Itāļu konservatīvisma konferences piezīmes

Dienu pēc Džordžijas Meloni un labējo koalīcijas 25. septembra uzvaras Itālijas ārkārtas vēlēšanās sociālajos medijos ievēroju, ka nedēļas nogalē Romā ir paredzēta konference “Itāļu konservatīvisms”. Iepazinies ar dalībnieku sastāvu un pārliecinājies, ka kaut ko labu smelties varēs arī itāļu valodas nezinātājs, bez garas domāšanas piereģistrējos. Trīs dienas vēlāk, savu Saeimas vēlēšanu balsi laikus nodevis glabāšanā, jau atrados Romā, gatavs novērot, kādas sajūtas valda pēc Meloni uzvaras un kā konservatīvie organizējas citviet Eiropā.

Konferenci rīkoja žurnāls The European Conservative sadarbībā ar itāļu kustību “Nazione Futura” un biedrību “Fondazione Tatarella”. Pirmā ir 2017. gadā dibināta domnīca, kas izdod gan grāmatas, gan ik ceturksni arī žurnālu, kā arī rīko konferences un izglītojošus pasākumus un izstrādā konkrētus politikas priekšlikumus. Konferencē bija divu veidu pasākumi: viena runātāja uzstāšanās un paneļdiskusijas. Tā notika lepnā viesnīcā pašā pilsētas centrā netālu no prezidenta pils. Visas uzstāšanās notika vienā greznā zālē. Priekštelpā bija novietots visai liels grāmatu galds gan ar itāļu konservatīvo domātāju darbiem, gan arī aktuāliem tulkojumiem. Pie The European Conservative galdiņa varēja par brīvu paņemt priekšpēdējo žurnāla numuru. Pasākumam bija vairāk nekā simts akreditēto žurnālistu, to plaši atspoguļoja sabiedriskā medija RAI viļņos un visas runas straumēja tīmeklī un radio.[1] Raksturīgi Itālijai, nevienu dienu pasākums nesākās laikā, neviena daļa neiekļāvās laika robežās un rīkotāji bija spiesti iztikt bez pārtraukumiem. Atspirdzināties varēja tikai ar ūdeni, bet, tā kā dalība bija bez maksas, sūdzēties īsti nevar.

Pirmajās divās dienās bija nodrošināta sinhronā tulkošana, izņemot pāris spāņu runātājiem, kuri nekautrējās runāt savā dzimtajā valodā. Itāļu klausītājiem tas problēmas nesagādāja, ko gan nevar teikt par vienīgo latviešu klausītāju. Jāatzīmē, ka latviešu klausītājs bija viens no retajiem nekulturālajiem kungiem, kuri nebija uzvalkā ar kaklasaiti. Ironiski, jo pēc bēdīgas pieredzes vienā no nesenajiem Kodoka pasākumiem pats biju nolēmis, ka turpmāk mūsu pasākumos būs strikta prasība vīriešiem ierasties uzvalkā ar kaklasaiti. Izrādās, ka Itālijā šī norma nekad nav zudusi vai ir no jauna ieviesusies.

Labu laiku pirms Itālijas vēlēšanām ieplānotā konference izrādījās tieši laikā, lai konservatīvie no vairākām Eiropas valstīm sanāktu kopā Romā un nosvinētu pirmo konservatīvo uzvaru Rietumeiropā. Kā dažās runās tika atzīmēts, šī bija pirmā konservatīvo uzvara valstī, kas ir viena no Eiropas Savienības dibinātājām. Dalībnieki izteica cerību, ka tā iedvesmos jaunu vilni Eiropā, turpinot Polijas, Ungārijas un daļēji Zviedrijas nesenos labējo partiju elektorālos panākumus. Ja “ZZS”, “Apvienotā saraksta”, “Nacionālās apvienības” un “Latvija pirmajā vietā” iestāšanās par konservatīvām vērtībām, pretēji Latvijā ierastajai kārtībai, kārtējo reizi neizrādīsies vien tukša priekšvēlēšanu runāšana un kreisie “Progresīvie” netiks pielaisti pie koalīcijas veidošanas, tad šim vilnim varēs pieskaitīt arī parlamenta vēlēšanu rezultātus Latvijā.

Meloni uzvaru atzīmēja teju katrs runātājs. Meloni esot uzticama centriski labēja politiķe – to man apliecināja arī vienīgais Romas taksists, ar kuru sanāca diezgan garš brauciens un kuram bija pietiekami labas angļu valodas zināšanas. Pārējie Romā uzklausītie runātāji gluži neatbilda manam politiski filozofiskās pratības līmenim, tāpēc, ja tālāk sniegtajos atreferējumos saklausīsiet blēņas vai nesakarīgumu, norakstiet to uz manu kurlumu vai nezināšanu. Izsmeļošs ideju izvērsums nav mans nolūks. Šīs piezīmes ir tāds kā ātrais ievads Eiropas konservatīvo ideju plūsmā un īsa iepazīšanās ar dažiem aktīvākajiem līderiem. Runātāji pārstāvēja plašu, brīžiem pretrunīgu ideju spektru un savā starpā arī strīdējās. Viņu paustās tēzes fragmentāri atstāstu tā, kā dzirdēju no viņiem pašiem angļu valodā vai sinhronajā tulkojumā, kurā, iespējams, pazaudēju daļu nianšu.

Konferenci atklāja The European Conservative galvenais redaktors Alvino-Mario Fantini, kurš aprakstīja Meloni uzvaru kā visu Eiropu satricinošu notikumu, kas licis kreisajiem saprast, ka viņu dienas ir skaitītas. Itālija ir parādījusi, ka tā godā tēvzemi, ģimeni, laulību un tradīcijas. Progresīvie, viņaprāt, nespēj spēlēt pēc noteikumiem, gūstot panākumus tikai ar baidīšanu, melošanu un nomelnošanu. Konferences mērķis ir veicināt dažādu partiju un nāciju konservatīvo diskusijas; tā ir ideju festivāls, kurā svin klasisko izglītību, kā arī morālos un politiskos tikumus.

Līdzorganizators no Itālijas atgādināja, ka konservatīvie nav nedz ekstrēmisti, nedz konspirologi. Kopā sanākšanas mērķis ir meklēt konservatīvās idejas stiprinošus savienojumus starp kultūru un politiku. Ar konservatīvisma aizstāvību likumdošanā ir par maz, jo pašlaik mēs dzīvojam kreiso kultūras hegemonijā. Itālijai ir nepieciešama ģimeņu politika, pārmaiņas mazo uzņēmēju labā un vides aizsardzībā. Zaļie jautājumi nedrīkst tikt atdoti kreisajiem. Itāļu konservatīvajiem rūp vides jautājumi, bet viņi sniedz atšķirīgas atbildes nekā kreiso kustības. Līdzīgi kā vairāki runātāji vēlāk, viņš norādīja arī uz imigrācijas problēmu kā vienu no centrālajiem, konservatīvos satraucošajiem jautājumiem.

Haimi Nogeira Pinto (Jaime Nogueira Pinto), portugāļu rakstnieks un profesors, žurnāla The European Conservative autors, īsi aprakstīja dalījumu labējos un kreisajos kā dalījumu cilvēkos ar krasi atšķirīgām pieejām dzīvei. Kreisie pēdējā laikā līdzinoties manihejiešiem, kuri piedalās mūžīgajā cīņā starp labo un ļauno un ir apsēsti ar pārākuma morāli. Kā piemēru viņš nosauca dažus komentētājus, kuri pirms Itālijas vēlēšanām sprieda, ka, ja itāļi izvēlēsies centriski labējo koalīciju (ko viņi arī izdarīja), tad viņi būs rīkojušies morāli nepareizi. Kā konservatīvie mēs saprotam – viņš sacīja –, jo īpaši ar gadiem, ka ļauni cilvēki var paveikt daudz laba un labi cilvēki – daudz ļauna. Konservatīvajā un judeokristīgajā domāšanā netrūkst pretrunu, un tās tiek respektētas. Konflikts politikā rodas nevis no labā un ļaunā sadursmes, bet no vairāku vērtīgu un vēlamu lietu savstarpējas nesavietojamības – no nespējas tās vienlaicīgi apmierināt. Konservatīvo pīlāri ir kristietība, nācija un brīvība, un brīvība ir arī konflikta pamats. Konservatīvie apzinās konfliktu, piemēram, starp brīvību un nacionālajām interesēm.

Pinto un daži citi runātāji vēlāk norādīja uz šībrīža absurdo stāvokli, ka publiskajā telpā labējos un viņu uzskatus atspoguļo nevis viņi paši, bet gan kreiso izvēlētas karikatūras. Mediju ieskatā nav tādu parasto labējo, ir tikai galēji labējie. Konservatīvajiem ir jāizaicina pamatstraumes naratīvs un pašiem jāskaidro, kādi ir viņu uzskati. Citi runātāji kā piemēru minēja kreiso mediju lietoto apzīmējumu “antieiropeisks”, kas patiesībā vienkārši nozīmē, ka oponenta Eiropas vīzija nesakrīt ar savējo, pat ja esat “par Eiropu”. Pinto sacīja, ka, ja jums nav paša apgūtas versijas par vēsturi, jūs automātiski pieņemsiet kreiso versiju, jo viņi kontrolē masu medijus. Nav iespējams neko apspriest ar cilvēku, kurš pats neko nav izzinājis, jo viņā ir iesakņojušies visi automātiski pieņemtie naratīvi.

Džordžijas Meloni panākumus Pinto skaidroja ar viņas veselīgo izpratni par politiku. Proti, politika ir visa iespējamā pavards. Laba politika ir sintēze starp uzticību principiem un uzticību realitātei, kas Meloni padodoties ļoti labi.

Ungāru politiķis Balašs Hidvegi (Balázs Hidvéghi) sāka savu runu ar vairāku ievērojamu ungāru zīmīgiem citātiem. Džordžs Šopflins (George Schöpflin) savulaik esot sacījis: “Konservatīvā doma par pašsaprotamu atzīst nāciju, eksistenci nācijas ietvaros un kopienu organisko lomu. Konservatīvā doma atzīst, ka nācijai ir ētiska un morāla sistēma, un tā ir pakļauta normām.”

Ištvanam Seičeni (István Széchenyi) pieder vārdi: “Nācija dzīvo savā valodā.” Valodas saglabāšana ir bijis un ir Ungārijas un vairāku tās kaimiņvalstu izdzīvošanas jautājums.

Savukārt Zoltans Kadali (Zoltán Kodály) esot sacījis: “Kultūru nevar mantot. Priekšteču kultūra ātri izgaist, ja katra paaudze to atkal neapgūst no jauna.”

Ungāru politiķis Hidvegi identificēja četrus laukus, kuros šodien notiek uzbrukums nacionālajai identitātei. Pirmkārt, nacionālismam kā normatīvam spēkam uzbrūk “sociālpolitiskā atjēdzība” (woke), atcelšanas kultūra un LGBT propaganda. Otrkārt, tai uzbrūk demokrātiskās atbildības noraidījums: neievēlēti birokrāti realizē savas politiskās programmas. To labi ilustrē nesenie Eiropas Komisijas prezidentes Urzulas fon der Leienas izteikumi pirms itāļu vēlēšanām. Viņa sacīja, ka Eiropai ir “instrumenti”, kurus likt lietā, ja gadījumā itāļi nenobalsos pareizi. Atbildībai ir jāpaliek tautas vēlēto priekšstāvju rokās. Trešais uzbrukums nacionālajai identitātei ir uzbrukums nāciju iespējām sevi aizstāvēt, uzstājot uz vaļīgām robežām un masu migrāciju. Hidvegi retoriski vaicāja, vai kādas valsts iedzīvotājiem ir ticis demokrātiskā ceļā pajautāts, vai viņi vēlas mainīt savu kultūru un tradīcijas. Vai iedzīvotājiem ir pajautāts, vai viņi ir ar mieru savā zemē ieviest likuma varai neaizsniedzamas no-go zonas? Ceturtais uzbrukums nacionālajai identitātei notiek caur konstitucionālajām tiesām, kas mēģina pārrakstīt valstu konstitūcijas. Viņš atsaucās uz Eiropas Savienības tiesas prezidenta atzīšanos kādā nesenā intervijā, ka tiesas misija ir veicināt federālas Eiropas izveidi. Tā ir pilnīga tiesas lomas pārprašana. Eiropas politiskā virzība ir iedzīvotāju vēlētu politiķu, nevis tiesnešu prerogatīva.

Diskusijās ar pretiniekiem Hidvegi ieteica bruņoties ar bezgalīgu pacietību, nezaudēt savaldību, būt stingriem savās pozīcijās un nepieņemt otrās puses uzspiestās kategorijas.

Viens no runātājiem, kura dēļ izlēmu, ka ir vērts braukt uz konferenci, bija Balašs Orbāns (Balázs Orbán), Ungārijas premjerministra Viktora Orbāna politiskais līdzgaitnieks un uzvārda brālis (bez radniecības saitēm). Viņaprāt, sociālisti par ideoloģijām saka, ka tās palīdz realizēt ideālu pasauli. Konservatīvie par to nav pārliecināti. Atsaucoties uz Rodžeru Skrūtonu (Budapeštā esot jau trīs Skrūtona kafejnīcas!), viņš norādīja, ka ikviena ideoloģija, uztverta kā dogma, arī konservatīvisms, apslēpj kopienu patieso dabu. Konservatīvos no citiem atšķir tas, ka viņu primārās intereses ir viņu pašu kopiena. Konservatīvā politika nav nekas cits, kā vien rūpes par konkrēto kopienu. Progresīvie, lai arī viņus ievēl nācijai piederīgi vēlētāji, izvēlas pārstāvēt vai nu liberāļu kopienu, vai visu cilvēci, vai arī nodarbojas ar jaunas kopienas būvi.

Kopš 2015. gada Ungārija ir Eiropas Savienības melnā avs imigrācijas politikas dēļ. Nelegālo imigrantu uzņemšana nav Ungārijas nacionālajās interesēs. B. Orbāns uzskata, ka Briseles politika šajā jautājumā nekalpo pašai Eiropai. Ungārija nepiekrīt imigrācijai kā nodarbinātības problēmas risinājumam. Ungārijā ir lielākais ģimeņu atbalsta budžets Eiropā pēc IKP uz vienu iedzīvotāju. Pateicoties cenu griestiem, tur šobrīd ir zemākās naftas un gāzes cenas Eiropā. Un tās tādas ir ungāru tautas interesēs. Ungārija nepieņem dzimtes identitātes jēdziena un jautājumu parādīšanos starptautisku līgumu tekstos. Runājot par karu Ukrainā, Orbāns īpaši uzsvēra, ka nav nekādu šaubu, kurš ir agresors un kurš ir pārkāpis starptautiskās tiesības, iebrūkot Ukrainā. Ukrainas tauta varonīgi cīnās pret iebrucēju. Taču Orbāns vaicāja, vai ES sankcijas Krievijai sasniedz savu mērķi. Kāda ir sankciju ietekme uz mūsu pašu dzīvēm? Vai ES pilsoņiem kāds vaicāja, vai viņi atbalsta sankcijas? ES ir bail to jautāt. Ungārija uzskata, ka nacionālām valstīm jābūt tiesībām pajautāt saviem pilsoņiem, vai viņi piekrīt noteiktai politikai. Ungāri vēlas šajā jautājumā uzticēties t. s. pūļa gudrībai. Karš ir jāpārtrauc nekavējoties. Viņaprāt, Eiropas Savienība būs vienīgais zaudētājs šajā karā. Vairāki konferences delegāti atkārtoja, ka sankcijas soda tikai pašu Eiropu. Sankcijām ir jēga tikai tad, ja tās soda sodāmo vairāk nekā sodītāju. Piekrišanu šai atziņai ar aplausiem apliecināja vairums klātesošo.

Paneļdiskusijā par brīvību un suverenitāti sarunājās pārstāvji no Itālijas, Spānijas, Argentīnas un viens no Breksita kampaņas aizsācējiem no Apvienotās Karalistes – lords Daniels Hanans (Daniel Hannan). Pēc Itālijas pārstāvja domām, ES bagātība ir tās dažādība, bet, nojaucot robežas, dažādība izzūd. Kad izmirst kāda dzīvnieku suga, par to sēro, bet, kad izzūd tradīcija, tas pat netiek atzīts. (Starp citu, 10. oktobrī The Guardian rakstīja par Šveicē notikušu atvadu ceremoniju izkusušam ledājam.) Konservatīvajiem ir jāstājas pretī tūlīt draudošajiem uzbrukumiem. Mūsu pretinieks, līdzīgi kā 20. gadsimta diktatori, uzskata cilvēkus par skaitļiem, nevis par daļu no tradīcijas. Kreiso pasaulē viena ļaužu grupa var brīvi aizvietot kādu citu, ieņemot tās vietu. Bet patiesībā cilvēki ir tradīcijas nesēji ar noteiktu uzvedību. Cilvēks ir ķēdes posms. Viņš aicināja nebūt tai paaudzei, kas pārrauj šo ķēdi. Eiropas civilizācijas dabā būtu pārtraukt šo graujošo dažādības zudumu, jo nacionālās atšķirības ir Eiropas vērtība.

Britu pārstāvis lords Hanans nacionālās robežas skatīja kā dabiski atklātu risinājumu problēmai, kā vislabāk organizēt pārstāvniecisko demokrātiju, kas nekur nedarbojas tik labi kā nācijvalstī. Demokrātijai ir nepieciešams dēmos, “tauta” jeb “mēs”. Par britu eiroskepticisma dzimšanas gadu viņš uzskata Māstrihtas līgumu 1992. gadā. Briti vēlas, lai viņu zemē viņu vietējam likumam būtu augstākā vara. Hanans jautāja, kāpēc ES atļāva otram lielākajam ES donoram tik viegli aiziet, liekot noprast, ka varbūt tas nozīmē, ka ES projektā tik tiešām nav paredzēta vieta nevienam, kurš cer saglabāt nacionālu valsti. Deivids Kamerons esot varējis uzvarēt referendumā, ja vien būtu panācis kaut niecīgāko piekāpšanos no Briseles par labu britu pašnoteikšanās tiesībām. Viņš apgalvoja, ka ES visos līmeņos ir tāda vara, kāda vēl nekad iepriekš nav bijusi nevienai valstij.

Kāds itāļu delegāts iestājās par ES pārveidošanu – par cerībām ar laiku panākt konservatīvo vairākumu Eiropas parlamentā. Diskusijā par Eiropu Ungārijas pārstāvis, līdzīgi kā vēl daži runātāji, atzīmēja, ka nav tāda vienota Eiropas Savienības dēma. Eiropas pašreizējie līderi vēlas politisku savienību un tāpēc izdara institucionālu un ideoloģisku spiedienu. Viņš uzsvēra, ka Ungārija noraida abas imperiālistiskās sociālistu dienaskārtības: gan Rietumu, gan Austrumu.

Žurnālists Mihals Semins (Michal Semin) no Čehijas aicināja nevienādot Eiropu ar Eiropas Savienību. Viņu uztrauca pieaugošā centralizācija un progresīvisma virzība uz totalitārismu. Nesen izskanējusī Vācijas kanclera Olafa Šolca ideja par nacionālo veto tiesību atcelšanu esot ļoti satraucoša. Pēc viņa domām, būs grūti gan likvidēt ES, gan to reformēt. Daudz reālistiskāk esot veidot reģionālus blokus, konfederatīvas sadarbības struktūras, kas varētu izdarīt spiedienu uz ES. Semins uzskata, ka tikai ar kopīgiem spēkiem ir iespējams pretoties neomarksistisko birokrātu uzbrukumam. Viņš norādīja uz pāris simtu tūkstošu cilvēku apmeklētu demonstrāciju ģimenes atbalstam nesen Serbijā. Atšķirībā no “Pride” pasākumiem Eiropā, kas izplatījās ārējas iedarbības rezultātā, patiesu vērtību aizstāvība, viņaprāt, rodas organiski uz vietas tur, kur tās tiek apdraudētas.

No konferencē runājušajiem noteikti jāmin šogad Telos jau intervētais un Latviju pavasarī apmeklējušais beļģu filozofs Dāvids Engelss, kurš šobrīd dzīvo Polijā.[2] Paneļdiskusijā par tēmu “Eiropa” viņš sāka ar visai jūsmīgu lasījumu itāļu valodā, kurā kā lielākos draudus Eiropas civilizācijai minēja klimata histēriju, transhumānismu, anonīmo kolektīvismu un pavēļu izpildītāju garu. Mūsu galvenais pretinieks esot nevis cilvēki, bet cilvēku prātos iemitinājušās dekonstrukcijas idejas. Viņš uzsvēra, ka Apvienotā Karaliste nav kļuvusi mazāk “sociālpolitiski atjēgusies” (woke) pēc breksita; Islande un Norvēģija, kuras nav ES dalībvalstis, cieš no tā paša. Tādējādi sociālpolitiskā atjēdzība nav konkrētu institūciju parādība. Konservatīvajiem ir jābūt ne tikai pret kaut ko, bet arī par kaut ko – esot jākonkretizē, par kādu pasauli konservatīvie iestājas. Labs sākums šajā darbā esot Parīzes deklarācija.[3] Eiropas civilizācija ir jāaizsargā no globālistiem, islāmistiem, teroristiem un citiem ārējiem uzbrukumiem. Ir jāatjauno zinātnes spēks, jāiestājas pret ārpakalpojumiem Āzijā. Ir jāapzinās savas saknes, sava īpašā identitāte. Lasījumu viņš noslēdza ar atziņu, ka vai nu Eiropa būs apvienota šajā cīņā un konservatīva, vai arī tās nebūs vispār.

Vēl viens prominents runātājs bija britu žurnālists Džons O’Salivens, kurš savulaik bija Mārgaretas Tečeres padomnieks un runu autors. Pieminot Meloni simpātijas pret G. K. Čestertonu,[4] O’Salivens citēja konservatīvo vidū īpaši mīlēto britu rakstnieku: “Progresīvo darbība ir turpināt kļūdīties; konservatīvo darbība ir nepieļaut kļūdu labošanu.” Eiropai nav vienas valodas, un Eiropa nav viena nācija. Eiropa ir civilizācija. ES dalībvalstu vidū ir tikai 27 no 44 Eiropas valstīm. Reliģijai ir jābūt pārstāvētai “publiskajā laukumā”. Eiropai, viņaprāt, trūkst institūciju, kas veicinātu valstu savstarpējo sadarbību. ASV, Kanāda un Austrālija ir uzskatāmas par Eiropas civilizācijas teritorijām. Amerikāņi ir vienīgie amerikāņi, kādi mums ir. Viņu militārais atbalsts ir kritiski svarīgs Eiropas civilizācijas pastāvēšanai. Dāvids Engelss diskusijā iebilda O’Salivenam, ka kristietība vienojot Eiropu ar citiem reģioniem, norādot, ka kristietība pastāv arī tādos pasaules reģionos, ar kuriem Eiropas civilizācijai ir maz kā kopīga. Runājot par savu vērtību aizstāvēšanu citviet pasaulē, O’Salivens aicināja to darīt bez pompozitātes, bez politiska akta pieskaņas. Vairāki dalībnieki bija vienisprātis, ka kristieši šobrīd ir paši vajātākie ticīgie visā pasaulē un šobrīd visvairāk tiek vajāti tieši Eiropā.

Pēc portugāļu nacionālkonservatīvās partijas Chega! (“Pietiek!” portugāļu val.) vadītāja Andrē Venturas aizrautīgās runas man blakus sēdošais austrālietis viņu uzslavēja un pabrīdināja, ka Austrālijā par šādu runu būtu nepatikšanas ar likumu. Portugālē vairāk nekā 40 gadus pēc revolūcijas visa vara joprojām esot sociālistu rokās; Spānijā līdzīgi. Vēlreiz pieminot fon der Leienas draudus itāļu vēlētājiem, Ventura pie pašreizējā Eiropas stāvokļa vainoja necīnīšanos. Viņš aicināja konservatīvos nepieļaut, ka viņus sauc par rasistiem, ksenofobiem, homofobiem, ekstrēmistiem u. tml. Mūsdienu imigranti, pēc viņa domām, atšķiras no migrantiem pēc Otrā pasaules kara – šodien vairums šeit ierodas, nevis lai meklētu darbu un iekļautos sabiedrībā, bet lai mūs pārveidotu. ES ir jābūt pilsoņu savienībai, nevis naudas savienībai. Galvenā izcīnāmā cīņa šodien esot cīņa par ģimeni. Ja valsts kontrolē izglītību, tas ir sociālisms; izglītību esot jānosaka ģimenei.

Konferences otrā diena tika atklāta ar paneļdiskusiju par nācijvalsti. Ebreju filozofs un vēsturnieks Ofirs Haivrī (Ofir Haivry) sāka ar apokrifu par franču sieriem. Runā, ka pirms Franču revolūcijas esot bijuši 600 franču sieri un 500 itāļu sieri, bet pēc revolūcijas tikai 300 franču sieri. Itālijā revolūcijas tolaik nebija un sieru skaits saglabājās ap 500. Haivrī jokoja, ka ES projekts ir samazināt franču sieru skaitu līdz vienam.

Kopš Berlīnas mūra krišanas esot izkristalizējušies divi valstu modeļi: (1) valsts, kas kalpo nācijas pašnoteikšanās nolūkiem; (2) valsts kā liberāla indivīdu konfederācija, kuru viņi izmanto, lai baudītu savas individuālās brīvības. Pirmā izpratne ir ļoti sena, vismaz no Bībeles laikiem, bet otrā ir pavisam moderna – tās pamatā ir ideja par autonomu indivīdu. Saskaņā ar pirmo vīziju nācija eksistē pirms vai pat bez valsts. Valsts ir vienkārši nācijas aģents, trauks, “pārvietošanās” līdzeklis. Otrā vīzija paredz, ka visas valstis ir gadījuma rakstura sabiedriskais līgums starp indivīdiem, kas nejaušības dēļ dzīvo vienā teritorijā. Otrā veida valstī rodas spriedze konfliktējošu lojalitāšu dēļ. Lai pilsonis būtu lojāls visiem savā teritorijā dzīvojošajiem cilvēkiem, pilsonim ir jāatsakās no lojalitātes savai nācijai, kultūrai un reliģijai. Saskaņā ar šo vīziju jūs varat, piemēram, būt Zviedrijas pilsonis un būt pilnīgi atrauts no Zviedrijas vēstures. Haivrī nepiekrita atziņai, ka ASV ir šāda tipa valsts. Liberāļi visas valstis redz kā sabiedriskā līguma valstis. Viņiem nav iebildumu pret masu migrāciju, jo starp dažādām valstīm galu galā nav nekādu atšķirību. Tādās valstīs nav vietas vēsturei vai kultūrai. Taču vairums cilvēku visā pasaulē netic sabiedriskā līguma teorijai. Vai tiešām jums nav nekādas saiknes ar savas zemes vēsturi? – viņš retoriski jautāja. Sabiedriskā līguma valstī, pat ja tai ir konstitūcija, pēc 20 gadiem ir izaugusi jauna paaudze, kura šo konstitūciju uztver kā kāda svešinieka uzliktu slogu. Ne velti Džefersonam pat bija ideja ik pēc 19 gadiem sasaukt satversmes sapulci, lai “neuzgāztu” jaunajai paaudzei mantoto satversmi. Vairums cilvēku, sacīja Haivrī, saprot, ka cilvēks var būt piederīgs itāļu nācijai, nebūdams Itālijas pilsonis. Un tas, kurš gadu nodzīvo Itālijā, automātiski nekļūst par itāli. Liberāļi, protams, saprot šo problēmu, tāpēc uzbrūk aplinkus, jaucot jēdzienus. Liberāļu skatījumā, kamēr vien nācijvalsts eksistē ļaužu prātos, sabiedriskā līguma uzvara vēl nav sasniegta. Viņu mērķis ir pilsoniska partnerība bez vēstures. Šai partnerībai viņi tad izdomā dažādas it kā vienojošās vērtības, piemēram, iecietību. Šīs vērtības vārdā visas nacionālās vērtības tiek pastumtas malā. Nacionālās valsts elementus tādā veidā atņem valstij un atdod virsvalstij, lai tā tad precīzāk iemiesotu sabiedrisko līgumu.

Lai apturētu šo neprātu, Haivrī konservatīvajiem ieteica:

(1) Iebilst terminoloģijai un noraidīt Franču revolūcijas mantojumu. Piemēram, noraidīt strikto baznīcas un valsts šķirtību. Noraidīt Rechtsstaat jeb nekritisku “tiesiskas valsts” saukļa piesaukšanu vietā un nevietā.

(2) Noraidīt mēģinājumus graut nācijvalsts suverenitāti, kas notiek, aizvien vairāk pilnvarojot pārnacionālas institūcijas.

(3) Ieviest politiskajā valodā vairāk nacionālās identitātes jēdzienu. Nespēlēt pēc liberāļu diktētajiem noteikumiem. Piemēram, runājot par migrāciju, Haivrī aicina izstrādāt skaidru, nacionālajā identitātē balstītu preferenču sistēmu, pēc kuras runāt par cilvēkiem, kuru imigrāciju jūs atbalstāt vairāk un kuru – mazāk. Katrai nācijai ir unikālas īpašības, kas padara vienu vai otru potenciālo imigrantu par vairāk vai mazāk vēlamu. Sabiedriskā līguma vīzijā šādu politiku ir grūti pamatot, bet nācijvalsts aizstāvības vīzijā – ne.

Nosaukdams savu dzimteni Izraēlu par labu piemēru, kur visi šie elementi nav konfliktā ar demokrātiju, Haivrī noslēdza runu ar aicinājumu nepieļaut savu valstu novešanu līdz vienam siera paveidam.

Amerikāņu politoloģijas profesors Gladens Papins (Gladden Pappin) atzīmēja, ka vēlētāju aktivitāte krītas visur Eiropā. Ir kritusies valsts pozitīvā ietekme uz ikdienas dzīvi, un cilvēki pārstāj ticēt demokrātijai. Liberālie mediji atklāti par to priecājoties, jo lielāka vēlētāju aktivitāte nozīmētu pārliecinošākas labējo uzvaras. Konservatīvo nācijvalstij ir jākalpo tās cilvēkiem. Valsts mērķi ir pārpilnība, miers un taisnīgums. Ar pārpilnību jāsaprot plašām masām pieejams uzplaukums. Miers nav viltus miers, kas nodrošināts, atbruņojot un ieslogot pilsoņus. Miers ir vērtīgo lietu aizsargāšana pret uzbrukumiem. Miers ir ģimenes un bērnu drošība no ideoloģiskiem uzbrukumiem. Taisnīgums ir izpratne par šādi iedibinātās kārtības pamatotību. Papins minēja pēdējos divos gados ASV notikušos aicinājumus samazināt finansējumu policijai. Šādu soļu rezultātā pārtikušajiem pilsoņiem drošība nav samazinājusies: privātā drošības industrija ir augusi, bagātie sev algo bruņotu apsardzi, lai gan kriminogēnā situācija valstī pasliktinās.

Valstij, pēc Papina domām, ir jāskatās uz nāciju nevis kā uz patvaļīgu indivīdu kopumu, kurā ikvienam ir intereses, kas konfliktē ar citu cilvēku interesēm, bet kā uz nāciju reāli veidojošo daļu kopumu. Šīs daļas ir: ģimenes, profesiju apvienības, noteikti reģioni un to iedzīvotāji, reliģiskās biedrības, draudzes u. tml. Kreisie atsaista šīs reālijas no politikas, tādējādi tās iznīcinot. Kā mēs varam uzticēt valdīt pār mums politiķiem, kuri paši ir atvienoti no šīm reālijām un tās neredz? Sabiedrība, kas tiecas aizsargāt vientuļus, izolētus patērētājus galu galā tādus arī rada. Tā nav nekāda pārsteidzoša, negaidīta blakne. Tāds ir šīs globālistu politikas mērķis. Turēt cilvēkus ieslēgtus un nodrošināt viņiem pakalpojumus ir ienesīgi. Papins uzskata, ka dzimstības samazināšanās neliecina par esošās politikas pareizību. Cilvēki netic nākotnei. Ieskicējot tuvāko ne pārāk gaišo nākotni, Papins norādīja, ka konservatīvajiem būs daudz iespēju, bet tikai tad, ja viņiem būs laba pārvaldības vīzija.

Bijušais Zviedrijas demokrātu līderis, Riksdaga deputāts Matiass Karlsons stāstīja, ka, pateicoties 14. septembra vēlēšanām, Zviedrijā pirmo reizi simt gadu laikā pie varas būs konservatīva un patriotiska valdība. Šīs bija 9. vēlēšanas pēc kārtas, kad viņa partijai pieauga popularitāte, bet tikai tagad beidzot labējo blokam ir pārsvars. Atsaucoties uz Rodžeru Skrūtonu, Karlsons atgādināja, ka konservatīvie ir dažādi katrā vietā un laikā. Viņus vieno viņu atšķirību aizstāvība. Būdams domnīcas “Oikos” vadītājs, Karlsons savā runā īpaši uzsvēra māju (oikos, ‘mājas’ sengrieķu val.) mīlestību. Kreiso mediji necieš ne šo ideju par mājām, ne labējo uzsvaru uz kultūras identitāti. Konservatīvo pretiniekiem, kurus viņš dēvē par “oikofobiem”, viss, par ko iestājas konservatīvie, ir primitīvs, subjektīvs, apspiedošs, ļauns un atpalicīgs. Mīlestība tik tiešām ir subjektīva. Tā patiešām var kļūt par citu nīšanu, bet kreisie izmanto šo iespējamību kā pamatojumu, lai noliegtu jebkādu māju mīlestību. Karlsons citēja Tolkīnu: “Daži uzskata, ka ļaunumu var savaldīt tikai liels spēks, bet es tā nedomāju. Tieši parasto ļaužu mazie ikdienas darbiņi notur tumsu pie malas. Mazie laipnības un mīlestības darbi.” Kas cilvēkiem liek tos darīt? Zinātniskā atbilde ir vienkārša: cilvēkiem liek būt laipniem un mīlošiem kopīga valoda, kopīgas tradīcijas, vērtības, reliģija, paražas, īsi sakot – spēcīga nacionālā identitāte. Tā ir arī racionālā, no emocijām atrautā atbilde tiem, kuri nespēj izjust nekādu personīgo māju mīlestību un tāpēc apšauba vēlmi aizstāvēt un stiprināt savu kultūras identitāti. Pēdējās desmitgadēs ir ieguldīti pamatīgi resursi sociālās uzticēšanās izpētē un rezultāti ir ļoti skaidri: augsta savstarpēja uzticēšanās un sociālā kohēzija dara sabiedrības labākas visos iespējamos veidos; turpretī vāja uzticēšanās un kohēzija padara sabiedrību par elli zemes virsū. Tieši to atsevišķas Zviedrijas daļas piedzīvo pēdējos gados. Savstarpēja uzticēšanās mazina korupciju un noziedzību, uzlabo demokrātijas funkcionēšanu un mazina pilsoņu kara risku. Ir zinātniski pierādīts, ka multikulturālisms un kopīgās kulturālās identitātes vājināšana iznīcina sociālo uzticēšanos. Amerikāņu sociologs Roberts Patnems (Robert D. Putnam) savā grāmatā rakstīja, ka multikulturālās sabiedrībās cilvēki kļūst par bruņurupučiem, kas paslēpjas savās bruņās, runā mazāk ar saviem kaimiņiem, mazāk nodarbojas ar sportu, labdarību un mazāk iesaistās pilsoniskās aktivitātēs. Multikulturālisma rezultātā cilvēki arvien mazāk dara ikdienišķos laipnības un mīlestības darbus, kas, pēc Tolkīna domām, vislabāk pasargā no ļaunuma. Mūsu pretinieks kreisajā pusē – tie paši cilvēki, kuri grib pārvērst vīriešus par sievietēm un skaisto par neglīto, – apvaino mūs savtībā, iracionalitātē un ļaunumā, bet patiesībā paši par varītēm cenšas iznīcināt to mīlestības formu, kas ir nepieciešama cilvēkiem un sabiedrībai. Viņi iestājas par politiku, kas vājinās demokrātiju, palielinās vardarbības riskus, noplicinās ekonomiku un izdzēsīs ikdienas laipnību no pilsoniskās sabiedrības.

Atsevišķa paneļdiskusija bija veltīta Itālijas ekonomikai. Par vistuvāko nākotni Itālijā valda tāds pats satraukums kā Latvijā. Itālijas jaunajai valdībai tuvākā pusgada laikā esot strauji un radikāli jārīkojas, lai izvairītos no pilnīga sabrukuma. Dažādiem sadārdzinājumiem būs ķēdes reakcija, kas draud iznīcināt ievērojamu daļu ekonomikas. Runājot par ilgtermiņu, tika atgādināts, ka sliktā demogrāfiskā situācija ir ne tikai nacionālās identitātes jautājums, bet arī ekonomiska problēma. Pārsvarā izskanēja tradicionālās labējo idejas par nodokļu samazināšanu, par īpašu atbalstu vidējiem un mazajiem uzņēmējiem. Runātāji aicināja atjaunot “Made in Italy”, proti, ražošanu Itālijā. Diskusijā atgādināja, ka mobilo tālruni un citas revolucionāras ierīces savulaik izgudroja itāļi. Itālija reiz bija starp pasaules līderiem vairākās industrijās, arī elektronikā, automašīnu būvē un ķīmiskajā ražošanā.

Diskusijā “Jauna kultūras hegemonija” itāļu žurnālisti un akadēmiķi visai emocionālos toņos pieskārās dažādiem jautājumiem, kas saistīti ar kreiso diktētajiem publiskās telpas noteikumiem. Ja labējie nonāk pie varas, viņiem jāizmanto retā iespēja kalpot tautai, lai varu tik ātri nepazaudētu. Labējie slimojot ar mazvērtības kompleksu, neesot pārliecināti par sevi un projicējot sevi, izejot no kreiso diktētajām kategorijām.

Meloni esot uzvarējusi tāpēc, ka ir viņa pati. Viņai nav vajadzīgi intelektuāļi, lai skaidrotu savu pozīciju. Mūsdienās ir ļoti viegli ātri kļūt populāram, bet atbalstu ir viegli arī zaudēt. Politiskajai varai ir jānāk vienlaikus ar sabiedrisko varu. Labējie parasti zaudē tāpēc, ka zaudē saikni ar ļaudīm.

Cits žurnālists iebilda un atgādināja, ka viena hegemonija nav jāaizvieto ar citu; ka vērtība ir pretpolu pastāvēšanā. Pašreizējo hegemoniju ilustrē tādi gadījumi kā itāļu žurnālistu darba izmeklēšana saistībā ar viņu publikācijām par šariata ieviešanas gadījumiem Zviedrijā. Vai jebkādiem mēģinājumiem noskaidrot SARS-CoV-2 vīrusa izcelsmi. Itāļu mediji atbildēs uz savu interesi par šiem jautājumiem esot saņēmuši brīdinājuma vēstules. Kritiska žurnālistika tiekot izstumta.

Kāds žurnālists sacīja, ka medijos valda politkorektuma ideoloģija, kurai nav nekāda sakara ar kultūru. Cits uzskatīja, ka kultūra nav jādefinē intelektuāļiem un ikviens ar veselo saprātu apveltīts cilvēks ir prātīgāks par intelektuāli. Konservatīvo cīņa neesot izkarot konservatīvo intelektuāļiem privilēģiju noteikt kultūru. Cīņa ir par parastā cilvēka tiesībām dzīvot saskaņā ar to, kam viņš tic. Meloni valdība būšot pirmā īsteni labējo valdība, jo neviena iepriekšējā valdība nav bijusi labēja un vienlaikus nošķirta no mafijas. Vairākkārt tika atkārtots, ka kreisajiem ir jāpārtrauc stāstīt mums, ko mums jādara. Kultūras centrālajam elementam ir jābūt skaistumam. Tas ir jāmeklē arī pilsētvidē. Skaistums ir ētiska, nevis estētiska vērtība.

Konferences pēdējā angļu valodā tulkotā runa bija par to, kāds ir itāļu konservatīvisms. Vai konservatīvisms atrod sevi dalījumā labējie pret kreisajiem vai drīzāk augšējie pret apakšējiem? Līdzīgi kā Latvijā, jēdzienam “konservatīvisms” plašākā sabiedrībā nekad nav bijusi pozitīva konotācija. Atšķirībā no anglosakšu konservatīvisma, itāļu versijai viens no pirmajiem uzdevumiem ir trūcīgo aizstāvība. Tas ir saistīts ar tā katoliskajām saknēm. Konservatīvisms sargā trūcīgos no kaitnieciskiem tirgus spēkiem. Itāļiem īpaši aktuāli ir zaļie jautājumi. Šobrīd gan “zaļš” nozīmē vienkārši visu slikto nogrūst uz Ķīnas pleciem, taču tas rada bīstamu atkarību no Ķīnas. Itālija uzskata Ķīnu par otro lielāko apdraudējumu pēc Krievijas. Eiropas suverenitāte ir atkarīga no Ķīnas piegāžu ķēdēm. Bet Ķīna ir no Rietumiem ļoti atšķirīga tūkstošgadīga civilizācija, kurā darbojas cita veida domāšana. Piemēram, par patentiem tur neviens nesatraucas, tāpēc pārcelt ražošanu uz Ķīnu ir tas pats, kas nolemt pirkt no Ķīnas. “Zaļie” mērķi nedrīkst tikt izmantoti vides degradācijai un svētu un skaistu vietu iznīcināšanai. Itāļu konservatīvie iestājas par ES kā par dažādu nāciju kopienu, nevis kā vienu valsti. Itāļu konservatīvisma saknes ir meklējamas Romas impērijā. Tai bija robeža, kas to atdalīja no pārējā. Visās iekarotajās zemēs tika respektētas vietējo ļaužu īpatnības, bet viņiem bija jāpakļaujas mos maiorum, “senču tikumiem”. Pilsoņu garīgums bija viena no noteicošajām vērtībām.

Runas noslēgumā konferences rīkotājs labējo uzvaru Itālijā skaidroja ar kreiso priekšvēlēšanu kampaņu, kurā viņi koncentrējās uz apsaukāšanos un biedēšanu ar fašismu. Viņš aprakstīja fenomenu, kas, iespējams, nebūs svešs arī lasītājiem Latvijā. Itālijā ir tā: ja cilvēks atzīstas labējos politiskos uzskatos, viņš tiek automātiski uzskatīts par sliktu savas nozares profesionāli. Bet tajā pašā laikā, lai cik neprasmīgs viņš būtu savā profesijā, viss ir kārtībā, ja vien viņš atbalsta kreisos spēkus un idejas.

Sajūtas pēc konferences ir pacilātas un reizē trauksmainas. No vienas puses, Eiropas civilizācija nebūt nav zaudēta. Eiropā ir gana daudz cilvēku, kas padziļināti seko līdzi notiekošajam, stāv sardzē un organizē pretuzbrukumus. Bet kā ir ar Latviju?

Ja kādam šķiet, ka eiropiešu rūpes mūs vēl neskar, der ieklausīties, ko šonedēļ LTV raidījumā “Aizliegtais paņēmiens” pateica nupat Saeimā ievēlētā partijas “Progresīvie” pārstāve Jana Simanovska: “Vēlamies piedāvāt dzimuma maiņas regulējumu, kas ļautu vieglāk mainīt dzimumu, balstoties uz psihiatra atzinumu. Tas svarīgi īpaši pusaudžiem un bērniem, jo viņi nevar mainīt dzimumu bioloģiski, bet jau šobrīd ir vajadzība saukties citādāk.”

Uzbrukums mūsu vērtībām ir pavisam īsts un notiek mūsu pašu sētā. Eiropā cīņa pret robežu jaucējiem ilgst jau vairākus gadu desmitus. Ir velti cerēt, ka Eiropa atjēgsies, pirms mūsu pašu progresīvākie ārsti ķersies pie bērnu kropļošanas un pirms pie mums parādīsies no-go zonas. Mums ir nepieciešami politiķi, kuri apzinās notiekošā nopietnību un iespējamās sekas, ja mēs nerīkosimies. Saeimas vēlēšanās konservatīvais vēlētājs ir sodījis viltvāržus – partiju “Konservatīvie” –, bet vai citi, kuri sevi dēvē par konservatīvo vērtību aizstāvjiem, mūs līdzīgi nepievils? Ir jādara viss iespējamais, lai mūsu politiķi, žurnālisti un viedokļu līderi saprastu Eiropā notiekošo. Ir jāatsijā politiķi, kuriem ir kauns iestāties par ģimeni, tēvzemi un kristīgām vērtībām. Mums ir beidzot jāiemācās politiski vienoties un iet zem kopīga karoga, nevis katram atsevišķi jāmēģina turēt fronti visā tās garumā. Un: vai nebūtu laiks sarīkot arī latviešu konservatīvisma konferenci?



[1] Pirmā diena: https://www.radioradicale.it/scheda/679156/italian-conservatism-europe-identity-freedom-prima-giornata
Otrā diena: https://www.radioradicale.it/scheda/679157/italian-conservatism-europe-identity-freedom-seconda-giornata
Trešā diena: https://www.radioradicale.it/scheda/679158/italian-conservatism-europe-identity-freedom-terza-e-conclusiva-giornata

[2] https://telos.lv/saruna-ar-davidu-engelsu

[3] Parīzes deklarācija, 2017: https://thetrueeurope.eu/a-europe-we-can-believe-in

[4] Fragmentu no vienas Čestertona grāmatas var lasīt šeit: https://telos.lv/kas-kais-pasaulei 

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: