Aktīvais konservatīvisms

Par arvien nozīmīgāku politikas dimensiju šodienas Latvijā kļūst konservatīvisma sadursme ar progresīvismu vai drīzāk – konservatīvās domas mobilizēšanās pret progresīvisma uzplūdiem. Abi jēdzieni ir tik plaši un pretrunīgi, ka rodas kārdinājums tos atmest un meklēt citus apzīmējumus, kuriem varētu būt lielāks mobilizējošais potenciāls. Tomēr lietu pārdēvēšana nemaina sadursmes būtību un nepieciešamību polarizējošajos jautājumos nepārprotami ieņemt vienu vai otru pozīciju. Pateikt “esmu konservatīvs” šodien ir īsākais veids, kā pateikt – esmu kārtības un saprāta pusē pret haosu un neprātu. Tomēr tā ir retoriska morāles augstienes ieņemšana, ko praktizē arī pretējā puse, kas pasludina, ka ir iejūtības un cilvēcības pusē pret apspiestību un tumsonību. Šāds izpratnes līmenis varbūt ir pietiekams 140 zīmju formātam, bet ne nopietnai sociālpolitiskai darbībai.

Lai virzītos uz priekšu no soctīklu ierakumu strupceļa uz daudz būtiskākām reālās dzīves darbībām, ir nepieciešams precizēt konservatīvisma kodolu un formulēt šodienai nepieciešamo konservatīvisma formu. Konservatīvisma ideoloģijas formas ir dažādas, taču kopumā tām ir raksturīga tendence pretoties straujām sociālajām pārmaiņām – konservatīvais izvēlēsies pazīstamo, nevis nezināmo, pārbaudīto, nevis eksperimentālo, noslēgtību, nevis atvērtību. Šo tendenci katrā cilvēkā var veidot gan laikmeta gars, gan izglītība, gan arī iedzimtas rakstura īpašības.

Šāda konservatīvisma trūkumi ir labi zināmi. Politikā tas izpaužas kā vājkonservatīvisms jeb liberālisms ar bremzēm, kas spēj tikai nedaudz aizkavēt dažādas sabiedrības pārveides iniciatīvas un piedāvā saglabāt vakardienas liberālismu. Ilgākā laika nogrieznī šāds konservatīvisms sevi pierāda kā samērā bezjēdzīgu, jo atšķirība starp šodienas konservatīvisma un liberālisma pozīcijām politikā ir daudz mazāka nekā starp šodienas un vakardienas konservatīvisma pozīcijām. Laikmeta gars diktē politiku, un populisma pretreakcija uz Rietumu konservatīvo bezspēcību nav mainījusi kopējo liberalizācijas tendenci, ko Latvijā ar entuziasmu iemiesoja partija ar konservatīvisma vārdu tās nosaukumā. Taču arī citi politiskie spēki nevar izvairīties no liberalizācijas kursa – it īpaši, ja nespēj skaidri un nepārprotami definēt savu konservatīvisma izpratni. Ja politiskā spēka konservatīvisma pakāpi nosaka sabiedriskā doma, tad tas, protams, ir tikai laika jautājums, līdz šis oportūniskais konservatīvisms tiks atmests, jo sabiedrisko domu veidojošās institūcijas nav konservatīvo rokās un neizskatās, ka tas kādu sevišķi satrauktu.

Ne tikai sabiedriskā doma, bet arī tehnoloģijas veido aizvien mākslīgāku un saskaldītāku informatīvo vidi, kurā klasiskās kultūras vērtības un kodi kļūst par tukšām skaņām. Savukārt ģimenes sairums un dzimumu lomu “dekonstrukcija” nenodrošina to audzināšanas pamatu, kurā konservatīvā tendence cilvēkos var attīstīties, pirms apkārtējās sabiedrības ietekme kļūst noteicoša. Ja viss, ko cilvēks zina, ir disfunkcionāla personīgā un sociālā dzīve, tad kas tieši viņam būtu jāsaglabā pret pārmaiņām? Pārmaiņas var piedāvāt jaunas iespējas, kamēr pazīstamais var nozīmēt tikai pazīstamu nelaimību. Progresīvi ievirzītu cilvēku aizraušanās ar psihiatriskām problēmām un disfunkcionālas uzaugšanas tēmu ir saprotama, jo tā ir pašatražojoša revolucionāra vide. Ja lasītājs aizdomāsies, tad viņš sapratīs, ka no šādas vides prasīt 1930. gadu Latvijas sociālo normu atgriešanos ir absurdi.

Protams, progresīvisms nepiedāvā risinājumu šai sabiedriskajai disfunkcijai, bet to tikai paātrina. Laikmeta gara, audzināšanas ietekmes un progresīvas politikas mijiedarbībā mēs iegūstam noteiktu sabiedrības kopējo virzību uz progresīvi pieaugošu “atvērtību” un “vienlīdzību”, kas pēc būtības ir entropija – tautu uzturošās kārtības un normu sairums un dzīvības spēku izsīkšana. Vai šādā perspektīvā konservatīvisms vēl spēj piedāvāt atbildi, kas būtu politiski īstenojama šodien? Esmu pārliecināts, ka tas to spēj, bet tikai kā aktīvs un radošs princips.

Šī konservatīsma pamatā ir nevis tendence pretoties pārmaiņām, bet gan lietu skatīšana kopsakarībās. Aktīvais konservatīvisms nav mainīgais fons, kas pielāgojas progresīvistu diktētajai dienaskārtībai, bet gan konkrētu un nemainīgu principu pamats. Tas pretojas nevis atvērtībai kā tādai, bet gan noraida tādu atvērtību, kas ignorē plašāku nozīmju un attiecību tīklojumu. Tas, kas tiek “konservēts” šajā konservatīvismā, ir pamatprincipi, nevis ārējā forma. Līdz ar to nevar būt runa par “konservatīvajiem komunistiem”, kas pretojas “perestroikai” – aktīvajā konservatīvismā būtiskākā ir nevis pretreakcija, bet gan pamatprincipi, kuriem iespēju robežās var sekot arī laikmetos, kad šķiet, ka nekas vairs nav saglabāšanas vērts, un radīt lietas, kuras būs vērts saglabāt nākotnē.

Šie pamatprincipi ir:

  1. Cilvēka daba kā iesakņotai un ierobežotai būtnei. Mēs visi piedzimstam ar konkrētu ģenētisko mantojumu, ar dzimumu (ar ļoti retiem izņēmumiem, kuriem nav saistības ar dženderisma idejām), noteiktā vēstures un kultūras kontekstā. Savas domas mēs izsakām valodā, kuru neesam paši radījuši – valodas struktūra nosaka domu iespējamības. Mūsu personības struktūru pamatā veido bezapziņa, kuras saturu un tendences mēs spējam apzināties tikai daļēji, ja vispār. Pat mūsu dzīves individuālās epizodes bieži ir tikai arhetipisku lomu izspēle, kurām līdzīgas ir pieredzējušas neskaitāmas paaudzes pirms mums. Un šajās atziņās nav nekā nomācoša – mēs esam lapas dižā dzīvības kokā, kura saknes stiepjas līdz dzīvības pirmsākumiem, bet galotne ietiecas mūžībā. Mēs esam tilts starp divām mūžībām. Cik sekli un nožēlojami ir individuālisma maldi šīs apziņas priekšā! Interese par vēsturi un kultūru arī ir konservatīvs impulss, kurš var radīt pretestību šodienas postmodernajam nihilismam, kas nespēj piedāvāt izeju no haosa un bezcerības.
  • Cilvēka daba kā “sociālam dzīvniekam”. Ņemot vērā cilvēka iesakņoto un ierobežoto dabu, viņa pašrealizācija ir iespējama tikai sabiedriskā kontekstā. Šāds konservatīvisms neaizstāv individuālismu, kā to dara anglosakšu neokonservatīvisms, bet gan vēršas pret to – tas dabiski saplūst ar nācijas ideju kā cilvēkam visplašāko iespējamo identitātes paplašinājumu, kura dēļ tas ir gatavs pārindividuāliem centieniem. Tas arī dabiski mijiedarbojas ar interesi par vēsturi un kultūru, kurā nostiprināt lepnumu par savas tautas vērtību un tiesībām pastāvēt.
  • Pozitīvā brīvība. Lai cilvēks pašrealizētos sabiedriskā kontekstā, viņa mērķiem ir jābūt pozitīvi, radoši un konstruktīvi formulētiem. Nevis brīvība “no kaut kā”, bet gan brīvība “kaut kam”. Šodienas laikmets, kurā liberālisma utopiju par “vēstures beigām” bez starpvalstu konfliktiem un bez identitātēm aizvien vairāk izaicina agresīvas ārējās varas, pozitīvās brīvības princips kļūst aizvien svarīgāks, lai saglabātu arī pašas būtiskākās brīvības. Par ko tiek lietas asinis kara laukā? Par ekonomisko brīvību? Par vārda brīvību? Par eirointegrāciju? Svarīgākā brīvība ir būt tam, kas tu esi, realizējot savu iedabu un identitāti, – tā ir brīvība, kas pieejama ikvienam, kurš apzinās savas tautības vērtību. Tā ir arī brīvība, ko visvairāk ienīst gan Krievija, gan globālisma ideju rosinātāji.
  • Taisnīgums un autonomija. Atsevišķajam cilvēkam ir tiesības uz dzīvību. Ģimenei ir tiesības audzināt bērnus. Dzimtai ir tiesības uz savu īpašību. Tautai ir tiesības uz savu valsti. Kas pārkāpj šīs pirmtiesības, tas ir nodarījis fundamentālu ļaunumu un valstij viņš ir jāsoda. Soda mērķis nav “pāraudzināt” to, kurš ir radījis netaisnību, bet gan ar nosacīta gandarījumu radīšanu tajos, kuru pirmtiesības ir aizskartas, veicināt sociālo saliedētību. Taisnīgumam un autonomijai ir jābūt valsts politikas pamatam un būtībai – sargāt savus pilsoņus, ģimenes institūciju, privātīpašumu un, protams, tautu kopumā pret iekšējiem un ārējiem draudiem. Taisnīguma principam jācaurauž visas valsts institūcijas un visi darbības virzieni. Konservatīvajam sev ir jāuzdod jautājums – kādā valstī es dzīvoju? Vai taisnīgā? Vai šī sistēma, šī institucionālā čaula ir tā, kas man “jākonservē”? Vēl ļaunāka un nepieļaujamāka ir valsts, kas darbojas pretēji taisnīguma principam, kā PSRS. Neatkarīgi no tā, vai šīs tiesības tiek pamatotas ar Dieva gribu, veselo saprātu vai praktiskiem labumiem, vēsture liecina, ka to zaudēšana noved pie revolūcijas haosa un totalitārisma bezdibeņa.
  • Kārtība un hierarhija. Taisnīgums var pastāvēt tikai kārtībā, bet kārtība – taisnīgā hierarhijā. Progresīvā tendence noliegt visas hierarhijas noved pie pašām netaisnīgākajām hierarhijām, kādas ir redzētas. PSRS, kas bija kriminālnoziedznieku vadīta valsts un iznīcināja savu inteliģenci un ekonomiski produktīvāko sabiedrības daļu, ir pietiekami spilgts piemērs. Sociālisma tendence veidot pilnīgu kontroli no viena vadības centra, t. i., valsts pārvaldes, ir nevis kārtība, bet gan haosa otra puse. Sociālistiskā valsts nozīmē valsts kā organisma nāvi, tā ir valsts pārakmeņošanās institucionālās un birokrātiskās bruņās, nosmacējot individuālo radošuma dzirksti. Turklāt sociālisms ir pretrunā ar taisnīguma principu, tātad tas vairo haosu, iejaucoties cilvēka pirmtiesībās. Kārtība ir plaukstošs koks, nevis malkas grēda – tā ir organiska, tā ir augoša, tā sevī iekļauj atsevišķos elementus vienotā kopumā, dodot tiem autonomiju – nevienu neapspiežot, bet gan vairojot visa organisma spēku kopumā.

“Aktīvā” daļa attiecas uz aktīvā konservatīvisma darbības principu šodienas situācijā. Ja mēs jau šodien dzīvojam netaisnīgā hierarhijā, kurā nācijas intereses tiek pakārtotas starptautiskā biznesa un kreiso sociālo eksperimentu dienas kārtībai, savukārt politiskā elite darbojas pēc saviem algoritmiem, kuri arvien vairāk nonāk pretrunā ar augstāk minētajiem principiem, kamēr sabiedrības vairākums savu ikdienu pakārto ekonomiskās izdzīvošanas režīmam, tad pārmaiņām nav jāpretojas – tās ir jārosina un jāvada. Jo pretējā gadījumā valsts virzība uz tālāku sairumu “progresīvisma” vārdā ir neizbēgama.

Progresīvisms pastāvošās netaisnības kritizē no egalitārisma jeb vienlīdzības ideju pozīcijām. Taču problēma ir nevis hierarhijā kā tādā, bet gan netaisnīgumā. Progresīvisms piedāvā revolūciju – sagraut visu pastāvošo, lai sāktu no “baltas lapas”, ignorējot cilvēka un sabiedrības likumus. Tāpēc arī revolūciju norisei ir zināma likumība – tās vispirms iznīcina valdošās šķiras, tad revolūcijas aizsācējus, un, ja revolūcija netiek apturēta jau šajā fāzē, tā sāk iznīcināt sabiedrību. Rezultāts vienmēr ir vienāds – ekonomisks, kultūras un demogrāfisks sabrukums. Un šeit nav nozīmes, vai tā ir revolūcija “ar specefektiem”, kā 1917. gada boļševiku apvērsums Krievijā, vai pakāpeniska institucionāla kreiso iefiltrēšanās, kā daudzviet Eiropā.

Revolūcijai ir pašierosinoša dinamika, ko var apturēt tikai ar ārēju spēku. Konservatīvisms var kalpot kā kontrrevolūcijas bāze, bet tas bieži piedāvā tikai ilūzijas par atgriešanos pagātnē, kuru vairums jau vairs neatceras vai neko par to nezina. Vienlaikus tas ignorē revolūcijas cēloņus, kas slēpjas sociālajā netaisnīgumā un personīgajās dusmās. Tāpēc revolucionārās kustības pēc laika atgriežas ar vēl lielāku jaudu, iedzenot konservatīvos pagrīdē un turpinot savu destruktīvo darbu. Ideja, ka Rietumvalstu politika ir svārsts, kas demokrātiski virzās no lielāka ekonomiskā sociālisma/vērtību liberālisma uz kapitālismu/vērtību konservatīvismu, ir ilūzija. Tas nav svārsts, bet gan dialektika, kurā katrā nākamajā fāzē sabiedrības pastāvēšanai nepieciešamie konservatīvie pamatprincipi arvien vairāk tiek iznīcināti.

Tāpēc ir nepieciešams aktīvs konservatīvisms. Ja šodienas sistēma grauj tos konservatīvos principus, kas nodrošina sabiedrības pastāvēšanas pamatus un veicina revolucionāro spēku aktivizāciju, tad nevis “atšaudīšanās” no ierakumu pozīcijām, bet gan drosmīgs gājiens ar manevru var glābt situāciju. Šobrīd vismaz formāli ir izveidojusies centriski-konservatīva valdības koalīcija ar vismaz vienu konservatīvu partiju arī opozīcijā. Iespējams, ka nākamajās Saeimās vairs nebūs iespēju pagriezt atpakaļ valsti, tautu un ģimeni iznīcinošos procesus.

Ja konservatīvo politiķu idejiskā pārliecība neaprobežojas tikai ar retoriku vai kompromisiem koalīcijas līgumā, tad ir jābūt skaidram plānam un ārpus koalīcijas esošai vadības grupai, kuru uzdevumi būtu:

Pirmkārt, dot cilvēkiem cerību ar valstisku sociālo un ekonomisko reformu plānu. Līdz šim mūsu valsts ir svaidījusies starp koalīcijas “excel” tipa necilvēcīgajiem pārvaldes principiem un skaļu vadošo partiju kritiku no opozīcijas. Šis ir atsevišķa apskata vērts jautājums, taču šķiet, ka kopš 1990. gadu galēji brīvā tirgus eksperimenta neviens politisks spēks nav piedāvājis skaidru vīziju kā politisko un ekonomisko reformu pamatu un virzītājspēku. Esmu pārliecināts, ka augstāk aprakstītie konservatīvie principi tādu var sniegt.

Otrkārt, kategoriski vērsties pret trīsdesmit gados izveidotajām struktūrām, kas par ārvalstu oligarhu un nodokļu maksātāju naudu nodarbojas ar sabiedrības “gatavināšanu” jeb smadzeņu skalošanu pretēji Satversmes kodolā definētajām vērtībām. Pietiks attaisnoties, pietiks atkāpties!

Treškārt, radīt alternatīvas – konservatīvas sabiedriskās domas ietekmēšanas struktūras, kas nebūtu partiju paplašinājumi vēlēšanu rezultāta noturēšanai, bet gan avoti, kas var radīt un uzturēt pilnīgi pretēju politisko pieprasījumu tam, kas šobrīd veido politisko nākotni tādiem kreisajiem projektiem kā “Progresīvie”.

Konservatīvie principi vienmēr būs aktuāli, jo tie ir neatkarīgi no mūsu gribas un iedomām – mums atliek tos atklāt, atzīt un likt lietā, lai mainītu mūsu, tautas un valsts dzīvi.


Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: