Visu savu mūžu esmu bijis pilsētnieks. Latvijas laukus pazinu vien no ekskursijām, pārgājieniem un bērnības vasarām pie vecmātes, kas gan arī nebija dziļos laukos, bet lielciemā ārpus Rīgas. Vienmēr aiz sienas ir bijuši kaimiņi, uz ielām (un debesīs) – apgaismojums, labi ceļi, kaut kur netālu – veikals. Viss – rokas stiepiena attālumā ērtai un drošai dzīvei. Un visu savu mūžu esmu gribējis būt ārpus tā visa – tajos dziļajos Latvijas laukos. Ar kaimiņiem kilometra attālumā, ar vienu pašu lauku ceļu, Piena Ceļu virs galvas, tuvāko veikalu kaut kur tālu novada centrā.
Varbūt man savā laikā tika par daudz cilvēku, varbūt tā ir latvieša ģenētiskā atmiņa, kas grib sev privātu telpu vairāku hektāru lielumā un zināmu mežonīgumu, kuru apgaismības kultūra un apgaismojums nav izdzēsis. Bet pienāk vecums, kad kļūst aizvien grūtāk vienkārši neklausīt sirdij šādos jautājumos.
Vairākus mēnešus ar ģimeni pavadīju, dažādos interneta portālos aplūkojot nekustamos īpašumus laukos – no vasarnīcām līdz lielām lauku saimniecībām, no graustiem līdz greznām villām. Neskatoties uz mūsu finansiālajām iespējām un citiem it kā objektīviem apsvērumiem, audzējām nodomu un veidojām vīziju par nākotni ārpus Rīgas. Automātiski atkrita tie īpašumi, kas atradās lauku ciemu centros, pie šosejām vai ļoti tuvu citiem īpašumiem. Tāpat atkrita īpašumi, kurus sabojājusi lielā infrastruktūra, piemēram, izbūvēts lielceļš pa vidu. Tad atkrita visi tie īpašumi, kuru izmaksas bija vienkārši nesamērīgas ar mūsu iespējām, lai gan bija jauki par tiem pafantazēt, kā arī tie, kas bija pārāk nolaisti – t. i., faktiski grausti, kurus būtu jānojauc, lai uz zemesgabala būvētu kaut ko jaunu.
Varbūt būvēt kaut ko jaunu pat izrādītos lētāk, jo mūsdienu moduļu mājas ir ātri konstruējamas un samērā lētas. Tomēr šķita savādi, ka Latvijas laukos ir tik daudz pamestu māju, bet tiek būvētas arvien jaunas, nevis atjaunotas vecās. Mūsu vīzija beigās kļuva pavisam konkrēta – mēs gribējām vecu lauku māju, kuru iespējams atjaunot, atgriežot tai seno godību.
Šādu vecu lauku māju mēs atradām Ziemeļvidzemē. Pirmo reizi to apskatot, viss šķita kā sapnī. Kaimiņi, lai arī ne kilometru attālumā, bija pietiekami tālu, lai justu privātumu, bet vienlaikus pietiekami tuvu, lai vajadzības gadījumā varētu paciemoties. Lauku ceļš bija gana labi uzturēts, lai ierasties varētu visu gadu, bet tik reti lietots, ka dienas laikā garām pabrauc tikai pāris automašīnu. Māja atradās īstos laukos – ne ciemā. Pakalna galā, ar ainavu uz apkārtējām pļavām, mežiem un aiz tiem pieklājīgi noslēptiem kaimiņiem.
Krāsas dabā šeit bija spilgtākas – it kā pilsētā viss būtu zemākā izšķirtspējā, bet te tās kļūtu spožākas, dabas intensitātei bombardējot pilsētnieka atrofējušos skaistuma izjūtu. Dzīvā daba arī bija visai mežonīga pilsētniekam – ar apkārt klejojošām stirnām, lapsām un, kas zina, varbūt vilkiem un lāčiem. Tos gan manīt nevarēja, bet fantāzija jau izspēlēja situācijas arī ar lielākiem plēsējiem. Tas viss bija uz labu, jo pati māja šķita tieši tāda, kādu vēlējāmies, – veca lauku māja, ar koka pamatkonstrukciju un apšūta ar skaistiem sarkaniem ķieģeļiem. Tā ilgu laiku bija pamesta, bet nebija grausts – tikai nedaudz jāpastrādā, lai to atjaunotu, un tā atkal būtu apdzīvojama.
Aptuveni gadsimtu senā māja bija pieredzējusi daudz, lai gan klusēja. Vecās kartēs bija redzams, ka 1930. gados tā bijusi bagāta saimniecība ar vairākām palīgēkām, no kurām daļa jau bija zudusi pilnībā. Okupācijas gados tā pārvērsta par komunālo dzīvokļu ēku, sadalītu vairākās daļās, tā pasliktinot ēkas stāvokli. Atjaunotās Latvijas laikā māja pamazām pamesta pavisam – pagalms aizauga un ēkas konstrukcijas sāka bojāties. Un tagad – pēc neilgas sarunas ar īpašnieku un ar kredīta palīdzību, kura apjoms bija tieši tik liels, lai māju nopirktu, – tā nonāca mūsu rokās, lai tiktu atjaunota.
Sākotnējais pilsētnieka pieredzes trūkums lauku darbos lika domāt par ļoti ātru atjaunošanas procesu – dažu nedēļu laikā māju renovēt līdz apdzīvojamam stāvoklim, lai pēc tam to pakāpeniski uzlabotu vēl vairāk. Tas, protams, bija naivi.
Atklājās, ka ne tikai mūsu dvēselei vajag šo māju, bet arī mājai ir dvēsele, kas pieprasa darbību, laiku un uzmanību pēc sava ritma, nevis pēc Excel tabulas. Katra sākotnēji atklātā problēma izrādījās tikai virskārta daudzām citām, dziļākām problēmām ēkā, kura cietusi no vairāku desmitgažu ilgas pamestības. Tikai pēc pāris nedēļām beidzot atklājās pilna realitāte – pāris caurumi vecajā jumtā, piemēram, bija noveduši pie ilgstoša mitruma jumta spārēs un sienās, saēdot daļu no ēkas sienas līdz gandrīz bīstamam stāvoklim. Katrs mazais caurums koka grīdā bija parādes durvis peļu kolonijām. Aizaugušais pagalms slēpa atkritumu kalnus. Lietas, ko sākumā ātri pārskatījām kā nelielas neērtības, izrādījās milzīgas problēmas – nebija ne elektrības, ne tualetes, ne ūdens padeves – pilsētas pašsaprotamības, kas kavēja uzturēšanos un darbu īstenošanu. Kļuva skaidrs, ka jautājums nav par iespējami ātrāku mājas apdzīvošanu, bet par mājas glābšanu, izdarot steidzamākos darbus, lai kādreiz nākotnē to varētu apdzīvot.
Tad arī sākās īstais darbs – piesaistot prasmīgākas rokas un mācoties pašiem. Jumta lāpīšana, spāru stiprināšana, grīdas caurumu aiztaisīšana, elektrības pieslēguma atjaunošana, akas tīrīšana, kas, par laimi, okupācijas gados nebija pārvērsta par tualeti.
Sienas beržot, tās atbrīvojām no daudziem kultūrslāņiem ar uzrakstiem un plakātiem austrumslāvu valodās, vairākām kārtām krāsojuma, līdz nonācām līdz oriģinālajām sienām – dažviet līdz senajiem krāsojumiem, citviet līdz ķieģelim vai kokam. Atradām apdzīvojamu ēkas “placdarmu”, no kura sākt ievākties pārējās telpās, – dzīvojamo telpu, kurā, par laimi, darbojās vecā krāsns ar skursteni – mājas sirds… Pamazām, pamazām māja atdzims, kaut ir skaidrs, ka tas aizņems vēl gadus.
Pēkšņi obligātās literatūras darbi par Latvijas lauku dzīvi kļuva daudz saprotamāki. Trīs desmitgades bijām pavadījuši pilsētas komfortā un biroja darbos, reizēm vien dodoties pārgājienos ar apziņu, ka tas ir tikai uz vienu vai divām naktīm labiekārtotās tūrisma takās un pēc tam sekos atgriešanās pilsētā. Šeit mērķis bija cits – kādu dienu vairs nedoties atpakaļ uz pilsētu, bet palikt.
Viens Latvijas stūrītis tiek atjaunots, tajā atgriežas dzīvība, un sienas atbrīvojas no svešām valodām. Cik vēl ir šādu vecu saimniecību, kas cietušas okupācijas gados un pamestas? Kur ir to saimnieki un pēcteči? Šādu māju ir tūkstošiem. Daudzas jau sagrautas pilnībā, citas līdzīgā stāvoklī kā mūsējā atrodas atjaunošanas sākuma posmā – pa vidu starp vecu māju un graustu. Ja neko nedarīs, tās izzudīs pavisam, izgaistot arī tai mūsu identitātes daļai, kas saistīta ar dzīvesziņu un veidu, kā mēs apdzīvojam mūsu pašu zemi.
Kredītu politika un infrastruktūra ir veidota tā, lai pilsētās palikt būtu ērtāk. Bet ērtāk nenozīmē labāk. Ģimenes ligzdai noteikti ir labāk atrasties dabas ielokā, saskaņā ar Radītāja noteiktiem ritmiem, kur pati realitāte parāda, kas ir vērtība un kas nav. Māja nav tikai māja – tās ir mājas. Daļa no identitātes. Senās lauku mājas ir liecība par laiku, kad mūsu tauta dzīvoja saskaņā ar augstāku ritmu, nevis to, kas uzspiests no ārpuses. Atgriešanās pie šī ritma ir atgriešanās pie sevis. Tas ir lēns, bet dziedinošs process, kuru nevar sasteigt pēc prāta principiem. Mājas nav tikai vieta, kur dzīvot, bet gan vieta, kurā būt tas, kas mēs esam: latvieši – lauku ļaudis.