2025. gada martā dzimstības jautājumiem veltītā konferencē “Natal”, kas notika Ostinā, Teksasā, divi demogrāfi – Daniels Hess un Pols Morlends prezentēja vairāk nekā 100 lappuses biezu kopsavilkumu par tiem dzimstības veicināšanas pasākumiem, kas sevi vismaz kaut kādā mērā ir pierādījuši dažādās valstīs veiktos pētījumos. Īsumā – tas ir kopsavilkums par to, kas jādara. Daniels Hess (Daniel Hess) plašākai publikai pazīstams ar tīmekļa vietni MoreBirths.com un savu vietnes X kontu @MoreBirths. Pols Morlends (Paul Morland) ir viens no vadošajiem britu demogrāfiem un grāmatu Cilvēces paisums (The Human Tide: How Population Shaped the Modern World, 2019), Rītdienas cilvēki (Tomorrow’s People: The Future of Humanity in Ten Numbers, 2022) un Kad vairs nebūs neviena (No One Left: Why The World Needs More Children, 2024) autors. Piedāvājam izvilkumus no ievada un galveno tēžu (kopā 12) un argumentu kopsavilkumu no šīs publikācijas, kuru pilnā apjomā, ar visām atsaucēm, tabulām un grafikiem var lasīt šeit: Addressing the Global Fertility Crisis: Major Drivers of Birthrates and a “Fertility Stack”: https://www.astrid-online.it/static/upload/addr/addressing_the_global_fertility_crisis_austin_final.pdf
Izklāsta pirmo daļu par pašu būtiskāko faktoru – ticību bērniem un visas sabiedrības pozitīvu attieksmi pret bērnradīšanu – lasiet šeit: https://telos.lv/ka-uzlabot-dzimstibu-1/
Dzimstību nosakošie faktori
2. Laulātība, jo īpaši agras laulības
Laulātības ietekme uz dzimstības rādītājiem ir milzīga. Šajā saiknē nav nekā neparasta. Bērnu audzināšana ir vismaz 21 gadu garš projekts, un vairums cilvēku vēlas uzņemties šo pienākumu tikai tad, ja viņiem līdzās ir dzīvesbiedrs ar tikpat stingru apņemšanos. Lai gan mūsdienu sabiedrība vairs nepieprasa, lai bērni dzimtu tikai un vienīgi laulībā, dzimstības rādītāji noteiktā zemē joprojām cieši korelē ar laulību skaitu.
Pasaulē nav nevienas valsts, kas sasniegtu populācijas atjaunošanās līmeņa dzimstību un kurā būtu zems laulātības līmenis. Taču laulātība nav vienīgais faktors. Svarīgs ir arī laulāšanās vecums. Dzimstība ir daudz augstāka, ja cilvēki precas jauni. Laika posms, kurā dzimst bērni, ir diezgan ierobežots, tāpēc, ja kādā zemē vairums cilvēku laulājas vēlu, ģimenēm tur ir tendence būt mazām.
Desmitgades pēc Otrā pasaules kara Ziemeļamerikā un Rietumeiropā atceras kā laiku, kad notika ekonomiskais uzplaukums, pāri precējās agri un strauji pieauga dzimstība. 1950. gadā sieviešu vidējais vecums pirmās laulības noslēgšanas brīdī ASV nebija augstāks par 21. Šis vēsturiski ir pats zemākais skaitlis un ir par vairāk nekā trīs gadiem zemāks nekā vidējais laulību vecums 19. gadsimta beigās. Pēckara straujais jaundzimušo skaita pieaugums daudzos aspektos bija tieši augstas laulātības sekas. Un tas nenotika tikai Amerikā. Tā sauktais “Baby Boom” bija vērojams daudzās valstīs – straujš laulību skaita pieaugums jauniešu vidū bija vispārēja parādība. Arī laulātības izplatība vēsturiski bija ļoti augsta: ASV “Baby Boom” pēc Otrā pasaules kara sakrita ar laiku, ka vairāk nekā 90 % cilvēku bija precējušies.
Tā kā kopš 1970. gadu beigām par četrām reizēm ir palielinājies to amerikāņu četrdesmitgadnieku īpatsvars, kuri nekad nav bijuši precējušies, un tā kā katra vecuma kohorta precas vēlāk nekā iepriekšējā, ASV dzimstības līmenis samazinās. ASV kopš 1980. gada ir arī būtiski pieaudzis to 18–34 gadus veco cilvēku skaits, kuri dzīvo vieni. Dzimstības rādītāju samazināšanās attiecīgi nav pārsteidzoša: ja stabilas un uzticīgas dzīvesbiedru attiecības izveidojas vēlu, aizvien mazāks skaits cilvēku mēģina laist pasaulē bērnus savos visauglīgākajos gados.
Mūsdienās nereti domā, ka laulības institūta nozīme samazinās un arī nākotnē turpinās samazināties. Mēdz uzskatīt, ka laulātība attiecībā uz dzimstības rādītājiem nespēlē nekādu lomu, jo mūsdienu kultūra taču pilnībā akceptē ārlaulību bērnus. Taču tā spriest ir aplami.
Laulības institūts nav novecojis. Kā liecina Laimana Stouna (Lyman Stone) un Ģimenes pētījumu institūta (Institute for Family Studies) apkopotie dati, laulība un bērnu dzimstība joprojām ir cieši saistītas, vismaz ASV. Pēdējo piecdesmit gadu laikā dzimstība laulībā nav samazinājusies – tā joprojām ir augsta. Problēma ir tāda, ka dzimstība ārpus laulības ir samazinājusies un pati laulātība kļūst aizvien retāka.
Auglība laika griezumā gandrīz pilnībā sakrīt ar pāru attiecību izveidošanos. Uz mirkli atstājot malā laulības jautājumu, dzīvesbiedru attiecību izveidošanās ir vitāli svarīga, lai cilvēkiem dzimtu bērni. Attiecīgi, ja samazinās pāru kopdzīve, neatkarīgi no tā, vai pāri ir laulāti vai ne, tas neizbēgami nozīmē dzimstības rādītāju samazināšanos.
Pasaulē, kurā visu laiku sarūk to sieviešu skaits, kam grūtniecība iestājusies neplānoti, un kurā bērnradīšana aizvien biežāk ir apzināts lēmums, noturīgu savienību nozīme ir vēl lielāka: salīdzinoši maz sieviešu vēlas uzņemties vecāka pienākumus neregulārās attiecībās. Tā kā laulība vai stabilas attiecības būtiski nosaka bērnu skaitu, šādām attiecībām sabiedrībā kļūstot retākām, samazinās arī dzimstības rādītāji.
Mūsdienu attīstītās sabiedrības ievērojami atšķiras no pagātnes sabiedrībām savā attieksmē pret laulību. Daudzās Eiropas valstīs ārpus laulības dzimušo bērnu īpatsvars ir augsts. Piemēram, Francijā šis rādītājs pārsniedz 60 % un Apvienotajā Karalistē tas pārsniedz 50 %. Dažās Latīņamerikas valstīs skaitļi ir vēl daudz augstāki: vairāk nekā 70 % Meksikā, Čīlē un Kostarikā. Ja nedzimtu bērni ārpus laulības, daudzviet dzimstības līkne vispār sasniegtu traģiski zemus skaitļus. Attiecīgi, no demogrāfijas skatpunkta, ir ne tikai jāpieņem ārpus laulības dzimušie bērni, bet arī jābūt par tiem pateicīgiem.
Tomēr ir vietā atzīmēt, ka statistiski vairumu cilvēku laulātība ietekmē ļoti pozitīvi – pat neņemot vērā tik svarīgos dzimstības rādītājus. To ir vērts uzsvērt, jo gan feministes, gan “manosfēras” pārstāvji asi uzbrūk laulības institūtam, tādējādi veicinot dzimstības lejupslīdi, un savu nostāju pamato ar aplamiem argumentiem.
Dati liecina sekojošo: laulāti cilvēki lielākoties ir laimīgāki, veselīgāki, materiāli turīgāki un dzīvo ilgāk. Daži kritiķi šos pozitīvos iznākumus apšauba kā pētījumu ievirzītības rezultātu, bet mēs tam nepiekrītam. Cita, paša izvēlēta cilvēka klātbūtne, rūpes un sadarbība stabilās attiecībās nenoliedzami rada labākus rezultātus visos minētajos cilvēka labbūtības aspektos.
Šajā dokumentā nav iespējams izsmeļoši iedziļināties iemeslos, kāpēc pāru attiecību veidošanās visā pasaulē tik strauji samazinās. Tomēr ir pāris punkti, kas jāņem vērā.
Viens no šķēršļiem laulībām ir ideoloģiskā plaisa, kura pēdējā laikā novērota starp dzimumiem un kuru dokumentējis Financial Times kolumnists Džons Bērns-Mērdoks. Ideoloģiskā plaisa varētu izskaidrot, kāpēc, saskaņā ar apkopotajiem datiem, vientuļiem cilvēkiem kļūst aizvien grūtāk iepazīties un sadraudzēties, bez kā laulība nav iedomājama.
Tāpat šķiet, ka lielu lomu pāru attiecību neesamībā spēlē elektronisko ierīču izmantošana un daudzie priekšstatu un gaidu izkropļojumi, kurus rada iepazīšanās lietotnes.
Ir vērts arī atzīmēt, runājot par laulībām, ka līdz salīdzinoši nesenai pagātnei jaunu cilvēku salaulāšana un dzīvesbiedra atrašana bija organizētas darbības, ar kurām nodarbojas trešās personas, nevis paši jaunieši. Tāds bija galvenais veids, kādā vairums pasaules iedzīvotāju apprecējās. Šī modeļa izzušana ir izraisījusi laulību skaita samazināšanos daudzās valstīs. Vienlaikus tajās valstīs, kurās joprojām pastāv organizētu laulību vai partneru meklēšanas kultūra, piemēram, Indijā, Pakistānā un Izraēlā, dzimstības rādītāji ir daudz labāki nekā valstīs, kurās šāda kultūra nepastāv. Dažās kultūrās bērnu sapārošanu un izprecināšanu organizē viņu vecāki. Pats par sevi saprotams, mēs neatbalstām apspiedošas kultūras normas, taču ir acīmredzami, ka daudzi jaunieši mūsdienu attīstītajās valstīs paši vairs nespēj izdarīt saprātīgas izvēles un nodibināt ģimeni. Mūsdienām piemērota palīdzība pāru attiecību veidošanā noteikti būtu svarīgs instruments, lai jaunieši varētu atrast dzīvesbiedru. Tāda kārtība, kāda ir šobrīd, acīmredzami nedarbojas.
Rezumējot: tām valstīm, kultūrām un atsevišķām grupām, kurām izdodas saglabāt stingras laulības normas, demogrāfiski klājas daudz labāk nekā pārējām. Šīs valstis, kultūras un grupas arī turpināsies nākotnē un to izredzes ir daudz labākas.
3. Reliģiozitāte
Reliģija ir galvenais kultūras elements, kas veicina dzimstību. Ir pierādīts, ka reliģiozitāte, vismaz tās ābramiskajās formās (jūdaisms, kristietība un islāms), pozitīvi ietekmē pēcnācēju skaitu. Globāli pētījumi rāda skaidru korelāciju gan valstu iekšienē, gan salīdzinājumā ar citām valstīm starp reliģisko piederību un dzimstības rādītājiem. Arī ASV pavalstīs regulāra baznīcas apmeklēšana, kas liecina par reliģiozitāti, korelē ar lielāku bērnu skaitu ģimenē. Tajās ASV pavalstīs, kurās reliģiozitāte ir izteiktāka, arī summārais dzimstības koeficients ir augstāks. Tas ir tiesa arī citur pasaulē: reģionos, kuros baznīcas apmeklējums ir augsts, arī dzimstība parasti ir ļoti augsta, bet tur, kur baznīcas apmeklējums ir zems, arī dzimstība parasti ir ļoti zema. Āfrikas dzimstības rādītāji ir tik augsti nevis vienkārši tāpēc, ka Āfrika ir nabadzīga, bet tāpēc, ka tā ir dziļi reliģioza.
Dzimstība samazinās, jo aizvien vairāk cilvēku pāriet no kategorijas “apmeklē dievkalpojumus” uz kategoriju “neapmeklē dievkalpojumus”. Patiesībā ciešā saikne starp reliģiozitāti un augstu dzimstību ir viens no neapgāžamākajiem atklājumiem visā demogrāfijas zinātnē. Arī šobrīd, kad dzimstības līmenis visā pasaulē ir strauji samazinājies, tie ir tieši reliģiozie cilvēki, tādi kā katoļi tradicionālisti un amiši, tādi kā lestadiešu luterāņi Somijā un ortodoksālie jūdi Izraēlā, tādi kā dievbijīgi musulmaņi un ticīgi āfrikāņi, kuri joprojām rada daudz bērnu.
Dzimstības samazināšanās sekularizācijas dēļ nav jauna un iepriekš nepieredzēta parādība. Ir zināms, ka Francijas iedzīvotāju skaits ap 1800. gadu stagnēja, kamēr pārējā Eiropa skaitliski turpināja pieaugt, bet kāpēc tā notika? Jaunākie pētījumi liecina, ka jau pirms Franču revolūcijas (1789. gadā) Francijas sabiedrība bija dramatiski sekularizējusies – atšķirībā no pārējās Eiropas –, un tas izraisīja strauju dzimstības līmeņa kritumu.
Izraēlā ir vērojama skaidra korelācija starp reliģiozitāti un dzimstības rādītājiem – vismaz to aptuveni 80 % iedzīvotāju vidū, kurus klasificē kā ebrejus. Harediem ir seši vai septiņi bērni; tiem, kuri sevi dēvē par “reliģioziem” un “tradicionāliem”, ir attiecīgi četri un vidēji nedaudz mazāk par trim bērniem; bet tiem, kuri sevi dēvē par “sekulāriem”, ir vidēji tikai divi bērni. Musulmaņi, drūzi un (pārsvarā arābu) kristieši ir piedzīvojuši auglības līmeņa kritumu atbilstoši vispārējam ienākumu, urbanizācijas un izglītības līmeņa pieaugumam, kā arī bija sagaidāms.
Nīderlandē pastāv skaidri saskatāma (un ārkārtīgi izteikta) saikne starp kalvinismu un augstiem dzimstības rādītājiem: demogrāfiski spilgti izceļas tie reģioni, kuros ir spēcīga kalvinisma tradīcija. Somijā summārais dzimstības koeficients ir tikai 1,25 bērni uz sievieti; taču tādos ciematos kā Larsmo, kuros vairums iedzīvotāju pieder pie lestadiešu luterāņu atzara, dzimstība ir pat trīs reizes augstāka nekā valsts vidējais rādītājs un saglabājas stabila.
Somijas lestadiešu luterāņi izceļas arī ar to, ka viņi (atšķirībā no amišiem) apvieno augstu dzimstību ar spēcīgu ekonomisko un politisko integrāciju. Daudzi Somijas politiķi un pat Somijas prezidenti ir bijuši lestadieši.
Pēdējos gados vērojam, jo īpaši demogrāfijas sakarā, ka zinātnieki, kas paši ir pārliecināti ateisti, aizvien biežāk sāk novērtēt reliģiskās pārliecības vērtību apstākļos, kuros dzimstības līkne gāžas bezdibenī. Tas nenozīmē, ka reliģiskās doktrīnas šiem pētniekiem pēkšņi būtu kļuvušas patiesas. Ir runa par cieņu pret kultūrām, kuras spēj pašsaglabāties un turpināties pasaulē, kas pakļaujas iznīcības draudam.
Kas ir tas elements reliģiozitātē, kas nodrošina augstāku auglību? Ir vairāki šādi elementi.
Pirmkārt, reliģija ir transcendentālas un dzīvības vērtību apliecinošas ticības avots. Kā skaidro evolucionārais psihologs Džefrijs Millers, savulaik, lai nodrošinātu augstus dzimstības rādītājus, pietika tikai ar cilvēku fizisko pievilcību un dzimumtieksmi. Taču šodien, pateicoties dažādiem kontracepcijas līdzekļiem un metodēm, cilvēki var realizēt savas dabiskās seksuālās tieksmes, pilnībā izvairoties no pēcnācējiem. Veidi, kā novērst grūtniecības iestāšanos, pastāv jau gadsimtiem ilgi, taču gandrīz simtprocentīgi uzticami tie ir kļuvuši salīdzinoši nesen.
Šajā “drosmīgajā jaunajā pasaulē” bērni ir izvēle, nevis cilvēku bioloģisko impulsu dabisks iznākums. Attiecīgi, kaut kas līdzīgs reliģijai, kas spēj pārliecināt par pienākumu vēlēties vairāk bērnu, ir pat svarīgāks nekā senāk.
Demogrāfs Laimans Stouns, veicot plašu pētījumu par reliģiozitāti un auglību Kanādā, atklāja milzīgas atšķirības ģimenes ideālos un personīgajos plānos atkarībā no reliģiozitātes un baznīcas apmeklējuma intensitātes. Personas, kas vismaz reizi nedēļā apmeklē dievkalpojumu, kā savu ideālo bērnu skaitu min 3.6, bet dzīvē plāno 2.9. Personas, kas apmeklē dievkalpojumu dažas reizes gadā, kā savu ideālo bērnu skaitu min 2.4, bet dzīvē plāno 1.9. Savukārt personas, kas nekad neapmeklē dievkalpojumu, kā savu ideālo bērnu skaitu nosauc 2.0, bet dzīvē plāno 1.7. Ņemot vērā to, ka cilvēkiem parasti ir mazāk bērnu, nekā viņi plānojuši, tikai izteikti reliģiozie kanādieši nodrošina tādus dzimstības rādītājus, kas ir tuvu populācijas atjaunošanās līmenim.
Otrkārt, reliģija veido kultūras tiltu starp vīriešiem un sievietēm. Kā jau iepriekš minēts, starp dzimumiem mūsdienās pastāv milzīga ideoloģiska plaisa. Šī plaisa ir liels šķērslis laulības un ģimenes veidošanai, jo vairums cilvēku ir ļoti negatīvi noskaņoti pret partnerattiecībām ar cilvēku, kurš ir pretējā ideoloģiskajā nometnē. Reliģiskās kopienas piedāvā iespējamu partneru loku no jau atlasītas kopas, kurā cilvēkiem ir kopīga ticība un mērķi, tādējādi atvieglojot jauniešiem piemērota dzīvesbiedra atrašanu.
Kopīga ticība acīmredzami ir ārkārtīgi nozīmīgs elements pāru attiecībās. Ģimenes jautājumu eksperts Breds Vilkokss savā 2024. gada grāmatā apkopo datus, kas liecina, ka reliģiozie pāri mūsdienās daudz regulārāk nododas intīmām attiecībām nekā sekulārie, kas liecina par laimīgāku kopdzīvi. Arī šī parādība, protams, veicina lielāku pēcnācēju skaitu.
Treškārt, reliģiozi cilvēki ir laimīgāki un ar labāku garīgo veselību. “Beilora reliģijas jautājumu aptaujas” (The Baylor Religion Survey) dati rāda, ka reliģioziem cilvēkiem ir daudz zemāks depresijas līmenis nekā nereliģiozajiem. Šo atklājumu ir apstiprinājuši arī daudzi citi pētījumi. Tas ir būtiski, jo, kā liecina Ģimenes pētījumu institūta ziņojums, laimīgāki cilvēki daudz biežāk vēlas radīt “vēl vienu bērnu”.
Ceturtkārt, reliģiskās kopienas veido sociālo tīklu, kas atvieglo bērnu audzināšanu. Autors un žurnālists Tims Kārnijs savā 2024. gada grāmatā Ģimenei nedraudzīgi (Family Unfriendly) uzsvēra, ka piederība reliģiskai kopienai padara bērnu audzināšanu daudz vieglāku. Kopienas to panāk, viņš apgalvo, izveidojot blīvus līdzīgi domājošu ģimeņu atbalsta tīklus. Arī Laimans Stouns savos raidierakstos ir norādījis, ka pieejamā bērnu aprūpe, ko veic citi cilvēki, nevis vecāki, ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc dzimstības līmenis reliģiskajās kopienās ir daudz augstāks. Visbeidzot, pētījumi rāda, ka bērnradīšana ir sociāli “lipīga”. Sievietēm ir daudz lielāka iespēja palikt stāvoklī, ja viņu draudzenes un paziņas jau gaida bērnu. Reliģiskās kopienas savukārt ir atbilstoša vieta, kur ar šo bērnradīšanas vīrusu “inficēties”.
Piektkārt, reliģiskās grupas piešķir mātēm un daudzbērnu ģimenēm augstu statusu, kas nav raksturīgi pārējai sabiedrībai. Mātes loma mūsdienu sabiedrībā nav īpaši novērtēta. Taču noteiktām reliģiskām grupām, piemēram, amišiem un harediem, daudzu bērnu laišana pasaulē piešķir prestižu.
Sestkārt, reliģiskās ticības tradīcijas māca tādas šķīstības un laulātības normas, kas ir vērstas uz bērnradīšanu. Un izrādās, ka senie likumi cilvēkiem ievērojami atvieglo ģimenes nodibināšanu.
Ir vietā minēt arī dažas atrunas pie iepriekš teiktā un papildu apsvērumus.
Ne visas reliģijas ir bērnradīšanu veicinošas. Ābramiskās ticības (jūdaisms, kristietība un islāms) mudina ticīgos radīt vairāk bērnu. Kristietībā un jūdaismā šis pamudinājums atrodams jau pašā Bībeles sākumā ar pavēli: “Augļojieties, vairojieties, piepildiet zemi un pakļaujiet to.” Taču budisms – ceturtā lielākā reliģija –, šķiet, vāji vai pat negatīvi korelē ar augstiem dzimstības rādītājiem un tajā nav skaidras uz bērnradīšanu vērstas doktrīnas. Apskaidrība budismā ir vienpatna. Ar hinduismu – trešo lielāko reliģiju –, ir sarežģītāk. Lai gan tradicionālais hinduisms ir mazāk ideoloģiski pronatāls nekā ābramiskās reliģijas, tas izteikti atbalsta laulību, attiecīgi veicinot dzimstību. Amiši (kristieši) un haredi (jūdi) ir ievērojami pronatālāki nekā tās senās reliģiskās tradīcijas, no kurām tie cēlušies. Tas liek secināt, ka reliģiskās sistēmas var pārvietot pa pronatālo asi un tās var mainīt tādā veidā, lai panāktu izteiktāku auglības ievirzi.
Lai kā arī nebūtu, reliģiju apspiešana ir slikta ideja, ja valsts vadītājiem rūp savas zemes dzimstības rādītāji. Komunistiskās valstis, apkarojot reliģiju, ilgtermiņā kaitēja demogrāfijai, jo pēc komunisma sabrukuma reliģiozitātei bija grūti atgūties. Ķīnas gadījums ir īpašas ievērības cienīgs. Tradicionālais konfūcisms bija ar izteiktu pronatālu ievirzi, taču pēc ilgajiem komunistiskā ateisma gadiem tas to gandrīz pilnībā ir zaudējis.