Dzejnieks un rakstnieks Kārlis Skalbe (1879–1945) piedzima Vecpiebalgas pagastā kā jaunākais no desmit bērniem trūcīgā kalēja ģimenē, mācījās Vecpiebalgas draudzes skolā (līdz 1893.) un tad strādāja dažādus vienkāršus darbus, tajā skaitā par kolportieri jeb apkārtceļojošu grāmatu tirgotāju. Šo pieredzi viņš apraksta šajā stāstā, kur sacīts, ka viņam tad vēl “nebija ne sešpadsmit gadu”, tātad šīs ir atmiņas no laika līdz 1894. gadam. Tās ir ne tikai ļoti izjusta un skaista, bet arī vērtīga liecība par daiļliteratūras pirkšanas un lasīšanas paražām Latvijas laukos 19. gadsimta beigās.
Stāsts no izdevuma Kārlis Skalbe, Sirds bagātība. Rakstu izlase jaunatnei. Rīga: Alfrēda Ūdra apgāds, 1944. Citas Skalbes esejas un īsstāstus Telos arhīvā lasiet šeit: https://telos.lv/author/karlis-skalbe
Apaļš un smaidošs mēness vaigs, kas slēpdamies slīd gar nosnigušajiem egļu galiem, mirdzēdams rāda ceļu atpakaļ uz bērnības dienām, uz mazo mājiņu meža malā, kur tik daudz romantiskas gaismas ienesa grāmatas.
Ikkatrai grāmatai toreiz bija sava seja. Tā bija bilde uz vāka, kuŗai vajadzēja attēlot brīnišķīgos notikumus tur iekšā. Zilos svārkos un sarkanās biksēs tur rādījās nebēdīgi jūrnieki un drošsirdīgi prēriju mednieki šautenēm plecos un dunčiem aiz jostas. Kuģis, kas pilnām buŗām dodas tālumā, solīja stāstus par piedzīvojumiem un svešām zemēm. Bet mūsu mazajā mājā vislabāk patika grāmatas, kur varēja labi izraudāties. Tādām jau zem virsraksta stāvēja: “Sirdi aizgrābjošs stāsts.” Ikkatra grāmata nāca ar pievilcīgu solījumu. “Priežu kalna roze”, “Temzas dēls”, “Pēdējais inkasu karalis”, “Teku atradējs”[1] – raugās manī no atmiņu puskrēslas kā romantiskas sejas.
Grāmatas mums palīdzēja atrast savus priekus un bēdas. Ar neizprotamu varu mūs pievilka ciešanas. Stāstu par “Grāfa lielmāti Ģenovevu” lasīja ar nopūtām un asarām. Piedzīvotāja, kuŗai bija bērns šūpulī, auklēdama sauca to par Ciešuli un pati jutās kā Ģenoveva, kas izdzīta mežā, jo muižas īpašnieks bija viņu izsviedis no mājas, un viņa bija apmetusies pie mums meža malā. Viņas bēdas tai tagad likās cēlākas tāpēc, ka par tādām stāstīja arī grāmata. Viņas dzīve bija pacelta romantiskā gaismā.
Bet es sapņoju par zēnu ar “murmeliņu”, kas Šveices kalnos staigāja no mājas uz māju, rādīdams savu zvēriņu. Man gan tāda nebija, bet mans mazais melnais Taksītis slējās pakaļkājās un dejoja, ausis saglaudis, ar bezgala rātnu un godīgu seju, kad es uzsāku dziedāt dziesmiņu. Zēns ar “murmeliņu” bija mans varonis, kam es ar savu sunīti domās sekoju. Un kad draudzes skolā skolotājs stāstīja par kolporteŗiem, kas staigājot no mājas uz māju, izplatīdami tautā derīgas grāmatas, un cik tas esot skaisti, tad likās, ka man aiz muguras jau stāv mans Taksītis un gaida, kad mēs dosimies plašajā pasaulē.
Kad beidzu skolu, sēju grāmatu nastiņu uz muguras un sāku staigāt pa mājām, piedāvādams “derīgas grāmatas”. Taksītis nāca man pakaļ, un kad atgriezos un atskatījos, es arvienu sastapu viņa uzticīgo skatu.
Mans veikals nebija visai ienesīgs, jo man tik briesmīgi gribējās, lai pērk derīgas grāmatas, ka es nolaidu visu peļņas tiesu, ja kāds kaulējās, kā ieradis ar apkārtstaigājošiem paunu žīdiem. Un man pašam bija dienas, kad iekritu kā bezdibenī un nezināju, vai rīts vai vakars, – tikai sēdēju uz mūŗa un lasīju grāmatas, kamēr biju izlasījis visu, kas manā nastā bija interesants un pievilcīgs.
Atmiņā nāk ziemas vakaru sārtais, mazliet baigais spožums un kāda skumja roka, kas sažņaudza sirdi, kad es ar savu grāmatu nastiņu uz muguras, meklēdams naktsmājas, nonācu pie kādas svešas mājas nomelnojušām durvīm. Bet mani nekur neraidīja projām, un es arvienu dabūju izgulēties gultā kaut kur aiz aužamiem stāviem vai ieŗa. Tur, laikam, palīdzēja mana jaunība, jo biju vēl tikai puika, man nebija ne sešpadsmit gadu.
Mājas bija pilnas ziemas miera. Es atceros puskrēslainu zeltainu gaismu starp brūnām baļķu sienām, vieglus soļus un rāmas valodas. Nekur netiku dzirdējis skarba vārda. Mājās nebija lielas bagātības, bet nebija arī nabadzības, un vienam otram atlikās grasis grāmatai.
Dažreiz es ienācu līdz ar sniegu, kas lielām pārslām krita aiz logiem. Man likās, ka arī mani ir atnesis svešā zemnieka istabā balts sapnis, kad raisīju somu vaļā un sāku rādīt savas grāmatas.
Neaizmirstams man paliks tas vējputenis, kas mani līdz ar veco trauku Jaņķeli nesa caur sniega kupenām uz viņa vezuma, kur biju piemeties. Man bija jāsēd uz pašas ježiku malas un jātur kājas ārā, lai nesasistos podi, kas skanēja un grabēja, vezumam gāzelējoties. Aiz sniega joņiem dažreiz varēja saredzēt tikai sirmā zirģeļa muguru izliektiem krusta kauliem, un mans Taksītis, kas skrēja ragavām līdzi, smilkstēdams šad un tad piegrūda man pie ceļiem savu purniņu, it kā to patlaban būtu izvilcis no miltiem.
Jaņķelis vadāja mani pa muižām, kas stāvēja netālu viena no otras vecā Rīgas lielceļa malā.
Mēs kāpām pa apsalušām, samazgu nolietām kāpnēm muižas kalpu istabās, no kuŗām sitās pretī mikla mūŗa tvans. Mūs apstāja kalpu sievas. Jaņķelis smējās, taisīja jokus un dažreiz iespiegdamies pieķēra vienai otrai pie padusēm, bet pārdeva maz.
Arī es gribēju griezt uz sevi vērību un liku, lai Taksītis dejo, bet gandrīz nedabūju savu nastiņu vaļā taisīt. Kalpu mājās nebija naudas. Un nezin, vai tur arī vēl pazina kādu citu grāmatu kā ābeci un kalendāru.
Bet gabalu silta plāceņa Jaņķelis gan kaut kur bija dabūjis un, braucot vējputenī uz naktsmājām, izvilka to no azotes un brālīgi dalījās ar mani savā ieguvumā.
Kad visu to tagad atceros, man liekas, ka to būtu lasījis kādā grāmatā.
[1] “Priežu kalna roze” – 1886. gadā Jelgavā izdots Kārļa Stālberga brīvi tulkots vācu mācītāja un rakstnieka Kristofa Šmida (Schmid) garstāsts, kristīgu tikumu iedvesmota pasaka “Rosa von Tannenburg”; “Temzas dēls”, “Pēdējais inkasu karalis”, “Teku atradējs” – neizdevās atrast; “Grāfa lielmāte Ģenoveva” (Genovefa. Eine der schönsten und rührendsten Geschichten des Alterthums, neu erzählt für alle guten Menschen, besonders für Mütter und ihre Kinder) – Kristofa Šmida viduslaiku leģendas romantizēts pārstāsts, kas latviešu valodā Anša Leitāna tulkojumā pirmo reizi iznāca 1845. gadā un vēlāk vairākkārt pārizdots, ieskaitot latgaliski. Par šo populāro grāmatu skat. Lilija Limane, “Stāsts par grāfieni Genovevu kā triviālliteratūras sacerējums”, Letonica 37, 2018, 119.–133. lpp. (Red. piez.)