Zeme un debesis, un otrādi. 1. daļa

Sociālā lasījuma iespēja

Pie Bībeles lasīšanas ierasts ķerties klāt ar teoloģisku interesi. Bībele stāsta par cilvēka dvēseles glābšanas plašo un sazaroto kartogrāfiju. Tie ir jautājumi par attiecībām ar Dievu, par cilvēka garīgo uzbūvi, grēku, sirdsapziņu un Dieva tiesu un žēlastību. Ekonomikas jautājumi nebūt nav Bībeles galvenā tēma, un Bībele, protams, nav zemes vai cita privātīpašuma un ekonomikas vēstures rokasgrāmata. Tās teksts lāgā nepadodas reducēšanai ne līdz komunistiskajām, ne kapitālistiskajām idejām – vismaz tā mēs esam ieraduši domāt. Taču Bībeles “pestījošajam” naratīvam ir arī otra puse. Neuzbāzīgā veidā par to liecina meklējumi pēc “dievišķi pareizās” saimniekošanas un citiem tieši ar ticību nesaistītiem dzīves aspektiem. Arī tie ir izsecināti no Svētajiem Rakstiem. Par šiem jautājumiem uzsvērti interesējas harizmātiskie kristieši un amerikāņu protestanti, kurus vilina cerība noskaidrot nekļūdīgu, ilgtspējīgu dzīves modeli juceklīgajā pasaulē.[1]

Šī rakstu sērija piedāvā nelielu ieskatu t. s. Bībeles sociālajā lasījumā.[2] Paralēli “pestīšanas naratīvam” un “ideālās personālvadības” skaidrošanai sociālais lasījums analizē dialogu starp “Bībeles autoru” un mūžīgā stāsta galvenajiem personāžiem – praviešiem, soģiem, ķēniņiem, politiķiem, arī vienkāršiem cilvēkiem, sievām un vīriem. Uz sociālā lasījuma bāzes rakstā piedāvāts pārskats par Vecās derības autora attieksmi pret privātīpašumu, konkrētāk – pret zemi. “Vecās derības autors” šajā kontekstā ir nosacīts apzīmējums, pieņemot, ka visām 39 kanoniskajām grāmatām ir vienota konceptuālā bāze teoloģijā un, kā gribu parādīt, arī sociāli ekonomiskajos jautājumos.

Šis nebūs Bībeles teksta kritikas paraugs, kas sīkāk iztirzā katra teksta tapšanas vēsturi, autorību un citus ar ekseģēzi saistītus jautājumus. Lielākoties tas ir kritisks dialogs, sevišķi tajos gadījumos, kad darbojošos personu rīcība vai izteikumi iezīmē lūzumu. Kad vecā dzīves paradigma vairs nedarbojas, sevi piesaka jaunā. Vecā derība visai jūtīgi reaģē uz šīm pārmaiņām un konfliktiem starp veco un jauno.

Vecās derības grāmatas ir sarakstītas daudzu gadsimtu gaitā un stāsta par notikumiem, kuri labi padodas sociāli antropoloģiskai analīzei. Vecās derības Israēls, kādu to pazīstam no Bībeles lappusēm, uz vēstures skatuves parādījās samērā vēlu, daudz vēlāk nekā kaimiņu civilizācijas Ēģiptē un Divupē. Visā klasiskās vēstures laikā Kanaānas zeme, kur “piens un medus tek”, atradās lielāku, vecāku un tehnoloģiski attīstītāku impēriju nomalē. Šo impēriju sākumu datē jau ar aptuveni 5000.–4000. gadu pirms Kristus. Daudzas sociālās idejas attīstījās pie kaimiņiem, izraēļi tās uztvēra, bet ne vienmēr akli pārņēma. Vecās derības patriarhu laiks (piecās Mozus grāmatās aprakstītie notikumi) datēts daudz nesenāk, ar 1500.–1700. gadu pr. Kr., bet pēdējā kanoniskā Maleahija grāmata – ar 4. gadsimtu pr. Kr.

Israēļi attīstīja savu patstāvīgu skatījumu uz ekonomiskajiem un sociālajiem izaicinājumiem. Kā asprātīgi raksta viens no mūsdienu ietekmīgākajiem Vecās derības sociālā lasījuma iniciatoriem amerikānis Valters Brugemans: “Bibliskā ticība ir savāds fenomens pasaules kultūras vēsturē. Katrā dzīves jomā tā cenšas artikulēt alternatīvu esošajiem, vispārīgi pieņemtajiem uzskatiem un praksei. Katrā jaunā dzīves situācijā šī alternatīva var izskatīties īpatnēja, varbūt dīvaina, dažkārt skandaloza, varbūt pat absurda.”[3] Tieši šajā skandalozitātē slēpjas Vecās derības pievilcība. Ja šādu secinājumu izsaka pieredzējis pētnieks, tad tas, ko no Vecās derības var sagaidīt, ir sabiedriskās dzīves antinomiju iztirzājums konfliktējošā griezumā, un šīs cerības netiek pieviltas.

Taču tūlīt pat jāpaskaidro, ka ar kritisku attieksmi pret sava laika sabiedriski politiskajiem iedibinājumiem vien nepietiek, pat ja kritiķi ir pravieši un citi, kas runā Dieva vārdā. Bībeles autors nav tikai kritisks, viņš skaidri aizstāv savu pozīciju, savu pozitīvo programmu. Vecās derības rāmī šī pozīcija stingri turas pie pirmsmonarhijas laika saimniekošanas un pārvaldības modeļa. Šajā rakstu sērijā centīšos parādīt, ka tas nav tikai saimniekošanas konservatīvisms. Pretošanās aizguvumiem no vecajām impērijām un lielajiem kaimiņiem Ēģiptē un Divupē un savas pozīcijas noturēšana aptvēra plašu ekonomisko, sociālo un, jā, arī teoloģiski antropoloģisko jautājumu spektru. Tādējādi attieksme pret privātīpašumu modelē bibliskās ticības pamatlīnijas. No attieksmes pret īpašumu un sevišķi pret zemi (vienalga, burtiskā nozīmē vai metaforiski) ir atkarīga gan “zemes ētika”, gan, kā redzēsim Jaunajā derībā, arī cilvēka ticības spēja.

Vecās derības sociālais lasījums piedāvā svaigu, tradicionālajā teoloģiskajā literatūrā neierastu skatījumu uz jau pieminēto dvēseles glābšanu. Esmu balstījies vairākos Vecās derības pētnieku vērojumos (kas minēti vērēs un dažviet tekstā), klāt piebilstot atziņas, kas ar zināmu piesardzību (ņemot vērā laika distanci) lokalizētas mūsdienu situācijai. Mēs galu galā dzīvojam konkrētā zemē un laikā, un attiecības ar sava laika sabiedriskās dzīves institūcijām ir garīgās dzīves neatņemama sastāvdaļa. Var būt tā, ka zemes ceļi un debesu ceļi daudzos jautājumos iet līdzās.

I KAM PIEDER
Zemes īpašums un cilvēka tiesības

Zeme ir inerts objekts, un zemes pārvaldības likums katrā valstī nosaka tiesības lietot un pārvaldīt zemi, rīkoties ar to, apdzīvot to, baudīt tās augļus un resursus, ierobežot konkrētajai teritorijai nepiederošos, kā arī pirkt, pārdot, ieķīlāt, mantot, attīstīt un gūt labumu no dotā zemes gabala.[4] Līdz ar to zemes jautājums ir būtiskā sakarā ar jautājumu par cilvēka tiesībām. Lai gan tiesību aktos un likumos cilvēka tiesības nav saistītas ar zemes pārvaldību[5] un neviena cilvēktiesību deklarācija zemes pārvaldības tiesības neuzskata par saistošām,[6] tiesības uz privātīpašumu, tātad arī zemi, visā pasaulē ir vienas no cilvēka pamattiesībām – brīvībām, kas garantētas valstu konstitūcijās.[7] Eiropas vēsturē šī norma ir būtiski virzījusi cilvēka brīvību un vērtību izpratni. Tiesības uz privātīpašumu ir iekustinājušas efektīvas cilvēktiesību sistēmas izveidošanos, tomēr uzsverot, ka “tiesības uz privātīpašumu ir pakārtotas kopīgās lietošanas tiesībām, labumu vispārējam piešķīrumam”. Arī Baznīcas Sociālā mācība atzīst cilvēka tiesības uz privātīpašumu.[8]

Tieši šis aspekts ir būtisks, lai izprastu zemes pārvaldības tiesību traktējumu Bībelē. Skaidrojums tam ir pavisam vienkāršs un, jāteic, vispārcilvēcisks: zemes pārvaldības tiesības ir pamatā iespējai iegūt pārtiku, ierīkot mājokli un veicināt teritorijas attīstību, un otrādi – tiklīdz cilvēks vai tauta zaudē tiesības uz zemi, tiek apdraudētas gan ekonomiskās, gan arī kultūras un reliģiskās dzīves perspektīvas. Tā tas bija Bībeles laikos, un tā tas ir tagad. Tāpēc zemes pārvaldības tiesību iegūšana ir viens no spēcīgākajiem kolonizācijas un apspiešanas instrumentiem (te var minēt visiem labi zināmus piemērus no Amerikas, Dienvidāfrikas u. c.). Cilvēks un zeme, uz kuras viņš dzīvo, kuru izmanto un kura uzskata par savu, ir savā starpā cieši saistīti lielumi: cilvēku pie zemes piesien ne tikai politiskās saites, bet arī senču piemiņa, vēsture un kopības apziņa. Pat pēc formāla politiska konflikta noregulējuma zemes jautājums jebkurā brīdī var eksplodēt un izraisīt agresiju no abām pusēm. Arī tam ir daudz piemēru no ikviena mūsu planētas reģiona, kur gruzd sens teritoriju netaisnīgas, vardarbīgas iekarošanas izraisīts naids.

Tāpēc izmaiņas zemes pārvaldības politikā neizbēgami iekustina būtiskas sociālas un ekonomiskas reformas. Tās var veicināt ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību un var to arī kavēt. Piemēram, statistika liecina, ka gandrīz 50% no pasaules lauku rajonu iedzīvotājiem faktiski ir bezzemnieki – zeme viņiem nepieder.[9] Tajā pašā laikā aramzeme kļūst aizvien vērtīgāka. Par to liecina pieaugošā investoru interese, pārmaiņas lauksaimniecības tehnoloģijās, kā arī iedzīvotāju skaita pieaugums, klimata pārmaiņas un migrācija. Ekoloģiskie draudi rada interesi, piemēram, par palmu eļļas ražošanu bioloģiskajai degvielai. Ja šī interese ir spēcīga, vietējie iedzīvotāji ir spiesti atkāpties un atdot zemi lielajiem investoriem. Peļņas dēļ tiek iznīcināti Amazones lietus meži, nosusināti purvi, ierīkoti ceļi cauri indiāņu svētajām zemēm un tamlīdzīgi. Par to, ka zemes pārvaldības tiesības faktiski ir arī cilvēka tiesības šī vārda plašākajā nozīmē, liecina politiskās kustības Indijā, Dienvidāfrikā, Brazīlijā, Meksikā un Dienvidaustrumāzijā. Tās skar gan individuālās īpašumtiesības, gan arī plašākus sociālā taisnīguma un kultūras jautājumus. Tas ir viens no cēloņiem plašākai migrācijai, kas rada daudzmiljonu cilvēku masu bez vēstures apziņas, bez savas zemes un bez dzimtenes. Šī procesa iesākums ir redzams arī Vecajā derībā.

Zemes īpašums un vara

Tiesības uz zemes īpašumu gājušas mokošu attīstības ceļu gan Vecajā derībā, gan Rietumu vēsturē. Lai gan no Bībeles laikiem līdz mūsdienām nevar novilkt taisnu līniju, daudzi tiesību parametri ir palikuši nemainīgi. Viens no tiem ir jautājums: kas ir zemes īpašnieks? No atbildes uz šo jautājumu ir atkarīga attieksme pret zemi. Mūsdienu Rietumu sabiedrībā pierasts uzskatīt, ka ir divi zemes īpašuma modeļi, proti, privātīpašums un valsts īpašums (kā komunistiskajās valstīs, arī bijušajā PSRS). Abi īpašuma modeļi ir ar savām priekšrocībām un trūkumiem. Piemēram, jau Aristotels deva priekšroku privātīpašumam, kas nodrošina iespēju attīstīties tikumu daudzveidībai.[10] Lai gan zemes privātīpašums, kādu to pazīstam šodien, veicina personas brīvību, cilvēka egoisma iespaidā tas nereti noved pie bagātības koncentrēšanās (piemēram, ASV 75% no privātās zemes pieder 5% privātīpašnieku), kas būtiski samazina bezzemnieku tiesības un apcērp brīvību. Savukārt valsts īpašums izlīdzina turības līmeni, bet vienlaikus draud ar birokrātisko kontroli un bezsaimnieka apziņas degradējošo iespaidu – cilvēki pakāpeniski zaudē atbildību par to, kas viņiem nepieder. Šis cilvēka personību degradējošais aspekts ir viena no Vecās derības svarīgākajām tēzēm.

Gan Vecajā derībā, gan Rietumu vēsturē atkārtojas viena un tā pati aina: privātpersonas tiesības konfliktē ar centralizētas valsts varu, un otrādi. Piemēram, Francijā 18. gadsimtā Cilvēktiesību deklarācijā īpašuma tiesību aizsardzība tika pacelta vienā līmenī ar tiesībām uz dzīvību. Tas tika darīts, lai bagātos zemes īpašniekus aizsargātu pret monarha pretenzijām. Tādu likumu nebija senajā Ēģiptē, taču problēma bija tā pati. Senajās Ēģiptes un Divupes civilizācijās lielākie zemes īpašnieki bija tempļi, respektīvi priesteri. Tikai paviršam vērotājam var šķist, ka priesteri un faraons ir vienas varas paradigmas locekļi. Bēdīgi slavenā faraona Ehnatona / Amenhotepa IV monoteisma reforma (viņš valdīja 1353.–1336. vai 1351.–1334. pr. Kr.) notika ar mērķi atņemt tempļiem bīstami lielo ietekmi uz valsts pārvaldi; lielie zemes īpašnieki un priesteri draudēja monarhu nogrūst no varas piramīdas. Pēc monoteisma reformas un Atona pasludināšanas par vienīgo dievu daudzie tempļi zaudēja savas zemes un varu. Faraona veiktā reforma nebija tikai reliģijas reforma, jo ap tempļiem veidojās draudīgi daudz “mazo valstiņu”, proti, vairāk vai mazāk ietekmīgu pilsētvalstu.[11]

Šāds piemērs, gan nedaudz no cita leņķa, ir arī Vecajā derībā. Tur konflikts nav starp daudzo dievu tempļu saimniekiem no vienas puses un monarhu no otras, bet starp zemnieku, kas dzīvo uz savu senču “Dieva dotās zemes”, un monarhu, kas rīkojas patvaļīgi, “Dieva dāvanu” ignorējot. Izraēlā šis konflikts pieņēmās spēkā centralizētās monarhijas veidošanās laikā 10.–9. gs. pr. Kr. No šī laika nāk jau pieminētais stāsts par Nabota traģisko likteni:[12] kad ķēniņš Ahāzs iekāroja viņa jauko vīnadārzu, nelaimīgo no tā patrieca (1. Ķēn. 21). Brutālā zemes pārvaldības tiesību reformai iznīcināja tradīciju un pastūma malā bezspēcīgos. Kam zemes nav, tam nav arī tiesību, un otrādi – bagātais bauda gan mantu, gan varu, lai to iegūtu.

Zīmīgi, ka ķēniņš šajā stāstā rīkojas pilnīgi leģitīmi – viņa skatījums uz īpašumtiesībām nav atdalāms no valdošās ideoloģiskās konjunktūras un pārvaldes sistēmas, kurā ķēniņa vara ir vienīgais šķērslis, kas var aizkavēt valsts varas decentralizāciju un draudošo sabrukumu. No izraēļu praviešu leņķa tā, protams, ir “pagāniska” koncepcija. Tajā ķēniņš ir “dievs”, un kas dievam var ko iebilst?[13] Piemēram, senajā Ēģiptē faraons ir galvenais maat jeb “pasaules kārtības nodrošinātājs”. Pievērsiet uzmanību – Jezebele ir “pagānu” sieva no Libānas, viņas ieskatā zemes un valdnieka attiecības ir tādas, kas morāli pakļauj mantai un varai. Valdnieks personiski ir tautas dzīves un drošības garants, līdz ar to viņa “īpašumtiesībām” nav robežu – viss, ko viņš dara, ir pareizi, jo tas ir valsts kārtības uzturēšanas labad. Tāda karaļpāra rīcība, kas nāk no svešas ideoloģiskās paradigmas, Bībeles praviešu skatījumā ir nosodāma, jo “viņš rīkojās ļoti neganti, kalpodams elkiem” (1. Ķēn. 21:19-26).

Turpretī Nabotam paradigmatiski ir cita izpratne par īpašuma vērtību. Tāpēc šis stāsts nav tikai par varu un mantkārību – tas ir par citu varas un īpašuma attiecību izpratni, kas šķir divas atšķirīgas sabiedrības kopienas. Vēl vairāk – tas nošķir divas juridiskās sistēmas, kas leģitimizē atšķirīgu morāli. Ahābs un visa viņa pundurvalsts ierēdņu armija, protams, pakļaujas uzskatam, ka zemes īpašumu var pirkt un pārdot, ieķīlāt un tā tālāk; šajā paradigmā zemes īpašnieka maiņa ir process, ko nosaka turīgie, kuriem ir pilnīga brīvība. Nabotam, gluži pretēji, zeme ir “mantojums”, nevis patēriņa prece. Tiesības lietot zemi viņš, viņa bērni un bērnubērni iegūst pirmdzimtības ceļā, un mantotās tiesības ir neatsavināmas, jo tās ir no Dieva. Nekāda ķēniņa vara nespēj atcelt vēsturiskās mantošanas tiesības. Personu un tās ģimeni ar zemi saista tās vēsture. Jezebeles un gļēvā Ahāba apmelotais Nabots mirst ar pārliecību, ka cilvēku Dieva priekšā raksturo uzticība tradīcijai, kas šajā gadījumā ir tas pats, kas uzticēšanās Dievam. Bībeles autora pozīciju izsaka pravietis Elija, kurš Dieva vārdā saka par Ahābu: “Es likšu nelaimei nākt pār viņa namu viņa dēla dienās.” (1. Ķēn. 21:29)

Karaļnama rīcība gan var būt leģitīma, bet šī leģitimitāte cilvēkam atņem personību, atņem piederību savai tautai un vēsturei. Tā liek aizmirst cilvēkam pienākošos vietu kopienā un izdzēš viņu no vēstures. Tādā nozīmē piederības apziņa savai zemei ir cilvēka personības paplašinājums. Tas ir personības identitātes iemiesojums un izteiksme, un spēks, un tas ir jāaizstāv. Tāda ir bibliskā pozīcija. Vecajā derībā aprakstītajā pārejā uz monarhiju šādas destruktīvas attiecības bija jaunums. Tā ir viena no Bībeles naratīva sarkanajām līnijām. Tāpēc te ir vietā izdarīt secinājumus: tiklīdz cilvēks zaudē uzticību Dievam, viņš mirst kā personība. Dievs un turēšanās pie Dieva nav šķiramas no turēšanās pie zemes. Zemes pārvaldības tiesības reizē ir arī cilvēka tiesības, un tās abas nāk no Dieva.

Taču laiks nestāv uz vietas un vecā, no Jozuas laika dievišķās lozēšanas laikiem mantotā kārtība nespēja atrisināt visas problēmas. Šo berzi starp diviem dzirnakmeņiem apraksta pravietis Nehēmija: “Bija izcēlusies liela ļaužu brēkšana: “Mēs kopā ar saviem dēliem un meitām esam daudz. Gādājiet, ka mēs saņemam labību, lai mēs paēstu un dzīvotu!” Bija arī tādi, kas sacīja: “Mums jāieķīlā savi tīrumi un savi vīna dārzi, un savas mājas, lai bada laikā dabūtu labību!” Un vēl citi sacīja: “Mēs esam aizņēmušies naudu uz saviem tīrumiem un vīna dārziem ķēniņa nodokļiem… Mūsu bērni ir tādi paši kā viņu bērni; bet redzi, mēs piespiežam savus dēlus un savas meitas kļūt par vergiem, un dažas no mūsu meitām ir jau paverdzinātas, un mūsu rokām nav spēka, jo mūsu tīrumi un mūsu vīna dārzi pieder citiem!” (Neh. 5:1-5) Te nav runa par laupīšanu, bet par divu laikmetu sadursmi, kas ir notikusi ļoti strauji.

Svētais karš

Teritoriālisms ir viens no pašiem senākajiem cilvēku sabiedrības dzīves raksturotājiem. Galējā izteiksmē tas izpaužas kā “svētais karš” pret citādi ticīgajiem, kuri “nav cienīgi apdzīvot šo zemi”. Faktiski raugoties, svētā kara ideja caurvij vairākus Vecās derības naratīvus – stāstu par Ēdenes dārzu un pirmo cilvēku izdzīšanu no tā, Kanaānas iekarošanu, atgriešanos no Bābeles trimdas u. c. Ciltis un tautas sevi vienmēr uzskatījušas par piederīgām teritorijām, ko tās skata kā “savējās”. Šajā kontekstā “zeme ir māte”, tā ir “tēvzeme”, pret to jūt godbijību. Tā arī Vecās derības izraēļi pārmantoja no senčiem īpašu attieksmi pret svētajām vietām, ko var saukt par “sakrālo topogrāfiju” (hierotopiju). Tā izraēļi pirms Jeruzalemes kļūšanas par galvaspilsētu visus galvenos lēmumus pieņēma Bētelē, kas bija patriarha Jēkaba piemiņas vieta (skat. 1. Moz. 31:13, 1. Sam. 30:27 u. c., kur Bētele minēta gan kā ģeogrāfiski nozīmīgs punkts, gan reliģisks centrs, tātad hierotopiskā, ar Dieva izredzētību un patriarhu piemiņu saistītā galvaspilsēta laikā pirms monarhijas). Bēteles piemiņas zaimošana tika uzskatīta par smagu noziegumu pret pašu Jahvi. Lai gan pierasts uzskatīt, ka Bībele ir transcendentā Dieva teoloģijas dokuments, imanences un hierotopijas idejas tai nebūt nav svešas.

Vecās derības “svētais karš” pret neticīgajiem (precīzāk, citticīgajiem kanaāniešiem), kuri apdzīvoja Tā Kunga dāvāto zemi, ir visspilgtākā šīs teologēmas ilustrācija. Tā tikusi slīpēta ilgā laika posmā no Jozuas un Soģu laikiem (apm. 12. gs. pr. Kr.) līdz Bābeles trimdai (6. gs. pr. Kr.). Pirmajā gadījumā tā bija zemes iekarošana, bet otrā – tās atgūšana, un abi šie naratīvi ir uzslāņojušies viens otram, līdz ieguvuši tagadējo tekstuālo ietērpu.

Lai gan reliģiski motivēta kara koncepcija nebija sveša arī citām tautām, aiz izlietajām asinīm paceļas drūmā teokrātijas ēna. Vecajā derībā svētā kara koncepcija vieno daudzus atsevišķus sižetus. Tas Kungs, Israēla Dievs, uztic Kanaānas zemi savai izredzētajai tautai – tieši tāpat kā Ēdenes dārzu uztic pirmajam cilvēkam Ādamam. Zemes došanas apsolījums vijas cauri visiem patriarhu Ābrahāma, Īzaka un Jēkaba dzīvesstāstiem. Tiesības dzīvot Apsolītajā zemē ir tiesības ar noteikumiem, proti, šī zeme ir dota, lai tajā tiktu pagodināts tās Saimnieks un vienīgais Īpašnieks. Izlasiet Jozuas grāmatā stāstu par Jordānas upes šķērsošanu, ieejot Kanaānas zemē! Tiklīdz izraēļi iekāpa ūdenī, straume apstājās un viņi pārgāja robežai sausām kājām (Joz. 3.-4. nod.). Tas ir unikāls stāsts, jo Jordānas upe, kas šķir Kanaānas zemi no “pagānu” kontinenta, sākas Hermona kalnos ziemeļos un tek lejup uz dienvidiem pa tektonisko plākšņu lūzuma plaisu līdz Nāves jūrai. Tā Kunga Apsolītā zeme ir nošķirta no kontinenta ģeogrāfiski, bet tā ir arī teoloģiskā robeža, aiz kuras ārpusē paliek pagānu un elku pielūdzēju zemes, bet iekšpusē ir Tā Kunga īpašums. Ienākuši šajā zemē, izraēļi baudīja Dieva labvēlību tik ilgi, kamēr turēja Dieva likumu.[14] Naratīvs mērķtiecīgi virzās pretī atziņai, ka tikai šajā zemē var piepildīties Viņa apsolījumi, jo ārpus tās, tāpat kā aiz Ēdenes žoga, aug ērkšķi un dadži; tur cilvēks ir nolādēts uz nāvi, jo piedzīvo sekas atkrišanai no vienīgā Dieva.

Citur Jahve ieceļ izraēļus kā Savu izredzēto tautu, kā ķēnišķus priesterus, kā svētu tautu (1. Moz. 19:6). Svētais karš primāri nav ekonomisks vai teritoriāls karš, tas ir reliģiski motivēts: “Tas Kungs karos par jums, bet jūs stāvēsiet klusu” (2. Moz. 14:13-14), citur: “Nebīsties un nešaubies! Es esmu nodevis [Jērikas, Ajas, Bēteles, Hacoras u. c.] ķēniņu tavā rokā!.. Jums jāizdzen visi zemes iedzīvotāji un jāiznīcina visi viņu elku tēli, tāpat arī jāizdeldē visi viņu lietie attēli un jāiznīcina viņu augstieņu svētnīcas!” (4. Moz. 33:52-53) Kara cēlonis bija Jahves uzbrukums kanaāniešiem, kuri ir pārsnieguši savu grēka, t. i., elkdievības mēru, kamdēļ “zeme izspļaus savus iedzīvotājus” (3. Moz. 18:24-28). Zemes diskurss apaug ar zelotismu, pat džingoismu – radikālu un proaktīvu nacionālismu attiecībās ar kaimiņiem. Džingoisms pieļauj draudēšanu un spēka pielietošanu, nevis veido mierīgas līdzāspastāvēšanas politiku. Šo terminu mēdz lietot, lai raksturotu nāciju, kas sevi uzskata par pārāku nekā citas. Vecās derības israēļiem šis “pārākums” izrietēja no apziņas par īpašu, viņiem vienīgajiem uzticētu Dieva Atklāsmi.

Svētā kara koncepcija sevi izsmēla monarhijas laikā pēc apm. 10. gadsimta pr. Kr., kad izraēļu armiju priekšgalā harizmātiskos līderus (t. s. soģus) nomainīja profesionāli karavīri un karam jau bija citi, ekonomiski un politiski iemesli. Izredzētās tautas džingoisms zaudēja savu militāro komponenti tikai līdz ar Jauno derību, kur Dieva Valstība tiek iekarota ar citiem, Gara līdzekļiem.

No konteksta ir skaidrs, ka Jahves svētvieta nevarēja būt “personas privātīpašums”, drīzāk otrādi – cilvēks vai tauta “piederēja” zemei, tātad “mēs esam zemes īpašums” un “mēs esam par to atbildīgi”.

Cilvēkam Ēdenes dārzā bija tiesības lietot zemi (Bībeles vārdiem runājot, “kopt un apsargāt”, 1. Moz. 2:15). Zemes īpašnieks Jahve likumpārkāpējus padzina, tiklīdz viņi no likumiem atkāpās: “Neapgānieties ar [pagānu tautu paradumiem utt.], jo ar to ir apgānījušās tās tautas, ko Es izdzīšu jums pa priekšu” (3. Moz 18:24 u. c.). Tāds liktenis bija Ādamam un Ievai. Tas var šķist naivi, taču atcerēsimies, ka tas ir pirmais likums, ko Dievs devis cilvēkam. Nav nejaušība, ka teocentrisms ir pirmais Mozus Bauslības grāmatā: “Es esmu tas Kungs, tavs Dievs… tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.” (2. Moz. 20:2-3) Saišu saraušana ar zemes Saimnieku beidzas ar padzīšanu no zemes; un abi pārkāpumi draud ar nāvi. Vēlreiz piebildīšu, ka šādā kontekstā zeme nav tirgus priekšmets, tāpēc cilvēks nav zemes saimnieks, bet tikai lietotājs uz īpašiem noteikumiem.

Sava Dieva un zemes saikne ar tautu nepastāv tikai senajiem izraēļiem. Zemju atsavināšanai gan Amazones džungļos, gan sasalušajos ziemeļos tautas vienmēr ir pretojušās kā savas pastāvēšanas lielākajam apdraudējumam. Kultūras identitāte, vēsture un piederība zemei veido vienu nedalāmu veselumu. Šo savienību var aprakstīt vispārināti: piederība nav tikai izdzīvošanas ekonomiskais pamats, tas ir arī garīgās, kultūras un sociālās identitātes avots, un, bibliski raugoties, tas ir svarīgāk par ekonomiku. Vecās derības izraēļi to apdziedāja skumjās trimdas dziesmās, piemēram: “Kā lai mēs dziedam Tā Kunga dziesmas svešā zemē? Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai nokalst man mana labā roka! Mana mēle lai pielīp pie aukslējām, ja es tevi nepieminētu, ja es neatzītu Jeruzālemi par savu augstāko prieku!” (Ps. 137:4-6)

Šodien saistību starp tiesībām uz zemi un uz kultūru, t. sk. reliģiju atzīst Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām. Tā 27. pants skan šādi: “Valstīs, kurās ir etniskās, reliģiskās vai lingvistiskās minoritātes, personām, kas pieder pie šīm minoritātēm, nedrīkst atņemt tiesības kopā ar citiem savas grupas locekļiem baudīt savu kultūru, sludināt un praktizēt savu reliģiju vai lietot savu valodu”.[15] Šīs tiesības, protams, ir nesaraujami saistītas ar zemes piederību minoritātei, un likums aizstāv to tiesības. Piemēram, ASV un Āfrikā reģionālajos cilvēktiesību dokumentos zemes tiesības tiek atzītas par būtiskām cilvēktiesībām līdzās tiesībām uz kultūru un sociālajām tiesībām. Tas ir viens no nozīmīgākajiem zemes tiesību atzinumiem cilvēktiesību kontekstā.



[1] Piemēram, S. Ritenour, “Five Ways the Bible and Economic Principles Are Connected”, https://tifwe.org/five-ways-the-bible-and-economic-principles-are-connected “Dievišķās ekonomikas” jautājumiem veltītā literatūra stāv vienā plauktā ar apcerējumiem, kādam jābūt līderim saskaņā ar Bībeli, kādam jābūt vīrietim, sievietei, ģimenei u. tml. Lielākoties šīs komerciālās literatūras pamatā likta kāda vispārzināma atziņa, kuru pēc tam ilustrē ar Bībeles citātiem.

[2] Skat., piemēram, J. E. Massey, “Reading the Bible from particular social locations: An introduction”, https://ixtheo.de/Record/1588977781; W. A. Brueggemann, Social Reading of the Old Testament: Prophetic Approaches to Israel’s Communal Life, Fortress Press, 1994.

[3] W. A. Brugemann, Social Reading of the Old Testament: Prophetic Approaches to Israel’s Communal Life. MN: Fortress Press, 1994, p. 276.

[4] Zemes pārvaldības likums: https://likumi.lv/ta/id/270317-zemes-parvaldibas-likums

[5] J. Gilbert, “Land Rights as Human Rights”: https://sur.conectas.org/en/land-rights-human-rights/

[6] R. Plant, “Land rights in human rights and development: introducing a new ICJ initiative”, International Commission of Jurists Revue, Geneva, No. 51, 1993, pp. 10–30.

[7] T. Allen, “Property as a fundamental right in India, Europe and South Africa”, Asia-Pacific Law Review, Vol. 15, No. 2, 2007, pp. 193–218.

[8] Baznīcas sociālās mācības kompendijs. Rīga: Vox Ecclesiae, 2019. – Sadaļa “Labumu piešķīrums visiem un privātīpašums” (176, 177). Tajā pašā laikā Baznīca izvairīgi runā par “dzimteni”, šo jēdzienu nomainot ar “valsti, kurā tu dzīvo” (t. i, ar lojalitāti pret mītnes zemi). Par to skat., piemēram: Совместима ли любовь к Родине с любовью к Богу?, http://www.pravoslavie.ru/95011.html. Iespējams, ka dzimtenes jēdziena kristīgo izpratni ir sakropļojuši dažādu šķiru fanātiķi un šovinisti jeb džingoisti. Angļu valodā grūtāk nekā krievu atrast ekvivalentu vārdam “dzimtene” ar visām tā nozīmēm, jo, piemēram, native country neietver piederības apziņu, bet norāda tikai uz izcelsmi.

[9] United Nations Human Settlements Program (UN-Habitat). 2008. Secure land rights for all. Nairobi, Kenya: UN-Habitat; Global Land Tool Network (GLTN).

[10] Aristotels, Valstslietas (Politika), V, I.

[11] I. M. Diakonoff, “The Rural Community in the Ancient Near East”, Journal of the Economic and Social History of the Orient, 18(2), 1975, pp. 121–133.

[12] G. Dišlers, “Ģimene, zeme un Dievs – trijstūris Vecajā derībā”, https://telos.lv/gimene-zeme-vecaja-deriba

[13] Vēršoties pie valdnieka, vajadzēja ievērot etiķeti un teikt, kā Nātans sacīja Dāvidam: “Ej un dari visu, kas vien ienāk tavā sirdsprātā, jo Tas Kungs ir ar tevi!” (2. Sam. 7:3) Uz to, ka šāda uzruna bija tikai etiķete, liecina Nātana kritiskā attieksme pret Dāvida grēku ar Batsebu.

[14] S. Niditch, War in the Hebrew Bible: A Study in the Ethics of Violence. NY: Oxford Univ. Press, 1963, pp. 28–90.

[15] Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām: https://likumi.lv/ta/lv/starptautiskie-ligumi/id/705

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: