Slavofilu idejas cauri gadsimtiem

Rossija – ņe Evropa!” (“Krievija nav Eiropa!”) – ar šādiem vārdiem savu uzstāšanos pabeidza satīriķis Mihails Zadornovs kādā Pirmā Baltijas kanāla 2007. gada marta raidījumā. Uzstāšanās saturs liecināja, ka autors ar šo – no Krievijas cara Nikolaja aizgūto teicienu[1] – runā nevis par ģeogrāfiju, bet par kultūras un cilvēku domāšanas atšķirībām Rietumeiropā un Krievijā. Fakts, ka Zadornovs izjuta nepieciešamību ko tādu pateikt, liecina par 19. gadsimta Krievijas diskusijas turpināšanos 21. gadsimtā.

Portāls Delfi 24. augustā publicēja manu rakstu par eirāzismu un neoeirāzismu.[2] Piedāvāju ieskatīties vēl senākā ideoloģiskā strāvojumā – slavofilismā, kas zināmā mērā var tikt uzskatīts par sakni, no kuras izauga gan eirāzisms un neoeirāzisms, gan “Krievu pasaules” idejas. Visos minētajos “ismos” ir arī daudz atšķirīgā, tāpēc nevaram runāt par tiešu un simtprocentīgu ideju pēctecību. Slavofili bija krievu pareizticīgie domātāji, kuri 19. gadsimta pirmajā pusē skaidroja pareizticības un ar to saistītās kultūras pārākumu pār katolicismu un romāņu-germāņu kultūru. Savukārt neoslavofili sāka attālināties no diskusijas par kristietību un lika pamatu krievu ģeopolitikas idejām, kurās pareizticība vairs nebija centrā.

Bistro, bistro!

19. gadsimtā krievu virsnieki atgriezās no karagājiena uz Franciju, kurā bija ieraudzījuši, ka var dzīvot bez verdzības un cieņpilni. Krievu virsnieki franču ēstuvēs esot saukuši: “Bistro, bistro!” (Ātri, ātri!), no tā esot radies ātrās apkalpošanas restorānu nosaukums bistro. Pārnākot mājās, viņi sastapa atšķirīgu realitāti, un sākās diskusija, kuras rezultāts cita starpā bija arī dekabristu sacelšanās. 19. gadsimta beigās bija vēl daudz citu strāvojumu – burbuļoja sociālisma, komunisma un anarhijas idejas. Slavofili un zapadņiki gan operēja citā koordināšu sistēmā nekā sociāldemokrāti un topošie revolucionāri. Pēc lielinieku nākšanas pie varas 20. gadsimts ideoloģijas attīstības ziņā Padomju Savienībā kļuva vienveidīgs. Dominēja “vienīgā pareizā” ideja par sociālisma un komunisma būvniecību. Sākot ar 1991. gadu, no jauna tika celtas gaismā 19. gadsimta idejas un slavofilu kustība piedzīvoja zināmu renesansi. Tā bija saistīta ar jauna ideoloģiska ceļa meklējumiem pēc PSRS sabrukuma. Līdzīgi kā pagātnē, daļa mūsdienu krievu domātāju virza idejas par Krievijas īpašo lomu pasaulē, par nepieciešamību iet savu unikālo ceļu valsts attīstībā un par pareizticības un tradīciju lomu sabiedrībā.

Slavofilisma rašanās

Gadsimts, kurš visspilgtāk raksturo krievu ideju, – 19. gadsimts, domas un vārda gadsimts” – rakstīja krievu filozofs Nikolajs Berdjajevs.[3] Šis periods Krievijā izcēlās ar sevišķi aktīvu kultūras dzīvi, filozofisko un politisko ideju radīšanu. Attīstījās dažādi politiskās domas novirzieni: patvaldības ideoloģija (Karamzins), neomonarhisms (Tihomirovs, Iļjins, Soloņevičs), krievu konservatīvais liberālisms (Čičerins), rietumnieciskums (Granovskis, Kaveļins), narodņicisms (Bakuņins, Kropotkins), revolucionārā demokrātija (Hercens)[4] u. c. Notika pastāvošās sabiedriskās iekārtas ideoloģiska analīze. Paralēli grāfa Sergeja Uvarova formulētajai “oficiālajai tautiskuma teorijai”[5] attīstījās arī divi populārākie strāvojumi, kuru pārstāvjus sāka devēt par slavofiliem un rietumniekiem (zapadņiki).[6] Nozīmīgākie slavofilisma ideju pamatlicēji un zināmākie autori bija senu aristokrātisku ģimeņu pārstāvji: Aleksejs Homjakovs (1804–1860), brāļi Kirejevski (Ivans, 1806–1856, un Pjotrs, 1808–1856), brāļi Aksakovi (Ivans, 1823–1886, un Konstantīns, 1817–1860), Jurijs Samarins (1819–1876). Viņu ideju ietekmē 19. gadsimta otrajā pusē savus darbus publicēja neoslavofili – Nikolajs Daniļevskis un Konstantīns Ļeontjevs.[7]

Sākumā – diskusija par pareizāko kristietības novirzienu

Jau pats slavofilisma nosaukums norāda uz šī sabiedriskās domas novirziena adeptu vēlmi pierādīt Krievijas attīstības unikalitāti, tās nacionālās un vēsturiskās attīstības savdabīgumu. Slavofilismu uzskata par reliģiski filozofisku mācību, kurā reliģija tiek apskatīta kā visu vēsturisko un sabiedrisko reāliju pamats.[8] Slavofilisms radās Krievijas aristokrātu diskusiju vidē 19. gadsimta 30.–40. gados, cara Nikolaja I valdīšanas laikā.[9] Par slavofilisma centru kļuva Maskava. Slavofiliem bija savi periodikas izdevumi, populārakie no tiem bija avīzes: Moskvitjanin, Rusj, Molva un žurnāls Russkaja beseda. Slavofilisms savu uzplaukumu piedzīvoja 19. gs. 40. un 50. gados.[10]

Atskaites punkts diskusijai par Krievijas lomu pasaulē un Krievijai atbilstošāko sabiedrisko iekārtu bija filozofiskā traktāta “Filosofskoje pismo” (“Filozofiskā vēstule”) publicēšana žurnālā Teleskop 1836. gada oktobrī. Raksta autors Pjotrs Čaadajevs (1784–1856) asā manierē kritizēja tā laika Krievijas iekārtu, tās pagātni un nākotnes perspektīvas. Tā paša gada oktobrī Čaadajeva paziņa – slavenais dzejnieks Aleksandrs Puškins nosūtīja traktāta autoram vēstuli, kurā izteica atšķirīgu viedokli par Čaadajeva apskatītajiem jautājumiem un atzīmēja, ka “Krievijai vēsturē, atšķirībā no Rietumeiropas zemēm, ir sava sevišķā misija”.[11] Tieši Čaadajevs pirmo reizi izmantoja Rietumu un Krievijas pretnostatījumu kā metodoloģisku pamatojumu sabiedriskai diskusijai.[12] Draudzīgā paziņu viedokļu apmaiņa pakāpeniski pārauga plašā diskusijā starp divu filozofisku strāvojumu pārstāvjiem – rietumniekiem un slavofiliem.  

Nikolaja Berdjajeva pozitīvais vērtējums

Krievu filozofs Nikolajs Berdjajevs par slavofilismu savā grāmatā Aleksejs Stepanovičs Homjakovs rakstīja: “Slavofilisms – pirmais mūsu sevis apzināšanās mēģinājums, mūsu pirmā patstāvīgā ideoloģija. Tūkstoš gadu ir turpinājusies krievu eksistence, bet krievu sevis apzināšanās pastāv tikai kopš tā laika, kad Ivans Kirijevskis un Aleksejs Homjakovs ar degsmi uzstādīja jautājumu, kas ir Krievija, kāda ir tās būtība, tās aicinājums un vieta pasaulē.”[13] Berdjajevs uzskatīja, ka slavofili bija tie krievi, kuri sāka domāt patstāvīgi. Pēc viņa domām, slavofili bija īsti eiropieši, neskatoties uz Eiropas vērtību kritiku viņu darbos. Rietumu filozofi G. V. Hēgelis un F. Šellings bija atstājuši iespaidu uz slavofilu domāšanu. Slavofiliem krieviskā – nacionālā doma pamatā bija reliģioza.[14]

Iepriekšminētās grāmatas nodaļā “Slavofilisma sākums” Berdjajevs raksta par faktoriem, kas veicināja slavofilisma rašanos. Pirmais esot spēcīga misticisma kustība cara Aleksandra I laikā. Tomēr tā laika misticisms esot bijis ievazāts no ārienes un tā īsti neesot iesakņojies Krievijā. Otrs Berdjajeva minētais iemesls ir 1812. gada Tēvijas karš. Tas esot atstājis noteicošu iespaidu uz visu 19. gadsimta krievu pašapziņas veidošanos. Karš esot padziļinājis krievu dvēseli, licis aizdomāties un “nopurināt bagātnieku virspusējo rietumnieciskumu”.[15] Karš radīja augsni, kurā radās slavofilisma idejas. Krievu dienas kārtībā izvirzījās jautājums par nacionālo pašnoteikšanos un aicinājumu. Sākās Pēterburgas perioda (cara Pētera I uzsākto reformu) pārvērtēšana. Berdjajevs uzskata, ka katra tauta iziet caur šādu savas esamības nozīmes pārvērtēšanu. Viņš rakstīja, ka slavofilisms esot piederējis tā laika “pasaules straumei, kura veda visas tautas uz nacionālo pašapziņu”.[16]

Slavofilu cerības uz zaudētās paradīzes atgūšanu

Arī tālākie 19. gadsimta notikumi ietekmēja politisko ideju attīstību Krievijā. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1861. gadā Krievijas rietumnieki loloja cerības, ka viss virzās uz konstitūcijas pieņemšanu. Viņi domāja, ka, ja Krievija atteicās no dzimtbūšanas, kas pastāvēja trīssimt gadu, tad tā spēs arī atteikties no trīssimtgadīgās patvaldības, tātad kļūs par eiropeisku valsti.[17] Tie paši notikumi slavofilus ietekmēja pretēji. Viņiem likās, ka, ja reiz Krievija atteicās no pasaulīgā “Pēterburgas perioda”[18] un ar to saistītā policejiskās valsts despotisma, tātad patvaldība beidzot veidojas par īsti krievisku un pareizticīgu. Slavofili cerēja, ka Krievija atgriezīsies “mājās” – Svētajā Krievzemē, “pazaudētajā paradīzē, neeiropeiskajā civilizācijā”.[19]

Rakstot par krievu domātājiem, Berdjajevs apgalvoja: “Čaadajevs, Kirijevskis, Homjakovs, Gogolis, Tjutčevs, Dostojevskis, L. Tolstojs, K. Ļeontjevs, V. Solovjovs, – lūk, krievu kultūras zieds, lūk, ko mēs esam devuši pasaules kultūrai, ar ko saistīta mūsu ģenialitāte.”[20] Zīmīgi, ka arī slavofilu autori ir “Berdjajeva sarakstā”. Divu autoru – Alekseja Homjakova un Konstantīna Ļeontjeva – domas tālāk iztirzāsim sīkāk. Apskatāmo domātāju sarakstu papildināju ar Nikolaja Daņiļevska vārdu, kuru uzskata par panslāvisma (slāvu tautu kopīgas pasaules telpas veidošanas) ideju autoru. Daņilevska atziņas ir sevišķi zīmīgas Krievijas kara pret Ukrainu kontekstā.

Homjakovs pretstata “pareizticīgo garīgumu” “Rietumu pragmatismam”

Dzejnieks, filozofs un publicists Aleksejs Homjakovs ir viens no slavofilisma pamatlicējiem.[21] Nikolajs Berdjajevs Homjakovu vērtēja kā pašu apdāvinātāko slavofilu autoru. Savā darbā Aleksejs Stepanovičs Homjakovs Berdjajevs raksta, ka Homjakovs esot bijis labi pazīstams ar saviem laikabiedriem dekabristiem, lai gan nepiekrita viņu uzskatiem, norādīdams, ka pati sliktākā revolūcija esot militāra revolūcija. Karavīri, ko tauta esot apbruņojusi tās interešu aizstāvībai, nedrīkstot sacelties pret pašu tautu. Slavofili bija revolūcijas pretinieki. Šķiru cīņu, kuru novēroja Rietumos, viņi uztvēra kā pašas bēdīgākās līgumiski tiesiskās civilizācijas sekas, kā “pārģērbtu vai atklātu racionālisma likumsakarību augli, kuru daudzu gadu garumā Eiropas pasaulē uztvēra kā ticību”.[22] Rietumeiropas valstis slavofili sauca par līgumiski tiesisko civilizāciju, jo uzskatīja, ka tur cilvēku attiecībās dominē formāla juridiska vienošanās pār dzīvām cilvēciskām attiecībām.

Slavofiliem asiņainā cīņa starp dažādām šķirām Rietumos kalpoja kā pierādījums civilizācijas pašnoliegšanai; dibināta uz formalizētiem reliģiskiem pamatiem, tā tagad esot pilnīgi iestigusi savās pretrunās. Slavofili norādīja uz “proletariāta čūlām” un “revolūcijas šausmām” un apgalvoja, ka Krievijā nekas tāds nav iespējams. Krievijā esot saglabājusies pareizticība un neierobežota vara, kura esot vienota un tautiska, un kalpojot visiem.[23] Ja slavofili būtu piedzīvojuši 1917. gadu, tad viņiem nāktos mainīt savu viedokli.

Homjakovs: angļiem, francūžiem un vāciešiem nav nekā laba

Viens no slavofilisma autoru pirmajiem darbiem bija Homjakova raksts “O starom i novom”(“Par veco un jauno”). Homjakovs uzsvēra nepieciešamību atjaunot Krievijā cilvēku dzīvi kristīgās kopienas – draudzes ietvaros. Kā galvenais netika akcentēts Baznīcas kā institūcijas aspekts, bet gan vienotība, ko sasniedz cilvēki, kurus vada līdzīga kristīga pārliecība un dzīvesveids. Pēc Homjakova domām, cilvēks ir atmiris racionālistiskajās mācībās un līgumiski tiesiskajā Rietumu civilizācijā. Minētā civilizācija radot “fabrikas” dzīves veidu, utilitārismu, pragmatismu, ateismu, individuālismu un šķiru cīņu.[24] Homjakovs rakstīja: “Angļiem, francūžiem, vāciešiem nav nekā laba. Jo tālāk pagātnē tie atskatās, jo sliktāka un netikumīgāka sabiedrība tiem atklājas. Rietumu cilvēkiem nākas visu veco atstāt kā ļaunu, bet visu labo radīt sevī; mums (krieviem) vajag tikai noskaidrot un augšāmcelt veco, atgriezt to pie samaņas un dzīvības.”[25] Homjakovs uzskatīja, ka krievu tautas vēsturē izšķirošā nozīme ir kristietības pieņemšanai. Ticīgo dzīve kopienā un draudzē ir tautas pastāvēšanas ideālais stāvoklis.[26] Rietumu Baznīca, pēc Homjakova domām, ir atdalījusies no Austrumiem. Cenšoties apzināt savu būtību, tā ir pievērsusies racionāliem līdzekļiem, tādējādi zaudējusi garīgo tīrību un ielikusi sevī nākošo kritienu iedīgļus.[27]

Homjakovs uzstājās kā Pareizticīgās baznīcas apoloģēts arī starptautiski. Viņš centās atspēkot P. Laurenti brošūru, kurā franču autors 1852. gadā vēstulē krievu dzejniekam Tjutčevam kritizēja krievu pareizticīgo baznīcu par to, ka tā dažos aspektos līdzinās protestantiskajai, kā arī par Krievijas cara varu pār to. Homjakovs Pareizticīgās baznīcas aizstāvībai argumentēja, ka pareizticīgā protestantisma vienkārši nav. Ticīgajiem neesot, pret ko protestēt, jo ticības mācība nav sagrozīta.[28] Par Rietumu protestantismu Homjakovs rakstīja: “Atņemiet tam noliedzamo objektu, un protestantisms nomirs, jo visa tā eksistence ir protestēšanā (noliegšanā).”[29]

Līdzīgi kā Puškins, arī Homjakovs reaģēja uz Čaadajeva “Filozofisko vēstuli”, kurā kritizēta Krievijas attīstība. Homjakovs, komentējot minēto vēstuli, rakstīja, ka Krievijai jāmācas no citu kļūdām. Francija varot pārdegt dēļ cilvēku pārlieku lielās emocionalitātes, savukārt Anglija varot pārlieku atdzist prāta aukstumā.[30] Krievijai Homjakovs paredzēja labāku nākotni. Krievija esot centrs, kurā satek visi jēdzieni. Kad tā piepildīsies ar atsevišķajām patiesībām tik ļoti, ka tās ies pāri malām, tā “pārpludinās savus krastus ar kopējo patiesību”.[31] 21. gadsimtā redzam visai atšķirīgu plūšanu pāri malām. Naftas dolāri plūst uz Eiropu un korumpē politiķus. Krievija noteikti nav gājusi pa pareizticības stiprināšanas ceļu, kā bija cerējuši slavofili.

Jāņem vērā, ka pat savos ziedu laikos slavofili bija drīzāk opozīcijā Krievijas varai, kuras idejiskais pamats mūsdienu valodā skanētu kā deržavņicisms (no krievu vārda – deržava, varena valsts, lielvara). Un pat tas skanētu kā kompliments Putina kleptokrātiskajam režīmam. Arī 21. gadsimtā mēs nevaram teikt, ka Putins, viņa draugi un siloviki līdzinātos slavofiliem, un, pat ja kāds līdzinās, tad ļoti mazā mērā. Savukārt neoslavofilisms un jo sevišķi panslāvisma idejas noteikti ir sadzirdamas un saskatāmas mūsdienu Krievijas varas gaiteņos un propagandistu runās.

Nikolajs Daniļevskis – panslāvisma ideju aizsācējs

19. gadsimta otrajā pusē aktivizējās slāvu civilizācijas vienotības piekritēji, kurus sauca par “panslāvistiem”. Par šīs neoslavofilu mācības pamatlicēju uzskata Nikolaju Daņiļevski (1822–1885), kurš nepieņēma Homjakova idejas par tuvojošos pasaules civilizācijas pārveidi, balstoties krievu tautas kristīgās kopienas arhetipos. Daņiļevskis uzsvēra, ka tautas savā attīstības procesā ir pamatīgi nošķīrušās cita no citas un ka dažādie sociālās dzīves kultūras un vēsturiskie tipi gandrīz nespēj cits citu ietekmēt. Ar “kultūrvēsturiskajiem tipiem” Daniļevskis apzīmēja konkrētas civilizācijas. Šos kultūrvēsturiskos tipus viņš sarindoja sekojoši: 1) ēģiptiešu, 2) ķīniešu, 3) asīriešu-babiloniešu – feniķiešu, kaldeju jeb seno semītu, 4) indiešu, 5) irāņu, 6) ebreju, 7) grieķu, 8) romiešu, 9) jaunsemītu jeb arābu, 10) ģermāņu – romāņu jeb eiropiešu.[32]

Atbilstoši šai mācībai, senās civilizācijas jau sen ir pabeigušas savu attīstības ceļu, bet Rietumu civilizācija 19. gadsimtā ir iestigusi neatgriezeniskā krīzē. Par pašu perspektīvāko no visiem eksistējošiem jaunajiem kultūrvēsturiskajiem tipiem Daniļevskis pasludināja “Slāvu pasauli”, kuras būtība sāk pakāpeniski atklāties krievu nācijā.[33] Daņiļevskis sava darba Krievija un Eiropa nodaļā “Kāpēc Eiropa ir naidīga Krievijai?” norādīja, ka Eiropas valstis ir izrādījušas nepateicību Krievijai par atbrīvošanu no Napoleona ekspansijas. Vai līdzīgu sūdzību mūsdienās nedzirdam no “Rossija TV” par Eiropas atbrīvošanu no fašisma 1945. gadā?

Daņiļevskis rakstīja, ka Eiropa nepamatoti kritizējot Krieviju par somu[34] un poļu[35] apspiešanu. Daņiļevskis attaisnoja Krieviju, skaidrojot, ka Somijas teritoriju pakļaušana Krievijas impērijai neesot noziegums, jo somu tautai neesot bijusi politiskā griba būt neatkarīgai un patstāvīgai.[36] Tāpat Krievija tiekot nepatiesi apvainota par Vācijas austrumu provinču pārņemšanu. Zemes Baltijas jūras krastos, kuras apdzīvo igauņi un latvieši, jau sen esot krievu īpašums. Krievija nekad neesot atzinusi krustnešu ienākšanu šajās teritorijās.[37] Te varu tikai pasmaidīt. Ko mums tagad ar to darīt? Šis atgādina mūsdienu krievu impēristu saukļus un Maskavas narcisismu. Paternālisma pārņemtajiem acis ir aizvērtas, viņi nevēlas redzēt, ka tautām ir pašnoteikšanās tiesības un nevienam nav tiesību uzkundzēties pār kaimiņiem.

Līdzīgi Daņiļevskis mēģināja atspēkot Eiropas kritiku arī par Poliju un citām Krievijas kaimiņzemēm. Pēc centieniem parādīt Krieviju kā kaimiņu tautu glābēju, nevis iekarotāju, Daņiļevskis nosodīja Eiropas valstis kā īstos iekarotājus un varmākas. Krievija turpretī neesot iekarotāja, drīzāk tā bieži esot upurējusi savas intereses citu labā.[38] Eiropas valdības un sabiedriskā doma nepamatoti uzskatot Krieviju par tumsonīgu zemi. Eiropa vienkārši negribot zināt objektīvo patiesību par Krieviju. Eiropiešu ceļojumu piezīmēs varot lasīt par krieviem, ka tie esot nelietīgi bārdaiņi, kurus eiropieši uztvertu normāli tikai tad, ja tie zaudētu savu nacionalitāti. Daņiļevskis izrādīja neizpratni arī par to, ka eiropieši minētajās piezīmēs labvēlīgi izsakoties par jakutiem un tatāriem, bet ne par krieviem.[39]

Nodaļā “Psihiskās uzbūves atšķirības” Daņiļevskis norādīja, ka visām romāņu – ģermāņu tautām ir kopīga īpašība, kas parāda nacionālo raksturu, – vardarbīgums. Vardarbīgums neesot nekas cits kā vien pārāk attīstīta pašapziņa un individualitāte. Cilvēks, kurš ar to apveltīts, paaugstina savu viedokli un savas intereses tik augstu, ka citu domām un interesēm ir jāatkāpjas kā mazsvarīgām.[40] Vai nebūtu jauki, ja šis tiktu nolasīts Putina sapulcei, kurā viņš prasīja KF Drošības padomes locekļu viedokli par to, ko darīt ar Ukrainu…

Turpretī pareizticība Krievijā neesot izpaudusies vardarbīgos veidos, jo pati par sevi, nevardarbīga būdama, tā netika izkropļota slāvu tautu vidē miermīlīgā tautas rakstura dēļ. Vienīgais slāvu renegāts esot poļi, kuri ļāvās Eiropas vardarbīguma ietekmei.[41] Te redzams, ka Daniļevskis turpina slavofiliem raksturīgo Dieva privatizācijas mēģinājumu, pasludinot krievu raksturu par labāko kristietības iedzīvināšanai. Šī domu gaita vedina uz etnisko reliģiju, bet kristietība jau pašos pamatos ir pāretniska (nesaistīta ar etnisko piederību); etnisks var būt tikai pagānisms. Atblāzmu no slavofilu pieejas redzam mūsdienu Krievu pareizticīgās baznīcas darbībā.

Pēc 1870.–1871. gada Francijas – Prūsijas kara Daniļevskis uzrakstīja darbu Krievija un franču – vācu karš. Tajā viņš skaidroja, ka Anglija kūdot pret Krieviju, tāpēc cīņa pret Eiropu esot neizbēgama. Daņiļevskis ieteica izmantot radušos situāciju par labu panslāvisma (slāvu tautu apvienošanas Krievijas virsvadībā) realizēšanai: “Krievijai meistarīgi rīkojoties, cīņa par pašām svētākajām Slāvu pasaules interesēm izskatīsies kā cīņa pret vācu dominēšanu, kura nākotnē apdraud Dāniju, Holandi, Itāliju un Šveici. Šausmas uzdzenošais panslāvisma briesmonis tiks noslēpts daudzu acīm ar jau radušos biedēkli – panģermānismu.”[42] Daņiļevskis rakstīja, ka Krievija būšot spiesta rīkoties, lai aizstāvētu savas intereses, attiecīgi “Slāvu pasaule” tikšot apvienota. Vai Staļins nerīkojās atbilstoši Daņiļevska sapņiem?

Eiropas civilizācijas noriets Konstantīna Ļeontjeva redzējumā

Sociologs, kulturologs un literatūras kritiķis Konstantīns Ļeontjevs (1831–1891) bija Nikolaja Daņiļevska laikabiedrs. Viņa uzskatus bija ietekmējis Daņilevska darbs – Krievija un Eiropa. Ļeontjeva filozofiski publicistiskie darbi nebija sevišķi populāri viņa dzīves laikā. Pastiprināta sabiedrības uzmanība tiem tika pievērsta pēc 1905. un 1917. gada revolūcijām Krievijā. Daniļevskis klasificēja Ļeontjevu kā “neoslavofilu”. Nikolajs Berdjajevs raksturoja Ļeontjevu kā pašu lielāko konservatīvās nometnes domātāju – pirmo un vienīgo konservatīvisma filozofu. Ļeontjevu uzskatīja par “eirāzisma” ideoloģijas priekšteci un skolotāju.

Ļeontjevs izstrādāja teoriju, kurā vērsās pret Rietumu utilitāro pragmatismu un juridisko liberālismu, kas nogalinot cilvēkā viņa garīgo būtību un radot revolucionārās kataklizmas. Par glābēju no Rietumu dzīves stila viņš uzskatīja visvarenu monarhiju, totalitāri organizētu Pareizticīgo baznīcu, nekustīgu kopienas intelektuālo dzīvi un sabiedrības iedalījumu kārtās. Pēc Ļeontjeva domām, cīnoties pret Rietumu mietpilsonisko psiholoģiju, Krievijai jākļūst par jaunu kristietības vēsturisko centru. Lai to paveiktu, jānodibina kultūras un politiskie sakari ar austrumu valstīm un jāizplata tajās sava ietekme.[43] Ļeontjevs izvērtēja dažādas dzīves reālijas no savdabīga askētisma pozīcijām, kuras balstījās estētiski piepaceltā kristīgā ticībā un aristokrātiskā individuālismā. Viņš aprakstīja Rietumu eksistences garu kā antireliģiozu un antiradošu. Šis gars izpaužoties mietpilsoniskumā, liberālismā un sociālismā, kas balstoties šīs zemes dzīvē nesasniedzamā laimes kultā: vispārējā labklājībā un cilvēku formālā vienlīdzībā.[44]

Ļeontjevs negatīvi izturējās pret tā laika Rietumiem ateisma un ateistiskās sabiedrības izlīdzināšanās (slāņu izzušanas) dēļ, kura iznīcinot sabiedriskās dzīves sarežģīto un daudzveidīgo skaistumu. Galvenais Krievijai – apstādināt no Eiropas nākošo dzīves trūdēšanas procesu. Ļeontjevs uzskatīja, ka Eiropas noriets ir neatgriezenisks; viņš gaidīja jaunu un pozitīvu ietekmi no Krievijas.

Ļeontjevs kritizēja britu vēsturnieku un domātāju Henriju Tomasu Baklu (Buckle, 1821–1862) par egalitāri liberālā procesa atbalstīšanu. Minētais process tiekot apzīmēts ar dažādiem terminiem, piemēram, tiekšanās uz individuālismu vai demokratizācija tādā nozīmē, ka zemāka klase (demos) iegūst arvien vairāk ne tikai personiskās brīvības, bet arī politiskās ietekmes.[45] Minētos procesus Ļeontjevs nodēvēja par otrreizējo vienkāršojošo sajaukšanos, uzskatot, ka viņa izvēlētais apzīmējums norāda uz procesu īsto būtību. Minētās parādības novedīšot pie cilvēku novienādošanas līdz pelēkam netalantīgam etalonam. Tas esot nedabiski un pretrunā ar dabiskiem attīstības principiem, kas paredz savstarpēji papildinošu dzīvības formu dažādību.[46] Krievu filozofs norādīja, ka liberālā un demokrātiskā progresa piekritējiem morāle un piepaceltas jūtas drīzāk traucē. Iekšējā, subjektīvā morāle liberāļiem nesakrītot ar praktisko rezultātu morāli, tāpēc pirmā tiekot upurēta.[47] Ļeontjevs kritizēja arī Rietumu sociālistu un komunistu idejas, kas, veicinādamas vienādību dzīves veidā un prāta attīstībā, izraisīšot sabiedrības augstāko slāņu sabrukumu.[48] Krievi gan nesaklausīja sava tautieša brīdinājumus un nolēma būvēt kreiso utopiju, kuras sekas pašlaik izjūt liela daļa pasaules. Tikai vai tā tiešām ir Rietumu ļaunā ietekme vai pašas Maskavijas/Ordas ideju manifestācija, piesedzoties ar komunisma tāles meklēšanu?

Darbā Vidējais eiropietis kā vispasaules iznīcināšanas ierocis un ideāls Ļeontjevs rakstīja: “Mēs esam redzējuši, ka šie cilvēki, pirmkārt, nezina un nesaprot skaistā likumus, jo vienmēr un visur tieši šis vidējais tips ir mazāk estētisks, mazāk izteiksmīgs, mazāk intensīvi (augsti), ekstensīvi (plaši) skaists, mazāk varonīgs, nekā sarežģītāki un vienpusīgi galējāki tipi.”[49] Ļeontjevs brīdināja, ka šī vienveidība un pelēcība var pārņemt visu pasauli. Vienādošanās apdraud gan iestāžu darbību, gan modi, gan kultūras ideālus, visu virzot uz vidusmēra eiropieša līmeni. Tāpat Ļeontjevs paredzēja, ka romāņu – ģermāņu valstis varētu ar laiku apvienoties vienā darba federatīvā republikā, kā jau no vairākām daļām ir saplūdušas tādas valstis kā Itālija, Vācija, Spānija un Francija.[50] Vai te nevar saskatīt Eiropas Savienības aprises?

Domājams, ka Ļeontjevam nepatiktu arī tā pelēkā masa, ko veidoja PSRS savā iekšienē, kur valdīja lozungs “Iņiciativa nakazujema!” (“Iniciatīva ir sodāma”).

Ļeontjevs savu darbu par vidējā eiropieša raksturojumu noslēdza ar zīmīgiem vārdiem: “Pētera (cara Pētera I) Krievzemes gals ir tuvu. Un paldies Dievam! Tai jāuzceļ piemineklis un ātri jādodas projām, nokratot romāņu – ģermāņu pīšļus no mūsu aziātiskajām pazolēm![51]

Nobeigumā – par Putinu un viņa “kolektīvu”

Slavofilisma idejas 19. gadsimtā nogāja zināmu attīstības ceļu. No reliģiskas filozofijas pirmo slavofilu darbos tās ir virzījušās uz ģeopolitisku domāšanu, pakāpeniski atsakoties no kristīgā satura. Lai gan slavofilu idejas pilnībā netika ieviestas dzīvē, tās atstāja nozīmīgu iespaidu uz krievu nacionālās pašapziņas attīstību. Slavofiliem bija viedoklis par to, kādai ir jābūt valsts uzbūvei. Viņi atbalstīja monarhiju, bet ne despotisku monarhiju. Caram jābūt uzticīgam pareizticībai. Ārpolitikā jāsadarbojas ar slāviem un zemēm, kur ir daudz pareizticīgo (piemēram, Grieķiju). Izglītībai jābūt balstītai nevis racionālismā, bet garīgumā.

Tā tas skanēja 19. gadsimtā, bet tagad? Kur pieskaries, tur sāp. Vai Krievija vēsturiski neilgā laika posmā nav karojusi jau ar trim pareizticīgām zemēm – Moldovu (14. armija Ļebedja vadībā), Gruziju un Ukrainu? 19. gadsimta krievu intelektuālās diskusijas bagātība 21. gadsimta Krievijā ir pārvērtusies par intelektuālu nabadzību. Putins un viņa sabiedrotie ir pacentušies, lai intelektuāla analīze paliktu guļam Krievijas bibliotēkās un arhīvos; tai nav vietas “Rossija TV” raidījumos.

Esmu solidārs ar slavofiliem atziņā, ka garīgums ir labāks nekā miesīgums, tomēr kā protestantam man ir nesaskaņas ar daļu pareizticības postulātu. Te vairāk par to neizpaudīšos, jo raksta mērķis ir paskatīties uz filozofiskās domas evolūciju Krievijas un krievu sevišķuma apcerē. Slavofils, neoslavofils, eirāzists un neoeirāzists ar krievu sevišķumu saprot visai atšķirīgas lietas. Jo tālāk laikā no klasiskajiem slavofiliem, jo mazāk Bībeles atziņu. Un svarīgākais – mēģinājumi apvienot Baznīcu ar valsts varu parasti nedod gaidīto. Slavofili aicināja valsts varenos rīkoties atbilstoši pareizticībai, bet nesagaidīja cerēto.

Diemžēl slavofilu slavētā pareizticīgo krievu savdabīgā vadīšanās pēc iekšējiem morāles likumiem (nevis pēc nedzīviem, formāliem likumiem) lielā sabiedrības daļā ir pārveidojusies par nepaklausību jebkādiem likumiem – ne laicīgiem, ne garīgiem. 20. gadsimta sakumā Krievija aizgāja totalitāras, nevis kristīgas valsts virzienā. Komunisma būvētāju valstī reliģija tika vajāta, jo bija jādod vieta citai “ticībai”. Arī, skatoties pagātnē, redzams, ka iekšējie morāles likumi nenosargāja Krieviju no Ivana Bargā un Pētera I despotisma. Jāpiekrīt Berdjajeva domai, ka ir grūti atbalstīt slavofilu versiju par to, ka pirms Pētera I krievu tauta dzīvoja “tīras” kristietības vadībā. Berdjajevs grāmatā Aleksejs Stepanovičs Homjakovs rakstīja, ka krievi sekoja gan kristietības, gan pagānisma principiem.

Putina kleptokrātijas režīms izauga tieši Krievijā un nekur citur; pietiks runāt par krieviem kā mūžīgajiem upuriem. Valstī, kur vairāk nekā 70% iedzīvotāju sevi sauc par pareizticīgajiem, beidzot taču vajadzētu visam būt daudzmaz kārtībā, vai ne? Kāpēc Krievija pēc 20 gadiem, kuru laikā tā attīstījās bez “ļaunās Rietumu vadības”, nespēja piedāvāt kaimiņiem neko citu, kā vien Buču un Irpiņu? Krievija aizsargājās? – Bet neviens jau neuzbruka; tā vietā turpinājās naftas dolāru lietus, bet, redz’, Ukraina bija vāja un Krimu ļoti sagribējās…

Lai arī slavofilisma idejas ir ietekmējušas mūsdienu Kremļa pārstāvju retoriku, drīzāk tā ir vāja parodija par to, ko sprieda 19. gadsimta izglītotie krievi. Kremļa izpildījumā 19. gadsimta krievu domātāju idejas tika iedzīvinātas kā traģisks farss, kas atgādina nesekmīga skolnieka runāšanu par kāda akadēmiķa disertāciju. Krievijas varenie izliekas, ka seko kādām sakrālām, senām vērtībām, bet realitātē vērojam melu impēriju, kurā daudzi melo visiem. Lai arī notiek atsaukšanās uz nozīmīgām vērtībām, mūsdienu Krievijas elite atgādina mafijas sapulci, kuras dalībnieku pamatmotivācija ir vara un nauda.

Ir redzams ideju “sarkanais pavediens”, kurš nāk no slavofilisma un neoslavofilisma, vijas cauri eirāzismam un neoeirāzismam, nonākot līdz “Krievu pasaulei”, kuras idejas Pjotrs Šcedrovickis un Jefims Ostrovskis kaldināja 1990. gados, bet iedzīvināja Putins un viņam pietuvinātie. Jāsaka, ka mūsdienu “Krievu pasaule” ir nogājusi garu primitivizēšanās ceļu līdz oranži melnajai lentītei, kas piesprausta pie slepkavas, marodiera un izvarotāja formastērpa. Runāt par filozofiskām konstrukcijām uz degošu Mariupoles māju fona ir apgrūtinoši. Tomēr pētniekiem ir vērts tajās ieskatīties kaut vai ar jautājumu: kas nogāja greizi? Vai Krievijas kara leģitimējošās idejas ir tikai Ordas radītās traumas nepareiza izlāde vai arī pareizticības, “Trešās Romas” un Krievijas “unikālā ceļa” vērtību izpausme? Varbūt abu apvienojums? Varbūt tikai lielinieku noziegumu pēdas cilvēku prātos un sirdīs?

Mūsdienu Krievijā joprojām pastāv ideoloģiska un politiska pretstāve starp rietumnieku un slavofilu ideju turpinātājiem. Nikolajs Berdjajevs rakstīja, ka krievu nacionālā pašapziņa kļūs pieaugusi tikai tad, kad šī pretstāve tiks pārvarēta.[52] Pašlaik uzvar putinisms. Putinisms ir specifisku vērtību ideoloģija, kas satur padomju cietumu subkultūras, mantkārības, tiesiskā nihilisma un VDK kodeksa kokteili, kurš reibina to hedonistu daļu, kas tika pie naftas dolāru sadales. Krievijas politiķi, diplomāti un propagandisti izsakās kā ielas huligāni; no sirds pārpilnības mute runā. Varbūt tomēr viņi tikai izliekas, mierinādami sirdsapziņu ar ārkārtīgi lielo naudu, ko dod Krievijas izzagšana, jo gop-stop kultūra var patikt tikai mazizglītotiem kaušļiem un no zemas kvalitātes alkohola nogurušām smadzenēm. 19. gadsimta pirmās puses slavofili nostātos asā opozīcijā šim ideju kokteilim, kurš no malas izskatās kā krievu nacisms un fašisms. Vienīgi neoslavofils, panslāvisma tēvs Nikolajs Daņiļevskis būtu varējis aizrauties ar Kremļa avantūru slāvu tautu apvienošanā… Proti, paverdzināšanā.



[1] Янов А. Л., Патриотизм и национализм в России 1825–1921 гг., Москва: АКАДЕМКНИГА, 2002, 141. c.

[2] Andis Kudors, “Kas īsti ir Aleksandra Dugina neoeirāzisms?”, Delfi.lv, 24.08.2022., https://www.delfi.lv/news/versijas/andis-kudors-kas-isti-ir-aleksandra-dugina-neoeirazisms.d?id=54668436

[3] Василик Н. А., Политология, Москва: Гардарики, 2005, 76. с.

[4] Василик Н. А., Политология. Москва: Гардарики, 2005, 69.–90. с.

[5] Oficiālā tautiskuma teorija atbalstīja spēcīgu monarhiju un pareizticības dominanci Krievijā.

[6] Сахаров А. Н., История России с древних времен до нашых дней. Moсква: ПРОСПЕКТ, 2007, 536. c.

[7] Василик Н. А., Политология. Москва: Гардарики, 2005, 70. с.

[8] Кузнецов В. Г., Cловарь филососфских терминов. Moсkвa: ИНРА-M, 2004, 511. c.

[9] Turpat.

[10] Сахаров А. Н., История России с древних времен до нашых дней. Moсква: ПРОСПЕКТ, 2007, 537. c.

[11] Turpat.

[12] Кемеров В. Е., Современный филососфский Cловарь. Moсkвa: ПAНПРИНТ, 1998, 795. c.

[13] Бердяев Н., Алексей Степанович Хомяков. Библиотека «Вѣхи».  www.vehi.net/berdyaev/khomyakov/02.html

[14] Turpat.

[15] Turpat.

[16] Turpat.

[17] Янов А. Л., Патриотизм и национализм в России 1825 -1921 гг., Москва: АКАДЕМКНИГА, 2002, 143. c.

[18] Cara Pētera I valdīšanas periods.

[19] Янов А. Л., Патриотизм и национализм в России 1825 -1921 гг., Москва: АКАДЕМКНИГА, 2002, 143. c.

[20] Бердяев Н., Алексей Степанович Хомяков. Библиотека «Вѣхи».  www.vehi.net/berdyaev/khomyakov/02.html

[21] Хомяков А. С., Библиотека «Вѣхи». http://www.vehi.net/index.html

[22] Холодный, В. И., А. С. Хомяков и cовременность: зарождение и перспективы соборной феноменологии.  Москва : Академический Проект, 2004, 372. c.

[23] Turpat.

[24] Turpat, c. 370.

[25] Хомякoв А., О старом и новом. http://www.voskres.ru/idea/homyakv.htm

[26] Бердяев Н., Алексей Степанович Хомяков. Библиотека «Вѣхи». www.vehi.net/berdyaev/khomyakov/02.html

[27] Хомякoв А., О старом и новом. www.voskres.ru/idea/homyakv.htm

[28] Хомяков А. С.,  Несколько слов православного христианина о западных вероисповеданиях
(По поводу брошюры г. Лоранси). Библиотека «Вѣхи». www.vehi.net/khomyakov/katolichestvo.html

[29] Хомяков А. С., ЦЕРКОВЬ ОДНА. Библиотека «Вѣхи». www.vehi.net/khomyakov/cerkov.html

[30] Хомяков А. С., Несколько слов о “Философическом письме”, напечатанном в 15 книжке “Телескопа”. Библиотека «Вѣхи». www.vehi.net/khomyakov/izpisma.html

[31] Turpat.

[32] Киреевский И., В ОТВЕТ А. С. ХОМЯКОВУ.  http://az.lib.ru/k/kireewskij_i_w/text_0080.shtml

[33] Холодный, В. И., А. С. Хомяков и cовременность: зарождение и перспективы соборной феноменологии. Москва: Академический Проект, 2004, 375. c.

[34] Somija bija Krievijas sastāvdaļa laikā no 1809. līdz 1917. gadam.

[35] Trīs dalīšanu rezultātā (1772., 1793. un 1795. gadā) Polija tika sadalīta starp Prūsiju, Austriju un Krieviju.

[36] Данилевский Н. Я., Россия и Европа. Библиотека «Вѣхи». https://www.vehi.net/danilevsky/rossiya/index.html

[37] Turpat.

[38] Turpat.

[39] Turpat.

[40] Turpat.

[41] Turpat.

[42] Данилевский. Н. Я., Россия и франко-германская война. Библиотека ХРОНОСа. http://www.hrono.ru/libris/lib_d/franko-pruss.html

[43] Холодный В. И., А.С. Хомяков и cовременность: зарождение и перспективы соборной феноменологии  Москва: Академический Проект, 2004, 376. c.

[44] Turpat.

[45] Леонтьев К., Средний европеец как идеал иорудие всемирного разрушения.  http://knleontiev.narod.ru/texts/evropeetz.htm

[46] Леонтьев К., Средний европеец как идеал иорудие всемирного разрушения.  http://knleontiev.narod.ru/texts/evropeetz.htm

[47] Turpat.

[48] Turpat.

[49] Turpat.

[50] Turpat.

[51] Turpat.

[52] Бердяев Н., Алексей Степанович Хомяков. Библиотека «Вѣхи». www.vehi.net/berdyaev/khomyakov/02.html

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: