Šogad atzīmē vācu rakstnieka, Nobela prēmijas literatūrā laureāta Tomasa Manna (1875–1955) 150 gadu dzimšanas dienu. Šo prēmiju viņš ieguva par savu pirmo romānu Budenbroki (Buddenbrooks, 1901), kuru pabeidza rakstīt 25 gadu vecumā, – stāstu par kādas Lībekas lieltirgotāju dzimtas spožumu un postu trīs paaudžu garumā 19. gadsimtā. Tāpat kā daudzi vēlākie Manna teksti, Budenbroki satur autobiogrāfiskus elementus un vēsturisko reāliju aprakstos ir dokumentāli precīzi. Šajā nelielajā fragmentā aprakstītas trešās paaudzes Budenbroka Johana, saukta par Hano, brīvdienas Baltijas jūras kūrortā pie Lībekas Travemindē 1870. gadu sākumā.
Grāmatu no vācu valodas tulkojuši L. Skalbe, K. Štrāls un Z. Krodere; tā iznāca Rīgā, “Grāmatu draugā” 1929. gadā un vēlāk vairākkārt pārizdota; diakritiskās zīmes saglabātas kā oriģinālā.
Telos sarunu par vienu no pazīstamākajiem Manna romāniem – Burvju kalnu – klausieties šeit: https://telos.lv/saruna-par-burvju-kalnu/
Istaba bija pilna dzeltenīgas gaismas, kas jau krita cauri nolaistajiem svītrainajiem aizkariem, bet apkārt vēl viss bija kluss un Ida Jungmane un viņa māte gulēja. Nekas nebija dzirdams kā tikai rāmais vienmuļīgais troksnis, ar kādu mājas puisis kūrmājas dārzā nogrābstīja granti, un kāda mušas sīkšana, kura starp aizkaru un logu neatlaidīgi sitās pret rūti un kuras ēna uz svītrainā audekla šaudījās apkārt līkumu līkumiem… Klusums! Tālā grābekļa čirkstoņa un vienmuļā sīkšana! Un šis rāmais, dzīvais miers drīz vien sniedza Johanam to mierīgās peldvietas brīnišķīgo, izsmalcināto vientulības sajūtu, kuru viņš tā mīlēja. Nē, paldies dievam, te nerādījās neviens no tiem spožajiem ķemmdzijas svārkiem, kuri virs zemes cīnījās par aritmetikas likumiem un gramatiku, še ne, jo še laukā viss bija pārāk dārgs…
Prieka pārņemts, viņš izlēca no gultas un basām kājām pieskrēja pie loga. Viņš uzvilka aizkaru, atvēra vienu loga pusi, paceldams balti lakoto krampi, un noraudzījās pakaļ mušai, kas aizlaidās pār kūrmājas grantētajiem celiņiem un rožu dobēm. Muzikas estrade, puslokā apstādīta ar Vāczemes eglēm, vēl tukša un klusa stāvēja iepretim viesnīcas ēkām. Bākas laukums, kas savu vārdu bija dabūjis no bākas, kura pacēlās kaut kur pa labi, izpletās zem bālganajām debesīm tik tālu, kamēr tā īsās, kailiem zemes plankumiem izrobotās zāles vietā sākās cietas, garas jūraszāles un tad smilts, tur, kur varēja saskatīt mazo koka privatpaviljonu rindas un kurvjkrēslus, pagrieztus pret jūru. Tur tā bija, šī jūra, gluži mierīga, un pār to lija rīta gaisma zaļās un zilās, gludās un viļņainās svītrās, un cauri sarkanajām bojām, kas rādīja braucamo ceļu, nāca kāds kuģis no Kopenhagenas, un nemaz nevajadzēja zināt, vai to sauc par “Najadi” vai “Frederiku Overdīku”. Un Hano Budenbroks atkal dziļi un ar klusu, svētsvinīgu sajūsmu ievilka sāļo elpu, ko sūtīja jūra, un mīļi noraidīja tai ar acīm mēmu, pateicīgu un sirsnīgu sveicienu.
Un tad sākās diena, pirmā no šīm niecīgajām divdesmit astoņām dienām, kuras sākumā likās kā nebeidzama laimība, bet, kad pirmās bija pagājušas, aizritēja tik bezgalīgi ātri… Brokastis ēda uz lieveņa vai zem lielās kastaņas, kas auga lejā pie bērnu rotaļlaukuma, tur, kur karājās lielās šūpoles, – un viss, smarža, ko izgaroja steigā izmazgātais galdauts, kad sulainis to izpleta, papīra servjetes, neparastā maize, tas, ka olas ēda nevis kā mājās ar kaula, bet ar parastām tējkarotēm un no metala biķerīšiem, – tas viss sajūsmināja mazo Johanu.
Un, kas pēc tam nāca, viss bija brīvi un viegli iekārtots, – brīnišķīgi slinka, veselīga un jauka dzīve, kas ritēja netraucēti un bezrūpīgi, priekšpusdiena jūrmalā, kamēr augšā kūrmājas orķestris izpildīja rīta programmu; šī vāļāšanās un atdusēšanās līdzās kurvjkrēslam, šī rāmā, sapņainā rotaļāšanās mīkstajās smiltīs, kuras nepadarīja netīru, šī nepiespiestā un nenogurdinošā acu apkārtmaldīšanās pār zili zaļo bezgalību, no kuras brīva un netraucēta, klusi zuzēdama, nāca spēcīga, svaiga, svešādi un brīnišķīgi smaržojoša vēsma, kas vēdīja ap ausīm, radīdama patīkamu reiboni un trulu skurbumu, kurā izzuda laika un telpas un jebkādu robežu apziņa… Pēc tam peldēšanās, kas še bija daudz patīkamāka nekā Asmusena peldētavā, jo te nebija nekādas “zosu barības”, gaišzaļais, kristaldzidrais ūdens putoja tālu visapkārt un glumās dēļu grīdas vietā pēdas kutināja mīkstā, viļņainā smilts, un konsula Hagenštrēma dēli bija tālu, ļoti tālu, Norvēģijā vai Tirolē. Konsulam patika vasarās izdarīt garākus atpūtas ceļojumus – un kādēļ gan ne, kā jūs domājat… Pastaigāšanās pa pludmali, lai sasildītos, līdz “Kaiju akmenim” vai “Jūras templim”, maza uzkoda pie kurvjkrēsla – un tad tuvojās brīdis, kad bija jāiet augšā savās istabās, lai pirms pārģērbšanās uz kopējām pusdienām brītiņu atdusētos. Pusdienas pie kopīga galda noritēja jautri, peldvietai patlaban bija ziedu laiks, te dzīvoja daudz ļaužu, daudz ģimeņu, kas Budenbrokiem bija tuvu pazīstamas, tāpat arī hamburdzieši un pat angļi un krievi piepildīja kūrmājas lielo zāli; pie svinīgi klāta galdiņa kāds kungs melnos svārkos ielēja zupu no sudrabspožas terines, pusdienās bija četri ēdieni, kaut kādā veidā svētdienīgāk pagatavoti nekā mājās, un pie garajiem galdiem vairākās vietās dzēra šampanieti. Bieži no pilsētas ieradās vientuļi kungi, kuri vai nedēļu no vietas nebēdāja par saviem veikaliem, uzjautrinādamies un pēc ēšanas uzgriezdami ruleti: konsuls Pēteris Dēlmanis, kas savu meitu bija atstājis mājās un platā lejasvācu izloksnē stāstīja tik nekautrīgas anekdotes, ka Hamburgas dāmas smiedamās kāsēja un lūdza, lai ļauj tām brītiņu atpūsties; senators doktors Krēmers, vecais policijas šefs, krusttēvs Kristjans un viņa skolas draugs, senators Gīzeke, kam arī nebija līdzi ģimenes un kas visu maksāja par Kristjanu Budenbroku…
Vēlāk, kad pieaugušie zem konditorejas audekla jumtiņa dzēra kafiju, Hano neapnicis sēdēja krēslā pie estrades un klausījās… Bija gādāts arī par pēcpusdienu. Kūrdārzā netrūka šaujambūdu, un pa labi no šveiciešu namiem bija staļļi ar zirgiem, ēzeļiem un ar govīm, kuru pienu – siltu, smaržīgu, ar visām putām – dzēra launaga laikā. Varēja iet pastaigāties pa pilsētiņu gar namu “pirmo rindu” un no turienes pārcelties laivā uz “Privalu”, kur krastmalā atrada dzintaru; bērnu rotaļlaukumā varēja piedalīties kroketa partijā vai arī peldiestādes mežā uz kalniņa, kur karājās kūrmājas lielais pusdienu zvans, sēdēt uz sola un klausīties, kā Ida Jungmane lasa priekšā… Un tomēr tas gudrākais arvien bija atgriezties pie jūras un, pat krēslai uznākot, vēl sēdēt dambja galā ar seju pret klajo apvārsni, vēdināt ar mutautu lielajiem kuģiem, kas gāja garām, un klausīties, kā mazie vilnīšu, klusi čalodami, plakšķ pret akmens bluķiem, kamēr viss plašums visapkārt bija pilns šīs klusās, brīnišķīgās šalkoņas, kas mīļi runāja ar mazo Johanu un lika tam, neizsakāma apmierinājuma pilnam, aizvērt acis. Bet tad Ida Jungmane teica: – Nāc, Hanulīt, mums jāiet; tūliņ būs vakariņas, dabūsi vēl galu, ja liksies te uz dusu… – Ar kādu mierīgu, apmierinātu un labā kārtībā strādājošu sirdi viņš vienmēr šķīrās no jūras! Un, kad tas istabā bija paēdis vakariņas ar pienu vai brūnalu, kas saturēja daudz iesala, – māte tās ēda vēlāk kūrmājas lievenī lielākā sabiedrībā, – pār viņu, līdzko tas bija apgūlies savā gultā no vecuma plānajos palagos, apmierinātās sirds rāmo un spēcīgo pukstu un vakara koncerta klusināto ritmu pavadīts, nolaidās miegs…
Svētdienās līdzi citiem kungiem, kurus, tāpat kā viņu, darbdienās pilsētā saistīja darīšanas, ieradās pie savējiem senators un palika līdz pirmdienas rītam. Lai gan tad pusdienās nāca galdā saldējums un šampanietis, lai gan tika sarīkota jāšana ar ēzeļiem un izbraukumi buru laivā pa jūru, mazais Johans ne visai mīlēja šīs svētdienas. Peldvietas miers un noslēgtība bija iztraucēti. Vesels bars ļaužu no pilsētas, kas še nemaz nepiederēja, – “vienas dienas mušas no labākajām vidusšķirām”, kā Ida Jungmane tos, labsirdīgi nievādama, dēvēja, – pēcpusdienās piepildīja kūrdārzu un liedagu, kafiju dzerdami, muziku klausīdamies, peldēdamies, un Hano vislabāk būtu nogaidījis aizslēgtā istabā šo grezni apģērbušos miera traucētāju nozušanu… Nē, viņš bija priecīgs, kad pirmdienās viss atkal ieritēja parastās sliedēs, kad arī tēva acu vairs nebija še, šo acu, no kurām tas sešas dienas ilgi bija tālu nost un kuras, viņš to ļoti labi bija jutis, visu svētdienu kritiski un pētījoši bija viņā nolūkojušās…
Tā pagāja četrpadsmit dienas, bet Hano pats sev un katram, kas gribēja uzklausīties, apgalvoja, ka priekšā vēl ir tik garš laiks kā Miķeļu brīvdienas. Tā tomēr bija pašapmānīšana, – ja brīvdienu kalngals jau sasniegts, tad ātri gāja uz galu, tik briesmīgi ātri, ka viņš labprāt katrai stundai būtu gribējis pieķerties un neļaut tai aiziet un katru jūras gaisa ieelpojumu palēnināt, lai laime nebūtu jāizšķiež veltīgi.
Bet laiks aizritēja, neapturami mainījās lietus un saule, jūras un zemes vēji, kluss, tveicējošs siltums un trokšņaini negaisi, kas netika pāri ūdeņiem un nemaz negribēja beigties. Bija dienas, kad ziemeļaustrenis sadzina līcī melni zaļus plūdus, kas apklāja liedagu ar jūras zālēm, gliemežvākiem un meduzām un apdraudēja paviljonus. Tad drūmā, sabangotā jūra visapkārt bija baltu putu klāta. Lieli, vareni viļņi vēlās šurp ar nepielūdzamu, baigu mieru, majestatiski salūzdami un izveidodami tumšzaļus, metalspožus atvarus, tie rūkdami, rībēdami, krākdami un čūkstēdami gāzās pār liedagu… Un bija dienas, kad rietumvējš dzina jūru atpakaļ, kad skaistā viļņainā jūras dibena smilts lielu gabalu tika atklāta un visur bija redzamas kailas smilšu sēres, kad lietus gāzās straumēm, kad debess un zeme, un ūdens sajuka kopā un vēja grūdieni trieca lietu pret logu rūtīm tā, ka nevis pilieni, bet gan veseli strauti tecēja pār tām lejup, padarot tās necaurredzamas. Tad Hano lielāko tiesu uzturējās kūrmājā pie pianino, kurš, valšus un skotu dejas spēlējot, bija gan nobungāts un uz kura fantazijas neskanēja tik jauki kā mājās uz fliģeļa, tomēr apslāpētās, klukstošās skaņas galu galā atstāja vēl gluži labu iespaidu… Un tad nāca atkal citas dienas, sapņainas, zilas, pilnīgi bez vēja un tveicīgi karstas, kurās zilās mušas sīca saulē pār Bākas laukumu, un jūra, klusa un gluda kā spogulis, likās neelpojam un gulēja nekustēdamās.
Un, kad vēl bija trīs dienas atlikušas, tad Hano teica sev, lūkodams noskaidrot to arī visiem citiem, ka priekšā vēl ir tik ilgs laiks kā Lieldienu brīvlaiks. Lai cik nevainojams bija šis aprēķins, viņš pats tam neticēja, un viņa sirds jau sen bija nākusi pie atziņas, ka vīram spožajos ķemmdziju svārkos būs bijusi taisnība, ka četrām nedēļām tomēr pienācis gals un ka nu būs gan jāiesāk no tās vietas, kur tika pabeigts, un būs jāpāriet uz to un to.
Piekrautais pajūgs stāvēja pie kūrmājas, tā diena bija klāt. Jau agri no rīta Hano bija pateicis ardievas liedagam un jūrai, tagad viņš atvadījās vēl no sulaiņiem, kas saņēma savas dzeramnaudas, no muzikas estrades, rožu dobēm un visa šā vasaras laika. Un tad, viesnīcas kalpotājiem klanoties, rati sāka ripot.
Tie izbrauca cauri gatvei, kas veda uz pilsētiņu, un aizripoja gar māju “pirmo rindu”… Hano iespieda galvu ratu stūrī un raudzījās laukā pa logu garām Idai Jungmanei, kas ar mundrām acīm, sirma un kaulaina sēdēja viņam pretim uz priekšējā sēdekļa. Rīta debesis bija blāvas un apmākušās, un Travupe mētāja mazus vilnīšus, kuri ātri skrēja vējam pa priekšu. Pirmajai namu rindai beidzoties, ļaudis sēdēja pie savu mājiņu durvīm, lāpīdami tīklus, bērni basām kājām skrēja šurp un ziņkārīgi aplūkoja pajūgu. Tie palika turpat…
Kad rati bija pabraukuši garām pēdējiem namiem, Hano noliecās uz priekšu, lai vēlreiz redzētu bāku; tad viņš aizvēlās atpakaļ un aizvēra acis.
– Nākošajā gadā atkal, Hanulīt, – Ida Jungmane sacīja dziļā, mierinošā balsī, bet šā mierinājuma vien bija trūcis, lai viņam iedrebētos zods un zem garajām skropstām sāktu plūst asaras.