Alice Ferney, L’élégance des veuves, Paris: Éditions J’ai lu, 1995. Romāna fragmentu lasiet šeit: https://telos.lv/valentinas-dzive/
Kad nesen tika publicētas manas pārdomas par Ilzes Jansones grāmatu Pasaules troksnis, tajā pieminēju arī Alises Fernē romānu Atraitņu elegance.[1] Nu šī romāna fragments manā tulkojumā tiek piedāvāts arī Telos lasītājiem. Tulkotājas ievadvārdus par to, kāpēc, manuprāt, ir vērtīgi iepazīties šo grāmatu, vēlos iesākt ar stāstu par diviem atgadījumiem no savas dzīves. Es nezinu, vai tas tā notiek ar visiem, vai tikai ar mani, taču bieži vien piedzīvoju, ka pilnīgi sveši cilvēki pilnīgi nejaušos apstākļos pasaka kaut ko tādu, kas man nogulsnējās atmiņā uz mūžu, jo viņi ir formulējuši to, ko es vai nu vispār nebiju iedomājusies, vai arī nojautu, bet nepratu pateikt.
Pirmais stāsts būs nevis par Alisi Fernē, bet par citu franču rakstnieku – Kristofu Onodibio. Kad “Zvaigzne ABC” izdeva viņa romānu Ticēt (un tas bija sensenos laikos, vēl pirms kovida), viņš bija ieradies arī Latvijā, lai tiktos ar lasītājiem Francijas Institūta telpās. Tur kāds lasītājs uzdeva jautājumu, kāpēc autors, kas pēc profesijas ir žurnālists, turklāt darbojas pētnieciskās žurnālistikas laukā, ir pievērsies rakstniecībai. Vai tad nav labāk iestāties par patiesību kā žurnālistam tā vietā, lai sacerētu fikciju? Onodibio atbilde, kuru citēju pēc atmiņas un kura, iespējams, jau apaugusi ar manām interpretācijām, bija šāda: mēs dzīvojam sabiedrībā, kas ir pilna ar fikcijām, un fikciju apkarot ar patiesību nav iespējams, jo fikcija nav reāla. Fikciju var apkarot tikai ar citu fikciju.
Tajā brīdī es apzinājos, cik lielu lomu cilvēka uzskatu ietekmēšanā var spēlēt daiļliteratūra. Ka romāni nav tikai laika kavēklis rudens vakariem. Es biju ieradusi pretstatīt patiesību meliem, tātad to, kas ir patiess, tam, kas tāds nav, taču šis pretnostatījums “patiesība–fikcija” mani pamudināja iedomāties, ka pati taču neticu, ka dzīvojam sabiedrībā, kurā daļa cilvēku vienkārši ir hroniski meļi; bet tā nākas secināt, ja konstatējam kaut kādu viedokļu sadursmi šādā “patiesība–meli” ietvarā. Pretnostatījums patiešām pastāv, bet eksistences līmenī. Patiess ir tas, kas pastāv, bet fikcija ir vienkārši iztēles auglis, un problemātisks ir brīdis, kad fikciju notur par patiesību. Te nav runas par meliem.
Otrais stāsts ir par kādu kanādiešu karavīru, kurš NATO spēku ietvaros savu dienesta laiku pavada Latvijā un – tas laikam bija ikgadējo frankofonijas dienu ietvaros – bija uzaicināts uz Latvijas Radio pastāstīt par Kanādu. Es lāga neatceros, par ko viņš runāja. Atmiņā iespiedusies tikai epizode, kurā viņš stāstīja, ka franciski runājošie kanādieši ģimenes svētkos kopā dziedot dziesmu “Mani senči”, un viņš īsi atstāstīja, par ko ir dziesma. Tā nu es devos dziesmas meklējumos uz YouTube, jo saturs šķita neticami suģestējošs. Atļaušos saīsināti pārstāstīt divus pirmos dziesmas pantus: “Tavs vecvecvectēvs līda līdumu, tavs vecvectēvs iekopa tīrumu, tavs vectēvs baudīja tā augļus, bet tavs tēvs to pārdeva, lai kļūtu par ierēdni, un tu dzīvo savā mazajā dzīvoklītī, bet sapņo par to, ka tev varētu piederēt mazs gabaliņš zemes. Tavai vecvecvecmammai bija četrpadsmit bērnu, tavai vecvecmammai bija gandrīz tikpat, tavai vecmammai pietika ar trim, tava māte bērnus negribēja nemaz, tu biji nejaušība, bet tu, tu maini partnerus visu laiku un, kad sastrādā muļķības, tad glābies, taisot abortu, taču no rītiem tu raudi, jo sapņos redzi lielu galdu, ap kuru sēž bērni.”[2] Turpinājumā ir vēl divi panti par mūsu senču materiālo postu un pašreizējo labklājību, par to, kā mūsu priekšgājēji prata priecāties un, paaudzēm mainoties, prieks kaut kur ir izšķīdis. Bet kopumā “šī dziesmiņa bez morāles, šī dziesmiņa bez nolūka” ir kā vairāku paaudžu fotogrāfijas, par kurām secinājumus katrs izdara pats. Tie netiek doti.
Kad nu izdarīta šī liriskā atkāpe, varu formulēt jautājumu, uz kuru atbildi meklēt mani pamudināja Alises Fernē romāns, un tas būtu – kāpēc mūsdienu konservatīvajam cilvēkam nav desmit bērnu? Vai mūsdienu konservatīvisms nav pārvērties par fikciju, ko jāatmasko ar citu fikciju, tādu, kādu piedāvā Fernē romāns? Vai konservatīvi noskaņotam cilvēkam nav jāveic sirdsapziņas izmeklēšana?
Mēģināšu ilustrēt savu domu ar statistikas datiem un lūdzu lasītājam vēl nedaudz pacietības. Mēs tiksim arī līdz Fernē romānam, taču uzskatu par vērtīgu nelielu meditāciju par statistikas skaitļiem. Labklājības Ministrija 2021. gadā bija sagatavojusi pētījumu par ģimenēm Latvijā.[3] Piekrītu, ka četrus gadus vecs pētījums nebūs pats svaigākais, bet, ja nu kaut kas ir mainījies ģimeņu skaitā šobrīd, tad tikai uz slikto pusi. Par to man nav nekādu šaubu. Šī pētījuma 4. slaidā norādīts, ka “Latvijā ir ap 12 000 trīs bērnu ģimeņu, ap 2300 četru bērnu ģimeņu, apmēram 700 piecu bērnu un 400 ģimeņu, kurās ir seši un vairāk bērni”. Latvijā pieņemts uzskatīt, ka, ja ģimenē aug vismaz trīs bērni, tad tā ir daudzbērnu ģimene. Konservatīvi orientētiem cilvēkiem parasti statistiski ir vairāk bērnu, taču, ja vienīgais konservatīvo sasniegums ir laist pasaulē par vienu bērnu vairāk nekā nekonservatīvi domājošiem, tad jājautā, kas ir tas faktoru kopums, kurš jebkādu uzskatu ģimenei mudina pieņemt lēmumu vairāk nedzemdēt?
Es neko nemēģinu vienkāršot un nevienu negribu apsūdzēt. Es lieliski saprotu, ka katrai situācijai ir septiņpadsmit puses un tieši tie cilvēki, kas nav raksta mērķauditorija, parasti jūtas aizskarti visvairāk. “Bet man vispār nav dzīvesbiedra, kā tad lai es dzemdēju?” “Bet es esmu neauglīga, kā tad lai es dzemdēju?” “Bet es apprecējos pārāk vēlu un man iestājās menopauze, kā tad lai es dzemdēju?” “Bet mans bērns ir ļoti slims, kā lai es dzemdēju vēl?” “Bet man ir tikai viens bērns, kaut mēs ļoti gribējām vēl, kā tad lai es dzemdēju?” Tas ir apmēram tas pats, kas, sākoties sarunai par abortiem, uzreiz saukt, ka aborts taču ir ļoti nepieciešams izvarotu pedofilijas upuru grūtniecības gadījumos, kad embrijam konstatētas šausmīgas ģenētiskas anomālijas, bet grūtniecība apdraudētu meitenes psihisko un fizisko veselību, tādējādi ar retu izņēmuma gadījumu piesaukšanu novēršot uzmanību no faktoriem, kas mudina abortu izvēlēties lielākajā daļā gadījumu. Atkārtošos – es nevienu neapsūdzu, tikai mēģinu vērst uzmanību uz interesantu faktu: pēc tam, kad 12 000 ģimeņu ir piedzimis trešais bērns, vērojams tik milzīgs kritums ģimeņu skaita ziņā, kur piedzimst ceturtais bērns, bet sešus un vairāk bērnus vispār laiž pasaulē tikai saujiņa entuziastu. Un es atļaušos izteikt, manuprāt, tomēr ticamu pieņēmumu, ka daļai trīsbērnu ģimeņu vairāk bērnu nav, jo viņi tos nevēlas. Es nekādā gadījumā nenoniecinu trīsbērnu ģimenes. Iepretim standarta diviem bērniem, 12 000 ģimeņu, kas laidušas pasaulē trešo bērnu, vienas pašas ir aizpildījušas vidēju Latvijas mazpilsētu ar savu trešo atvasi vien. Būtu bēdīgi, ja šajās ģimenēs būtu bijis par vienu bērnu mazāk. Un tomēr – kas notiek pēc šī trešā bērna?
Franču rakstniecei un Nobela prēmijas literatūrā laureātei Annijai Erno latviski Intas Geiles tulkojumā ir izdota viena grāmata – Sasalusī sieviete. Francijā tā iznāca 1981. gadā, un autore to ir veltījusi savam bijušajam vīram Filipam, ar kuru laulība 1980. gadā tika šķirta. Romānā rakstniece daļēji autobiogrāfiski stāsta par savu bērnību, tad par laulību un divu bērnu piedzimšanu, kļūšanu par mājsaimnieci un izjūtām, ka viņa dzīvo kā sprostā, ka vīrietim tiek viss, bet viņai – tikai rūpes par bērniem, un tās romāna galvenajai varonei nepārprotami riebjas, jo rūpes par bērniem vispār nav dzīve. Dzīve ir tur ārā un aiziet viņai garām. Viņa ir sasalusi. Un es sev jautāju, vai starp nosacīti liberālu un nosacīti konservatīvu ģimeni vispār ir jelkāda atšķirība? Nu labi, liberāla feministe audzina divus bērnus un tad viņu piemeklē Erno sasalums, bet konservatīvo māti šis sasalums piemeklē vienu bērnu vēlāk, tas ir it kā aizkavējies, tomēr skar arī viņu.
Es nevaru nedomāt par vēl kādu vietu ar ļoti zemu dzimstību. Tā parasti vērojama zooloģiskajos dārzos. Dzīve nebrīvē, lai cik plašā, bet tomēr – sprostā dzīvniekiem visbiežāk laupa jebkādu vēlēšanos radīt pēcnācējus. Un bieži vien, ja pēcnācēji tomēr rodas, tad mātīte par viņiem nerūpējas. Varbūt arī mūsdienu cilvēks dzīvo kādā neredzamā sprostā, kas varbūt ne gluži amputē vēlēšanos radīt pēcnācējus, taču to stipri samazina? Līdz diviem. Nu labi – līdz trim, bet vairāk ne. Kas ir šis sprosts? Kā izlauzties no tā brīvībā? Bet, vistiešāk un godīgi, – kāpēc man nav desmit bērnu? Vai man šķistu normāli, ja ģimenē būtu desmit bērni? Vai es varētu uzaudzināt desmit bērnus? Vai tie, kas audzina desmit bērnus, ir traki?
Tagad beidzot varam ķerties pie Alises Fernē romāna Atraitņu elegance, kas ir autores otrais romāns sešpadsmit grāmatu sarakstā un Francijā izdots 1995. gadā. Tas stāsta par kādu ģimeni trijās paaudzēs, kur galvenie romāna varoņi ir piedzimšana, laulības un nāve. Tieši šie notikumi, nevis cilvēki. Tieši dzīve, dzīvība, tās pulsācija, nodošana tālāk, tāda kā stafete, kur mirstot jānodod sava lāpa, lai to tālāk nes nākamā paaudze, un tā līdz bezgalībai. Darbība sākas 19. gadsimta beigās, un pirmā rindkopa romānā skan šādi:
“Artūram un Žilī Buržuā bija piecas meitas. Divas no tām agri nomira. Pārējās trīs – Elēna, Anrieta un Valentīna – apprecējās. No viņām piedzima astoņpadsmit mazbērni, četrdesmit trīs pēcnācēji otrajā paaudzē, simt piecdesmit četri – trešajā un uz doto brīdi jau astoņdesmit – ceturtajā. Jo visas sievas bija pārņemtas ar šo uzdevumu – vairoties.”
Artūra un Žilī Buržuā meita Valentīna un viņas pēcnācēji visu romāna gaitu ņemsies mūs pārliecināt, ka trīs bērnu robeža daudzbērnu ģimenē ir fikcija, kurai esam noticējuši pilnīgi nepamatoti. Čukstus, pusvārdiem viņi stāsta lasītājam par šiem noslēpumiem. Neviena sieviete tur nav sasalusi no bērnu dzemdēšanas. Stājoties laulībā, saderinātie nepārrunā, cik bērnus plāno, jo atbilde uz šo jautājumu ir skaidra, pirms vēl uzdota, – visus. Viņi plāno laist pasaulē visus bērnus, cik vien varēs, un tam veltīt visu savu dzīvi.
Telos lasītajam piedāvāju romāna sākuma fragmentu par laulību, kuru noslēdza Valentīna un Žils, jo tas bija pats īsākais un pilnai publicēšanai piemērotākais. Savukārt romāna turpinājumā, kad Valentīnas un Žila bērni pieaug, lasītājs var sekot līdzi vēl divām laulībām: viņu ceturtā bērna Anrī laulībai ar Matildi, un Matildes draudzenes Gabrielas laulībai ar Šarlu. Viņiem visiem dzimst bērni, līdz Šarls iet bojā noslīkstot, jo ir par tālu aizpeldējis jūrā. Gabriela paliek atraitne. Matilde nomirst pēc desmitā bērna dzemdībām, un atraitnis paliek arī Anrī. Lai tiktu galā ar saviem bez mātes palikušajiem daudzajiem bērniem, Anrī nolemj apprecēt Gabrielu, kuru bērni pazīst jau no dzimšanas, bet, abu atraitņu ģimenēm apvienojoties zem viena jumta, Anrī vecākais dēls Žils (tā nosaukts par godu vectēvam) ieskatās Gabrielas meitā Klotildē un viss dzīvības cikls atkārtojas no jauna.
Romānā nav nekādu neparastu sižeta pavērsienu, nekādu piedzīvojumu, tikai vienkārša, parasta dzīve ar priekiem un bēdām. Bet tas arī ir vispārsteidzošākais. Lai kas arī notiktu, Fernē varoņi nesabrūk, nesāk apcerēt savas psiholoģiskās traumas, vainot pret viņiem vērstu diskrimināciju vai cilvēktiesību pārkāpumus, viņi neiesūdz nevienu Satversmes Tiesā, nelasa pašpalīdzības grāmatas, nežēlojas. Jā, viņi cieš sāpes, reizēm – neaprakstāmi lielas, bet tās nav dzīves beigas. Tā Valentīna no astoņiem bērniem, kurus dzemdējusi, dzīves gaitā apglabā piecus, un pēc katra bērna nāves, vai viņš būtu nomiris kā dažas dienas vecs zīdainītis, vai kritis karā, viņa it kā izdilst un saraujas. Pēc vīra nāves viņas paliek pavisam maz. Valentīna nav ideāla. Visas šīs neskaitāmās nāves liek viņai pārcelties uz kādu mītisku iekšēju mirušo valstību, mauzoleju, kurā pielūgt savas sēras. Tomēr viņa nesalūzt zem šīs nastas, jo apzinās, ka pasaulē bez viņas ir vēl citi cilvēki un citu vajadzības, un visiem nav jāsāk riņķot viņas bēdu orbītā. Viņa ne uz brīdi nepārstāj darīt to, ko uzskata par savu pienākumu, un tieši tas neļauj šai sievietei no bēdām zaudēt prātu vai ieslīgt depresijā.
Viņas dēls Anrī, kuram dzīvība sprāgst ārā pa visām porām un katra šūna brēc, ka viņš grib dzīvot un mīlēt, nevēlas mitināties kopā ar mirušo rēgiem, Viņš domā, ka varēs māti iepriecināt, ja apprecēs Matildi. Romānā Anrī divas reizes raud, un abas reizes tas notiek, kad viņš guļ līdzās Matildei. Pirmo reizi tā ir viņu kāzu nakts, un, aizklājis seju ar rokām, viņš raud no saviļņojuma, ka ir ieguvis savu Matildi. Otrā reize ir Matildes nāves diena, un viņš raud no sāpēm, ka ir zaudējis savu Matildi. Anrī bija zaudējis trīs brāļus un divas māsas. Varbūt tas viņus ar Matildi dzina līdzsvarot šo zaudējumu, laižot pasaulē bērnus:
“Matildes un Anrī albumus ar regulāriem pārtraukumiem piepildīja piedzimšanas fotogrāfijas. Likās, ka atkārtojas tā pati aina: Matilde atlaidusies spilvenos, smaidoša un nogurušu sejas izteiksmi savā naktskreklā ar izšūtu krūšu daļu, turēja rokās jaundzimušo. Taču ap gultu bērnu kļuva vairāk, viņi pārņēma mātes istabu. Žils, Žans, Andrē… Tā bija seju virtene, farandola, sastingusi ap zīdaini, kas par spīti šķietamībai, nekad nebija viens un tas pats.”
Arī Matilde nebija bez saviem trūkumiem. Viņa bija kā apmāta ar bērniem. Kaut no nemitīgajām dzemdībām viņa aizvien vairāk izdila un saņēma diskrētus mājienus, ka nu jau varbūt pietiks dzemdēt, viņa nespēja apstāties. Viņa neaicināja uz abortu, lai glābtu mātes dzīvību. Viņa tādu domāšanu vispār nebūtu spējīga saprast. Lai glābtu savu dzīvību, viņa pat nebija spējīga atteikties no grūtniecības kā tādas, pirms tā vispār iestājusies. Viņa vispirms ieņēma bērnus savā prātā, un tikai tad – miesā. Viņa iznēsāja bērnus, lai ko tas arī maksātu, jo bija pārliecināta, ka bērnu dzemdēšana ir brīnišķīgākais, kas ar sievieti var notikt.
Matildes nāve Anrī ir šoks. Turklāt viņam jāpacieš runas, ka viņš vainojams Matildes nāvē: “Jo runāja, ka Anrī bija pie tā piestrādājis, ka viņš nebija taupījis savu sievu, uztaisot viņai visus tos bērnus, ka viņš bija zinājis, ka tas slikti beigsies, dakteris taču bija neskaitāmas reizes brīdinājis. Ka šāds traģisks iznākums jau bija paredzami garantēts aizvien vairāk ar katrām dzemdībām. Cilvēkiem ir nepieciešams kāds, ko vainot nelaimē, pat ja viņi piedod, taču reizēm pārāk vēlu, nodomāja Anrī.” Viņš nebija sapratis savas mātes sēras pēc tēva nāves, taču nu pats bija pilnīgi sabrucis, jo mirusi viņa sieva. Bērnu aprūpi tobrīd uzņemas Gabriela.
Gabriela savā dzīvē ir tikusi galā ar visu. Arī ar to, ka viņas jaunībā laulības tika norunātas, un viņai neviens neprasīja, vai viņa vēlējās precēties ar Šarlu Divālu. Lai būtu godīgi un dzimumu līdztiesības vārdā, to neprasīja arī Šarlam Divālam, un abi tika salaulāti pēc tam, kad saderināšanās viesībās Gabriela bija caur pieri šķielējusi uz Šarlu, lai vispār redzētu, kāds viņš izskatās, ar atvieglojumu konstatējusi, ka vīrietis šķita skaists, un nolēmusi, ka ir jau labi arī tā, ka varēja būt pretēji. Kāzu naktī viņa sēdēja ar šo Šarlu, kas nu bija viņas vīrs, bet sirdī nebija tuvāks par dzelzceļa stacijā uz perona garām pagājušu svešinieku. Šarls bija nerunīgs cilvēks un romānā runāja tikai vienu reizi, viņu kāzu naktī. Viņš juta, ka šajā neveiklajā situācijā kaut kas jāsaka, lai laulība izdotos, jo līdz šim apkārtējie pret viņiem bija izturējušies kā pret mēbeļu komplektu – lūk, šim galdam piestāvēs šis krēsls. Šarls nesabruka vaimanājot, ka nebija varējis izvēlēties sev sievu. Viņš tobrīd nepavisam neatcerējās, ka valda patriarhāts, kurā viņš ir apspiedējs. Viņš bija jauns vīrietis, kura priekšā sēdēja nobijusies meitene, viņi bija iestumti laulībā, un kaut kā taču jādzīvo, tāpēc vispirms jāatgādina sev un tai meitenei, ka viņi ir cilvēki, kas var kaut ko gribēt un izvēlēties:
“Šarls bija runājis tā, kā droši vien neviens vīrietis nav runājis ar savu sievu, nodomāja Gabriela. Viņš sacīja tā: Gabriela, es vēl nevēlos teikt, ka es jūs mīlu, taču esmu apņēmies jūs iemīlēt. Man tam pietiks degsmes, un tas ir vienīgais, kas skaitās. Arī jums pagaidām mīlestība nav ne prātā. Jo šobrīd mēs viens otram esam tikai svešinieki. Es vēlos jums tuvoties un vienlaikus es neuzdrīkstos. Lūk, par ko es domāju, kad es domāju par jums. Es domāju par visu dzīvi un dzīves izskaņu. Es jūs mīlēšu, kad vairs nebūsiet tik glīta un tik svaiga, kad citas acis, kas jūs uzlūko šodien, jau sen vairs nelūkosies uz jums. Es jūs joprojām mīlēšu, jo es būšu izlēmis to darīt jau gadiem iepriekš. Gabriela, vai jūs būsiet mana sieva un mana dzīve?
Gabriela neko neatbildēja. Šarls ieraudzīja, kā viņas acīs iemirdzējās asaras un neveikls smaids nespēja apslēpt viņas pārsteigumu. Kā vienam, tā otram pietika ar šo mirkli. Varbūt tāpēc, ka viņš zināja – Gabriela tāpat kā viņš bija apņēmusies mīlēt.
Mīlestība pie viņiem atnāca ātri. Vienlaikus ar alkām. Alkām, neapvaldītām alkām, skūpstiem, apskāvieniem un bērniem.”
Tā Gabriela bija apprecējusies pirmo reizi. Ļoti laimīgā laulībā ar Šarlu viņiem piedzima seši bērni, no kuriem viens nomira ar meningītu. Kad nomira Šarls, viņa palika viena. Kad nomira Matilde, viens palika Anrī. Gabriela aprūpēja arī Anrī bērnus, līdz abiem iekšēji šķita, ka būtu tikai vieglāk, ja viņi apprecētos, bet, no otras puses, tas likās arī kaut kas gandrīz vai pretdabisks, jo viņi visu mūžu bija bijuši draugi. Viņiem prātā nenāca, ka var taču viegli sareģistrēties, piereģistrēties, atreģistrēties ar pretēja dzimuma partneri, ar sava dzimuma partneri vai ko nu katrs iecerējis. Nē, viņi mocījās domās par to, vai ir pareizi apprecēties diviem atraitņiem, kas viens otru pazīst visu mūžu, bet nespēj aizmirst savus mirušos laulātos un apzinās, ka laulībā dzīvesbiedrs ir pelnījis tikt mīlēts pats par sevi, nevis būt tikai kāda cita, kaut miruša, cilvēka aizvietotājs. Viņi vairs nebija tajā vecumā, kurā vecāki var norunāt laulības. Viņi beidzot bija brīvi lemt paši. Un, lai noslēgtu laulību, bija jāspēj vēlreiz iemīlēt. Pat piecdesmit gados. Kad Anrī šķiet, ka viņš to spēs, viņš dodas pie Gabrielas:
“Viņam pat nevajadzēja runāt. Gabrielas acis viņu uzlūkoja un tai pat mirklī zināja, kas Anrī pie viņas atvedis. Man ir jums kāds grūti izsakāms lūgums, viņš tikko paguva izteikt. Es zinu, viņam atbildēja Gabriela, es saku jā. Vai viņa bija tik ātri atbildējusi, lai viņam palīdzētu vai tāpēc, ka bija saviļņota? Viņa bija nodūrusi galvu, kas lika nosliekties par labu otrajai atbildei, taču balss bija izskanējusi skaidri un skaļi. Anrī pasmaidīja. Vai jūs to vēlaties? – viņš jautāja. Vai tas nav vienīgi upuris? Viņa atbildēja, nē, tas nav tikai upuris. Gabriela bija vecāka par Matildi un par viņu pašu. Viņam bija pilnīgi vienalga, cik viņai gadu un ka viņas skaistums sāka bālēt, tas viss tagad bija kļuvis tik nesvarīgi. Dzīvot bija kļuvis grūti. Un, it kā saprazdama, kas nodarbina šī vīrieša prātu, Gabriela nodomāja, ka viņai nav nekā, ko upurēt, un tik daudz ko dot – savu maigumu un savu sievietes darbu. Anrī nodomāja, ka nepieciešams brīdināt Gabrielu, viņš bija spiests viņai pastāstīt par šo nemitīgo Matildes klātbūtni. Ar mums vienmēr būs Šarls un Matilde, viņš klusi teica. (Viņš teica ar mums, nevis starp mums, taču tik un tā nelepojās ar pateikto). Taču Gabriela tikko manāmi pasmaidīja, no kā viņš saprata, ka viņa bija sapratusi pat to, cik grūti kaut ko tādu pateikt. Viņi ir tepat, viņa atbildēja. Gabrielai tas bija viņu kopīgās ikdienas dzīves sākums. Viņa nodomāja, ka mīl šo vīrieti.”
Anrī dēla Žila un Gabrielas meitas Klotildes laulībā, kas tiek noslēgta vēlāk, piedzimst meita, kuras vārds netiek atklāts, bet viņa savukārt pieaugusi kādās viesībās iepazīstas ar “jaunu krievu tautības vīrieti”, ko vēlāk apprec, un arī viņiem piedzimst bērns. Lasot par Alisi Fernē, īstajā vārdā Sesilu Brusolē, atklājas, ka viņas uzvārds laulībā ir Gavrilova, kas mudina domāt, ka romāns ir bijis par viņas dzimtas sāgu, bet anonīmā meitene, kas apprecējās ar krievu, ir viņa pati:
“Miesai un asinīm nekad nav tik daudz laika, kā tās vēlētos, taču tām ir mūžība priekšā un mūžība aiz muguras.” Gabrielas mazmeita šķirsta fotoalbumu un iesaucas: “Apprecēties ar vīrieti, ko vispār nepazīsti! Gabriela smaidīja, atceroties, kā Šarls bija ar viņu runājis. Bet es viņu mīlēju, teica Gabriela.”
Aizverot grāmatas pēdējo lapu un paceļot acis uz apkārtni, šķiet, ka esi atgriezies no ceļojuma kosmosā. Tas nav romāns par 19. gadsimtu, kas rakstīts 19. gadsimtā. Tas ir mūsdienās rakstīts romāns par to, kā bija kādreiz, bet tagad vairs nav. Pat ja tas būtu balstīts rakstnieces dzimtas notikumos, tā tomēr ir fikcija, jo neviens jau tur blakus nestāvēja, stenografējot katru dienu. Un tomēr šī fikcija iedragā lasītāja realitāti. Nav runa par atgriešanos 19. gadsimtā. Tas būtu anahronisms. Mums nevajag karus, kuros krīt vīri, dēli un brāļi, nevajag, lai bērni un pieaugušie nomirst ar meningītu, nevajag norunātas laulības, nevajag neeksistējošu grūtnieču aprūpi, kas iedzen dzemdētāju kapā, nevajag atņemt sievietei iespējas, ko rada tieši šis laiks, kurā dzīvojam. Lai ar dzīvi 19. gadsimtā nodarbojas amiši. Bet noteikti ir runa par to, ka ir iespējama citāda dzīve – dzīve, kurā ir daudz vairāk bērnu. Un par to, kāda varētu būt šī dzīve, katrs var izrunāt tikai ar savu sirdsapziņu, kā to dara Fernē romāna tēli.
Kontrastam, kamēr iespaidi par Matildes desmit bērniem vēl svaigi, piedāvāju Annijas Erno romāna varones laulību dienas aprakstu. Viņas romāna tēls ir 1940. gados dzimusi un augusi jauna sieviete, kas laulību uztver kā slogu un ierobežojumu savai brīvībai. Atradusi vīrieti, ar kuru viņai sakrīt domas par brīvību, neatkarību vienam no otra un tamlīdzīgām muļķībām, viņa tomēr apprecas, nebūdama īsti pārliecināta, vai vispār to vēlas:
“Šīs laulības ir tikai formalitāte, bez izdevumiem, bez kāzu svinībām, tikai vecāki un liecinieki; manierēšanās un izpušķojumi, lenčs un garā kleita – mēs esam vienisprātis – jāatstāj stulbeņiem un lielībniekiem. Mums būs klusi un ātri, publisks apliecinājums, piekāpšanās, ko piešķir sabiedrībai, vecākiem, viņu dēļ pat kirē, “viņus tas pārāk apbēdinātu”, un līguma parakstīšana pie notāra. Taču, uzmanību, mūs šis teātris nav piemuļķojis; kā mēs uzjautrināsimies, lai tikai tas būtu ciešami. Šī noskaņojuma dēļ mums bija brīnišķīga sajūta, ka mēs nedarām tāpat kā citi, mēs uztveram precības kā joku.”[4]
Erno aprakstītā sieviete ir dzimusi apmēram desmit gadus vēlāk nekā Fernē varoņi Žils un Klotilde. Viņa dzīvo un studē laikā īsi pirms studentu nemieriem 1968. gadā, bet no dzīves izjūtas viedokļa šķiet, ka no Žila un Klotildes viņu šķir gadsimti. Savukārt pats grāmatas naratīvs liekas labi pazīstams, simtkārt dzirdēts un pat ļoti mūsdienīgs. Pavisam nesaprotamu iemeslu dēļ Erno varone nolemj izmēģināt mātišķību. Tas nav nekas tāds, uz ko viņa būtu tiekusies vai pēc kā ilgojusies. Tieši otrādi – viņa domā tikai par to, ko viņa vairs nevarēs darīt, kad būs māte:
“Tikko mūsu starpā viss tika izlemts, un es šaubos. Es saprotu, ka uz vairākiem mēnešiem iegrimšu slēgtā autiņu un pudelīšu dzīvē, noteikti ardievu diplomam, vairs nemaz nebūs laika pašai sev. (..) Arvien neskaidrāks pārbaudījums man un lērums raižu: kas viņu pieskatīs, cik tas maksās. Neskaidra vēlēšanās būt stāvoklī, cik iespējams ilgi. Es vēlējos aizkavēt manus pēdējos sievietes, tikai sievietes brīžus, vēl ne mātes, manas pēdējās dienas starp sešām zīdīšanām, sešām autiņu maiņām un raudām.”[5]
Lasot Erno, es atkal domāju par zoodārzu. Šī sieviete taču ir ieslodzīta būrī! Viņa ir noķerta slazdā! Viņa nograuzīs sev kāju, lai izkļūtu no lamatām, kurās neapdomīgi iekritusi. Un pie reizes nograuzīs arī savu vīru, kas, neviena netraucēts, izbauda savstarpējo neatkarību, par kuru taču viņi bija vienojušies, atstājot visas rūpes savai sievai. Protams, sabiedrība 1960. gados bija pārāk konservatīva, lai saprastu sievieti būrī, un varone romānā atreferē pārmetumus, kurus saņem:
“Vēl viena, kas domā tikai par sevi. Ja jūs nejūtat šī pienākuma diženumu – redzēt attīstāmies bērnu, jūsu bērnu, kundze, barot viņu, šūpot, vadīt viņa pirmos soļus, atbildēt uz viņa pirmajiem “kāpēc” – balss tonim te arvien jāpieņemas spēkā, lai tad kristu lejā kā giljotīna – tad nevajadzēja radīt bērnu.”[6]
Šādi vārdi viņu aizskar un aizvaino. Nevar teikt, ka viņa bērnu nemaz nemīlētu. Kaut kāds aizlauzts maigums dziļi viņā tomēr ir atrodams. Pretējā gadījumā tik neapmierināta sieviete zīdaini iemestu sautējamā katlā un kopā ar zaļajiem zirnīšiem pasniegtu vīram vakariņās. Taču viņa gribētu būt vīrieša vietā, sava vīra vietā, lai varētu nodoties studijām, karjerai un veltīt bērnam tikai desmit minūtes vakarā, lai pakutinātu vēderiņu, sasmīdinātu, un tad bērns atkal tiktu aizvākts un vairs netraucētu. Īsi sakot, viņa gribētu, lai varētu bērnam veltīt tikai tik daudz uzmanības, cik parasti saņem mājdzīvnieks. “Viss mans sievietes stāsts ir stāsts par kāpnēm, pa kurām ar nepatiku dodos lejup.”[7] Jā, to lasītājs ir sapratis jau no pirmās grāmatas lappuses.
Jo ilgāk stāsts turpinās, jo sliktāk kļūst. Sākas skandāli un strīdi mājās. Nepavisam nav saprotams, kāpēc šī sieviete izšķiras par labu vēl vienai grūtniecībai, lai pēc dzemdībām nospriestu: “Labi izbaudīt to, ko biju vēlējusies kā piedzīvojumu. Tāpēc, ka tā ir pēdējā reize. Vēl vairāk – es vairs netēlošu.”[8] Ka šī sieviete ir sasalusi, nav ne mazāko šaubu. Kā ledus klucī atvesta no Antarktīdas.
Ja mēs iztēlotos, ka Fernē varone Matilde un Erno aprakstītā sieviete ir tādas kā skalas pretējie punkti, tad kur mēs uz tās novietotu sevi? Kas atšķir Fernē personāžus no Erno personāžiem? Kas atšķir sievieti ar desmit bērniem no sievietes ar diviem? Erno pasaulē sieviete ir tas, ko viņa dara. Līdzko viņa nedara, ko gribējusi, viņas vairs nav, un šāda gāšanās nebūtībā viņu gluži saprotami biedē. Neeksistēt ir šausmīgs stāvoklis. Fernē pasaulē sieviete ir tas, kāda viņa ir. Nav svarīgi, kas ap viņu notiek, viņas kodols ir viņā pašā, un to nevar atņemt vai sagraut nekas, viņa eksistē jebkurā situācijā un pat nāve nevar viņu ieraut nebūtībā.
Vēl šos tēlus nepārprotami atšķir griba. Viņi grib un uzskata par pareizām pilnīgi dažādas lietas, un vai tas galu galā neatšķir mūs citu no cita? Griba. Brīvā griba izdarīt savas izvēles un atzīt par labu to vai citu mērķi. Fernē varoņi domā ne tikai par sevi, bet ārkārtīgi daudz arī par citiem, viņi nestāda sevi augstāk par citiem, viņi upurējas cits cita labā, un tieši tāpēc, par spīti cilvēciskiem trūkumiem, kas piemīt viņiem visiem, dzīve ir laba un laimīga. Erno sieviete zina tikai to, ko grib pati, un grimst depresijā, ja pārējie ap viņu grib kaut ko citu. Viņa ne tikai sasalst, viņa pilnībā pārakmeņojas, ja neiegūst to, ko grib.
Atgriežoties pie Onodibio atziņas par to, ka pret vienu fikciju jāvēršas ar citu fikciju, starp abām aprakstītajām fikcijām dažādā attālumā no poliem atrodamies arī reālie mēs. Nav jau tā, ka kāds vai nu tikai upurētos citu labā, vai arī darītu tikai to, ko grib. Tas viss nāk dažādās proporcijās, un cilvēks var atrasties tuvāk Matildes skalas galam, vai tuvāk Erno anonīmajai varonei, taču, skatoties uz demogrāfiskajiem rādītājiem Latvijā, šķiet, ka lielākā daļa visa spektra pārliecību tomēr ir tuvāk Erno.
Vai nav savādi? Vai atceraties kanādiešu dziesmu, kuru pieminēju raksta sākumā? Par vecvecvecmāmiņu un viņas četrpadsmit bērniem? Latvijā 2021. gadā bija 400 ģimeņu, kurās bija seši un vairāk bērnu iepretim 12 000 ģimeņu ar trīs bērniem. Es nevaru izteikt pat minējumus, kāpēc tā, bet, pirms runāt par demogrāfiskās situācijas uzlabošanu valstī ar dažādiem atbalsta instrumentiem, tomēr šķiet, ka cilvēki, jo īpaši tie, kas sevi uzskata par konservatīviem, ir jāaicina uz sarunu ar savu sirdsapziņu par to, kas viņus tā nohipnotizējis skaitlī trīs. To zina tikai cilvēks pats. Un galu galā sirdsapziņa ne tikai pārmet ļauno, ko izdarīji, tā pārmet arī labo, ko varēji izdarīt vai ko izdarīt bija tavs pienākums, bet neizdarīji. Kā rakstīja Pols Verlēns “Lūk, manas asinis, kuras es neesmu lējis, Lūk, mana miesa, ciešanu necienīgā, Lūk, manas asinis, kuras es neesmu lējis.”[9] Man bija jāizlej asinis, bet es to nedarīju. Man bija jācieš, bet mana miesa nebija tā cienīga. Fernē romāns Atraitņu elegance mūs katru aicina tieši uz šādu godīgu sarunu pašiem ar sevi.
“Miesai un asinīm nekad nav tik daudz laika, kā tās vēlētos, taču tām ir mūžība priekšā un mūžība aiz muguras.”
[1] https://telos.lv/recenzija-par-jansones-troksni/
[2] Dziesma noklausāma šeit: https://www.youtube.com/watch?v=JvcEP0EjqIc
[3] https://www.lm.gov.lv/lv/media/16686/download
[4] Annija Erno, Sasalusī sieviete, tulk. Inta Geile, Rīga: Omnia Mea, 2013, 104. lpp.
[5] Turpat, 115.–116. lpp.
[6] Turpat, 133. lpp.
[7] Turpat, 148. lpp.
[8] Turpat, 149. lpp.
[9] Pilns dzejoļa teksts lasāms šeit: https://telos.lv/dievs-jus-mani-ievainojat/