Aktīvā eitanāzija – mēreni sekulārs skats caur austriešu brillēm

2021. gada 10. martā Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas locekļu vairākums nolēma neatbalstÄ«t iniciatÄ«vu ā€œPar labu nāvi – eitanāzijas legalizācijaā€, kuru bija parakstÄ«juÅ”i vairāk nekā 10 000 Latvijas pilsoņu. Pirms komisijas balsojuma tika uzklausÄ«ti mediÄ·i un Latvijas lielāko reliÄ£isko konfesiju pārstāvji, kuru attieksme, kopumā raugoties, bija vai nu vienkārÅ”i noraidoÅ”a, vai asi noraidoÅ”a – kas arÄ« bija sagaidāms.

Pret aktÄ«vo eitanāziju ir daudz argumentu – gan reliÄ£isku, gan sekulāru. PatieŔām, no etimoloÄ£ijas viedokļa vārds ā€œeitanāzijaā€ ceļas no diviem sengrieÄ·u vārdiem: εὐ (ā€˜labs, labi’) un θάνατος (ā€˜nāve’). Taču vārdkopai ā€œlaba nāveā€ (nevis sengrieÄ·u, bet jebkurā no dzÄ«vajām Rietumu pasaules valodām) ir nepārprotami reliÄ£iska nokrāsa. ā€œLaba nāveā€ jeb ā€œlabas nāves svētÄ«baā€ ir kristÄ«gs jēdziens, kas nozÄ«mē kaut ko pavisam konkrētu: nevis ātru un nesāpÄ«gu nāvi, bet gan iespēju Dieva nolemtajā brÄ«dÄ« aiziet no Ŕīs dzÄ«ves mūžībā ar tÄ«ru, žēlastÄ«bas stāvoklÄ« esoÅ”u, no grēkiem un kaislÄ«bām brÄ«vu dvēseli. Katoļu baznÄ«cā pat ir Ä«paÅ”a lÅ«gÅ”ana ā€œpar labas nāves svētÄ«bas dāvāŔanuā€. Es patieŔām nezinu, vai iniciatÄ«vas autori to ir apzinājuÅ”ies. Ja atbilde ir apstiprinoÅ”a, tad jāsecina, ka viņi bija izvēlējuÅ”ies klaji provokatÄ«vu taktiku: atklāti pretstatÄ«t vecajam un ā€œatpalikuÅ”ajamā€ kristÄ«gajam ā€œlabās nāvesā€ jēdzienam savējo – moderno un progresÄ«vo ā€œlabās nāvesā€ jēdzienu ar pavisam citu nozÄ«mi. Bet, ja viņi to neapzinājās, tad… secinājums ir tāds pats: objektÄ«vi raugoties, abu ā€œlabās nāvesā€ jēdzienu pretnostatÄ«jums nekur nepazÅ«d; tas joprojām atspoguļo divu pretēju un nesavienojamu filozofiju sadursmi.

ReliÄ£iski un ētiski argumenti, neapÅ”aubāmi, ir svarÄ«gi – lai gan, protams, tÄ«ri reliÄ£iskas dabas apsvērumi diez vai spēs pa Ä«stam pārliecināt neticÄ«gu klausÄ«tāju. Manuprāt, daudzi komentētāji tomēr nesaskata problēmas patieso kodolu, kas Ä«stenÄ«bā ir ļoti vienkārÅ”s. Lai Å”o kodolu ieraudzÄ«tu un apjēgtu, ir nepiecieÅ”ams uz laiku atlikt malā visus reliÄ£iskos, medicÄ«niskos, emocionālos, morālos un tamlÄ«dzÄ«gus apsvērumus un paraudzÄ«ties uz eitanāzijas problēmu no viena konkrēta skatu punkta – ekonomiskā. Uzreiz nomierināŔu lasÄ«tājus: nē, tas nav par to, ka ā€œja visi sāks eitanizēties, tad no tā cietÄ«s Latvijas tautsaimniecÄ«baā€ – tik muļķīgus argumentus es nelietoju, tādēļ varat droÅ”i lasÄ«t tālāk. Es ar nodomu saku ā€œatlikt malā uz laikuā€: reliÄ£iskie, medicÄ«niskie, emocionālie, morālie un tamlÄ«dzÄ«gie apsvērumi arÄ« ir ļoti svarÄ«gi, taču tos varēs izmantot jau pēc tam, kad bÅ«sim noskaidrojuÅ”i problēmas kodolu.

Par ko īsti mēs diskutējam?

Vispirms skaidri novilksim mÅ«su diskusijas robežas. Pirmkārt, Å”eit nav runa par paÅ”nāvÄ«bu, t.i., aktÄ«vu vai pasÄ«vu rÄ«cÄ«bu, ar kuru cilvēks apzināti pats sev atņem dzÄ«vÄ«bu – vienalga, kāda iemesla dēļ un kādā veidā tas tiek darÄ«ts. Ja rÄ«cÄ«bspējÄ«ga persona pati nolemj sevi nonāvēt, tad viņa pati arÄ« pilnÄ«bā uzņemas atbildÄ«bu par to.

PatieŔām, var bÅ«t gadÄ«jumi, kad viens cilvēks noved otru lÄ«dz paÅ”nāvÄ«bai, cietsirdÄ«gi ar viņu apejoties vai sistemātiski pazemojot viņa personisko cieņu; Ŕādiem gadÄ«jumiem mÅ«su Krimināllikumā ir paredzēta kriminālatbildÄ«ba par ā€œnoveÅ”anu lÄ«dz paÅ”nāvÄ«baiā€. Taču arÄ« Ŕādās situācijās cietuÅ”ais pats pieņem liktenÄ«go lēmumu un pats sevi nonāvē. Lai cik drausmÄ«gi nebÅ«tu lietas apstākļi, cietuÅ”ajam vienmēr ir bijusi iespēja Å”o soli nespert. TieÅ”i tādēļ likumdevējam nācās izveidot atseviŔķu noziedzÄ«ga nodarÄ«juma sastāvu – ā€œnoveÅ”ana lÄ«dz paÅ”nāvÄ«baiā€ – jo kā ā€œslepkavÄ«buā€ vai ā€œlÄ«dzdalÄ«bu slepkavÄ«bÄā€ to loÄ£iski nav iespējams kvalificēt. Savukārt, ja paÅ”nāvÄ«bu izdara rÄ«cÄ«bnespējÄ«ga persona (mazgadÄ«ga, garÄ«gi slima vai tml.), tad juridiski un/vai morāli atbildÄ«gs principā ir tas, kuram, vienkārÅ”oti sakot, Ŕī persona bija jāuzrauga. Taču, kā jau teicu, par paÅ”nāvÄ«bu mēs Å”oreiz nerunājam.

Otrkārt – un tas ir ļoti svarÄ«gi – ir jāizŔķir aktÄ«vā un pasÄ«vā eitanāzija. ā€œPasÄ«vā eitanāzijaā€ pati par sevi ir strÄ«dÄ«gs un neviennozÄ«mÄ«gs termins; ar to mēdz apzÄ«mēt divus visai dažādus procesus. Tā var bÅ«t vienkārÅ”a ārstniecÄ«bas metožu pielietoÅ”anas ierobežoÅ”ana vai pārtraukÅ”ana: ja pacienta atkārtota reanimēŔana draud tikai paildzināt neatgriezenisku un mokpilnu agoniju bez reālām uzlaboÅ”anās izredzēm, ārsts atsakās no reanimēŔanas un ļauj slimniekam mierÄ«gi nomirt. Pret to nekādu Ä«paÅ”u ētisku iebildumu nav. Jāpiebilst, ka no terminoloÄ£ijas viedokļa raugoties, ne visi piekrÄ«t apzÄ«mēt Ŕādu situāciju ar vārdu ā€œeitanāzijaā€. No otras puses, par ā€œpasÄ«vo eitanāzijuā€ sauc arÄ« kaut ko jÅ«tami atŔķirÄ«gu: ja ārsti uzskata, ka pacienta smadzenes ir ā€œmiruÅ”asā€ (apzināti lieku Å”o vārdu pēdiņās, jo tas pats par sevi ir lielu strÄ«du priekÅ”mets), tad viņŔ tiek vai nu atslēgts no dzÄ«vÄ«bu uzturoŔās aparatÅ«ras, vai – ja nespēj paēst un padzerties pats – burtiski nomērdēts badā. Å eit, protams, ir daudz vairāk nopietnu ētisku problēmu, taču tās mēs Å”oreiz neaplÅ«kosim.

Savukārt aktÄ«vā eitanāzija jeb, kā to vēl mēdz saukt, ā€œmedicÄ«niski asistētā paÅ”nāvÄ«baā€ nozÄ«mē pacienta aktÄ«vu nonāvēŔanu, kad ārsts iedod viņam vai ievada viņa organismā nāvējoÅ”u zāļu devu tieŔā nolÅ«kā viņu nogalināt. AktÄ«vā eitanāzija notiek vai nu pēc paÅ”a pacienta pieprasÄ«juma, ja viņŔ cieÅ” no pirmŔķietami nedziedināmas slimÄ«bas un cieÅ” pirmŔķietami neatvieglojamas mokas (es Ä«paÅ”i uzsveru vārdu ā€œpirmŔķietamiā€), vai arÄ« pēc viņa tuvinieku lÅ«guma, ja viņŔ pats nav pie apziņas. Turpmāk mēs runāsim tikai par Å”o – aktÄ«vo eitanāziju.

Visbeidzot, treÅ”kārt, noskaidrosim tās personas, kuras ir objektÄ«vi ieinteresētas (t.i., kurām ir kaut kāda teikÅ”ana) ne tikai vispārēji politiskajā jautājumā par aktÄ«vās eitanāzijas pieļaujamÄ«bu, bet arÄ« par katru individuālo aktÄ«vās eitanāzijas aktu. Šādas ieinteresētās personas (vai personu grupas) ir četras: (1) pats pacients, (2) viņa tuvinieki, (3) ārsts un ārstniecÄ«bas iestāde, (4) tieÅ”ais maksātājs, t.i., vai nu privātais veselÄ«bas apdroÅ”inātājs, vai valsts, kas maksā par ārstēŔanu no sava budžeta. Ceturtais punkts ir jāpatur prātā; tas ir Ä«paÅ”i svarÄ«gs.

Cilvēka rīcības aksiomas un to sekas

Tagad, kā pirmÄ«t solÄ«ju, paraudzÄ«simies uz aktÄ«vās eitanāzijas problēmu no ekonomiskā viedokļa. AustrieÅ”u ekonomikas skolas dibinātājs Ludvigs fon MÄ«zess (Ludwig von Mises, 1881–1973) savā 900 lappuÅ”u traktātā Cilvēka rÄ«cÄ«ba (Human Action) definē ekonomiku kā lielākas, visaptveroŔākas zinātniskas disciplÄ«nas – prakseoloÄ£ijas – atzaru. PrakseoloÄ£ija ir teorētiska mācÄ«ba par to, kā cilvēki vispārÄ«gi rÄ«kojas. Tā neaizvieto morāli un ētiku, bet aplÅ«ko to paÅ”u priekÅ”metu citā plaknē: morāles un ētikas priekÅ”mets ir cilvēka rÄ«cÄ«bas jābÅ«tÄ«ba (t.i., kā ir un kā nav jārÄ«kojas), savukārt prakseoloÄ£ija pēta esÄ«bu: to, kā cilvēki reāli rÄ«kojas dažādās situācijās. Ekonomika ir prakseoloÄ£ijas atzars, kurÅ” pēta to, kā cilvēki izmanto Ŕīs pasaules ierobežotos resursus savu mērÄ·u sasniegÅ”anai.

Kā jau teorētiska mācÄ«ba, prakseoloÄ£ija pamatojas uz vairākām aksiomām, kuras MÄ«zess definē savā darbā. MÅ«s Å”obrÄ«d interesē četras no tām, kas ir vai nu apriori loÄ£iski patiesas, vai arÄ« ir atvasināmas no pieredzes.

Pirmā un galvenā ir paÅ”as rÄ«cÄ«bas aksioma: cilvēki rÄ«kojas. Å is apgalvojums varētu Ŕķist absolÅ«ti skaidrs un paÅ”saprotams, taču austrieÅ”u skolas teorētiÄ·i ir snieguÅ”i pamatojumu arÄ« tam. MÄ«zess pamatoja Å”o aksiomu ar atsauci uz Kantu: rÄ«cÄ«bas aksioma ir sintētiska apriora tēze, kas nāk pirms empÄ«riskās pieredzes un ir savā bÅ«tÄ«bā patiesa. MÄ«zesa skolnieks Marejs Rotbārds (Murray Rothbard, 1926–1995) izvēlējās citu ceļu – empÄ«risku. Sekojot Aristotela un sv. AkvÄ«nas Toma piemēram, viņŔ izsecināja rÄ«cÄ«bas aksiomu no ikdienas pieredzes datiem. Savukārt Rotbārda skolnieks Hanss-Hermans Hope (Hans-Hermann Hoppe, 1949) izrietina Ŕāda veida aksiomu patiesumu no to neapstrÄ«damÄ«bas: tās nemaz nav iespējams noliegt, nenonākot pretrunā paÅ”am ar sevi (t.s. ā€œperformatÄ«vā pretrunaā€). RÄ«cÄ«bas aksiomas noliegums (mutvārdos vai rakstveidā) taču pats par sevi ir rÄ«cÄ«ba! Ja kāds saka: ā€œNē, cilvēki nerÄ«kojas!ā€, tad uz to uzreiz jāatbild ar pretjautājumu: ā€œBet ko tad jÅ«s paÅ”laik darāt?ā€

Otrā aksioma, tāpat kā pirmā, ir pamatojama gan apriori racionāli, gan empÄ«riski. Tā ir labākās alternatÄ«vas aksioma. Jebkura mÅ«su rÄ«cÄ«ba vienmēr ir mēģinājums aizvietot mazāk apmierinoÅ”u situāciju ar labāku, t.i., tādu, kas mÅ«s apmierina vairāk. ArÄ« tad, ja jÅ«s atpūŔaties horizontālā pozā un pagriežaties no vieniem sāniem uz otriem vai vienkārÅ”i pakasāt sev degungalu – pat Ŕādos sÄ«kumos jÅ«su rÄ«cÄ«bas mērÄ·is ir novērst kaut kādu Ä·ermenisku diskomfortu un sasniegt lielākas labsajÅ«tas stāvokli. Å o patiesÄ«bu jau sen pirms MÄ«zesa noformulēja sv. AkvÄ«nas Toms savā darbā Summa contra Gentiles: ja rÄ«cÄ«bas subjekts ir pilnÄ«gi vienaldzÄ«gs pret dažādām alternatÄ«vām, tad viņam nemaz nav pamata izvēlēties vienu no tām – un tātad vispār rÄ«koties.

TreÅ”o aksiomu, kuru apstiprina mÅ«su ikdienas pieredze, varētu nosaukt par piepÅ«les ekonomijas jeb ā€œslinkumaā€ aksiomu. Cilvēks pēc savas dabas ir slinks dzÄ«vnieks un vienādos apstākļos vienmēr izvēlēsies mazāku piepÅ«li; atpÅ«ta ir vispārÄ«gi patÄ«kamāka par darbu. Å Ä« patiesÄ«ba ir visa cilvēces tehniskā progresa dzinulis; televizora pults, lifts un Å«densvada krāns ir tās tuvākie un acÄ«mredzamākie iemiesojumi. Iedomāsimies, ka jums ir ieradums regulāri mērot kājām veselu kilometru (un pēc tam tikpat daudz atpakaļ), lai aizietu lÄ«dz saldējuma kioskam un iegādātos Ä«paÅ”i garŔīgu saldējumu. Kādu dienu tāds pats kiosks tiek ierÄ«kots tieÅ”i jÅ«su durvju priekŔā: tas pats uzņēmums, tā pati saldējuma kvalitāte, tās paÅ”as cenas. Protams, ka vispārējos apstākļos jeb ceteris paribus (ā€œvisiem pārējiem apstākļiem paliekot tādiem paÅ”iemā€ – latīņu val.) jÅ«s vairs neiesiet uz tālo kiosku un pirksiet saldējumu tepat savas mājas priekŔā. Jā, var bÅ«t arÄ« seviŔķi gadÄ«jumi: piemēram, ja saldējuma pārdevējs ir jÅ«su labs paziņa un jÅ«s izmantojat Å”o iespēju, lai ar viņu papļāpātu. Šādos gadÄ«jumos ir jākonstatē, ka lietas apstākļi vairs nav identiski, jo jums ir papildu rÄ«cÄ«bas motivācija jeb pamudinājums (incentive – angļu val.), lai turpinātu regulāri mērot kājām Å”os liekos divus kilometrus.

Ceturtā ir ierobežoto resursu aksioma: mēs dzÄ«vojam ierobežotu resursu un iespēju pasaulē. Tā ir patiesÄ«ba, kuru mums sniedz mÅ«su ikdienas pieredze. Turklāt jāatceras, ka ā€œresursiā€ nav tikai nauda, nafta, koksne vai elektrÄ«ba. Galvenie un primārie cilvēka rÄ«cÄ«bā esoÅ”ie resursi ir, pirmkārt, viņa Ä·ermenis un, otrkārt, laiks un laiktelpa. Un tie neapÅ”aubāmi ir ierobežoti: jÅ«s nevarat vienlaikus aizņemt to paÅ”u fizisko telpu, kur jau atrodas cits cilvēks. JÅ«s nevarat vienlaicÄ«gi lasÄ«t Å”o rakstu savā istabā RÄ«gā un nodarboties ar zemÅ«dens peldēŔanu Franču Polinēzijā. Ja runājam par naudas resursiem, tad pat ÄŖlonam Maskam un Bilam Geitsam ar visiem viņu miljardiem banku kontos ir tieÅ”i tik daudz naudas, cik ir, un ne vairāk.

No visām četrām iepriekÅ”minētajām aksiomām lÄ«dzÄ«gi matemātiskai teorēmai izriet piektā atziņa: maksas jeb cenas jēdziens. Vārdi ā€œmaksaā€ un ā€œcenaā€ Å”eit ir saprotami plaŔākā, nevis tikai finansiālā nozÄ«mē: izvēloties vienu alternatÄ«vu citu starpā, mums ir neizbēgami jāatsakās no citām. Å o smeldzoÅ”o patiesÄ«bu mēs visi atceramies no bērnÄ«bas laikiem: tik ļoti gribas gan paskatÄ«ties interesantu filmu, gan uzspēlēt ar draugiem pagalmā futbolu… bet ir obligāti jāizvēlas kaut kas viens! To labi ilustrē franču sakāmvārds: ā€œOn ne peut pas avoir le beurre et l’argent du beurreā€ (ā€œNevar paturēt gan sviestu, gan naudu par sviestuā€). PatieŔām, jÅ«s nevarat nopirkt veikalā sviesta paku, vienlaikus nezaudējot attiecÄ«gu naudas summu no jÅ«su maciņa vai bankas konta.

Un no maksas jeb cenas jēdziena izriet jau kaut kas konkrētāks: mērÄ·u hierarhija, bet no tās – dilstoŔās marginālās noderÄ«bas likums, kas ir viens no austrieÅ”u ekonomikas skolas pamatpostulātiem. Taču Å”eit es savu izklāstu beigÅ”u, jo visas tikko izklāstÄ«tās atziņas mÅ«su diskusijas mērÄ·iem ir pilnÄ«gi pietiekamas. Tagad Å”o atziņu gaismā – ā€œcaur austrieÅ”u brillēmā€ – paraudzÄ«simies uz Ŕīs diskusijas pamatpriekÅ”metu – aktÄ«vo eitanāziju.

ā€œTev nebÅ«s nokautā€

AustrieÅ”u ekonomikas skolas sekotājiem bieži – un absolÅ«ti netaisnÄ«gi un nepelnÄ«ti – pārmet ā€œmateriālistisku un mantkārÄ«guā€ skatÄ«jumu uz pasauli. Tas vienkārÅ”i neatbilst patiesÄ«bai. Viens no austrieÅ”u skolas cēluma un diženuma stÅ«rakmeņiem ir tas, ka tā savas analÄ«zes vajadzÄ«bām nevis uzbur kaut kādu abstraktu ā€œhomo economicusā€ tēlu, bet gan uzlÅ«ko cilvēkus tādus, kādi viņi reāli un objektÄ«vi ir. Un reāli un objektÄ«vi cilvēkiem ir ne tikai Å”auri ekonomiskas intereses. Lai apmierinātu mÅ«su materiālās vajadzÄ«bas, nav izgudrots nekas labāks par brÄ«vo tirgu – taču cilvēkam kā bÅ«tnei ir ne tikai materiālas vajadzÄ«bas. MÄ«lestÄ«ba, Ä£imene, draudzÄ«ba, gods un cieņa, tautiskas jÅ«tas, tikumi, daile, prieks – tās visas ir vērtÄ«bas, kas cilvēku vairākumam ir dārgas, un tas ir obligāti jāievēro.

Viena no Ŕādām vērtÄ«bām ir cieņa pret cilvēka dzÄ«vÄ«bu un slepkavÄ«bas aizliegums. Krimināllikuma pants par slepkavÄ«bas sodīŔanu nav vienkārÅ”a likumdevēja iedoma: tas kodificē un konkretizē to paÅ”u vispārcilvēcisko postulātu, kas cita starpā ir atrodams arÄ« BÄ«beles Dekaloga bauslÄ«: ā€œTev nebÅ«s nokautā€ (pareizāk sakot – ā€œTev nebÅ«s noslepkavotā€, ierastais latvieÅ”u tulkojums no senebreju valodas nav precÄ«zs). SlepkavÄ«bas aizliegums ir viena no ā€œantropoloÄ£iskajām konstantēmā€: to, ka nevainÄ«gu cilvēku nedrÄ«kst nogalināt, principa lÄ«menÄ« atzÄ«st pilnÄ«gi visas pasaules tautas un ciltis bez izņēmuma. Protams, dažādām tautām un ciltÄ«m var bÅ«t ļoti dažāda izpratne par to, kurÅ” ir ā€œnevainÄ«gsā€ un kurÅ” nav, kā arÄ« par izņēmumiem, kas no Ŕā principa ir pieļaujami, – tomēr vispārēja principa lÄ«menÄ« Ŕī atziņa ir universāla. ArÄ« individuālā lÄ«menÄ« katrs psihiski un morāli vesels cilvēks to intuitÄ«vi saprot.

MÅ«su Rietumu civilizācija Å”o principu ir izkopusi un attÄ«stÄ«jusi tiktāl, ka tīŔa un aktÄ«va otra cilvēka nonāvēŔana tiek pieļauta tikai trijos gadÄ«jumos: (1) nepiecieÅ”amā aizstāvēŔanās, (2) ienaidnieka nogalināŔana karā un (3) valstiskās kopienas pilnvaroto iestāžu piespriests nāvessods (tur, kur likums to paredz). Turklāt Å”ie trÄ«s izņēmumi nav tulkojami plaÅ”i un ir pakļauti dažādiem nosacÄ«jumiem: piemēram, paÅ”aizsardzÄ«bai ir jābÅ«t samērÄ«gai ar uzbrukumu; kara laikā ir aizliegti nežēlÄ«bas akti un apzināta civiliedzÄ«votāju nonāvēŔana; nāvessodam ir jābÅ«t piespriestam tiesiska un taisnÄ«ga tiesas procesa rezultātā. SvarÄ«gi it tas, ka visos pārējos gadÄ«jumos Ŕāda tīŔa nonāvēŔana tiek kvalificēta kā slepkavÄ«ba un ir sodāma – tātad arÄ« aktÄ«vas slimnieka eitanāzijas gadÄ«jumā. LÄ«dz ar to apgalvojums, ka aktÄ«vās eitanāzijas legalizācija esot ā€œprogresÄ«vsā€ solis, ir absurds. Atļauto tīŔas nogalināŔanas gadÄ«jumu paplaÅ”ināŔana ir solis atpakaļ no civilizācijas barbarisma virzienā, tātad skaidrs un nepārprotams regress.

Personas autonomija un nonāvēŔanas veidi

AktÄ«vās eitanāzijas aizstāvji bieži piesauc personas autonomijas principu, kas nozÄ«mē cilvēka iespēju paÅ”am brÄ«vi pieņemt viņa dzÄ«vi nosakoÅ”us lēmumus – it seviŔķi svarÄ«gus un liktenÄ«gus. Personas autonomija patieŔām ir ļoti svarÄ«ga, taču tā attiecas tikai uz paÅ”a cilvēka personÄ«go rÄ«cÄ«bu: viņŔ pats rÄ«kojas un pats arÄ« uzņemas pilnu atbildÄ«bu par savu rÄ«cÄ«bu. Viena lieta ir paÅ”am izdarÄ«t paÅ”nāvÄ«bu un pavisam cita – pamudināt otru cilvēku veikt slepkavÄ«bu. Tas, ka slepkava nogalina paÅ”u slepkavÄ«bas pasÅ«tÄ«tāju ar viņa piekriÅ”anu, neko nemaina: tā tik un tā paliek slepkavÄ«ba, kas pārkāpj iepriekÅ” minēto nevainÄ«ga cilvēka nogalināŔanas aizlieguma principu.

Pirms vairākiem gadiem dzirdēju kādu dvēseli plosoÅ”u stāstu, kas acÄ«mredzami bija domāts publikas saraudināŔanai un, kā tagad mēdz teikt, ā€œgatavināŔanaiā€ aktÄ«vās eitanāzijas legalizācijas virzienā. Kāda pusmūža sieviete vienā no Eiropas valstÄ«m bija ilgu laiku cietusi no depresijas (un laikam arÄ« citām lÄ«dzÄ«gām kaitēm) un beidzot darÄ«ja sev galu, pārdozējot miega zāles. Viņas radiniece nāca klajā ar traÄ£iskos toņos ieturētu paziņojumu: aizgājēja esot eitanāzijas aizlieguma upuris, jo neesot varējusi cieņpilni doties viņsaulē legālā un komfortablā nāves klÄ«nikā. No veselā saprāta viedokļa Ŕāda sÅ«dzÄ«ba izskatās pagalam absurdi: lai kāda bÅ«tu mÅ«su attieksme pret paÅ”nāvÄ«bu morālajā aspektā, aizgājējai taču bija objektÄ«vi izdevies veiksmÄ«gi sasniegt to paÅ”u iecerēto gala rezultātu paÅ”as spēkiem. Diemžēl Ŕīs nostājas dziļākais psiholoÄ£iskais cēlonis ir pārāk labi saprotams: cilvēks dvēseles dziļumos saprot, ka grasās izdarÄ«t kaut ko morāli nelāgu, un viņam pietrÅ«kst drosmes paÅ”am uzņemties pilnu atbildÄ«bu par Å”o liktenÄ«go soli – kaut vai paÅ”a sirdsapziņas priekŔā. ViņŔ vēlas vismaz daļēji pārlikt Å”o atbildÄ«bu uz citu pleciem: ne tikai ārsta un klÄ«nikas personāla, bet arÄ« likumdevēja, kurÅ” Ŕādu iespēju ir legalizējis, sabiedrÄ«bas, kas to pieļauj, utt.

AktÄ«vā eitanāzija var izpausties nedaudz atŔķirÄ«gos veidos. SkaidrÄ«bas labad Å”oreiz neiedziļināsimies jautājumā par to, vai ir pieļaujama speciāli paÅ”nāvÄ«bai domātu lÄ«dzekļu tirdzniecÄ«ba aptiekās, pa pastu vai tml., lai cilvēks varētu pats brÄ«vi tos iegādāties un pats nonāvēt sevi mājas apstākļos. Vai valstij Ŕāda tirdzniecÄ«ba bÅ«tu jāatļauj vai, gluži otrādi, jāaizliedz un jāapkaro? Atbilde uz Å”o jautājumu ir lielā mērā atkarÄ«ga no tā, vai mēs to principiāli pielÄ«dzinām aktÄ«vajai eitanāzijai vai ne. Å o jautājumu varētu iztirzāt kādā no nākamajām publikācijām; Å”ajā rakstā aplÅ«kosim tikai eitanāziju, kas notiek vai nu ārstniecÄ«bas iestādē, vai pacienta mājās, bet ar medicÄ«nas darbinieka piedalīŔanos.

VienkārŔākais veids ir, kad ārsts ieŔļircina pacientam nāvējoÅ”u zāļu devu – vai nu pēc paÅ”a pacienta lÅ«guma, vai pēc viņa tuvinieku pieprasÄ«juma, ja viņŔ pats ir nesamaņā. Šādos gadÄ«jumos aktÄ«vās eitanāzijas saukÅ”ana par ā€œasistēto paÅ”nāvÄ«buā€ ir maldinoÅ”s eifēmisms; tā nav nekāda ā€œpaÅ”nāvÄ«baā€, bet gan reāla slepkavÄ«ba. Saukt to par ā€œasistēto paÅ”nāvÄ«buā€ ir tikpat absurdi, cik zādzÄ«bu vai laupīŔanu – par ā€œasistēto labdarÄ«buā€.

Mazliet niansētāk izskatās gadÄ«jums, kad ārsts un iestādes palÄ«gpersonāls tikai sagatavo visu nogalināŔanai nepiecieÅ”amo, bet liktenÄ«go soli sper pats pacients – piemēram, nospiežot pogu, kas izraisa nāvējoŔās vielas ieplūŔanu viņa organismā. Å ajā situācijā pacienta nāves tieÅ”ais cēlonis formāli ir viņa paÅ”a, nevis ārsta darbÄ«ba. Tomēr stipri jāŔaubās, vai starp Å”o un iepriekÅ” aprakstÄ«to vienkārŔās un tieŔās slepkavÄ«bas piemēru ir bÅ«tiska morāla atŔķirÄ«ba. Ja cilvēks aptiekā vai pa pastu iegādājas speciālu ā€œeitanāzijas aparātuā€ un pēc tam mājas apstākļos to paÅ”rocÄ«gi pielieto, darÄ«dams sev galu, tad viņŔ principā saglabā pilnÄ«gu un reālu rÄ«cÄ«bas brÄ«vÄ«bu. ViņŔ var jebkurā brÄ«dÄ« bez Ä«paŔām grÅ«tÄ«bām atteikties no savas drÅ«mās ieceres realizēŔanas. Savukārt gadÄ«jumā, kad viss ir demonstratÄ«vi sagatavots un pacientam atliek tikai piespiest pogu vai veikt tamlÄ«dzÄ«gu darbÄ«bu, viņa griba vienmēr ir pakļauta psiholoÄ£iskam spiedienam – sākot kaut vai ar vainas un atbildÄ«bas sajÅ«tu medicÄ«nas personāla priekŔā (ā€œViņi ir strādājuÅ”i un pielikuÅ”i pÅ«les, lai visu organizētuā€) vai tuvinieku priekŔā (ā€œViņi ir speciāli atbraukuÅ”i, lai no manis atvadÄ«tosā€). Pat ja juridiski kvalificēt Ŕādu gadÄ«jumu kā slepkavÄ«bu ir grÅ«ti vai pat neiespējami, morālā ziņā tā maz atŔķiras no parastas slepkavÄ«bas.

Turklāt katrā lietā var bÅ«t arÄ« Ä«paÅ”i apstākļi. Piemēram, ja veselÄ«bas apdroÅ”ināŔanas sabiedrÄ«ba ir atteikusies apmaksāt dārgu ārstēŔanās kursu un tā vietā ir ā€œgādÄ«giā€ piedāvājusi eitanāziju, pacienta lēmums ārsta klātbÅ«tnē nospiest nāvējoŔā aparāta pogu diez vai ir uzskatāms par pilnÄ«gi ā€œbrÄ«vuā€. VispārÄ«gi sakot, pacienta gribas izpaudumu Ŕādās situācijās nevar atzÄ«t par Ä«stu un brÄ«vu. Jo, kā tÅ«lÄ«t redzēsim, cilvēks Ä«sti nemaz nevar vēlēties nomirt.

Neviens negrib mirt

No kurienes vispār ceļas Ŕī Ä«paŔā cieņa pret cilvēka dzÄ«vÄ«bu un slepkavÄ«bas aizlieguma princips, par kuriem pirmÄ«t runāju? Vai to var pamatot tikai ar reliÄ£iskiem apsvērumiem (cilvēks ir radÄ«ts pēc Dieva lÄ«dzÄ«bas, Dievs aizliedz slepkavot, u.tml.), vai tam ir arÄ« kāds racionāls, ā€œsekulārsā€ pamats? Protams, ka Ŕādi racionāli pamati ir. Piemēram, tas, ka dzÄ«vs cilvēks pastāv jeb eksistē nesamērojami augstākā un labākā veidā un lÄ«menÄ«, nekā miris, jo, kamēr viņŔ dzÄ«vo, viņŔ spēj pats sava prāta un gribas vadÄ«bā Ä«stenot neskaitāmas spējÄ«bas, ko nedzÄ«vs Ä·ermenis vairs nespēj. Tātad dzÄ«va cilvēka eksistence jebkurā gadÄ«jumā ir pilnÄ«gāka nekā nedzÄ«va; dzÄ«vs cilvēks nesamērojami vairāk atbilst idejai ā€œbÅ«t cilvēkamā€ nekā miris. TieÅ”i tādēļ mums visiem piemÄ«t paÅ”saglabāŔanās instinkts, un tieÅ”i tādēļ jebkura sabiedrÄ«ba principu lÄ«menÄ« apjauÅ”, ka cilvēka dzÄ«vÄ«ba pati par sevi ir viena no augstākajām vērtÄ«bām, kas ir jāaizsargā. ReliÄ£iski apsvērumi var Å”o vērtÄ«bu skalu grozÄ«t (piemēram, ā€œIr labāk mirt, bet neizdarÄ«t smagu grēku, kas pazudina dvēseliā€), taču tÄ«ri sekulārā perspektÄ«vā nāve ir objektÄ«vi vissliktākā situācija, kādā cilvēks var nonākt. Tas fakts, ka atseviŔķos ārkārtas gadÄ«jumos ir patieŔām labāk nereanimēt smagi slimu pacientu un ļaut viņam paÅ”am mierÄ«gi nomirt, negroza un neietekmē vispārējo postulātu, saskaņā ar kuru dzÄ«vÄ«ba ir labāka par nāvi, un tīŔa dzÄ«vÄ«bas atņemÅ”ana otram cilvēkam ir principiāli aizliegta un sodāma.

Nupat minēto atziņu apstiprina arÄ« tas vienkārÅ”ais fakts, ka neviens cilvēks Ä«stenÄ«bā negrib mirt. Kā mēs tikko redzējām, viena no MÄ«zesa minētajām cilvēka rÄ«cÄ«bas aksiomām, kuru pēc bÅ«tÄ«bas formulēja jau sv. AkvÄ«nas Toms, ir labākās alternatÄ«vas princips: jebkura mÅ«su rÄ«cÄ«ba vienmēr ir mēģinājums aizvietot sliktāku (jeb mazāk apmierinoÅ”u) situāciju ar labāku. Nav Å”aubu, ka, ja cilvēks meklē sev eitanāzijas iespēju, tad viņŔ vērtē savu esoÅ”o situāciju kā ārkārtÄ«gi sliktu. Bet kas tad Ä«sti ir tā ā€œlabākā situācijaā€, kuru viņŔ ar savu rÄ«cÄ«bu cenÅ”as sasniegt? Vai patieŔām nāve? Bet mēs taču tikko redzējām, ka no tÄ«ri sekulāra viedokļa nāve ir vissliktākais, kas var atgadÄ«ties; sliktāk nemaz nevar bÅ«t.

IzdarÄ«sim nelielu teorētisku domu eksperimentu. Iedomāsimies, ka jÅ«s esat labs burvis, kuram ir dota iespēja ar burvju nÅ«jiņas mājienu brÄ«numainā kārtā risināt dažādas problēmas. Pie jums pēc palÄ«dzÄ«bas atnāk četri raudoÅ”i, bēdu sagrauzti cilvēki: uzņēmējs, kurÅ” bankrota un ugunsgrēka dēļ ir zaudējis savu uzņēmumu un visu privāto mantu; jauneklis, kuru ir pametusi viņa mīļotā meitene; jauna sieviete, kuru darbavietā pastāvÄ«gi pazemo un aizskar priekÅ”niece, un vientuļa pensionāre, kura ir zaudējusi interesi par dzÄ«vi. Visi četri lÅ«dz jums viņus ātri un nesāpÄ«gi nonāvēt, ā€œlai izbeigtu Ŕīs cieÅ”anasā€. Un jÅ«s viņiem atbildat tā:

ā€œLabi. Es cienu jÅ«su personÄ«go autonomiju un izvēles brÄ«vÄ«bu un tādēļ izpildīŔu jÅ«su lÅ«gumu. Taču es gribētu piedāvāt katram no jums arÄ« alternatÄ«vu. JÅ«s taču zināt, ka man ir dots varens burvju spēks, un es varu daudz ko mainÄ«t. Uzņēmējam es piedāvāju atdot atpakaļ visu viņa mantu un atjaunot viņa plaukstoÅ”o uzņēmumu. Ja pensionāre piekritÄ«s, viņa jau Å”odien pat satiks cilvēku, kurÅ” pieŔķirs viņas dzÄ«vei jaunu jēgu un ar kuru kopā viņa varēs nodzÄ«vot atlikuÅ”os mūža gadus laimÄ«gi un piepildÄ«ti. Puisim es piedāvāju divus variantus: vai nu viņa mīļotā meitene atgriezÄ«sies pie viņa un viss bÅ«s kā iepriekÅ”, vai arÄ« viņŔ par savu iepriekŔējo mÄ«lu aizmirsÄ«s un atradÄ«s jaunu mÄ«las objektu. Un jaunajai sievietei arÄ« piedāvāju divas iespējas pēc viņas izvēles: vai nu viņas priekÅ”niece pārtaps par jauku un labestÄ«gu cilvēku, vai arÄ« viņa atradÄ«s jaunu, tikpat labu vai pat labāku darbu citur. Padomājiet: vai tas nav tas, ko katrs no jums Ä«stenÄ«bā vēlas? Bet, protams, ja jÅ«s tomēr esat stingri nolēmuÅ”i aiziet no Ŕīs dzÄ«ves, tad es Å”o jÅ«su vēlmi respektēŔu un palÄ«dzēŔu jums ātri nomirt.ā€

Vai patieŔām jÅ«s pieļaujat, ka Å”ie nabaga ļaudis vienotā korÄ« atbildēs: ā€œNē, mums neko no tā nevajag; mēs tik un tā gribam mirt!ā€? Protams, ka nē: izrādÄ«sies, ka Ä«stenÄ«bā viņu vēlēŔanās bija – nevis mirt, bet gan atbrÄ«voties no cieÅ”anām, atrisinot Ŕīs cieÅ”anas izraisoÅ”o dzÄ«ves problēmu. Taču viņi bija pārliecināti (pamatoti vai ne – tas ir cits jautājums), ka cieÅ”anu pamatā esoÅ”o problēmu atrisināt nekādi nevarēs. Tādēļ viņi automātiski izvēlējās lÄ«dzekļu hierarhijā nākamo lÄ«dzekli: izbeigt cieÅ”anas kopā ar dzÄ«vÄ«bu, kas diemžēl izrādās objektÄ«vi sliktākā situācija, kādā cilvēks var nonākt.

Zinātnes progress un ierobežotie resursi

TieÅ”i tas pats attiecas arÄ« uz smagi slimiem cilvēkiem, kuri cieÅ” drausmÄ«gas sāpes un meklē eitanāzijas iespēju. Tas, ko viņi reāli vēlas, ir nevis mirt, bet vairs neciest sāpes. Un Å”ajā brÄ«dÄ« diskusija kļūst ļoti vienkārÅ”a. Å ajā brÄ«dÄ« es atkārtoÅ”u to paÅ”u ā€œmaÄ£iskoā€ izteicienu, kuru tik bieži lieto ā€œprogresÄ«viā€ domājoÅ”i ļaudis: ā€œMēs dzÄ«vojam 21. gadsimtā!ā€. Zinātnes progress ir devis mums jaunas un efektÄ«vas paliatÄ«vās aprÅ«pes tehnoloÄ£ijas un jaunus atsāpināŔanas lÄ«dzekļus (un pie sasniegtā nekādā gadÄ«jumā nedrÄ«kst apstāties; Å”is progress ir obligāti jāturpina). Tātad slimnieka rÄ«cÄ«bā ir lÄ«dzekļi, kas ļauj pilnÄ«gi vai vismaz daļēji novērst sāpju problēmu, pacientu tīŔi nenonāvējot.

Man varētu iebilst, ka Å”iem lÄ«dzekļiem var bÅ«t spēcÄ«gas un kaitÄ«gas blaknes, kas riskē saÄ«sināt pacienta dzÄ«vi. Citiem vārdiem sakot, slimnieks sāpes vairs nejutÄ«s (vai gandrÄ«z nejutÄ«s), taču pretsāpju zāles ātrāk novedÄ«s viņu kapā. Protams, ir dÄ«vaini dzirdēt Ŕādu rÅ«pju pilnu argumentu no oponentiem, kuri ir gatavi Å”o slimnieku nosÅ«tÄ«t uz viņsauli tagad un tÅ«lÄ«t. Tomēr ir jāatbild arÄ« uz to: ja slimnieka nāve netiek paātrināta ar tieÅ”u nodomu, bet iestājas kā uz pacienta stāvokļa uzlaboÅ”anu vērsta ārstniecÄ«bas pasākuma sekundārās jeb blakus sekas, tad Ŕāda situācija no ētiskā viedokļa ir pilnÄ«gi pieņemama: nekāda tīŔa nonāvēŔana Ŕādā gadÄ«jumā nenotiek.

Visbeidzot, ja nekādi pretsāpju lÄ«dzekļi nedarbojas un slimnieks turpina ciest, vienmēr ir iespēja ievadÄ«t viņu mākslÄ«gajā komā vai terminālās sedācijas stāvoklÄ« un ļaut viņam mierÄ«gi nomirt dabiskā ceļā – tad, kad pienāks nolemtais brÄ«dis. Šādā situācijā pacients neko nejÅ«t un tātad arÄ« necieÅ”, bet vienlaikus netiek arÄ« tīŔi nonāvēts. Manuprāt, kopÅ” medicÄ«nas zinātne ir atklājusi un pilnveidojusi Ŕādu iespēju, eitanāzijas aizstāvju spēcÄ«gākais arguments – slimnieka cieÅ”anas – ir saŔķīdis gabalos.

Interesants novērojums: sarunās ar aktÄ«vās eitanāzijas proponentiem esmu vairākkārt minējis Å”o mākslÄ«gās komas iespēju, taču nekādu pārliecinoÅ”i artikulētu atbildi tā arÄ« neesmu saņēmis. Izskatās, ka vienÄ«gais adekvātais iebildums Ŕādam risinājumam ir… tÄ«ri ekonomisks, proti, manis jau minētā ierobežoto resursu aksioma. Citiem vārdiem sakot, mākslÄ«gā komā esoÅ”s cilvēks ir jāuzrauga, jābaro un jāapkopj; viņŔ aizņem vietu un izmaksā naudu. Vai tas ir tā vērts, ja viņŔ tik un tā drÄ«z dosies mūžībā? Vai tā nav ierobežoto resursu nelietderÄ«ga un neracionāla tērēŔana?

Kādēļ ārstēt, ja var noÅ”pricēt?

Kas ir medicÄ«na jeb ārstniecÄ«ba? No ekonomiskā viedokļa tas ir tāds pats pakalpojumu sektors, kā visi citi, un uz to attiecas visas raksta sākumā minētās prakseoloÄ£ijas aksiomas. Taču ārstniecÄ«ba skar cilvēka personas intÄ«mākos aspektus – dzÄ«vÄ«bu un fizisko un psihisko integritāti – un tādēļ Å”ajā cilvēku darbÄ«bas jomā ir daudz vairāk ētisku nosacÄ«jumu un ierobežojumu. Galvenais tabu – absolÅ«tā ā€œsarkanā lÄ«nijaā€ – ir Å”ajā rakstā pastāvÄ«gi minētais un uzsvērtais tīŔas nevainÄ«ga cilvēka nonāvēŔanas aizliegums. MedicÄ«nas jomā tas ir seviŔķi svarÄ«gs, jo pacients atrodas Ä«paÅ”as atkarÄ«bas stāvoklÄ« no ārsta. Ne velti Hipokrata zvēresta klasiskajā versijā ir teikts: ā€œNedoÅ”u nevienam nāvējoÅ”as zāles, ja man to lÅ«gs, un neizteikÅ”u Ŕādu ierosinājumu.ā€ Å ai ā€œsarkanajai lÄ«nijaiā€ ir fundamentāla nozÄ«me: tēlaini izsakoties, ja ārstniecÄ«bas joma ir jÅ«ra vai okeāns, tad tīŔas nonāvēŔanas aizlieguma princips ir kā glābÅ”anas riņķis, kurÅ” tur pacienta galvu virs Å«dens un neļauj viņam nogrimt ekonomisko apsvērumu dzelmē.

Ja mēs aizvācam Å”o glābÅ”anas riņķi un nodzēŔam Å”o sarkano lÄ«niju, tad pacienta dzÄ«vÄ«ba nokļūst praktiski pilnÄ«gā ekonomisko spēku un apsvērumu varā – tā, kā to aprakstÄ«jām raksta sākumā. Pacients kļūst ne vairs par ā€œhomo economicusā€, bet par ā€œres economicaā€ – ekonomisku lietu, t.i., objektu. Ja nonāvēŔanas aizlieguma princips mÄ«kstina piepÅ«les ekonomijas aksiomas un ierobežoto resursu aksiomas praktisko iedarbÄ«bu, tad tā atcelÅ”ana neizbēgami paliek slimnieku tieÅ”i zem Å”o aksiomu trieciena. Ja slimÄ«ba ir Ä«paÅ”i smaga, slimnieks ļoti cieÅ”, bet cerÄ«bas uz atlabÅ”anu ir niecÄ«gas, tad ārstiem rodas leÄ£itÄ«ms pamats pēkŔņi atcerēties, ka slimnÄ«cas gultu skaits ir ierobežots, ka zāles maksā naudu, un vai vispār ir vērts ā€œÄ·Ä“pātiesā€ un tērēt laika resursu, ja pacients tik un tā visdrÄ«zāk neizdzÄ«vos. Šādas paÅ”as pārdomas agri vai vēlu rodas tieÅ”o maksātāju – apdroÅ”ināŔanas sabiedrÄ«bu un valsts budžeta pārvaldÄ«tāju apziņā. Vai ir vērts turpināt Ŕķiest naudu un finansēt Ŕādu ā€œbezcerÄ«guā€ slimnieku uzturēŔanu pie dzÄ«vÄ«bas? MākslÄ«gā koma? Kādas muļķības: tas taču izmaksā pārāk dārgi. ÄŖsi sakot, ja mēs atceļam pastāvoÅ”o juridisko un morālo tabu (ā€œTev nebÅ«s nokautā€), tad savā rupjajā tieÅ”umā kļūst arvien skaidrāk dzirdams jautājums: ā€œKādēļ ārstēt, ja var noÅ”pricēt?ā€

Ja jÅ«s esat bagāts cilvēks vai jums ir mÄ«loÅ”i un gādÄ«gi tuvinieki, tad viss tikko teiktais uz jums neattiecas: jÅ«s ārstēs un par jums rÅ«pēsies lÄ«dz paŔām beigām. Bet ja nu tā nav? Ja jÅ«su ārsts ir Ä«sts cilvēkmÄ«lestÄ«bas varonis un svētais, tad uz jums arÄ« tas neattiecas: par jÅ«su dzÄ«vÄ«bu cÄ«nÄ«sies lÄ«dz paŔām beigām. Bet ja nu tā nav? Kamēr ir spēkā pacienta nonāvēŔanas aizlieguma princips, tas nodroÅ”ina smagi slimo pacientu vienlÄ«dzÄ«bu. Pat ja jÅ«s esat mazturÄ«gs pensionārs vai ubags no pažobeles; pat ja jums ir neiejÅ«tÄ«gi un cietsirdÄ«gi radinieki; pat ja jÅ«su ārsts izrādās sliņķis vai nelietis – jÅ«s varat bÅ«t gandrÄ«z pilnÄ«gi droÅ”s vismaz par to, ka netiksiet tīŔi nogalināts. Pat slikts un nelietÄ«gs ārsts baidās no kriminālatbildÄ«bas par slepkavÄ«bu. Pat slikti un nelietÄ«gi tuvinieki baidās no kriminālatbildÄ«bas par slepkavÄ«bas organizēŔanu vai uzkÅ«dīŔanu uz to. Un, ja konkrēto gadÄ«jumu nevar kvalificēt kā slepkavÄ«bu, ārstam tik un tā var draudēt disciplinārlieta un licences zaudēŔana. Ja aktÄ«vā eitanāzija tiek legalizēta, tad viss Å”is aizsargmehānisms sabrÅ«k.

Mani varētu apsÅ«dzēt krāsu sabiezināŔanā, taču viss, ko saku, likumsakarÄ«gi izriet no prakseoloÄ£ijas atziņām. Atcerēsimies: mÅ«su rÄ«cÄ«bu dažādās dzÄ«ves situācijās vada un ietekmē dažādas rÄ«cÄ«bas motivācijas, kas mÅ«s pamudina kaut ko darÄ«t vai, gluži otrādi, attur no noteiktas darbÄ«bas. Ja aktÄ«vā eitanāzija tiek legalizēta kā vieglākais un vismazāko pūļu patēriņu prasoÅ”ais variants, tad ārstiem objektÄ«vi zÅ«d pamudinājums cÄ«nÄ«ties par Ä«paÅ”i smagi slima pacienta dzÄ«vÄ«bu lÄ«dz galam un vienlaikus rodas pamudinājums pierunāt slimnieku izvēlēties eitanāzijas ceļu. Turklāt ārstam pat nav obligāti jābÅ«t Ä«paÅ”i nelietÄ«gam vai ļaunprātÄ«gam. Tas pats attiecas uz slimnieka Ä£imenes locekļiem: ja aktÄ«vā eitanāzija ir likumā pieļauta iespēja, tad viņiem rodas varens kārdinājums kārtējā slimnÄ«cas apmeklējuma laikā pakļaut savu tuvinieku smalkam vai ne seviŔķi smalkam spiedienam: ā€œTu taču saproti, mums visiem bÅ«s labāk, ja tuā€¦ā€ Jo laiks, nauda un emocionālā piepÅ«le, kurus mēs patērējam savu radinieku labā, taču arÄ« ir ekonomiski resursi! Protams, ne visas Ä£imenes Å”im kārdinājumam sekos – taču daļa noteikti sekos, ja Ŕāda iespēja bÅ«s.

ā€œSlidenā nogāze, slidenā nogāze!ā€

Oponenti noteikti iebildÄ«s, ka aktÄ«vā eitanāzija taču netikÅ”ot atļauta bez nosacÄ«jumiem un dažādiem juridiskiem aizsargmehānismiem, un pateiks, ka es pieļaujot tipisku ā€œslidenās nogāzesā€ kļūdu (slippery slope fallacy – angļu val.). Taču problēma ir nevis otrŔķirÄ«gu nosacÄ«jumu un ierobežojumu, bet gan paÅ”a principa lÄ«menÄ«. Ja mēs atkāpjamies no tīŔas pacienta nonāvēŔanas principiālā aizlieguma, tad nekādi aizsargmehānismi ilgtermiņā nepasargās mÅ«s no iepriekÅ” aprakstÄ«tajām sekām. Kas attiecas uz slideno nogāzi, tad ir pilnÄ«gi dabiski, ka no augÅ”as speciāli pagrÅ«sts priekÅ”mets gāžas un kÅ«leņo pa to lejup; bÅ«tu dÄ«vaini, ja tā nenotiktu.

Oponenti, iespējams, centÄ«sies atkal un atkal izspēlēt emociju kārti, stāstot par konkrētiem traÄ£iskiem atgadÄ«jumiem. Jā, man paÅ”am arÄ« ir zināms viens Ŕāds gadÄ«jums, kad smagi slimas sievas cieÅ”anu iespaidā lÄ«dz neprāta robežai novestais vÄ«rs nosmacēja viņu ar spilvenu. Tomēr Ŕādi piemēri mÅ«su diskusijas ietvaros ir pilnÄ«gi neadekvāti un neko nepierāda. Pirmkārt, legalizētas aktÄ«vās eitanāzijas gadÄ«jumā pacientu nonāvē nevis traÄ£iska izmisuma stāvoklÄ« esoÅ”s tuvinieks, bet gan ārsts, un dara to aukstasinÄ«gi un profesionāli. Otrkārt, Rietumu valstu krimināltiesÄ«bas jau tagad pieļauj niansētu un žēlsirdÄ«gu attieksmi pret Ŕādu tuvinieku. Tiesa var izrādÄ«t viņam pretimnākÅ”anu, piespriežot nosacÄ«tu sodu, vai atzÄ«t viņu par vainÄ«gu, nenosakot sodu, vai vispār atbrÄ«vot no kriminālatbildÄ«bas pastāvÄ«gas vai pārejoÅ”as nepieskaitāmÄ«bas dēļ. To visu var izdarÄ«t, neaizskarot pamatprincipu: tīŔa un aktÄ«va otra cilvēka nonāvēŔana nekādā gadÄ«jumā nav pieļaujama un ir sodāma. TreÅ”kārt, kā jau norādÄ«ju iepriekÅ”, mÅ«sdienu medicÄ«nas zinātnes sasniegumi padara aktÄ«vo eitanāziju kā sāpju problēmas risinājumu par nevajadzÄ«gu. Esmu izvērstā formā paskaidrojis, kā aktÄ«vā eitanāzija izskatās no prakseoloÄ£ijas viedokļa un kādas ir tās nepiecieÅ”amās objektÄ«vās sekas. Rodas jautājums: vai jÅ«s vēlaties dzÄ«vot sabiedrÄ«bā, kurā slimnieka nonāvēŔanas aizlieguma princips ir atcelts un smagi slima pacienta dzÄ«vÄ«ba tiek pakļauta tÄ«ri ekonomisku apsvērumu spēkam, vērtējot to no ierobežoto resursu viedokļa? VarbÅ«t jau esat nopratuÅ”i, ka es to absolÅ«ti nevēlos. Tagad, kad esam pilnÄ«gi apjēguÅ”i un apdomājuÅ”i eitanāzijas problēmas kodolu, kļūst vieglāk vērtēt Å”o problēmu no dažādiem reliÄ£iskiem, medicÄ«niskiem, emocionāliem, morāliem un tamlÄ«dzÄ«giem apsvērumiem. Å o tālāko uzdevumu es atstāju citu autoru ziņā.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: