Hanna Ārente (1906–1975) bija ebrejiete, vāciski un vēlāk angliski rakstoša filozofe un politikas teorētiķe, Mārtina Heidegera un Karla Jaspersa studente. Viņa paspēja evakuēties no Vācijas un tās okupētās Francijas gandrīz pēdējā brīdī – 1941. gadā caur Portugāli un savus nozīmīgākos darbus, tādus kā Totalitārisma izcelsme (1951), sarakstīja ASV, kur arī mira. 1960. gadu sākumā amerikāņu žurnāls The New Yorker viņai piedāvāja uzrakstīt reportāžu no Ādolfa Eihmana prāvas Izraēlā. Eihmans bija SS oberšturmbanfīrers un viens no galvenajiem holokausta organizētājiem, kurš bija nolaupīts Argentīnā, nogādāts Izraēlā un apsūdzēts noziegumos pret ebreju tautu, noziegumos pret cilvēci un kara noziegumos. Tiesa bez īpašiem pārsteigumiem viņu atzina par vainīgu un 1964. gadā pakāra. Savukārt ebreju domātājas Ārentes reportāžu sērija un sekojošā grāmata ar nosaukumu Eihmans Jeruzalemē: ziņojums par ļaunuma banalitāti kļuva par vienu no skandalozākajiem un visbiežāk nosodītajiem “sarežģītajiem” tekstiem 20. gadsimtā. Grāmatas skandalozitāte meklējama ne tik daudz Ārentes atziņā, ka šausmīgus noziegumus paveic normāli vidusmēra cilvēki – ne sadisti, ne psihopāti un pat ne fanātiski antisemīti, kā Eihmana gadījumā –, bet lappusēs, kas kritizē Jeruzalemes tiesu un tās jurisdikciju, pašu ebreju vadoņu sadarbošanos ar viņu slepkavību organizatoriem un ierindas cilvēku nepretošanos, galu galā tekstā pakāpeniski atsedzot kādas nācijas morālā sabrukuma procesu un tā visaptverošo, gandrīz fatālistisko raksturu. Ārente rakstīja sausā, analītiskā, neemocionālā un lielākoties ironiskā tonī, kuru teksta lasītāji bieži pārprata (un pārprot arī šodien). Nosodījums, kuru viņa saņēma no lasītājiem – ne tikai ebrejiem – tālu pārsniedza mūsdienu “atcelšanu” soctīklos mērogus un ietvēra gan nāves draudus, gan neatgriezenisku attiecību sabojāšanos ar tuviem līdzgaitniekiem. Ārentes grāmata ir viens no vērtīgākajiem tekstiem ne tikai par holokaustu, bet par cilvēku sabiedrībām vispār. Piedāvājam nelielu fragmentu par tā dēvētā Galējā risinājuma aizsākumu (turpmāk vēl).          

Pats spējīgākais nacistu hierarhijas pārstāvis sirdsapziņas problēmu risināšanā bija Himlers. Viņš izgudroja saukļus, piemēram, slaveno SS saukli, kas ņemts no Hitlera runas esesiešiem 1931. gadā: “Mans gods ir mana lojalitāte.” Tās bija lipīgas frāzes, kuras Eihmans sauca par “spārnotiem teicieniem”, savukārt tiesneši – par “tukšām runām” un kuras, kā atminējās Eihmans, tika laistas apgrozībā “ap gadu miju”, tas ir, droši vien reizē ar Ziemassvētku prēmijām.

Eihmans atcerējās tikai vienu no šiem saukļiem un turpināja to atkārtot: “Šīs ir cīņas, kuras nākamajām paaudzēm vairs nebūs jāizcīna,” ar to domājot “cīņas” pret sievietēm, bērniem, veciem cilvēkiem un citām “nederīgām mutēm, kas jābaro”. Citas līdzīgas frāzes, kas ņemtas no Himlera runām Īpašo vienību komandieriem un augstākajiem S. S. un policijas vadītājiem, bija šādas: “Mēs esam izturējuši un, neskaitot cilvēciskas vājības izraisītus izņēmumus, palikuši godavīri, un tas mūs ir norūdījis. Šī ir mūsu vēstures slavas lappuse, kas nekad nav tikusi uzrakstīta un nekad arī netiks uzrakstīta.” Vai arī: “Pavēle atrisināt žīdu jautājumu bija pati briesmīgākā pavēle, kādu viena organizācija jebkad var saņemt.” Vai arī: “Mēs saprotam, ka tas, ko mēs no jums sagaidām, ir “pārcilvēciski” – jums jābūt “pārcilvēciski necilvēcīgiem”.” Te var piebilst vienīgi to, ka viņu cerības netika pieviltas.

Tomēr jāatzīmē, ka Himlers gandrīz nekad nemēģināja attaisnoties ideoloģiskos jēdzienos un, pat ja viņš to darīja, tas acīmredzami ātri tika aizmirsts. Šo, par slepkavām kļuvušo vīriešu prātos vienkārši nostiprinājās priekšstats, ka viņi ir iesaistīti kādā vēsturiskā, grandiozā, unikālā notikumā (“liels uzdevums, kas jāveic reizi divos gadu tūkstošos”), un tāpēc nav brīnums, ka to ir grūti panest. Tas bija svarīgi, jo šie slepkavas pēc savas dabas nebija asinskāri sadisti. Tieši pretēji, sistemātiski tika pieliktas pūles, lai izslēgtu visus tos, kuri no veicamā darba guva fizisku baudu. Īpašo vienību karavīri tika atlasīti no bruņotajiem esesiešiem – no militārās vienības, kuras vēsturē, visdrīzāk, nebija vairāk noziegumu kā jebkurai citai Vācijas armijas vienībai, un šo vienību komandierus Heidrihs izvēlējās no esesiešu elites ar akadēmiskiem grādiem. Līdz ar to problēma bija, kā apklusināt ne tik daudz viņu sirdsapziņu, cik dzīvniecisko žēlumu, ko fizisku ciešanu klātbūtnē piedzīvo visi normāli cilvēki.

Himlera izmantotā viltība (viņu pašu acīmredzot diezgan spēcīgi skāra šīs instinktīvās reakcijas) bija ļoti vienkārša un droši vien ļoti efektīva; tā apvērsa šos instinktus otrādi, tas ir, pavērsa pret sevi. Tā vietā, lai teiktu: “Kādas briesmīgas lietas es nodarīju cilvēkiem!”, slepkavas varēja teikt: “Kādas briesmīgas lietas man bija jāredz, pildot savus pienākumus, cik smags uzdevums gūlās uz maniem pleciem!”

Eihmana vājā atmiņa attiecībā uz Himlera ģeniālajiem izteikumiem var liecināt par to, ka pastāvēja citi, efektīvāki līdzekļi, lai atrisinātu sirdsapziņas problēmu. Galvenais no tiem, kā Hitlers pareizi paredzēja, bija vienkāršais kara fakts. Eihmans atkal un atkal uzsvēra “atšķirīgo personīgo attieksmi” pret nāvi, kad “visur bija redzami miruši cilvēki” un kad ikviens ar vienaldzību gaidīja savējo: “Mums bija vienalga, vai mirsim šodien vai tikai rīt, un bija reizes, kad mēs nolādējām rītu, kas mūs atrada vēl dzīvus.” Īpaši iedarbīgs šajā vardarbīgas nāves atmosfērā bija fakts, ka Galīgais risinājums tā vēlākajos posmos tika īstenots nevis nošaujot, tātad vardarbīgi, bet gan izmantojot gāzes kameras. Tās no sākuma līdz beigām bija cieši saistītas ar “eitanāzijas programmu”, kuru Hitlers pavēlēja īstenot kara pirmajās nedēļās un kuru Vācijā līdz pat iebrukumam Krievijā piemēroja garīgi slimajiem.

Iznīcināšanas programma, kuru uzsāka 1941. gada rudenī, ritēja, ja tā var teikt, pa divām pilnīgi atšķirīgām sliedēm. Viena sliede veda uz gāzes kamerām, bet otra uz Īpašajām vienībām, kuru operācijas armijas aizmugurē, jo īpaši Krievijā, attaisnoja ar partizānu karu un kurās upuri nebūt nebija tikai ebreji. Neskaitot reālus partizānus, šīs vienības nodarbojās arī ar krievu funkcionāriem, čigāniem, asociālajiem, plānprātīgiem un ebrejiem.

Ebreji tika iekļauti kā “potenciālie ienaidnieki”, un diemžēl pagāja vairāki mēneši, līdz Krievijas ebreji to saprata, bet tad jau bija par vēlu bēgt. (Vecākā paaudze atcerējās Pirmo pasaules karu, kad vācu armiju sagaidīja kā atbrīvotājus. Ne jaunie, ne vecie neko nebija dzirdējuši par to, “kā pret ebrejiem izturas Vācijā vai, piemēram, Varšavā”. Kā no Baltkrievijas ziņoja vācu izlūkdienests, viņi bija “ārkārtīgi slikti informēti”. Vēl zīmīgāk ir tas, ka reizēm šajos reģionos ieradās pat ebreji no Vācijas, lolojot ilūziju, ka viņi šeit nosūtīti kā Trešā Reiha “pionieri”.)

Šīm mobilajām nogalināšanas vienībām, kādas pastāvēja tikai četras, katra bataljona izmērā, ar kopējo skaitu ne vairāk kā trīs tūkstoši vīru, bija nepieciešama cieša sadarbība ar bruņotajiem spēkiem, un tāda arī tika panākta. Un patiešām, attiecības parasti bija “lieliskas” un dažos gadījumos pat “sirsnīgas” (herzlich). Ģenerāļi izrādīja “pārsteidzoši labu attieksmi pret ebrejiem”. Viņi ne tikai nodeva savus ebrejus Īpašajām vienībām, bet arī bieži vien aizdeva savus cilvēkus, ierindas karavīrus, lai tie palīdzētu slaktiņos. Hilbergs lēš, ka viņu nogalināto ebreju kopējais skaits sasniedza gandrīz pusotru miljonu, taču tās nebija sekas Fīrera pavēlei fiziski iznīcināt visu ebreju tautu. Tās bija sekas citam, senākam rīkojumam, kuru Hitlers 1941. gada martā deva Himleram, lai sagatavotu esesiešus un policiju “īpašu pienākumu veikšanai Krievijā”.

Fīrera rīkojums iznīcināt visus, ne tikai krievu un poļu ebrejus, lai gan izdots vēlāk, ir saistīts ar daudz senākiem notikumiem. Šis rīkojums radās nevis Reiha drošības pārvaldē vai kādā citā Heidriha vai Himlera kantorī, bet gan Fīrera kancelejā – Hitlera personīgajā birojā. Šim rīkojumam nebija nekāda sakara ar karu, un tas nekad nepiesauca militārās vajadzības kā ieganstu. Viens no Geralda Raitlingera grāmatas Galīgais risinājums lielākajiem nopelniem ir dokumentēts pierādījums, kas neatstāj vietu šaubām, ka iznīcināšanas programma austrumos, gāzes kameru kompleksos, izauga no Hitlera eitanāzijas programmas. Kaunpilni un nožēlojami, ka Eihmana prāva, kurai tik ļoti rūpēja “vēsturiskā patiesība”, nepievērsa uzmanību šai faktiskajai saiknei.

Tas būtu ieviesis lielāku skaidrību daudz apspriestajā jautājumā, vai Eihmans, kurš bija padots Reiha drošības pārvaldei, bija iesaistīts “gāzes programmā”. Maz ticams, ka viņš bija iesaistīts, lai gan viens no viņa cilvēkiem, Rolfs Ginters, par to, iespējams, ieinteresējās privātā kārtā. Piemēram, Globočņiks, kurš uzcēla gāzu iekārtas Ļubļinas apgabalā un kuru apmeklēja Eihmans, nevērsās pie Himlera vai kādas citas policijas vai esesiešu iestādes, kad viņam bija nepieciešams vairāk personāla; viņš rakstīja Viktoram Brakam no Fīrera kancelejas, kurš pēc tam nodeva prasību Himleram.

Pirmās gāzes kameras tika uzbūvētas 1939. gadā, lai īstenotu tā paša gada 1. septembra Hitlera rīkojumu, kurā bija teikts, ka “nedziedināmi slimiem cilvēkiem jānodrošina žēlsirdīga nāve”. (Iespējams, tieši šis “medicīniskais” noindēšanas ar gāzi pirmavots ietekmēja Eihmana advokāta doktora Servatija pārsteidzošo pārliecību, ka gāzes pielietošanu ir jāuzskata par “medicīnisku jautājumu”). Pati ideja bija ievērojami senāka. Jau 1935. gadā Hitlers savam Reiha medicīnas vadītājam Gerhardam Vāgneram bija teicis, ka, “ja pienāks karš, [Vāgners] uzņemsies šo eitanāzijas lietu un to īstenos, jo kara laikā to ir vieglāk izdarīt”. Rīkojums nekavējoties tika izpildīts attiecībā uz garīgi slimiem cilvēkiem, un no 1939. gada decembra līdz 1941. gada augustam aptuveni 50 000 vāciešu tika nogalināti ar oglekļa monoksīda gāzi medicīnas iestādēs, kurās nāves telpas bija maskētas tieši tā, kā vēlāk Aušvicā, – kā dušas un vannas istabas.

Šī programma izgāzās. Nebija iespējams indēšanu ar gāzi paturēt noslēpumā no apkārtnē dzīvojošajiem vāciešiem. No visām pusēm protestēja cilvēki, kuri, jādomā, vēl nebija ieguvuši “objektīvu” izpratni par medicīnas būtību un ārsta uzdevumu. Indēšana ar gāzi austrumos – jeb, izsakoties nacistu valodā, “humānais” nogalināšanas veids, “nodrošinot cilvēkiem žēlsirdīgu nāvi”, – sākās gandrīz tajā pašā dienā, kad Vācijā gāzes programmu pārtrauca. Vīrus, kuri bija nodarbināti eitanāzijas programmā Vācijā, tagad nosūtīja uz austrumiem būvēt jaunas iekārtas veselu tautu iznīcināšanai – un šie vīri nāca vai nu no Hitlera kancelejas, vai no Reiha Veselības departamenta, un tikai tagad tika nodoti Himlera administratīvajā pakļautībā. Nevienam no dažādajiem “valodas noteikumiem”, kas bija rūpīgi izdomāti, lai maskētu un maldinātu, nebija izšķirošākas ietekmes uz slepkavu mentalitāti kā šim pirmajam Hitlera kara rīkojumam, kurā vārdu “slepkavot” aizstāja ar frāzi “nodrošināt žēlsirdīgu nāvi”.

Kad policijas izmeklētājs Eihmanam jautāja, vai norādījums izvairīties no “nevajadzīgām ciešanām” nav mazliet ironisks, ņemot vērā to, ka šo cilvēku galamērķis tik un tā bija droša nāve, viņš pat nesaprata jautājumu. Viņa prātā joprojām bija dziļi iesakņojusies pārliecība, ka nepiedodamais grēks ir nevis cilvēku nogalināšana, bet gan lieku sāpju radīšana. Tiesas procesa laikā viņš izrādīja nepārprotamas patiesa sašutuma pazīmes, kad liecinieki stāstīja par esesiešu pastrādātajām nežēlībām un zvērībām. Tomēr tiesa un liela daļa klausītāju šīs pazīmes nepamanīja, jo Eihmana mērķtiecīgie centieni saglabāt paškontroli viņus bija maldinājuši, liekot domāt, ka viņš ir “nesatricināms” un vienaldzīgs. Īstu satraukumu viņā izraisīja nevis apsūdzība vairāku miljonu cilvēku nosūtīšanā nāvē, bet tikai viena liecinieka sūdzība (kuru tiesa noraidīja), ka viņš reiz līdz nāvei piekāvis kādu ebreju zēnu. Jā, viņš bija sūtījis cilvēkus arī pie Īpašajām vienībām, kas nodrošināja nevis “žēlsirdīgu nāvi”, bet gan nogalināja nošaujot, taču viņš, iespējams, jutās atvieglots, kad operācijas vēlākajos posmos tas kļuva nevajadzīgi arvien pieaugošās gāzes kameru jaudas dēļ.

Viņš droši vien arī domāja, ka jaunā metode liecina par būtisku uzlabojumu nacistu valdības attieksmē pret ebrejiem, jo gāzes lietošanas programmas sākumā bija skaidri noteikts, ka eitanāzijas priekšrocības ir paredzētas tikai īsteniem vāciešiem. Karam turpinoties un visapkārt plosoties šausmīgai un nežēlīgai nāvei – frontē Krievijā, Āfrikas tuksnešos, Itālijā, Francijas pludmalēs, Vācijas pilsētu drupās –, gāzes kameru centri Aušvicā un Helmno, Majdanekā un Belžecā, Treblinkā un Sobiborā faktiski varēja izskatīties pēc “Labdarības fondiem institucionālajai aprūpei”, kā tos dēvēja žēlsirdīgās nāves eksperti. Turklāt, sākot ar 1942. gada janvāri, austrumos darbojās eitanāzijas komandas, lai “palīdzētu ievainotajiem ledū un sniegā”, un, lai gan arī šī ievainoto karavīru nogalināšana bija “sevišķi slepena”, par to zināja daudzi, noteikti arī Galīgā risinājuma izpildītāji.

Bieži norāda, ka psihiski slimo cilvēku indēšanu ar gāzi Vācijā nācās pārtraukt, jo pret to protestēja iedzīvotāji un daži drosmīgi baznīcu pārstāvji, taču, pārejot uz ebreju nogalināšanu, šādu protestu nebija, lai gan daži no slepkavošanas centriem atradās toreizējās Vācijas teritorijā un visapkārt bija vācu iedzīvotāji. Šādi protesti kara sākumā tomēr notika. Pilnīgi neatkarīgi no “izglītošanas eitanāzijā” ietekmes, attieksme pret “nesāpīgu nāvi gāzes kamerā” kara gaitā, visdrīzāk, mainījās. Šādu attieksmes maiņu, protams, ir grūti pierādīt; nav dokumentu, kas to pamatotu, jo viss pasākums bija slepens, un neviens no kara noziedzniekiem to nekad nav pieminējis – pat ne apsūdzētie ārstu prāvā Nirnbergā, kuri bārstīja citātus no starptautiskās literatūras par šo tēmu. Varbūt viņi bija aizmirsuši, kāda bija sabiedriskās domas gaisotne, kurā viņi nogalināja, varbūt viņiem nekad nebija rūpējis to noskaidrot, jo viņi maldīgi uzskatīja, ka viņu “objektīvā un zinātniskā” attieksme ir daudz progresīvāka nekā parasto ļaužu uzskati.

Tomēr ir saglabājušies daži tiešām nepārvērtējami nostāsti, kurus var atrast tādu godprātīgu vīru kara laika dienasgrāmatās, kuri pilnībā apzinājās, ka viņu pašu šokētā reakcija vairs nav raksturīga apkārtējiem; šie stāsti liecina par veselas nācijas morālo sabrukumu.

Reks-Malečevens,[1] kuru jau iepriekš pieminēju, stāsta par kādu “vadoni”, kura 1944. gada vasarā ieradās Bavārijā, lai uzmundrinātu zemniekus. Šķiet, ka viņa netērēja daudz laika, runājot par “brīnumainajiem ieročiem” un uzvaru. Viņa atklāti pieņēma sakāves iespējamību, par kuru nevienam krietnam vācietim nevajadzētu uztraukties, jo Fīrers “savā lielajā labestībā bija sagatavojis visai vācu tautai vieglu nāvi ar gāzi, ja karš beigtos neveiksmīgi”. Un rakstnieks piebilst: “O, nē, es te neko neiztēlojos, šī jaukā dāma nav mirāža, es viņu redzēju pats savām acīm: sieviete ap četrdesmit, ar dzeltenīgu ādas krāsu un ārprātīgām acīm… Un kas notika? Vai šie Bavārijas zemnieki viņu vismaz iemērca vietējā ezerā, lai atvēsinātu jūsmīgo gatavību nāvei? Viņi neko tādu nedarīja. Viņi devās mājās, galvu grozīdami.”

Mans nākamais nostāsts ir vēl trāpīgāks, jo tas ir par cilvēku, kurš nebija “vadonis” un, iespējams, pat nebija partijas biedrs. Tas notika Kēnigsbergā, Austrumprūsijā, pavisam citā Vācijas nostūrī, 1945. gada janvārī, dažas dienas, pirms krievi sagrāva pilsētu, okupēja tās drupas un anektēja visu provinci. Šo stāstu atstāsta grāfs Hanss fon Lēnsdorfs savā grāmatā Austrumprūsijas dienasgrāmata (1961). Viņš bija palicis pilsētā kā ārsts, lai aprūpētu ievainotos karavīrus, kurus nevarēja evakuēt. Viņu izsauca uz vienu no milzīgajiem bēgļu centriem laukos, kurus jau bija okupējusi Sarkanā armija. Tur viņu uzrunāja kāda sieviete, kura parādīja savu varikozo vēnu, ar kuru bija dzīvojusi jau gadiem ilgi, bet vēlējās ārstēt tieši tagad, jo viņai bija brīvs laiks. “Es mēģinu viņai paskaidrot, ka tagad ir svarīgāk aizbraukt no Kēnigsbergas un atstāt ārstēšanos uz vēlāku laiku. “Kurp jūs vēlaties doties?” es viņai jautāju. Viņa nezina, bet zina, ka viņi visi tiks iekļauti Reihā. Un tad viņa piemetina šādu pārsteidzošu komentāru: “Krievi mūs nekad nedabūs. Fīrers to nekad nepieļaus. Drīzāk viņš mūs visus noindēs ar gāzi.” Es bažīgi palūkojos apkārt, bet nevienam šis apgalvojums nešķiet neparasts.”

Ir jūtams, ka šis stāsts, kā vairums patiesu stāstu, ir nepilnīgs. Tur vajadzēja atskanēt vēl vienai balsij – vēlams, sievietes –, kas, smagi nopūzdamās, būtu piebildusi: “Un tagad visa šī labā, dārgā gāze ir izšķiesta žīdiem!”

[1] Frīdrihs Reks-Malečevens (Friedrich Reck-Malleczewen, 1884–1945), nogalināts Dahavas koncentrācijas nometnē par pretošanos hitlerismam, bija vācu rakstnieks, darba Izmisuša cilvēka dienasgrāmata autors. (Tulk. piez.)

Tulkoja un sagatavoja A. Irbe.