No Māra Grīnblata atvadoties

Atmiņu un pārdomu zibsnis

Ziņa par Māra aiziešanu izsprāga šodienas virsrakstos, un tā mani negaidīti aizķēra. Savā ziņā savādi, jo, lai arī bijām pazīstami kopš deviņdesmito pirmās puses, tuvi draugi neesam bijuši.

Arī sajūta, ka “šauj daudz tuvāk” (abi esam dzimuši vienā gadā) šajā sadzīviski un sabiedriski samurdzītajā laikā zaudējusi asumu. Kas tad? Kāpēc noliku malā darbus, lai atcerētos kādu zīmīgu laiku 1995. gada nogalē? Izrādās, ka Māris man ir bijis simbols, tās politikas priekšstāvis, kuru jūtos pazaudējis nu jau gadus divdesmit.

Starp Māra dzīves un politiskās karjeras faktu atreferējumiem pazūd kas ļoti būtisks: pēc 6. Saeimas vēlēšanām Valsts prezidents viņu aicināja sastādīt valdību. Tolaik, pēc Banka Baltija kraha un tam sekojušās vētrainās vēlēšanu kampaņas, valstī iznira perspektīva dabūt Čevera – Zīgerista valdību, ar tik tiešām draudīgām sekām. Māris Grīnblats kā Nacionālā bloka premjera kandidāts sāka veidot valdību, lai arī no sākta gala jau bija skaidrs, ka pāris balsu var pietrūkt.

Tajā laikā es biju fonda TPF vadītājs, un pie manis nopietnu, bet lielā mērā neformālu tikšanos sarīkoja topošās valdības veidotāju ekonomiskās politikas autoritātes. Pasākums notika Valdemārpilī, un tas ieilga līdz vēlai naktij. Nākošajā rītā, kad visi jau bija izklīduši, Māris sev raksturīgajā mierā painteresējās, kur te ir autobusa pietura, jo viņam vajadzētu nokļūt Kuldīgā. Tas arī bija mirklis, kas iegriezās manā atmiņā: visi prom, pagalms tukšs, un Valsts prezidenta nominētais Ministru prezidenta kandidāts dosies uz sabiedrisko transportu. Jo viņam nebija sava auto. Vienkārši. Nebija.

Viņam bija autoritāte kā publicistam, kā Tautas Frontes un Pilsoņu kongresa līderim, bija spēcīga pārliecība un prasme argumentēt, bija apbrīnojama politiskās situācijas analīzes spēja, bet… viņam nebija automobīļa. Toreiz aizvedu viņu caur Talsiem līdz pieturai Veģos, uz Kuldīgas ceļa, un viņš tā arī aizbrauca tālāk ar autobusu.

Viņa valdībai to pāris balsu arī pietrūka. Tad valdību stādīja Čevers, kuram savukārt pietrūka tieši vienas balss. Un tad jau nāca Šķēles nominācija, un viņa vadītā valdība ar 70 balsīm Saeimā, kurā kā premjera biedri bija arī abi iepriekšējie premjera kandidāti. Māris vadīja IZM, kas manā atmiņā vairs nav palicis itin nemaz. Man šobrīd šķiet, ka jau tobrīd Māris iekļuva apritē, kura vairs nebija tā politika, kurā viņš bija ienācis. Ar citu loģiku, piegājieniem un citiem auto.

Un vēl viens atmiņu zibsnis. Kādas dienas pirms Grīnblata valdības balsojuma satikāmies uz sarunu Vecrīgā – nu kur gan citur, kā leģendārajā Možumā, – apmainīties ar aktuālāko informāciju. Pēkšņi Mārim priekšā tika uzservēts saldējums, un nevis kaut kāds, bet MILZĪGS, grezns kā kāzu torte. No virtuves bija iznākušas un mūs vēroja divas darbinieces, viņas smaidīja kā maija saulītes. Saldējums bija viņu cerību zīme, dāvinājums savam varonim. Un līdzīgi kā pirms laiciņa Valdemārpilī, arī šajā brīdī es sapratu: esmu klāt kādam unikālam notikumam, tautfrontisma pēdējam akordam manā dzīvē.

Latvijas politisko vēsturi rakstīs speciālisti, kuri Māra Grīnblata vietu tajā iezīmēs zinātniski un pareizi. Tas man šodien nav no svara. Es atvados no patriota, ar kuru likteņa virpuļa sagrieztas sagadīšanās dēļ iznācis satikties, sastrādāties un mācīties.

Un izrādās, arī apbrīnot. Ardievu.

Mārcis Bendiks,

2021. gada 15. martā, Baldones apkaimē.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: