Latvijas sabiedrība pēc 2022. gada 24. februāra Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā pieredzēja vienu no spilgtākajiem saliedētības brīžiem mūsdienu vēsturē. Gan ielās, gan virtuālajā vidē Ukrainas karogs kļuva par simbolu, kas vieno visdažādāko politisko uzskatu Latvijas pilsoņus. Tā bija vienotība, ko ar prātu neviens politikas veidotājs nevarētu konstruēt – balstīta spēcīgā taisnības apziņā un emocijās, kuras nesa karš. Vai tā bija jauna atmoda?
1991. gada barikāžu laiks un Trešā Atmoda ir notikumi, kurus es neesmu pieredzējis. Esmu dzimis drīz pēc tam – jau aizmigušā Latvijā. Latvijā, kurā politiskajā līmenī valdīja 1990. un 2000. gadu mīti par “vēstures beigām”, “integrāciju” un nākotni, kur konflikti tiks aizstāti ar bezgalīgām neauglīgām sarunām. Remdena Latvija, kas iegrimusi savās mazajās politiskajās cīņās, pilsoņiem arvien vairāk jūtot vilšanos par nesasniegtajiem atmodas ideāliem. Brīva no ārējām varām, bet ne līdz galam un ne brīva būt pati – būt latviska valsts. Tad sākās “Maidans”. Kā modinātāja zvans – varbūt ne līdz galam Atmoda, bet aicinājums.
2013. gada “Eiromaidana” protesti 2014. gada sākumā pārvērtās revolūcijā. Ierasto postpadomju telpas demokrātijas protestu vietā sākās barikādes un ielu cīņas. Jau atkal barikādes – šoreiz manas dzīves laikā, kaut ne manā zemē. Liesmas un karogi – pašcieņas revolūcija pret prokremlisko diktatoru Janukoviču. Šī slepkavas snaiperi pļāva savu ražu – “Debesu simtu”. Tikmēr joprojām iemigusī Eiropa aicināja uz pārrunām un kompromisiem. Tas bija pagājušo desmitgažu aicinājums uz “bezgalīgo sarunu”. Ukraiņu nacionālisti atbildēja ar “Molotova kokteļiem”, ķēdēm un improvizētiem vairogiem. Janukovičs aizbēga, taču lielākais notikums nebija varas maiņa. Tas bija kas cits – vēsturisks process mūsu acu priekšā. 2014. gadā pa īstam dzima ukraiņu nācija. Laikā, kad “vēsture bija beigusies”, tā atsākās. Un uzreiz ikviens latvietis, kurš sekoja līdzi šiem notikumiem, zināja un juta, ka šie notikumi ir arī par mums. Tā ir mums tuva tauta, un viņu cīņa ir arī mūsējā.
Pirmie Ukrainas atbalsta mītiņi Rīgā notika “Maidana” revolūcijas laikā. Jau 11 gadus mēs – patriotiskā Latvijas pilsoniskā sabiedrība – esam kopā ar Ukrainu. 11 gadi – to apzināties nesagādā gandarījumu, jo tas Ukrainai ir bijis ciešanu un upuru ceļš, kurā mūsu atbalsts ir bijis nozīmīgs, taču ne izšķirošs šajā Dāvida un Goliāta cīņā. Ukraiņu nācijas griba pēc savas identitātes un brīvības ir bijusi nepieņemama Krievijai, kas uzreiz sāka savu atriebības ceļu.
2014. gada Krimas okupācija un aneksija, kas iznīcināja Eiropas pēckara kārtību, notika simboliskā datumā – 16. martā, Latviešu leģionāru atceres dienā. Tā varbūt bija tikai sakritība, bet tā vairoja kopējo sajūtu, ka tas viss ir arī par mums. Tolaik Rīgā gaisā varēja just spriedzi un neziņu, kuru atnesa Krievijas rīkotais Krimas “referendums”. Katru gadu šis datums saistījās ar paredzamām un neparedzamām provokācijām, kuras organizēja Krievija, lai iedragātu latviešu pašapziņu un aptraipītu mūsu simbolus. Tajā dienā man radās apziņa, ka mūsu garīgā fronte stiepjas ne vien cauri Brīvības pieminekļa laukumam, bet līdz pat Melnajai jūrai. Par laimi, Rīgā viss beidzās mierīgi. Taču ne Ukrainā.
Sākās karš Donbasā. “Modinātāja zvans” no Ukrainas pārvērtās brīdinājumā mums visiem. Pēc sākotnējiem Krievijas panākumiem ukraiņu brīvprātīgie apturēja uzbrukuma virzību, “Azov” vienībai gūstot uzvaru Mariupolē. Janukovičs pirms bēgšanas no Ukrainas savu posta darbu jau bija paveicis – Ukrainas armija bija faktiski likvidēta un nespējīga pretoties Krievijas iebrukumam. Tikmēr Krievija turpināja liekulīgi slēpt savu faktisko iesaisti. Visiem loģiski domājošiem cilvēkiem gan bija skaidrs, ka Ukrainā nekaro nekādi separātisti, kas tankus un BUK raķetes sapirkušies kādā celtniecības veikalā, bet gan Krievijas bruņoto spēku vienības. Tas bija īstais kara sākums. Un Eiropa šajā laikā spēja paust vien “dziļas bažas” un “raizes” – pat tad, kad Krievijas raķete notrieca Nīderlandes pasažieru lidmašīnu MH17.
Karš Donbasā rosināja arī pirmo Latvijas sabiedrības plašāku iesaisti Ukrainas atbalstam. Tika vākti un personīgi vesti ziedojumi – gan finansiāli, gan materiāli –, lai atbalstītu brīvprātīgos ukraiņu karotājus. Tie bija visdažādāko jomu un gaitu cilvēki – skolotāji, inženieri, mūziķi, studenti, futbola huligāni… “Maidana” revolūcijas cīnītāji frontē. Sākotnēji bez atbilstoša ekipējuma, algas vai apgādes. To visu nodrošināja pati Ukrainas sabiedrība, negaidot uz valsti. Tas bija Ukrainas pilsoniskās sabiedrības dzimšanas brīdis. Mani kontakti ar ukraiņu neatkarības cīnītājiem sākās šajā laikā, vairākkārt braucot uz Ukrainu.
2020. gadā mēs devāmies garākā braucienā līdz Mariupolei netālu no frontes līnijas, kārtējā uzspiestā “pamiera” laikā, kad Krievijas snaiperi katru dienu nogalināja ukraiņu karavīrus un civiliedzīvotājus. Mariupole bija līdzīga Daugavpilij – pamatā krievu valodā runājošo Ukrainas iedzīvotāju pilsēta. Ukrainas valdība bija ieguldījusi lielus līdzekļus, lai šo pilsētu atjaunotu pēc 2014. gada cīņām. Taču “Azovstal” rūpnīca atgādināja, ka tā arvien ir smagās industrijas pilsēta, jo dūmi klāja visu pilsētu. Drīz šeit būs citi dūmi un šī pilsēta tiks iznīcināta – ar tūkstošiem noslepkavotu civiliedzīvotāju tās drupās. Bet “Azovstal” cietoksnis kļūs leģendārs visā pasaulē.
Tikšanās ar sabiedriskajiem aktīvistiem Ukrainā radīja vēl ciešāku kopības sajūtu ar tautu, kas grib atbrīvoties no krievu imperiālisma. Kādai aktīvistei dēls manā vecumā frontē atradās jau kopš 2014. gada – brīvprātīgais, kuram neviens neliedza atgriezties mājās. Berdjanskā dzirdējām viedokli, ka problēma ir gados vecākā krievu paaudze, kura alkst pēc PSRS atgriešanās un kurai ir vienaldzīgi jaunie, kas vēlas citu nākotni un visvairāk cieš no šī kara. Vēlāk kara laikā daudzi šīs paaudzes pārstāvji arī bija tie, kuri Krievijas armijai aktīvi sniedza informāciju par ukraiņu spēkiem. Arī Berdjanska tagad ir okupēta. Vai šie PSRS gaidītāji beidzot ir laimīgi?
Vēsture nav lineāra attīstība, kas neizbēgami ved uz labāku nākotni. Kamēr vieni gaidīja PSRS atgriešanos, citi veidoja savu valsti no jauna. Ukraina 2014. gadā sāka tur, kur Latvija 1991. gadā. Taču šī mijiedarbība nebija tikai vienvirziena, Ukrainai mācoties no Latvijas. Arī Latvija sāka daudz ko pārvērtēt – atdzima Zemessardze, ilūzijas par “vēstures beigām” beidzot sāka zust un bijušie “tiltu būvētāji” uz Krieviju vārdos kļuva stipri patriotiskāki. Kontrastā politiskajai liekulībai, Latvijas Republikas Zemessardzē bija divi lieli jauno zemessargu pieplūdumi – viens 2014. gadā, bet otrs 2022. gadā. Abi Krievijas militārās agresijas rosināti, ar lielu skaitu jauno zemessargu arī starpposmā. Notika pamatīga Zemessardzes atjaunošana, pārapbruņošana un ekipējuma uzlabošana. Zemessardze kalpo arī kā viens no spēcīgākajiem un praktiskākajiem sabiedrības saliedētības līdzekļiem, iesaistot visdažādāko uzskatu, dzīves gājumu un tautību Latvijas pilsoņus. Kaut darāmā arvien daudz, bez Ukrainas upura mūsu armija arvien ciestu no finansējuma trūkuma, balstoties maldīgajā pieņēmumā, ka Latvijai nepastāv tūlītēji militāri draudi no austrumiem.
2022. gada pilna mēroga Krievijas iebrukums Ukrainā daudz spēcīgāk satricināja Latvijas sabiedrību un lika pamosties arī tiem, kas 2014. gada hibrīdkara notikumos neiedziļinājās. Krievija vairs neizlikās. 2022. gada 24. februāra uzbrukuma atklātais raksturs, Krievijai neslēpjot savus imperiālistiskos un genocidālos nolūkus, naivajiem eiropiešiem bija kārtējais modinātāja zvans, kuru jau ir bijis pārāk daudz. Latviešiem tas bija tautas kolektīvās atmiņas un dzimtu pieredzes atgādinājums – krievu okupantu nežēlība pret ukraiņu civiliedzīvotājiem lika daudz personiskāk apjaust to, kam gājuši cauri mūsu senči Otrā pasaules kara un okupācijas laikā, t. i., vien pāris paaudzes senāk.
Gan Latvijas, gan Ukrainas sabiedrības ir horizontāli strukturētas – apveltītas ar spēcīgu iniciatīvu, solidaritāti un brīvprātību, kas spilgti izpaužas izšķirošos notikumos. Pēc 2022. gada 24. februāra izveidojās spēcīgas brīvprātīgo atbalsta kustības, kas vāca gan civilos, gan militāros atbalsta līdzekļus, tos arī nogādājot uz Ukrainu. “Twitter konvojs” un citas kustības, no kurām daļa darbojās jau kopš Donbasa kara laikiem, līdz pat šim brīdim turpina apgādāt Ukrainas armiju karā.
Tiešā ekipējuma piegāde bija tikai viens no palīdzības veidiem, lai arī viens no nozīmīgākajiem. Kopš 2022. gada ir īstenotas ļoti dažādas akcijas. Piemēram, tērpu māksliniece Ieva Ādamsone uzsāka akciju “Elīza”, kuras ietvaros vairāk nekā 1500 sieviešu no Latvijas un pat ASV piedalījās maskēšanās tīklu darināšanā Ukrainas karavīriem. Akciju atbalstīja arī audumu veikali, zvejnieki un tekstilizstrādājumu uzņēmumi, kas ziedoja materiālus.[1] Citi organizēja zeķu adīšanas akcijas, ziedošanas kampaņas un svecīšu izgatavošanas pasākumus. Pēc Sabiedrības integrācijas fonda datiem, 2023. gadā 51% Latvijas iedzīvotāju personīgi sniedza palīdzību vai atbalstu Ukrainai. 26% no tiem ziedoja naudu, bet 17% – pirmās nepieciešamības preces, tajā skaitā pārtiku, higiēnas līdzekļus un medikamentus.[2] Biedrība “Tavi draugi”, kas nodrošina humānās palīdzības sniegšanu Ukrainas civiliedzīvotājiem, kopš 2022. gada ir iesaistījusi 5000 brīvprātīgo. Uz Ukrainu ir nosūtīta humānā palīdzība vairāk nekā 7 miljonu eiro vērtībā, tāpat vismaz 200 000 eiro apmērā sniegts atbalsts Ukrainas bruņotajiem spēkiem.[3] Ziedojumu akcijas rīkoja Latvijas Sabiedriskais medijs. 2022. gadā rīkotajā labdarības maratonā “Dod pieci!” tika saziedoti 896 701 eiro Ukrainas bēgļu bērnu atbalstam Latvijā. 2024. gada akcijā “Domās un darbos ar Ukrainu” kara otrajā gadadienā kopā ar Ziedot.lv tika saziedoti gandrīz 355 000 eiro, bet tā paša gada augustā, kad Ukraina svin neatkarības dienu, tika saziedoti vēl gandrīz 335 000 eiro.[4] Kopējais Latvijas pilsoņu sniegtais finansiālais atbalsts Ukrainai laikā no 2022. gada 24. februāra nav precīzi nosakāms, taču pirmajā pilna mēroga kara gadadienā tas caur astoņām lielākajām organizācijām sasniedza 38 miljonus eiro.[5] Protams, tā ir tikai daļa no ziedojumu apjoma, jo cilvēku iesaiste Ukrainas atbalstam notika decentralizēti, pēc savas iniciatīvas iesaistoties gan ievērojamam skaitam nevalstisko organizāciju, gan arī fiziskajām personām, kas nekur netika reģistrētas. Tāpat nekur nav ierēķināts brīvprātīgā darba apjoms, kas ir ievērojams. Jāuzsver arī, ka pilsoniskais atbalsts Ukrainai tika sniegts neatkarīgi no oficiālā valsts finansiālā atbalsta.
Vai mēs iemācījāmies kaut ko no ukraiņiem, kas 2014. gadā paši sāka veidot un apgādāt savu jauno armiju? Vai arī izpaudās mūsu tautas līdzīgie raksturi? Lai kā arī būtu, nekas tāds kopš 1991. gada barikādēm nebija pieredzēts. 2022. gada februārī Rīgas ielas bija pilnas ar Ukrainas atbalstītājiem. Tie, kas nebija ielās, savu atbalstu pauda sociālajos medijos. Ukrainas atbalsta akcijas vienoja gan liberāļus, gan konservatīvos un etnonacionālistus. Sabiedrība kļuva saliedēta zem karoga, kas nemaz nebija Latvijas. Tieši Ukrainas karoga krāsas kļuva par vispārpieņemtu solidaritātes un brīvības vērtību apzīmējumu, kas tūlītēji norādīja uz iekļaušanos Latvijas tautas un latviešu nācijas kolektīvajā identitātē. Šī identitāte ir saistīta arī ar vēsturiskajām traumām, kuras atstājis Krievijas imperiālisms.
2022. gads arī izcēla tos, kuri šajā identitātē neiekļaujas un nekad neiekļausies. Tas parādīja integrācijas politikas izgāšanos, ja kāds to nebija aptvēris vēl pēc 2012. gada refereduma par krievu valodu kā otro valsts valodu. Valsts mēģinājumi novērst 9. maija okupācijas svētku svinības neizdevās, jo vien dienu vēlāk pie t. s. “Uzvaras pieminekļa” Pārdaugavā pulcējās Krievijas agresijas atbalstītāji. Kad es ar domubiedriem tur devos ar Latvijas un Ukrainas karogiem, tad sanākušo agresija karogu krāsu dēļ vien parādīja, cik svešās civilizācijās un pasaulēs dzīvojam. Statistika atklāja, ka sabiedrības saliedētība ir kļuvusi lielāka tikai tur, kur to jau pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā vienoja kopīga nacionālā identitāte. 2022. gadā 34% Latvijas iedzīvotāju norādīja, ka sabiedrība ir sašķeltāka nekā pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, turklāt 20% krievu valodā runājošo aptaujā norādīja, ka atbalsta Krieviju.[6]
Notikumi pie t. s. “Uzvaras pieminekļa” iedvesmoja jaunu patriotiskās Latvijas pilsoniskās sabiedrības aktivitātes vilni, kas vērsts uz iekšējo “fronti”. Sākās kustība par atbrīvošanos no okupācijas mantojuma. Tā panāca lielākā okupācijas pieminekļa aizvākšanu Pārdaugavā, kuru desmitgadēm sargāja “nelaužami” līgumi ar Krieviju, politiķu bailes un integratoru izpratne par krievu “kolektīvo atmiņu”. Šī kustība nebeidzās, jo tika pieņemts likums “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā”, kas ar sabiedriskā spiediena palīdzību pamazām Latvijas publisko pilsētvidi padara arvien latviskāku. 2022. gadā aizsāktā pilsoniskā kustība Latvijā vairs neatstāja vietu kompromisiem, puspatiesībām un politkorektumam. Politiskā retorika kļuva asāka un brīžam pat rupja, kā tas kara laikā pieņemts, taču daudzkārt patiesāka un ar pārmaiņu potenciālu.
Rezultātā tā Latvijas sabiedrības daļa, kas nav neglābjami nonākusi Krievijas propagandas ietekmē, kopš 2022. gada ir saliedējusies, balstoties vēsturiskās atmiņas un pieredzes aktualizācijā, izpratnē par ārējiem draudiem, kā arī līdzjūtībā un simpātijās pret ukraiņu tautas neatkarības cīņām. Palīdzības sniegšana Ukrainai kļuva par horizontālās sabiedrības iesaistes un brīvprātības katalizatoru, kuram ir vēl neizvērtēts potenciāls visas valsts mērogā. Daudz runā par visaptverošo valsts aizsardzību un valsts lomu, taču pašas sabiedrības brīvprātības loma arvien šķiet neizvērtēta, jo tās pamats ir jau šobrīd. Tā ir pilsoniskā kustība Ukrainas atbalstam, kas pārvar sabiedrības grupu, ideoloģiju un partiju robežas. Latvijas sabiedrība šajā ziņā iekļaujas plašākā Ziemeļeiropas un Centrālās un Austrumu Eiropas reģionālajā identitātē, kurai tieši karš Ukrainā lika atmosties un no jauna meklēt savas darbības pamatus kopīgajā vēsturiskajā pieredzē, izpratnē par Krievijas draudiem un demokrātijas nozīmi.
Krievijas iebrukuma Ukrainā nestās pārmaiņas vairs nav atceļamas. Vēsture turpinās. Jautājums ir tikai par mūsu vietu tajā. Latvijas sabiedrība šo notikumu laikā ir fundamentāli mainījusies – no samērā pasīviem vērotājiem mēs esam kļuvuši par aktīviem savas nacionālās kopienas dalībniekiem, ko nav būtiski mazinājis arī tā sauktais “nogurums no kara”, politiskā stagnācija un mazo politisko cīņu izvirzīšana dienaskārtības priekšgalā. Mēs vairs nekad nebūsim tie paši, kas bijām pirms 2014. vai 2022. gada. Atbalsts Ukrainai nekad nav bijis tikai labdarības akcija. Tā ir bijusi mūsu līdzdalība karā pret mūsu vēsturisko apspiedēju, par mūsu vērtībām un mūsu pastāvēšanu.
Raksts izstrādāts ar VPP projekta “Sabiedrības saliedētības vektori” (VPP-KM-SPASA-2023/1-0002) atbalstu.
[1] https://www.la.lv/foto-video-pie-kongresu-nama-latviesi-sien-maskesanas-tiklus-ukrainas-karaviriem
[2] https://www.sif.gov.lv/lv/jaunums/latvijas-iedzivotaju-sniegta-palidziba-un-atbalsts-ukrainai-joprojam-augsts-2023-gada-ziedojusi-51-latvijas-iedzivotaju
[3] Turpat.
[4] https://pieci.lv/lv/par-mums/informacija-presei/?id=1074
[5] https://retv.lv/raksts/ukrainas-atbalstam-latvijas-iedzivotaji-ziedojusi-vairak-neka-38-miljonus-eiro/
[6] https://lvportals.lv/dienaskartiba/339746-aptauja-sabiedribas-saliedetiba-ir-augusi-vai-palikusi-nemainiga-limeni-pec-krievijas-iebrukuma-ukraina-2022