Aklais muzikants

Kultūras nama ballēs uz skatuves vienmēr spēlēja vietējais ansamblis. Džezu. Džezu, jo Raimonds Pauls vēl bija tikai izcils pianists, bet vārdu savienojums “estrādes mūzika” nebija pazīstams. No platēm varēja klausīties Paula Saksa ierakstus. Radio dziedāja Edgars Zveja. Margarita Vilcāne sāka. Džeza ansamblī spēlēja kāds akls cilvēks, kuru lēnām aizveda līdz krēslam un apsēdināja. Neredzīgais vīrs spēlēja bandžo. Tas bija gan vienreizēji, gan smeldzīgi.

Bagātais Miķelis

Vīrs gados bija kluss un sevī gremdējies. Viņa skats allaž bija vērsts lejup. Ejot Miķelis laiku pa laikam ar purngalu rūpīgi patrina zemi. Neatradis meklēto, viņš devās tālāk. Pēc gabaliņa atkal – patrina, patrina un tālāk. Zinātāji stāstīja, ka Miķelis Latvijas laikā zaudējis lielu bagātību. 

Balles

Tās bija īpašs pasākums. Ja svešinieks gribēja izkauties, varēja iet. Zilums garantēts. Ja nē, – labāk neiet. Valdīja visai mežonīgi paradumi. Alsungas puiši brauca sirojumos uz Ēdoli vai Pāvilostu. Gadījās, ka no turienes – uz Alsungu. Reizēm kultūras nama skatuves aizkars tika pieslaucīts asinīm. “Ierāva” un kāvās. To puišu vairs nav.

Jēkopiņš

Radio meistars bija mācījies pie slavenā kokļu vīra, pulksteņmeistara – apbrīnojama cilvēka, daudzu amatu pratēja – Jāņa Poriķa. Alsungā Jēkopiņu cienīja, viņš bija vienīgais, kurš prata radio atdot dzīvību.

Ķīķis

Ugunsdzēsēju tornis atradās Tiesas kalnā pie grants bedrēm. Tas bija celts no resniem un gariem priedes baļķiem. No ārpuses torni sedza šķindeļu jumts, bet trīsdesmit divu metru augstumā to vainagoja stiklotu logu būda. Tornis bija vietējais brīnums, kas īpaši pievilka bērnus. Aiz koka durvīm cilvēks nokļuva krēslainā telpā, kuras vidū augšup slējās gandrīz vertikālas baļķu trepes ar koka lenteriem. Aiz nākošās platformas trepes bija no tievākiem baļķiem un īsākas par iepriekšējām. Šī mistiskā pasaule bērnos raisīja gan vieglas bailes, gan ziņkārību. Lai iekļūtu novērotāja būdā, jāpaceļ lūkas vāks. Gadījās vilties, ja lūkai bija piekārta slēdzene. Ja vaļā, – būdā sagāja vairāki cilvēki. Kas par skatu! Pa kreisi meži, pa labi Alsunga, apakšā grants bedres. Bet, ja līdzi paņemts binoklis, saulainā laikā rietumos caur kādu ieleju varēja saskatīt trīspadsmit kilometru tālo jūru.
Ķīķa vairs nav. Nodega. Pēdējais tāds Latvijā.

Laipa

Pēc kara pāri Alsungas ezera dumbrainajam augšgalam veda posmaina, veca, gara laipa, ko veidoja divas blakus uzliktas biezas koka plankas. To gali balstījās uz šķēršļiem, kas turējās pie dažādu garumu pāļiem. Dievs vien zina, kā tie dzīti. Laipa meta cilpas.
Kad Mazais pirmo reizi piestāja tās dubļos iegrimušajā galā, sirsniņa no pārsteiguma sarāvās. Tur būs jāiet? Tante mierināja, ka droši. Tikai neskatīties ūdenī. Lēnām uzgājis virs ūdens, puika uzmanīgi virzījās uz priekšu.
Nu viņš ir viens. Tante gabalu aiz muguras. Viena kāja uz vienas plankas, otra uz otras. Mazs solis ar vienu kāju, tad otru. Laipa sašūpojas. Ūdens labu gabalu zem tās. Tagad uzmanīgi trešo soli. Tā līdz pirmā posma galam. Nu jau drošāk. Nu jau māk. Bet laipas beigas aiz kokiem neredz. Pusceļā līdzsvara sajūta jau nostabilizējusies. Nu Mazais iet visai braši, dažreiz šūpošanās dēļ pielabojot soli. Rau, viņš gals! Atliek vien droši noskriet lejā – krastā.

Lībiņš

Lībiņš iznēsāja pastu. Viņa iegāja katrā mājā. Atnesa vēstules un avīzes. Parunājās un aizgāja. Tā katru dienu.

Mazbānis

Alsungu ar Kuldīgu saistīja šaursliežu dzelzceļš. Ne tik šaurs kā no Talsiem uz Dundagu, bet kā no Gulbenes uz Alūksni. Tāds pats bija starp Aizputi un Liepāju. Bānīti vilka tvaika lokomotīve. Alsungā bija pārkraušanas punkts no platsliežu dzelzceļa uz šaursliežu. Pārkrāva gan sīkās kravas, gan baļķus, no kuriem Kuldīgas “Vulkānā” ražoja finieri. Vakaros no Poriķmājas varēja redzēt, kā no Kuldīgas puses vilciens traucas pa kalnu lejup Alsungas virzienā.
Kādu dienu, kad Mazais bija aizklīdis līdz mazbānīša sliedēm, viņa galviņā iešāvās jautājums – kas būtu, ja uz sliedēm kaut ko uzliktu. Jā. Turpat ir gulšņu tapa, akmeņi, kociņi. Mazais ņem un liek sliedei virsū – un aizmirst. Tikai vakarā, kad vilciens straujā skrējienā dodas no kalna lejup Alsungas virzienā, viņš atceras. Bet nu dzimst kāda nebūt apjausma, ka tas var slikti beigties. Pat kaut kāds krampis iemetas vēderā. Kas nu būs? Apgāzīsies taču!!! Nē. Neapgāzās. Paldies, mīļo Dieviņ.

Nāve

Aiz loga satumsa. Vecāku nebija mājās. Bērnu pulciņš, iekaisis un aizrāvies ne pa jokam, istabā spēlējās. Kā jau bērni, skaļi un trokšņaini. Te pēkšņi lēni, lēni veras durvis. No virtuves tumsas atspīd šaudīga, zilgana blāzma. Durvis pamazām atdarās. Blāzma tuvojas. Trokšņainais bariņš pieklust. Un tad jau durvīs, baltā palagā tinusies, ar drausmīgiem, baltiem zobiem garenā sejā un zilgani liesmojošu paplāti sev priekšā stāv…  – nāve. Māju sadrebina baiļu kliedziens un asaras.
Pārāk, pārāk skaļi bērni spēlējās. Poriķu mājas kādreizējā saimniece Tīliņš – tā viņu sauca pēc vārda Otīlija – mīļa un laba tante, nolēma bracmaņus nedaudz klusināt. Palags pa rokai. No kartupeļa lieli zobi. Spirts uz paplātes. Sērkociņi. Un – miers mājās.
Bet “kādreizējā saimniece”, jo māja padomju laikā tika nacionalizēta, tas ir, atņemta.

Pirts

Pirts ēka joprojām stāv, kur stāvējusi, – netālu no Alsungas robežas. Ja raugās no Ēdoles puses, ceļa kreisajā malā, zem pakalna. Padomju laikā to regulāri apmeklēja gan lieli, gan mazi, gan skolotāji, gan skolotājas. Ģērbtuves logus celtnieki bija krāsojuši tikai līdz pusei. Augstāk svešas acis neredzēs. Diemžēl pakalns nebija ierēķināts. Nu un, kas tad, ja viņš tur būtu? Puikas no vecākām klasēm gan tā nedomāja. Pirtī mazgājās arī skolotājas. Un, ja brāļi tur augšā sēdēja, tad viņu māsiņai skolotāja to neaizmirsa.

Rūciņš

Tikai vēlāk uzzināju, ka īstajā vārdā viņu sauc Marija. Alsungā – Rūciņš vai Ručs. Maizes veikala Rūciņu zināja visi. Kad vecāki sūtīja pie Rūciņa, līdzi deva trīs rubļus – tik vecajā padomju naudā maksāja viens “ķieģelītis”. Maizi veda no ceptuves, kas darbojās kādā no vecās pils ēkām. Ielu klāja apaļbruģis. Jau pa gabalu pircēju rinda dzirdēja zirga pakavu ritmiskos klikšķus. Zirgs un rati ar maizes būdu, apmetuši loku tirgus laukumā iepretim baznīcai, apstājās pie Rūciņa veikala durvīm. Kamēr maizi sanesa, cilvēki rindā vadīja laiku sarunājoties un garlaikojoties. Gadījās – zirgam pavēderē notika dīvainas lietas un tad atkal pazuda. Lielie klusēja. Bērniem kauns.

Snaiperis

Alsungas pamatskolas zēni šāva no kaķenēm. Piecdesmito – sešdesmito gadu puikas to prata. Gan ar cemmītēm, gan akmeņiem. Cemmītes varēja būt papīra vai metāla. Ar papīra, ko sarullēja no burtnīcas dzēšlapas, šāva klasē. Viens otram. Ar metāla, nē. Varēja savainot. Ja acī, tad pagalam. Metāla gandrīz ņēma cauri kāpostgalvai. Briesmīgs ierocis. Cemmīšu kaķenes žāklīti locīja no alumīnija stieples. Arī pirkstos maucamas bija modē. Lai trieciens būtu lielāks, gatavoja vairāku kārtu gumijas, ko izvilka no mammu diegu kastēs esošām baltajām svārku vai bikšu gumijām.
Akmens kaķenes šāva tālāk. Žākļiem vispiemērotākais bija ceriņu krūms – ar it kā speciāli kaķenēm paredzētu zaru slīpumu. Mazajam bija trīs kalibru šaujamie. Kalibram piemeklēja sava izmēra apaļus, gludus akmentiņus. Mazkalibra kaķenītei bija plakanā lidmodeļu gumija. Ļoti ērts rīks, bet nevilka tālu. Lielā – pudelēm. Taisot pirmo kaķeni, Mazajam radās problēma, piesienot gumiju žāklim. Tā spruka nost. Pieredzējušākie deva padomu, ka gumija, piesienot, jāiestiepj. Tad nācās iesaistīt slepenajā darbībā otru speciālistu. Slepenajā tādēļ, ka vecāki taisīt kaķenes bija lieguši. Vēlāk puika iemācījās iztikt bez palīga. Tāpat jāiestiepj arī gumija pie akmens metējādas. Bet āda nedrīkstēja trūkt. Vienlaikus tai vajadzēja būt mīkstai un lokanai. Kaķenes mazajam glabājās trīs dažādās vietās, kas bija slepenas. Kaķenes regulāri pazuda. Laiks bija tērēts un piestrādāts. Bet augstākā vara nez kāpēc zēnu saprast negribēja.
Mazais bija parasts kaķeņu vidusmēra speciālists. Ar kreiso roku atvilka, bet nebija kreilis. Viņa sapnis – kaķene ar sarkano gumiju. Tai esot sevišķs trieciens. Reizēm no centra atnāk snaiperis. Zēns ar īpašu ķērienu. Puikas liek uz lielās koka atkritumu kastes malas tukšas pudeles, un viss notiek. Mazais laiž pēc kārtas. Trāpīts, bet varēja būt labāk. Snaiperis: tinkš! – kakliņš nost. Šņirkt! – pudelei resnumā. Tā sajūk. Tad pa blakus esošām trim pudelēm. Tinkš!, tinkš!, tinkš!, – kakliņi nost. Klase! Mazajam un citiem puikām acis liesmo. Nepārspējami!
Vēl šobrīd vīra gados mazais atceras un stāsta, kādu neparastu zēnu viņš Alsungā pazīst.

Strāva

Gunāriņš izgājis pagalmā un paņēmis rociņā vadus, kas mētājās pa zemi. Plaukstiņa sakļaujas. Zēns guļ. Iet garām lielais Oskars. Trakums! Puika zem strāvas! Tikai pēc daudziem, daudziem gadiem nāk izpratne, ka Dievs glābis – gan te, gan citas reizes. 

Ugunsgrēks

Puskilometru attālajā kaimiņu mājā bija izcēlies ugunsgrēks. Kurš varēja, devās palīgā. Arī bērni, kuri vilka no trušu būdām radībiņas, lai nesadeg. Truši spērās, un viens otrs dabūja pakaļkāju vilktu garu, asiņainu švīku delmā. Lielie glāba, ko varēja. Neatslēgtas elektrības dēļ pāris vīru aizgāja bojā. Nesadega zārks bēniņos. Tajā bijis svētīts ūdens.

Staļins

Vecāki aizbraukuši uz netālajām Zaķu mājām. Mamma labi prot krievu valodu. Rakstīšot vēstuli. Bet, kam – nesaka. Pēc daudziem gadiem mamma pastāsta, ka vēstule bijusi Staļinam ar lūgumu atbrīvot Zaķu māju piederīgo. Esot palīdzējusi.