Krievijas pusei patīk atsaukties uz tautiešu interesēm, bet, ja noliktu malā Kremļa paternālismu, būtu redzams, ka Latvijā dzīvojošo krievu patiesajās interesēs ir būt integrētiem sabiedrības locekļiem, kuri spēj aktīvi piedalīties sabiedriskajos un politiskajos procesos, vairojot savu un visas valsts labklājību, nevis apkalpojot Krievijas ārpolitikas intereses.
Autors: Andis Kudors
No vienas puses, Krievu pareizticīgās baznīcas komunikācija Krimas anektēšanas un karadarbības Ukrainas austrumos laikā 2014. gadā atbilda ierastajai starptautiskajai reliģijas jeb ticības diplomātijas praksei, kur konfesiju pārstāvji aicina uz mieru. No otras puses, aicinājums nekarot tika mērķēts tikai Ukrainas pusei, jo Krievijas karaspēku atainoja kā miera misiju pildošu.
Ja indivīds dzīvo autoritāras varas kontrolētu mediju telpā, tad viņa izpratne par reālajām valsts problēmām un labākajiem to risinājumiem var būt izkropļota. Maldināts vēlētājs vairs nerīkojas savās labākajās interesēs, jo viņš ir apmānīts. Tāpat, ja demokrātiskā valstī sabiedriskais medijs atbalsta pāris liberālo partiju, tad tā ir demokrātijas izkropļošana un slīdēšana autoritārisma virzienā.
Asā vara vienmēr darbojas asimetriski – savā valstī netiek pieļauta viedokļu brīva paušana, vārda un pulcēšanās brīvība tiek ierobežota. Toties mērķa zemēs tiek sacelts liels troksnis, ja kāda valsts cenšas ierobežot autoritārās valsts propagandu un dezinformāciju.
Slavofilisma idejas 19. gadsimtā nogāja zināmu attīstības ceļu. No reliģiskas filozofijas pirmo slavofilu darbos tās ir virzījušās uz ģeopolitisku domāšanu, pakāpeniski atsakoties no kristīgā satura. Lai gan slavofilu idejas pilnībā netika ieviestas dzīvē, tās atstāja nozīmīgu iespaidu uz krievu nacionālās pašapziņas attīstību. Slavofiliem bija viedoklis par to, kādai ir jābūt valsts uzbūvei. Viņi atbalstīja monarhiju, bet ne despotisku monarhiju. Caram jābūt uzticīgam pareizticībai. Ārpolitikā jāsadarbojas ar slāviem un zemēm, kur ir daudz pareizticīgo (piemēram, Grieķiju). Izglītībai jābūt balstītai nevis racionālismā, bet garīgumā.
2021. gada 12. jūlijā Kremļa mājaslapā tika publicēts Putina raksts “Par krievu un ukraiņu vēsturisko vienotību”. Putins rakstīja: “Uzreiz pasvītrošu, ka sienu, kura radās būtībā starp vienas vēsturiskas un garīgas telpas divām daļām, uztveru kā lielas kopīgas bēdas, kā traģēdiju.”
Jēzus nenāca atbrīvot jūdus no laicīgā Romas jūga, lai gan daļai sabiedrības bija cerības, ka Mesija to paveiks. Viņš nāca atbrīvot savu tautu no sātana jūga un nepievērsa tā laika politikai daudz uzmanības. Ja Jēzus domātu par teokrātiju, tad būtu padzinis romiešus ar vienu elpas pūtienu un nodibinājis jūdu supervalsti, kur atstātu Pēteri par kristīgo valdnieku jeb “prezidentu”.
Lai mēneša beigās būtu ko ēst, pirku lielveikala naudas dāvanu kartes, kas deva iespēju iztikt bez skaidras naudas un nemirt badā. Šad tad nācās iet lielus gabalus kājām, jo nebija naudas transportam. Algas dienā bija principiāli svarīgi nopirkt transporta kartīti. Atkarības laikā jutos kā bullis, ko kāds ved, turot aiz metāla riņķa nāsīs.