Fragments no Anda Kudora 2023. gadā iznākušās grāmatas Russia and Latvia: A Case of Sharp Power, kura nopērkama tīmeklī, pasūtot izdevniecībā Routledge, un kura divpadsmit nodaļās analizē Krievijas asās varas destruktīvo ietekmi uz sabiedriskajiem un politiskajiem procesiem Latvijā. Citu fragmentu no grāmatas var lasīt šeit: https://telos.lv/cieta-maiga-asa-vara/

Diasporu politika, kuras pamatā ir komunikācija ar saviem ārvalstīs dzīvojošajiem tautiešiem, ir ierasta ārpolitikas daļa, ko īsteno daudzas valstis, tajā skaitā Latvija. Tomēr Krievijas Tautiešu politika daudzējādā ziņā atšķiras no demokrātisko valstu komunikācijas ar tautiešiem ārvalstīs. Padomju okupācijas periodā ASV dzīvojošie latvieši, igauņi un lietuvieši aktīvi centās palīdzēt savu tēvu un vectēvu valstu neatkarības ideju uzturēšanā. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā Latvija turpina veidot savu ārvalstīs dzīvojošo tautiešu politiku, kuras mērķis ir palīdzēt latviešiem Lielbritānijā, Īrijā un citur saglabāt savu nacionālo identitāti un saikni ar tēvu zemi.

Tomēr, salīdzinājumā ar Krievijas Tautiešu politiku, pastāv liela atšķirība, jo Rīga, atšķirībā no Maskavas, neaicina savus tautiešus pieprasīt izmaiņas Lielbritānijas un Īrijas likumos. Krievijas tautiešu politikas ietvaros notiek Latvijā dzīvojošo krievu, ukraiņu un baltkrievu kūdīšana pret Latvijas valdību un aicinājums mainīt Latvijas likumus izglītības, valodas un pilsonības jautājumos. Vēl viens Krievijas tautiešu politikas mērķis ir noskaņot Latvijā dzīvojošos krievus tā, lai tie pieprasītu Rīgai īstenot ļoti draudzīgu politiku pret agresorvalsti – Krieviju.

Krievijas Tautiešu politikas institucionālā attīstība

Krievijas Tautiešu politikas virzību iezīmēja 1992. gada 6. oktobrī tapis neoficiāls dokuments, kas nodēvēts par “Karaganova doktrīnu”. Vēstījuma autors bija Krievijas prezidenta padomnieks Sergejs Karaganovs, kurš vēlāk kļuva par Krievijas Ārlietu un aizsardzības politikas padomes (SVOP) vadītāju. Krievijas Tautiešu politikas reālie mērķi bieži vien netiek afišēti oficiālajos dokumentos, tāpēc Karganova tēzes ir sevišķi vērtīgas, jo tās satur Krievijas Tautiešu politikas esenci. Karaganovs pasludināja, ka bijušās Padomju Savienības ģeogrāfiskā telpa ir Krievijas īpašu interešu un pilnvaru reģions, kur Krievijai ir tiesības lietot spēku “likumīgās robežās”. Karganovs bija viens pirmajiem, kurš pēc 1991. gada pauda viedokli, ka Maskavai ir jāīsteno reintegrācijas politika, palielinot savu ietekmi bijušajās PSRS republikās. Šāda nostāja Borisa Jeļcina laikā īsti neatbilda idejai par NVS kā draudzīgas šķiršanās projektu, lai padarītu PSRS izjukšanu mazāk sāpīgu bijušajām republikām, kas bija cieši ekonomiski saistītas. Ilgtermiņā kļuva redzams, ka tieši Karganova neoficiālā doktrīna uzvarēja, un Vladimira Putina valdīšanas laikā tā tika īstenota Krievijas ārpolitikā attiecībās ar kaimiņvalstīm.

Karaganova doktrīna nosaka, ka tās iedzīvināšanai ir nepieciešams: (1) nevis veicināt krievvalodīgo iedzīvotāju atgriešanos Krievijā, bet viņu palikšanu bijušajās PSRS republikās ar nolūku izmantot viņus kā Krievijas ilgtermiņa interešu realizēšanas sviru; (2) attīstīt Krievijas investīciju ekspansiju kā politiskās ietekmes pamatu; (3) lietot ekonomiskas sankcijas un citus spēka veidus pret nepaklausīgajām bijušās PSRS republikām; (4) izvirzīt cilvēktiesību un visu etnisko minoritāšu tiesību pārkāpumu tematiku par galveno ieroci attiecībās ar bijušās PSRS republikām; (5) cīnīties par “nulles variantu” bijušās PSRS republiku pilsonības likumos. Visus šos uzkundzēšanās uzdevumus oficiālā Krievija pilnā mērā sāka izpildīt pēc Vladimira Putina nākšanas pie varas.

Lai arī ar aicinājumu Krievijas varai iesaistīties tautiešu atbalstīšanā deviņdesmitajos gados pārsvarā nodarbojās nacionālistiski noskaņoti politiķi un eksperti, nevis politikas pamatstraume, tomēr jau toreiz tā piedzīvoja pirmos institucionalizācijas soļus. 1994. gada 12. augustā Krievijas prezidents Boriss Jeļcins izdeva rīkojumu Nr. 1681 “Par Krievijas Federācijas valsts politikas galvenajiem virzieniem attiecībā uz ārvalstīs dzīvojošiem tautiešiem”. Ārvalstīs dzīvojošo tautiešu tēma parādījās arī citos politikas dokumentos, kuru pamatuzmanība nebija tautieši ārvalstīs. 1996. gada 15. jūnijā Jeļcins apstiprināja KF Nacionālās politikas koncepciju, kurā uzsvērts Krievijas atbalsts etniskajiem krieviem Baltijas valstīs. 1997. gada februārī Jeļcins parakstīja dokumentu par ilgtermiņa stratēģiju attiecībā uz Baltijas valstīm, kurā uzsvērta neapmierinātība ar “krievvalodīgo” jautājuma risināšanu.

Vladimiram Putinam kļūstot par valsts prezidentu, Tautiešu politika piedzīvoja būtisku svarīguma pieaugumu. Ar Putina rīkojumu 2002. gada augustā tika radīta KF Prezidenta administrācijas Nodaļa darbam ar tautiešiem ārvalstīs. Vēlāk ar valsts prezidenta 2005. gada 22. februāra dekrētu KF Prezidenta administrācijas sastāvā tā tika reorganizēta par pārvaldi – “Pārvalde starpreģionālajiem un kultūras sakariem ar ārvalstīm”. Valsts prezidenta administrācija ir svarīgākā politiskā institūcija Krievijā, tāpēc nodaļas pārveide par pārvaldi bija zīmīgs solis, kas parādīja tautiešu politikas reģionālās dimensijas nozīmes pieaugumu Krievijas ārpolitikā. Ar tautiešu politiku nodarbojas visu līmeņu valsts politikas institūcijas, to skaitā Krievijas parlaments – Valsts Dome, kur tika izveidota NVS Lietu, Eirāzijas integrācijas un ārvalstīs dzīvojošo tautiešu sakaru komiteja. Kā redzams pēc nosaukuma, viens no Tautiešu politikas uzdevumiem ir veicināt reģionālo integrāciju NVS valstīs.

Arī Krievijas valdības līmenī tika veidota Tautiešu politika. 1994. gadā izveidoja Valdības komisiju ārvalstīs dzīvojošo tautiešu jautājumos, kas saskaņo ieinteresēto federālo izpildvaras iestāžu darbību tautiešu jomā. Komisiju vadīja ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs. KF Ārlietu ministrijā ir atsevišķs departaments sadarbībai ar ārvalstīs dzīvojošajiem tautiešiem, kas norāda uz apskatāmās jomas nozīmīgu institucionālu attīstību. Par Tautiešu politikas praktisko īstenošanu atbild Ārlietu ministrijai pakļautā valsts aģentūras Rossotrudnichestvo, kā to jau parāda tās pilnais nosaukums: “NVS lietu, ārvalstīs dzīvojošo tautiešu un starptautiskās humanitārās sadarbības federālā aģentūra”.

Arī pašvaldībām ir zināma loma Krievijas tautiešu politikas īstenošanā. Maskavas pilsētas valdība 2002. gada janvārī nodibināja Starpinstitūciju komisiju darbam ar tautiešiem ārvalstīs. Maskavas pilsētas valdība 2003. gada janvārī izdeva rīkojumu “Par Maskavas pilsētas valsts iestādes “Humanitārās un biznesa sadarbības centrs ar tautiešiem ārzemēs – Maskavas Tautiešu nams” izveidošanu”. Šī lēmuma rezultātā arī Latvijas galvaspilsētā Rīgā tika atvērts Maskavas Tautiešu nams, kurā regulāri notiek krievu diasporas pasākumi, kuros cita starpā aicina uzlabot attiecības ar Krieviju. Aktīvu darbību tautiešu atbalsta jomā veic arī Maskavas pilsētas Starptautisko sakaru departaments. Maskavas pašvaldība Jurija Lužkova ilggadējā vadībā uzsvēra Krievijas galvaspilsētas sevišķo interesi par krievu diasporu ārvalstīs, 2003. gadā pieņemot savu pirmo Tautiešu politikas programmu.

Maskavas pašvaldība bieži vien bija Tautiešu politikas flagmanis, kas sniedza aktīvu pienesumu valsts tautiešu politikai. Kā krievu diasporu, kas izkliedēta daudzās valstīs, pārvērst par efektīvu Krievijas ārpolitikas instrumentu? – Ar koordināciju. 2002. gada 2. oktobrī ar Maskavas pilsētas valdības palīdzību notika iniciatīvas grupas sapulce, kurā tika pieņemts lēmums dibināt “Krievijas Tautiešu starptautisko padomi”,[1] kas 2003. gada 10. oktobrī tika reģistrēta Krievijas Tieslietu ministrijā. 2022. gadā minētā Padome apvienoja 137 organizācijas 52 valstīs.[2]  

Viens būtisks Tautiešu politikas darbības ietvars ir regulārie tautiešu aktīvistu saieti. Pirmais ārvalstīs dzīvojošo Krievijas Tautiešu kongress notika 2001. gada oktobrī Maskavā. 2006. gada Tautiešu kongress turpināja tautiešu organizāciju apvienošanu, tajā tika pieņemts lēmums par Vispasaules Krievijas Tautiešu koordinācijas padomes izveidošanu pie Krievijas Ārlietu ministrijas.[3] Krievijas Tautiešu koordinācijas padomes pirmā sanāksme notika 2007. gada 19.–21. martā Maskavā. Koordinācijas padomes sastāvu (20 locekļi) apstiprināja Krievijas valdības Komisija tautiešu lietās. Latvijas krievu aktīvistus šajā koordinācijas padomē pārstāvēja divi promaskaviski noskaņoti politiķi Tatjana Ždanoka un Jurijs Sokolovskis. Viens no Padomes darbības piemēriem parāda tās līdzdalību asās varas īstenošanā. Krievijas Prezidenta administrācijā tika izveidota Krimas Republikas pastāvīgā pārstāvniecība, kuras ietvaros darbojas Starptautiski tiesisko jautājumu darba grupa. 2021. gada 8. decembrī notika minētās darba grupas tikšanās, kurā piedalījās Krimas Republikas pastāvīgais pārstāvis Georgijs Muradovs, Starptautiskās tautiešu padomes priekšsēdētājs Hasans Mirzojevs u. c. Pasākumā apsprieda gatavošanos starptautiskajai konferencei “Krimas 2014. gada referendums kā demokrātisks, mierpilns un nevardarbīgs tautas pašnoteikšanās tiesību īstenošanas piemērs”.[4] No minētā ir redzams, ka Krievijas Tautiešu starptautiskā padome aktīvi atbalstīja Krimas nelikumīgo pievienošanu Krievijai, turklāt izplatīja nepatiesu informāciju par t. s. referenduma rīkošanu 2014. gada 16. martā Krimā, kas notika Krievijas Bruņoto spēku klātbūtnē. Mēģinājums leģitimēt Krievijas agresiju pret Ukrainu ir zīmīga asās varas akcija, kuru palīdz īstenot viena no Krievijas tautiešu politikas vadošajām organizācijām. Zīmīgi arī, ka Starptautiskās tautiešu padomes priekšsēdētājs Georgijs Muradovs pirms kļūšanas par nelikumīgi anektētās Krimas pastāvīgo pārstāvi pie Krievijas valsts prezidenta bija Rossotrudnichestvo vadītāja vietnieks.  

Kas īsti ir Krievijas tautieši ārvalstīs?

Tautieša jēdziena definīcijas izstrāde bija aktīvu diskusiju objekts Krievijā, ko ietekmēja Krievijas nacionālās identitātes meklējumi pēc PSRS sabrukuma. Krievijas Federācijas normatīvajos aktos termins sootechestvennik ir definēts, balstoties uz Krievijas Federācijas pasludināto valstisko pēctecību, kas skata Krievijas Federāciju kā Krievijas Impērijas un Padomju Savienības pēcteci. 1994. gada 30. janvārī Krievu apvienību kongresā tika pieņemta “Krievijas tautiešu tiesību deklarācija”. Tā noteica toni nākamajiem oficiālajiem dokumentiem tautiešu termina definēšanas jautājumos.

Principiāls brīdis šajā ziņā bija 1999. gadā pieņemtais federālais likums par Krievijas Federācijas valsts politiku attiecībā uz tautiešiem ārvalstīs. Likums definēja tautiešus ārvalstīs šādi: “2. Tautieši ārvalstīs (turpmāk – tautieši) ir Krievijas Federācijas pilsoņi, kuri pastāvīgi dzīvo ārvalstīs. 3. Par tautiešiem tiek uzskatītas arī personas (un to pēcteči), kuras dzīvo ārvalstīs un pieder tām tautām, kuras ir vēsturiski dzīvojušas Krievijas Federācijas teritorijā, kā arī ir izdarījušas brīvu izvēli par labu garīgajai, kultūras un tiesiskajai saiknei ar KF, personas, kuru tiešie priekšteči agrāk ir dzīvojuši KF, tai skaitā: Personas, kuras ir bijušas PSRS pilsoņi, kuri ir dzīvojuši valstīs, kuras bija PSRS sastāvā, ir ieguvušas šo valstu pilsonību vai kļuvušas par personām bez pilsonības; Izceļotāji (emigranti) no Krievijas Valsts, Krievijas Republikas, KPFSR, PSRS un KF, kuriem ir bijusi atbilstošā pilsonība, un kuri ir kļuvuši par ārvalstu pilsoņiem un personām bez pilsonības.” Šāda definīcija bija ļoti plaša un iekļāva gandrīz visus bijušos PSRS pilsoņus, ja viņi zināja krievu valodu. Tik plaša pieeja sastapās ar kritiku, tāpēc 2010. gadā likums piedzīvoja izmaiņas, sašaurinot tautieša ārvalstīs definīciju. Likuma 3. pants jaunajā redakcijā noteica: “Piederība tautiešiem ir jāīsteno kā pašidentifikācija, kas jāapstiprina ar sabiedrisko vai profesionālo darbību krievu valodas un KF tautu dzimto valodu saglabāšanā, Krievijas kultūras attīstīšanā ārvalstīs, mītnes valsts draudzīgu attiecību ar Krieviju stiprināšanā, tautiešu sabiedrisko apvienību stiprināšanā un tautiešu tiesību aizstāvībā.” Likuma jaunā redakcija vairāk atbilda realitātei, proti, lielākā daļa ārvalstīs dzīvojošo krievu ir tālu no Krievijas Tautiešu politikas un sevi vairs politiski nesaista ar Krieviju.

Lai arī Putina teiktais par to, ka PSRS sabrukums bija lielākā 20. gadsimta ģeopolitiskā katastrofa, ir ticis bieži citēts, tomēr aiz kadra bieži paliek tas, kas viņa 2005. gada runā sekoja minētajiem vārdiem. Pilnāka aina parādās, ja lasām garāku fragmentu: “Vispirmām kārtām ir nepieciešams atzīt, ka Padomju Savienības sabrukums bija 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa. Krievijas tautai tā kļuva par īstu drāmu. Desmitiem miljonu mūsu līdzpilsoņu un tautiešu pēkšņi atradās aiz Krievijas teritorijas. Sabrukuma epidēmija turklāt pārmetās uz pašu Krieviju.”[5] Putins runāja par “sašķelto nāciju” un PSRS sabrukumu kā ļaunumu, ignorējot to, ka daudzas nācijas bija laimīgas, ka 1991. gadā varēja atgūt brīvību, un PSRS sabrukumu uztvēra ar sajūsmu.

Putina 2005. gada runa nepalika bez ievērības un tās doma tika iedzīvināta dažādos konceptuālos dokumentos. Vēstījums par krieviem kā “sašķelto nāciju” tika iekļauts 2007. gada pavasarī publicētajā KF Ārpolitikas apskatā: “Jaunajai Krievijai, sevišķi saistībā ar to, ka PSRS sabrukuma rezultātā aiz valsts robežām palika desmitiem miljonu mūsu cilvēku (aut. izcēlums), tautiešu interešu aizstāvība ir dabīga ārpolitikas prioritāte, kuras nozīme tikai pieaugs.”[6] “Sašķeltās nācijas” tēma ir tikusi turpināta arī Putina runās. 2014. gada 18. martā, svinot Krimas nelikumīgo aneksiju, Putins teica: “Krievu tauta ir kļuvusi par vienu no pašām lielākajām tautām, ja ne vislielāko sadalīto tautu (aut. izcēlums) pasaulē.” Putina teiktais nebija vienkāršas pārdomas par vēsturi, tas bija aicinājums apvienot “Krievu pasauli” – ja nepieciešams, arī ar militāras agresijas palīdzību.

Krievijas tautieši Latvijā: Kremļa asās varas mērķa grupa un instruments

Nav iespējams attiecināt jēdzienu “Krievijas tautietis” uz ikvienu Latvijas pilsoni, kurš saziņā ģimenē lieto krievu valodu, jo tas nepadara viņu par “tautieti” tajā politiskajā nozīmē, kādu šim jēdzienam piešķir Kremlis. Tomēr Krievijas ārpolitikas veidotāju un īstenotāju retorika mēģina mākslīgi paplašināt savas politikas mērķauditoriju, lai skaidrotu, ka Maskavai Latvijā ir morāls un tiesisks pienākums rūpēties par daudzskaitlīgajiem “savējiem” – visiem, kuri ikdienā runā krieviski.

Asās varas kontekstā Krievijas tautiešu tematika ir interesanta ar to, ka ārvalstīs dzīvojošie krievi ir gan nozīmīga Krievijas publiskās diplomātijas mērķa grupa, gan vienlaikus instruments. Kā mērķa grupa tautieši Krievijas propagandai ir vieglāk sasniedzami, jo zina krievu valodu un daļa atbalsta Kremļa sludinātās vērtības. Tomēr jāatzīst, ka liela daļa ārvalstīs dzīvojošo krievu arvien retāk vērš savus skatus uz Maskavu. Savukārt kā instruments tautieši tiek izmantoti Krievijas lobijam, kam jācenšas noskaņot savu mītnes zemju valdības par labu Krievijas ārpolitikas mērķiem.

Nevalstisko organizāciju izmantošana tautiešu politikā

Tautiešu atbalsta politikā iesaistītās valsts institūcijas sadarbojas gan ar ārvalstu krievu tautiešu organizācijām, gan Krievijas fondiem, nevalstiskajām organizācijām un organizācijām, kuras it kā ir neatkarīgas, bet praksē ir valsts dibinātas un saņem valsts finansējumu – t. s. GONGO (Government Organized Non-governmental Organizations). Krievijas birokrātijai ir vieglāk strādāt ar viltus NVO, kuras tā pilnībā kontrolē, nekā ar neatkarīgiem pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem.[7] Tas, kas noder iekšpolitikas mērķiem, var tikt izmantots arī ārpolitikā. Rietumu prakses imitācija, bet tās iekšējās būtības noliegšana, ir tipiska Krievijas asās varas pazīme. 

Tautiešu politikas mērķu sasniegšanai tiek izmantots fonds “Russkij mir”, kura viens no galvenajiem mērķiem ir krievu valodas un kultūras popularizēšana ārvalstīs. Tas tiek īstenots ar “Krievu centru” atvēršanu dažādu valstu universitātēs un bibliotēkās, lai nodrošinātu ar drukātajiem, audio un video materiāliem rusistikas pētniekus un citus interesentus.[8] Viens no galvenajiem fonda “Russkij mir” darbības veidiem ir grantu piešķiršana dažādu pasākumu rīkošanai un pētījumu veikšanai ārvalstīs. Fonda “Russkij mir” mājaslapas “Krievu pasaules” organizāciju katalogā dažus gadus pēc fonda izveides tika norādītas aptuveni 90 organizācijas, kas tā vai citādi nodarbojās ar krievu valodas, kultūras un Krievijas tautiešu jautājumiem.   

Zīmīga ir Latvijas promaskaviski noskaņoto politisko partiju pārstāvju dalība nevalstiskajās organizācijās, kuras ir saņēmušas Krievijas finansiālo atbalstu. Kā piemēru var nosaukt “Latvijas Krievu skolu aizstāvības asociāciju” un “Latvijas cilvēktiesību komiteju”.[9] Politiskās partijas “Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL) biedri Valērijs Buhvalovs un Jakovs Pliners ir izmantojuši fonda “Russkij mir” finanses metodoloģisku mācību līdzekļu izstrādei skolām ar krievu mācībvalodu. Arī Tatjana Ždanoka (partija Latvijas Krievu savienība) ir aktīvi sadarbojusies ar fondu. Viņa piedalījās “Russkij mir” dibināšanas pasākumā Maskavā un tur uzstājās.[10] 2009. gada 15. martā Baltijas Starptautiskajā akadēmijā tika atvērts “Krievu centrs”, kura mērķis, pēc Eiroparlamenta deputātes no Latvijas Tatjanas Ždanokas vārdiem, būšot cīņa pret rusofobiju.[11]

Viena tautiešu NVO raksturojoša iezīme ir to centieni apvienoties zem jumtorganizācijām. Par pirmo šādu jumtorganizāciju Latvijā kļuva Vjačeslava Altuhova vadītā biedrība “Latvijas krievu kopiena”, kas tika izveidota 1991. gadā un pulcēja tā laika lielāko krievvalodīgo organizāciju līderus, taču iekšēju nesaskaņu dēļ daļa dalībnieku to atstāja.[12] Artūrs Kvesko raksta, ka nākamais mēģinājums apvienot tautiešu NVO zem “viena jumta” notika 1998. gadā, kad tika izveidota nereģistrēta struktūra “Sabiedrisko organizāciju koordinācijas padome”, kuru sākumā vadīja biedrības “Krievu sabiedrība Latvijā” priekšsēdētāja Tatjana Favorska. 2008. gadā šī jumta organizācija mainīja nosaukumu un kļuva par Latvijas Sabiedrisko organizāciju padomi (LSOP). No 2007. gada LSOP darbību koordinēja Latvijā bēdīgi slavenais Krievijas tautiešu politikas aktīvists Viktors Guščins, kurš vienlaikus ir vadījis arī Krievijas tautiešu organizāciju Latvijā Koordinācijas padomi, kas izveidota Krievijas Federācijas vēstniecības Latvijā paspārnē.[13] 2004. gadā, sākoties protestu vilnim pret izglītības reformu, notika vēl viens mēģinājums apvienot tautiešu NVO vienā struktūrā, izveidojot biedrību “Latvijas Krievu kopienu apvienotais kongress” (LKKAK). Par tās priekšsēdētāju kļuva Aleksandrs Gapoņenko, kas Latvijā ir labi zināms Krievijas tautiešu vidē un kas par jaunās apvienības uzdevumu pasludināja krievu nācijas veidošanu Latvijā.[14]

Krievijas tautiešu politika: uzbrukumu sērija pret Latviju

Tautiešu politika ir neatņemama Vladimira Putina laika Krievijas ārpolitikas sastāvdaļa, kuras tipiska iezīme ir revanša un agresijas gars. Agnija Grigas norāda uz Krievijas Tautiešu politikas nozīmīgumu Krievijas attiecībās ar kaimiņvalstīm: “Krievu tautieši ne tikai figurē visos reimperializācijas trajektorijas posmos – viņi ir to virzītājspēks.”[15] Ir svarīgi ņemt vērā, ka Krievijas tautiešu politika Ukrainā vairāku gadu garumā palīdzēja veidot augsni hibrīdkara īstenošanai pret Ukrainu 2014. gadā. Krievija daudzu gadu garumā ir izmantojusi tās pašas metodes Latvijas sabiedrības šķelšanā, ko pielietoja Ukrainā jau labu laiku pirms 2014. un 2022. gada notikumiem.

Uzbrukums Latvijas starptautiskajai reputācijai

Jau kopš pirmajiem gadiem pēc PSRS sabrukuma Krievija ir centusies internacionalizēt krievu tiesību jautājumu risināšanu tās kaimiņvalstīs, 90. gados mērķtiecīgi lietojot jēdzienu “tuvās ārzemes”. Krievija daudzkārt ir vērsusies nozīmīgākajās starptautiskajās organizācijās – Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā (EDSO), Eiropas Padomē (EP), Baltijas Jūras Valstu Padomē (BJVP), Eiropas Savienībā (ES) un Ziemeļatlantijas līguma organizācijā (NATO) ar aicinājumu izvērtēt Latvijas un Igaunijas politikas minoritāšu jautājumos neatbilstību starptautisko tiesību normām. Parasti Krievijas prasības paredzēja aicināt Latviju ieviest Rietumu institūciju prasības, tomēr bieži vien Krievijas puse situāciju pasniedza dramatiskā gaismā. Latvijā notiekošo salīdzināja ar aparteīdu un etnisko tīrīšanu, kas ir pilnīgs absurds. Apsūdzību kulminācija bija Maskavas mēra Jurija Lužkova izteiktā Latvijas varas iestāžu apsūdzēšana genocīdā un Latvijas salīdzināšana ar Kambodžu Pola Pota laikā.[16] Minētajām aktivitātēm bija vairāki mērķi: parādīt Krievijas iekšējai auditorijai, ka Maskava “nav pametusi” savus tautiešus, veicināt negatīva Baltijas valstu tēla attīstību, lai ar ārējā ienaidnieka palīdzību novērstu sabiedrības uzmanību no Krievijas iekšējām problēmām.

2007. gadā publicētajā KF Ārpolitikas apskatā tika konstatēts, ka cilvēktiesības ir viena no trim ANO prioritātēm, blakus drošības un attīstības jautājumiem. Apskats izvirzīja uzdevumu: “Krievijai ir nepieciešams saglabāt uzbrūkošu pozīciju tādos specifiski svarīgos virzienos kā tautiešu tiesību aizsardzība un cīņa ar neofašisma izpaudumiem atsevišķās Eiropas valstīs, kā arī mērķtiecīgi vairot savu aktivitāti starptautiskajā cilvēktiesību darbībā, iesaistot tajā Krievijas NVO un parlamentāro diplomātiju.”[17] Tiekoties ar KF ĀM vēstniekiem 2012. gada 9. jūlijā, Vladimirs Putins norādīja, ka “diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām ir pienākums diennakts režīmā aizsargāt mūsu ārvalstīs dzīvojošo pilsoņu un tautiešu tiesības un intereses.” Ir saprotama nostāja par savas valsts pilsoņu, kuri rezidē ārvalstīs, tiesību aizstāvību, bet kāds Maskavai sakars ar krieviski runājošiem citu valstu pilsoņiem?

2022. gadā Krievijas diplomāti vairs īpaši nerunāja par cilvēktiesību problēmām ārvalstīs, jo aiz muguras bija 2014. gada agresijas uzsākšana pret Ukrainu, kuras ietvaros Kremļa režīms ir vainojams tatāru un ukraiņu tiesību neievērošanā Krimā un Donbasā. Krievijas plašā mēroga invāzija Ukrainā 2022. gada februārī un kara noziegumi pret Ukrainas civiliedzīvotājiem pārsvītroja Kremļa iespējas runāt par cilvēktiesībām kā tādām. Tomēr laikā no 2005. līdz 2013. gadam Krievijas Ārlietu ministrija bija liels “cilvēktiesību aizstāvis” ārzemēs, ignorējot pieaugošās problēmas Krievijas iekšienē. Šāda taktika tika izvēlēta, sekojot maigās varas teorijai – proti, cīņa par cilvēktiesībām var palielināt valsts ārpolitikas leģitimitāti to valstu redzējumā, kuras atzinušas cilvēktiesību ievērošanu kā obligātu. Tomēr Krievijas pašas sistemātiskie cilvēktiesību pārkāpumi savā valstī neļāva īsti iegūt ārpolitikas pievilcību, tāpēc, līdzīgi kā citās ārpolitikas jomās, arī Krievijas diplomātu komunikācija par cilvēktiesībām ir skatāma kā asās varas dimensija.

Uzbrukums Latvijas valodas politikai

Ikviens Latvijas Republikas Saeimas deputāts, stājoties amatā, svinīgi sola: “Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus.”[18] Kā redzams no zvēresta, tajā ir iekļauts solījums sargāt latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu. Vairāki promaskaviski noskaņoti Latvijas parlamenta – Saeimas deputāti ar savu praktisko darbību drīzāk ir darbojušies pret pašu doto zvērestu. Arī Latvijas Konstitūcijas (Satversme) 4. paragrāfs nosaka: “Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda. Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru.”[19] Latviešu nacionālajā identitātē valoda ir pamatelements; to nosaka latviešu nācijas attīstības vēsture, latviešu identitātei saglabājoties cauri gadsimtiem bez visu apdzīvoto teritoriju vienojoša valstiska veidojuma.

Salīdzinoši mazskaitlīga nācija sevišķi sensitīvi uztver tautas fizisku izdzīvošanu un nacionālās identitātes saglabāšanu, kas vācu, zviedru, poļu un krievu valdīšanas laikā nemaz nebija pašsaprotama. Turklāt jāņem vērā, ka Latvijas kā atvērtas valsts attīstībā notiek liela valodu lietošanas konkurence un ekonomisku apsvērumu dēļ varētu uzvarēt angļu un krievu valodas. Bet politika nav tikai drošības un labklājības instruments – tā ir tautas pašnoteikšanās un identitātes saglabāšanas līdzeklis. Saglabāt nākošajām paaudzēm latviešu valodu un kultūru ir ne tikai latviešu, bet visas pasaules daudzveidīgā kultūras mantojuma nosargāšanas interesēs.

Arī drošības pētījumos identitātei ir pieaugoša nozīme. Kopenhāgenas skolas pārstāvis Barijs Buzans rakstīja, ka “drošību uzskata par valsts un sabiedrības spēju saglabāt savu neatkarīgo identitāti un funkcionālo integritāti”.[20] Buzans norādīja, ka sabiedriskā drošība nozīmē “tradicionālu valodas, kultūras, reliģisko, nacionālās identitātes un paražu modeļu ilgtspējas garantēšanu”.[21] No šādas perspektīvas vērtējot Krievijas Tautiešu politiku, var teikt, ka draudi Latvijas nacionālajai identitātei tiek īstenoti, pastiprinot atsevišķu grupu īpašo etnisko un kultūras identitāti kā pretstatu latviskajai. Krievijas atbalsts krievu valodas lietošanai ir ļoti politizēts un iziet ārpus kultūras diplomātijas, radot ne tikai demokrātijas funkcionēšanas apgrūtinājumu, bet arī vairojot drošības riskus, kā liecina Krievijas Tautiešu politikas sekas Ukrainā. Latvijā krievu valodas zināšanas jau tāpat ir ļoti plašas, krievu valoda ir pašpietiekama tās lielā lietotāju skaita dēļ, tāpēc apsūdzēt Latviju par valsts valodas stiprināšanas iniciatīvām nav nekāda iemesla.

Uzbrukums Latvijas izglītības reformai

Krievijas Tautiešu politikai ir daudz mērķu, un viens no tiem ir apgrūtināt Latvijas izglītības reformas īstenošanu. Latvijas Republika, 1991. gadā atjaunojot neatkarību, bija mantojusi Padomju Savienības izglītības sistēmu, kas paredzēja skolu organizāciju divās plūsmās – ar mācību procesu latviešu un krievu valodās. No Ukrainas, Baltkrievijas un citām padomju republikām iebraukušajiem bija divas iespējas – vai nu iet latviešu, vai krievu skolā. Vairums ukraiņu un baltkrievu izvēlējās krievu valodu kā mācību valodu, jo slāvu tautām pāriet no vienas uz otru valodu bija vieglāk nekā pāriet uz latviešu valodu, kas pieder atsevišķam indoeiropiešu – baltu valodu zaram. Rezultātā radās sociālā grupa “krievvalodīgie”, kuri bija cēlušies no citām zemēm, bet ar laiku ģimenes saziņā pārgājuši uz krievu valodu. Padomju Savienībā tikai krieviem bija ekskluzīvas tiesības iegūt izglītību krieviski visās 15 republikās. Savukārt latvieši, igauņi, lietuvieši, gruzīni, ukraiņi u. c. savā valodā varēja mācīties tikai savā republikā.

Rusifikācija izpaudās kā krievu valodas obligāta lietošana Latvijas oficiālā saziņā – rūpnīcās un valsts institūcijās. Padomju okupācijas seku novēršanai un latviešu valodas pozīciju atgūšanai 1998. gadā tika pieņemts likums par izglītības sistēmas reformu. Tas paredzēja, ka 2004. gadā valsts apmaksātās vidusskolas pāries uz valsts valodu mācību procesā. Saglabātu mazākumtautību skolas, kur vairāki priekšmeti tiktu mācīti krievu valodā.

Izglītības reforma saskārās ar lielu pretestību no Maskavas un krievvalodīgo aktīvistu puses. Kulminācija bija 2004. gadā rīkotie protesta piketi, kuros piedalījās nepilngadīgi skolēni. Reaģējot uz protestiem, Latvijas valdība lēma samazināt latviešu valodā mācīto priekšmetu skaitu vidusskolas klasēs līdz 60%, atļaujot mazākumtautību skolās 40% pasniegt krieviski. Kompromiss nomierināja protestētājus, bet palēnināja sabiedrības integrāciju, jo daudzi krievi Latvijā dzīvoja Krievijas informācijas telpā, ikdienā nelietojot latviešu valodu, bez kuras nav iespējams iegūt darbu valsts institūcijā un tikt ievēlētam pašvaldībā vai valsts parlamentā. Izglītības reformas dēļ Latvija nonāca lielā Krievijas nežēlastībā, kas izpaudās kā Maskavas sūdzēšanās starptautiskajās organizācijās un Kremļa kontrolētu mediju kampaņas, kurās tika nomelnota Latvija. Krievija izglītības nodrošināšanu latviešu valodā vienmēr traktējusi kā tautiešu tiesību pārkāpumu un diskrimināciju.

2004. gada februārī Krievijas Valsts Dome nāca klajā ar aicinājumu Latvijai nepieņemt grozījumus Izglītības likumā, atsaucoties gan uz tautiešu interesēm, gan cilvēktiesību pārkāpumiem, kā arī uz Latvijas–Krievijas divpusējo attiecību pasliktināšanos. Krievija draudēja arī ar ekonomiskām sankcijām pret Latviju. Krievijas pusei patīk atsaukties uz tautiešu interesēm, bet, ja noliktu malā Kremļa paternālismu, būtu redzams, ka Latvijā dzīvojošo krievu patiesajās interesēs ir būt integrētiem sabiedrības locekļiem, kuri spēj aktīvi piedalīties sabiedriskajos un politiskajos procesos, vairojot savu un visas valsts labklājību, nevis apkalpojot Krievijas ārpolitikas intereses. Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga preses konferencē Pekinā 2004. gadā paziņoja, ka notiekošie protesti pret izglītības reformu ir “Maskavas politiķu inspirēti, un tos var uzskatīt par iejaukšanos mūsu valsts iekšējās lietās”.[22]

2018. gada pavasarī pieņēma lēmumu atsākt izglītības reformu. Latvijas prezidents Raimonds Vējonis izsludināja grozījumus Izglītības likumā un grozījumus Vispārējās izglītības likumā, kas paredz pāreju uz vispārējās vidējās izglītības ieguvi tikai valsts valodā. Likuma grozījumi paredzēja, ka pārejas process tiks noslēgts 2021./2022. mācību gadā. Neilgi pirms likumu izmaiņu pieņemšanas Latvijas izglītības ministrs Kārlis Šadurskis sacīja: “Protams, Maskava ir ļoti ieinteresēta saglabāt to Latvijas jauniešu īpatsvaru – aptuveni 20%, kas vāji pārvalda valsts valodu un līdz ar to ir ļoti pakļauti Krievijas propagandai.”[23] Saeimas debatēs par likuma grozījumiem Šadurskis norādīja: “Ja mēs būtu veikuši šīs reformas, mums jau 27 gadus nebūtu balsojuma pēc etniskā principa.”[24] Minētās reformas sabiedrības saliedēšanas kontekstā ir vērtējamas pozitīvi, jo reforma uzsāka padomju mantojuma – sašķeltas izglītības sistēmas – likvidāciju. Tādējādi ar izglītības sistēmas uzlabojumiem tika mazinātas padomju okupācijas sekas, kas līdz tam izpaudās kā krievu integrācijas Latvijā kavēšana.

Krievijas vēstnieks Jevgēņijs Lukjanovs 2018. gada 19. janvārī sniedza interviju Latvijas Radio 4 un izglītības reformas kontekstā izteicās: “Saprotiet, lūk, ja es būtu Latvijā dzimis krievs, es ne tikai būtu sašutis un satraukts. Es varētu vispār pāriet jau no parlamentārām un politiskām noraidījuma (neprijatiia) metodēm, varbūt pat pie citām. [..] Bet manas iedzimtās tiesības runāt dzimtajā valodā var atņemt tikai kopā ar manu dzīvību. Bet, ja šis ir apdraudējums man kā etnosam, apdraudējums manai identitātei, apdraudējums manai nākotnei, tad kā to uztvert?”[25]

Pirmkārt, neviens neaizliedz cilvēkiem runāt krieviski, otrkārt, šādi izteikumi var tikt traktēti kā iejaukšanās Latvijas iekšējās lietās. Tā ir cilvēku kūdīšana uz nekonvencionālām protesta metodēm un Ukrainas kara kontekstā ir uzskatāma par bīstamu un nepieņemamu. Līdztekus Krievijas diplomātu izteikumiem Latviju daudzu gadu garumā par izglītības politiku regulāri kritizēja Krievijas medijos. Daļa no šīs kritikas ir nonākusi līdz Latvijas krievvalodīgajai auditorijai, kura lieto Kremļa kontrolētus medijus.

Uzbrukums Latvijas pilsonības institūtam

Krievijas diplomāti un Tautiešu politikas īstenotāji sevišķi bieži ir vērsušies pret Latvijas pilsonības politiku. Latvijas Republika, 1993. gadā pieņemot Pilsonības likumu, vadījās pēc Latvijas valsts tiesiskās turpināšanās doktrīnas, kas nosaka, ka 1991. gadā tika atjaunota 1918. gada 18. novembrī dibinātās Latvijas Republikas neatkarība de facto. Latvijas valstiskums de iure turpināja pastāvēt visu Padomju okupācijas periodu – no 1940. līdz 1991. gadam. Minētais atbilst starptautiskajā praksē pielietotam valsts turpināšanās principam – izmaiņas valsts statusā vai neatkarības zaudēšana nenozīmē valsts izzušanu, ja tas netiek apstiprināts un pamatots ar starptautisko tiesību normām.[26] Šajā situācijā pilsonības noteikšana tiek definēta, ņemot vērā pēdējo pilsonību reglamentējošo likumu. Iespēja atjaunot valsti paredz arī iespēju atjaunot šīs valsts pilsonību.[27]

Respektīvi, 1991. gadā aizsāktā Latvijas pilsoņu kopuma apzināšana balstījās uz faktu, ka, mantojot “18. novembra Latvijas” tiesības un pienākumus, atjaunotā Latvijas Republika mantoja arī pilsoņu kopumu, kāds tas bija 1940. gada 17. jūnijā.[28] Starptautiskā sabiedrība sagaidīja, ka no padomju okupācijas laika uz dzīvi palikušajiem iebraucējiem tiek dota iespēja iegūt Latvijas pilsonību, tomēr tas nenozīmēja automātisku pilsonības piešķiršanu, ko daži dēvē par “nulles variantu”. Automātiska pilsonības piešķiršana būtu pretrunā ar nozīmīgiem starptautisko tiesību noteikumiem.[29] Impērijām brūkot, kolonizatori parasti dodas mājup uz metropoli, Padomju impērijai sabrūkot, ieceļotāji palika agrāk okupētajās teritorijās, arī Baltijas valstīs. Latvijas valdība nerīkoja repatriāciju un ļāva okupācijas laika ieceļotājiem palikt un iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā.

Naturalizācijas process tiem Latvijas iedzīvotājiem, kuri te dzīvoja līdz 1991. gadam, ir vienkāršs: ir jānokārto eksāmens par Latvijas vēstures galvenajiem notikumiem un valodas tests, kas prasa elementāras zināšanas. Tiem, kuri bija ieradušies Latvijā Padomju okupācijas laikā – 20. gadsimta 60., 70., un 80. gados, tam nevajadzētu sagādāt īpašas problēmas, tomēr tādas radās tai daļai, kura nebija iemācījusies latviešu valodu. Cita problēma saistījās ar krievu jauniešu nevēlēšanos dienēt Latvijas armijā (90. gados Latvijā vēl tika īstenots vispārējais iesaukums). Bruņoto spēku dienestā iesauca tikai Latvijas Republikas pilsoņus, tāpēc daļa krievu jauniešu izvairījās no dienesta, atliekot pilsonības iegūšanu uz vēlāku laiku. Vēl cita daļa atteicās iegūt Latvijas pilsonību protesta dēļ, jo uzskatīja, ka pilsonība viņiem pienākas tāpat – par to, ka ir dzīvojuši Latvijā pirms PSRS sabrukuma. 2003. un 2004. gadā strauji pieauga naturalizācijas tempi, ko ietekmēja Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā 2004. gadā. Daudziem Latvijā dzīvojošajiem krieviem bija skaidrs, ka, kļūstot par Latvijas pilsoņiem, viņi vienlaikus kļuva par visas Eiropas Savienības pilsoņiem un varēja baudīt jaunas privilēģijas un iespējas.   

Pēc LR Pilsonības likuma pieņemšanas 1993. gadā Latvijas varas institūcijas un politiķi saņēma daudz kritikas no Krievijas ārpolitikas īstenotāju puses. Krievijas Starptautisko attiecību padomes priekšsēdētājs, bijušais KF Ārlietu ministrs Igors Ivanovs, uzstājoties ar runu Kenana Institūtā Vašingtonā 2014. gada rudenī, par Latviju sacīja: tur 30% iedzīvotāju ir bez pilsonības. Patiesībā toreiz “nepilsoņu” pases Latvijā bija 12% iedzīvotāju, bet 2022. gadā – 9,7.[30] Vai bijušais ārlietu ministrs nezināja lietu stāvokli vai arī mērķtiecīgi maldināja Vašingtonas politologu auditoriju? Ir svarīgi ņemt vērā, ka nepilsoņa statusu ieguva bijušie PSRS pilsoņi, kuri bija ieradušies Latvijā nelikumīgas okupācijas un inkorporācijas dēļ un tāpēc 1991. gadā nevarēja iegūt Latvijas pilsonību automātiski – atšķirībā no tiem, kuri bija Latvijas Republikas pilsoņi pirms 1940. gada (padomju okupācijas sākuma) un viņu pēcteči.

Naturalizācijas durvis ir plaši atvērtas, tomēr daudzi nepilsoņi iztiek bez pilsoņu pasēm, jo viņiem ir tādas pašas ceļošanas privilēģijas Eiropas Savienībā kā Latvijas pilsoņiem. Turklāt nepilsoņu pasu turētajiem, atšķirībā no Latvijas pilsoņiem, ir iespēja ceļot uz Krieviju bez vīzas. Daudziem no viņiem ir radinieki Krievijā, tāpēc pilsoņa statuss te būtu pat traucēklis. Tautiešu politikas īstenotāji maldināja bijušos PSRS pilsoņus Latvijā, sakot, ka Kremlis reiz piespiedīs Latvijas valdību izsludināt “nulles variantu” un piešķirt visiem pilsonību automātiski. Šis un vēl citi minētie faktori aizkavēja daļu nepilsoņu no Latvijas pilsonības iegūšanas.

Nepilsoņu tematiku ir regulāri skandinājušas Kremļa politiski un dažkārt finansiāli balstītas organizācijas. Latvijas Sabiedrisko organizāciju padomes (LSOP) koordinators Viktors Guščins LSOP sanāksmju un rīkoto pasākumu darba kārtībā regulāri iekļāva jautājumus par nepilsoņu problemātiku. Šāda apvienība ir labs Kremļa sabiedrotais Latvijas kritizēšanā un starptautiskās reputācijas graušanā, jo aktīvi sūtīja vēstules par it kā cilvēktiesību pārkāpumiem Eiropas Drošības un sadarbības organizācijai (EDSO), ANO Cilvēktiesību komitejai, Eiropas Padomei un citām starptautiskajām organizācijām. 2013. gadā Guščins kā viens no tautiešu NVO delegātiem piedalījās EDSO Humānās dimensijas ieviešanas sanāksmē, kurā atkārtoti runāja par nepilsoņiem kā par “kliedzošu masveida cilvēktiesību pārkāpumu piemēru mūsdienu Eiropā”.[31] 

Būtiski atzīmēt, ka šādas tautiešu NVO pārstāvju došanās uz EDSO Humānās dimensijas ieviešanas sanāksmēm ir notikušas bieži, turklāt ar Krievijas finansējumu. 2012. gadā Ārvalstīs dzīvojošo Krievijas tautiešu tiesību atbalsta un aizstāvības fonds piešķīra finansējumu tiesību institūtam “Conscentia” izmaksu segšanai braucienam uz šādu EDSO sanāksmi.[32] Tiesību institūta “Conscentia” vadītāja Elizabete Krivcova ir aktualizējusi nepilsoņu jautājumu ar nereģistrētās sabiedriskās kustības “Nepilsoņu kongress” starpniecību.

Dažādas tendenciozas publikācijas par cilvēktiesību pārkāpumiem un nepilsoņiem Latvijā ir vēl viens veids, kā tautiešu NVO cenšas aktualizēt šo jautājumu gan iekšpolitiski, gan starptautiski. Viktors Guščins ar Krievijas tautiešu tiesību atbalsta un aizstāvības fonda finansējumu izdeva grāmatu Latvija 1988–2015: Radikālo nacionālistu triumfs.[33] Līdzīgi tapa rakstu krājums Etniskie konflikti Baltijas valstīs pēcpadomju periodā, kas tika izdots par tā paša Krievijas fonda līdzekļiem Krievijas tautiešu politikas aktīvista Aleksandra Gapoņenko redakcijā. Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa 2020. gadā prokremliskajam aktīvistam Gapoņenko par nacionālā naida kurināšanu piesprieda nosacītu cietumsodu.[34] No vienas puses, Gapoņenko un līdzīgi aktīvisti nespēj aizraut plašas sabiedrības masas Latvijā, bet, no otras puses, Ukrainas gadījums parādīja, ka līdzīgi promaskaviski aktīvisti 2014. gadā piedalījās Krimas nelikumīgā aneksijā un ieguva nozīmīgus amatus jaunajās okupācijas institūcijās. Kādos amatos šie Krievijas tautiešu politikas aktīvisti būtu Latvijā, ja to okupētu Krievija?

Arī biedrība “Latvijas Cilvēktiesību komiteja” (LCK) ir tautiešu NVO, kura jau ilgstoši dažādos veidos cenšas atspoguļot nepilsoņu problemātiku. Organizācijas nosaukums neparāda LCK reālo darbību, jo tā ir koncentrējusies tikai uz jautājumiem par krievu valodu un Latvijas pilsonības problemātiku, nepievēršot uzmanību citām – reālām problēmām. Zīmīgi, ka 2012. gadā notikušajā IV Pasaules Krievijas tautiešu kongresā Sanktpēterburgā Krievijas Tautiešu tiesību atbalsta un aizstāvības fonda direktors Igors Paņevkins atzīmēja, ka viņa vadītais fonds daļēji finansē Latvijas Cilvēktiesību komitejas aktivitātes. Šādu un līdzīgu Krievijas finansētu organizāciju darbība Latvijā sašķeļ sabiedrību, jo veicina krievu diasporizāciju un atsvešināšanos no Latvijas sabiedriskās dzīves. Tas norāda uz oficiālās Krievijas iesaisti Latvijas demokrātijas vājināšanā, kas ir asās varas mērķis.

[1] Международный совет российских соотечественников» (МСРС). http://www.msrs.ru/about-us

[2] Международный совет российских соотечественников (МСРС), http://www.msrs.ru/about-us

[3] A. Lerhis, A. Kudors, I. Indāns, Ārvalstu ietekme uz sabiedrības etniskās integrācijas procesu Latvijā. Rīga: APPC, SIF, 2007, 42. lpp.

[4] Г.Б. Мирзоев принял участие и выступил на заседании Рабочей группы при Постоянном Представительстве Республики Крым при Президенте РФ, Четверг, 09 декабря 2021 http://www.msrs.ru/news-orb/item/517-2021-072

[5] Послание Федеральному Собранию Российской Федерации 25 апреля 2005 года, http://kremlin.ru/events/president/transcripts/22931

[6] Обзор внешней политики Российской Федерации: http://www.mid.ru/brp_4.nsf/sps/3647DA97748A106BC32572AB002AC4DD

[7] Artūrs Kvesko, “Tautiešu organizācijas kā Krievijas publiskās diplomātijas sastāvdaļa”, Andis Kudors, red., Krievijas publiskā diplomātija Latvijā: mediji un nevalstiskais sektors. Rīga: APPC, Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2014, 125. lpp.

[8] О Русском мире http://www.russkiymir.ru/ru/rumir/ (Fonda «Русский мир» mājaslapa)

[9] Russian Compatriots Policy in Latvia. In: The „Humanitarian Dimension” of Russian Foreign Policy Toward Georgia, Moldova, Ukraine, and the Baltic States. Riga: CEEPS, 2009, p. 157.

[10] Turpat, p. 156.

[13] “Viktor Gushchin”, portāls “Russkie Latvii”, http://www.russkije.lv/ru/lib/ read/v-gushchin.html?source=journalists.

[14]“OKROL stroit russkuiu natsiiu v Latvii”, DELFI, http://rus.delfi.lv/archive/ okrol-stroit-russkuyu-naciyu-v-latvii.d?id=15003269.

[15] Agnia Grigas, p. 37.

[16] N. Muiznieks, “Russian Foreign policy Towards „Compatriots” in Latvia”, Latvian – Russian Relations: Domestic and International Dimensions. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2006, 121. lpp.

[17] Обзор внешней политики Российской Федерации: http://www.mid.ru/brp_4.nsf/sps/3647DA97748A106BC32572AB002AC4DD

[18] Latvijas Republikas Satversme, 18. pants, https://www.vestnesis.lv/ta/id/147320

[19] Latvijas Republikas Satversme: https://likumi.lv/ta/id/57980-latvijas-republikas-satversme

[20] B. Buzans, Cilvēki, valstis un bailes. Rīga: AGB, 2000, 36. lpp.

[21] Ibid., 37. lpp.

[22] “Vīķe-Freiberga: protesti pret izglītības reformu ir Maskavas politiķu inspirēti”, DELFI, http://www.delfi.lv/news/national/politics/vike-freiberga-protesti-pret-izglitibasreformu-latvija-ir-maskavas-politiku-inspireti.d?id=7976397

[23] Šadurskis: Kremlis ir ieinteresēts, lai jaunieši Latvijā nezinātu valsts valodu, 23.01.2018., TVnet.lv, https://www.tvnet.lv/4539056/sadurskis-kremlis-ir-ieinteresets-lai-jauniesi-latvija-nezinatu-valsts-valodu.

[24] “Šadurskis: Ja nepieciešamās reformas izglītībā būtu veiktas, jau 27 gadus mums nebūtu balsojumu pēc etniskā principa”, TVnet.lv, https://www.tvnet.lv/4534733/sadurskis-ja-nepieciesamas-reformas-izglitiba-butu-veiktas-jau-27-gadus-mums-nebutu-balsojumu-pec-etniska-principa.

[25] Александр Андреев, Константин Казаков. Открытый вопрос, Евгений Лукьянов о санкциях, НАТО и русских в Латвии. Большое интервью с послом РФ. 19 январь, 2018., LSM.lv, http://lr4.lsm.lv/lv/raksts/otkritiy-vopros/evgeniy-lukjanov-o-sankcijah-nato-i-russkih-v-latvii.-bolshoe-in.a98516/

[26] I. Ziemele, State Continuity and Nationality in International Law: Baltic States and Russia. Past, Present and Future as Defined by International Law. Boston, Laiden: Martinus Nijhoof Publishers, 2005, 386. lpp.

[27] Turpat, 249. lpp.

[28] Turpat, 49. lpp.

[29] I. Ziemele, State Continuity and Nationality in International Law: Baltic States and Russia. Past, Present and Future as Defined by International Law. Boston, Laiden: Martinus Nijhoof Publishers, 2005, 392. lpp.

[30] “Esam jau mazāk nekā 1,9 miljoni. Latvijas iedzīvotāju skaits turpina sarukt”, TV 3, 01.06.2022, https://zinas.tv3.lv/latvija/esam-jau-mazak-neka-19-miljoni-latvijas-iedzivotaju-skaits-turpina-sarukt

[31] Viktor Gushchin, “Latviiskaia delegatsiia v OBSE: bezgrazhdanstvo neobhodimo likvidirovat’ nezamedlitel’no”, Nepilsoņu kongresa mājaslapa, http://www.kongress.lv/ru/ material/422.

[32] “Pravozashchitnyi Fond vydelil na podderzhku sootechestvennikov ocherednye subsidii i granty”, ADTTAAF mājaslapa, http://pravfond.ru/?module=news&action=view& id=283.

[33] Latvia 1988–2015: A Triumph of the Radical Nationalists, https://rurik.se/wp-content/uploads/KNIGA-3-28-01-18-PRINT-2-1.pdf

[34] “Tiesa paziņo, kāds sods par nacionālā naida kurināšanu gaidāms prokremliskajam aktīvistam Gapoņenko”, LA.lv, 17. decembris 2020, https://www.la.lv/gaponenko-nosacits-cietumsods