Fragments no Hannas Ārentes (1906–1975) grāmatas par SS oberšturmbanfīrera Ādolfa Eihmana prāvu Eihmans Jeruzalemē: ziņojums par ļaunuma banalitāti (1963). Šoreiz par Eihmana pārsteidzošo un 20. gadsimta Kanta recepcijā labi pazīstamo apgalvojumu, ka viņš esot kantietis, tas ir, Imanuela Kanta aizstāvētā kategoriskā imperatīva sekotājs, kurš turklāt lasījis Kanta darbus. Īsu ievadu par autori un pašu grāmatu, kā arī citu fragmentu var lasīt šeit: https://telos.lv/galejais-risinajums/
Tā nu Eihmanam netrūka iespēju justies kā Poncijam Pilātam, un, mēnešiem un gadiem ritot, viņš zaudēja nepieciešamību vispār jebko just. Tāda bija lietu kārtība, tādi bija jaunie zemes likumi, kas balstījās Fīrera pavēlē; lai ko viņš darītu, viņš to darīja, cik nu pats varēja spriest, kā likumpaklausīgs pilsonis. Viņš atkal un atkal atkārtoja policijai un tiesai, ka pildījis savu pienākumu – un ne tikai pildījis pavēles, bet arī pakļāvies likumam. Eihmanam bija miglaina nojausma, ka šeit varētu slēpties būtiska atšķirība, taču ne advokāti, ne tiesneši viņu nekad par to neizjautāja. Labi nodeldētās monētas – “priekšniecības rīkojums” pretstatā “valsts rīcībai” – tika iemainītas turp un atpakaļ; tās vadīja visu diskusiju par šiem jautājumiem Nirnbergas tiesā – un tikai tādēļ, ka radīja ilūziju, ka absolūtu bezprecedenta rīcību var iztiesāt pēc precedentiem un attiecīgajiem standartiem. Eihmans ar savām visai pieticīgajām prāta spējām noteikti bija pēdējais cilvēks tiesas zālē, no kura varēja sagaidīt, ka viņš apstrīdēs šos jēdzienus un piedāvās savus. Tā kā viņš ne tikai pildīja to, ko uzskatīja par likumpaklausīga pilsoņa pienākumiem, bet arī rīkojās saskaņā ar pavēlēm – vienmēr ārkārtīgi uzmanoties, lai būtu “nosegts” –, viņš beigās pilnīgi sapinās un galu galā vienkārši pamīšus akcentēja aklas paklausības (jeb “līķu paklausības”, Kadavergehorsam, kā viņš pats to dēvēja) priekšrocības un trūkumus.
Pirmā norāde uz Eihmana miglaino priekšstatu, ka visā šajā lietā ir iesaistīts kas vairāk nekā tikai jautājums par karavīru, kurš izpilda pavēles, kas pēc būtības un mērķa ir nepārprotami noziedzīgas, parādījās policijas pārbaudē. Tajā viņš pēkšņi ar lielu uzsvaru paziņoja, ka visu mūžu ir dzīvojis saskaņā ar Kanta morāles priekšrakstiem un jo īpaši saskaņā ar kantiānisko pienākuma definīciju. Tas bija skandalozi un arī nesaprotami, jo Kanta morāles filozofija ir cieši saistīta ar cilvēka spriestspēju, kas izslēdz aklu paklausību. Izmeklētājs nepieķērās šim punktam, taču tiesnesis Rave – vai nu ziņkāres vadīts, vai arī sašutis par to, ka Eihmans uzdrošinājās piesaukt Kanta vārdu saistībā ar saviem noziegumiem, – nolēma apsūdzēto iztaujāt. Un, visiem par pārsteigumu, Eihmans nāca klajā ar visumā precīzu kategoriskā imperatīva definīciju: “Ar savu piezīmi par Kantu es gribēju teikt, ka manas gribas principam vienmēr jābūt tādam, lai tas varētu kļūt par vispārēja likuma principu” (kas izslēdz, piemēram, zagšanu vai slepkavošanu, jo zaglis vai slepkava, saprātīgi spriežot, nevar vēlēties dzīvot tādā tiesību sistēmā, kas citiem dotu tiesības viņu aplaupīt vai nogalināt). Pēc tālākas iztaujāšanas viņš piebilda, ka ir lasījis Kanta Praktiskā prāta kritiku, un tad paskaidroja, ka no brīža, kad saņēmis rīkojumu organizēt Galējo risinājumu, viņš pārstājis dzīvot saskaņā ar Kanta principiem, pats to labi zinājis un mierinājis sevi ar domu, ka vairs nav “kungs pār saviem darbiem” un nespēj “neko mainīt”.
Tiesā gan viņš nenorādīja, ka šajā “valsts legalizēto noziegumu periodā”, kā viņš pats to tagad dēvēja, nebija vienkārši noraidījis Kanta formulu kā vairs nepiemērojamu – viņš to bija izkropļojis. Izkropļojis tā, lai tā skanētu: “Rīkojies tā, it kā tavas rīcības princips sakristu ar likumdevēja vai valsts likuma principu” – vai, Hansa Franka “kategoriskā imperatīva Trešajā Reihā” formulējumā, ko Eihmans, iespējams, zināja: “Rīkojies tā, lai Fīrers, ja viņš zinātu par tavu rīcību, to atzītu par pareizu.”[1] Kants, protams, nekad neko tādu nebija gribējis teikt; gluži pretēji, viņam katrs cilvēks brīdī, kad sāka rīkoties, kļuva par likumdevēju: izmantojot savu “praktisko prātu”, viņš atrada principus, kas varēja kļūt un kam bija jākļūst par tiesību principiem.
Bet ir tiesa, ka Eihmana neapzinātais sagrozījums saskan ar to, ko viņš sauca par Kanta versiju “mazā cilvēka sadzīves vajadzībām”. Šajā sadzīves lietojumā no Kanta gara ir palikusi tikai prasība, lai cilvēks darītu vairāk nekā tikai paklausītu likumam, lai viņš pārsniegtu vienkāršu paklausības aicinājumu un identificētu savu gribu ar likumā esošo principu – avotu, no kura likums radies. Kanta filozofijā šis avots bija praktiskais prāts; Eihmana sadzīves lietojumā tas bija Fīrera griba. Liela daļa no šaušalīgi skrupulozās rūpības, ar kādu tika īstenots Galējais risinājums, – rūpības, kas novērotājam parasti šķiet tipiski vāciska vai arī perfektam birokrātam raksturīga, – ir izskaidrojama ar savādo un Vācijā ļoti izplatīto uzskatu, ka būt likumpaklausīgam nozīmē ne tikai ievērot likumus, bet rīkoties tā, it kā tu pats būtu izdevis šos likumus. No tā izriet pārliecība, ka ne ar ko mazāku par pienākuma pārsniegšanu nepietiek.
Lai kāda būtu bijusi Kanta loma “mazā cilvēka” mentalitātes veidošanā Vācijā, nav ne mazāko šaubu, ka vienā ziņā Eihmans patiešām vadījās pēc Kanta priekšrakstiem: likums ir likums, izņēmumi nav iespējami. Jeruzalemē viņš atzina tikai divus šādus izņēmumus laikā, kad “astoņdesmit miljoniem vāciešu” katram bija “savs labais žīds”. Viņš bija palīdzējis pusebrejam brālēnam un vienam ebreju pārim Vīnē, par kuru iestājās viņa tēvocis. Šī nekonsekvence viņam joprojām radīja zināmu diskomfortu, un, kad viņu par to izjautāja nopratināšanas laikā, viņš atklāti sāka taisnoties: viņš esot “atzinies savos grēkos” priekšniecībai. Šī bezkompromisa attieksme pret savu slepkavas pienākumu pildīšanu tiesnešu acīs viņu nolēma nāvessodam vairāk nekā jebkas cits. To var saprast, taču viņa paša acīs tieši tas viņu attaisnoja – tas pats princips, kas reiz bija apklusinājis pēdējās sirdsapziņas paliekas. Nekādu izņēmumu – tāds bija pierādījums, ka viņš vienmēr bija rīkojies pretēji savām “tieksmēm”, vienalga, vai tās bija sentimentālas vai interešu vadītas, un vienmēr bija pildījis savu “pienākumu”.
Pildot savu “pienākumu”, viņš galu galā nonāca atklātā konfliktā ar priekšniecības pavēlēm. Pēdējā kara gadā, vairāk nekā divus gadus pēc Vanzē konferences, viņš piedzīvoja savu pēdējo sirdsapziņas krīzi. Vācijas sakāvei tuvojoties, Eihmans saskārās ar cilvēkiem no savām aprindām, kuri aizvien neatlaidīgāk cīnījās par izņēmumiem un galu galā par Galējā risinājuma pārtraukšanu. Tas bija brīdis, kad viņa atturība beidzās un viņš atkal sāka uzņemties iniciatīvu. Piemēram, viņš organizēja ebreju gājienus no Budapeštas līdz Austrijas robežai pēc tam, kad sabiedroto bombardēšana bija sadragājusi transporta sistēmu. Nu jau bija pienācis 1944. gada rudens, un Eihmans zināja, ka Himlers devis rīkojumu demontēt iznīcināšanas iekārtas Aušvicā un ka spēle ir cauri.
Ap šo laiku notika viena no nedaudzajām Eihmana personīgajām sarunām ar Himleru, kuras laikā Himlers uz viņu esot kliedzis: “Ja līdz šim tu esi nodarbojies ar žīdu likvidēšanu, tad turpmāk, jo es tā pavēlu, tu rūpēsies par žīdiem, tu viņiem būsi kā aukle! Atgādinu, ka tas biju es – un nevis grupenfīrers Millers vai tu –, kas 1933. gadā dibināja Reiha drošības pārvaldi. Es esmu tas, kurš šeit dod rīkojumus!” Vienīgais liecinieks, kurš varētu apliecināt šos vārdus, bija ļoti apšaubāmais Kurta Behera kungs; Eihmans noliedza, ka Himlers uz viņu būtu kliedzis, taču nenoliedza, ka šāda saruna notikusi. Himlers nevarēja izteikt tieši šādus vārdus, jo viņš noteikti zināja, ka Reiha drošības pārvalde bija dibināta 1939., nevis 1933. gadā, un ka to izdarīja nevis viņš viens, bet arī Heidrihs. Tomēr kaut kas tamlīdzīgs noteikti notika: Himlers tolaik deva rīkojumus pa labi un pa kreisi, ka pret žīdiem jāizturas labi – žīdi bija viņa “drošākais ieguldījums” –, un Eihmanam tā noteikti bija satricinoša pieredze. [..]
Tāpēc nebija strīda par to, ka Eihmans ikvienā brīdī bija darījis visu iespējamo, lai Galējais risinājums būtu galējs. Jautājums bija tikai par to, vai tas patiešām pierādīja viņa fanātismu, viņa bezgalīgo naidu pret ebrejiem un vai viņš meloja policijai un tiesā sniedza nepatiesu liecību, kad apgalvoja, ka vienmēr pildījis pavēles. Tiesnešiem, kuri tik ļoti centās saprast apsūdzēto un izturējās pret viņu ar tādu pietāti un patiesu, žilbinošu cilvēcību, ar kādu viņš, iespējams, nekad mūžā nebija saskāries, cits izskaidrojums nemaz neienāca prātā. (Dr. Vehtenbruhs žurnālistiem stāstīja, ka Eihmans “ļoti uzticējās tiesnesim Landau”, it kā Landau būtu spējīgs visu nokārtot, un šo paļāvību skaidroja ar Eihmana vajadzību pakļauties autoritātei. Lai kāds būtu tās avots, šī paļāvība bija redzama visas prāvas laikā, un, iespējams, tieši tāpēc spriedums izraisīja Eihmanā tik lielu “vilšanos”; viņš bija sajaucis cilvēcību ar bardzības trūkumu).
Fakts, ka tiesneši viņu tā arī nekad nesaprata, iespējams, liecina par šo trīs vīru “labestību”, par viņu nesatricināmo un nedaudz vecmodīgo ticību savas profesijas morālajiem pamatiem. Jo skumjā un ārkārtīgi nepatīkamā patiesība, visticamāk, bija tāda, ka nevis fanātisms, bet tieši sirdsapziņa pamudināja Eihmanu pēdējā kara gadā ieņemt bezkompromisa stāju – tieši tāpat, kā pirms trim gadiem tā īsu brīdi bija pamudinājusi viņu doties pretējā virzienā. Eihmans zināja, ka Himlera rīkojumi bija spēkā. Eihmans zināja, ka Himlera rīkojumi ir tiešā pretrunā Fīrera pavēlei. Lai to zinātu, viņam nebija jāzina nekādas faktiskās detaļas – lai gan šādas detaļas būtu stiprinājušas viņa pozīciju. Kā uzsvēra apsūdzība Augstākajā tiesā, kad Hitlers ar Kaltenbrunnera starpniecību uzzināja par sarunām par ebreju apmaiņu pret kravas automašīnām, “Himlera pozīcija Hitlera acīs bija smagi iedragāta”. Un tikai dažas nedēļas, pirms Himlers apturēja iznīcināšanas mašīnu Aušvicā, Hitlers, acīmredzami nezinādams par Himlera jaunākajiem lēmumiem, bija nosūtījis ultimātu Horti[2] ar tekstu, ka viņš “sagaida, ka Ungārijas valdība tagad nekavējoties veiks pasākumus pret žīdiem Budapeštā”. Kad Budapeštā nonāca Himlera pavēle apturēt Ungārijas ebreju evakuāciju, Eihmans draudēja (kā teikts Vīzenmeijera[3] telegrammā) “pieprasīt no Fīrera jaunu lēmumu”. Tiesas prāvā šī telegramma tika atzīta par “pārliecinošāku nekā simtiem liecinieku”. [..]
Jeruzalemē, saskaroties ar dokumentiem, kas pierādīja Eihmana ārkārtējo lojalitāti Hitleram un Fīrera pavēlei, Eihmans vairākas reizes centās paskaidrot, ka Trešā Reiha laikā “Fīrera vārdiem bija likuma spēks” (Führerworte haben Gesetzeskraft). Tas cita starpā nozīmēja, ka, ja pavēle nāca tieši no Hitlera, tai nebija jābūt rakstiskai. Viņš centās paskaidrot, ka tieši tāpēc viņš nekad nebija prasījis rakstisku Hitlera rīkojumu (neviens šāds dokuments saistībā ar Galējo risinājumu nav atrasts, un, iespējams, tāds nekad nav pastāvējis), taču bija prasījis Himlera rakstisku rīkojumu. Protams, tas bija fantastisks stāvoklis, un ir sarakstītas veselas bibliotēkas ar ļoti “erudītiem” juridiskiem komentāriem, kas pierādīja, ka Fīrera vārdi, viņa mutiskie izteikumi bija valsts pamatlikums. Šajā “legālajā” sistēmā ikviens rīkojums, kas pēc burta vai gara bija pretrunā Hitlera izteiktam vārdam, pēc definīcijas bija prettiesisks. Tādējādi Eihmana nostāja ārkārtīgi nepatīkamā veidā atgādināja bieži pieminēto karavīru, kurš, darbodamies normālā tiesiskā sistēmā, atsakās izpildīt pavēles, kuras ir pretrunā viņa likumības pieredzei un kuras viņš tāpēc var atzīt par noziedzīgām.
Plašā literatūra par šo tēmu parasti pamato savu argumentāciju ar vārda “likums” divdomīgo nozīmi, kas šajā kontekstā reizēm nozīmē valstī spēkā esošo likumu – tas ir, izsludināto, pozitīvo likumu – un reizēm likumu, kas it kā ir ierakstīts visu cilvēku sirdīs un māca vienu un to pašu. Tomēr, praktiski runājot, rīkojumiem, kas nav jāpilda, ir jābūt “acīmredzami prettiesiskiem”, un prettiesiskums “plīvo kā melns karogs virs [tiem] ar brīdinošu uzrakstu: “Aizliegts!”” – kā tika norādīts spriedumā. Un noziedzīgā režīmā šis “melnais karogs” ar “brīdinošo uzrakstu” plīvo tikpat “acīmredzami” virs tā, kas parasti ir likumīgs rīkojums (piemēram, neslepkavot nevainīgus cilvēkus tikai tāpēc, ka viņi ir ebreji), kā tas plīvo virs noziedzīga rīkojuma normālos apstākļos. Paļauties uz nepārprotamu sirdsapziņas balsi – vai pat, juristu valodā runājot, uz “vispārīgām cilvēciskām jūtām”[4] – nozīmē ne tikai izvairīties no jautājuma, bet arī apzināti atteikties ievērot mūsu gadsimta galvenās morālās, juridiskās un politiskās parādības.
Protams, Eihmana rīcību nenoteica vienīgi viņa pārliecība, ka tagad Himlers dod “noziedzīgus” rīkojumus. Taču personiskais elements, kas tajā neapšaubāmi bija iesaistīts, bija nevis fanātisms, bet gan patiesa, “bezgalīga un neapvaldīta apbrīna pret Hitleru” (kā to nosauca viens no aizstāvības lieciniekiem) – cilvēku, kurš “no ierindas kareivja bija ticis par Reihskancleru”. Būtu veltīgi mēģināt noskaidrot, kas viņā bija spēcīgāks – apbrīna pret Hitleru vai apņēmība palikt likumpaklausīgam Trešā Reiha pilsonim, kad Vācija jau bija drupās. Abi motīvi izpaudās vēlreiz kara pēdējās dienās, kad Eihmans atradās Berlīnē un ar milzīgu sašutumu vēroja, kā visi viņam apkārt visnotaļ tālredzīgi mēģina sev izkārtot viltotus dokumentus pirms krievu vai amerikāņu ierašanās. Dažas nedēļas vēlāk arī Eihmans sāka ceļot ar fiktīvu vārdu, bet tad Hitlers jau bija miris, “zemes likums” vairs nepastāvēja, un viņam, kā viņš pats norādīja, zvērests vairs nebija saistošs. Jo zvērests, ko deva SS biedri, atšķīrās no karavīru dotā zvēresta ar to, ka tas saistīja viņus tikai ar Hitleru, nevis Vāciju.
Ādolfa Eihmana sirdsapziņas gadījums, kas, protams, ir sarežģīts, bet nekādā ziņā ne unikāls, diez vai ir salīdzināms ar vācu ģenerāļu gadījumu, no kuriem viens, kad Nirnbergā viņam jautāja: “Kā bija iespējams, ka jūs, godātie ģenerāļi, varējāt turpināt kalpot slepkavam ar tik nešaubīgu lojalitāti?”, atbildēja, ka tas “nav karavīra uzdevums – būt par tiesnesi savam augstākajam komandierim. Lai to dara vēsture vai Dievs debesīs.” (Tā sacīja ģenerālis Alfrēds Jodls, pakārts Nirnbergā.) Eihmans, būdams daudz mazāk inteliģents un bez jebkādas vērā ņemamas izglītības, vismaz miglaini saprata, ka tā bija nevis pavēle, bet gan likums, kas viņus visus bija padarījis par noziedzniekiem. Atšķirība starp pavēli un Fīrera vārdu bija tāda, ka pēdējā spēkā esamība nebija ierobežota ne laikā, ne telpā, kas savukārt spilgti raksturo pirmo. Tas arī ir patiesais iemesls, kāpēc Fīrera prasībai organizēt Galējo risinājumu sekoja milzīgs rīkojumu un direktīvu blāķis, kurus visus izstrādāja speciālisti juristi un juriskonsulti, nevis vienkārši administratori; šī prasība atšķirībā no parastajiem rīkojumiem tika uzskatīta par likumu. Lieki piebilst, ka no tās izrietošais juridiskais aprīkojums nebūt nebija tikai vācu pedantisma vai disciplinētības izpausme, bet gan efektīvi palīdzēja visam darījumam piešķirt ārējas likumības izskatu.
Un gluži tāpat kā civilizēto valstu likumi paredz, ka sirdsapziņas balss ikvienam saka: “Tev nebūs nokaut”, kaut arī cilvēka dabiskās vēlmes un tieksmes dažkārt var būt slepkavnieciskas, tā arī Hitlera zemes likums pieprasīja, lai sirdsapziņas balss ikvienam teiktu: “Tev būs nokaut”, lai gan slaktiņu rīkotāji labi zināja, ka slepkavība ir pretrunā vairuma cilvēku normālām vēlmēm un tieksmēm. Ļaunums Trešajā Reihā bija zaudējis īpašību, pēc kuras vairums cilvēku to atpazīst, – kārdinājuma īpašību. Daudzi vācieši un daudzi nacisti – iespējams, nospiedošais vairākums – droši vien juta kārdinājumu nenogalināt, nelaupīt, neļaut aizvest savus kaimiņus nāvē (jo to, ka ebrejus ved nāvē, viņi, protams, zināja, lai gan daudzi no viņiem, iespējams, nezināja šausminošās detaļas) un nekļūt par līdzdalībniekiem visos šajos noziegumos, gūstot no tiem personīgu labumu. Taču, šaubu nav, viņi bija iemācījušies pretoties kārdinājumam.
[1] Hans Frank, Die Technik des Staates, 1942, S. 15-16. (Aut. piez.)
[2] Miklošs Horti – Ungārijas reģents Otrā pasaules kara laikā. (Tulk. piez.)
[3] Edmunds Vīzenmeijers – SS brigādefīrers, kurš pēc Ungārijas okupācijas 1944. gadā viens no atbildīgajiem par Ungārijas ebreju iznīcināšanu. (Tulk. piez.)
[4] Oppenheim-Lauterpacht in International Law, 1952. (Aut. piez.)
