Īsu pārskatu par Hilēra Beloka 1901. gada svētceļojumu no Tūlas uz Romu un citu fragmentu no grāmatas Ceļš uz Romu lasiet šeit: https://telos.lv/skersojot-alpus/ Te Beloks ir izgājis cauri Toskānas reģionam, iegājis Lacio reģionā un, stāstījumam kļūstot aizvien līksmākam un poētiskākam, strauji tuvojas savam mērķim. Pašās grāmatas beigās, kad lasītājs (LECTOR) gaidītu kādas ziņas par pilsētu, Beloks (AUCTOR – abi vārdi “dialogos” latīniski) viņu sabar un apklusina – jo šis ir stāsts par “ceļu uz”.
Kad tuvojos Viterbo, vispirms es ieraudzīju satriecošu mūri, kas slējās perpendikulāri manam ceļam, – neskartus viduslaiku kaulus. Tas stāvēja taisni priekšā kā klinšu grēda un šķita daudz augstāks, nekā tam vajadzētu būt; mūra aptuveni simts pēdu augstums šķita vēl lielāks akmeņu masīvuma un sienas stāvuma dēļ. Uz tā nebija nekādu ornamentu un ļoti nedaudz bojājumu, lai gan vecuma pazīmes bija manāmas. Augstie torņi, precīzi kvadrātveida un tikpat askētiski, bez kalumiem un mahikolācijām, ik pēc attāluma slējās gar šo atturošo aizsardzības joslu un norobežoja sienas. Tad, tuvāk pieejot, varēja redzēt, ka tā nav milzīga pils, bet gan pilsētas mūris, jo stūrī siena pēkšņi pagriezās, lai ietvertu pilsētu, un caur vienu nelīdzenu spraugu es iekšā ieraudzīju mājas. Daudz ļaužu staigāja pa ceļiem gar šīm sienām, un tajās bija izcirsti vārti, pa kuriem pilsētnieki iebrauca un izbrauca no pilsētas, kā bites ielido un izlido pa mazu atveri stropā.
Taču mans galvenais ceļš uz Romu negāja cauri Viterbo, tas veda gar austrumu mūri, un es kādu brīdi ar sevi strīdējos, ieiet pilsētā vai ne. Pilsētiņa bija sāņus no mana ceļa, un tieši šī iemesla dēļ es nebiju iegājis Montefiaskonē. No otras puses, Viterbo bija slavena vieta. Ir ļoti prātīgi neiegriezties Florencē vai Pizā, jo tās atrodas dažas jūdzes sāņus no taisnā ceļa, bet Viterbo, kas ir tieši blakus, būtu ļoti žēl palaist garām. Turklāt man bija vajadzīgs vīns un pārtika vēlākai dienas daļai kalnos. Bet, no otras puses, atkal kļuva karsts. Bija jau pāri astoņiem, migla sen bija nokritusi, un es baidījos aizkavēties. Tā nu es svārstījos baltajos ceļa putekļos zem Viterbo augstajiem torņiem un kailajiem mūriem un prātoju par kādu nebūtisku lietu. Tad ziņkārība paveica to, ko nespēja prāts, un es iegāju pa vārtiem.
Ielas bija šauras, līkumainas un dzīvas, tās visas apēnoja lielie nami, un tajās vēl aizvien valdīja nakts vēsums. Ielās atbalsojās strūklaku šļaksti, sieviešu augstās balsis un pārdevēju saucieni. Katrā mājā bija kaut kas fantastisks un savdabīgs; cilvēce bija iestīgojusi un ievijusies šajā vietā kā kāds dabisks augs, un katra cilvēka atsevišķās domas – gan to, kas tur šobrīd dzīvoja, gan to, kas bija miruši, – to visu bija izrotājušas. Tur bija pagalmi, kas dusēja ēnā, bet virs kuriem pacēlās saules apspīdētu sienu žilbinošais baltums; un virs durvīm bija daudzi reljefi un gleznojumi. Pēc ceļa vientulības es biju nonācis lieliskā, dzīvā vietā.
Pirmajā platajā ielā, kuru man izdevās atrast, es nopirku desu, maizi un laba vīna pudeli un, pametis Viterbo, aizgāju pa tiem pašiem vārtiem un devos tālāk.
Vēl ilgu laiku es turpināju ceļu gar mūriem. Vienā vietā es ieraudzīju kaut ko viduslaikiem raksturīgu – baznīcas apsīdu, kas bija izvirzīta mūra ārpusē, līdzīgi kā savulaik bija ar veco Svētā Stefana katedrāli Parīzē. Pieņemu, ka šīs baznīcu apsīdas ienaidnieki respektēja, ja vien varēja, jo esmu ievērojis, ka arī piļu kapelas ir nevis paslēptas iekšpusē, bet gan izvirzītas uz āru. Lai tā arī paliek! Jūsu senči un mani senči tur cīnījās kaujās, mēs nezinām viņu vārdus, bet es ticu un ceru, ka kā vieni, tā otri saudzēja altārus, cik vien labi spēja.
Ceļš sāka kāpt kalnā, un, lai gan karstums pieauga – jo Itālijā jau krietni pirms deviņiem svelme ir tāda, kā mums, ziemeļniekiem, pusdienlaikā (un tas man atgādina: jūsu un maniem senčiem, kurus jau iepriekš minējām (kā saka garlaicīgās vēstures grāmatās – [LECTOR. Cik daudz vēl mums būs iekšējo iekavu? Vai šī ir algebra? AUCTOR. Tu pats, lektor, esi atbildīgs par pašām sliktākajām.]), tātad jūsu un maniem senčiem, kuri ieradās šajā zemē cīnīties, kas bija viņu ikgadējais paradums, droši vien nācās šausmīgi ciest, jo viņi nevarēja tikt pāri Alpiem līdz pat vasarai un tad viņiem te nācās cirst un kapāt, grūst un rakt, šķērst un kāpt, uzbrukt un elsot, šaut un lamāties, izvairīties un saņemt, mērķēt un gulties un beigās iebadīt un tad bēgt, lai glābtu savu dzīvību nepierasti svelmojošas saules staros. Nav brīnums, ka viņiem rādījās vīzijas, mīļajiem cilvēkiem! Tagad viņi ir miruši, un mēs pat nezinām viņu vārdus.) – Kur es paliku?
LEKTOR. Tu paliki pie neinteresantās piezīmes, ka karstums pieauga.
AUCTOR. Tieši tā. Es atceros. Tātad karstums pieauga, bet tas šķita daudz vieglāk panesams nekā iepriekšējās vietās – Garfaņānas cepinātavā vai Sjēnas tuksnesī. Jo līdz ar pirmajām kalna nogāzēm parādījās lielu kastaņu mežs, un zem šīm kastaņām bija tik vēss, ka tur pat auga sūnas, it kā es pēkšņi būtu atgriezies savā zemē, kur vasarās upēs netrūkst ūdeņu, kur ir leknas pļavas un visa cita pilnība, kas raksturīga mājām.
Arī augstums laikam sāka ietekmēt gaisa temperatūru, bet nedaudz, jo, kad mežs palika aiz muguras un es nonācu pie kaila tīreļa, kas lēzeni kāpa augšup, – tā bija nogāze pirms apaļā kalna virsotnes augstākā vaļņa –, mani mocīja slāpes, un, lai gan nebija pārāk karsts, lai dziedātu (jo es dziedāju, un divi vientuļi karabinieri dziedot pagāja man garām, un, cits citu sveicinot, mēs atzinām, ka kalns ir pilns dziesmu), es ilgojos pēc soliņa, krūkas un ēnas.
Kamēr es tā ilgojos, parādījās mazs namiņš un sieviete, kas ēnā pie tā šuva, un vecs vīrs. Parādījās arī soliņš un galds, un virs tā – koks. Tur es apsēdos un ilgi dzēru gaišo vīnu pamīšus ar ūdeni. Sieviete no manis iekasēja puspeniju, un vecais vīrs negribēja sarunāties. Viņš uz savu lielo vecumu nereaģēja ar pļāpīgumu. Tā bija viņa darīšana, ne mana, bet es ļoti būtu gribējis ar viņu parunāties lingua franca un uzklausīt stāstus par šo viņa kalnu: kurās vietās tas ir apsēsts, kas to ir apsēdis un kurās naktīs ir bīstami atrasties laukā. Bet kā nu bija, tā bija. Es viņus atstāju un droši vien nekad vairs neredzēšu.
Ceļš bija bezgalīgs, un virsotne, no kuras man solījās atklāties skats uz krātera ezeru, vienmēr bija tieši manā priekšā, bet tā arī palika nesasniegta. Mazs avotiņš, kas tecēja pa gareniski izdobtu baļķi, apūdeņoja pļavu labajā pusē. Tur es atkal padzēros, šaubīdamies, vai man doties tālāk vai atpūsties; bet es biju pilns senatnes un atmiņu, kas kūsāja asinīs, vai vēl kā cita, kas mani mudināja pirms gulētiešanas redzēt krātera ezeru; pēc dažiem simtiem jardu šīs alkas tika apmierinātas.
Es izgāju starp diviem vaļņiem, kur ceļš pie vulkāna kores malas bija nogruvis; un tad pēkšņi tālu apakšā, klusu koku ielokā ar šur tur izkaisītām purvainām krastmalām, es ieraudzīju Veneras dīķi[1]: vairākas jūdzes sadrūmuša ūdens, ko vēl vairāk aptumšoja ēnainās nogāzes tā malās. Dīķa krāsa man atgādināja par tumšajiem laikiem, pirms mūsu izpestītajai un laimīgajai pasaulei atausa rītausma.
Dīķa tālākajā galā bija pakalns, kas savulaik bija bijis pacēlums krāterī, bet tagad bija blīvi klāts ar mežu. Tas bija Veneras pakalns.
Tur nebija tempļa un nenotika ne upurēšanas, ne rituāli Dievībai, izņemot šo svinīgo mūžīgā klusuma attieksmi; bet šīs dievības iespaidā, kas vēl bija saglabājies un piešķīra šai vietai īpašu atmosfēru, nebija iespējams noticēt, ka dievi ir miruši. Šajā ieplakā nebija cilvēku; nebija arī nekādu atmiņu par cilvēkiem, izņemot to, kas bija miruši pirms tūkstošiem gadu. Redzamās lietas bija bez dzīvības. Prāts atbrīvojās un nonāca saskarsmē ar to, kas bija palicis pāri no uzvarētajiem, bet nemirstīgajiem Gariem.
Šādi sagatavojies dievkalpojumam un pielūgsmes noskaņojumā, un pilns arī ar to garu, kas apdzīvo savu dzimto vietu un ir pārāk smalks vai pārāk tīrs, lai ciestu no laika ietekmes, es devos lejup pa kalna malas grēdu un nonācu pie radzes, no kuras paveras skats uz arēnu, kurā pirmo reizi tika izcīnīti un izlemti pasaules lielie likteņi.
Apakšā pavērās Romas Kampānija. Nosaukumi, kas ir lietu pirmsākums, paši pieķērās katrai ieplakai un tālākai klintij, kas pacēlās pie apvāršņa, vai svētīja upju mirdzošos līkumus. Lūk, tur, zem manis, bija Veji; tālāk, Apenīnu grēdā, kas tik tikko izvairījās no mākoņiem, bija Tibura, kas godam ieskāva gravu kalnu pacēluma malā; tas pakalns pa labi bija Tuskula, un tālu uz dienvidiem, bet skaidri saskatāma kalna virsotnē, kas bija tikpat augsts kā manējais, bija Pilsētas māte Albalonga. Tibra, pār kuru vijās un gūlās blīva, brūna migla, bija šī plašā līdzenuma dievība.
Tur un tajā brīdī man būtu vajadzējis ieraudzīt Pilsētu. Es pakāpos uz malas un pieliku plaukstu virs acīm, cenšoties saules gaismā ieraudzīt vismaz bazilikas kupolu, bet tas nebija iespējams, jo Romu apslēpa zemie Sabīņu pakalni.
Tur es redzēju Soraktes kalnu, par kuru es biju lasījis, būdams zēns. Tas pacēlās kā akropole, bet nebija nevienas pilsētas citadele. Tas stāvēja vientuļš, kā tā dvēsele, kas reiz maldījās pa tā ieplakām un pareģoja ziemeļu karaļu iekarotāju atnākšanu. Es redzēju laukus, kuros savulaik dzīvoja ciltis, kas bija pirmie vēl nepilnīgās valsts ienaidnieki, pirms tā deva savu vārdu latīņu tautas likteņiem.
Tumšā Etrūrija palika man aiz muguras, aizmirsta mana ceļojuma pagātnē: tā bija tīģelis un mistērija, no kuras romieši bija ieguvuši savu reliģiju, – vieta, kas nav atstājusi nekādu valodu. Bet manā priekšā, lejā, saules apspīdēta un viegla (tā tas šķita virsotnes vēsākā gaisā), gulēja arēna, kurā pirmo reizi tika izcīnīti pasaules lielie likteņi.
Un es joprojām uz to skatījos, brīnīdamies.
Vai tiešām tik mazā vietā tika izspēlētas visas mūsu bērnības leģendas? Vai tilta aizsardzība notika pret tik tuvu esošu un mazskaitlīgu savienību? Vai tie bija zemnieki, kas dzīvoja nedaudzās būdiņās, kuri nodeva vēlākām paaudzēm mantojumā šo izcilo disciplīnu un izkala dzelzs kanālu, pa kuru pat līdz mums varēja nonākt antīkie tikumi kā dzīva atmiņa? Tā tas noteikti bija; jo ciemati un drupas vienā vienīgā ainavā ietvēra visas pirmās paaudzes Romas vēsturē. Akmeņi, kurus mēs apbrīnojam, pēdējās izpausmes diženais gars nāca no šī primitīvā ciemata un izauga no cīniņiem, kas notika šajā līdzenumā; Romai bija visvairāk vitalitātes, pirms tā vispār iemācījās runāt. Tāpēc kāda dzejnieka vārsmojumi un viss, kas viņam sakāms, ir tikai kādas agrākas, plastiskākas un dievišķākas uguns pēdējā, ārējā izpausme, novēlota un jau sastingusi.
“Šajā arēnā,” es vēl joprojām sev atkārtoju, “pirmo reizi tika izcīnīti pasaules lielie likteņi.” Un tā, nebeidzami spēlējoties ar šo tēmu, es paēdu un padzēru, domās un vīzijās iegrimis un joprojām brīnīdamies, un tad atgūlos kāda kociņa ēnā, kas vientuļš stāvēja šīs jaunās pasaules malā. Un, joprojām brīnīdamies, es aizmigu rīta saulē.
Bet šis miegs nelīdzinājās iepriekšējiem, apziņas zudumam līdzīgiem miegiem, kas bija atspirdzinājuši manu nebeidzamo ceļojumu, jo guļot es vēl aizvien sapņoju par to, ko redzēšu, un manu garu apstāja domu nepavadītas darbību vīzijas – izrādes un mistērijas; un no prāta tumšajiem dziļumiem, kurus maņas nesasniedz, līdz manīm nonāca viss, kas ievīstīts dižajā vārdā – Roma.
Kad es pamodos, bija jau vakars. Virs līdzenuma peldēja migla. Ceļš ieslīdēja Rončiļonē, kuru no visām pusēm ieskāva sapņi. [..] Tur es redzēju ainas, kuras bija glezojis Tērners; tas ir, klintis, no kurām iztek upe, un kopā saspiedušās mājas, kas liek slīpumam izskatīties pēc vainaga. Šo gleznu papildināja maigā gaisma, kas sēro par saules norietēšanu un ietērpj pasauli pustoņos. Bija vēss, un iespējas vilināja. Es paēdu un padzēru, ikvienu iztaujājot par Romu, un, izgājis pa pilsētiņas lielajiem vārtiem, turpināju ceļu uz līdzenumu. Miglā, kas sāka celties, pieauga arī alkas sasniegt mērķi.
Visu nakti, jūdzi pēc jūdzes, es steidzos pa Kasija ceļu. Piecas dienas es biju gulējis karstajā laikā, un dienvidu nakts bija pārvērtusies par manu dienu. Lai gan migla bija blīva un mēness, kas tagad jau bija biezāks par ceturtdaļu, debesīs tikai blāvi iezīmējās, gaidas un fantāzijas man rādīja vairāk par to, ko redzēja acis. Šajā miglā es ar katru nakts gājiena soli jutu, ka tuvojos mērķim.
Ilgi aiz vietas, kuru biju iezīmējis kā pieturas punktu, un ilgi aiz Setevenes uz baltajiem miglas vainagiem uzplūda gaisma; tālas dziesmas un cilvēku dzīrošanas troksnis beidzās pēc daudzām, daudzām stundām – un vairāk nekā divdesmit jūdzēm, noietām bez apstājas. [..]
Es uzgāju krodziņu ar režģi ārpusē, kas veidoja lapeni. Pagalmā tā priekšā pie galda sēdēja daudzi zemnieki; viņu lopi un rati stāvēja uz ceļa; šajā vēlajā stundā vīrieši vienus baroja, bet citus veda stallī. Iekšpusē piecdesmit vai vairāk vīru ēda un dzīroja.
Kādi svētki vai kāda ceļošanas nepieciešamība biju likusi viņiem nakti palikt nomodā, es nezināju un neprasīju; bet, gandrīz nemanīts, izejot caur viņiem starp garajiem galdiem, es ieņēmu savu vietu galda galā, un saimnieks man pasniedza labu ēdienu un vīnu. Kamēr es ēdu, mani apņēma zemnieku trokšņošana un es iejuku daudzu cilvēku enerģijā.
Ar nelielām grūtībām liku saimniekam saprast, ka gribu pagulēt līdz rītausmai. Viņš mani aizveda uz nelielu klētiņu (jo māja bija pilna) un parādīja, kur gulēt smaržīgajā sienā. Par šādu naktsmītni viņš negribēja ņemt naudu un pēc tam, kad bija parādījis, kā aiztaisīt un attaisīt durvis, mani atstāja. No visiem daudzajiem cilvēkiem viņš bija pēdējais, kuram es pateicos par pakalpojumu, pirms es iegāju pa Romas vārtiem.
[1] Domāts vulkāniskas izcelsmes Viko (Vico) ezers, kura krastā slejas Veneras kalns.
Tulkoja un sagatavoja A. Irbe.