Eduards Paegle bija latviešu tautas lietišķās mākslas pētnieks un popularizētājs. 1923. gadā Eduards ar dzīvesbiedri Almu Paegli nodibināja latviešu tautas mākslai un senatnei veltītu mēnešrakstu Latvijas Saule, kuru izdeva līdz 1931. gadam. Pirmo divu numuru redaktors bija Ernests Brastiņš, tālākiem numuriem redaktora pienākumus pildīja pats Paegle, kurš arī bija autors virknei rakstu. 1926. gadā ar Kultūras fonda atbalstu devies pētnieciskā braucienā uz Poliju, kur redzēto aprakstījis šajā rakstā. Īpaši saistošs varētu šķist Paegles redzētais tolaik Polijai piederošajā ukraiņu Ļvovā un tās apkārtnē, kā arī Karalaučos. Pārpublicējumā saglabāta oriģinālā rakstība un punktuācija.  

Varšava

Starp Grobiņu, jeb kā leiši ar lielāku tiesību saka, Gardinu, un Belostoku zeme neauglīga smilts un grants. Redz daudz griķu lauku; plūc un sien saujās tāpat kā linus. Panīkuši skujukoku krūmi. Šur tur redz arī slaikāka meža gabalu, te tad strādā pilnā gaitā koku zāģētavas. Šodien, 8. septembrī, liekas, kāda svinama diena. Ceļi pilni braucēju un svētdienas drēbēs uzposušos gājēju, pie kam gaita un apģērbs stipri atgādina pie mūsu lauku baznīcām svētdienās novērotos dievvārdniekus: vecākās paaudzes sievietēm galvā balts, zem smakra sasiets lakatiņš, gaiša vai tumša vaļīga jaka, plati tumši brunči, sainītis rokā; dažām basas kājas, kurpes rokā. No Belestokas līdz Bugai zeme labāka. Vietām Zemgales līdzenumos parastie skati gleznainām bērzu birzēm, alkšņu puduriem, kupliem vītoliem un sarkanu ogu rotātiem sērmūkšiem, jeb ventiņu mēlē – pucenēm.

Braucot pa šo seno jātvingu zemi, prātā nāk hronistu aprakstītā viņu sirdīgā kauja ar Boļeslava kara spēku. “Lai pārmācitu jātvingus un galīgi pārtrauktu viņu pastāvīgos uzbrukumus Ļubļinas apgabaliem un visai Mazovijai, ko tie, no meža ātri parādīdamies un atkal tur nozuzdami, izdarīja, Krakovas un Sandomežas hercogs Boļeslavs Šķīstais nolēma uzbrukt jātvingiem viņu pašu mājās. Viņš tādēļ pavēlēja visiem saviem lielkungiem ierasties Zavihostā; šeit karaspēku saveda kārtībā un tas devās ceļā ciešās rindās, jo labi zināja, ka būs darīšana ar noteiktu, drošsirdīgu pretinieku, kas bija ārkārtīgi kareivisks un nebija paradis atkāpties vai atteikties no cīņas. (Dlugošs saka, ka jātvingi bijuši tik godkārīgi, ka desmit jātvingu uzņēmušies cīņu ar simts ienaidniekiem; šī slavas kāre un pārgalvība bijušas par iemeslu tam, ka gandrīz visa tauta caur pastāvīgiem zaudējumiem izmiruse.) Neilgi pēc tam, kad bija tapis zināms, ka poļi iebrukuši Jātvingijā, kādā agrā jūnija rītā, 1264. gadā, poļu priekšējās rindās ieradās ziņnesis, vēstīdams, ka ienaidnieks bariem tuvojoties un, acīmredzot, tieši dodoties uz poļu nometni. Jātvingi, kuri toreiz atradās sava dižciltīga virsaiša (princeps) Kumata vadībā, uzbruka ar tādu nevaldāmu sparu poļu nometnei, ka Boļeslavam pat neatlika laika savest savu karaspēku kārtībā. Stundām ilgi vilkās mežonīgās cīņas burzma bez noteikta pārsvara vienā vai otrā pusē, līdz kamēr Kumats, daudzu ienaidnieku ielenkts, caururbts krita, pēc kam kauja, pateicoties poļu skaitliskam pārsvaram, sāka pieņemt jātvingiem nelabvēlīgu virzienu. Tomēr neviens jātvings negrieza ceļu ienaidniekam tik ilgi, kamēr viņš nebija ievainots vai kritis. Un tā jātvingu karaspēku pamazām iznīcināja. Visa viņu zeme Jātvingijā (jeb Podlase), viņu lopi, kuriem tie visbagātākie bija, un cita manta krita poļiem par laupījumu. Un Boļeslavs piespieda atlikušos iedzīvotājus pieņemt kristīgu ticību.”

Pēc nostāstiem, kauja notikusi Bronkas upītes krastos. Sirmgalvji un bērni paslēpušies purvainos mežos; tur aprakuši arī no pilsētām līdz paņemtās mantas, to starpā dažādus reliģiskā kulta priekšmetus. Kaujā kritušie, pēc senam ierašām, sadedzināti un pelni aprakti t. s. Kumata kalnā, bet viņu vadonis Kumats kalna virsotnē. Dzīvi palikušie jātvingi pārcēlušies pār Narevu un nometušies uz dzīvi starp šo upi un Nemūmu, uzglabādami piemiņu par savu virsaiti Kumatu un pieskaitīdami to saviem svētajiem.

Pāršķirstot baltu tautu vēstures lappuses, vērojot viņu neveiksmes nevienādā cīņā ar saviem pretiniekiem, mēs pārliecināmies, ka nevienprātība, kopējas saskaņotas darbības trūkums ir šo cilšu dziļā vēsturiskā traģēdija. Atsevišķa īpatņa drošsirdībai, pat pārgalvībai nav robežu; nevienu vien reizi tas darījis brīnumus; atsevišķas ciltis – prūši, leiši, latvji, jātvingi – cīnoties katra par sevi, vairākkārt uzvarējušas vācus, krievus un poļus, līdz, beidzot, kritušas pretinieka viltībai vai skaitliskam pārsvaram par upuri. Ja baltu tautas būtu pratušas laikā apvienoties un kopējiem spēkiem aizstāvēt savu zemi, savas tiesības, tad tās ieņemtu redzamāku vietu zem saules, varētu brīvāki izkopt savas ipatnības un, neviena nebīdamies, nododoties ražīgam kultūras darbam. Cik ilgi mēs vēl tuvredzīgā atšķirtībā gribam turpināt savu senču nepiedodamo politisko kļūdu?

Vilciena apstāšanās Malkinā, pie Bugas, pārtrauc uz sānceļiem novirzījušās domas. Bugas upi mēdz uzskatīt par jātvingu zemes robežu dienvidos, bet dibinājoties uz arheoloģisko izrakumu salīdzinājumiem, kā turpmāk redzēsim, man gribētos šo robežu pārcelt uz dienvidiem vismaz kādus 30 kilometrus; jo iegūtie svarīgie materiāli neapšaubāmi liecina, ka vecākā dzelzslaikmetā baltu cilšu piederīgie dzīvojuši Sedļecas guberņā, aiz Bugas.

Bugas krastā ir vēsturiskā ziņā ļoti ievērojama pilsētiņa Drogičina, kuru daži poļu hronisti dēvē par jātvingu galvaspilsētu un krievu arheologi, ņemot vērā atrasto senlietu bagatību, par Rietumu-Krievijas Pompeju. Ļeopardovs, uz atrasto mantu pamata, liecina, ka Drogičinas, kā apdzīvotas vietas, vēsture sākas no 5-tā, 4-tā gadusimta, tomēr pilsētas vārds minēts pirmo reizi tikai 1142. gadā. Laiku maiņā, Drogičina atradusies jātvingu, leišu, poļu un krievu rokās.

Atrasto visdažādāko akmens, stikla, māla, kaula, bronzas un dzelzs priekšmetu starpā vislielāko ievērību senatnes pētītajos sacēlušas simtiem atrastās svina t. s. “Drogičinas plombas”. Par viņu nozīmi un mērķi ir uzstādītas dažādas hipotēzes, bet neviena nav atradusi vienprātīgu piekrišanu. No pirmā acu uzmetiena plombas atgādina naudiņas. Plāksnītes ir 1–2 mm biezas un 8–10 mm šķērsmenī; dažām novērojams mazs, šaurs caurumiņš, kā īstam plombām. Plāksnītes nav pilnīgi apaļas, bet nevienādam malām. Abās pusēs plāksnītem novērojamas cilnī stāvošas zīmes, no kurām daudzas atgādina slāvu vai grieķu burtus, citas mūsu īpašuma zīmes; bez tam sastop rokas, sejas, cilvēka un citus attēlus. Daudz piekritēju atrod Ļeopardova domas, ka šīs plombas uzskatāmas par Bizantijas ķeizarisko ierēdņu “zieģeļiem”, kurus piekāra Grieķijā pirktām precēm.

Viens no ievērojamākiem ūdensceļiem starp Grieķiju un Baltijas piekrasti vedis no Melnās jūras pa Dņepru, Pripeti, Bugu un Vislu. No Bugas preces varēts sūtīt divos virzienos: pa Vislu vai pa Nemūnu. Par preču sadalīšanas punktu jeb vārtiem uzskatāma vieta, kur līdz 12. g. s. zēlusi Drogičinas pilsēta. Tāļak Ļeopardovs aizrāda, ka zīmes uz plombām stipri līdzīgas tām, kādas sastopamas uz Bizantijas “zieģeļu” gredzeniem. Galu galā Ļ. taisa slēdzienu, ka plombas piekāruši ķeizariskie ierēdņi no Konstantinopoles ievestām precēm. Drogičinā, kura atradās krustceļā, liekas, notikusi mantu pārvietošana, varbūt ari nomuitošana, un tādēļ plombas, kā nevajadzīgas, nogrieztas. Caur to izskaidrojams lielais plombu skaits šajā vietā – līdz šim saskaitīts ap 3000 gabalu. Kādā gadusimtenī plombas lietotas, vēl nav noteicams.

No Bugas līdz Varšavai zems, krūmājiem apaudzis vai kailu smilti klāts līdzenums.

Varšavas tautas muzejam (Muzeum Narodowe, Podwale 15) nav noteiktas sejas. Gleznas jaunas un vecas, ar māksliniecisku vai tikai vēsturisku nozīmi, miniatūr-gleznojumi, antīkas mēbeles, daži gobelēni un citi seni audumi, Ķīnas porcelāns, akmeņiem un filigrāni rotātas kastītes, kaulgriezumi, naudas, medaļas. Bez grieķu, ēģiptiešu un citam senlietām redzam arī t. s. gotu kapos atrastās ar emalju “Champlevé” tehnikā, kā Trikātas sakta. Vairumam akmens laikmeta kaula darbiem un akmens cirvjiem un kaltiem nav atrašanas vieta apzīmēta. Tālāk ieroči un bruņas. Mūs šajā muzejā var interesēt Piedņepras un t. s. gotu senlietas, kuru starpā viena otra mums pazīstama seja pavīd.

Plašākais un interesantākais etnogrāfiskā rakstura muzejs Varšavā ir t. d. Muzeum Przemyslu i Rolnictwa, Krakowskie Przedmiescie 66. Muzejā savākti galvenām kārtām tautas darinājumi no poļu apdzīvotiem un tuvāku kaimiņu novadiem, bet ir ari lietas no tālākām zemēm: Āfrikas, Āzijas, Amerikas. Poļu tautas tekstilos darbos un gleznojumos uzkrīt spilgtās krāsas un veģetālais ornaments: koši zaļi-dzelteni-sārti krāsotas pūra lādes ar puķu vai putnu motīviem, spilgti tautas apģērbu piederumi, no krāsaina papīra griezti izgreznojumi. Bagāta Lieldienu olu (pisanki) pēc apvidiem sakārtota kolekcija. Sevišķi daudz tautas apģērbu no dažādiem Polijas novadiem, īpatnējas ir rituāliem nolūkiem darinātās maizes ar plastiskiem, cilvēku, dzīvnieku, koku, pat veselu lauku sētu veidojumiem. Blakus tautas ārstniecības līdzekļi: ķiploki, Islandes sūna, kumelītes, ķirbju sēklas, dažādi pulverīši un talismani: vilnas kušķītis, zoss krūšu kauls u. d. c. Mazovijas darinājumos redzam dažas baltu kultūrai tuvas lietas – trīs prievītes, jostu aužamu šķietiņu un spolējamu daiku, kādu Latgalē vēl daudz sastopam. Keramika Mazovijā baltu angobu ar stādisku rakstu.

Bagātas un saistošas ir Baltkrievijas un Lietuvas nodaļas. Apskatot šo zemju etnogrāfiskās mantas un salīdzinot tās ar mūsējām, ikvienu pārsteidz ne tikai ārējo formu, bet ari satura radniecība. Jostas, velējamās vāles, sprēslītes, egļu zaru ecēšas, dzeiņi (leziwo), kokles, kausi un karotes, tāšu lūku pinumi, keramika. Podļasijas, senās Jātvingijas, sprēslites un spolējamie daiki kā Latgalē. Par baltkrieviskām apzīmētās jostiņas samērā šaurākas par lietuviskām. Pirmās nāk no Slonimas, Pružāniem, Sokolas, Viļeikas, Lidas apvidiem. Īpatnējas ir baltkrievu kokā grieztās spēlējamās lietiņas “pliszki”. Lietuvas skapī mālu podi un šķīvji, īpatnējas sievu mices, cimdi, zeķes, liels skaits jostu, to starpā platas un skaistas audenes, rakstos un krāsās mūsējām līdzīgas; ir arī dažas mežģotas jostas. Par jostām uz skapja uzraksts: “Paski welniane wzorzvste, tkane przez wiesniaczki na malych warsztacikach. Uživvaja je do opasywania sie – Litwa Kowenska – Wilenszczyzna” (Rakstītas vilnas jostiņas, audušas laucinieces mazos stāviņos. Lieto apjošanai). Katrai tiklab par baltkrievisku kā lietuvisku dēvētai jostai tomēr ir tikai viens raksts, kurš atkārtojas no viena gala līdz otram, un tik bagātas raksta motīviem un krāsās noskaņotu kā mūsu Krustpils tipa, vai tik sīku un sarežģītu ornamentu, kā Lielvārdes un Lēdmanes audenes, neredzēju nevienas. Arī celaiņu nav, gan zinu, ka tādas visās baltu kultūras aplokā ietilpstošās zemēs bieži sastopamas. Uz muzeja sakopotu mantu pamata etniskās robežas starp Baltkrieviju un Lietuvu gandrīz neiespējams noteikt.

Čeremisu, mordvinu un arī čuvašu izšuvumi un audumi stipri līdzinās mūsējiem, uz ko jau agrāk esmu aizrādījis.

Skaista keramika no Dievid-Galīcijas (Rus Czerwona); uz gaiši angobetā pamata krāsains ģeometrisks un veģetāls ornaments. Jostu raksts tuvojas mūsējam, bet krāsas savādas. Vērojama liela ornamenta līdzība starp mazkrievu, rumāņu un bulgāru ornamentu.

Šajā muzejā nav aizmirsta arī Latvija. Krāšņa Krustpils tipa villaine, dzintara kniepķeni un saktas no Liepājas apkārtnes, divi pāri cimdi no Rucavas un Nīcas, kokles no Latgales. Tajā pašā skapī dažas mantiņas no Igaunijas un Zviedrijas.

Starp Āzijas etnogrāfiskām mantām saista vērību Ķīnas “cloisonné” emaljas darbi, 33 gab. Šī kolekcija, kā redzam, nav tik plaša kā Latvijas Valsts Vēsturiskam muzejam piedāvātā (173 pr.).

Pie muzeja vēl atrodas, lai gan, kā man paskaidroja, tikai pagaidām, arheoloģiskā nodaļa. 50-tā skapī, 6-tā plauktā no augšas, ir, bez šaubām, Latvijas senlietas: bronzas saktas, piekariņi, aproces, zvārgulīši, dzelzs cirvji, sīki drēbes gabaliņi; visiem latvisks raksturs. Uzraksta nav, bet plauktā nolikta brošūra “O czaszkach ludskich z cmentarzyska w Maryjenhauzie przez Dr. L. Dudrevvicz”. Vai senlietas ir no Viļakas senkapiem, man tā arī neizdevās izzināt, jo muzeja pārzinis vēl nebija atgriezies no atvaļinājuma.

Mantas šajā muzejā sakārtotas pēc novadiem un priekšmetu rakstura. Piemēram, Lietuvas skapī 4 augšējos plauktos mālu darbi, 5-tā un 6-tā cepures, 7-tā jostas, 8-tā mežģīnes un cimdi. Vitrīnām, kurās tautas apģērbi, pielikta maza Polijas karte un apzīmēta vieta, kur tādu valkā.

Lai gan Varšavā vēl atlikās apmeklēt Universitātes arheoloģisko kabinetu, vēl dažus muzejus un privātus krājumus, tomēr, dabūjis zināt, ka Ļvovā, kurp mani veda tālākais ceļš, notiek izstāde, kuru slēgs pēc divām dienām, bija ar skubu jāpošas ceļā.

Ļvova

Ceļā uz Ļvovu redz visgarām, izņemot, protams, muižas laukus, šauras “šņores”, dažās vietās ne platākas par zirga garumu. Tādēļ arī gans govis ganot tura tās auklā piesietas, kā zirgus grožos, citā vietā govīm kaklā piesietas prāvas koka vangales, vai kājas pinekļu sapītas. Divjūgu arkls, divi viri: viens vada arklu, otrs dzen zirgu. Acīmredzot, šeit nav laukstrādnieku trūkums. Nopļautie rudzu lauki dažā vietā zaļi jo zaļi; vēlāk uzzināju, ka pavasarī, tikko sniegs nokusis, rudzu laukiem uzsēj kaut kādu sīku pakšu augu, kurš, kad rudzi nopļauti, turpinot augt līdz vēlam rudenim – pirmajam sniegam un noderot par varenu zaļbarību lopiem. Varot sēt arī uz vasarāju. Ja gribot ievākt ziemai, tad vēlā rudenī nopļaujot, sasienot kūlīšos, uz lauka drusku apžāvējot, apgriežot vienu un otru pusi, pēc kam novietojot šķūņos vai pajumtēs. Lai vāju zemi uzlabotu ar zaļmēslošanu, redz lupīnas iesētas. Kā vienu tā otru vietējie zemkopji vareni slavē.

Galīcijas galvas pilsētā Ļvovā. Nokļūstot galvenās ielas ļaužu burzmā, tā vien šķiet, ka pilsētu apdzīvo vienīgi žīdi un, proti, “vecās testamentes”: senlaiku apģērbi, “paltraki” līdz zemei, visādi tipi melniem, kapara sarkaniem un gaišiem matiem. Īpatnēju temperamentu, pūlis steidzīgi šurpu turpu soļo, mētājas rokam, skaļi sarunājas. Pēc mierīgās, patūļīgās Rīgas, iespaids neparasts. Agra rītā tramvajā, vecs žīds, sevī nogrimis, klusām murmina pātarus, cītīgi griezdams obligatoriskās garās ausu sprogas, šad un tad apslapinādams pirkstus pie lūpam.

Izstāde (Targ Wschodnie) pēc poļu laikrakstu atsauksmēm vāji organizēta. Apmeklētāju gaužām maz. Mani, protams, interesēja tautas un lietišķās mākslas nodaļa. Polijā, tāpat kā Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, jaunā rotājošā māksla smeļ ierosinājumus un motīvus īstos tautas darinājumos audumos, izšuvumos, koka darbos, keramikā u. citos. Tagadējās Polijas robežās divi novadi galvenām kārtām apgāda paraugus un gatavus darbus: Krakovai un Varšavai – Tatru apgabals ar Zakopani un Ļvovai – gucuļu apdzīvotais dienvidu novads ar Kosovu, Kutiem un Kolomeju. Ne tikai šinīs, bet vēl daudzās citas vietās atvērtas darbnīcas, kuras ražo preces tirgum pēc tautas paraugiem. Varšavā, Krakovā, Ļvovā ir vairāki tautas dailes saloni–pārdotavas. Apskatot izstādes eksponātus, redzam, ka pirmā vietā stāv tā sauktie “kilimi”, gobelēnu un īstā austrumu kilimu tehnikā austi paklāji, gan ar puķu gan ģeometrisku ornamentu. Skaista ir keramika ar baltu angobu un ģeometrisku daudzkrāsainu tautas rakstu no Kutiem. Speciāla jostu aušanas fabrika Kosovā darina vairumā pēc gucuļu rakstraudžiem. Šinīs jostās uzkrīt daži mums pazīstami rakstu motīvi, bet krāsas stipri atšķiras. Sarunājos ar fabrikas pārstāvi, inteliģentu jaunu cilvēku, kurš atceras kādreiz lasījis, ka gucuļi sirmā senatnē atnākuši no Zviedrijas vai Norvēģijas; viņu tautas dziesmās minēta jūra. Tiešam viņu keramikā, audumos, koku darbos ir kaut kas īpatnējs, ko pārejā Galīcijā nevar sastapt. Uzskaitīt un apskatīt daudzos tautas gaumē darinātos priekšmetus nav iespējams, bet vēl jāatzīmē Viļņas nodaļa, kas krasi atdalās no pārejām savam klusām, gandrīz drūmam krāsām, īpatnējo rakstu un savdabīgo tehniku. Izstādīti dvieļi, gultas un galda segas, jostas.

No izstādes devos uz rutēņu tautas muzeju (Nacjonalnjy Muzej). Baznīcas gleznojumi, svētbildes, vēsturiskas ģīmetnes, tautas audumi, gucuļu kokgriezumi. Muzejs nekādus līdzekļus no valsts nesaņemot un spiests pārdot priekšmetu dublikātus un vērtīgas gleznas.

Dziedušicku muzejs (Muzeum im. Dzieduszickich) aptver dabas zinības, etnogrāfiju, arheoloģiju. Bagātā krājumā starp citu izstādīts Baltijas jūras dzintars ar tanī ieslēgtiem sīkiem dzīvnieciņiem un stādiem. Saskaitīju 63 gabalus. Izstādīti bez tam dažādos Polijas apvidos, it īpaši akmeņlauztuvēs, atrastie nelieli dzintara gabaliņi. Arheoloģiski izrakumi, visvairāk akmens un māla, no Podolijas, Galīcijas, Vislas un Bugas ielejam. Etnogrāfiskā nodaļā pirmā vietā stādami gucuļu darbi: koka sedli, pūra lādes, koka karotes, ķipīši, spainīši, bļodas ar ieliktam zīlītem; aužamie stāvi puslīdz tuvojas mūsējiem, tautas apģērba piederumi. Vienā vitrīnā latgaliskas vīzes (Lyczaki); uzraksts vēsta, ka tās no Vitebskas gub. Bēdīgs pārstāvis mūsu krāšņai tautas mākslai. Gorodenkas un Brest-Ļitovskas tautas apģērbs un saimniecības piederumi mums radniecīgi. Kāda tabele ar krāsojamiem stādiem mums vēsta, ka dienvidus Podolijā tauta, starp citu, krāso sekojošiem stādiem: 1) Genista tinctoria (krāsu irbulene), 2) Origanum vulgaris (parastā raudene), 3) meža ābeles lapām, 4) Polygonum divaricatum (alpīnā sūrene), 5) Medicago fulcata (sirpjveida lucerna) un 6) vienkāršo bieti. Tautas podniecība pilda 5 istabas – no visvienkāršākiem ikdienas māla traukiem līdz skaistākām dekoratīvam vāzēm un grezniem krāsns podiņiem.

Ševčenko muzejs (Muzeum Tow. im. Szewczenki) satura ziņā atgādina rutēņu nacionālo muzeju, bet ir bagātāks tautas, it īpaši gucuļu, darbiem un darba rīkiem. Redzam tarbas (torve), garas ganu taures (trembita), pastalas (pustula), koka arklus (čeres). Muzejs labprāt apmainās ar Latviju minerāļu paraugiem. Ļvovā bez jau minētiem ir vēl daudz citu muzeju, kuri dod gaišu ainu par Galīcijas seno un tagadējo dzīvi un parādībam; tāpat bibliotēkas un arhīvi bagāti vērtīgiem izdevumiem un seniem manuskriptiem (piem., Osolinska bibliotēkā ap 800.000 sējumu), tā kā visumā šī pilsēta pelna slāvu, it īpaši rutēņu vēstures pētītāju ievērību. Nav šaubu, ka te atrodamas ari ziņas par baltiem.

No Ļvovas izbraucu uz diezgan attālu sādžu ar vilinošu nosaukumu “Jatviengi”, pārvarot lielus neparedzētus šķēršļus. Tomēr nekā tāda neatradu, ko varētu vest sakarā ar seniem jātvingiem. Pa ceļam novēroju šim apvidum diezgan raksturīgu skatu. Braucot caur kādu sādžu redzu skaistu rutēnieti glīti izrakstīta tautiskā kreklā, vizulīgu daudzkrāsainu stikla kreļļu virknēm ap kaklu – mēslus uz lauku vedam. Ka apģērbs pie tāda darba nevar būt sniega balts, viegli saprotams. Ēkas nelielas, koku vai māla kleķa, bieziem salmu jumtiem. Novēroju sekojošu paņēmienu kleķa pielietošanā: Kad ēkas stāvs no stāvkokiem un jumts uzcelti, māla aptrieptās salmu grīstes pinekļa veidīgi apliek ap sienu stāvkokiem – ribām. Kad siena saulē un vējā izkaltusi, to no iekš- un ārpuses apmet māliem un nobalsina kaļķiem. Darbs ļoti veicīgs un neizmaksā dārgi, tā kā gribētos to redzēt izmēģinām vieglākam lauku būvēm arī Latvijā.

Krakovā

Skaistās baznīcas, vēsturiskās celtnes un pieminekļi, senām grāmatām un rokrakstiem bagātās bibliotēkas un arhīvi, muzeji vērtīgiem mākslas darbiem un senatnes lieciniekiem, vēl klāt iedzīvotāju laipnība un samērā augstais sabiedriskais kultūras līmenis, padara Krakovu katram senatnes un patiesas kultūras draugam par vispatīkamāko pilsētu Polijā. Krāšņi ir apstādījumi, kuri ierobežo centru, vecāko pilsētas daļu.

Sevišķi patīkami mani pārsteidza etnogrāfisku un arheoloģisku mantu lielais krājums, kurš attiecas uz baltiem. Šeit ieguvu jaunus materiālus, kam svarīga nozīme mūsu aiz- jeb pirmvēstures izpratnē un baltu kultūras aploka robežu nospraušanā. Sīki aprakstīt visus apmeklētos muzejus, protams, nav iespējams.

Vispirms minēšu Etnogrāfisko muzeju Krakovas pili, Vāvelē. Bez poļu mantām te ir sevišķa nodaļa — Litewski i Russki. Tūliņ pie durvīm vitrīna ar uzrakstu: gub. Kurlandska, Ubranie kobiety (sievietes apģērbs). Pastalas, rūtaini brunči, balts priekšauts sarkanām vertikālam švītram, sarkans baltām strīpām lakats uz pleciem (svešs!), pirkts sarkanraibs lakatiņš galvā, tumšzaļā jaka. Lietuvas un Baltkrievijas jostas, audenes, izšūti dvieļi, vīzes, kurpes, koka kausi. Pirmatnēji interesants cimdu darināšanas paņēmiens ar acainu koka adatu (Sposob robienia rekowic) no Mogiļevas gub. Jostiņas kā Aulejā (Pasy kobiecy bielorusskie). Leišu dvieļu gali. Leišu jostas no Suvalku, Kauņas un Grodņas novadiem. Rakstītas Lieldienu olas un “palmes” (Palmy Wielkonocne Litewskie), kuras darinātas no krāsotam puķītēm, ēveļu skaidām, sūnas, rudzu rogām, papīrīšiem, smilgām, sasienot tos slotiņās.

Tautas muzejā (Muzeum Narodowe) tīrā un lietišķā māksla; mūsu mantu nav.

Arheoloģiskais muzejs (Muzeum Archeologiczne) aptver slāvu un tuvāko kaimiņu zemes, kurās tad arī ietilpst baltu novadi. Neapstājoties pie plašā krājuma sīkākā apraksta, piegriezu vērību mūsu un mums radniecīgam senlietām, kuru starpā ir ļoti vērtīgi izrakumi; tie ievērojamā mērā papildina ziņas par latvju senkultūras izplatību un apgāž dažu maldīgu, iesakņojušos domu par baltu etniskam robežām.

Tagadējās Latvijas senlietas sakopotas uz 5 tabelēm, no kuram trīs ar Višķu senlietām: tipiski Latgales audumi ar bronzas izrotājumiem, bronzas kakla gredzeni jeb apkakles, saktas, aproces, vaiņags, piekariņi, važiņas. No Ludzas divi krustiņi, apkakles fragments, gredzeni, sakta, zvārgulītis un no Novomisļas važiņa ar raksturīgo ķemmes piekariņu un zvārgulīti, divas aproces.

No leišu apdzīvoto Biržu (Paņevežas ap.) izrakumiem ievērojams auduma gabaliņš ar latgaliska rakstura bronzas gredzentiņiem. Tālāk par šo uz dienvidiem, šķiet, nav atrasts Latgales tipa bronzots audums. Tepat atrasti pieci akmens cirvji, gredzeni, vijiņas, krama bultas gals, divas saktiņas ar emalju “Champlevé” tehnikā. Tāļak senlietas no Švekšnas, Nemūnas, Ņemenkas un Viļņas apv. Kaļinovkā atrasts ap 90 bronzas kaltu, no kuriem šai muzeja novietoti 28 gab., pārējie aizvesti uz Pēterpili.

Izcila vērība piegriežama vecākā dzelzslaikmeta bronzas senlietām no Ņeviedomas pie Sokolovas, Sedļecas gub. Izņemot divas trīs importētas dienvidnieciskas lietiņas, pārejām tik baltisks jeb latvisks raksturs, ka tās varēja tikpat labi būt atrastas Latvijā. Uz divām tabelēm novietotie izrakumi datējami ar vecāko un jaunāko dzelzslaikmetu. Zaru un stopas sakta, piekariņu bronzas apkakle, kura pieskaitāma greznākam baltu rotas lietām, aproces, rotas adata, emaljēta sprādze, kādu starp Vislu un Daugavu nav retums, un, varbūt, bronzas vijas, kuras Prūsijā stiepjas bronzas laikmetā – pieder vecākam, kamēr saktas ar uzrotītām un zalkša galviņām un masīvais bronzas kakla gredzens – jaunākam, bet plakanā saktiņa pat vēsturiskam laikmetam. Lietu piederība dažādiem laikmetiem liek domāt, ka to īpašnieki te būs dzīvojuši vairākus gadu simtus.

Kruglā, Beļskas apr., atrasti Latvijā, it īpaši Latgalē, ļoti izplatītais ķemmes veidīgais karulītis un gredzens, kuram līdzīgs izrakts Paventā, Lietuvā.

Vēl jāatzīmē vienā muzeja istabā novietotais slavenais, akmenī cirstais slāvu dieva “Sviatovida” tēls.

Universitātes arheoloģiskā kabinetā (Cabinet archeologiczny) arī satur ne mazumu mūsu kultūrai tuvu stāvošu senlietu. Pirmā vietā nostādama Paļovā, Lietuvā, izraktā, ļoti grezna vecākā dzelzslaikmeta bronzas kakla rota ar karuļiem, līdzīga Vec-Saukā atrastai. No Lidas pīti bronzas gredzeni; Kupišķos, Lietuvā, atrastas ļoti prāvas bronzas apkakles un aproces, arī sudraba kakla gredzeni. Latgale reprezentēta ķemmes veidīgiem karulīšiem, masīvām kara vīru aprocēm; daudz apkakļu, vītu un plakanu ar karuļiem, viju aproces, karulīši, auduma gabaliņš ar celainīti un saktas. No Prūsijas bronzas laikmeta šķēpi, apkakles un smagas aproces.

Abos minētos arheoloģiskos muzejos laipnus paskaidrojumus un atļauju izdarīt fotogrāfiskus uzņēmumus deva prof. V. Demetrikevičs, pie kam palīdzīgu roku sniedza viņa asistents. Sirsnīgs paldies ari šajā vietā!

Ceļā starp Čenstohovas un Radomskas piestātnēm redzēju dažas sievietes oriģinālā tautas apģērbā. Spilgtās krāsās brunči un tāds pat “pelerīns” uz pleciem, ar banti ap kaklu piestiprināts; galvā spilgts puķains lakats.

No Viļņas devos uz sen iecerēto, valodnieciski un etnogrāfiski interesanto, leišu valodas pētītājiem pazīstamo Ģervetu (Gerviaty) sādžu, apm. pusotras stundas braucienā pa dzelzsceļu un verstes 15 pa zemes ceļu. Kamionkas piestātnē, vientuļa sila malā, neviena važoņa, pat neviena cilvēka, izņemot pārzini, simpātisku un laipnu jaunkundzi. Paskaidroju savu stāvokli un mērķi; laipni apsolās pavadīt mani līdz tuvākai sādžai – Slobodkai. Vārds pa vārdam, izrādās lietuviete, dzimusi Liepājā, uzaugusi Lietuvā. Slobodkā mani ieved kādā turīgākā sādžas saimnieka sētā; tam divi zirgi. Dzīvokļa iekārta latgaliska. Vienā galā dzīvo saimnieks ar ģimeni, vidū priekšnams un virtuve, otrā galā pieliekamais kambaris ar daudziem saimniecības piederumiem un darba rīkiem: susekļi, koka un dzelzs (česalka), aužamie stāvi (krosna), sprēslite (prjasņica), uz sola liekama, kā Latgalē, koka tītavas (motovydlo), bierds jeb šķiets (bjordo), piesta (stupa), no salmiem pīta sētuve (lubka), maltuve (žorni), lāde (pak) miltiem. Pretim dzīv. ēkai klētiņa, kuru lielkrievi saucot par “ambar”, veckrievi “kļetj” un baltkrievi – “svirņa”, pēdējais vārds pazīstams visa austrumu Lietuvā. Klētī, gluži kā pie mums, ir arodi (orudi). Klēts otrā galā piebūve – šķūnītis. Sarunas valoda – baltkrievu; jostas (pas – povies) neauž, bet ada virbiem (prutkami). Vilnas un linu audumi kā Latgalē.

Ģervetos atradu pajumtu un visviesmīlīgāko uzņemšanu vietējā skolā. Drīz iepazinos ar sādžas baznīckungu, no kura ieguvu daudz interesantu ziņu un ierosinājumu. Kā Ģervetos, tā veselā rindā tuvāko un talāko sādžu (Macki, Micuni, Gaļčuni, Giri) iedzīvotāji vēl runā senu un īpatnēju leišu valodas dialektu, kurš pievilcis un pievelk filologu vērību. Blakus valodai, kā novēroju, uzglabājusies tautas māksla pirmatnējā veidā – celaines, audenes, bārkstu sējumi, dvieļu (abrusas), gultas segu (rubeļis) un galdautu aušana; šie darbi, no kuriem labu tiesu ieguvu, gandrīz ne ar ko neatšķiras no vispār baltu kultūras aplokā sastopamiem tautas darinājumiem. Zimīgi, ka baltkrievi un poļi šeit jostas neaužot; to man noteikti apgalvoja kāds vietējs skolotājs; visi manis iegūto celaiņu un audēju īpašnieki – leiši. Auž arī ceļu grožus; senāk vēl vairāk jostu austs veltam kāzās. Starp citu baznīckungs stāstīja, ka viņa dzimtenē, Merečas apkārtnē, sievietes krāsojot īpatnējā kārtā: ierokot krāsojamo dziju purvā; kad pēc kādām dienām izņemot, tā dabūjusi stipru neplūkošu krāsu. Vecie dokumenti liecinot, ka priekš simts gadiem visās apkārtējās sādžās iedzīvotāji runājuši leitiski; to apstiprinot ari vietu vārdi. Ja Ģervetos un vēl vienā-otrā sādžā uzglabājušās leišu valoda un tradīcijas, izskaidrojams, pa daļai, ar attiecīgu muižu īpašnieku lielāku iecietību. Ģervetu un apkārtnes sādžās uzkrīt zemas, ap pieci baļķi augstām sienām, ļoti platas celtnes – šķūņi jeb gubenes saimniecības piederumu un ražojumu novietošanai. Tās atgādina Jaunpiebalgas riju. Gandrīz katrā sētā redz šim apvidum raksturīgu klētiņu. Braucot caur sādžām, ceļotajā acīs duras pie pagalmu vārtiem ielas pusē stāvu saslietie, garās kārtīs, ķeksis un pirts slota. Izrādās, tie ir – uguns dzēšamie rīki.

Dziesmu draugus var interesēt, ka slavenais leišu dziedonis Kipras Petrauskas savu jaunību pavadījis Ģervetos un, ar savu brāli, dziedājis skaistās gotiskā stila baznīcas korī. Apdzīvojis mazu mājiņu ielu stūrī.

Lietū, caur tumšu, baismīgu mežu vēlā nakts stundā nokļūstu senatnīgi skanošā dzelzsceļa piestātnē — Gudogaj.

Karalaučos

Caur Kauņu braucot, apciemoju arī pilsētas vēsturisko muzeju. Tas pārkārtots: arheoloģiski izrakumi uz jaunam tabelēm, krāsainiem audumiem, lai neizbalētu, aizvilkti melni priekškari. Atstāj glītu, uzkoptu iespaidu.

Prūsijas muzejs (Prussia Museum) tāpat, kā vēl daži Karalauču muzeji, novietots senās pils telpās. Arheoloģiskā nodaļā sakopots bagāts, baltu kultūras vēsturniekiem vērtīgs senlietu pūrs, sākot ar akmens laikmeta līdz vēsturiskam laikam, galvenām kārtam Prūsijas izrakumi. Nav iespējams visu aprakstīt; atzīmēšu tikai dažus novērojumus.

Pie Labiavas apr. (Lobertshof, Kr. Labiau) 12. g. s. sievietes skeleta redzam, kā valkātas rotas lietas: Jostas vietā priekša ripas veidīga plakana sakta ar cauru vidu, kreisās rokas stilbā piecas bronzas aproces, labā – sešas; ap kaklu vīti bronzas gredzeni; uz kreisā pleca lika adata, uz labā saktiņa. Pie kakla un uz krūtīm tāda pat saktiņa, kā pie jostas. Labās gūžas vietā saktiņa ar zalkša galvu. Kuršu kāpās atrastās lietas ļoti līdzīgas Latvijā lielā skaitā atrastām: saktas ar uzrotītām, magoņu, pumpu un zalkšu galviņām. Ragnitas tuvumā izrakta ļoti skaista bronzas apkakle ar pakariņiem. Mazu rijas senlietu starpā vērību saista emaljētas saktas un piekariņi. Tamlīdzīgu priekšmetu atrasts ļoti daudz starp Vislu un Daugavu. Senlietas priekšzīmīgi konservētas un koptas un redzamā kārta novietotas.

Muzeja trepju telpās prāvs akmens tēls un dobti akmens trauki.

Blakus durvis no pils sētas ved Prūsijas muzeja etnogrāfiskā nodaļā, kur leišu un latviešu tautas māksla diezgan kupli reprezentēta, gan ne tik labā kārtībā, kā aizvēsturiskās senlietas.

Linu mīstīklas (Karalauči), susekļi, koka un māla sveču lejamie trauki (Karalauči), roku dzirnavas (Prūs. Lietuvā), šķērējamā lāpstiņa (Tulpeninki, Pilkales apv.), koka piestas (Pr. Lietuvā), krekls ar melnu bagāta ugunskrusta rakstu, jostas, brunči (uzr. nav saredzams), māla krājkasīte (kā Kauņā un Viļņā), koka saiviņa (Kuršu kāpās), prievītes (no Daviles dr.) īpatnējā raksta kompozīcijā, kāda novērota Latvijā gar Kurzemes jūrmalu: vienā malā prievītei raksts zils, otrā sarkans, vai zaļš-violets, vai balts-zils. Ļoti smalka celainīte glītu rakstu (Litauen), sieti dvieļu gali, ļoti bagatīgi griezts un izkrāsots koka vēja rādītājs no Nidas, gara koka vāle ar ruņu rakstiem, spīļu arkla modelis, mūsējā prototips, garas tāss taures, kā gucuļu “trembitas”. No Marijas Skruzītes tabele ar augiem krāsotas vilnas paraugiem (altlettische Farbe-kunst), rakstains nošņūcenis, sarkanas-baltas-zilas bārkstis latviskā krāsu maiņā; līkstīte ar šķietiņu, saiviņu un ieaustu jostu (West-preussen); klūdziņām pīti grozi; īpatnējas leišu līka koka nūjas. Pie griestiem salmiem appīts stiepuļu “kroņlukturis” un pie sienām eļļā krāsoti leišu senie tautas apģērbi.

Pilsētas zvēru dārza vienā stūrī iekārtots brīvdabas muzejs (Heimatmuseum).

Pirmsordeņa laikmetu raksturo pilskalna paraugs, kurš pamazinātā veidā attēlo Prekelvicas pilskalnu, un jaunākā bronzas laikmeta uzkalna kapa atdarinājums ar ugunsapbedījumam īpatnējām urnām.

No pēcordeņa laikmeta ir vairākas leišu un vispārēja vietēja rakstura celtnes. Piem., no Klaipēdas apv. ir vesela grupa saimniecības ēku: dzīvojamā māja, klēts, stallis, pagrabs, rija. Pie mājas durvīm maltuve, jumts greznots āžiem jeb gaiļiem (gaidys); īsts, dzīvs gailis lepni soļo pa sētsvidu, kur stāv mums pazīstama svirksteņu aka ar vienkoci-sili. Dzīvojamā ēkā vajadzīgā iedzīve, mēbeles un dažādi saimniecības piederumi: galdi, krēsli, skalu turētāji, gultas, šūpulis, pūra lādes, staņķi, sviesta ķērne, piesta, pat šķiltavas uz galda. Mēbeles tumšzaļā krāsā ar raibu puķu ornamentu, īpatnējs ir koka kāsis ar uzmauktiem metāla gredzeniem; to žvadzina, kad ļaudīm jānāk azaidā.

Klētī – gulta, abra, medus sviežamais daikts. Rija (jauja), kā parasts, stāv attālāk. Gubenī, stallī attiecīgā iekārta un darba rīki. Interesanta kalpu guļas vieta stallī – pie griestiem pakārta kastes veidīga lāva. Stallim senlaiku koka atslēga; paspārnē, koka vadzī, karājas lauku auž. stāvi.

Lauku koka baznīca no Osterodes apv. ar kapsētiņu blakus. Leišu kapu pieminekļi ļoti īpatnēji, daži formas ziņā atgādina varen skaisti grieztās leišu cerītes. Uz dažiem šāda veida kapu pieminekļiem, nereti raibi izkrāsotiem, mēdz būt vijiņas (spirālēs) piestiprināti kokā griezti putniņi, kuri vējā šūpojas. Pie baznīcas uzkrīt liels, biķera veidīgs, izdobts akmens, kurš esot upura trauks no aizvēsturiskiem laikiem. Bordenes mājas dārzā redzams vēl prāvāks cilindra veidīgs, labi apstrādāts akmens ar 60 cm. dziļu dobumu, taisnam vertikālām sienam. lekalts gada skaitlis 1642. Redzami vēl daudz lēzeni dobtu akmeņu.

Īsos vārdos rezumējot minētos muzejos un novados novēroto, jāliecina, ka baltu arheoloģiskai un etnogrāfiskai mākslai un kultūrai piemīt noteikta, īpatnēja seja ar dziļu zinātnisku un māksliniecisku vērtību. Šis kultūras aploks tālu pārsniedz tagadējās politiskās kartes nospraustās robežas dienvidu-austrumos un dienvidos, tas arī nesakrīt šajās vietās ar vēl dzīvo leišu un latviešu valodu robežām. Kamēr valoda daudzās senāk baltiskās vietās izmirusi, tikmēr citas dzīves tradīcijas turpina dzīvot. Tālāk, arheoloģiskais materiāls, kāds līdz šim atrasts Jātvingijā, liek domāt, ka jātvingi-galindi, pirmkārt, dzīvojuši arī aiz Bugas, tagadējā Sedļecas guberņā, un, otrkārt, stāvējuši tuvāk latviešiem-leišiem, nekā senprūšiem. To apliecina ari etnogrāfija.

Pārpublicēts no Latvijas Saule, Nr. 57–58, 01.09.1927.