās politiskās kustības, kas sola pārdalīt pilsoņu ienākumus, sniegt atsevišķām sabiedrības grupām valsts nodrošinātu atbalstu un cīnās pret viņu izpratnē diskriminējošu likumdošanu. Līdz ar to ir visai likumsakarīgi, ka vēsturē pirmie, kuri paši sevi sāka identificēt ar populistiem, bija tieši kreisās “Tautas partijas” dalībnieki, kuri darbojās ASV 19. gadsimta beigās.[4]

Kreisais jeb sociālais populisms ir politiska ideoloģija, kas apvieno kreiso politiku ar populistisku retoriku un tēmām. Kreisā populisma retorikai bieži raksturīgs antikapitālisms, antielitārisms un uzstāšanās “vienkāršās tautas” vārdā. Mūsdienu kreisajiem populistiem svarīgas tēmas parasti ir sociālais taisnīgums, ekoloģija un pacifisms. Bieži vien kreisie populisti cenšas pārdalīt sabiedrības bagātību, lai tā iegūtu popularitāti, neņemot vērā ilgtermiņa sekas valstij – piemēram, inflāciju vai valsts parādu.

Kapitālisma un globalizācijas kritika ir saistīta ar antimilitārismu, kas kreiso populistu vidū ir palielinājies, pateicoties ASV militāro operāciju nepopularitātei, īpaši Tuvajos Austrumos. Daži zinātnieki norāda arī uz nacionālistisko kreiso populistu kustībām, piemēram, kemālismu Turcijā vai Bolivāra revolūciju Venecuēlā. Aprakstot kreiso populistu partijas, kas cita starpā atbalsta dažādu minoritāšu tiesības, mēdz lietot terminu “iekļaujošais populisms”.[5]

Labējais populisms ir salīdzinoši jauns fenomens, par kura rašanās laiku uzskata 20. gadsimta otro pusi. Kā vienu no pirmajām labējo populistu partijām var minēt franču “Nacionālo Sapulci” (Le rassemblement national), kas dibināta 1972. gadā. Labējo populistu ideoloģijā būtisku lomu ieņem natīvisma politika, kas veicina vietējo iedzīvotāju interešu ievērošanu pretmetā imigrantu interesēm, tostarp atbalstot imigrācijas ierobežošanas pasākumus. Populisma pazīme ir ideācijas pieeja, definējot populismu kā ideoloģiju, kas uzrāda “tautu” kā morāli labu spēku pretstatā “elitei”, kuru attēlo kā korumpētu un pašmērķīgu. Tiesa, ne katrs, kurš kritizē “eliti”, ir uzskatāms par labējo populistu; būtiska raksturojoša pazīme ir apgalvojums, ka šo kritiku izsakošais populists ir vienīgais “īstais tautas pārstāvis”. Šādu labējiem spēkiem vēsturiski neraksturīgu retoriku radījis apstāklis, ka Rietumu pasaulē ilgstoši pie varas atradušās dažādās radikālisma pakāpēs esošas kreisās partijas, savukārt labējās partijas visbiežāk bijušas opozīcijā. Līdz ar to labējie populisti ir pārņēmuši savā lietošanā retoriku, kas agrāk bija raksturīga tikai kreisajiem politiķiem.

Labējais populisms mēdz uzsvērt spēcīgu vadību, un reizēm tam var būt autoritārs raksturs. Tomēr tas pastāv demokrātijas ietvaros un kritizē noteiktus politiskās iekārtas aspektus, nenoraidot demokrātiju kopumā. Uzsvaru liek uz likumu un kārtību. Labējo populistu līderi var atbalstīt pastiprinātu valsts iejaukšanos materiālu pabalstu, stingrākas tiesību aizsardzības, stingrākas imigrācijas politikas un sociālās kārtības uzturēšanas pasākumu veidā, kuru realizācija var ietvert būtisku valdības uzraudzību un kontroli. Parasti vērojama iestāšanās par ekonomisko nacionālismu un protekcionisma politiku.[6]

Argentīnas ekonomikas īpatnības

Lai izprastu Havjera Mileja nākšanu pie varas, nepieciešams nedaudz ieskatīties Argentīnas vēsturē. 20. gadsimta pirmajā trešdaļā Argentīna bija viena no desmit bagātākajām valstīm pasaulē, bet kreiso populistu darbības rezultātā pašreiz tā ir tikai 58. vietā.[7]

Ģenerālis Huans Domingo Perons ieguva prezidenta amatu 1946. gadā. Līdz 1955. gadam viņš izveidoja tā saukto “sociālā taisnīguma” (justicialismo) sistēmu. Viņa valdība būtiski palielināja valsts intervenci ekonomikā, paplašināja merkantilistiskās prakses – sāka noteikt ekonomikas attīstības vēlamos virzienus, ar subsīdijām un muitas tarifiem centās veicināt nacionālās rūpniecības attīstību, lai mazinātu atkarību no ārvalstīm, tā izveidojot īpašo argentīniešu sociālistisko modeli. Tika nacionalizētas svarīgākās ekonomikas nozares, piemēram, enerģētika, sakari, dzelzceļš, pilsētas transports, tika subsidētas arodbiedrības un varai pietuvinātas uzņēmējdarbības grupas. Kā kreisais populists Perons palielināja valsts izdevumus un radīja lielu fiskālo deficītu. Pietrūkstot naudai, viņš ķērās pie lielas parādu monetizācijas ar centrālās bankas starpniecību, radot augstu inflāciju. Tika paaugstināti nodokļi eksporta sektoram, kapitālam un lauksaimniecības sektoram, ieviesta stingra ražošanas kontrole un fiksētas cenas īres tirgū.[8]

Mainoties valdībām, vēlākajos gados ekonomiskais stāvoklis neuzlabojās, jo netika veikta principiāla atkāpšanās no populisma politikas. Rezultātā ekonomiskā krīze kļuva tikai dziļāka un neprognozējamās inflācijas dēļ, ko izsauca pārāk lielais apgrozībā esošais naudas daudzums, aizdevuma procentu likme Argentīnā 2022. gadā sasniedza 52,4% apmēru.[9]

Šāds stāvoklis praktiski padarīja kredītus neiespējamus, jo retais vēlējās maksāt tik lielus procentus. Tomēr arī bankas nevēlējās aizdot naudu par zemākiem procentiem, jo nebija drošas par negaidītu inflācijas kāpumu. Līdz ar to argentīnieši pasāka savu valūtu peso iztērēt pēc iespējas ātrāk, bet uzkrājumus veidot ASV dolāros. Daži eksperti uzskata, ka šī iemesla dēļ argentīniešiem ir vairāk ASV valūtas nekā jebkur ārpus ASV.[10]

Inflācijas apjoms ir patiesi milzīgs. Argentīnas statistikas aģentūra norāda, ka valstī decembrī reģistrēts 25,5% mēneša inflācijas līmenis un 2023. gads noslēdzies ar 211,4% gada inflāciju.[11]

Mareja Rotbarda filozofija – nozīmīgākais Mileja politiskās programmas avots

Marksisma un keinsisma kritiķa Mileja ievēlēšanā daudzi argentīnieši saskatīja vienīgo izeju no strupceļa, kurā valsti ievedusi kreiso populistu postošā politika. Pats Milejs sevi pozicionē kā libertārieti un nebūt neuzskata, ka glābiņš būtu meklējams labējā populismā. Viņa uzskatus būtiski iespaidojis ievērojamais Austrijas skolas libertārietis, amerikāņu ekonomists un filozofs Marejs Rotbards (1926–1995), kuru vērtē kā vienu no redzamākajiem anarhokapitālisma pārstāvjiem. Viņa pazīstamākais darbs ir Brīvības ētika (The Ethics of Liberty), kurā viņš izklāstījis savu libertāro un anarhokapitālistisko redzējumu.  

Rotbards savā ekonomiskajā un politiskajā teorijā lielu uzsvaru liek uz dabīgo likumu un morāliem pienākumiem. Indivīdiem ir neaizskaramas tiesības uz dzīvību, brīvību un īpašumu, un jebkura veida agresija pret šīm tiesībām ir morāli nepieņemama. Viņš arī oponē utilitārismam kā ētiskai teorijai, apgalvojot, ka noteiktas tiesības un principi ir universāli raksturīgi cilvēka dabai un kā tādi ir normatīvi.[12]

Rotbards aicināja izveidot brīvprātīgā īpašuma apmaiņā un privātīpašuma tiesībās balstītu sabiedrību, ieviešot konceptu “privātā likumpildība” (private law enforcement). Tas paredzēja, ka valstij nav jābūt vienīgajai institūcijai, kas atbildīga par likumu ievērošanu un krimināltiesību pārkāpumu izmeklēšanu. Privātās organizācijas un individuāli līgumi varētu radīt likumpildības un krimināltiesību sistēmu, kas darbotos neatkarīgi no valsts varas monopola. Rotbarda priekšstats par privāto likumpildību pamatojās idejā, ka indivīdiem ir tiesības uz savas dzīvības un īpašuma aizsardzību, un valsts monopols šajā jomā varētu radīt neproporcionālu varas koncentrāciju. Konkurence un brīvais tirgus varētu nodrošināt efektīvāku un godīgāku likumpildību, kā arī novērst valsts nelabvēlīgu iejaukšanos un ļaut individuālajām brīvībām izpausties pilnīgāk.[13] Privātās likumpildības koncepts ietvēra arī personas tiesības nēsāt ieročus un tiesības izmantot tos, lai aizstāvētos pret vardarbību.[14]

Rotbards principiāli iebilda pret valsts iejaukšanos ekonomikā, uzskatot, ka brīvais tirgus un privātīpašuma tiesības ir labākais veids, kā nodrošināt efektīvu resursu izmantošanu un indivīdu labklājību. Viņš uzskatīja, ka valsts ar savām regulācijām nedrīkst iejaukties indivīdu brīvībā un kropļot brīvā tirgus mehānismu, norādot, ka valsts varas monopols, neskatoties uz labiem nodomiem, beigās neizbēgami izraisa korupciju, varas ļaunprātīgu izmantošanu un brīvības ierobežojumus.[15]

Rotbarda darbības raksturīga iezīme bija valsts demistifikācija. Savā grāmatā Valsts anatomija (The Anatomy of the State) viņš rakstīja, ka valsts nepastāv pati par sevi, bet ir tikai to veidojošu indivīdu kopums. Vienīgā atšķirība starp “elites” cilvēkiem, kas veido valsts pārvaldi, un pārējiem pārvaldes sistēmas ārpusē esošiem cilvēkiem, esot “elites” politiskā vara, kas nodrošinot tai iespēju apmierināt savas materiālās vajadzības ar piespiešanas līdzekļiem. Tā kā valsts nav veidojums, neatkarīgs no indivīdiem, nevar būt īpaša ētika, kas atļautu valstij nesodīti veikt darbības, kuras ir liegtas indivīdiem. Balstoties uz šo atziņu un apstākli, ka valsts atbild par nodokļu iekasēšanu, militāro dienestu, uzņēmējdarbības regulēšanu, karadarbību, cenzūru un ieslodzījuma sistēmu, Rotbards izteicās, ka valsts esot augstākā līmeņa noziedzīga organizācija un neviens brutāls mafijas boss vai nežēlīgs feodālais barons nespējot pārspēt valsti tās noziedzīgumā.[16]

Šajā atziņā Milejs seko Rotbardam, uzskatot, valsts ir visos iespējamajos veidos jādemistificē, jādeleģitimizē un jāuzskata par pilnīgi necienīgu, lai tautas masas pilnībā pieņemtu libertārisma idejas un atteiktos no etatisma. Mileja retorikas stils un ekscentriskā uzvedība, ko daudzi nosodījuši kā klaunisku, balstās Rotbarda ieteiktās taktikas pamatā – valsts ir pelnījusi ļoti stingru kritiku, un libertārieša uzdevums ir to sniegt sabiedrībai pēc iespējas biežāk un iznīcinošāk. To Milejs arī dara visai izteiksmīgi, piemēram, televīzijā paziņojot, ka būtībā “valsts ir kā pedofils bērnudārzā, kurā bērni tiek saķēdēti un ieziesti ar vazelīnu.”[17]

Patiešām, Mileja darbības sākums nekādi nesaistās ar populismu. Tieši pretēji, viņš uzbruka populistu iecienītam retorikas paņēmienam, nosūtot Argentīnas Kongresam likumprojektu, kas aizliegtu valdībai manipulatīvi lietot vārdu “bezmaksas”, apzīmējot valsts dienestu darbības. Pēc viņa domām, sabiedriskie pabalsti vai pakalpojumi nav bezmaksas, bet gan tiek finansēti no pakalpojumu saņēmēju maksātajiem nodokļiem. Šādā veidā Milejs vēlas izbeigt melīgo retoriku, kuru parasti izmanto populistiskas valdības, lai nosvērtu sabiedrisko domu sev par labu.[18]

Mileja priekšvēlēšanu darbības programma, tā sauktais “Motorzāģa plāns”, labi saskan ar Rotbarda paleolibertārismu, paredzot radikāli samazināt nodokļus, valdības izdevumus un likvidēt labklājības valsti, solot samazināt Argentīnas ministriju skaitu no 18 uz 8,[19] kā arī paredzot izmainīt vai atcelt vairāk nekā 350 regulācijas ekonomikā, lai mazinātu valsts iejaukšanos tirgū. To starpā paredzēts atcelt īres griestu un preču cenu regulācijas likumus.[20]

Programmas izpilde jau ir uzsākta. Mileja likvidēto ministriju starpā ir arī Sieviešu, dzimumu līdztiesības un dažādības ministrija, kuru 2019. gadā izveidoja iepriekšējais prezidents Alberto Fernandess, lai cīnītos pret transpersonu sociālo atstumtību, ar dzimumu saistīto un cita veida nevienlīdzību. Šī soļa sakarā Milejam nepamatoti pārmet labējo populismu, bet būtiski ņemt vērā, ka Mileja motivācija minētās ministrijas likvidācijā balstās libertārismā. Milejs vairākkārt uzsvēris universālu vienlīdzību likuma priekšā kā fundamentālu libertārisma principu un paziņojis, ka vēlas atcelt jebkādas dažādu sociālo grupu un minoritāšu privilēģijas.[21]

Balstoties libertārisma idejās par minarhiju – minimālu valsts lomu sabiedrības dzīvē –, Milejs neatbalsta arī viendzimuma laulības, uzskatot to par kārtējo valsts regulāciju un iejaukšanos ģimeņu lietās. Viņš norādījis, ka valsts sabojā visus procesus, kurā tā iesaistās, pat cilvēku personiskās attiecības. Milejs raksturo laulību kā personu divpusēju līgumu un uzskata, ka valsts – bezpersoniska trešā puse, kas neko nezina par līgumu slēgušajām divām pusēm, – iejaucoties var radīt vienīgi nevajadzīgu diskomfortu. Ar līdzīgu motivāciju viņš nepiekrīt arī “iekļaujošas valodas” un “dzimuma identitātes” atbalstīšanai valstiskā līmenī, norādot, ka arī šie pasākumi ir nevajadzīga valsts regulācija, turklāt šādā veidā minoritātes savu mērķu labā tērējot pārējo nodokļu maksātāju naudu, kas esot pielīdzināma zagšanai.[22]

Milejs vēlas privatizēt un decentralizēt izglītības sistēmu, lai nodrošinātu vecākiem iespēju mācīt bērnus pēc viņu ieskatiem, nevis pēc vispārīgas valsts apstiprinātas ideoloģiskas mācību programmas, kuru viņš saista ar smadzeņu skalošanu, apgalvojot, ka šādā veidā skolēni kļūst par “valsts indoktrinācijas sistēmas ķīlniekiem”. Viņš plāno atcelt arī likumu, kas nosaka, ka vispārējā seksuālā izglītība skolās ir obligāta, norādot, ka tas veicinot kreiso un dženderisma ideoloģiju, turklāt par nodokļu maksātāju naudu.[23]

Balstoties savā filozofiskajā redzējumā, Milejs iebilst arī pret mākslīgajiem abortiem un uzsver, ka libertārisms ir neierobežota cieņa pret citu cilvēku dzīvību, kas balstās neuzbrukšanas principā un tiesībās uz dzīvību. Atzīstot, ka dzīvība sākas ieņemšanas brīdī, viņš secina, ka jebkāda tās vardarbīga pārtraukšana ir slepkavība. Nenoliedzot, ka mātei ir tiesības lemt par viņas ķermeni, Milejs norāda, ka bērns mātes miesās nav viņas ķermenis, bet gan cita būtne.

Pretēji labējam populismam, kas parasti neatbalsta narkotiku legalizāciju, Milejs uzskata, ka narkotikām vajadzētu būt brīvi pieejamām anarhokapitālistiskajā pasaulē saskaņā ar libertārisma principiem. Pēc viņa domām, katrs ir tiesīgs darīt ar savu dzīvi, ko vēlas, kamēr vien tas neskar citus cilvēkus. Mileja bieži lietots teiciens ir: “Ja jūs neliekat man samaksāt rēķinu par jūsu lēmumiem, dariet visu, ko vēlaties.” Tāpēc brīvai narkotiku pieejamībai Milejs izvirza tikai vienu priekšnoteikumu – labklājības valsts likvidāciju. Šādā veidā, viņaprāt, tiktu nodrošināti apstākļi, ka no narkotikas nelietojošo nodokļu maksātāju naudas netiktu veikta narkomānu veselības aprūpe.[24]

Balstoties Rotbarda “privātās likumpildības” konceptā, jaunā Argentīnas prezidenta dienaskārtībā ir arī cīņa pret noziedzību un ierobežojumu atcelšana ieroču nēsāšanas brīvībai, lai noziedzības upuri varētu aizstāvēties pret agresoriem.[25]

No labējā populisma būtiski atšķiras arī Mileja uzskati par migrāciju. Saskaņā ar libertārisma principiem viņš uzskata, ka atvērtās robežas un migrācija var sniegt labumu ekonomikai, ja tiks ievēroti brīvā tirgus noteikumi. Viņaprāt, labklājības valsts ir magnēts, kas pievelk nevēlamus un nevajadzīgus migrantus. Tāpēc, likvidējot labklājības valsti un sabiedriskos pakalpojumus, notiktu migrantu pašselekcija, piesaistot tikai tos, kuri patiešām atbrauc uz Argentīnu strādāt. Viņa programma arī piedāvā piesaistīt speciālistus, kuru zināšanas ir būtiskas Argentīnas ekonomikai. Šeit gan jāpiezīmē, ka migrantu problēma Argentīnai nav īpaši aktuāla, jo, ņemot vērā valsts vājos ekonomiskos rādītājus pēdējo divdesmit gadu laikā, imigrācijas līmenis nav būtiski pieaudzis.[26]

Secinājumi

Lai gan Havjera Mileja retoriskais stils dažkārt var atgādināt labējos populistus, viņa galvenās politiskās tēzes un to motivācijas principi viennozīmīgi saskan ar libertārismu. To nosaka sekojošas pazīmes. Milejs stingri atbalsta brīvā tirgus principus, iestājoties par minimālu valdības iejaukšanos ekonomikā. Viņš bieži pauž, cik svarīgi ir samazināt birokrātiju, samazināt nodokļus un veicināt brīvu uzņēmējdarbību. Libertārieši parasti uzsver ierobežotu valdību, un Milejs piekrīt šai perspektīvai. Viņš iestājas par valdības izmēra un darbības jomas samazināšanu, dodot vairāk vietas individuālai brīvībai un privātai uzņēmējdarbībai. Viņš iebilst pret personīgo brīvību aizskaršanu un aizstāv libertāriešu ideju, ka indivīdiem ir jābūt tiesībām izdarīt savu izvēli, un nepieciešamību pēc tāda tiesiskā regulējuma, kas veicina ekonomiskās un personiskās brīvības. Mileja veiktā valdības lomas pārspīlēšanas, birokrātijas un korupcijas kritika atbilst libertārisma antietatisma principam, kas iestājas par valsts varas ierobežošanu dažādos sabiedrības dzīves aspektos.

Mileja politiskās programmas ideoloģiskais pamats ir libertārisms, bet atsevišķas šīs programmas idejas, kas nākušas no Rotbarda anarhokapitālisma, ieskaitot ļoti ekstrēmu valsts lomas mazināšanu, narkotiku legalizāciju un atbalstu migrācijai, nav viennozīmīgi vērtējamas un pozitīvs iznākums to realizācijas gaitā šķiet visai utopisks.

Jāatzīst, ka ir radusies unikāla situācija, jo Argentīna ir ievēlējusi pirmo patiesi libertāro prezidentu cilvēces vēsturē. Tas dos iespēju reālajā dzīvē pārbaudīt, vai libertārisma ideoloģijas solījumi darbojas arī praktiski un cik lielus pozitīvus panākumus ar tās palīdzību ir iespējams gūt.

[1] P. Taggart, Populism and the Pathology of Representative Politics, Basingstoke: Palgrave Macmillan, 2002, pp. 62–80.

[2] H. Mouritsen, Politics in the Roman Republic. Cambridge: Cambridge University Press, 2017, p. 112.

[3] Oxford Classical Dictionary, “Optimates and populares”. Pieejams: https://oxfordre.com/classics/display/10.1093/acrefore/9780199381135.001.0001/acrefore-9780199381135-e-4578

[4] J. B. Allcock, “Populism: A Brief Biography”, Sage Journals, Sociology, 5 (3), 1971, pp. 371–387.

[5] ECPS, “Left-wing populism”. Pieejams: https://www.populismstudies.org/Vocabulary/left-wing-populism/

[6] ECPS, “Populist Radical Right”. Pieejams; https://www.populismstudies.org/Vocabulary/populist-radical-right/

[7] The Legatum Prosperity Index, “Argentina”. Pieejams: https://www.prosperity.com/globe/argentina

[8] The Economic Standard, “Argentina, from rich country to poor country”. Pieejams: https://theeconomicstandard.com/argentina-from-rich-country-to-poor-country/

[9] “Argentina – Lending Interest Rate”. Pieejams: https://tradingeconomics.com/argentina/lending-interest-rate-percent-wb-data.html

[10] I. Ting, “How Argentina went from one of the world’s richest nations to 100 per cent inflation, with ‘mountains of money worth nothing”. Pieejams: https://www.abc.net.au/news/2023-04-11/argentina-100-per-cent-inflation-crisis/102179458

[11] D. Rey, “Argentina’s annual inflation soars to 211.4%, the highest in 32 years”. Pieejams: https://abcnews.go.com/International/wireStory/argentinas-annual-inflation-soars-2114-highest-32-years-106303260#:~:text=Argentina%27s%20statistics%20agency%20says%20the%20country%20has%20registered,closed%202023%20with%20an%20annual%20inflation%20of%20211.4%25

[12] M. Rothbard, The Ethics Of Liberty, New York: New York University Press, 1988, pp. 257–258.

[13] L. de Siqueira Bentes, “The Law and the Stateless society: A Legal Case for Entrepreneurship in Government Services”. Pieejams: https://www.redalyc.org/journal/5863/586363381005/html/

[14] M. N. Rothbard, “Rothbard: Gun Regulation Explained”. Pieejams: https://mises.org/wire/rothbard-gun-regulation-explained

[15] F. Ferrari, “Are Austrians Necessarily Anarchists?”. Pieejams: https://mises.org/power-market/are-austrians-necessarily-anarchists

[16] C. Marquis, “American Dissident: The Legacy of Murray Rothbard”. Pieejams : https://mises.org/wire/american-dissident-legacy-murray-rothbard

[17] B. Doherty, “Rothbardian Javier Milei Takes Control of a Major Country”. Pieejams: https://reason.com/2023/11/27/rothbardian-javier-milei-takes-control-of-a-major-country/

[18] J. Nunez, “Javier Milei sends a bill to Argentine Congress to prohibit the manipulative use of the word “free” by the Government”. Pieejams: https://voz.us/javier-milei-sends-a-bill-to-argentine-congress-to-prohibit-the-manipulative-use-of-the-word-free-by-the-government/?lang=en

[19] E. Goukassian, “Argentina’s new president Javier Milei does away with culture ministry 24 hours after taking office”. Pieejams: https://www.theartnewspaper.com/2023/12/15/javier-milei-does-away-argentina-culture-ministry

[20] M. M. Caruchet, “Thousands in Argentina protest Milei’s ‘mega-decree’ of economic reform, deregulation”. Pieejams: https://www.france24.com/en/americas/20231227-thousands-in-argentina-protest-milei-s-proposed-economic-reforms-deregulation

[21] T. Ring, “Argentina’s New President Alarms LGBTQ+ Activists With Closure of Diversity Ministry”. Pieejams: https://www.advocate.com/world/argentina-president-closes-diversity-ministry

[22] G. Sanchez, “Javier Milei: “No voy a cobrar mi dieta y voy a hacer un sistema de donaciones para que la gente me pague lo que ellos quieran“. Pieejams: https://www.clarin.com/politica/javier-milei-voy-cobrar-dieta-voy-hacer-sistema-donaciones-gente-pague-quieran-_0_rkok59xBY.html

[23] “Javier Milei quiere anular la Educación Sexual Integral: “Deforma la cabeza a la gente”. Pieejams: https://www.perfil.com/noticias/politica/milei-quiere-anular-la-educacion-sexual-integral-deforma-la-cabeza-a-la-gente.phtml

[24] G. Sanchez, “Javier Milei: “No voy a cobrar mi dieta y voy a hacer un sistema de donaciones para que la gente me pague lo que ellos quieran“. Pieejams: https://www.clarin.com/politica/javier-milei-voy-cobrar-dieta-voy-hacer-sistema-donaciones-gente-pague-quieran-_0_rkok59xBY.html

[25] D. Politi, “Argentine peso plunges after rightist who admires Trump comes first in primary vote”. Pieejams: https://apnews.com/article/argentina-peso-javier-milei-primary-election-president-latin-america-ff50868368fa85f0110033aa1e5607c8

[26] D. A. Arcarazo, “Milei and Migration Governance: Three Scenarios for Argentina and South America”. Pieejams: https://latinoamerica21.com/en/milei-and-migration-governance-three-scenarios-for-argentina-and-south-america/