Par ko tiek lietas asinis kara laukā? Par ekonomisko brīvību? Par vārda brīvību? Par eirointegrāciju? Svarīgākā brīvība ir būt tam, kas tu esi, realizējot savu iedabu un identitāti, – tā ir brīvība, kas pieejama ikvienam, kurš apzinās savas tautības vērtību. Tā ir arī brīvība, ko visvairāk ienīst gan Krievija, gan globālisma ideju rosinātāji.

Liberāļu skatījumā, kamēr vien nācijvalsts eksistē ļaužu prātos, sabiedriskā līguma uzvara vēl nav sasniegta. Viņu mērķis ir pilsoniska partnerība bez vēstures. Šai partnerībai viņi tad izdomā dažādas it kā vienojošās vērtības, piemēram, iecietību. Šīs vērtības vārdā visas nacionālās vērtības tiek pastumtas malā.

Šīs vēlēšanas providenciāli skaidri parādīja, kas notiek ar tādu pašpasludināti konservatīvu partiju, kura mēģina pilsoņiem notirgot oksimoronu vārdā “progresīvais konservatīvisms”, tā izpludinot jebkādu skaidru vārdu nozīmi un piesaisti objektīvai lietu kārtībai. Šādu partiju paši balsotāji aizsūta pa Lētas upi pretim aizmirstībai.

2022. gada jūlijā izdevniecība Kodoka laida klajā ievērojamā ekonomista, Nobela prēmijas laureāta Frīdriha fon Hajeka grāmatas “Ceļš uz kalpību” tulkojumu latviešu valodā. Grāmatas atklāšanā uzstājās un debatēja Raivis Bičevskis, Ivars Ījabs, Artis Svece un savus komentārus no zāles piedāvāja arī Agnese Irbe.

Autentisks konservatīvisms nenozīmē vēlmi atgriezties pie kādas senas idejas vai institūcijas tikai tāpēc, ka tā ir sena. Konservatīvisms vēlas sargāt tās vērtības, kas ir mūžīgi patiesas un mūžīgi derīgas un tās atjaunot sabiedrībā – vienalga, vai tās nākušas no ļoti seniem un aizmirstiem laikiem, no neseniem laikiem vai tikušas atklātas no jauna.

Doktrīna sludināja, ka komunistiskā partija ir vienīgā antifašistiskā partija, bet visas pārējās partijas ir “fašistiskas”. Turklāt “fašismu” definēja nevis kā īpašu politisku kustību, bet galvenokārt kā kapitālisma beigu posmu. Līdz ar to “antifašisms” kļuva par sinonīmu “antikapitālismam”.

Pēc Otrā pasaules kara beigām sakauto nāciju politiskā elite kļuva skeptiska pret nācijvalsti kā tādu. Eiropas Savienība radās no pārliecības, ka Eiropas karus izraisījušas nacionālas jūtas un ka ir vajadzīga jauna pārnacionāla valdības forma, kas cilvēkus apvienotu viņu kopīgajā vajadzībā mierīgi pastāvēt līdzās. Diemžēl cilvēki ne ar ko tādu sevi nespēj identificēt. Nav tādas daudzskaitļa pirmās personas, kas politiski izpaustos kā Eiropas institūcijas.

Izdevniecība Kodoka sadarbībā ar Telos.lv redakciju īsi pirms Ziemassvētkiem izdevusi mūslaiku ietekmīgākā britu konservatīvā filozofa Rodžera Skrūtona (1944-2020) programmatiskās 2014. gada grāmatas “Kā būt konservatīvam” tulkojumu. Grāmata izdota kā pirmā no Konservatīvās domas bibliotēkas jeb “Leukothea” grāmatu sērijas, kuras ietvaros Kodoka plāno izdot nozīmīgu konservatīvo domātāju darbu tulkojumus latviešu valodā.

Ilze pēkšņi aprāvās un apklusa, – jo saprata, ka ir aizgājusi par tālu. Pēc līdzšinējo runu satura spriežot, daudzi klātesošie simpatizēja Kremļa politikai, un tātad sanāca, ka viņa – viešņa un svešiniece – bija atļāvusies nosaukt viņus par slepkavu līdzdalībniekiem. Ilzes acis pēkšņi sastapās ar Madame Blankāras skatienu… un meitene sastinga.

Šajā diskusijā saduras divi pretēji skatījumi uz cilvēku, sabiedrību un attiecīgi arī uz valsti un tās mērķiem. Ja šo nostāju pamatā esošos pieņēmumus destilētu un skaidri formulētu, varētu iegūt diezgan precīzu mūsdienu “konservatīvo” un “liberāļu” pasaules uzskata aprakstu.

Ar savu melanholiju mums jāizlīgst, kā nu katrs protam, lai kādus izlīguma vārdus atrodam. Jo ir pilnīgi skaidrs, ka nākamruden tās vēstnese Bēda līdz ar pēdējām vēja trenktajām, jau trūdēt sākušajām lapām būs atkal klāt. Starp citu, tieši šī cikliskā atkalsatikšanās ir patiesa konservatīva vērtība, varbūt vispatiesākā.

Liberālie kultūrkarotāji pieņem spēles noteikumus un saka, ka otra puse ir “nepietiekami liberāli”, kamēr postliberāļi saka, ka jau paši spēles noteikumi, proti, liberālisms ir problēma. Liberāļi kultūrkarus pārformulēs tikai par diskusiju vai nekad nenoslēdzamu dialogu, kamēr postliberāļi meklēs veidus, kā šim karam pielikt punktu.

Šogad Varšavā uzsāka darbu jauna privāta augstākās izglītības mācību iestāde, kas specializējas tieslietās – Collegium Intermarium jeb Trīsjūru koledža. Koledžas dibinātāji un patroni ir poļu Ordo Iuris institūts. Mācību programmas virzienu, spriežot pēc bukleta, es aprakstītu šādi: mācīt tieslietas atbilstoši klasiskajai Rietumu tradīcijai, kas attiecīgi ir klasiskais teisms un kopīgā labuma mācība, tradicionālā morāle un sokratiskā izglītības metode.

Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par gaidāmo Rodžera Skrūtona grāmatas “Kā būt konservatīvam?” tulkojumu no KODOKA. Saruna par pirmspolitisko pirmās personas daudzskaitli, galda manierēm kā kolektīvu, noklusētu zināšanu formu, sabiedrisko līgumu starp mirušajiem, dzīvajiem un vēl nedzimušajiem un par to, kā atjaunot biedrošanās ekosistēmu pēc tam, kad totālitārisms visu aizslaucījis un pakārtojis viena virsmērķa sasniegšanai.

Ignācijs bez apstājas purpina un sūdzas par modernās pasaules pagrimumu; pēc viņa vārdiem, tajā “pietrūkst teoloģijas un ģeometrijas”. Viņš sapņo uzrakstīt un izdot lielu polemisku traktātu ar “apsūdzību modernajai pasaulei”, taču pacietības un iedvesmas katrreiz pietiek vien pāris lappusēm. Jo 20. gadsimts Ignācijam ļoti, ļoti nepatīk.