Mūsdienu Latvijā jautājums par valsts noteiksmi un jēgu ir īpaši aktuāls. Kaut arī juridiski to lielā mērā atrisināja Satversmes preambulas pieņemšana pēc referenduma par divvalodību Latvijā, būtībā vēl aizvien pastāv neatrisinātas pretrunas, kuras īpaši saasinājušās pēc 2022. gada 24. februāra – Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.
Starp šīm pretrunām jāmin etniskās attiecības starp latviešu nācijai piederīgajiem un PSRS imigrantiem, kas runā krievu valodā. Šo pretrunu sabiedrības integrācijas un saliedētības projekti nav atrisinājuši. No latviešu nacionālistu viedokļa krievu valodas loma un Krievijas ietekme Latvijā ir neproporcionāli lielas un atrodas fundamentālā konfliktā ar Satversmē noteikto valsts mērķi – latviešu tautas, kultūras un valodas aizsardzību un turpināšanos.
Valdošo partiju politika šos jautājumus vairās drosmīgi risināt, reformas ieviešot ar stipru novēlošanos, atlikšanu un tikai tad, kad sabiedrības spiediens ir radījis nepārprotamu politisko signālu par nepieciešamību veidot latvisku valsti – nācijai, kas to ir dibinājusi. Formāli nacionālā valsts joprojām ir divvalodīga mediju telpā un tikai nesen ir sākusi ceļu uz izglītības sistēmas latviskošanu. Kompromisi ar kosmopolītiskām, liberālām un vienkārši “saimnieciskām” politiskajām interesēm ir noveduši pie lielā mērā simboliskas nacionālās politikas, bet ne virzības uz nacionālu valsti.
Zīmīgā kārtā var redzēt vēsturiskas paralēles ar pirmās neatkarības posma Latviju. Daudzas tā laika politiskās parādības vēsta patiesību par šodienu. 1920. un 1930. gados aktīvā nacionālisma kustība mēģināja radīt nacionāli ietekmīgu spēku, kas Latviju pēc būtības padarītu par latvisku valsti.
Vienlaikus jāņem vērā, ka aktīvais nacionālisms bija arī sava laikmeta produkts – ar visām pretrunām un problēmām, ko šis laikmets sevī ietvēra, proti: demokrātijas kritiku, bieži vien vulgāru antisemītismu un no totalitārajām Eiropas valstīm aizņemtām teorijām. Mēs uz to varam skatīties gan kritiski kā uz vēsturisku parādību, gan politiski – kā uz simbolu vienmēr pastāvošajam latviešu tautas pieprasījumam pēc nacionālas valsts politikas pašu latviešu interesēs, nacionālās identitātes aizstāvības un sabiedrības mobilizācijas. Šīs pretrunas izcili un visaptveroši apskatījis vēsturnieks Uldis Krēsliņš savā pētījumā Aktīvais nacionālisms Latvijā (1922.–1934.),[1] kuru autors izmantojis šī raksta tapšanā.
Vēsturiskā būtība: aktīvais nacionālisms kā reakcija uz demokrātijas krīzi
U. Krēsliņa pētījums rāda, ka aktīvais nacionālisms Latvijā radās kā atbilde uz parlamentārās demokrātijas disfunkcionalitāti. Valstī bez ilgstošas demokrātijas pieredzes, ar lielā mērā no ārzemēm aizgūtu Satversmi un ievērojamu kreiso sociāldemokrātu ietekmi izpildvara bija ļoti vāja, Saeima – sadrumstalota sīkpartijās, bet mazākumtautību loma – nesamērīgi liela. Jāpiebilst, ka tolaik latviešu valodas loma Satversmē nebija nostiprināta un ikdienā daudzviet dominēja vācu vai krievu valoda. Pēc Neatkarības kara daudzi latvieši jutās vīlušies (līdzīgi kā daudzi jutās vīlušies pēc Barikāžu laika), jo tā laika ideāli nesaskanēja ar “politisko tirgu” Vecrīgā un no tā izrietošo valsts politiku. Liela daļa kritikas par valsts vājumu bija pamatota – sociāldemokrātu ietekmē Satversme neparedzēja spēcīgāku prezidenta lomu, bet pati Saeima bija mazvaroša un valdības regulāri mainījās, nespējot nodrošināt ilgtspējīgu ekonomisko un sociālo politiku.
Stipra bija kreiso sociāldemokrātu un to paramilitārā spārna SSS (“Strādnieku sports un sargs”) ietekme. Līdzīgi kā citur starpkaru Eiropā, Pirmā pasaules kara veterāni turpināja savu cīņu ielās, veidojot gan kreisi, gan labēji revolucionāras organizācijas ar paramilitārajiem spārniem. Arī Latvija nebija izņēmums, un aktīvais nacionālisms iekļāvās tā laika tendencēs – pret kreiso radikālismu atbildēt ar labējo variantu. Aktīvā nacionālisma kustības uzsvēra aktīvismu kā galveno vērtību – reālu rīcību pār ideoloģisku un parlamentāru darbību, nacionālas varas ideju, kas balstītos latviešu nācijas interesēs, kā arī antiparlamentārismu, ko noteica vilšanās demokrātisko institūciju vājumā, nespējā aizstāvēt latviešu intereses un tajā laikā dominējošās autoritārisma tendences Eiropā.
Par saviem pretiniekiem aktīvie nacionālisti izvēlējās gan ideoloģiskos pretiniekus – sociāldemokrātus, gan mazākumtautības, kuru lomu viņi uzskatīja par pārmērīgi lielu. Jāņem vērā, ka Latviju pēc Pirmā pasaules kara pārpludināja bēgļi, kas atgriezās no Krievijas. Starp tiem bija arī liels skaits ebreju, kuru saikne ar Latviju bieži bija nosacīta. Tas noveda pie antisemītisma pieauguma, kas līdz tam latviešu nacionālistu aprindās un latviešu tautā kopumā nebija plaši izplatīts.
Aktīvā nacionālisma posmi
Krēsliņš savā pētījumā izdala vairākus aktīvā nacionālisma darbības posmus. Pirmajā posmā, no 1922. līdz 1925. gadam, dominēja Latvju Nacionālais klubs (LNK). Tā bija pirmā idejiski un organizatoriski strukturētā latviešu nacionālistu organizācija modernajā valstī. Lielā mērā Musolīni jaunā režīma ietekmēta, LNK atklāti izvirzīja nacionālās diktatūras ideju, aicinot uz spēcīgu autoritāru režīmu, kas atceltu parlamentārismu un ierobežotu sociāldemokrātu un mazākumtautību ietekmi. LNK sākotnēji radīja spēcīgas organizācijas tēlu, taču nespēja pārvērst savu principialitāti politiskā varā. LNK trūka izstrādātas ideoloģijas, un pastāvēja iekšējas pretrunas par taktiku un mērķiem. Tās antiparlamentārā nostāja lika organizācijai norobežoties no reālpolitikas, bet tā nepiedāvāja nekādu alternatīvu ceļu, izņemot vispārīgas norādes uz “nacionālās diktatūras” nepieciešamību.
Neskatoties uz savām neveiksmēm, LNK bija viena no pirmajām organizācijām, kas aktualizēja jautājumu par Latvijas kā latviešu valsts idejisko noteiksmi. LNK publiski virzīja diskusiju par to, vai Latvija ir tikai teritoriāls veidojums vai arī valsts, kas balstīta latviešu kultūras, valodas un tautas interesēs – diskusiju, kas lielā mērā tika noslēgta līdz ar Satversmes preambulas pieņemšanu 2014. gadā. LNK bija arī viena no pirmajām organizācijām, kas pievērsa uzmanību parlamentārās demokrātijas problēmām Latvijā, uzsverot partiju korupcijas tendences. Šī kritika, lai gan vēlāk to izmantoja autoritārisma ideju attaisnošanai, atspoguļoja patiesu sabiedrības neapmierinātību un pieprasījumu pēc efektīvākas pārvaldes. LNK arī parādīja, ka ir iespējams izveidot spēcīgu latviešu nacionālistu sabiedrisko organizāciju, kas, neskatoties uz tiešu politisko panākumu trūkumu, veidoja nacionāli domājošās inteliģences un aktīvistu loku, stiprinot Latviju kā nacionālu valsti.
Laikā no 1925. līdz 1928. gadam uz LNK “drupām” radās vairākas jaunas organizācijas – piemēram, Latvijas Patriotu ordenis, Latvju Patriotu līga, Latvju Jaunie izlūki, Viestura savienība u. tml. Notika gan idejiska, gan organizatoriska fragmentācija, dažādām sīkām grupām cīnoties par vienīgās “īstās” nacionālās idejas monopolu un LNK mantinieku titulu. Šajā laikā pieauga arī tieša identificēšanās ar Itālijas fašismu – atsevišķas grupas sāka kopēt itāļu kustību nosaukumus un simbolus. Kustības krīze un šķelšanās pastiprinājās no 1928. līdz 1931. gadam, kad aktīvā nacionālisma jēdzienu aizvien vairāk diskreditēja organizāciju pieaugošais skaits, vājums un idejiskās pretrunas. Starp kultūrnacionālistiem un patriotiskiem jaunatnes aktīvistiem atradās pat Latvijai sveši idejiskie virzieni, piemēram, monarhisti, bet, pieaugot nacionālsociālistu ietekmei Vācijā, daļa organizāciju sāka kopēt to nostādnes rases jautājumos un pat līdz komiskumam – nosaukumus un ambīcijas, piemēram, “Štelmahera Apvienoto Latvijas Nacionālsociālistu partija”. Tomēr visas šīs organizācijas bija izteikti mazas, neaktīvas un to politiskās ambīcijas nesaskanēja ar to līderu spējām un politisko pieprasījumu Latvijā.
Laikposmā no 1932. līdz 1934. gadam aktīvā nacionālisma kustībā radās jauns uzplaukums, izveidojoties organizācijai “Ugunskrusts” (vēlāk – “Pērkonkrusts”). “Ugunskrusta” izveides pamatā bija LNK pieredze (Gustavs Celmiņš bija darbojies arī “klubā”) un vilšanās daudzo aktīvā nacionālisma sīko kustību nespējā gūt vērā ņemamus panākumus. Zīmīga bija arī daudzu nacionālistu vilšanās Arveda Berga vadītās tā laika “Nacionālās apvienības” darbībā, kas, neskatoties uz pieņemamo tēlu un ietekmīgo biedru sastāvu, parlamentā nespēja gūt ietekmi un 4. Saeimā tika izbalsota. “Pērkonkrusts” pārņēma tipiskās tā laika fašistisko kustību iezīmes – emocionālu retoriku, paramilitāru struktūru (“pelēkie krekli”), apvienotu revolucionāru un parlamentāru darbību, no vienas puses gatavojoties vēlēšanām, bet no otras – dodot mājienus par gatavību rīkoties ar visiem līdzekļiem. Gustava Celmiņa vadībā organizācija kļuva par vērā ņemamu spēku, ieņemot ideoloģisko un organizatorisko tukšumu, kas bija radies aktīvā nacionālisma krīzes posmā. Jāņem vērā arī organizācijas darbība Lielās ekonomiskās depresijas kontekstā un pieaugošie draudi gan no nacistiskās Vācijas, gan Padomju Savienības, kas radīja pieprasījumu pēc radikālas politiskās alternatīvas, it īpaši uz pasīvās “Nacionālās apvienības” fona.
Gustavs Celmiņš piedāvāja radikālu, autoritāru un nacionālu valsts modeli, ko balstīja latviešu vienotības ideja, antiparlamentārisms, antisemītisms un ietekme no Vācijas nacionālsociālisma (vienlaikus vēršoties pret vāciešu minoritātes ietekmi Latvijā). “Pērkonkrusts” spēja piesaistīt gan politiski neapmierinātos jauniešus, aizsargus, gan arī lielu daļu inteliģences, it īpaši dievturu aprindās, radot uz harizmu balstītu, disciplinētu un ideoloģiski vienotu organizāciju. Lai gan “Pērkonkrusts” nebija pārstāvēts parlamentā, jo to aizliedza gan parlamentārisma, gan Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā, tā ietekme bija ievērojama, veicinot gan latviešu nacionālisma, gan autoritārisma ideju nostiprināšanos. “Pērkonkrusta” ietekme bija viens no faktoriem, kas radīja politisku spriedzi, kuras fonā 1934. gada 15. maijā notika Ulmaņa apvērsums.
Vēlākās aktīvo nacionālistu attiecības ar Kārli Ulmani un viņa režīmu bija neviennozīmīgas. Liela daļa aktīvo nacionālistu 15. maija režīmā atrada savu ideju piepildījumu un iekļāvās jaunajā sistēmā, kamēr citi uzskatīja viņu par korumpētu un liekulīgu politiķi, kas pilnvērtīgi neīsteno aktīvā nacionālisma ideālus. Starp šiem Ulmanim opozīcijā esošajiem nacionālistiem bija arī Gustavs Celmiņš, kuru arestēja un pēc tam izraidīja no valsts. Gustavs Celmiņš vācu okupācijas laikā atgriezās Latvijā, bet nonāca konfliktā arī ar vāciešiem, kas viņu kā pretestības kustības dalībnieku ieslodzīja koncentrācijas nometnē.
Aktīvā nacionālisma ideoloģiskie virzieni
Aktīvais nacionālisms pārsvarā nepastāvēja kā ideoloģiski vienota kustība. Pat LNK laikā tā bija sadrumstalota dažādos novirzienos, kas vēlāk noveda arī pie kustības sašķelšanās dažādās sīkākās organizācijās. Starp aktīvajiem nacionālistiem bija gan konservatīvi kultūrnacionālisti, kurus motivēja latviskuma aizstāvība politiskā haosa laikmetā, gan revolucionāri radikāļi, kas pieprasīja autoritāru režīmu. Tomēr aktīvā nacionālisma pamatā kopumā bija izteikta parlamentārisma kritika – Saeimu uzskatīja par vāju, partokrātisku un pakļautu minoritāšu spiedienam.
Lielākā vai mazākā mērā aktīvie nacionālisti iestājās par autoritāru varu, domām daloties par to, vai būtu nepieciešams tautas vēlēts prezidents, diktators vai pat monarhs. Tāpat lielākā vai mazākā mērā aktīvie nacionālisti iestājās par sveštautiešu tiesību ierobežošanu, kritiku īpaši vēršot pret ebrejiem un vāciešiem. Šis apstāklis vēlāk noveda pie daudzu aktīvo nacionālistu līdzdalības pretestības kustībā pret vācu okupantiem Otrajā pasaules karā.
Ārvalstu ietekme aktīvā nacionālisma kustībā arī bija vērā ņemama, taču ne viennozīmīga. Kopš 1922. gada Musolīni režīms kalpoja kā politiskais piemērs, kā nacionāla diktatūra, partijas un valsts saplūšana, nacionāla mobilizācija un terors pret kreisajiem sociāldemokrātiem un komunistiem var būt politiski iespējams. Sākot no 1930. gadiem, pieauga vācu nacionālsociālisma ietekme, taču tā izpaudās paradoksālā veidā – no vienas puses tika pārņemtas dažādas nacionālsociālistu idejas, piemēram, sazvērestību teorijās balstīts antisemītisms un organizatoriskā hierarhija, taču vienlaikus aktīvie nacionālisti, it īpaši “Pērkonkrusts”, bija ārkārtīgi antivāciska kustība, kas savās publikācijās asi vērsās pret Vācijas un vācu minoritātes ietekmi Latvijā.
Tam par pamatu bija vēsturiskais latviešu nacionālistu konflikts ar vāciešiem, kurus uzskatīja par galvenajiem apspiedējiem dzimtbūšanas laikā un par pretiniekiem Pirmajā pasaules un Neatkarības karā, kura veterāni veidoja tādas organizācijas kā “Pērkonkrusts”. Hitlera nākšana pie varas tādējādi mobilizēja aktīvos nacionālistus rīcībai pret pašiem vāciešiem, Itālijas un Vācijas kustībām vienlaikus dodot piemērus radikāli nacionālas masu kustības organizēšanai.
Uldis Krēsliņš tomēr uzsver, ka aktīvais nacionālisms Latvijā pamatā bija pašradusies, nevis importēta parādība. Tas bija latviešu nacionālisma vēsturiskās attīstības rezultāts ar savām unikālajām iezīmēm. Kā jebkura laikmeta politiskā kustība, tā nebija brīva no pretrunām un ārējām ietekmēm, kuras, ar šodienas acīm raugoties, ir politiski un morāli nepieņemamas.
Aktīvā nacionālisma mantojums un mūsdienu paralēles
Aktīvais nacionālisms starpkaru Latvijā bija gan nozīmīga, gan pretrunīga parādība – tas dzima no vilšanās demokrātijā, nacionālās valsts ideāla atstāšanas novārtā, ārējo draudu klātbūtnes un nesamērīgas sveštautiešu ietekmes. Kaut arī šī kustība iekļāva radikālus un mūsdienu izpratnē nepieņemamus elementus, tā atklāja dziļu pastāvošo pieprasījumu pēc Neatkarības kara ideālu iemiesošanas politiskajā praksē, nacionālas pašcieņas un politiskās stabilitātes. Mūsdienās, kad atkal pieaug ārējie draudi un sabiedrības ticība parlamenta un partiju darba kvalitātei ir ārkārtīgi zema, aktīvā nacionālisma pieredze ir kā vēsturisks spogulis, kas norāda gan uz latviešu nacionālistu pašorganizēšanās nozīmi, gan uz radikālisma riskiem, ja pastāvošās partijas nespēj apmierināt sabiedrības pieprasījumu pēc latviskas valsts politikas un drošības ārējo draudu priekšā.
[1] Uldis Krēsliņš, Aktīvais nacionālisms Latvijā (1922.–1934.), 2001: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/3038