Kā somu laikraksts maldina lasītājus

Jautājumi par dzimuma, seksualitātes un laulības nozīmi mūsdienās ir kļuvuši par galvenajiem jautājumiem viedokļa ietekmēšanā un ievirzīšanā. Tipisks piemērs maldinošajam veidam, kādā mūsdienu prese ziņo par ģimenes pētījumu rezultātiem, ir raksts ar nosaukumu “Vislabākais ģimenes veids” somu avīzē Keskisuomalainen.[1]

Raksts salīdzina dažādus savienību tipus, tādus kā nukleārā ģimene, audžuģimene, viena vecāka ģimene un viendzimuma kopība. Šajā sakarā tekstā ir citēts Kimmo Jokinens, kurš ir profesors un ģimenes jautājumu pētnieks Jiveskiles Universitātē Somijas vidienē. Rakstā viņš apgalvo: “Tradicionāli par normālu ģimeni ir pieņemts uzskatīt tādu ģimeni, kura sastāv no tēva, mātes un viņu kopīgajiem bērniem. Iepazīstoties ar pētījumiem, tomēr izskatās, ka ģimenes forma tiešā veidā neko daudz nenosaka, vai ģimenei klājas labi vai ne.”

Taču šāds neskaidrs izteiksmes veids lasītājus tikai mulsina. Jokinens nenoliedz, ka ģimenes veids ietekmē ģimenes locekļu labklājību. Taču viņš saka, ka ģimenes tips tiešā veidā neko daudz nenosaka, vai ģimenei klājas labi vai nē. Šādi izsakoties, lasītājam ir grūti saprast, ka patiesībā ģimenes tips līdz zināmai robežai tiešā veidā ietekmē ģimenes locekļu labklājību un caur pastarpinošiem faktoriem, tādiem kā ģimenes stabilitāte un finansiālie resursi, to ietekmē vēl daudz vairāk.  

Pēc Kanzasas štata universitātes profesora Valtera Šumma sacītā, būtiski atšķiras apgalvojums, ka ģimenes tips tiešā veidā neko daudz neietekmē ģimenes labklājību, no apgalvojuma, ka ģimenes tipam vai ģimenes struktūrai nav nekādas nozīmes. Problēma slēpjas tajā, ka bieži ģimenes struktūra ir netiešs cēlonis labākam vai sliktākam iznākumam. Šādas netiešas ietekmes piemērs ir dažādu savienību tipu spēja vai nespēja saglabāt stabilitāti. Abu dzimumu savstarpējā papildināšanās, kas ir heteroseksuālas laulības pamatā, daudz lielākā mērā nodrošina ģimenes stabilitāti.[2]

Viena no viendzimuma kopību problēmām ir to lielāka nestabilitāte. Sieviešu pāriem ir visaugstākais šķiršanās līmenis salīdzinājumā ar visām citām attiecību formām, un dažu gadu laikā vairums vīriešu pāru pāriet uz atvērtajām attiecībām, kas ietver daudzus ārējus seksuālus sakarus. Savukārt kopības nestabilitāte negatīvi ietekmē gan pieaugušo, gan arī bērnu labklājību.

Laikraksts šos faktus lasītājiem vienkārši aizēno, par Jokinena interviju sakot, ka “Nav viena labākā ģimenes veida”. Tas ir maldinošs vēstījums, jo tas it kā apgalvo, ka nav īpaša iemesla censties saglabāt neskartu tēva un mātes ģimeni, jo gan pieaugušajiem, gan bērniem klāsies vienlīdz labi, ja jūs šķirsieties un kļūsiet par vientuļo vecāku, vai pēc šķiršanās nodibināsiet jaunas romantiskas attiecības.

Izvēlētais raksta nosaukums aizēno ģimenes stabilitātes nozīmi pieaugušo un bērnu labklājībā, un bērna būtisko vajadzību pēc identitātes un noturīgām attiecībām. Šo vajadzību vislabāk var apmierināt, ja bērns aug neskartā laulāta pāra ģimenē ar savu bioloģisko māti un tēvu.

Izšķirošais jautājums, ko Jokinens neapspriež, ir šis: kā tāda kopība, kurā cilvēku dzimumam nav nozīmes, ietekmē bērna dabīgās tiesības? Bērns ir cilvēks savas identitātes un dzīves jēgas meklējumos, un viņam ir vitāli nepieciešams zināt savu izcelsmi un augt, un dzīvot saskaņā ar to.

Margareta Somervila norāda, ka bērnam ir trīs cilvēka pamattiesības attiecībā uz viņa bioloģisko izcelsmi (tas ir, viņa rašanos kā tādu). Šīs pamattiesības viņam nevar atņemt, neradot neaprēķināmu kaitējumu. Tās ir “tiesības zināt savu bioloģisko izcelsmi; tiesības tikt audzinātam savās tuvākajās un plašākajās bioloģiskajās ģimenēs; un tiesības uz abu dzimumu vecākiem.”[3]

Bērna bioloģiskā izcelsme mīlestības attiecībās starp sievieti un vīrieti veido pamatu viņa identitātei vairākos aspektos. (1) Viņa kā cilvēka ar iekšēji piemītošu vērtību morālo identitāti stiprina fakts, ka viņa eksistence ir mīlestības auglis starp viņa māti un tēvu. (2) Viņa sociālā identitāte balstās attiecību tīklā, kurā viņš atrodas kā abu savu vecāku bērns. (3) Viņa seksuālās identitātes pamats ir apziņa, ka viņš ir vīrieša un sievietes mīlestības auglis. (4) Savu nacionālo identitāti viņš iegūst saitēs ar savu dzimtu un tās vietu plašākā nācijas kopienā. Tādā veidā viņš spēj atrast savu īpašo vietu cilvēcē kā tās loceklis. (5) Viņa bioloģiskā izcelsme saista viņu ar iepriekšējām paaudzēm un ar cilvēces vēsturi. Šo vēsturisko saišu pārraušana atstāj viņu bez atzītas vietas cilvēku paaudžu ķēdē. (6) Pateicoties vēsturiskajai izcelsmei, viņš piedalās savas mātes un tēva kultūras mantojumā ar attiecīgo valodu, literatūru un mākslu. (7) Vīrieša un sievietes laulība dabiski apvieno visas šīs bērna identitātes dimensijas vienā integrētā veselumā, nevis atstāj bērnu ar pārrautu vai neskaidru izcelsmes avotu tīklu un neatbildētiem jautājumiem, kuri viņam kavē izzināt, kas viņš ir.

Tāda kopība, kurā vecāku dzimumam nav nozīmes, grauj bērna tiesības uz integrētu identitāti, par pieņemamām nosakot ģimenes bez tēva vai bez mātes. Viendzimuma laulības struktūra nošķir bērnus vai nu no viņu bioloģiskās mātes, vai arī tēva, un tādējādi laupa tiem iespēju attīstīt integrētu morālo, sociālo, seksuālo, vēsturisko un radniecības identitāti saistībā ar viņu dubulto bioloģisko izcelsmi.

Viendzimuma attiecību nespēja īstenot laulības vienojošās un radošās dimensijas skaidri atklājas to nespējā balstīt mātes, tēva un bērna saikni.

Saskaņā ar Hārvarda universitātes sociologa Karla Cimmermana klasisko darbu Ģimene un civilizācija, civilizācijas uzplaukums un noriets ir atkarīgs no šīs saiknes spēka: ģimeniskumā, viņš raksta, “mēs varam pietuvoties šim filozofu sapnim noteikt ‘pirmo’ sociālo sistēmu cēloni”. Kad “mēs runājam par tādu lielu civilizāciju lejupslīdi kā senā Grieķija vai Roma, tās galvenais cēlonis ir iekšējs pagrimums. Tas mums sniedz pamatu cēloņsakarību analīzei attiecībā uz ģimenes sairšanu”.[4]

Ģimenes sairšanas negatīvās sabiedriskās sekas ir mūsdienu ģimenes izpētes centrā. Plaša attiecīgo sociālo zinātņu pētījumu metaanalīze parāda neskartas un neiedragātas laulātu bioloģisko vecāku ģimenes ieguldījumu bērnu veselīgā attīstībā un sabiedrības labklājībā.

Jokinens tādējādi neņem vērā faktu, ka stabilas savienības, kuru mērķis ir pēcnācēju radīšana, visur tiek nošķirtas un ir nošķiramas no citām attiecībām, tādām kā draudzība un biedriskums. Viņš aizmirst, ka, lai arī laulība pastāvīgi attīstās, tā “atspoguļo vienu ideju, kura ir nemainīga: katram bērnam ir tiesības uz māti un tēvu”.

Ne visas pretējā dzimuma laulības rada bērnus, taču šī laulības struktūra nodrošina, ka katrs bērns piedzimst savu bioloģisko vecāku mājās. Izjaucot šo struktūru, tiek pārkāptas bērnu tiesības uz identitāti un attiecībām. Viendzimuma savienības strukturāli nošķir bērnu vai nu no bioloģiskā tēva, vai arī mātes.

Risinot jautājumu, vai taisnīgums valstij un baznīcai pieprasa pieņemt viendzimuma laulību, mēdz apgalvot, ka homoseksuāli cilvēki ir neaizsargāta un apspiesta minoritāte, kuras tiesības mums vajadzētu aizstāvēt. Tomēr, kā norāda Mārgareta Somervila, lai arī homoseksuāli cilvēki ir neaizsargāta grupa, “tā kā viņi ir pieauguši, viņu prasības ir otrajā vietā pēc bērnu vajadzībām un tiesībām. Turklāt, aizstāvot bērnu tiesības, mēs rīkojamies visu bērnu labākajās interesēs neatkarīgi no tā, vai viņu seksuālā orientācija vēlāk izrādās heteroseksuāla vai homoseksuāla.” Un tas ir visu pilsoņu labākajās interesēs, jo kādā savas dzīves posmā visi ir bijuši bērni.


[1] 2018. gada 3. aprīlī.

[2] W.R. Schumm, “Navigating Treacherous Waters—One Researcher’s 40 Years of Experience with Controversial Scientific Research”, Comprehensive Psychology, 4, 24, 2015, pp. 19–20.

[3] M. Somerville, “Children’s Human Rights and Unlinking Child-Parent Biological Bonds with Adoption, Same-Sex Marriage and New Reproductive Technologies,” Journal of Family Studies, 13, 2007, p. 195.

[4] Carle C. Zimmerman, Family and Civilization, New York: Harper &Bros., 1947.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: