Fragments no romāna Atraitņu elegance. No franču valodas tulkojusi Kristīne Ceļmillere. Tulkotājas ievada eseju fragmentam lasiet šeit: https://telos.lv/sirdsapzinas-izmeklesana-konservativam/
Valentīna bija maza auguma sieviete. Viņas garie, tumšie un viļņainie mati bija saņemti mezglā un vēl vairāk nospieda siluetu, pārāk lielu apjomu koncentrējot ap galvu. Valentīnas sejas izteiksme viņu nemānoties nodeva. Viņa neturēja aizdomās nedz dzīvi, nedz nākotni. Viņa izrādīja gatavību tās izturēt. Tās pārvarēt.
Septiņpadsmit gadu vecumā viņa saderinājās ar Žilu, kura tēvs bija atnācis lūgt viņas roku. Pēc pārdomu brīža saderināšanās tika atsaukta, jo Žils nebija turīgs. Valentīna neteica ne vārda, turklāt – viņas viedokli neviens neprasīja. Tas bija viņas pirmās sāpes. Taču Žils bija iemīlējies un uzstājīgs. Viņš necentās iegūt īpašumus, bet tikai – un arī tas bija tikpat pārliecinoši – dvēseli, aizraušanos, amatu: artilērijas virsnieks. Tā nu viņš ņēma virsroku. Vēl viņš gribēja Valentīnu par sievu Dieva un cilvēku priekšā, un viņš to dabūja. Viņš bija sirdsšķīsts. Valentīna, kurai, pašai to neapzinoties, piemita spēja pareizi novērtēt cilvēkus, viņu mīlēja līdz dzīves pēdējai dienai. Viņa dzīves un savas dzīves.
Viena gada laikā, kad viņai bija divdesmit, viņa tika oficiāli saderināta, baznīcā salaulāta, mietpilsoniski iekārtota, ar kaislību apaugļota un sāpēs dzemdējusi. Valentīnas dzīve sāka izvērsties tāda, kādai tai bija jābūt. Mātes karjeru viņa sāka veiksmīgi: Dievam, Francijai un vīram par godu viņa laida pasaulē ņiprus dvīņus, kurus nokristīja par Luī un Žanu, jo šajā ģimenē visi bija rojālisti un katoļi.
Valentīnas un Žila dzīve divdesmit reizes piedzīvoja gadalaiku maiņu. Kādas pavasara dienas pusdienlaikā viņi parakstījās gan baznīcas, gan valsts reģistros, zvani skanēja bez mitas, un Valentīna nepārtraukti smaidīja Žilam. Kādā ziemas dienas pusdienlaikā Žils, aizverot acis, nogūlās uz sāniem un lika Valentīnai iepazīt atraitnības sāpes.
Taču pirms aukstuma un tumsas, pirms zemes un kapakmens, virsnieks, kas mēdza tik stalti stāvēt savā skaistajā uniformā, tik meistarīgi un tik bieži gremdējās savas sievas siltumā, ka radīja viņai astoņus bērnus. Astoņus mīlestības bērnus, jo ne Žils, ne Valentīna nepazina mainību. Astoņus ciešanu bērnus, jo Valentīnas grūtniecības bija sarežģītas un dzemdības – bīstamas: viņas ķermenis bija tik sīks, ka nešķita radīts tam, lai iznēsātu bērnus, kaut arī likās, ka Dievs to vēlas. Viņa par to nekad nežēlojās, taču viņu nodeva kustību gausums un par to liecināja pelēcīgā maska uz sejas. Viņa tātad iepazina astoņas sāpes, astoņas atbrīvošanās no tām un astoņus iepriecinājumus (vai gandrīz).
Nepilnus divus gadus pēc Luī un Žana piedzima Adrians. Viņš bija tikpat mierīgs un rūpīgs, cik viņa abi brāļi bija kauslīgi un nekārtīgi. Tādējādi, domāja Valentīna, katrs bērns attīstījās telpā, ko citi bija atstājuši tukšu. Un šajā vīriešu ģimenē Valentīna reizēm pārsteigta iztēlojās meitiņu. Taču Dievs izvēlējās, kas viņam labpatika, un viņa apmierinājās ar to, ka saķemmēja savu triju zēnu matus kā meitenēm. Viņi valkāja izšūtus kreklus, kuru krokotās, iestīvinātās apkaklītes padarīja bērnus līdzīgus lellēm. Katru rītu viņa ieveidoja zēnu matus glītās lokās, īpaši nopūlēdamās ar jaunāko, kas vadīja zīdaiņa dzīvi līdz brīdim, kad viņai bija jāzīda no jauna. Kad piedzima Anrī, Adrianam bija gandrīz trīs gadi, un viņa cirtas tika nogrieztas.
Valentīna nezaudēja dūšu pēc saviem četriem zēniem. Viņa pat nemācēja īsti pateikt, cik bērnus vēlētos. Šīm alkām, kas bija visu vadošais princips, nebija gala. Un beidzot piedzima pirmā meita. Viņu nosauca par Margo par godu Žila vecmāmiņai. Kaut arī Valentīnai šķita, ka šis vārds izklausās nedaudz salti, viņa neprātīgi mīlēja bērnu, kam tas bija dots. Viņai nekavējoties izveidojās cieša saikne ar meitu. Tā bija asiņu un sievišķības saišu pazīme. Ne jau tādā nozīmē, ka viņa meiteni mīlētu vairāk, taču viņa bija topošā sieviete, un Valentīna zināja, ka meitai ir nododams daudz vairāk nekā zēniem. Viņa dāvāja meitenei visu, kas viņai bija, tāpat kā pārējiem. Savu smaidu, savu samtaino ādu, šo vieglo rožu smaržu, kas vienmēr vējoja no viņas un viņas matiem. Viņa tai dāvāja arī aijāšanu rokās un savu nakts miegu. Viņa padzina murgus, apspraudīja segu, noskūpstīja pieri un devās atpakaļ pie miera. Viņas sīkā, naktskreklā slīkstošā silueta ēna un izlaisto matu ērkulis bija ierakstīts visu viņas bērnu acīs. Viņas dzīve bija pilnīga ziedošanās, un, kad viņa uzlūkoja visus savus bērnus, viņa juta, kā uz ādas uzmetas tāda zosāda kā no aukstuma, sajūta, kuru viņa nespēja skaidri atpazīt: lepnums, šausmas un neizsakāma mīlestība. Tikai Margo viņa uzdrošinājās pārklāt ar visiem tiem skūpstiem, kurus sevī slēpa. (..)
Tāpēc no visiem bērniem visvairāk pieglausties patika Margo. Viņa it visur sekoja mātei, vienmēr sēdēja viņai pie kājām un kavēja laiku ar mierīgām rotaļām. Viņa vēra pogas, zīmēja, ķemmēja savas lelles tik klusa, it kā būtu mēma. Viņas rociņas bija mazas, un viņa lieliski prata rotaļāties. Varētu teikt, ka šajā vecumā visi darīja, ko viņa vēlējās, un ka tas bija viegli. Valentīna nodevās savas meitas vērošanai. Viņa zināja, kas meiteni sagaida. Laulības un dzemdības. Tas tikai vēl vairāk tuvināja meitas un mātes. Nekas nespētu mainīt prieku par kopābūšanu.
Elizabetes nākšana pasaulē turpināja sniegt Valentīnai gandarījumu. Dievs it nemaz nebija kurls, jo viņš dāvāja otru meitu šai mātei, kas tik ļoti pēc tā ilgojās. Valentīna tik bieži smaidīja bez iemesla, ka vecākie bērni jautāja: “Māmiņ, kādēļ jūs smaidāt?” – “Tāpēc, ka kopā ar jums esmu laimīga,” viņa atbildēja.
Sāpes viņa pirmo reizi izgaršoja trīs gadus pirms savas laulības beigām: septītais bērns nodzīvoja tikai vienu dienu. Tik ilgi, lai pagūtu sapņaini uzsmaidīt un atgriezties pie eņģeļiem. Uz vairākām stundām viņam tika dots vārds Etrēns, un Valentīna viņu apraudāja līdz pat Pjēra, sava pēdējā bērna piedzimšanai. Viņa apraudāja veltīgo gaidīšanu, garos sapņošanas mēnešus, to priekšstatu, kas izveidojas par apslēpto bērnu. Viņa raudāja no spēku izsīkuma: ūdens asaras, kas pārpludināja viņas seju, un piena asaras, kas piepildīja viņas smagās un nevajadzīgās krūtis. Viņai šķita, ka uz rokām uzgūlies tukšums, tām trūka nastas. Katru nakti, pašai negribot, viņa modās uz zīdīšanas laiku. Viņa jutās, it kā viņai būtu kaut kas atņemts. Viņa cieta no savu bērnu skumjajiem skatieniem, vienu draugu jautājumiem un laimīgām piedzimšanām citu draugu mājās. Viņas acis atgriezās pie maza, balta zārciņa tēla, ko nesa viens vienīgs cilvēks, vienā rokā. Viņa raudāja gulētejot vai arī negulēja, viņa raudāja, runājot un klusējot, it kā šim bērnam, kura sejiņu viņa tik tikko bija redzējusi (un kurš, tā viņa domāja, nebija paguvis iepazīt, kā izskatās viņa māte), viņa atdotu visu šķidrumu, kas bija viņas ķermenī.
Kad bērni bija aizgājuši gulēt un viņi palika vienatnē, Žils ņēma Valentīnu klēpī. Viņa paslidināja savu roku zem vīra žaketes un nolika galvu viņam uz pleca. Viņa nerunāja. Viņai nebija vajadzīgi vārdi, lai saprastu, ka vīrs viņu mīl, taču šajā brīdī nesaprot. Ka viņš nebija tāds kā viņa – miesa, kas spēj piepildīties un radīt, miesa, kurai nozagts tās auglis, miesa, kuru novājinājušas zaudētās asinis. Taču viņai piemita labi audzinātas un mīlošas sievas pieklājība. Viņa māja ar galvu, it kā piekrizdama vārdiem, kurus patiesībā nespēja saprast. “Jums būs citi bērni,” teica Žils, un viņa nekustējās. Viņš turpināja, mēģinot izteikties maigi. Viņš teica, ka viņai jau ir citi bērni, ka šo viņa nebija paguvusi pat iepazīt, ka viņiem pat nebija laika to iemīlēt. Viņa izlikās, ka tas viņai sniedz mierinājumu. “Tikai vīrietis var tā uzskatīt,” viņa domāja. Jo viņa atcerējās par vārdiem, kurus bija murminājusi, kad apzinājās, ka ir tik piepildīta: burvīgas gaidīšanas slepenos vārdus. Ja vien viņa nemīlētu Žilu ar maigu, nobriedušu mīlestību, viņa būtu uz viņu sakliegusi. Tā vietā viņa noslēpa skatienu, berzēja pieri pret žaketes audumu un apspieda asaras. Žila acīm bija apslēpta viņas seja. Viņš redzēja tikai matu cirtu kalnu, kuru viņš runājot glāstīja. Viņš teica neaizmirstamus vārdus – tos, kas vīriešiem atver sieviešu sirdis. Viņš teica: “Jūs esat skaista, mana Valentīna, un es jūs mīlu.” Tāpēc viņa piedeva. Jo tam viņa ticēja. Šī mīlestība Žilu piepildīja, reizēm tā darīja viņu ievainojamu, bet reizēm – aklu. Viņa tai ticēja tik stipri, ka nekad neiedomājas, ka tās varētu arī nebūt. Žilam bija četrdesmit seši gadi. Par viņu teica, ka viņš ir titāns, spēcīgs un nelokāms raksturs. Valentīna viņam līdzās bija tik sīka, ka ciešanās un nāvē viņai noteikti bija jādodas viņam pa priekšu.
Piedzima Pjērs, un Žils pēc gada nomira. Valentīnai vairs nebija ne glāstu, ne bērnu. Viņa spieda sev klāt Pjēru, kurš neprata staigāt. Viņa būtu gribējusi ilgi turēt siltu un zīdainu bērnu, kurš tikko laists pasaulē. Bez Žila viņa kļuva par trīcošu, neauglīgu miesu, bezgalīgi tukšu klēpi. Viņai bija palikuši tikai bērni, kas varētu viņu aprūpēt. Vecākie jutās neveikli, jaunākie – maigi un glāsmaini, nebaidoties ar viņu runāt. Žils bija izkaisīts viņos visos. Uz mirkli Valentīna viņu sastapa caur bērniem. Dvīņiem piemita tēva nelokāmība, stūrgalvība, par kuras aizmetņiem viņa nojauta par spīti viņu paklausībai un cieņai, kuru viņi izrādīja mātei. Viņi bija kautrīgi, kādi ir jauni vīrieši, kuriem nav sievas. Viņi vēl neprata tuvoties cilvēkiem, tiem pieskarties, paust savu maigumu. Un viņiem nebūs laika to iemācīties. Jo drīz viņi tiks nopļauti un iemesti zemē. To nezināja neviens. Ne viņi paši, ne Valentīna, kas vēlējās viņus audzināt, nenojaušot, ka tas ir velti. Nezinot, ka neviena sieviete nesāks piebriest pēc viņu apskāvieniem.
Žila nāve Valentīnu pārveidoja. Viņai šķita, ka ir iepazinusi ciešanas, kad zaudēja tikko dzimušu bērnu. Tomēr tas bija nieks, salīdzinot ar sāpēm, kuras radīja atraitnība. Taču viņa nepadevās. Viņa bija šķirta no Žila, kas bija viņas dzīvība, un nu viņa kļuva par Žila dzīvību. Viņa vīru neaizmirsa ne dienu. Viņa sejas vaibstus, viņa matu krāsu, to, kā viņš mēdza smaidīt. Tas viss bija viņā iespiedies, un reizēm viņa nobālēja, visu atceroties ar tādu precizitāti. Viņa neaizmirsa ne sāpes, kas pārņēma, uzzinot, ka Žils pēkšņi miris (un šo uzzināšanas mirkli viņa piedzīvoja vēl daudzas reizes mūžā), ne laimi, kāda bija bijusi Žilu mīlēt. Viņa aptinās ap šo pagātni kā efeja, viņa to padarīja par sava siltuma avotu. Viņa nodeva tālāk šo siltumu saviem bērniem. Viņa rūpīgi sekoja līdzi, lai neuzkrautu viņiem savas sēras. Mazie joprojām bija priecīgi un ātri vien pārstāja prasīt pēc tēva. Viņu enerģijā un smieklos viņa smēlās spēkus turpināt bez Žila to, ko bija iesākusi kopā ar viņu. Nu viņa bija vienīgi māte.
Taču Valentīnai bija apsolīta dzīve, kuras pirmo gadu nevainojamā trajektorija maz pamazām tika nomainīta pret tādu, kurā viss iegūtais tika atņemts un sagrauts.
Armija viņai bija dāvājusi vīru. Tā viņai maksāja divus bērnus, dzimstošās mīlestības dvīņus, viņas pirmdzimtos. Ar lenti valsts karoga krāsā rotāts paziņojums aizstāja sēru vēsti, līdzjūtību, iezārkošanu un sēras. Pasaule sabruka. Valentīna nekad neuzzināja, kā izskatījās viņas zēni nāves brīdī. Karš nenotika bez iemesla. Dievs mums sūtīja pārbaudījumus. Šajā ģimenē neviens necieta žēlošanos, un Valentīna arī šoreiz paturēja visus vārdus sevī. Viņa ļāva bēdām vaļu viena pati lielajā gultā Žila vietā, kur viņa bija iesākusi gulēt, it kā pati būtu bijusi nelaiķe un būtu tikusi pasargāta no atraitnības sāpēm, bet viņš būtu palicis viens pats, lai apraudātu dzīvesbiedri un divus dēlus. Taču asaras izvagoja viņas vaigus, aiztekot aiz ausīm un iesūcoties matu cirtās. Varētu likties, ka viņa bija mirusi. Taču viņa nebija mirusi, un, kad pienāca vakars, viņa reizēm par to bija pārsteigta. Jo viņa bija mirusi vismaz vienam prieka, vienam sirdsmiera veidam: katru reizi uzlūkojot savus bērnus, viņa sev jautāja, kādas ciešanas sevī slēpj nākotne.
Tomēr viņa būtu uzskatījusi par nepieņemamu izplatīt mājā to nemieru, kuru juta. Viņai bija vēl pieci bērni, viena virēja, viena istabene, un viņa juta pienākumu smaidīt un dzīvot. Valentīna bija sieviete ar pienākuma apziņu. Viņa turpināja ķemmēt matus, skūpstīt pieres, remdēt asaras un izdomāt rotaļas. Adrians un Anrī devās uz internātskolu. Viņa rakstīja vēstules, kas bija jāraksta, sūtīja paciņas, kuras viņi gaidīja, rīkoja svētkus, kad viņi atgriezās. Kad meitas bija izaugušas, viņa šuva kleitas, par kādām tās sapņoja, uzjautrinājās par viņu koķetēriju, atcerējās sevi viņu vecumā. Viņa adīja džemperus, šausmīgas peldbikses un siltās zeķes, un kokvilnas zeķītes. Viņa sastādīja iepirkumu sarakstus, ēdienkarti nedēļai, aprēķināja izdevumus mēnesim, apmaksāja rēķinus, organizēja brīvdienas. Viņa neatstāja nesarīkotu nevienu dzimšanas dienu. Nevienos Ziemassvētkos vai Vecgada vakarā, kad ieradās vecmāmiņas, netrūka spožuma. Viņa pat bija ar mieru runāt par Žilu, dalīties viņā ar citiem, kas neko nesaprata.
Viņa turpināja dzīvot, it kā neviens nebūtu nomiris. It kā viņas dvēselē būt atgriezies miers un it kā gulētiešanas brīdī viņai nesažņaugtos sirds un nebūtu vēlēšanās sākt skaļi raudāt, parunāt ar vīrieti. Viņa dzīvoja tajās īpašajās attiecībās, kādas mums ir ar tiem, kurus mēs sargājam. Viņa atteicās domāt par to, ka liktenis nav taisnīgs, ka tas neko neatdod, ka tas cilvēkiem atņem visu un ļauni smejas, ka tas turpina graut viņu skaistās katedrāles, viņu mūža darbu, brīnišķīgās mežģīnes, kas noaustas no asarām. Un šis pats liktenis turpināja Valentīnai atņemt tos, kas viņai vēl bija palikuši.
Elizabete nomira piecpadsmit gadu vecumā, neizdvešot nevienu žēlabu. Varbūt viņa gribēja līdzināties savai mātei pašcieņā. Varbūt viņa uzskatīja, ka ir svarīgi izskatīties drosmīgai. Vai arī varbūt viņa vienkārši nezināja, ka tuvojas nāve. Taču viņa pamanīja, ka viņu apmeklē ārsts, kurš neko nedarīja, un priesteris, kurš lūdzās lūgšanas par mirstošajiem, uz viņu neskatoties. Kādā fotogrāfijā meitene redzama, atlaidusies gultā, atspiedusies pret spilvenu, kura pārvalks bija tik balts, ka seja izskatījās pelēka. Viņa smaida. Divas dienas pirms savas nāves.
Patiesībā viņa nomira tā: viņas brāļi, māsa un māte bija apkārt, taču nebija neviena, kas varētu viņu glābt, un visur valdīja tāda kā rezignācija, pat viņā pašā. Rezignācija, kas Valentīnā drīz pārvērtīsies par dumpi un (kā vēlāk par to sačukstēsies) bezdievību. Pirmo reizi dzīvē Valentīna ļāva vaļu vaimanām. Nāvei vajadzēja tik daudz laika, lai ieietu viņas meitā, ka brīdī, kad pienāca laiks izdvest pēdējo nopūtu, visas asaras jau bija izraudātas. Vairs nebija palikusi neviena. Palika vienīgi niknums. Tā bija svētdiena. Mājkalpotājas bija devušās pastaigā. Valentīna viena pati sēdēja pie meitas gultas. Viņai vairs nebija vīra, kas palīdzētu saņemties. Vairs neviena, no kā būtu jāslēpj šīs sāpes. Viņa gaudoja kā vilcene uz nāvi, uz šīm nepieņemamajām mirstīgajām atliekām, uz Dievu, kuru viņa godināja. Viņa pieprasīja nomirt arī pati, lai viņus visus varētu satikt. Vāji izgaismotajā istabā viņa bija nogūlusies uz grīdas un berzēja pret parketu pieri. Viņas garie melnie svārki, kas bija izpletušies ap viņu, izskatījās pēc naktstauriņa spārniem. Taču šo lietu skaistums viņai palika neredzams. Viņa iztaujāja likteni. Kāpēc viņai vienmēr jāpaliek kā tādai nolādētai kapracei? Šī diena un šī nāve nebija pieņemamas. Tā taču bija viņa, kas bija veca, nogurusi. Viņa – Valentīna Buržuā, kas bija piedzimusi pusgadsimtu iepriekš. Nāve viņu bija skārusi trīs reizes. Viņa bija pakritusi un tik slikti atguvusies, ka vairs nevēlējās doties uz priekšu. Viņa ilgojās vienīgi nogulties zemē līdzās tam, kuru viņa mīlēja. Un tajā naktī, kad viņa palika viena, lai vāķītu savu bērnu, Valentīnai radās skaidrs priekšstats par to, kas viņu sagaida: ļoti gara dzīve, kuras laikā viņai jānoskatās, kā nomirst citi, nespējot viņus aizkavēt, bezgalīga vientuļa dzīve, kurā viņai jāsarunājas pašai ar sevi, jo viņai patika uzskatīt, ka Žils viņu dzird. Gadiem ilga gaidīšana. Uz ko? Līdz pati sagādās sēras citiem, nogulsies un aizvērs acis. Laimīgu beigu nav, viņa nodomāja. Un arī šoreiz, pašai negribot, viņa aizmiga, lai atgūtu spēkus, kurus viņa vairs negribēja, bet kas bija viņā.
Tad Anrī ienāca prātā, ka viņai patiktu būt par vecmāmiņu. Gadā, kas sekoja Elizabetes nāvei, viņš nolēma apprecēties. Nekas cits tik labi nespētu palīdzēt viņa ģimenei un mātei pārtraukt sēras, kuras atkārtojās un par kurām aizmirst nepalīdzēja nekāda laime. Laimes viņā netrūka, tāpat kā mīlestības. Dzīvībai bija pienācis laiks izšļakstīties. Viņam bija divdesmit divi gadi, profesija, briedums, kuru bija kaldinājis nāves tuvums, un vienlaicīgi arī gudrība priecāties par dienām, kas nebija sliktas. Anrī tīrajā un kārtīgajā apvalkā, kuru bija izveidojusi Valentīna, kopā saaustas un gatavas izlauzties turējās degsme un kaislība. Viņa domas kavējās pie kādas jaunas māsīcas, kuru viņš apmeklēja brīvdienās jau kopš abu bērnības. Tieši pie viņas Anrī vērsās vispirms.
Viņš ieradās personīgi lūgt Matildes roku, un bez kādiem aplinkiem tā viņam tika dota. Viņa topošā sievasmāte, gara auguma kalsna sieviete, vaļsirdīgi atzinās, ka viņa priecājās par šo laulību un ka viņa bieži bija atļāvusies uz to cerēt. Viņa piebilda, ka gana labi pazina savas meitas stiprās puses, lai zinātu, ka viņa būs nevainojama sieva. Anrī pieklājīgi atbildēja, ka viņš patiesi par to ir pārliecināts. Viņš priecīgi nopūtās, pasmaidīja, kad dzirdēja Matildi nākam, noskūpstīja viņas roku, nenolaižot acis no viņas sejas, un vēlreiz pasmaidīja, pirms doties projām, atsveicinoties no abām sievietēm ar to stīvumu, kuru bija mantojis no tēva. Taču tajā brīdī viņš nedomāja ne par šo tēvu, ne par abiem saviem kritušajiem brāļiem, ne par mirušo māsu. Jo viņš visā pilnībā bija atgriezies dzīvības pusē.
Saderināšanās bija vienkārša un tuvinieku lokā. Ielūdza vienīgi Gabrielu, kas bija Matildes labākā draudzene un māsīca vienlaicīgi, un viņas māti, kas arī bija zaudējusi vīru. Visas trīs atraitnes kopīgi sagatavoja svētku maltīti, kuru baudīja, atgriežoties svētdienā no Mises. Tā bija dīvaina maltīte, kurā divi jauni, nerunīgi vīrieši un kautrīgs mazs zēns sēdēja starp čalojošām sievietēm, baltiem un melniem plankumiem, jaunām meitenēm un atraitnēm. Anrī un viņa brālis Adrians noteikti būtu varējuši pie sevis teikt, ka šis dzimums nebūt nebija tik vājš. Tas izgāja caur pārbaudījumiem, saglabājot nesagraujamu mieru, to pašu, ar kādu viņas tagad apkalpoja, pieceļoties no galda, novācot šķīvjus, atnesot desertu, bez mazākā troksnīša, ar dejojošu grāciju, slīdot ap viņiem līdzīgi labvēlīgām fejām. Anrī slepus vēroja Matildi. Viņš domāja, ka viņa ir pati skaistākā sieviete pie galda, skaistāka par Margo, kurai trūka koķetērijas, skaistāka par Gabrielu, kurā viņš nebija iemīlējies.
Matilde bija apsēdusies Anrī līdzās. Maltītes noslēgumā viņš uzlika savu roku uz viņējās. Abas rokas kopā radīja nelielu miesisku kamolu uz galdauta, un tajā brīdī visu acis pievērsās tam. Tad Anrī saņēma Matildes roku, to saspiežot, kamēr pārmeklēja savu kabatu. Žestus pavadīja skatieni. Uz lūpām uzplauka smaidi, kas kļuva aizvien platāki, savā starpā saskatoties. Valentīna noraudzījās, kā jaunās meitenes zeltnesī tika uzmaukts gredzens, kuru pirms trīsdesmit gadiem viņai bija uzdāvinājis Žils. Matilde pasmaidīja, taču nenotrauca ne asaru. Valentīna atcerējās, ka viņa pati līdzīgā situācijā bija tik aizkustināta, ka raudāja. Viņa tajā saskatīja labu zīmi, un tad, atmiņu pārpludināta, vairs nerunāja līdz maltītes beigām, vienatnē sevī vaimanājot par to, ko nebija iespējams sākt no sākuma. Beidzot Matilde klusām piecēlās, lai taisnā ceļā dotos viņu noskūpstīt. Tikai tad Valentīna ļāva vaļu asarām, jo tad visi varēja nodomāt, ka tas ir aiz laimes.
Anrī un Matildes kāzas tika noliktas uz nākamo jūniju. Valentīna par to runāja maz. Ģimenē tas jau bija skaidri zināms, bet ārpus ģimenes viņa ne ar vienu nesatikās. Turklāt viņa gana labi pazina Matildi, lai viņu jau uzskatītu par savu meitu un pieņemtu bez ceremonijām. Kas attiecas uz Anrī, viņam bija jāierodas uz dažām iepazīstināšanas vizītēm. Par laimi, viņa topošā sieva nebija parasta jauna meitene. Viņa īpaši nejūsmoja par paražu, kas mudina līgavaini lepni izrādīt līgavu kā kādu medību trofeju.
Taču, neuzkrītoši gatavojoties kāzām, Valentīnu atkal pāršķēla bērna zaudēšanas sāpes jaunā un negaidītā formā. Turklāt viņa nezināja, vai tā drīkst domāt un vai bija dabiski just izmisumu. Katrā ziņā viņa to juta. Vienīgā meita, kas viņai bija palikusi, klusā un noslēpumainā Margo, bija paziņojusi par savu apņemšanos iestāties Karmelā. Atskanot šim vārdam, izjuka viss un dzīve. Valentīna uzskatīja, ka viņa ir visu palaidusi garām, visu pazaudējusi, visu iedomājusies veltīgi. Nākotni vajadzēja saburzīt kā vecu papīru. Valentīnai bija sērojot jāatvadās no priekiem un cerībām, kuras viņa bija likusi uz šo meitu. Laulības un dzemdības. Viņa par to smējās caur asarām. Viņa neko nevarēja teikt, jo ne jau viņas dzīve bija likta uz spēles. Viņa pie sevis atkārtoja, ka ne jau sev mēs radām bērnus. Taču – vai vajadzēja runāt ar Margo, vai bija jāļauj viņai izvēlēties vienai pašai? Valentīna nezināja. Šaubu gadījumos viņa klusēja. Klusēšana rosināja viņas domas. Viņa vēlējās parādīt savai meitai, no kā tā atsakās, pateikt, ka vīrieša mīlestība nav tik izklaidīga kā Dieva mīlestība. Valentīnas domas šaudījās. Viņas meitai nebūs bērnu. Šī doma viņu caurdūra. Tomēr viņa par to ne ar vienu nerunāja (kā jau bija ieradusi). Turklāt viņa nebūtu varējusi atrast īstos vārdus. Viņa būtu pratusi izteikt tikai savas dusmas, nevis savas skumjas. Viņas vēders būtu savilcies kamolā. Pārdzīvotais pārsniedza spēju to ietērpt vārdos. Matilde bija klusa un uzmanīga. Viņa bija vienīgā sieviete, kas saprata, ka te pārtrūkst viena mātišķības līnija. Matilde mīlēja bērnus. Vēlāk viņa to zinās nešaubīgi: sievietei, kurai nav bērnu, trūkst pats brīnišķīgākais dzīvē.
Margo pameta ģimeni drīz pēc Ziemassvētkiem. Valentīna nebija spējīga līksmoties šajos svētkos, jo bija zināms, ka tajos pēdējo reizi viņi visi ir kopā. Prombraukšanas rītā viņa palika gultā. Viņa bija noskūpstījusi meitu iepriekšējā vakarā, iečukstot tai ausi, ka vienmēr nepieciešams visu apdomāt. Un Margo bija tik laipna, ka nelika pretī savu pārliecību. Tad Valentīna saņēma rokās šo jauno seju un to pārklāja skūpstiem. Iekšēji sāpes viņu plēsa gabalos. Taču viņa zināja, ka sāpes, kuras jūtam, nemaina notikumus, kuri sagādā ciešanas. Nākamajā dienā viņas meita bija prom.
Sākot no šīs dienas, Valentīna vairs baznīcā nespēra kāju un neskaitīja lūgšanas. Viņa tikko bija zaudējusi bērnu. Dievs to bija aizsaucis pie sevis, šis ierastais formulējums te bija vietā, viņa nodomāja. Taču, atšķirībā no citām reizēm, viņa neierakstīja atgādinājumu par to savā misālē, jo neviens nebija nomiris. Viņa aizsvieda misāli. Laikā, kuru parasti bija pavadījusi Misē, viņa spēlēja klavieres. Viņa to darīja diezgan slikti, taču ar kaislību, kas viņu pārņēma savā varā, un izmisumu, kuru mūzika var palīdzēt aizmirst.
Margo nemainīja lēmumu arī vēlāk. Valentīnu tas nepārsteidza. Viņai līdzās jebkurš bērns būtu iemācījies neatlaidību, uzņēmību un pienākuma apziņu. Viņai radās iespaids, ka pati kaldinājusi ieroci, kas viņu ievainojis: šo stipro, stūrgalvīgo un noslēpumaino meiteni, kas attālinājās no savējiem, lai tīra un kaila ieietu savas lūgšanas askēzē.
Tuvojās Matildes un Anrī kāzas. Valentīna palīdzēja Matildei sagatavot pūru. Nosēdušās dzīvojamā istabā, viņas pavadīja pēcpusdienas šujot. Gultasveļu, galdautus, dvieļus, visu, kas nepieciešams, lai sāktu jaunu dzīvi, kas dzima starp prasmīgiem pirkstiem un pildīja Matildes sirdi un Valentīnas brūci, kuru bija jāsadziedē. Jo viņai, kas bija redzējusi, kā projām dodas meita, Matilde bija apsolījumu pušķis, vasaras vēsma, saulriets apmākušās debesīs. Valentīna par to neko neteica, taču viņai šķita, ka vedeklai piemita izaicinošs šarms, dabiska dižciltība, kuras cēlonis varbūt bija viņas garais augums vai arī acu skaidrība, kas šķita ne vairāk un ne mazāk kā pašas dvēseles skaidrība. Nē, viņa domāja. Matilde nebija viņas meita, taču viņa bija jūtīga dvēsele, kas saprata.