Tālajā 1984. gadā beidzu LVU Fizikas un Matemātikas fakultāti ar elektronikas specializāciju. Esmu daudz strādājis elektronikas un programmēšanas jomās un arī kā fizikas skolotājs. Esmu pasniedzis astronomiju (savulaik tāda bija skolu programmā), fiziku un epizodiski dažus citus priekšmetus. Kopā dažādās skolās man ir desmit gadu pedagoga stāžs. No bērnības esmu interesējies par astrofiziku un dzīvības izcelšanās jautājumiem un rūpīgi sekojis līdzi jaunākajiem atklājumiem fizikā. Šeit izklāstītais ir ilgu gadu pieredzes un pārdomu rezultāts. Neapgrūtināšu lasītāju ar atsaucēm, kuras tāpat reti kurš skatās. Šeit izklāstītais ir apmēram kā stundas viela. To es parasti stāstīju skolēniem pēdējā stundā pavasarī, kad visas atzīmes jau saliktas.
Kopš seniem laikiem domājošu cilvēku prātus ir nodarbinājis jautājums – kā ir radies cilvēks, kā uz Zemes radās dzīvība? Senākajos laikos atbilde bija skaidra – visu ir radījis Dievs. Dieva nepierādāmā eksistence gan radīja daudz jautājumu, bet inkvizīcija deva pareizas atbildes un labi tika galā ar šīs teorijas aizstāvību. Jaunajos laikos pieeja mainījās, un 20. gadsimta sākumā zinātnes pasaulē jau pilnīgi dominēja mehāniskais pasaules uzskats. Zinātne ir visuvarena, izziņai nav robežu, cilvēks var visu un tā tālāk, un tā joprojām. “Elektrons ir tikpat neizsmeļams kā atoms”, apgalvoja kāds plaši pazīstams marksisma teorētiķis. Valdīja uzskats, ka dzīvība uz Zemes ir izcēlusies stohastiski, pirmatnējā organisko vielu buljonā nejauši saduroties molekulām, kas veidoja pareizās ilgi dzīvojošās kombinācijas. Savukārt, tām saduroties, veidojās arvien sarežģītākas struktūras, līdz beidzot, raugi! – izveidojas dzīva šūna. Tālāk jau viss skaidrs – salīp divas šūnas, tad četras, tad jau izveidojas augi, tad dzīvnieki un beigās dabas karalis – cilvēks.
Astronomi pavērsa savus varenos radioteleskopus pret debesīm, lai īsā laikā atrastu citas civilizācijas, kas tur noteikti ir lielā daudzumā. Viņus sagaidīja liels pārsteigums – lai kā meklēja, lai kā paplašināja teleskopu jutības robežas, atrast neko neizdevās. Astronomi pieķērās pie katra dīvainākā signāla, bet izrādījās, ka visu signālu izcelsme ir dabiska. Augšā valdīja Lielais Dīvainais Klusums. Pēkšņi izrādījās, ka elektrons ir izsmeļams, proti, tā ir elementārdaļiņa, kas tālāk nav parastajā veidā sadalāma. Izrādījās, ka izziņai ir robežas un ka mēs esam nonākuši tām pietiekami tuvu. Kvantu mehānikas notikumu varbūtīgais raksturs skaidri parādīja – cilvēks ir pie durvīm, kas viņam var tā arī nekad neatvērties.
Pamazām izkristalizējās doma, ka ne viss šajā mehāniskajā pasaulē ir tik vienkārši. Viens no pirmajiem, kas pievērsās Lielā Dīvainā Klusuma pētīšanai, bija amerikāņu astrofiziķis Frenks Dreiks (Frank Donald Drake). Viņš sāka aplēst dzīvības rašanās varbūtību mūsu Piena ceļa galaktikā un uzrakstīja slaveno vienādojumu, kuru es pārrakstīšu lasīšanai ērtākā formā:
N=R*p*e*f*i*c*L,
kur:
N – to civilizāciju skaits mūsu galaktikā, kuras mums būtu atrodamas;
R – zvaigžņu veidošanās ātrums (zvaigznes/gads);
p – Saulei līdzīgo zvaigžņu daļa kopējā zvaigžņu masā;
e – to planētu daļa, uz kurām var rasties dzīvība, pret kopējo planētu skaitu;
f – varbūtība, ka uz planētas ar piemērotiem apstākļiem radīsies dzīvība;
i – saprātīgas dzīvības rašanās varbūtība uz planētām, uz kurām ir dzīvība;
c – to civilizāciju daļa, kuras meklē kontaktu, no visām saprātīgām civilizācijām;
L – civilizācijas pastāvēšanas laiks (gados), kura laikā tā ir spējīga meklēt kontaktu.
Sākumā tika pieņemts, ka reizinātāji f, i, c ir vērā ņemami daļskaitļi, bet L ir ļoti liels. Tad sanāca, ka debesīs būtu jābūt vienlaicīgi redzamiem simtiem un tūkstošiem civilizāciju, kuras raidītu mums savus signālus. Bet tur augšā nav nevienas…
Acīmredzot, vismaz viens no šiem koeficientiem tomēr ir ļoti mazs. Aplūkosim tos tuvāk. Zvaigžņu un planētu skaita reizinātājus R, p un e neapskatīsim, jo tāpat ir skaidrs, ka tie ir pietiekami lieli, lai nodrošinātu maksimāli labvēlīgu rezultātu. Tāpēc kā pirmo apskatīsim koeficientu f. Fakts, ka dzīvība uz Zemes radās uzreiz pēc piemērotu apstākļu rašanās, liktu domāt, ka tas ir tuvs vieniniekam, tas ir, līdzko ir piemēroti apstākļi, dzīvība rodas. Atgādinu, ka ir runa par stohastisku “salipšanas” procesu.
Sākotnējie eksperimentu rezultāti, kad pirmatnējā atmosfērā imitēja zibeņus, likās cerīgi. Lielā daudzumā veidojās organiskie savienojumi, un bija ziņas pat par aminoskābju konstatēšanu, kas, kā zināms, ir dzīvības “pamatķieģelīši”. Pirmo rezultātu iedvesmoti, zinātnieki mēģināja imitēt nākamo posmu – šādu organisko savienojumu savienošanos lielās olbaltumvielu molekulās. Un šeit viņus gaidīja nepatīkami pārsteigumi, jo izrādījās, ka nejaukais otrais termodinamikas likums ir spēkā arī šādās vidēs. Kā zināms, otrais termodinamikas likums nosaka, ka haoss dabā vienmēr ņem virsroku pār sakārtotību. Izveidojušās molekulas sabruka simtiem un tūkstošiem reižu ātrāk, nekā paspēja salipt kaut cik nozīmīgās konglomerācijās. Kaut kāda inkubācija varētu notikt tikai ļoti specifiskos, izolētos apstākļos – teiksim, dziļi ūdenī, pie siltiem avotiem, pilnīgā tumsā.
Ļoti augstas prasības ir arī pret vides ķīmisko sastāvu. Tajā jābūt pietiekamam daudzumam fosfora, slāpekļa un daudzu citu vielu. Cītīgi aplēšot dzīvības rašanās varbūtību šādā ceļā, tika iegūtas neticami mazas vērtības. Lūk, populārākie salīdzinājumi: pērtiķim, haotiski sitot pa klaviatūru, izdodas sarakstīt kādu Britu enciklopēdijas sējumu, turklāt ne reizi nekļūdoties; dators, krītot no rokām, lidojumā līdz grīdai paspēj haotisku elektronu fluktuāciju rezultātā aizpildīt atmiņu ar perfektu Windows sistēmu, un tamlīdzīgi.
Saprotams, ka tik mazas varbūtības prasa milzu laiku, vismaz desmitiem miljardus gadu, kas nekādi nav savienojams ar faktu, ka dzīvība uz Zemes radās praktiski uzreiz pēc piemērotu apstākļu rašanās. Kā tas izskaidrojams? Ir trīs atbildes. Pirmā – varbūt ir kāds mehānisms, kas palīdz komplicētām organiskām vielām it kā pievilkties citai pie citas un stimulē arvien sarežģītāku molekulu veidošanos. Skaidrs, ka šādam procesam būtu jābūt universālam, pietiekami izteiktam un pārliecinoši novērojamam arī mūsdienās. Liktos, ka mūsdienu jaudīgā bioloģijas zinātne šādu procesu atradīs kā nieku, jo izolētās vietās būtu jābūt vērojamām spilgtām šī procesa izpausmēm – kādām olbaltumvielu krātuvēm, aminoskābju slāņiem u. tml. Saprotams, ka šāda mehānisma atklājējs nekavējoties saņems Nobela prēmiju, tāpēc netika taupīts ne laiks, ne līdzekļi. Mūsdienu zinātnes attīstība molekulāros mērogos noteikti ļautu pārliecinoši konstatēt šādu mehānismu, ja tāds pastāvētu.
Tomēr, neskatoties uz milzumu ieguldīto līdzekļu un pūļu, nekas tāds nav novērojams un mūsdienu bioloģija tā arī nav spējusi atklāt neko pārliecinošu. Tas praktiski pārsvītro dzīvības nejaušas izcelšanās varbūtību. Šādā gadījumā koeficients f ir ar kārtu, teiksim, 10E–60. Precīzi to pateikt nav iespējams, bet ir skaidrs, ka tas ir izzūdoši mazs. Šādā gadījumā mēs pilnīgi droši Visumā esam vieni. Un tas, ka mēs esam, pats par sevi ir neticams brīnums. Tas labi saskan ar novērojumiem, bet slikti saskaņojas ar to, ka dzīvība uz Zemes radās uzreiz pēc piemērotu apstākļu iestāšanās… Šis fakts diezgan skaidri rāda, ka “suns tomēr nav aprakts šeit”. Ja pieņemam dzīvības haotiskas izcelšanās varbūtību kā nulli, tad atliek divi ceļi. Vai nu dzīvība uz Zemes tika ienesta no ārienes (“panspermijas” teorija), vai arī tā tika mākslīgi radīta kāda mums nezināma procesa rezultātā (“kreacionisms”).
Kreacionisms nav uzreiz jāsaprot kā kādas pārdabiskas būtnes darbība. Tikpat labi tā varēja būt kāda antīka, ļoti augsti attīstīta civilizācija, kas izveidoja “dzīvības sēklas” šūnu veidā un tad “iesēja” tās uz Zemes attīstībai piemērotos apstākļos. Šādai versijai ir tikai viena vāja vieta – tai nav nekādu pierādījumu. Varētu domāt, ka šāda civilizācija atstātu, teiksim, uz Mēness kādu megalītisku, mākslīgu celtni ar skaidru norādi uz sevi. Visdrīzāk viņa tā arī izdarītu, jo tas ir tikai loģiski. Te gan jāsaka, ka četru miljardu gadu laikā gan Zemes, gan Mēness virsma ir izmainījusies līdz nepazīšanai un diez vai šāds vēstījums varētu saglabāties neskarts. Tomēr tik augsti attīstīta civilizācija varētu kaut ko izdomāt – piemēram, kādas simts automātiskās zondes, kas riņķotu ap Sauli pa ļoti izstieptu eliptisku orbītu, atgriežoties pie Saules, teiksim, reizi tūkstoš gados, lai Saules tuvumā sāktu raidīt kādus signālus. Nekādi šādi pierādījumi un nekas tamlīdzīgs nav atrasts.
Šeit jāpiemetina ļoti zemā varbūtība, ka starpzvaigžņu pārlidojumi reālā laikā principā būtu iespējami, uz ko norāda mūsdienu fizika. Vadoties pēc tām zināšanām, kas mums šobrīd ir, šādu ceļojumu iespējas nav. Vienīgā ideja, kas ir plaši pazīstama šaurās aprindās, ir Stīvena Hokingsa piedāvātā Saules bura. Īsumā ideja ir šāda: izgatavot ārkārtīgi plānu, atstarojošu plēvīti (atstarojošu tamdēļ, lai dubultotos katra fotona impulss), izstieptu grandiozā laukumā, kas pārklāj vairākus kvadrātkilometrus. Saules izstarotie fotoni nokļūst uz šīs buras un, līdzīgi vējam, dzen to uz priekšu. Iegūtais paātrinājums ir niecīgs, tomēr pietiekams, lai, pakāpeniski riņķojot ap Sauli, šī bura, kā arī uz tās nostiprinātā ļoti nelielā zonde, attālinātos no Saules pa spirāli. Šim projektam ir ļoti daudz vāju vietu, kaut gan primitīvākajā veidā to var īstenot jau šodien. Buras vilkme tiek regulēta, pagriežot buru pret Sauli noteiktā leņķī. Tas nepieciešams, lai bura aizlidotu vēlamajā virzienā, nevis kur pagadās. Diemžēl ceļojuma laiks būtu daži desmiti tūkstošu gadu. Plānā plēvīte starpzvaigžņu telpā sabruks radiācijas iedarbībā, un nav arī skaidrs, ko zonde darīs pie tuvākās zvaigznes.
Starpzvaigžņu ceļojumi reālā laikā, vadoties no šodienas zināšanām, ir neiespējami. Nav arī it nekādu norāžu, ka tie būtu iespējami apskatāmā nākotnē. Nav tā, ka tūlīt, lūk, uztaisīsim kodoltermisko dzinēju un tūlīt arī lidosim… Pārāk fantastiskas enerģijas tam ir nepieciešamas, pārāk lielas ir fizikālās problēmas, kas rodas, ceļojot ar ātrumiem, kas tuvi gaismas ātrumiem. Tāpēc hipotēze par ciemiņu atstātajiem civilizācijas dēstiem prasa vismaz kādu norādi uz iespējamu pierādījumu.
Pilnībā nevar izslēgt “dzīvības sēklu” atnešanu uz Zemi kopā ar kādiem starpzvaigžņu objektiem – komētām, meteorītiem. Šeit gan jāsaka, ka grūti iedomāties dzīvu šūnu, kas spētu izturēt, teiksim 100 000 gadu garu ceļojumu kāda meteorīta iekšienē, kuru nemitīgi cauršauj visuresošie, enerģiskie kosmiskie stari. Pēc 100 000 gadu ilgas caurstarošanas, kas izsitīs no molekulām elektronus un sagraus pat atomu kodolus, šūnas DNS pilnīgi noteikti zaudēs jebkādu dzīvotspēju. Neaizmirsīsim, ka “sēklu ceļojuma” teorija arī neatbild uz jautājumu – kā tad dzīvība izcēlās vietā, no kurienes nāk šīs sēklas? –, tātad faktiski neatbild ne uz vienu uzstādīto jautājumu.
Nu ko? Atliek tikai kādas spēcīgas būtnes darbība, kas neiekļaujas mūsu priekšstatos. Jāsaka gan, ka arī tas prasa pierādījumus, un “Dieva slēpšanās” nav pārliecinošs izskaidrojums, ja gribam palikt loģikas ietvaros. Šeit gan ir visai plašs lauks fantāzijām un spekulācijām.
Jā, un tomēr dzīvība uz Zemes ir, un kaut kā tā ir radusies. Nav pamata apšaubīt paleontoloģijas zinātni un apsūdzēt visas pasaules paleontologus sazvērestībā. Nav apšaubāms, ka sākumā dzīvība ir radusies primitīvā formā un tad ir notikusi tās evolūcija. Tad kāds būtu izskaidrojums?
Pagaidām tāda nav. Varbūt tiks atrasts kāds pārliecinošs mehānisms, kas veicina dzīvības veidošanos no organisko vielu biezeņa. Varbūt sarežģītām molekulām ir tieksme savākties vienkopus, varbūt pastāv kādi nezināmi spēki, kas rodas starp pietiekami komplicētām molekulām? Šāds “spēks” vai “mehānisms” gan būs pretrunā ar otro termodinamikas likumu, kas nosaka, ka haoss var tikai palielināties. Labi, bet tad parādīsies cits jautājums: kāpēc “biezenis nevārās” citur? Var gan gadīties, ka Zemei ir ļoti unikāls ķīmiskais sastāvs, kas veicina dzīvības izcelšanos. Var arī gadīties, ka citi koeficienti Dreika vienādojumā ir ļoti mazi.
Tagad apskatīsim koeficientu i, kas nosaka saprātīgo civilizāciju daļu starp visām planētām, uz kurām ir dzīvība. Darvinisti apgalvo, ka evolūcijas virsotne saprātīgas būtnes veidolā ir neizbēgama, tātad šis koeficients būtu vieninieks. Tomēr šodien mēs zinām, cik ļoti mehāniskais darvinisms ir tālu no patiesības. Un, ņemot vērā to, ka no miljoniem sugu uz Zemes tikai cilvēkam piemīt intelekts, šis koeficients arī varētu būt ļoti, ļoti mazs. Lai cik gudri būtu sunīši, iemācīt tiem angļu valodu droši vien neizdosies. Visdrīzāk – nekad. Mākslīgais intelekts, kuru šodien mēģina imitēt pietiekami sarežģītas pašapmācošas programmas, ir bezgalīgi tālu no reāla intelekta. Lēš, ka līdz šī gadsimta beigām AI (mākslīgais intelekts) sasniegs pērtiķa līmeni.
Koeficients L ir attīstītas civilizācijas dzīves laiks. Ļoti nenoteikts parametrs, kura aplēses svārstās no simtiem gadu, ko cilvēcei sola pesimisti, līdz miljardiem, par ko ir pārliecināti optimisti. Mūsu civilizācija attīstās tikai nieka 10 000 gadus, turklāt kā tehniska civilizācija reāli tikai kādus 150. Ja pieņemam, ka resursi izsīkst ļoti ātri un starpplanētu ceļojumi maz ko dod civilizācijas saglabāšanai, kas, starp citu, liekas ļoti iespējami, tad civilizācijas dzīves laiks varētu arī nebūt lielāks par dažiem desmitiem tūkstošu gadu. Kosmiskajos mērogos tas ir tikai zibens uzplaiksnījums. Skaidrs, ka divu zibeņu vienlaicīga uzplaiksnīšanās ir ļoti vāji varbūtīga. No otras puses, ja paskatāmies uz izolētu civilizācijas grupu attīstību uz Zemes (Amerikas indiāņiem, Austrālijas ciltīm), neviena no šīm civilizācijām nav gājusi bojā arī ļoti grūtos apstākļos. Tas liek domāt, ka attīstītas civilizācijas arī dramatiskos, katastrofālos apstākļos, kādi var būt, teiksim, vispārējs kodolkarš vai gandrīz pilnīga resursu izsīkšana, spēs sevi saglabāt. Kad iedarbojas pašsaglabāšanās instinkts, cilvēki mēdz rīkoties ļoti saprātīgi un vienoti.
Tagad par koeficientu c, kas raksturo to civilizāciju daļu, kura meklē kontaktu. Ir grūti iedomāties attīstītu civilizāciju, kura slēpjas. Visā Visumā ir vienādi likumi, un arī loģika visām būtnēm ir vienāda. Starpzvaigžņu ceļojumi ir bezgala grūti, ja vispār iespējami, un kaut kādu resursu dēļ neviens nelidos kosmiskus attālumus. Tas neatmaksājas nekādā veidā. Tāpēc slēpties aiz bailēm tikt aplaupītam nav loģiski. Visi notikumi uz Zemes rāda, ka saprātīgas būtnes agri vai vēlu meklē kontaktus cita ar citu.
Dzīvības rašanās tā arī nav izskaidrota, un nav redzams, ka tuvākajā nākotnē te būs kāds izrāviens. Tad ko darīt? Krist uz ceļiem vai ne, tā ir katra paša izvēle. Kāds dzīvo ar Dievu sirdī, kāds paļaujas tikai uz sevi. Ja pirmais un otrais strādā vienādi uzcītīgi, tad arī rezultāti drīzāk būs vienādi. Un tas, ko katrs cilvēks domā pie sevis, ir katra paša izvēle. Kam siltāk ar Dievu – nu taču Dieva dēļ! Viņš nebūs viens, skatoties nāvei acīs. Kam ērtāk nebūt saistītam ar kādām iedomātām saitēm, lai lido kā ērglis. Kā zināms, ērglis lido viens, vārnas lido barā.
Pēdējais, ko gribu teikt. Starpzvaigžņu ceļojumu sakarā tūlīt visi tehnikas visspēcības apoloģēti metīsies man virsū ar pārmetumiem – ko tu zini par nākotni? Tur būs tādas tehnoloģijas, kādas šodien nevaram pat iedomāties. Viduslaikos taču cilvēki arī nevarēja iedomāties, ka akmenī uz plaukstas varēsim redzēt visu pasauli. Šī vienkāršā doma, kas no pirmā acu uzmetiena šķiet pareiza, tomēr ir dziļi kļūdaina. Kāpēc tā? Ņemsim tos pašus viduslaikus. Cilvēkiem apkārt bija milzums neizskaidrojamu parādību. To bija daudz vairāk nekā izskaidrojamu parādību. Cilvēks saprata, ka ūdens vienmēr tek uz leju, bet nesaprata, kāpēc spīd Saule, kāpēc dārd pērkons, kāpēc debess ir zila, bet zāle zaļa. Šī totālā neziņa solīja daudz brīnišķīgu atklājumu. Jā, tad varēja teikt, ka zinātnieki visu atklās, visu izskaidros un pasaule pārvērtīsies līdz nepazīšanai. Ka pienāks diena, kad cilvēks izskaidros visu neizskaidrojamo.
Nu ko, šī diena ir pienākusi. Kāds var nosaukt kādu reālu, pārliecinoši konstatējamu parādību, kas nav izskaidrojama ar mūsdienu fizikas zināšanām? Nu, pieņemsim, lido kaut kādas mistiskas uguns bumbas, pēkšņi gaisā pazūd lidmašīna un tamlīdzīgi. Nav nekā tāda. Ak, jā! Ir cilvēki, kas skatās REN TV. Tur gan viss kas notiek. Tikai fantāzijās, ne dzīvē. Dzīvē mēs vairāk nevaram atrast praktiski nevienu neizskaidrojamu parādību.
Ko tas nozīmē? Izziņa ir kā ceļš pa nepazīstamu apvidu, kur ik uz soļa mēs atklājam ko jaunu. Ja tagad mums visi ceļi ir zināmi, tad mēs esam nonākuši ļoti tuvu pie izziņas sliekšņa. Mēs vienkārši zinām par pasauli visu, ko varam zināt. Protams, noteiktās robežās. Ko jaunu ir devusi kodolfizika pēdējos četrdesmit gados? Izņemot kaut kādu teorētisku matu skaldīšanu, protams. Ko dod arvien jaunu kvarku parametru izdomāšana un it kā atklāšana? Ko deva Higsa bozona eksistences apstiprināšana? Atgādināšu, ka šī visai mazsvarīgā fakta dēļ tika uzbūvēts milzīgākais daļiņu paātrinātājs, kurš ir tik sarežģīts, ka savas sarežģītības dēļ biežāk nestrādā, nekā strādā. Ir iztērēti astronomiski līdzekļi. Un nu mēs zinām, ka Higsa bozons, kurš ir kodolfizikas Standarta teorijas stūrakmens, drīzāk tomēr pastāv, nekā nepastāv.
Vienlaikus Standarta teorija nespēj apmierinoši izskaidrot daudzas citas parādības mikropasaules līmenī. Pēkšņi izrādās, ka dabai visi virzieni nav vienādi. Izrādās, ka tai ir sava “augša” un “apakša”, ka daļiņas var rasties vairāku metru attālumā no sadursmes vietas, un tā tālāk. Tā ir siena – mūsu izziņas robeža, pie kuras notiek izmisīga cīņa par katru milimetru. Un šis milimetrs mums nedod pilnīgi nekādus praktiskus rezultātus. Vai varbūt es kļūdos un kāds var nosaukt kādu praktisku lietu, kas radusies kodolfizikas pēdējo gadu desmitu atklājumu rezultātā?
Līdzīgi ir arī ar makropasauli. Arī tur esam nonākuši pie sava veida sliekšņa, kad nepietiek tikai ar teleskopu vērojumiem un bezgalīgām fantāzijām. Ir izteikta nepieciešamība vismaz kaut ko redzēt tuvumā. Bet tas nav iespējams… Tā ka, padomājiet, lūdzu, trīs reizes, pirms pārmetat man atpakaļrāpulību un tumsonību.
Ir tik skaisti skatīties debesīs skaidrā vasaras naktī. Milzīgais Piena ceļš staro savu noslēpumaino gaismu. Pulkiem zvaigžņu un galaktiku, līdz kurām nokļūt ir neiedomājami grūti. Attālumi ir milzīgi – jebkuru iztēli satriecoši. Un tomēr mēs redzam gaismu no šīm tālajām pasaulēm. Vai tur ir spēkā tie paši fizikas likumi, kas uz Zemes? Vai tur dzīvo tādas pašas būtnes, kuras meklē kontaktu ar mums? Vai varbūt Zemi un cilvēkus ir radījis Dievs? Tad jau viņš varētu radīt līdzīgus cilvēkus arī citur… Varbūt. Diemžēl šajā etapā mums ir liegta iespēja to zināt.