Nodrošinātība un brīvība

Fragments no austriešu ekonomista un domātāja Frīdriha Hajeka 1944. gada grāmatas Ceļš uz kalpību (The Road to Serfdom), kas 2022. gadā iznāca izdevniecībā KODOKA. No angļu valodas tulkojis Raimonds Jaks. Grāmatu var iegādāties: https://veikals.kodoka.lv/veikals/item/kodoka/cels-uz-kalpibu

“Visa sabiedrība būs viens kantoris un viena fabrika
ar vienlīdzību darbā un vienlīdzību atalgojumā.”
Ļeņins (1917)

“Zemē, kurā vienīgais darba devējs ir valsts, opozīcija nozīmē lēnu bada nāvi.
Seno principu “kas nestrādā, tam nebūs ēst” aizvieto jauns:
kas nepakļaujas, tam nebūs ēst.”
Ļevs Trockis (1937)

Tāpat kā viltus “ekonomisko brīvību”, arī ekonomisko nodrošinātību – jau pamatotāk – bieži pasniedz kā neatņemamu īstas brīvības nosacījumu. Savā ziņā tas ir gan patiesi, gan svarīgi. Pie tiem, kas nevar būt pārliecināti, ka paši sevi nodrošinās, reti sastopama prāta neatkarība vai rakstura stingrība. Tomēr ekonomiskās nodrošinātības ideja nav mazāk izplūdusi un neskaidra kā vairums citu šīs sfēras terminu; un tādēļ vispārējais atbalsts prasībai pēc nodrošinātības var kļūt par draudu brīvībai. Nudien, kad nodrošinātību saprot pārāk absolūtā nozīmē, vispārējā tiekšanās pēc tās ne tikai neuzlabo brīvības izredzes, bet pat kļūst tai par lielāko draudu.

Būtu labi sākumā pretnostatīt divu veidu nodrošinātību – ierobežoto, ko var sasniegt visiem un kas tādēļ nav privilēģija, bet gan pamatots vēlmju objekts, un absolūto nodrošinātību, kuru brīvā sabiedrībā nevar sasniegt visiem un kura nebūtu jāpiešķir kā privilēģija, izņemot dažus īpašus gadījumus, kā, piemēram, tiesnešus, kam pilnīga neatkarība ir absolūti svarīga. No šiem diviem nodrošinātības veidiem pirmais ir nodrošinātība pret galēju fizisku trūkumu, noteikta iztikas minimuma nodrošinājums visiem; otrais ir noteikta dzīves standarta nodrošinājums jeb relatīvā stāvokļa nodrošinājums vienai personai vai grupai salīdzinājumā ar citām; kā mēs to varētu izteikt īsumā: minimālā ienākuma nodrošinājums un īpaša ienākuma nodrošinājums personai, kuru uzskata par to pelnījušu. Drīz redzēsim, ka šis nošķīrums lielā mērā sakrīt ar nošķīrumu starp nodrošinātību, ko var sniegt visiem ārpus tirgus sistēmas un tai papildus, un nodrošinātību, ko var sniegt tikai dažiem un tikai kontrolējot tirgu vai no tā atsakoties.

Nav iemesla, kādēļ sabiedrībā, kas sasniegusi tādu vispārēju pārticības līmeni kā mūsējā, negarantēt pirmā veida nodrošinātību visiem, neapdraudot vispārēju brīvību. Tieši kādi standarti būtu tādā veidā jānodrošina, atbildēt ir grūti; īpašs jautājums ir, vai tiem, kuri tādā veidā paļaujas uz sabiedrības palīdzību, būtu neierobežoti jābauda visas tās pašas brīvības kā pārējiem.[1] Neuzmanīga šo jautājumu risināšana varētu izraisīt nopietnas un varbūt pat bīstamas politiskas problēmas; bet nevar būt šaubu, ka kādu pārtikas, pajumtes un apģērba minimumu, ar ko pietiktu, lai uzturētu veselību un darbspēju, var nodrošināt ikkatram. Patiesībā nozīmīgai Anglijas iedzīvotāju daļai šāda veida nodrošinātība jau sen ir sasniegta.

Nav arī iemesla, kādēļ valstij nebūtu jāpalīdz indivīdiem nodrošināties tiem izplatītajiem dzīves negadījumiem, kuriem to neparedzamības dēļ reti kāds var atbilstoši apgādāties. Ja – kā slimības un nelaimes gadījumā – palīdzības nodrošināšana nemazina nedz vēlmi izvairīties no šādām likstām, nedz centienus pārvarēt to sekas, īsāk sakot, ja darīšana ir ar patiesi apdrošināmiem riskiem, tad valsts loma kā palīgam vispārējas sociālā nodrošinājuma sistēmas organizēšanā ir ļoti liela. Ir daudz detaļu, par kurām šajās shēmās viens otram nepiekritīs tie, kas vēlas saglabāt konkurences sistēmu, un tie, kas vēlas to aizstāt ar kaut ko citu; un ar sociālā nodrošinājuma nosaukumu ir iespējams ieviest lietas, kas tiecas padarīt konkurenci vairāk vai mazāk neefektīvu. Bet principā šāda valsts sniegta lielāka nodrošinātība un indivīda brīvības saglabāšana nav nesavienojamas. Pie tās pašas kategorijas pieder arī nodrošinātības uzlabošana ar valsts palīdzību tādiem dabas stihiju upuriem kā zemestrīcēs un plūdos cietušajiem. Kur vien kolektīva rīcība var mīkstināt nelaimes, pret kurām indivīds nespēj pasargāties, nedz arī apgādāties to sekām, šāda kolektīva darbība neapšaubāmi jāveic.

Visbeidzot, pastāv visaugstākajā mērā svarīga problēma, ka jāapkaro vispārējas ekonomiskās aktivitātes svārstības un tām sekojoši periodiski liela mēroga bezdarba viļņi. Tā, protams, ir viena no smagākajām un spiedīgākajām mūsu laika problēmām. Bet, kaut arī tās risināšana prasīs daudz plānošanas labā nozīmē, tomēr tā neprasa – vai vismaz tai nav vajadzības prasīt – tā īpašā veida plānošanu, kas, pēc tās aizstāvju vārdiem, būtu liekama tirgus vietā. Daudzi ekonomisti patiešām cer, ka galējā izeja atrodama ar deviņpadsmitā gadsimta liberālismu saderīgā monetārā politikā. Un ir citi, kas uzskata, ka īstus panākumus var gaidīt tikai no prasmīgas laika izvēles ļoti liela mēroga sabiedriskajiem darbiem. Tas var novest pie daudz nopietnākiem konkurences ierobežojumiem, un, eksperimentējot šajā virzienā, mums būs jābūt piesardzīgiem, lai visu ekonomisko darbību nepadarītu aizvien vairāk atkarīgu no valdības izdevumu virziena un apjoma. Bet tas nav nedz vienīgais, nedz manā skatījumā daudzsološākais veids, kā tikt galā ar lielāko draudu ekonomiskajam nodrošinājumam. Katrā ziņā paši nepieciešamākie centieni aizsargāties pret šīm svārstībām neved pie tāda veida plānošanas, kas tik ļoti apdraud mūsu brīvību.

***

Mūsu brīvībai uzglūn cita veida nodrošinātības plānošana. Tā ir nodrošinātība pret indivīda vai grupas ienākumu sarukumu, kas, kaut arī pavisam nepelnīts, tomēr konkurences sabiedrībā notiek ik dienas, un nodrošinātība pret smagas grūtības raisošiem zaudējumiem, kuriem nav nekāda morāla attaisnojuma, bet kuri nav atdalāmi no konkurences sistēmas. Šī prasība pēc nodrošinājuma tādējādi ir citādi formulēta prasība pēc taisnīga atalgojuma – tāda, kas atbilst subjektīvajiem nopelniem, nevis objektīvajiem cilvēka pūliņu rezultātiem. Šāda veida nodrošinātība vai taisnība šķiet nesavienojama ar nodarbošanās izvēles brīvību.

Jebkurā sistēmā, kur cilvēku sadalījums starp dažādiem arodiem un nodarbēm atkarīgs no pašu izvēles, ir svarīgi, ka šajos arodos atalgojums atbilstu to noderīgumam citiem sabiedrības locekļiem, pat ja tam nav nekādas saistības ar subjektīvajiem nopelniem. Kaut arī sasniegtie rezultāti bieži atbilst pūliņiem un nolūkiem, nekāda veida sabiedrībā tas tā nebūs vienmēr. It īpaši tā nav daudzajos gadījumos, kad kāda aroda vai īpašas prasmes noderīgums mainās neparedzamu apstākļu dēļ. Mēs visi pazīstam traģisko augsti apmācīta cilvēka likteni, kura sūri iegūtā prasme pēkšņi zaudē vērtību kāda izgudrojuma dēļ, kas sniedz milzīgu labumu pārējai sabiedrībai. Pēdējo simt gadu vēsturē ir pārpilnam šādu gadījumu, no kuriem daži skar vienlaikus simtiem tūkstošu cilvēku.

Tas, ka kādam jācieš strauja ienākumu samazināšanās un rūgta visu cerību pievilšana ne savas vainas dēļ un par spīti smagam darbam un izcilām prasmēm, neapšaubāmi aizskar mūsu taisnības izjūtu. Šādu cietušo prasības pēc valsts iejaukšanās viņu labā, lai nodrošinātu viņu pamatotās cerības, noteikti gūs plašu līdzjūtību un atbalstu. Vispārēja šo prasību atzīšana ir novedusi pie tā, ka valdības visur rīkojušās, ne tikai lai šādi apdraudētos cilvēkus pasargātu no lielām grūtībām un trūkuma, bet arī lai tiem turpmāk nodrošinātu iepriekšējos ienākumus un dotu patvērumu no tirgus pārmaiņām.[2]

Drošība par noteiktiem ienākumiem tomēr var nebūt dota visiem, ja atļauta jebkāda nodarbošanās izvēles brīvība. Un, ja tā ir sniegta dažiem, tad tā kļūst par privilēģiju uz citu rēķina, kuru nodrošinātība līdz ar to neizbēgami samazinās. Ir viegli parādīt, ka nemainīgus ienākumus var nodrošināt visiem, tikai pilnībā atceļot nodarbošanās izvēles brīvību. Kaut arī šādas vispārējas garantijas pamatotu cerību apmierināšanai bieži uzskata par ideālu, uz ko tiekties, to tomēr nemēģina darīt visā nopietnībā. Tā vietā šādu nodrošinātību nevienmērīgi izsniedz te vienai grupai, te otrai, kā rezultātā ārpusē atstāto nenodrošinātība arvien palielinās. Nav jābrīnās, ka tādējādi nodrošinātības privilēģijas vērtība arvien palielinās, prasība pēc tās kļūst arvien uzstājīgāka, līdz galu galā jebkāda cena – pat brīvība – nešķiet par augstu.

***

Ja tos, kuru noderīgumu mazina neparedzami un nekontrolējami apstākļi, pret nepelnītiem zaudējumiem pasargātu, bet tos, kuru noderīgums tādā pašā veidā palielinās, no nepelnītu ienākumu gūšanas atturētu, tad atalgojums drīz vien vispār pārstātu atbilst faktiskajam noderīgumam. Tas būtu atkarīgs no kāda varas nesēja uzskatiem par to, kas kuram būtu bijis jādara, kas viņam būtu bijis jāparedz un cik labi vai slikti bijuši viņa nodomi. Šādi lēmumi nevar nebūt lielā mērā patvaļīgi. Šā principa izmantošana neizbēgami novestu pie tā, ka vienāda darba darītāji saņemtu dažādu atalgojumu. Atšķirības atalgojumā vairs ļaudīm nesniegtu atbilstošu pamudinājumu veikt sociāli vēlamas izmaiņas, un skartajiem indivīdiem nebūtu pat iespējams izvērtēt, vai konkrētas izmaiņas ir to radīto grūtību vērtas.

Bet, ja jebkurā sabiedrībā allaž vajadzīgās izmaiņas cilvēku sadalījumā pa dažādām nodarbēm vairs nevar īstenot ar finansiāliem “atalgojumiem” un “sodiem” (kas nav nepieciešami saistīti ar subjektīviem nopelniem), tad tās jāīsteno ar tiešām pavēlēm. Ja kādam ienākumi ir garantēti, tad viņam nevar ļaut palikt darbā tikai tādēļ, ka tas patīk, nedz arī ļaut izraudzīties citu sev tīkamu darbu. Tā kā viņš nav tas, kurš no darba maiņas vai nemainīšanas iegūst vai zaudē, tad viņa vietā izvēle jāizdara tiem, kas kontrolē pieejamo ienākumu sadali.

Šādi rodas atbilstošas stimulācijas problēma, ko parasti apspriež tā, it kā tā pārsvarā būtu saistīta ar cilvēku nevēlēšanos strādāt pēc labākās sirdsapziņas. Bet, kaut arī tas ir svarīgi, tā vēl nav visa problēma un pat ne nozīmīgākais tās aspekts. Ja gribam, lai cilvēki strādā pēc labākās sirdsapziņas, tad darbs nav tikai jāpadara viņu centienu vērts. Vēl svarīgāk ir: ja gribam viņiem atstāt izvēli, ja viņiem jāspēj izvērtēt, kas būtu jādara, tad viņiem jāsniedz kāda viegli saprotama mēraukla, ar kuru izmērīt dažādu nodarbju sociālo nozīmību. Pat ar pasaulē vislieliskāko gribu apveltīts, neviens nespētu saprātīgi izvēlēties starp dažādām alternatīvām, ja to sniegtās priekšrocības nekā nebūtu saistītas ar to noderīgumu sabiedrībai. Lai zinātu, vai pārmaiņu dēļ cilvēkam vajadzētu pamest kādu arodu un vidi, kas viņam iepatikusies, un mainīt pret citu, mainītajai šo nodarbju relatīvajai vērtībai sabiedrības priekšā jāizpaužas piedāvātajā atalgojumā.

Problēma ir, protams, vēl jo svarīgāka tāpēc, ka pasaulē, kāda tā ir, cilvēki patiesībā diez vai ilgu laiku strādās pēc labākās sirdsapziņas, ja vien nav tieši iesaistītas viņu pašu intereses. Vismaz ļoti daudziem ir vajadzīgs kāds ārējs spiediens, lai tie strādātu, cik vien labi spēj. Stimula problēma šajā ziņā ir ļoti reāla gan parastā darba sfērā, gan administratīvajās darbībās. Inženierijas paņēmienu lietošana attiecībā uz veselu nāciju – un tieši to nozīmē plānošana – “izraisa grūti atrisināmas disciplīnas problēmas”, kā to skaidri saskatījis un labi aprakstījis kāds amerikāņu inženieris ar lielu pieredzi valdības plānošanā.

“Lai veiktu inženiera darbu,” viņš skaidro, “apkārt jābūt samērā lielai ekonomiskās darbības zonai, kas nav pakļauta plānošanai. Ir jābūt vietai, no kuras var smelties strādniekus, un, kad strādnieku atlaiž, tad viņam jāpazūd no darbavietas un no algu saraksta. Šādas brīvas krātuves neesības apstākļos disciplīnu nevar uzturēt bez miesas sodiem, gluži kā vergu darbā.”[3]

Administratīvā darba jomā problēma ar sankcijām par nolaidību parādās citādā, bet ne mazāk nopietnā veidā. Ir trāpīgi teikts, ka konkurences ekonomikā pēdējais līdzeklis ir tiesu izpildītājs, turpretī plānveida ekonomikas galējā sankcija ir karātavas.[4] Vara, kāda būs jāpiešķir rūpnīcas vadītājam, joprojām būs ievērojama. Bet, tāpat kā strādnieka gadījumā, arī vadītāja stāvokli un ienākumus plānveida sistēmā nevar padarīt atkarīgus tikai no viņa vadībā veiktā darba panākumiem vai neveiksmēm. Tā kā nedz risks, nedz ieguvums neskar viņu personīgi, tad izšķirīgais nevar būt viņa personiskais uzskats, bet gan tas, vai viņš dara to, ko viņam pienākas darīt atbilstoši kādām iedibinātām normām. Kļūda, no kuras viņam “pienācās” izvairīties, nav viņa paša darīšana; tā ir noziegums pret sabiedrību, un tā arī pret to jāattiecas. Kaut arī, kamēr viņš turas uz drošā objektīvi nosakāmo pienākumu ceļa, viņš var būt pārliecinātāks par saviem ienākumiem nekā uzņēmējs kapitālismā, tomēr viņam draudošās briesmas patiesas neveiksmes gadījumā ir ļaunākas par bankrotu. Viņš var būt ekonomiski nodrošināts tik ilgi, kamēr vien apmierina augstākstāvošos, bet par šo nodrošinātību viņš var maksāt ar brīvību un dzīvību.

Mēs aplūkojam patiešām visai fundamentālu konfliktu starp diviem nesavienojamiem sociālās organizācijas tipiem, ko pēc raksturīgākajām sastopamajām formām bieži apraksta kā komerciālu sabiedrību un militāru sabiedrību. Termini varbūt nav visai veiksmīgi, jo tie vērš uzmanību uz nebūtisko un traucē saskatīt, ka mums ir darīšana ar īstu alternatīvu un ka trešās iespējas nav. Vai nu gan izvēle, gan risks gulstas uz indivīdu, vai arī viņš ir brīvs no abiem. Armija patiešām daudzējādā ziņā pārstāv tuvāko mums zināmo atbilsmi otrajam organizācijas tipam, kur gan darbu, gan strādnieku izraugās varas nesējs un kur pieejamo līdzekļu trūkuma apstākļos izsniedzamo devu samazina visiem. Šī ir vienīgā sistēma, kurā indivīdam var būt dota pilnīga ekonomiskā nodrošinātība un kuras izvērsumā uz visu sabiedrību nodrošinātību var sniegt visiem tās locekļiem. Tomēr šī nodrošinātība nav atdalāma no brīvības ierobežojumiem un militārās dzīves hierarhiskās kārtības: tā ir kazarmu nodrošinātība.

Protams, pēc šī principa iespējams organizēt citādi brīvas sabiedrības segmentus, un nav iemesla, kādēļ lai šāda veida dzīve ar tai nepieciešamajiem individuālās brīvības ierobežojumiem nebūtu pieejama tiem, kas tādai dod priekšroku. Kāds brīvprātīgais militārā stila darba dienests patiešām varētu būt vislabākais veids, kā valstij sniegt visiem drošu iespēju strādāt un saņemt minimālu ienākumu. Šāda veida piedāvājumi pagātnē izrādījušies tik maz pieņemami tādēļ, ka tie, kuri gatavi atdot savu brīvību pret nodrošinātību, vienmēr pieprasījuši, lai līdz ar viņu atteikšanos no visas brīvības to atņem arī tiem, kas to atdot nav gatavi. Šādai prasībai grūti atrast attaisnojumu.

Tomēr militārā tipa organizācija, kādu mēs pazīstam, sniedz tikai ļoti nepilnīgu ainu, kā būtu, ja to izvērstu uz visu sabiedrību. Kamēr militārā stilā ir organizēta tikai daļa sabiedrības, militārās organizācijas locekļu nebrīvi mīkstina tas, ka vēl arvien pastāv brīvā sfēra, uz kuru tie var pāriet, ja ierobežojumi kļūst pārāk nepanesami. Ja gribam iztēloties, kāda būtu sabiedrība, ja atbilstoši ideālam, kas savaldzinājis tik daudzus sociālistus, tā būtu organizēta kā viena milzīga fabrika, mums būtu jāpalūkojas uz antīko Spartu vai mūsdienu Vāciju, kas pēc divu vai triju paaudžu virzības tagad to ir gandrīz sasniegusi.

***

Maz ticams, ka pie brīvības pieradušā sabiedrībā daudzi būtu gatavi labprātīgi iegūt nodrošinātību par šādu cenu. Tomēr pašlaik visur īstenotās politiskās programmas, kas dod nodrošinātības privilēģiju te vienai, te otrai grupai, strauji rada apstākļus, kuros tiekšanās uz nodrošinātību sliecas kļūt spēcīgāka par brīvības mīlestību. Tas notiek tāpēc, ka ar katru reizi, kad kādai grupai piešķir pilnīgu nodrošinātību, pārējo nenodrošinātība neizbēgami pieaug. Ja kādam garantē fiksētu mainīgas kūkas daļu, tad pārējiem palikusī daļa ir pakļauta proporcionāli lielākām izmaiņu svārstībām nekā visa kūka kopumā. Un būtiskais nodrošinātības elements, ko piedāvā konkurences sistēma, – milzīgā iespēju dažādība –, arvien vairāk samazinās.

Tirgus sistēmā nodrošinātību noteiktām grupām var sniegt tikai ar tādas plānošanas palīdzību, kas pazīstama kā restrikcionisms (kas gan ietver gandrīz visu pašreiz praktizēto plānošanu!). “Kontrole” jeb saražotā daudzuma ierobežošana, lai cenas nodrošinātu “adekvātu” peļņu, ir vienīgais veids, kā tirgus ekonomikā ražotājiem var garantēt noteiktus ienākumus. Bet tas neizbēgami nozīmē citiem pieejamo iespēju samazinājumu. Ja ražotājs, vai tas būtu uzņēmējs vai strādnieks, jāaizsargā no ārpusnieku piedāvātas zemākas cenas, tas nozīmē, ka mazturīgākos izslēdz no dalības relatīvi lielākā kontrolēto rūpniecības jomu labklājībā. Katrs ierobežojums brīvai iekļūšanai tirgū samazina visu to nodrošinātību, kas paliek ārpusē. Un, palielinoties to skaitam, kuru ienākumi ir šādā veidā nodrošināti, samazinās alternatīvo iespēju klāsts, kas atvērtas jebkuram, kurš cieš ienākumu zaudējumu; un jebkādu pārmaiņu nelabvēlīgi skartajiem iespēja izvairīties no liktenīga ienākumu samazinājuma attiecīgi sarūk. Un, ja – kā tas notiek arvien biežāk – katrā arodā, kur apstākļi uzlabojas, tā locekļiem ir atļauts nepielaist citus, lai sev nodrošinātu pilnu ieguvumu augstāka atalgojuma vai peļņas veidā, tad tiem, kuru arodā pieprasījums samazinās, nav kurp doties un katra pārmaiņa izraisa lielu bezdarbu. Nav lielu šaubu, ka galvenokārt tiekšanās pēc nodrošinātības ar šādiem līdzekļiem pēdējos gadu desmitos izraisījusi to, ka bezdarbs un līdz ar to nenodrošinātība plašiem iedzīvotāju slāņiem tik ļoti pieaugusi.

Anglijā un Amerikā šādi ierobežojumi, jo īpaši tie, kas attiecas uz sabiedrības vidusslāni, nozīmīgus apmērus pieņēmuši tikai samērā nesen, un mēs vēl gluži neesam izpratuši to galīgās sekas. Pilnīgo stāvokļa bezcerību tiem, kas šādā sastingušā sabiedrībā atstāti ārpus pasargāto nodarbju loka, un milzīgo bezdibeni, kas tos šķir no veiksmīgajiem nodarbinātajiem, kuriem aizsardzība pret konkurenci ļauj nespiesties ne par matu ciešāk un nedot vietu ārpusē palikušajiem, spēj novērtēt tikai tie, kas to pieredzējuši. Nav runa par to, ka veiksminiekiem būtu jāatdod sava vieta, bet gan ka tiem būtu tikai jādalās kopīgajā nelaimē, atsakoties no daļas savu ienākumu vai bieži vien tikai ziedojot izredzes uz uzlabojumiem. To nepieļauj “dzīves standarta”, “godīgas cenas” vai “profesionālo ienākumu” aizsardzība, ko viņi uzskata par sev pienākošos un kam viņi saņem valsts atbalstu. Tā rezultātā spēcīgām svārstībām tagad pakļautas nevis cenas, atalgojums un individuālie ienākumi, bet nodarbinātība un ražošana. Nekad vēl viena šķira nav tik briesmīgi un nežēlīgi ekspluatējusi otru, kā vājākus vai mazāk veiksmīgus ražotāju grupas locekļus ekspluatē nostiprinātie, un tas kļuvis iespējams ar konkurences “regulēšanu”. Reti kurš sauklis nodarījis tik daudz ļauna kā dažu cenu (vai algu) “stabilizācijas” ideāls, kas, nodrošinot ienākumus dažiem, padara stāvokli arvien nedrošāku pārējiem.

Tādējādi, jo vairāk cenšamies ar iejaukšanos tirgus sistēmā sniegt pilnīgu nodrošinātību, jo mazāk nodrošināti kļūstam un, kas vēl ļaunāk, palielinās kontrasts starp nodrošinātību tiem, kam tā dota kā privilēģija, un arvien pieaugošo nenodrošinātību neprivileģētajiem. Un, jo vairāk nodrošinātība kļūst par privilēģiju un jo lielākas briesmas draud tiem, kas no tās izslēgti, jo augstāka kļūst nodrošinātības vērtība. Privileģēto skaitam palielinoties un atšķirībai starp viņu nodrošinātību un citu nenodrošinātību saasinoties, pakāpeniski rodas pilnīgi jauna sociālo vērtību kopa. Rangu un stāvokli vairs nesniedz neatkarība, bet gan nodrošinātība; jaunu cilvēku iekārojamu laulībai drīzāk dara zināmas tiesības uz pensiju, nevis pārliecība par veiksmīgu darbību, kurpretī nenodrošinātība kļūst par izstumtajiem lemtu baismīgu stāvokli, kurā visu mūžu jāpaliek tiem, kam jaunībā liegta pieeja algota amata sniegtajam patvērumam.

***

Vispārējie centieni sasniegt nodrošinātību ar ierobežojošiem līdzekļiem, valsts pieļauti vai atbalstīti, laika gaitā izraisījuši aizvien lielāku sabiedrības transformāciju, kurā, līdzīgi kā tik daudzās citās lietās, Vācija ir gājusi pa priekšu un citas valstis sekojušas. Šo attīstību paātrinājis vēl viens sociālisma mācības iespaids, apzināta visu ekonomisko risku iekļaujošo darbību noniecināšana un morāla apkaunojuma attiecināšana uz peļņu, kas attaisno riskus, bet ko var gūt tikai daži. Mēs nevaram pārmest mūsu jaunatnei, ka tā dod priekšroku drošai, algotai vietai, nevis uzņēmējdarbības riskam, ja viņi kopš agras jaunības ir klausījušies par algota darba pārākumu, lielāku nesavtīgumu un materiālu neieinteresētību. Mūsdienu jaunā paaudze ir izaugusi pasaulē, kurā skola un prese komercuzņēmēja garu attēlo kā apkaunojošu un peļņas gūšanu kā amorālu, kurā nodarbināt simt cilvēku nozīmē ekspluatēt, bet pārvaldīt simt cilvēku ir cienījami. Vecāki cilvēki to var uzskatīt par pašreizējā stāvokļa pārspīlējumu, bet universitātes pasniedzēja ikdienas pieredze neļauj šaubīties, ka pretkapitālistiskās propagandas dēļ vērtības jau ir mainījušās ilgi pirms līdzšinējām iedibinājumu izmaiņām. Jautājums ir, vai, izmainot iedibinājumus, lai apmierinātu jaunās prasības, mēs netīši neiznīcināsim vērtības, kuras vēl joprojām vērtējam augstāk.

Izmaiņas sabiedrības struktūrā saistībā ar nodrošinātības ideāla uzvaru pār neatkarības ideālu vislabāk var ilustrēt ar salīdzinājumu starp to, ko pirms desmit vai divdesmit gadiem vēl varēja uzskatīt par angļu un vācu tipa sabiedrību. Lai arī cik liela ietekme Vācijā bija armijai, attiecināt to, ko angļi dēvē par vācu sabiedrības “militāro” raksturu, pārsvarā uz šo ietekmi ir liela kļūda. Atšķirības ir krietni dziļākas, nekā varētu šādi pamatot, un vācu sabiedrības īpatnības ne mazākā mērā pastāvēja tajās aprindās, kur īsti militārā ietekme bija niecīga, nekā tajās, kur tā bija spēcīga. Lielākā nozīme bija nevis tam, ka gandrīz visos laikos lielāka vācu tautas daļa bijusi sagatavota karam nekā citas tautas, bet gan tam, ka tāda paša veida organizāciju izmantoja tik daudziem citiem nolūkiem un tas vācu sabiedrībai deva tās savdabīgo raksturu. Vācijā lielāka daļa civilās dzīves nekā jebkurā citā valstī bija apzināti organizēta no augšas un vairums ļaužu neuzskatīja sevi par neatkarīgiem, bet gan par ieceltiem funkcionāriem, un tieši tas Vācijas sociālajai struktūrai piešķīra savdabīgo raksturu. Vācija, kā lepojas paši vācieši, izsenis bijusi Beamtenstaat, kurā ne tikai pašā civildienestā, bet arī gandrīz visās dzīves sfērās ienākumus un statusu noteicis un garantējis kāds varas nesējs.

Kaut arī jāšaubās, vai brīvības garu jebkur var iznīdēt vardarbīgi, tomēr nav teikts, ka kāda tauta veiksmīgi izturētu procesu, kādā tas lēnām tika smacēts Vācijā. Kur atzinību un augstāku stāvokli panāk gandrīz vienīgi, kļūstot par algotu valsts kalpotāju, kur pildīt kāda piešķirtu uzdevumu ir slavējamāk nekā pašam izvēlēties savu noderīguma sfēru, kur visus centienus, kas nesniedz atzītu vietu oficiālajā hierarhijā vai neļauj pretendēt uz fiksētiem ienākumiem, uzskata par mazvērtīgākiem un pat nedaudz apkaunojošiem, tur nevar gaidīt, ka daudzi ilgstoši dotu priekšroku brīvībai, nevis nodrošinātībai. Un tur, kur alternatīva atkarīga stāvokļa nodrošinātībai ir pavisam nedrošs stāvoklis, kurā nicina gan par panākumiem, gan par neveiksmēm, tikai retais pretosies nodrošinātības kārdinājumam par brīvības cenu. Līdzko nonāk tik tālu, brīvība tiešām kļūst gandrīz vai par apsmieklu, jo to var iegūt, tikai ziedojot vairumu jauko šīs pasaules lietu. Šādā stāvoklī ļoti nepārsteidz, ka arvien vairāk cilvēku nonāk pie atziņas, ka bez ekonomiskas nodrošinātības brīvība “nav nekā vērta”, un ir gatavi upurēt brīvību nodrošinātības labad. Bet ir satraucoši atklāt, ka profesors Harolds Laski izmanto tieši to pašu argumentu, kas varbūt vairāk nekā jebkurš cits pamudinājis vāciešus upurēt savu brīvību.[5]

Nevar būt šaubu, ka adekvātai nodrošinātībai pret galēju trūkumu un tādu paredzamu cēloņu novēršanai, kas rosina censties nepareizā virzienā un vēlāk liek vilties, ir jābūt galveno politiskās programmas mērķu vidū. Bet, lai šīs pūles vainagotos panākumiem un negrautu indivīda brīvību, nodrošinātība jāsniedz ārpus tirgus un jāļauj konkurencei netraucēti darboties. Zināma nodrošinātība brīvības saglabāšanai ir būtiska, jo risku, ko brīvība neizbēgami iekļauj, vairums cilvēku labprāt uzņemas tikai tad, ja šis risks nav pārāk liels. Bet, kaut arī šī patiesība mums vienmēr jāpatur prātā, nekas nav postošāks kā pašreizējā intelektuālo līderu mode cildināt nodrošinātību uz brīvības rēķina. Ir būtiski mums no jauna iemācīties godīgi atzīt, ka brīvībai ir sava cena un ka mums kā indivīdiem jābūt gataviem uz smagiem materiāliem upuriem, lai to saglabātu. Ja mēs to vēlamies paturēt, mums jāatgūst pārliecība, uz ko balstīts brīvības likums anglosakšu valstīs un ko Bendžamins Franklins izteicis vārdos, kas attiecināmi uz mūsu dzīvi gan kā indivīdiem, gan arī kā nācijām: “Tie, kas atsakās no pamatbrīvības, lai iegūtu nedaudz īslaicīgas drošības, nav pelnījuši nedz brīvību, nedz drošību.”



[1] Rodas arī nopietnas starptautisko attiecību problēmas, ja kādas valsts pilsonība vien piešķir tiesības uz augstāku dzīves standartu nekā citur; šīs problēmas nevajadzētu ar vieglu roku noraidīt.

[2] Ļoti interesantus ieteikumus, kā šīs grūtības varētu atvieglot liberālā sabiedrībā, izvirzījis profesors V. Hats grāmatā, ar kuru ir vērts iepazīties: W. H. Hutt, Plan for Reconstruction: A Project for Victory in War and Peace (London: Kegan Paul, Trench, Trubner and Co., 1943).

[3] David C. Coyle, “The Twilight of National Planning”, Harper’s Magazine, no. 1025, 1935. g. oktobris, 558. lpp.

[4] Wilhelm Röpke, Die Gesellschaftskrisis der Gegenwart (Zürich: E. Rentsch, 1942), 172. lpp.

[5] H. J. Laski, Liberty in the Modern State (Harmondsworth: Penguin Books Ltd., 1937), Pelican Books ed., 51. lpp.: “Tie, kuri pazīst nabadzīgo ļaužu ierasto dzīvi, tās uzglūnošo tuvojošās nelaimes sajūtu, tās krampjainos meklējumus pēc mūžīgi nesasniedzamā skaistuma, gluži labi sapratīs, ka bez ekonomiskās nodrošinātības brīvība nav nekā vērta.”

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: