Pilnībā nevar izslēgt “dzīvības sēklu” atnešanu uz Zemi kopā ar kādiem starpzvaigžņu objektiem – komētām, meteorītiem. Šeit gan jāsaka, ka grūti iedomāties dzīvu šūnu, kas spētu izturēt, teiksim 100 000 gadu garu ceļojumu kāda meteorīta iekšienē, kuru nemitīgi cauršauj visuresošie, enerģiskie kosmiskie stari. Pēc 100 000 gadu ilgas caurstarošanas, kas izsitīs no molekulām elektronus un sagraus pat atomu kodolus, šūnas DNS pilnīgi noteikti zaudēs jebkādu dzīvotspēju.

Minētajā bioloģijas mācību grāmatā teikts, ka dažādās pieejas dzīvības izcelšanās problēmas izpratnē ir “principiāli atšķirīgas”, kreacionisms ir nodēvēts par “teoriju”, tādējādi pielīdzinot to zinātniskai hipotēzei, kura tad nākotnē varētu tikt pārbaudīta ar dabaszinātņu metodēm. Atbilstoši šādam izklāstam viegli var rasties iespaids, ka ideju par Dievu var uzturēt spēkā vienīgi neatrisinātu dabaszinātņu “balto plankumu” vai “spraugu” aizpildīšanai.

Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par konservatīvismam derīgām pamācībām no 1950. gadā izdotā Martina Heidegera rakstu krājuma “Malkasceļi” . Vispirms Heidegers pats tematizēts kā moderni antimoderna figūra, tad izcelta Heidegera mākslas filozofija, kas caur skaistām lietām un darinājumiem māca uztvert realitātes patiesību, tālāk abi iztirzā jaunlaiku matematizētās dabaszinātnes kritiku, kas visu pasauli padara par ainu un priekšstatu spēli, lai noslēgumā pievērstos Nīčes pasludinātajam metafizikas galam un visu vērtību pārvērtēšanas bīstamībai un iespējām.

Cilvēkam ir mūžīga dvēsele, bet Salamans novēro, ka grēka dēļ cilvēks kļuvis līdzīgs “lopam”. Ja Dievs radīja cilvēku kā valdnieku pār pārējo pasauli, tad tagad viņam šajā pasaulē jāpiedzīvo tāds pats liktenis kā dzīvniekiem – nāve.