Liberālie laikabiedri, kaimiņi, radinieki un draugi – šī ir vēstule jums. Varbūt kādam to lasīt nebūs patīkami. Bet manas vēstules iecere nav naidīga. Tā ir aicinājums jums.
Pārdzīvojums, sašutums un sāpes, ko jūs jūtat par Stambulas konvencijas denonsēšanu, var būt pamats pagrieziena punktam. Šis pagrieziens var būt labs un vajadzīgs. Bet var būt arī destruktīvs, un jūsu izvēle var izrādīties izšķiroša.
Tā ir izvēle pieņemt kompromisu. Es aicinu jūs uz kompromisu, saprotot, ka daudziem no jums ir nesatricināma pārliecība, ka jūsu politiskā vīzija ir pareiza, vēlama, jārealizē pilnībā, un dažiem no jums pat šķiet, ka par katru cenu. Bet bez kompromisiem mums priekšā ir ilgstošs, nepatīkams nesaskaņu periods, kurā liberālisms galu galā cietīs katastrofālu sakāvi, un, ticiet vai ne, pat mums, konservatīvajiem, tiem, kas ciena klasiskās vērtības, šāds iznākums liks izjust skumjas un žēlumu.
Ja arī jūs ticat, ka mūsu valstī ir līdzās pastāvēšanas iespēja tradicionālām vērtībām un liberālam dzīvesstilam, aicinu turpināt lasīt šo varbūt nedaudz naivo vēstuli.
Man jāsāk ar nelielu atkāpi par to, kas šobrīd vērojams sociālajos tīklos. Progresīvie un liberālie politiķi, aktīvisti un viedokļu līderi skaļi pauž savu nostāju. Jūs cīnāties par savu vērtību simbolu. Viena no šīs cīņas izpausmēm ir dažādas esejas un uzsaukumi. Tā nav auglīga pieeja, jo tā jūs tikai stiprināt savu oponentu pārliecību. Apvainojumi, retorika un saukļi nemaina sabiedrības kopējo noskaņojumu. Vai precīzāk – jūs pārliecināt tikai sevi un savējos. Pārliecināšana bez draudzīgām saitēm nav iespējama. Protams, tā ir kļūda, kuru pieļauj ne tikai kreisie liberāļi. Bet, šādi paši sevi pārliecinot, jūs viegli nonākat pie slēdziena, ka mēs – tie, kas jums nepiekrīt, – esam “kremlini”, krievu spiegi, populisti, sievu sitēji un homofobi, cilvēki, kas alkst nodarīt kaitējumu personām ar nestabilu dzimuma identitāti, un, protams, tumsoņas. Nu jau Latvijā progresīvie aktīvisti atklāti sauc savus oponentus par fašistiem. Arī bijusī valsts prezidente pievienojusies ar savu vēstījumu, kura būtība ir tāda, ka mēs esam labi un gudri, bet jūs – ļauni pamuļķi. Bet vai šī pieeja pati nav ceļš uz tumsonību?
Šajā sociālo tīklu saskarsmē vērojama viena it kā pašsaprotama, bet vienlaikus grūti aptverama patiesība par cilvēka dabu: nav iespējams pieprasīt no cilvēka, lai viņš būtu citādāks, nekā viņš realitātē ir. Paradoksāli, ka tas jāskaidro liberāļiem, bet empātija, pieņemšana un iekļaušana – vērtības, par kurām jūs, liberāļi, tik skaļi iestājaties, – nav iespējamas bez šīs pamatpatiesības pieņemšanas. Un gluži kā attiecībās, tā arī valsts un politikas veidošanā mums jāsāk no tās vietas, kurā atrodamies, mums jāsāk ar realitāti, nevis vēlmēm par to.
Laba vīzija par sabiedrību cenšas iztēloties, kā visi elementi atrod savu “īsto vietu”, kā veidojas radoša, auglīga un harmoniska sistēma. Liberāļi apgalvo, ka šī ideālā vieta ir neierobežots respekts pret personīgo izvēli, bet mēs sakām, ka šai izvēlei jāiekļaujas saprātīgu normu un vērtību kopumā. Liberāļi apgalvo, ka šo izvēļu ierobežošana ir vardarbība un tiesību pārkāpums, bet klasiskā konservatīvisma domātāji saka, ka tiesības tiek piešķirtas proporcionāli atbildībai, un, ja šīs vērtības un normas tiek devalvētas, vardarbība tiek vērsta pret tautu un sabiedrību, tādējādi mazinot ikviena cilvēka potenciālu. Liberāļi apgalvo, ka ciešanas ir netaisnīgu normu un likumu iznākums, bet tradicionālo vērtību aizstāvji uzskata, ka visas mūsdienu likstas un grūtības izriet no likumu un normu struktūras sairšanas un necienīšanas. Un tā mēs “diskutējam” jau ilgi. Šķiet, ka liberāļi kādreiz domāja, ka tas ir vien laika jautājums, kamēr citi izaugs līdz viņu līmenim. Nez, cik šodien šis mazliet augstprātīgais vēlējums šķiet ticams?
Tāpēc arī Latvijā esam krustcelēs. Līdzīgi kā emociju izvirdums un sabiedrības spiediens radīja sāpīgu plaisu Covid-19 pandēmijas laikā, tā arī šobrīd mūsu liberāļi cenšas radīt normu, ka par Stambulas konvenciju ir tikai viens pareizs viedoklis. Tā darīt ir kļūda. Gan tāpēc, ka, novelkot šādu stingru robežu, jūs diez vai audzējat savu atbalstītāju skaitu, bet galvenokārt tāpēc, ka mūsdienu progresīvais liberālisms atrodas norietā. Jums neizdosies šo normu uzspiest. Progresīvo ideju vara un ietekme mazinās, arvien mazāk jauniešu tās liekas stilīgas un saistošas, jūsu elite ir “kalsificējusies”, noslēgta un nebeidz sevi diskreditēt visās pasaules demokrātijās. Uzstājīgā turēšanās pie šīs “liberālās pasaules kārtības” sociālajos un vērtību jautājumos palielina jūsu oponentu politisko kapitālu. Un, ja “liberālā pasaules kārtība” nebūs gatava uz kompromisu, tad šī kārtība tiks salauzta ar proporcionālu spēku tam, ko tā pielietos sevis saglabāšanai un pret saviem oponentiem. Jāpiebilst, ka šis process noteikti priecē Rietumu pasaules ienaidniekus. Mēs redzam, kā tas notiek ASV. Vai mēs tiešām gribam, lai šis scenārijs ar dažu gadu nobīdi realizējas Eiropā un Latvijā? Eiropā ir jūtamas politiskas vēsmas, kas iecerējušas novērst labējo revolūciju. Bet vai paspēsim un vai revolūcija nav tas, ko esam nopelnījuši?
Nākamais jautājums, ko mūsu liberāļiem sev jāuzdod, ir šāds: vai viņu virzītās tiesību idejas ir nākušas par labu tiem, kurus vēlas pasargāt, vai varbūt rezultāts ir tieši pretējs? Vai attieksme pret imigrāciju un imigrantiem ir bijusi saprātīga un godīga pret tautām – gan tām, kuras imigrācijai pakļautas, gan tām, kuras zaudē savus cilvēkus? Vai geji un lesbietes jūtas drošāk un labāk, kad viņu dzīves bieži bez pašu piekrišanas ir saistītas ar LGBT+ politisko kustību un neizbēgamu konfrontāciju ar vērtībām un dabīgajiem spēkiem, kas organizē heteroseksuālo vairākumu? Vai tas, ka cilvēki ar mokošu dzimuma identitātes nestabilitāti tiek ievilkti politiskajā dienaskārtībā, nāk par labu viņu garīgajai veselībai un stāvoklim sabiedrībā? Vai emocionāla šantāža klimata pārmaiņu jautājumos ir veicinājusi saprātīgu tautsaimniecības un vides aizsardzības lēmumu pieņemšanu? Vai, padarot abortu par procedūru, kuras morālās sekas mēs neņemam vērā, esam izveidojuši sabiedrību, kura sniedz veselīgu, saprātīgu un sievietēm labvēlīgu seksuālās uzvedības piemēru? Vai sieviešu un vīriešu attiecībās, kuras šobrīd papildinātas ar nebeidzamu cīņu pret vēsturiskajām netaisnībām, kāds ir kļuvis laimīgāks? Es domāju, ka liberālā un vienpusīgā pieeja šiem jautājumiem sevi ir izsmēlusi. Es domāju, ka pienācis laiks kopīgiem spēkiem aplūkot un labot liberālās pieejas negatīvās sekas.
Un te es redzu lielu atšķirību starp šīm divām ciltīm. Konservatīvajiem ir visai pilnīga un ticama izpratne par to, kāpēc liberāļi un progresīvie dara to, ko viņi dara, kā un kāpēc veidojas liberāla vērtību struktūra, kas tajā ir pozitīvs un pievilcīgs un kas ir pārspīlējums un kļūdas. Bet vai progresīvajiem ir šāds ieskats par tiem, kas viņiem nepiekrīt?
Jā, mēs, konservatīvie, saprotam un zinām, ka vardarbība pret sievietēm un ģimenēs ir pati svarīgākā prioritāte, kāda valstij un sabiedrībai var būt. Bez kultūras un valsts, kuras centrā ir laimīga māte un laimīgs bērns un viņu drošība pilnvērtīgā ģimenē, mums nav nākotnes, nav labklājības un nav laimes. Tikai risinājums, mūsuprāt, ir cits. Pārmest konservatīvi domājošam cilvēkam izpratnes trūkumu par šīm problēmām ir kā patriotiski noskaņotu cilvēku Latvijā saukt par krievu spiegu vai homoseksuālu cilvēku – par pedofilu. Tas ir ļoti aizskaroši. Savu baiļu, dusmu un bezspēcības projekcija, sabiedrības grupu kolektīvās transferences un kontratransferences, kas kļuvušas par politiskās kultūras ikdienu kopš sociālo tīklu laikmeta sākuma, nav pamats sarunai, kur nu vēl kompromisam. Šis klimats jāņem vērā, analizējot politiskos procesus. Nacionālās apvienības izstumšana no valdības un Stambulas konvencijas ratificēšana ar ZZS balsīm bija dinamika, kura šo jautājumu padarīja par principiālu cīņu. Un tieši šī politiskā klimata maiņa un “temperatūras karstuma rekordi”, manuprāt, nosaka to, ka liberālajiem pilsoņiem ir sevi jānodala no fanātiski progresīvajiem un jāvirzās uz kompromisu ar labējiem.
Šādā situācijā ir tikai divi ceļi – kompromiss vai spēles laukuma nolīdzināšana, “radoša destrukcija”. Kā šāds kompromiss varētu izskatīties? Kompromiss nozīmē, ka jums ir jāsaprot un arī kaut kādā mērā jāpieņem mūsu pozīcija. Piemēram, mēs nepieprasīsim jūsu dzīvesstila kriminalizāciju un aizliegumu, kamēr jūs nepieprasīsiet tā nostiprināšanu izglītības saturā. Savulaik aprakstīju, kāds varētu izskatīties kompromiss attiecībā uz kopdzīves likumu.[1] Bet Stambulas konvencijas jautājumā – vai jūs varētu nopietni uztvert Nacionālās apvienības, Apvienotā saraksta un Zaļo un Zemnieku savienības iesniegto un 16. oktobrī Saeimā pieņemto deklarāciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un izskaušanu?
Vai mēs Latvijas dēļ esam spējīgi uz kompromisu?
[1] Pēteris Pērkons, “Sešpadsmit sekulāri argumenti pret bērnu audzināšanu viendzimuma savienībās”, Telos, https://telos.lv/pret-bernu-audzinasanu-viendzimuma