Es neaicinu atpakaļ dziedošajā pagātnē, neplānoju staigāt pa tiltiem divdolāru praķītī un ceru vairs nemazgāt džinsas psihoneiroloģiskās slimnīcas uzņemšanas nodaļā. Es ticu uz to, ka mēs kā sabiedrība tiksim atpakaļ plauktā, kurā ne tikai viens otru uzrunāsim, bet arī jutīsimies kā dāmas un kungi. Savā zemē, savā tautā, savā laikā.
Mēnesis: jūlijs 2025
Pēc Neatkarības kara daudzi latvieši jutās vīlušies (līdzīgi kā daudzi jutās vīlušies pēc Barikāžu laika), jo tā laika ideāli nesaskanēja ar “politisko tirgu” Vecrīgā un no tā izrietošo valsts politiku.
Viņi man iedeva karstu rumu ar cukuru, labu, siltu gultu, teica, ka esmu pirmais, kurš šogad pie viņiem piestājis, un atstāja mani gulēt ļoti dziļā miegā, taču mokošā – tādā, kādā guļ cilvēki, kas saņēmuši sitienu pa galvu. Un divreiz tajā naktī es pēkšņi atmodos, blenžot tumsā. Es biju nodeldējis to fizisko tīklu, no kura ir atkarīga dvēsele, un biju pilns šausmu.
Ja atskatāmies uz protestu vēsturi atjaunotajā Latvijā, tad par aktīvāko un zīmīgāko posmu uzskatāms laiks no 2007. līdz 2010. gadam, kurā iegūtās mācības atspoguļojas turpmāko gadu sabiedrības attieksmē pret protestiem. Šo periodu aizsākošais notikums bija tā dēvētā “Lietussargu revolūcija”.