2021. gada 10. martÄ Saeimas MandÄtu, Ätikas un iesniegumu komisijas locekļu vairÄkums nolÄma neatbalstÄ«t iniciatÄ«vu āPar labu nÄvi ā eitanÄzijas legalizÄcijaā, kuru bija parakstÄ«juÅ”i vairÄk nekÄ 10 000 Latvijas pilsoÅu. Pirms komisijas balsojuma tika uzklausÄ«ti mediÄ·i un Latvijas lielÄko reliÄ£isko konfesiju pÄrstÄvji, kuru attieksme, kopumÄ raugoties, bija vai nu vienkÄrÅ”i noraidoÅ”a, vai asi noraidoÅ”a ā kas arÄ« bija sagaidÄms.
Pret aktÄ«vo eitanÄziju ir daudz argumentu ā gan reliÄ£isku, gan sekulÄru. PatieÅ”Äm, no etimoloÄ£ijas viedokļa vÄrds āeitanÄzijaā ceļas no diviem sengrieÄ·u vÄrdiem: εὠ(ālabs, labiā) un θάναĻĪæĻ (ānÄveā). TaÄu vÄrdkopai ālaba nÄveā (nevis sengrieÄ·u, bet jebkurÄ no dzÄ«vajÄm Rietumu pasaules valodÄm) ir nepÄrprotami reliÄ£iska nokrÄsa. āLaba nÄveā jeb ālabas nÄves svÄtÄ«baā ir kristÄ«gs jÄdziens, kas nozÄ«mÄ kaut ko pavisam konkrÄtu: nevis Ätru un nesÄpÄ«gu nÄvi, bet gan iespÄju Dieva nolemtajÄ brÄ«dÄ« aiziet no Ŕīs dzÄ«ves mūžībÄ ar tÄ«ru, žÄlastÄ«bas stÄvoklÄ« esoÅ”u, no grÄkiem un kaislÄ«bÄm brÄ«vu dvÄseli. Katoļu baznÄ«cÄ pat ir Ä«paÅ”a lÅ«gÅ”ana āpar labas nÄves svÄtÄ«bas dÄvÄÅ”anuā. Es patieÅ”Äm nezinu, vai iniciatÄ«vas autori to ir apzinÄjuÅ”ies. Ja atbilde ir apstiprinoÅ”a, tad jÄsecina, ka viÅi bija izvÄlÄjuÅ”ies klaji provokatÄ«vu taktiku: atklÄti pretstatÄ«t vecajam un āatpalikuÅ”ajamā kristÄ«gajam ālabÄs nÄvesā jÄdzienam savÄjo ā moderno un progresÄ«vo ālabÄs nÄvesā jÄdzienu ar pavisam citu nozÄ«mi. Bet, ja viÅi to neapzinÄjÄs, tad⦠secinÄjums ir tÄds pats: objektÄ«vi raugoties, abu ālabÄs nÄvesā jÄdzienu pretnostatÄ«jums nekur nepazÅ«d; tas joprojÄm atspoguļo divu pretÄju un nesavienojamu filozofiju sadursmi.
ReliÄ£iski un Ätiski argumenti, neapÅ”aubÄmi, ir svarÄ«gi ā lai gan, protams, tÄ«ri reliÄ£iskas dabas apsvÄrumi diez vai spÄs pa Ä«stam pÄrliecinÄt neticÄ«gu klausÄ«tÄju. ManuprÄt, daudzi komentÄtÄji tomÄr nesaskata problÄmas patieso kodolu, kas Ä«stenÄ«bÄ ir ļoti vienkÄrÅ”s. Lai Å”o kodolu ieraudzÄ«tu un apjÄgtu, ir nepiecieÅ”ams uz laiku atlikt malÄ visus reliÄ£iskos, medicÄ«niskos, emocionÄlos, morÄlos un tamlÄ«dzÄ«gus apsvÄrumus un paraudzÄ«ties uz eitanÄzijas problÄmu no viena konkrÄta skatu punkta ā ekonomiskÄ. Uzreiz nomierinÄÅ”u lasÄ«tÄjus: nÄ, tas nav par to, ka āja visi sÄks eitanizÄties, tad no tÄ cietÄ«s Latvijas tautsaimniecÄ«baā ā tik muļķīgus argumentus es nelietoju, tÄdÄļ varat droÅ”i lasÄ«t tÄlÄk. Es ar nodomu saku āatlikt malÄ uz laikuā: reliÄ£iskie, medicÄ«niskie, emocionÄlie, morÄlie un tamlÄ«dzÄ«gie apsvÄrumi arÄ« ir ļoti svarÄ«gi, taÄu tos varÄs izmantot jau pÄc tam, kad bÅ«sim noskaidrojuÅ”i problÄmas kodolu.
Par ko Ä«sti mÄs diskutÄjam?
Vispirms skaidri novilksim mÅ«su diskusijas robežas. PirmkÄrt, Å”eit nav runa par paÅ”nÄvÄ«bu, t.i., aktÄ«vu vai pasÄ«vu rÄ«cÄ«bu, ar kuru cilvÄks apzinÄti pats sev atÅem dzÄ«vÄ«bu ā vienalga, kÄda iemesla dÄļ un kÄdÄ veidÄ tas tiek darÄ«ts. Ja rÄ«cÄ«bspÄjÄ«ga persona pati nolemj sevi nonÄvÄt, tad viÅa pati arÄ« pilnÄ«bÄ uzÅemas atbildÄ«bu par to.
PatieÅ”Äm, var bÅ«t gadÄ«jumi, kad viens cilvÄks noved otru lÄ«dz paÅ”nÄvÄ«bai, cietsirdÄ«gi ar viÅu apejoties vai sistemÄtiski pazemojot viÅa personisko cieÅu; Å”Ädiem gadÄ«jumiem mÅ«su KriminÄllikumÄ ir paredzÄta kriminÄlatbildÄ«ba par ānoveÅ”anu lÄ«dz paÅ”nÄvÄ«baiā. TaÄu arÄ« Å”ÄdÄs situÄcijÄs cietuÅ”ais pats pieÅem liktenÄ«go lÄmumu un pats sevi nonÄvÄ. Lai cik drausmÄ«gi nebÅ«tu lietas apstÄkļi, cietuÅ”ajam vienmÄr ir bijusi iespÄja Å”o soli nespert. TieÅ”i tÄdÄļ likumdevÄjam nÄcÄs izveidot atseviŔķu noziedzÄ«ga nodarÄ«juma sastÄvu ā ānoveÅ”ana lÄ«dz paÅ”nÄvÄ«baiā ā jo kÄ āslepkavÄ«buā vai ālÄ«dzdalÄ«bu slepkavÄ«bÄā to loÄ£iski nav iespÄjams kvalificÄt. SavukÄrt, ja paÅ”nÄvÄ«bu izdara rÄ«cÄ«bnespÄjÄ«ga persona (mazgadÄ«ga, garÄ«gi slima vai tml.), tad juridiski un/vai morÄli atbildÄ«gs principÄ ir tas, kuram, vienkÄrÅ”oti sakot, Ŕī persona bija jÄuzrauga. TaÄu, kÄ jau teicu, par paÅ”nÄvÄ«bu mÄs Å”oreiz nerunÄjam.
OtrkÄrt ā un tas ir ļoti svarÄ«gi ā ir jÄizŔķir aktÄ«vÄ un pasÄ«vÄ eitanÄzija. āPasÄ«vÄ eitanÄzijaā pati par sevi ir strÄ«dÄ«gs un neviennozÄ«mÄ«gs termins; ar to mÄdz apzÄ«mÄt divus visai dažÄdus procesus. TÄ var bÅ«t vienkÄrÅ”a ÄrstniecÄ«bas metožu pielietoÅ”anas ierobežoÅ”ana vai pÄrtraukÅ”ana: ja pacienta atkÄrtota reanimÄÅ”ana draud tikai paildzinÄt neatgriezenisku un mokpilnu agoniju bez reÄlÄm uzlaboÅ”anÄs izredzÄm, Ärsts atsakÄs no reanimÄÅ”anas un ļauj slimniekam mierÄ«gi nomirt. Pret to nekÄdu Ä«paÅ”u Ätisku iebildumu nav. JÄpiebilst, ka no terminoloÄ£ijas viedokļa raugoties, ne visi piekrÄ«t apzÄ«mÄt Å”Ädu situÄciju ar vÄrdu āeitanÄzijaā. No otras puses, par āpasÄ«vo eitanÄzijuā sauc arÄ« kaut ko jÅ«tami atŔķirÄ«gu: ja Ärsti uzskata, ka pacienta smadzenes ir āmiruÅ”asā (apzinÄti lieku Å”o vÄrdu pÄdiÅÄs, jo tas pats par sevi ir lielu strÄ«du priekÅ”mets), tad viÅÅ” tiek vai nu atslÄgts no dzÄ«vÄ«bu uzturoÅ”Äs aparatÅ«ras, vai ā ja nespÄj paÄst un padzerties pats ā burtiski nomÄrdÄts badÄ. Å eit, protams, ir daudz vairÄk nopietnu Ätisku problÄmu, taÄu tÄs mÄs Å”oreiz neaplÅ«kosim.
SavukÄrt aktÄ«vÄ eitanÄzija jeb, kÄ to vÄl mÄdz saukt, āmedicÄ«niski asistÄtÄ paÅ”nÄvÄ«baā nozÄ«mÄ pacienta aktÄ«vu nonÄvÄÅ”anu, kad Ärsts iedod viÅam vai ievada viÅa organismÄ nÄvÄjoÅ”u zÄļu devu tieÅ”Ä nolÅ«kÄ viÅu nogalinÄt. AktÄ«vÄ eitanÄzija notiek vai nu pÄc paÅ”a pacienta pieprasÄ«juma, ja viÅÅ” cieÅ” no pirmŔķietami nedziedinÄmas slimÄ«bas un cieÅ” pirmŔķietami neatvieglojamas mokas (es Ä«paÅ”i uzsveru vÄrdu āpirmŔķietamiā), vai arÄ« pÄc viÅa tuvinieku lÅ«guma, ja viÅÅ” pats nav pie apziÅas. TurpmÄk mÄs runÄsim tikai par Å”o ā aktÄ«vo eitanÄziju.
Visbeidzot, treÅ”kÄrt, noskaidrosim tÄs personas, kuras ir objektÄ«vi ieinteresÄtas (t.i., kurÄm ir kaut kÄda teikÅ”ana) ne tikai vispÄrÄji politiskajÄ jautÄjumÄ par aktÄ«vÄs eitanÄzijas pieļaujamÄ«bu, bet arÄ« par katru individuÄlo aktÄ«vÄs eitanÄzijas aktu. Å Ädas ieinteresÄtÄs personas (vai personu grupas) ir Äetras: (1) pats pacients, (2) viÅa tuvinieki, (3) Ärsts un ÄrstniecÄ«bas iestÄde, (4) tieÅ”ais maksÄtÄjs, t.i., vai nu privÄtais veselÄ«bas apdroÅ”inÄtÄjs, vai valsts, kas maksÄ par ÄrstÄÅ”anu no sava budžeta. Ceturtais punkts ir jÄpatur prÄtÄ; tas ir Ä«paÅ”i svarÄ«gs.
CilvÄka rÄ«cÄ«bas aksiomas un to sekas
Tagad, kÄ pirmÄ«t solÄ«ju, paraudzÄ«simies uz aktÄ«vÄs eitanÄzijas problÄmu no ekonomiskÄ viedokļa. AustrieÅ”u ekonomikas skolas dibinÄtÄjs Ludvigs fon MÄ«zess (Ludwig von Mises, 1881ā1973) savÄ 900 lappuÅ”u traktÄtÄ CilvÄka rÄ«cÄ«ba (Human Action) definÄ ekonomiku kÄ lielÄkas, visaptveroÅ”Äkas zinÄtniskas disciplÄ«nas ā prakseoloÄ£ijas ā atzaru. PrakseoloÄ£ija ir teorÄtiska mÄcÄ«ba par to, kÄ cilvÄki vispÄrÄ«gi rÄ«kojas. TÄ neaizvieto morÄli un Ätiku, bet aplÅ«ko to paÅ”u priekÅ”metu citÄ plaknÄ: morÄles un Ätikas priekÅ”mets ir cilvÄka rÄ«cÄ«bas jÄbÅ«tÄ«ba (t.i., kÄ ir un kÄ nav jÄrÄ«kojas), savukÄrt prakseoloÄ£ija pÄta esÄ«bu: to, kÄ cilvÄki reÄli rÄ«kojas dažÄdÄs situÄcijÄs. Ekonomika ir prakseoloÄ£ijas atzars, kurÅ” pÄta to, kÄ cilvÄki izmanto Ŕīs pasaules ierobežotos resursus savu mÄrÄ·u sasniegÅ”anai.
KÄ jau teorÄtiska mÄcÄ«ba, prakseoloÄ£ija pamatojas uz vairÄkÄm aksiomÄm, kuras MÄ«zess definÄ savÄ darbÄ. MÅ«s Å”obrÄ«d interesÄ Äetras no tÄm, kas ir vai nu apriori loÄ£iski patiesas, vai arÄ« ir atvasinÄmas no pieredzes.
PirmÄ un galvenÄ ir paÅ”as rÄ«cÄ«bas aksioma: cilvÄki rÄ«kojas. Å is apgalvojums varÄtu Ŕķist absolÅ«ti skaidrs un paÅ”saprotams, taÄu austrieÅ”u skolas teorÄtiÄ·i ir snieguÅ”i pamatojumu arÄ« tam. MÄ«zess pamatoja Å”o aksiomu ar atsauci uz Kantu: rÄ«cÄ«bas aksioma ir sintÄtiska apriora tÄze, kas nÄk pirms empÄ«riskÄs pieredzes un ir savÄ bÅ«tÄ«bÄ patiesa. MÄ«zesa skolnieks Marejs RotbÄrds (Murray Rothbard, 1926ā1995) izvÄlÄjÄs citu ceļu ā empÄ«risku. Sekojot Aristotela un sv. AkvÄ«nas Toma piemÄram, viÅÅ” izsecinÄja rÄ«cÄ«bas aksiomu no ikdienas pieredzes datiem. SavukÄrt RotbÄrda skolnieks Hanss-Hermans Hope (Hans-Hermann Hoppe, 1949) izrietina Å”Äda veida aksiomu patiesumu no to neapstrÄ«damÄ«bas: tÄs nemaz nav iespÄjams noliegt, nenonÄkot pretrunÄ paÅ”am ar sevi (t.s. āperformatÄ«vÄ pretrunaā). RÄ«cÄ«bas aksiomas noliegums (mutvÄrdos vai rakstveidÄ) taÄu pats par sevi ir rÄ«cÄ«ba! Ja kÄds saka: āNÄ, cilvÄki nerÄ«kojas!ā, tad uz to uzreiz jÄatbild ar pretjautÄjumu: āBet ko tad jÅ«s paÅ”laik darÄt?ā
OtrÄ aksioma, tÄpat kÄ pirmÄ, ir pamatojama gan apriori racionÄli, gan empÄ«riski. TÄ ir labÄkÄs alternatÄ«vas aksioma. Jebkura mÅ«su rÄ«cÄ«ba vienmÄr ir mÄÄ£inÄjums aizvietot mazÄk apmierinoÅ”u situÄciju ar labÄku, t.i., tÄdu, kas mÅ«s apmierina vairÄk. ArÄ« tad, ja jÅ«s atpūŔaties horizontÄlÄ pozÄ un pagriežaties no vieniem sÄniem uz otriem vai vienkÄrÅ”i pakasÄt sev degungalu ā pat Å”Ädos sÄ«kumos jÅ«su rÄ«cÄ«bas mÄrÄ·is ir novÄrst kaut kÄdu Ä·ermenisku diskomfortu un sasniegt lielÄkas labsajÅ«tas stÄvokli. Å o patiesÄ«bu jau sen pirms MÄ«zesa noformulÄja sv. AkvÄ«nas Toms savÄ darbÄ Summa contra Gentiles: ja rÄ«cÄ«bas subjekts ir pilnÄ«gi vienaldzÄ«gs pret dažÄdÄm alternatÄ«vÄm, tad viÅam nemaz nav pamata izvÄlÄties vienu no tÄm ā un tÄtad vispÄr rÄ«koties.
TreÅ”o aksiomu, kuru apstiprina mÅ«su ikdienas pieredze, varÄtu nosaukt par piepÅ«les ekonomijas jeb āslinkumaā aksiomu. CilvÄks pÄc savas dabas ir slinks dzÄ«vnieks un vienÄdos apstÄkļos vienmÄr izvÄlÄsies mazÄku piepÅ«li; atpÅ«ta ir vispÄrÄ«gi patÄ«kamÄka par darbu. Å Ä« patiesÄ«ba ir visa cilvÄces tehniskÄ progresa dzinulis; televizora pults, lifts un Å«densvada krÄns ir tÄs tuvÄkie un acÄ«mredzamÄkie iemiesojumi. IedomÄsimies, ka jums ir ieradums regulÄri mÄrot kÄjÄm veselu kilometru (un pÄc tam tikpat daudz atpakaļ), lai aizietu lÄ«dz saldÄjuma kioskam un iegÄdÄtos Ä«paÅ”i garŔīgu saldÄjumu. KÄdu dienu tÄds pats kiosks tiek ierÄ«kots tieÅ”i jÅ«su durvju priekÅ”Ä: tas pats uzÅÄmums, tÄ pati saldÄjuma kvalitÄte, tÄs paÅ”as cenas. Protams, ka vispÄrÄjos apstÄkļos jeb ceteris paribus (āvisiem pÄrÄjiem apstÄkļiem paliekot tÄdiem paÅ”iemā ā latÄ«Åu val.) jÅ«s vairs neiesiet uz tÄlo kiosku un pirksiet saldÄjumu tepat savas mÄjas priekÅ”Ä. JÄ, var bÅ«t arÄ« seviŔķi gadÄ«jumi: piemÄram, ja saldÄjuma pÄrdevÄjs ir jÅ«su labs paziÅa un jÅ«s izmantojat Å”o iespÄju, lai ar viÅu papļÄpÄtu. Å Ädos gadÄ«jumos ir jÄkonstatÄ, ka lietas apstÄkļi vairs nav identiski, jo jums ir papildu rÄ«cÄ«bas motivÄcija jeb pamudinÄjums (incentive ā angļu val.), lai turpinÄtu regulÄri mÄrot kÄjÄm Å”os liekos divus kilometrus.
CeturtÄ ir ierobežoto resursu aksioma: mÄs dzÄ«vojam ierobežotu resursu un iespÄju pasaulÄ. TÄ ir patiesÄ«ba, kuru mums sniedz mÅ«su ikdienas pieredze. TurklÄt jÄatceras, ka āresursiā nav tikai nauda, nafta, koksne vai elektrÄ«ba. Galvenie un primÄrie cilvÄka rÄ«cÄ«bÄ esoÅ”ie resursi ir, pirmkÄrt, viÅa Ä·ermenis un, otrkÄrt, laiks un laiktelpa. Un tie neapÅ”aubÄmi ir ierobežoti: jÅ«s nevarat vienlaikus aizÅemt to paÅ”u fizisko telpu, kur jau atrodas cits cilvÄks. JÅ«s nevarat vienlaicÄ«gi lasÄ«t Å”o rakstu savÄ istabÄ RÄ«gÄ un nodarboties ar zemÅ«dens peldÄÅ”anu FranÄu PolinÄzijÄ. Ja runÄjam par naudas resursiem, tad pat ÄŖlonam Maskam un Bilam Geitsam ar visiem viÅu miljardiem banku kontos ir tieÅ”i tik daudz naudas, cik ir, un ne vairÄk.
No visÄm ÄetrÄm iepriekÅ”minÄtajÄm aksiomÄm lÄ«dzÄ«gi matemÄtiskai teorÄmai izriet piektÄ atziÅa: maksas jeb cenas jÄdziens. VÄrdi āmaksaā un ācenaā Å”eit ir saprotami plaÅ”ÄkÄ, nevis tikai finansiÄlÄ nozÄ«mÄ: izvÄloties vienu alternatÄ«vu citu starpÄ, mums ir neizbÄgami jÄatsakÄs no citÄm. Å o smeldzoÅ”o patiesÄ«bu mÄs visi atceramies no bÄrnÄ«bas laikiem: tik ļoti gribas gan paskatÄ«ties interesantu filmu, gan uzspÄlÄt ar draugiem pagalmÄ futbolu⦠bet ir obligÄti jÄizvÄlas kaut kas viens! To labi ilustrÄ franÄu sakÄmvÄrds: āOn ne peut pas avoir le beurre et lāargent du beurreā (āNevar paturÄt gan sviestu, gan naudu par sviestuā). PatieÅ”Äm, jÅ«s nevarat nopirkt veikalÄ sviesta paku, vienlaikus nezaudÄjot attiecÄ«gu naudas summu no jÅ«su maciÅa vai bankas konta.
Un no maksas jeb cenas jÄdziena izriet jau kaut kas konkrÄtÄks: mÄrÄ·u hierarhija, bet no tÄs ā dilstoÅ”Äs marginÄlÄs noderÄ«bas likums, kas ir viens no austrieÅ”u ekonomikas skolas pamatpostulÄtiem. TaÄu Å”eit es savu izklÄstu beigÅ”u, jo visas tikko izklÄstÄ«tÄs atziÅas mÅ«su diskusijas mÄrÄ·iem ir pilnÄ«gi pietiekamas. Tagad Å”o atziÅu gaismÄ ā ācaur austrieÅ”u brillÄmā ā paraudzÄ«simies uz Ŕīs diskusijas pamatpriekÅ”metu ā aktÄ«vo eitanÄziju.
āTev nebÅ«s nokautā
AustrieÅ”u ekonomikas skolas sekotÄjiem bieži ā un absolÅ«ti netaisnÄ«gi un nepelnÄ«ti ā pÄrmet āmateriÄlistisku un mantkÄrÄ«guā skatÄ«jumu uz pasauli. Tas vienkÄrÅ”i neatbilst patiesÄ«bai. Viens no austrieÅ”u skolas cÄluma un diženuma stÅ«rakmeÅiem ir tas, ka tÄ savas analÄ«zes vajadzÄ«bÄm nevis uzbur kaut kÄdu abstraktu āhomo economicusā tÄlu, bet gan uzlÅ«ko cilvÄkus tÄdus, kÄdi viÅi reÄli un objektÄ«vi ir. Un reÄli un objektÄ«vi cilvÄkiem ir ne tikai Å”auri ekonomiskas intereses. Lai apmierinÄtu mÅ«su materiÄlÄs vajadzÄ«bas, nav izgudrots nekas labÄks par brÄ«vo tirgu ā taÄu cilvÄkam kÄ bÅ«tnei ir ne tikai materiÄlas vajadzÄ«bas. MÄ«lestÄ«ba, Ä£imene, draudzÄ«ba, gods un cieÅa, tautiskas jÅ«tas, tikumi, daile, prieks ā tÄs visas ir vÄrtÄ«bas, kas cilvÄku vairÄkumam ir dÄrgas, un tas ir obligÄti jÄievÄro.
Viena no Å”ÄdÄm vÄrtÄ«bÄm ir cieÅa pret cilvÄka dzÄ«vÄ«bu un slepkavÄ«bas aizliegums. KriminÄllikuma pants par slepkavÄ«bas sodīŔanu nav vienkÄrÅ”a likumdevÄja iedoma: tas kodificÄ un konkretizÄ to paÅ”u vispÄrcilvÄcisko postulÄtu, kas cita starpÄ ir atrodams arÄ« BÄ«beles Dekaloga bauslÄ«: āTev nebÅ«s nokautā (pareizÄk sakot ā āTev nebÅ«s noslepkavotā, ierastais latvieÅ”u tulkojums no senebreju valodas nav precÄ«zs). SlepkavÄ«bas aizliegums ir viena no āantropoloÄ£iskajÄm konstantÄmā: to, ka nevainÄ«gu cilvÄku nedrÄ«kst nogalinÄt, principa lÄ«menÄ« atzÄ«st pilnÄ«gi visas pasaules tautas un ciltis bez izÅÄmuma. Protams, dažÄdÄm tautÄm un ciltÄ«m var bÅ«t ļoti dažÄda izpratne par to, kurÅ” ir ānevainÄ«gsā un kurÅ” nav, kÄ arÄ« par izÅÄmumiem, kas no Å”Ä principa ir pieļaujami, ā tomÄr vispÄrÄja principa lÄ«menÄ« Ŕī atziÅa ir universÄla. ArÄ« individuÄlÄ lÄ«menÄ« katrs psihiski un morÄli vesels cilvÄks to intuitÄ«vi saprot.
MÅ«su Rietumu civilizÄcija Å”o principu ir izkopusi un attÄ«stÄ«jusi tiktÄl, ka tīŔa un aktÄ«va otra cilvÄka nonÄvÄÅ”ana tiek pieļauta tikai trijos gadÄ«jumos: (1) nepiecieÅ”amÄ aizstÄvÄÅ”anÄs, (2) ienaidnieka nogalinÄÅ”ana karÄ un (3) valstiskÄs kopienas pilnvaroto iestÄžu piespriests nÄvessods (tur, kur likums to paredz). TurklÄt Å”ie trÄ«s izÅÄmumi nav tulkojami plaÅ”i un ir pakļauti dažÄdiem nosacÄ«jumiem: piemÄram, paÅ”aizsardzÄ«bai ir jÄbÅ«t samÄrÄ«gai ar uzbrukumu; kara laikÄ ir aizliegti nežÄlÄ«bas akti un apzinÄta civiliedzÄ«votÄju nonÄvÄÅ”ana; nÄvessodam ir jÄbÅ«t piespriestam tiesiska un taisnÄ«ga tiesas procesa rezultÄtÄ. SvarÄ«gi it tas, ka visos pÄrÄjos gadÄ«jumos Å”Äda tīŔa nonÄvÄÅ”ana tiek kvalificÄta kÄ slepkavÄ«ba un ir sodÄma ā tÄtad arÄ« aktÄ«vas slimnieka eitanÄzijas gadÄ«jumÄ. LÄ«dz ar to apgalvojums, ka aktÄ«vÄs eitanÄzijas legalizÄcija esot āprogresÄ«vsā solis, ir absurds. Atļauto tīŔas nogalinÄÅ”anas gadÄ«jumu paplaÅ”inÄÅ”ana ir solis atpakaļ no civilizÄcijas barbarisma virzienÄ, tÄtad skaidrs un nepÄrprotams regress.
Personas autonomija un nonÄvÄÅ”anas veidi
AktÄ«vÄs eitanÄzijas aizstÄvji bieži piesauc personas autonomijas principu, kas nozÄ«mÄ cilvÄka iespÄju paÅ”am brÄ«vi pieÅemt viÅa dzÄ«vi nosakoÅ”us lÄmumus ā it seviŔķi svarÄ«gus un liktenÄ«gus. Personas autonomija patieÅ”Äm ir ļoti svarÄ«ga, taÄu tÄ attiecas tikai uz paÅ”a cilvÄka personÄ«go rÄ«cÄ«bu: viÅÅ” pats rÄ«kojas un pats arÄ« uzÅemas pilnu atbildÄ«bu par savu rÄ«cÄ«bu. Viena lieta ir paÅ”am izdarÄ«t paÅ”nÄvÄ«bu un pavisam cita ā pamudinÄt otru cilvÄku veikt slepkavÄ«bu. Tas, ka slepkava nogalina paÅ”u slepkavÄ«bas pasÅ«tÄ«tÄju ar viÅa piekriÅ”anu, neko nemaina: tÄ tik un tÄ paliek slepkavÄ«ba, kas pÄrkÄpj iepriekÅ” minÄto nevainÄ«ga cilvÄka nogalinÄÅ”anas aizlieguma principu.

Pirms vairÄkiem gadiem dzirdÄju kÄdu dvÄseli plosoÅ”u stÄstu, kas acÄ«mredzami bija domÄts publikas saraudinÄÅ”anai un, kÄ tagad mÄdz teikt, āgatavinÄÅ”anaiā aktÄ«vÄs eitanÄzijas legalizÄcijas virzienÄ. KÄda pusmūža sieviete vienÄ no Eiropas valstÄ«m bija ilgu laiku cietusi no depresijas (un laikam arÄ« citÄm lÄ«dzÄ«gÄm kaitÄm) un beidzot darÄ«ja sev galu, pÄrdozÄjot miega zÄles. ViÅas radiniece nÄca klajÄ ar traÄ£iskos toÅos ieturÄtu paziÅojumu: aizgÄjÄja esot eitanÄzijas aizlieguma upuris, jo neesot varÄjusi cieÅpilni doties viÅsaulÄ legÄlÄ un komfortablÄ nÄves klÄ«nikÄ. No veselÄ saprÄta viedokļa Å”Äda sÅ«dzÄ«ba izskatÄs pagalam absurdi: lai kÄda bÅ«tu mÅ«su attieksme pret paÅ”nÄvÄ«bu morÄlajÄ aspektÄ, aizgÄjÄjai taÄu bija objektÄ«vi izdevies veiksmÄ«gi sasniegt to paÅ”u iecerÄto gala rezultÄtu paÅ”as spÄkiem. DiemžÄl Ŕīs nostÄjas dziļÄkais psiholoÄ£iskais cÄlonis ir pÄrÄk labi saprotams: cilvÄks dvÄseles dziļumos saprot, ka grasÄs izdarÄ«t kaut ko morÄli nelÄgu, un viÅam pietrÅ«kst drosmes paÅ”am uzÅemties pilnu atbildÄ«bu par Å”o liktenÄ«go soli ā kaut vai paÅ”a sirdsapziÅas priekÅ”Ä. ViÅÅ” vÄlas vismaz daļÄji pÄrlikt Å”o atbildÄ«bu uz citu pleciem: ne tikai Ärsta un klÄ«nikas personÄla, bet arÄ« likumdevÄja, kurÅ” Å”Ädu iespÄju ir legalizÄjis, sabiedrÄ«bas, kas to pieļauj, utt.
AktÄ«vÄ eitanÄzija var izpausties nedaudz atŔķirÄ«gos veidos. SkaidrÄ«bas labad Å”oreiz neiedziļinÄsimies jautÄjumÄ par to, vai ir pieļaujama speciÄli paÅ”nÄvÄ«bai domÄtu lÄ«dzekļu tirdzniecÄ«ba aptiekÄs, pa pastu vai tml., lai cilvÄks varÄtu pats brÄ«vi tos iegÄdÄties un pats nonÄvÄt sevi mÄjas apstÄkļos. Vai valstij Å”Äda tirdzniecÄ«ba bÅ«tu jÄatļauj vai, gluži otrÄdi, jÄaizliedz un jÄapkaro? Atbilde uz Å”o jautÄjumu ir lielÄ mÄrÄ atkarÄ«ga no tÄ, vai mÄs to principiÄli pielÄ«dzinÄm aktÄ«vajai eitanÄzijai vai ne. Å o jautÄjumu varÄtu iztirzÄt kÄdÄ no nÄkamajÄm publikÄcijÄm; Å”ajÄ rakstÄ aplÅ«kosim tikai eitanÄziju, kas notiek vai nu ÄrstniecÄ«bas iestÄdÄ, vai pacienta mÄjÄs, bet ar medicÄ«nas darbinieka piedalīŔanos.
VienkÄrÅ”Äkais veids ir, kad Ärsts ieŔļircina pacientam nÄvÄjoÅ”u zÄļu devu ā vai nu pÄc paÅ”a pacienta lÅ«guma, vai pÄc viÅa tuvinieku pieprasÄ«juma, ja viÅÅ” pats ir nesamaÅÄ. Å Ädos gadÄ«jumos aktÄ«vÄs eitanÄzijas saukÅ”ana par āasistÄto paÅ”nÄvÄ«buā ir maldinoÅ”s eifÄmisms; tÄ nav nekÄda āpaÅ”nÄvÄ«baā, bet gan reÄla slepkavÄ«ba. Saukt to par āasistÄto paÅ”nÄvÄ«buā ir tikpat absurdi, cik zÄdzÄ«bu vai laupīŔanu ā par āasistÄto labdarÄ«buā.
Mazliet niansÄtÄk izskatÄs gadÄ«jums, kad Ärsts un iestÄdes palÄ«gpersonÄls tikai sagatavo visu nogalinÄÅ”anai nepiecieÅ”amo, bet liktenÄ«go soli sper pats pacients ā piemÄram, nospiežot pogu, kas izraisa nÄvÄjoÅ”Äs vielas ieplūŔanu viÅa organismÄ. Å ajÄ situÄcijÄ pacienta nÄves tieÅ”ais cÄlonis formÄli ir viÅa paÅ”a, nevis Ärsta darbÄ«ba. TomÄr stipri jÄÅ”aubÄs, vai starp Å”o un iepriekÅ” aprakstÄ«to vienkÄrÅ”Äs un tieÅ”Äs slepkavÄ«bas piemÄru ir bÅ«tiska morÄla atŔķirÄ«ba. Ja cilvÄks aptiekÄ vai pa pastu iegÄdÄjas speciÄlu āeitanÄzijas aparÄtuā un pÄc tam mÄjas apstÄkļos to paÅ”rocÄ«gi pielieto, darÄ«dams sev galu, tad viÅÅ” principÄ saglabÄ pilnÄ«gu un reÄlu rÄ«cÄ«bas brÄ«vÄ«bu. ViÅÅ” var jebkurÄ brÄ«dÄ« bez Ä«paÅ”Äm grÅ«tÄ«bÄm atteikties no savas drÅ«mÄs ieceres realizÄÅ”anas. SavukÄrt gadÄ«jumÄ, kad viss ir demonstratÄ«vi sagatavots un pacientam atliek tikai piespiest pogu vai veikt tamlÄ«dzÄ«gu darbÄ«bu, viÅa griba vienmÄr ir pakļauta psiholoÄ£iskam spiedienam ā sÄkot kaut vai ar vainas un atbildÄ«bas sajÅ«tu medicÄ«nas personÄla priekÅ”Ä (āViÅi ir strÄdÄjuÅ”i un pielikuÅ”i pÅ«les, lai visu organizÄtuā) vai tuvinieku priekÅ”Ä (āViÅi ir speciÄli atbraukuÅ”i, lai no manis atvadÄ«tosā). Pat ja juridiski kvalificÄt Å”Ädu gadÄ«jumu kÄ slepkavÄ«bu ir grÅ«ti vai pat neiespÄjami, morÄlÄ ziÅÄ tÄ maz atŔķiras no parastas slepkavÄ«bas.
TurklÄt katrÄ lietÄ var bÅ«t arÄ« Ä«paÅ”i apstÄkļi. PiemÄram, ja veselÄ«bas apdroÅ”inÄÅ”anas sabiedrÄ«ba ir atteikusies apmaksÄt dÄrgu ÄrstÄÅ”anÄs kursu un tÄ vietÄ ir āgÄdÄ«giā piedÄvÄjusi eitanÄziju, pacienta lÄmums Ärsta klÄtbÅ«tnÄ nospiest nÄvÄjoÅ”Ä aparÄta pogu diez vai ir uzskatÄms par pilnÄ«gi ābrÄ«vuā. VispÄrÄ«gi sakot, pacienta gribas izpaudumu Å”ÄdÄs situÄcijÄs nevar atzÄ«t par Ä«stu un brÄ«vu. Jo, kÄ tÅ«lÄ«t redzÄsim, cilvÄks Ä«sti nemaz nevar vÄlÄties nomirt.
Neviens negrib mirt
No kurienes vispÄr ceļas Ŕī Ä«paÅ”Ä cieÅa pret cilvÄka dzÄ«vÄ«bu un slepkavÄ«bas aizlieguma princips, par kuriem pirmÄ«t runÄju? Vai to var pamatot tikai ar reliÄ£iskiem apsvÄrumiem (cilvÄks ir radÄ«ts pÄc Dieva lÄ«dzÄ«bas, Dievs aizliedz slepkavot, u.tml.), vai tam ir arÄ« kÄds racionÄls, āsekulÄrsā pamats? Protams, ka Å”Ädi racionÄli pamati ir. PiemÄram, tas, ka dzÄ«vs cilvÄks pastÄv jeb eksistÄ nesamÄrojami augstÄkÄ un labÄkÄ veidÄ un lÄ«menÄ«, nekÄ miris, jo, kamÄr viÅÅ” dzÄ«vo, viÅÅ” spÄj pats sava prÄta un gribas vadÄ«bÄ Ä«stenot neskaitÄmas spÄjÄ«bas, ko nedzÄ«vs Ä·ermenis vairs nespÄj. TÄtad dzÄ«va cilvÄka eksistence jebkurÄ gadÄ«jumÄ ir pilnÄ«gÄka nekÄ nedzÄ«va; dzÄ«vs cilvÄks nesamÄrojami vairÄk atbilst idejai ābÅ«t cilvÄkamā nekÄ miris. TieÅ”i tÄdÄļ mums visiem piemÄ«t paÅ”saglabÄÅ”anÄs instinkts, un tieÅ”i tÄdÄļ jebkura sabiedrÄ«ba principu lÄ«menÄ« apjauÅ”, ka cilvÄka dzÄ«vÄ«ba pati par sevi ir viena no augstÄkajÄm vÄrtÄ«bÄm, kas ir jÄaizsargÄ. ReliÄ£iski apsvÄrumi var Å”o vÄrtÄ«bu skalu grozÄ«t (piemÄram, āIr labÄk mirt, bet neizdarÄ«t smagu grÄku, kas pazudina dvÄseliā), taÄu tÄ«ri sekulÄrÄ perspektÄ«vÄ nÄve ir objektÄ«vi vissliktÄkÄ situÄcija, kÄdÄ cilvÄks var nonÄkt. Tas fakts, ka atseviŔķos ÄrkÄrtas gadÄ«jumos ir patieÅ”Äm labÄk nereanimÄt smagi slimu pacientu un ļaut viÅam paÅ”am mierÄ«gi nomirt, negroza un neietekmÄ vispÄrÄjo postulÄtu, saskaÅÄ ar kuru dzÄ«vÄ«ba ir labÄka par nÄvi, un tīŔa dzÄ«vÄ«bas atÅemÅ”ana otram cilvÄkam ir principiÄli aizliegta un sodÄma.
Nupat minÄto atziÅu apstiprina arÄ« tas vienkÄrÅ”ais fakts, ka neviens cilvÄks Ä«stenÄ«bÄ negrib mirt. KÄ mÄs tikko redzÄjÄm, viena no MÄ«zesa minÄtajÄm cilvÄka rÄ«cÄ«bas aksiomÄm, kuru pÄc bÅ«tÄ«bas formulÄja jau sv. AkvÄ«nas Toms, ir labÄkÄs alternatÄ«vas princips: jebkura mÅ«su rÄ«cÄ«ba vienmÄr ir mÄÄ£inÄjums aizvietot sliktÄku (jeb mazÄk apmierinoÅ”u) situÄciju ar labÄku. Nav Å”aubu, ka, ja cilvÄks meklÄ sev eitanÄzijas iespÄju, tad viÅÅ” vÄrtÄ savu esoÅ”o situÄciju kÄ ÄrkÄrtÄ«gi sliktu. Bet kas tad Ä«sti ir tÄ ālabÄkÄ situÄcijaā, kuru viÅÅ” ar savu rÄ«cÄ«bu cenÅ”as sasniegt? Vai patieÅ”Äm nÄve? Bet mÄs taÄu tikko redzÄjÄm, ka no tÄ«ri sekulÄra viedokļa nÄve ir vissliktÄkais, kas var atgadÄ«ties; sliktÄk nemaz nevar bÅ«t.
IzdarÄ«sim nelielu teorÄtisku domu eksperimentu. IedomÄsimies, ka jÅ«s esat labs burvis, kuram ir dota iespÄja ar burvju nÅ«jiÅas mÄjienu brÄ«numainÄ kÄrtÄ risinÄt dažÄdas problÄmas. Pie jums pÄc palÄ«dzÄ«bas atnÄk Äetri raudoÅ”i, bÄdu sagrauzti cilvÄki: uzÅÄmÄjs, kurÅ” bankrota un ugunsgrÄka dÄļ ir zaudÄjis savu uzÅÄmumu un visu privÄto mantu; jauneklis, kuru ir pametusi viÅa mīļotÄ meitene; jauna sieviete, kuru darbavietÄ pastÄvÄ«gi pazemo un aizskar priekÅ”niece, un vientuļa pensionÄre, kura ir zaudÄjusi interesi par dzÄ«vi. Visi Äetri lÅ«dz jums viÅus Ätri un nesÄpÄ«gi nonÄvÄt, ālai izbeigtu Ŕīs cieÅ”anasā. Un jÅ«s viÅiem atbildat tÄ:
āLabi. Es cienu jÅ«su personÄ«go autonomiju un izvÄles brÄ«vÄ«bu un tÄdÄļ izpildīŔu jÅ«su lÅ«gumu. TaÄu es gribÄtu piedÄvÄt katram no jums arÄ« alternatÄ«vu. JÅ«s taÄu zinÄt, ka man ir dots varens burvju spÄks, un es varu daudz ko mainÄ«t. UzÅÄmÄjam es piedÄvÄju atdot atpakaļ visu viÅa mantu un atjaunot viÅa plaukstoÅ”o uzÅÄmumu. Ja pensionÄre piekritÄ«s, viÅa jau Å”odien pat satiks cilvÄku, kurÅ” pieŔķirs viÅas dzÄ«vei jaunu jÄgu un ar kuru kopÄ viÅa varÄs nodzÄ«vot atlikuÅ”os mūža gadus laimÄ«gi un piepildÄ«ti. Puisim es piedÄvÄju divus variantus: vai nu viÅa mīļotÄ meitene atgriezÄ«sies pie viÅa un viss bÅ«s kÄ iepriekÅ”, vai arÄ« viÅÅ” par savu iepriekÅ”Äjo mÄ«lu aizmirsÄ«s un atradÄ«s jaunu mÄ«las objektu. Un jaunajai sievietei arÄ« piedÄvÄju divas iespÄjas pÄc viÅas izvÄles: vai nu viÅas priekÅ”niece pÄrtaps par jauku un labestÄ«gu cilvÄku, vai arÄ« viÅa atradÄ«s jaunu, tikpat labu vai pat labÄku darbu citur. PadomÄjiet: vai tas nav tas, ko katrs no jums Ä«stenÄ«bÄ vÄlas? Bet, protams, ja jÅ«s tomÄr esat stingri nolÄmuÅ”i aiziet no Ŕīs dzÄ«ves, tad es Å”o jÅ«su vÄlmi respektÄÅ”u un palÄ«dzÄÅ”u jums Ätri nomirt.ā
Vai patieÅ”Äm jÅ«s pieļaujat, ka Å”ie nabaga ļaudis vienotÄ korÄ« atbildÄs: āNÄ, mums neko no tÄ nevajag; mÄs tik un tÄ gribam mirt!ā? Protams, ka nÄ: izrÄdÄ«sies, ka Ä«stenÄ«bÄ viÅu vÄlÄÅ”anÄs bija ā nevis mirt, bet gan atbrÄ«voties no cieÅ”anÄm, atrisinot Ŕīs cieÅ”anas izraisoÅ”o dzÄ«ves problÄmu. TaÄu viÅi bija pÄrliecinÄti (pamatoti vai ne ā tas ir cits jautÄjums), ka cieÅ”anu pamatÄ esoÅ”o problÄmu atrisinÄt nekÄdi nevarÄs. TÄdÄļ viÅi automÄtiski izvÄlÄjÄs lÄ«dzekļu hierarhijÄ nÄkamo lÄ«dzekli: izbeigt cieÅ”anas kopÄ ar dzÄ«vÄ«bu, kas diemžÄl izrÄdÄs objektÄ«vi sliktÄkÄ situÄcija, kÄdÄ cilvÄks var nonÄkt.
ZinÄtnes progress un ierobežotie resursi
TieÅ”i tas pats attiecas arÄ« uz smagi slimiem cilvÄkiem, kuri cieÅ” drausmÄ«gas sÄpes un meklÄ eitanÄzijas iespÄju. Tas, ko viÅi reÄli vÄlas, ir nevis mirt, bet vairs neciest sÄpes. Un Å”ajÄ brÄ«dÄ« diskusija kļūst ļoti vienkÄrÅ”a. Å ajÄ brÄ«dÄ« es atkÄrtoÅ”u to paÅ”u āmaÄ£iskoā izteicienu, kuru tik bieži lieto āprogresÄ«viā domÄjoÅ”i ļaudis: āMÄs dzÄ«vojam 21. gadsimtÄ!ā. ZinÄtnes progress ir devis mums jaunas un efektÄ«vas paliatÄ«vÄs aprÅ«pes tehnoloÄ£ijas un jaunus atsÄpinÄÅ”anas lÄ«dzekļus (un pie sasniegtÄ nekÄdÄ gadÄ«jumÄ nedrÄ«kst apstÄties; Å”is progress ir obligÄti jÄturpina). TÄtad slimnieka rÄ«cÄ«bÄ ir lÄ«dzekļi, kas ļauj pilnÄ«gi vai vismaz daļÄji novÄrst sÄpju problÄmu, pacientu tīŔi nenonÄvÄjot.
Man varÄtu iebilst, ka Å”iem lÄ«dzekļiem var bÅ«t spÄcÄ«gas un kaitÄ«gas blaknes, kas riskÄ saÄ«sinÄt pacienta dzÄ«vi. Citiem vÄrdiem sakot, slimnieks sÄpes vairs nejutÄ«s (vai gandrÄ«z nejutÄ«s), taÄu pretsÄpju zÄles ÄtrÄk novedÄ«s viÅu kapÄ. Protams, ir dÄ«vaini dzirdÄt Å”Ädu rÅ«pju pilnu argumentu no oponentiem, kuri ir gatavi Å”o slimnieku nosÅ«tÄ«t uz viÅsauli tagad un tÅ«lÄ«t. TomÄr ir jÄatbild arÄ« uz to: ja slimnieka nÄve netiek paÄtrinÄta ar tieÅ”u nodomu, bet iestÄjas kÄ uz pacienta stÄvokļa uzlaboÅ”anu vÄrsta ÄrstniecÄ«bas pasÄkuma sekundÄrÄs jeb blakus sekas, tad Å”Äda situÄcija no ÄtiskÄ viedokļa ir pilnÄ«gi pieÅemama: nekÄda tīŔa nonÄvÄÅ”ana Å”ÄdÄ gadÄ«jumÄ nenotiek.
Visbeidzot, ja nekÄdi pretsÄpju lÄ«dzekļi nedarbojas un slimnieks turpina ciest, vienmÄr ir iespÄja ievadÄ«t viÅu mÄkslÄ«gajÄ komÄ vai terminÄlÄs sedÄcijas stÄvoklÄ« un ļaut viÅam mierÄ«gi nomirt dabiskÄ ceÄ¼Ä ā tad, kad pienÄks nolemtais brÄ«dis. Å ÄdÄ situÄcijÄ pacients neko nejÅ«t un tÄtad arÄ« necieÅ”, bet vienlaikus netiek arÄ« tīŔi nonÄvÄts. ManuprÄt, kopÅ” medicÄ«nas zinÄtne ir atklÄjusi un pilnveidojusi Å”Ädu iespÄju, eitanÄzijas aizstÄvju spÄcÄ«gÄkais arguments ā slimnieka cieÅ”anas ā ir saŔķīdis gabalos.
Interesants novÄrojums: sarunÄs ar aktÄ«vÄs eitanÄzijas proponentiem esmu vairÄkkÄrt minÄjis Å”o mÄkslÄ«gÄs komas iespÄju, taÄu nekÄdu pÄrliecinoÅ”i artikulÄtu atbildi tÄ arÄ« neesmu saÅÄmis. IzskatÄs, ka vienÄ«gais adekvÄtais iebildums Å”Ädam risinÄjumam ir⦠tÄ«ri ekonomisks, proti, manis jau minÄtÄ ierobežoto resursu aksioma. Citiem vÄrdiem sakot, mÄkslÄ«gÄ komÄ esoÅ”s cilvÄks ir jÄuzrauga, jÄbaro un jÄapkopj; viÅÅ” aizÅem vietu un izmaksÄ naudu. Vai tas ir tÄ vÄrts, ja viÅÅ” tik un tÄ drÄ«z dosies mūžībÄ? Vai tÄ nav ierobežoto resursu nelietderÄ«ga un neracionÄla tÄrÄÅ”ana?
KÄdÄļ ÄrstÄt, ja var noÅ”pricÄt?
Kas ir medicÄ«na jeb ÄrstniecÄ«ba? No ekonomiskÄ viedokļa tas ir tÄds pats pakalpojumu sektors, kÄ visi citi, un uz to attiecas visas raksta sÄkumÄ minÄtÄs prakseoloÄ£ijas aksiomas. TaÄu ÄrstniecÄ«ba skar cilvÄka personas intÄ«mÄkos aspektus ā dzÄ«vÄ«bu un fizisko un psihisko integritÄti ā un tÄdÄļ Å”ajÄ cilvÄku darbÄ«bas jomÄ ir daudz vairÄk Ätisku nosacÄ«jumu un ierobežojumu. Galvenais tabu ā absolÅ«tÄ āsarkanÄ lÄ«nijaā ā ir Å”ajÄ rakstÄ pastÄvÄ«gi minÄtais un uzsvÄrtais tīŔas nevainÄ«ga cilvÄka nonÄvÄÅ”anas aizliegums. MedicÄ«nas jomÄ tas ir seviŔķi svarÄ«gs, jo pacients atrodas Ä«paÅ”as atkarÄ«bas stÄvoklÄ« no Ärsta. Ne velti Hipokrata zvÄresta klasiskajÄ versijÄ ir teikts: āNedoÅ”u nevienam nÄvÄjoÅ”as zÄles, ja man to lÅ«gs, un neizteikÅ”u Å”Ädu ierosinÄjumu.ā Å ai āsarkanajai lÄ«nijaiā ir fundamentÄla nozÄ«me: tÄlaini izsakoties, ja ÄrstniecÄ«bas joma ir jÅ«ra vai okeÄns, tad tīŔas nonÄvÄÅ”anas aizlieguma princips ir kÄ glÄbÅ”anas riÅÄ·is, kurÅ” tur pacienta galvu virs Å«dens un neļauj viÅam nogrimt ekonomisko apsvÄrumu dzelmÄ.
Ja mÄs aizvÄcam Å”o glÄbÅ”anas riÅÄ·i un nodzÄÅ”am Å”o sarkano lÄ«niju, tad pacienta dzÄ«vÄ«ba nokļūst praktiski pilnÄ«gÄ ekonomisko spÄku un apsvÄrumu varÄ ā tÄ, kÄ to aprakstÄ«jÄm raksta sÄkumÄ. Pacients kļūst ne vairs par āhomo economicusā, bet par āres economicaā ā ekonomisku lietu, t.i., objektu. Ja nonÄvÄÅ”anas aizlieguma princips mÄ«kstina piepÅ«les ekonomijas aksiomas un ierobežoto resursu aksiomas praktisko iedarbÄ«bu, tad tÄ atcelÅ”ana neizbÄgami paliek slimnieku tieÅ”i zem Å”o aksiomu trieciena. Ja slimÄ«ba ir Ä«paÅ”i smaga, slimnieks ļoti cieÅ”, bet cerÄ«bas uz atlabÅ”anu ir niecÄ«gas, tad Ärstiem rodas leÄ£itÄ«ms pamats pÄkÅ”Åi atcerÄties, ka slimnÄ«cas gultu skaits ir ierobežots, ka zÄles maksÄ naudu, un vai vispÄr ir vÄrts āÄ·ÄpÄtiesā un tÄrÄt laika resursu, ja pacients tik un tÄ visdrÄ«zÄk neizdzÄ«vos. Å Ädas paÅ”as pÄrdomas agri vai vÄlu rodas tieÅ”o maksÄtÄju ā apdroÅ”inÄÅ”anas sabiedrÄ«bu un valsts budžeta pÄrvaldÄ«tÄju apziÅÄ. Vai ir vÄrts turpinÄt Ŕķiest naudu un finansÄt Å”Ädu ābezcerÄ«guā slimnieku uzturÄÅ”anu pie dzÄ«vÄ«bas? MÄkslÄ«gÄ koma? KÄdas muļķības: tas taÄu izmaksÄ pÄrÄk dÄrgi. ÄŖsi sakot, ja mÄs atceļam pastÄvoÅ”o juridisko un morÄlo tabu (āTev nebÅ«s nokautā), tad savÄ rupjajÄ tieÅ”umÄ kļūst arvien skaidrÄk dzirdams jautÄjums: āKÄdÄļ ÄrstÄt, ja var noÅ”pricÄt?ā
Ja jÅ«s esat bagÄts cilvÄks vai jums ir mÄ«loÅ”i un gÄdÄ«gi tuvinieki, tad viss tikko teiktais uz jums neattiecas: jÅ«s ÄrstÄs un par jums rÅ«pÄsies lÄ«dz paÅ”Äm beigÄm. Bet ja nu tÄ nav? Ja jÅ«su Ärsts ir Ä«sts cilvÄkmÄ«lestÄ«bas varonis un svÄtais, tad uz jums arÄ« tas neattiecas: par jÅ«su dzÄ«vÄ«bu cÄ«nÄ«sies lÄ«dz paÅ”Äm beigÄm. Bet ja nu tÄ nav? KamÄr ir spÄkÄ pacienta nonÄvÄÅ”anas aizlieguma princips, tas nodroÅ”ina smagi slimo pacientu vienlÄ«dzÄ«bu. Pat ja jÅ«s esat mazturÄ«gs pensionÄrs vai ubags no pažobeles; pat ja jums ir neiejÅ«tÄ«gi un cietsirdÄ«gi radinieki; pat ja jÅ«su Ärsts izrÄdÄs sliÅÄ·is vai nelietis ā jÅ«s varat bÅ«t gandrÄ«z pilnÄ«gi droÅ”s vismaz par to, ka netiksiet tīŔi nogalinÄts. Pat slikts un nelietÄ«gs Ärsts baidÄs no kriminÄlatbildÄ«bas par slepkavÄ«bu. Pat slikti un nelietÄ«gi tuvinieki baidÄs no kriminÄlatbildÄ«bas par slepkavÄ«bas organizÄÅ”anu vai uzkÅ«dīŔanu uz to. Un, ja konkrÄto gadÄ«jumu nevar kvalificÄt kÄ slepkavÄ«bu, Ärstam tik un tÄ var draudÄt disciplinÄrlieta un licences zaudÄÅ”ana. Ja aktÄ«vÄ eitanÄzija tiek legalizÄta, tad viss Å”is aizsargmehÄnisms sabrÅ«k.
Mani varÄtu apsÅ«dzÄt krÄsu sabiezinÄÅ”anÄ, taÄu viss, ko saku, likumsakarÄ«gi izriet no prakseoloÄ£ijas atziÅÄm. AtcerÄsimies: mÅ«su rÄ«cÄ«bu dažÄdÄs dzÄ«ves situÄcijÄs vada un ietekmÄ dažÄdas rÄ«cÄ«bas motivÄcijas, kas mÅ«s pamudina kaut ko darÄ«t vai, gluži otrÄdi, attur no noteiktas darbÄ«bas. Ja aktÄ«vÄ eitanÄzija tiek legalizÄta kÄ vieglÄkais un vismazÄko pūļu patÄriÅu prasoÅ”ais variants, tad Ärstiem objektÄ«vi zÅ«d pamudinÄjums cÄ«nÄ«ties par Ä«paÅ”i smagi slima pacienta dzÄ«vÄ«bu lÄ«dz galam un vienlaikus rodas pamudinÄjums pierunÄt slimnieku izvÄlÄties eitanÄzijas ceļu. TurklÄt Ärstam pat nav obligÄti jÄbÅ«t Ä«paÅ”i nelietÄ«gam vai ļaunprÄtÄ«gam. Tas pats attiecas uz slimnieka Ä£imenes locekļiem: ja aktÄ«vÄ eitanÄzija ir likumÄ pieļauta iespÄja, tad viÅiem rodas varens kÄrdinÄjums kÄrtÄjÄ slimnÄ«cas apmeklÄjuma laikÄ pakļaut savu tuvinieku smalkam vai ne seviŔķi smalkam spiedienam: āTu taÄu saproti, mums visiem bÅ«s labÄk, ja tuā¦ā Jo laiks, nauda un emocionÄlÄ piepÅ«le, kurus mÄs patÄrÄjam savu radinieku labÄ, taÄu arÄ« ir ekonomiski resursi! Protams, ne visas Ä£imenes Å”im kÄrdinÄjumam sekos ā taÄu daļa noteikti sekos, ja Å”Äda iespÄja bÅ«s.
āSlidenÄ nogÄze, slidenÄ nogÄze!ā
Oponenti noteikti iebildÄ«s, ka aktÄ«vÄ eitanÄzija taÄu netikÅ”ot atļauta bez nosacÄ«jumiem un dažÄdiem juridiskiem aizsargmehÄnismiem, un pateiks, ka es pieļaujot tipisku āslidenÄs nogÄzesā kļūdu (slippery slope fallacy ā angļu val.). TaÄu problÄma ir nevis otrŔķirÄ«gu nosacÄ«jumu un ierobežojumu, bet gan paÅ”a principa lÄ«menÄ«. Ja mÄs atkÄpjamies no tīŔas pacienta nonÄvÄÅ”anas principiÄlÄ aizlieguma, tad nekÄdi aizsargmehÄnismi ilgtermiÅÄ nepasargÄs mÅ«s no iepriekÅ” aprakstÄ«tajÄm sekÄm. Kas attiecas uz slideno nogÄzi, tad ir pilnÄ«gi dabiski, ka no augÅ”as speciÄli pagrÅ«sts priekÅ”mets gÄžas un kÅ«leÅo pa to lejup; bÅ«tu dÄ«vaini, ja tÄ nenotiktu.
Oponenti, iespÄjams, centÄ«sies atkal un atkal izspÄlÄt emociju kÄrti, stÄstot par konkrÄtiem traÄ£iskiem atgadÄ«jumiem. JÄ, man paÅ”am arÄ« ir zinÄms viens Å”Äds gadÄ«jums, kad smagi slimas sievas cieÅ”anu iespaidÄ lÄ«dz neprÄta robežai novestais vÄ«rs nosmacÄja viÅu ar spilvenu. TomÄr Å”Ädi piemÄri mÅ«su diskusijas ietvaros ir pilnÄ«gi neadekvÄti un neko nepierÄda. PirmkÄrt, legalizÄtas aktÄ«vÄs eitanÄzijas gadÄ«jumÄ pacientu nonÄvÄ nevis traÄ£iska izmisuma stÄvoklÄ« esoÅ”s tuvinieks, bet gan Ärsts, un dara to aukstasinÄ«gi un profesionÄli. OtrkÄrt, Rietumu valstu kriminÄltiesÄ«bas jau tagad pieļauj niansÄtu un žÄlsirdÄ«gu attieksmi pret Å”Ädu tuvinieku. Tiesa var izrÄdÄ«t viÅam pretimnÄkÅ”anu, piespriežot nosacÄ«tu sodu, vai atzÄ«t viÅu par vainÄ«gu, nenosakot sodu, vai vispÄr atbrÄ«vot no kriminÄlatbildÄ«bas pastÄvÄ«gas vai pÄrejoÅ”as nepieskaitÄmÄ«bas dÄļ. To visu var izdarÄ«t, neaizskarot pamatprincipu: tīŔa un aktÄ«va otra cilvÄka nonÄvÄÅ”ana nekÄdÄ gadÄ«jumÄ nav pieļaujama un ir sodÄma. TreÅ”kÄrt, kÄ jau norÄdÄ«ju iepriekÅ”, mÅ«sdienu medicÄ«nas zinÄtnes sasniegumi padara aktÄ«vo eitanÄziju kÄ sÄpju problÄmas risinÄjumu par nevajadzÄ«gu. Esmu izvÄrstÄ formÄ paskaidrojis, kÄ aktÄ«vÄ eitanÄzija izskatÄs no prakseoloÄ£ijas viedokļa un kÄdas ir tÄs nepiecieÅ”amÄs objektÄ«vÄs sekas. Rodas jautÄjums: vai jÅ«s vÄlaties dzÄ«vot sabiedrÄ«bÄ, kurÄ slimnieka nonÄvÄÅ”anas aizlieguma princips ir atcelts un smagi slima pacienta dzÄ«vÄ«ba tiek pakļauta tÄ«ri ekonomisku apsvÄrumu spÄkam, vÄrtÄjot to no ierobežoto resursu viedokļa? VarbÅ«t jau esat nopratuÅ”i, ka es to absolÅ«ti nevÄlos. Tagad, kad esam pilnÄ«gi apjÄguÅ”i un apdomÄjuÅ”i eitanÄzijas problÄmas kodolu, kļūst vieglÄk vÄrtÄt Å”o problÄmu no dažÄdiem reliÄ£iskiem, medicÄ«niskiem, emocionÄliem, morÄliem un tamlÄ«dzÄ«giem apsvÄrumiem. Å o tÄlÄko uzdevumu es atstÄju citu autoru ziÅÄ.