Fragments no Anda Kudora 2023. gadā iznākušās grāmatas Russia and Latvia: A Case of Sharp Power, kura nopērkama internetā, pasūtot izdevniecībā Routledge, un kura divpadsmit nodaļās analizē Krievijas asās varas destruktīvo ietekmi uz sabiedriskajiem un politiskajiem procesiem Latvijā.

Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs.
Jāņa ev. 8:44b

Jēdzienu jaunrade ārpolitikas pētniecībā ir nebeidzams process, kura mērķis ir pēc iespējas labāk izprast starptautiskajā politikā notiekošo. Jaunas teorētiskās pieejas pētniecībā rodas, kad ar vecajām nepietiek, lai precīzi atainotu realitāti. Šāda situācija ir izveidojusies pēdējās desmitgadēs, mēģinot analizēt un skaidrot Krievijas (un citu autoritāru valstu) ārpolitikas un publiskās diplomātijas aktivitātes ārvalstīs. Pētot Krievijas cīņu par prātiem un sirdīm, joprojām ir iespējams izmantot Džozefa Naija definēto “maigo varu”, jo Vladimira Putina režīma pārvaldītā Krievija, neskatoties uz tās agresiju pret Ukrainu, ir pievilcīga noteiktai ārvalstu auditorijas daļai. Lai arī var prognozēt, ka maigās varas pētnieciskā pieeja tiks izmantota arī turpmāk, tomēr, pētot Krieviju un citas autoritāras un totalitāras valstis, ir nepieciešama atbilstošāka pieeja, kas ļauj labāk izprast to ietekmes destruktīvo raksturu.  

Krievijas publiskās diplomātijas vēstījumi ir piesātināti ar sociālajā konstruktīvismā balstītām idejām, piemēram, par valsts identitāti un no tās izrietošajām nacionālajām interesēm. To ilustrē mēģinājums ar “Krievu pasaules” apvienošanu leģitimēt Krievijas ārpolitikas soļus. Vienlaikus var novērot, ka Putina rīcība ārpolitikā vairāk atbilst visnotaļ materiālai motivācijai (vara, nauda un drošība), ko starptautiskajā politikā parasti pēta ar reālisma teorētisko pieeju. Kā pētīt tādas valstis, kuras ārpolitikas veidotāji un īstenotāji runā par identitāti un vērtībām, bet paši rīkojas pretēji tām? Asā vara te ir labs palīgs, jo to nemulsina pētāmā aktora meli un izlikšanās. Krievijas diplomāti daudzus gadus ir mācījuši baltiešus, kā būt demokrātiskiem eiropiešiem, lai gan pati Krievija jau Putina valdīšanas sākumposmā steidzīgi devās autokrātijas virzienā. Dubultie standarti un liekulība nav tās kategorijas, kuras ir ērti pētīt ar Džozefa Naija – atraktivitātē balstītās – maigās varas pētniecisko pieeju. Savukārt asās varas jēdziens ar to tiek galā ļoti efektīvi, jo tā izpētes centrā ir tieši maldināšanas metožu analīze.

Pirms iedziļināties asās varas būtībā, ir vērts vēlreiz ieskatīties maigās varas pamatnostādnēs, jo bez tām asā vara nav pietiekami labi izprotama. Vienkāršotā veidā varētu teikt, ka asā vara ir autoritāru valstu neizdevusies maigā vara, tāpēc ir labi zināt, kas ir maigās varas klasiskie ietekmes instrumenti, un tad ar šīm zināšanām bagāžā var pievērsties asās varas manipulēšanas metožu apskatam. Lietojot asās varas pētniecisko pieeju kādas noteiktas valsts izpētē, ir vērts apskatīt ne tikai asās varas īstenošanas metodes, bet jo sevišķi – tās ietekmi uz demokrātijas funkcionēšanu. Ir jāpēta, ko tieši asā vara nodara mērķa valsts politiskajam procesam, mediju brīvībai, vēlēšanu norisei un to rezultātiem. Lai to izdarītu, ir nepieciešams ieskatīties demokrātijas pamatprincipos un tās vārīgumā.

Maigā vara – joprojām aktuāla, bet nepietiekama

Lai arī cik maiga tā nebūtu, runājot par maigo varu, mēs runājam tieši par varu, nevis tikai sava tēla un reputācijas uzlabošanu ārvalstīs ar publiskās diplomātijas metožu palīdzību. Starptautiskajā politikā vara tiek traktēta dažādi; daļa reālisma pieejas aizstāvju varu saprot kā valsts rīcībā esošo militāro, ekonomisko, tehnoloģisko, diplomātisko un citu iespēju summu. Citi skata varu ne kā abstraktas spējas, bet drīzāk kā noteiktu spēju piemitību salīdzinājumā ar citām valstīm. Šāda pieeja apskata varu kā statisku parādību.[1] Dinamiskā varas definēšanas pieeja skata varu valstu savstarpējā saskarsmē. Varas ietekmi determinē ne tikai spējas un resursi, bet arī vēlme dotās spējas izmantot.[2] Plašākā nozīmē varu definē kā indivīda, grupas vai nācijas spēju ietekmēt citu uzvedību atbilstoši ietekmētāja mērķiem.[3] Vienkāršoti to varētu attēlot sekojoši: varas pielietošana ir notikusi tad, ja A ir piespiedis B izdarīt to, ko B bez A ietekmes nebūtu darījis. Līdzīgi minētajai definīcijai par varu spriež arī maigās varas ideju pamatlicējs Džozefs Naijs.

1990. gadā grāmatā Radīts vadībai (Bound to Lead) Naijs uzsāka maigās varas principu formulēšanu. Maigā vara (soft power) kā alternatīva cietajai varai (hard power) plašāk tika apskatīta Naija 2004. gada darbā Maigā vara. Panākumu gūšanas metode globālajā politikā.[4] Naijs rakstīja, ka cietā vara balstās iespējā kādu iebiedēt vai atalgot, lai sasniegtu vēlamo. Tomēr pastāv arī iespēja iegūt vēlamo rezultātu bez draudiem vai uzpirkšanas. Ir trīs pamatveidi, kā iegūt vēlamo: ar piespiešanu (“pātagu”), ar atalgošanu (“burkānu”) un ar pievilcību (“maigā vara”).[5] Valsts var sasniegt starptautiskajā politikā to, ko vēlas, ja ietekmē citas valstis ar savām vērtībām, rīcības piemēru un labklājības līmeni. Tādējādi, līdzīgi kā laulībā, arī valstu starpā pievilcība var būt būtisks otras puses rīcības stimuls.[6] Naijs norādīja, ka maigā vara liek citiem vēlēties to, ko vēlies tu; tas nozīmē citus nevis piespiest, bet drīzāk savaldzināt.[7] Lai arī maigā vara (to nesaucot šajā vārdā) ir tikusi lietota cauri gadsimtiem, tās iespējas panākt rezultātu strauji pieauga 20. gadsimta beigās, ko varam dēvēt par informācijas laikmetu.

Valsts īstenota maigā vara galvenokārt balstās trīs avotos: kultūrā (vietās, kur tā ir pievilcīga citiem), politiskajās vērtībās (ja valsts seko šīm vērtībām gan iekšlietās, gan ārlietās) un valsts ārpolitikā (ja šo valsti uzskata par leģitīmu un apveltītu ar morālu autoritāti).[8] Kultūra ir vērtību un tradīciju kopums, kas ataino sabiedrības pastāvēšanas jēgu un būtību; tai ir visdažādākās izpausmes. Līdzko cilvēki izveido kādu sabiedrību, sāk pastāvēt noteikta kultūra. Kultūra var pastāvēt visdažādākajos līmeņos: ciema vai pilsētas rāmjos; noteiktā ģimenē, klanā, etniskajā grupā, valstī, reliģiskajā konfesijā. Visas sabiedrības rada uzskatus un tradīcijas, kas raksturo sociālo dzīvi un nosaka, kā sabiedrībai rīkoties.[9] Mūsdienās dažādu valstu un tautu kultūras atrodas ciešā mijiedarbībā. Tas var radīt gan atšķirību mazināšanos, gan norobežošanos no citādā. Naijs atsevišķi apskata gan augsto kultūru, gan arī masu kultūru jeb popkultūru. Augstā kultūra – literatūra, māksla, izglītība (zinātne) – parasti atstāj iespaidu uz sabiedrības eliti, tātad var tikt izmantota, lai ietekmētu lēmumu pieņēmējus. Masu kultūra lielākoties koncentrējas uz plašas sabiedrības izklaidi.[10] Masu jeb populārā kultūra ir svarīgs maigās varas resurss. Tā spēj uzrunāt plašu sabiedrību, kas demokrātiskā valstī ir vēlētāji, kuri attiecīgi ietekmē valsts iekšpolitiku un ārpolitiku.  

Ārpolitika var kalpot par maigās varas avotu, ja citu starptautisko aktoru vērtējumā tā ir leģitīma.[11] Valdības darbība iekšpolitikā, saskarsmē ar starptautiskajām organizācijām un ārpolitikā nozīmīgi ietekmē citu valstu rīcību. Valdība ar savu rīcības piemēru var vai nu noskaņot pret sevi, vai arī uzlabot valsts tēlu.[12] Ārpolitika var dod tūlītēju pievilcības efektu vai arī iedarboties ilgtermiņā. Noteikta rīcība šodien var radīt pozitīvu vai negatīvu citu valstu reakciju. Runājot par leģitimitāti, svarīgs ir gan ārpolitikas saturs, gan tās īstenošanas veids jeb stils. Te parādās nepieciešamība pēc asās varas jēdziena, kas ietver arī tādu ārpolitikas stilu, kas starptautiskajā arēnā netiek uzskatīts par pievilcīgu.

Naijs norādīja, ka, vērtējot maigo varu no biheivioristu pozīcijām, tā ir pievilcības vara. Ja to vērtē resursu jeb avotu kontekstā, tad maigās varas avoti ir tie aktīvi, kuri vairo pievilcību.[13] Valsts pievilcībai jeb pozitīvajam tēlam citu valstu iedzīvotāju acīs ir fundamentāla nozīme maigās varas koncepcijā. Tiešā veidā ekonomiskais spēks nav maigā vara, tomēr valsts ekonomiskā varenība var nodrošināt ne tikai sankciju vai atbalsta īstenošanu, bet arī kalpot par pievilcības avotu – tātad kļūt par maigās varas resursu.[14] Maigās varas pielietošana var prasīt arī nozīmīgu finanšu ieguldījumu mediju darbam, kultūras pasākumiem, kultūras centru atvēršanai ārvalstīs. Tādējādi ekonomiski spēcīgai valstij ir priekšrocības maigās varas īstenošanā.

Dažkārt par maigo varu tiek kļūdaini runāts kā par pievilcības mēru jeb pakāpi. Mēs nevaram vilkt vienādības zīmi starp valsts pievilcīgumu un tās maigo varu, jo par maigās varas pielietošanu varam runāt tikai tad, kad mērķa valsts vai vismaz tās sabiedrības daļa ir mainījusi savu uzvedību politikā par labu jūsu mērķiem. Iztēlosimies situāciju: esmu ekonomikas ministrs un man jālemj par eksluzīva tirdzniecības līguma slēgšanu ar Zviedriju vai Dāniju, teorētiski pieņemot, ka abos variantos manai valstij ir paredzami vienādi ekonomiski ieguvumi. Pirms vairākiem gadiem izmantoju Dānijas stipendiju programmu un kā students dzīvoju Dānijā, kura man ļoti iepatikās. Ja tagad noslēgšu līgumu par labu Dānijai, nevis Zviedrijai, tad ir notikusi maigās varas īstenošana un tā ir sasniegusi mērķi. Dānijas publiskās diplomātijas rīks – studentu stipendijas – ir vairojis valsts pievilcīgumu manās acīs, kas izšķirošā brīdī ir ietekmējis manu rīcību. Ja rīcība nesekotu, varētu runāt tikai par pievilcīgumu, bet ne maigo varu.  

Cietās varas un maigās varas meistarīgu apvienojumu mēdz saukt par “gudro varu” (smart power), bet uz Krieviju to grūti attiecināt. Krievijas maigā vara daudzus gadus ir bijusi līdzīga mārketinga kampaņai, kuras mērķis ir pārdod sliktas kvalitātes preci. Ja no rīta nosaucat gruzīnus par “pareizticīgajiem brāļiem”, bet vakarā viņus nogalināt, pēc gudras pieejas tas neizskatās. Ja vakar ukraiņi bija krievu “brāļu tauta”, bet šodien agri no rīta viņiem jāmirst no raķešu trieciena (jo naktī viņi pēkšņi pārvērtās par “fašistiem”), tad maigās varas iniciatīvu rezultāti ir likvidēti un līdz gudrajai varai arī nav tikts.

Tomēr, pētot Krievijas ietekmi kaimiņvalstīs, nav nepieciešams pavisam atteikties no maigās varas pētnieciskās pieejas. Nevar piekrist tiem pētniekiem un politiķiem, kuri apgalvo, ka Krievija necik neīsteno maigo varu – jēdziena klasiskajā izpratnē. Piemēram, tās kultūras diplomātijas iniciatīvas, kuru īstenošana iztiek bez meliem un kuras liekas pievilcīgas kaut vai vienai citas valsts sabiedrības daļai, var radīt politiskos soļus, kas ir labvēlīgi Maskavai. Šādā situācijā joprojām varam runāt par maigo varu. Vienlaikus jāuzsver, ka vairāku gadu Kremļa vadītās informatīvās ietekmes novērojumi rāda, ka liela daļa oficiālās Krievijas iniciētu informatīva rakstura aktivitāšu ietekmē kaimiņvalstis, tajā skaitā Latviju, destruktīvi. Tātad ar maigās varas jēdzienu nepietiek.

Maigās varas robežas

Jau pirms asās varas jēdziena radīšanas pētnieki redzēja problēmas, kas saistās ar aktora identitātes un vērtību ietekmi uz šī aktora īstenoto maigo varu. Kā rakstīja Džozefs Naijs – maigā vara nav ētiski ierobežota. Noteiktos vēstures posmos, noteiktā auditorijā Hitlers, Staļins un Mao likās pievilcīgi līderi apmānītas auditorijas acīs.[15] Naijs atgādināja, ka, ja jums nolaupa naudas maku vai arī jūs to labprātīgi atdodat kādam, kas jūs ir apmānījis, rezultāts ir viens un tas pats – jūs esat zaudējis naudu.[16] Līdzīgi ir arī, ja jūsu valsts institūciju funkcionēšana ir iedragāta, tātad ienaidnieks ir panācis savu. Tad vairs nav tik svarīgi, kuru no varas instrumentiem tas ir lietojis – cieto varu (militāros un ekonomiskos) līdzekļus vai savu valdzinājumu un atraktivitāti (maigās varas resursu). Te gan parādās problēma Naija rakstītajā, jo viņa piemērs ar maldināšanu drīzāk iziet ārpus abpusēja ieguvuma (win win) pieejas, kas raksturo maigo varu. Staļins kļuva populārs ar melu un iebiedēšanas palīdzību, bet meli ir asās, nevis maigās varas līdzeklis.

Kas notiek, ja autoritāra vai totalitāra valsts izmanto publisko diplomātiju: medijus, darbu ar viedokļu līderiem, stipendiju programmas, tradicionālos un jaunos medijus, kultūras apmaiņas projektus, lai noskaņotu citu valstu sabiedrību par labu savai ārpolitikai? Vispirms, paši maigās varas pētnieki atbild uz šo jautājumu, norādot, ka rezultāts ir atšķirīgs no demokrātisku valstu publiskās diplomātijas. Džozefs Naijs raksta: “Ķīna un Krievija kļūdās, domājot, ka maigās varas galvenais instruments ir valdība. (..) Valdības propaganda reti ir ticama. Labākā propaganda nav propaganda. Maigās varas attīstībai nav jābūt ieguvumam vienai pusei un zaudējumam otrai. Visas valstis var gūt labumu no savstarpējas pievilcības.”[17] Arī publiskās diplomātijas pētnieks Jans Melisens pauž līdzīgu nostāju, norādot, ka, ja ārvalstu auditorija pārāk tieši sasaistīs publiskās diplomātijas īstenotāju viennozīmīgu vēlmi noskaņot ārvalstu auditoriju par labu savas valsts ārpolitikas mērķu sasniegšanai, tad var panākt pretēju efektu.[18] Turklāt runa nav tikai par pārāk lielu vēlmi ietekmēt auditoriju, kas līdzinātos aktīvai pārdošanai, telefoniski uzbāzīgi mēģinot pircēju gandrīz vai piespiest nopirkt tieši šo preci. Runa ir par autoritāra aktora mērķiem, kas jau pašā saknē nav labvēlīgi mērķa auditorijai – demokrātiskas valsts sabiedrībai. Agnija Grigasa 2010. gadā rakstīja, ka Krievijas oficiālā pieeja maigās varas izmantošanā būtiski atšķiras no līdzšinējās Rietumu izpratnes. Proti, Krievijas prakse ir vērsta drīzāk uz šķelšanu, nevis vienošanu un “raisa bažas, nevis sniedz mierinājumu”.[19] 2021. gadā Kristofers Volkers un Džesika Ludviga atgādināja par autoritāru valstu mērķiem ārvalstīs: “Viņu primārais mērķis ir nevis iegūt ārvalstu auditorijas mīlestību vai vēlētāju balsis, bet gan samaitāt, samulsināt, iebaidīt un kontrolēt savus iedomātos pretiniekus. Tā nav maigā vara. Tas ir kaut kas cits.”[20]

Ļoti asa vara

Ir atrasts labs risinājums, kā, pieminot Krievijas, Ķīnas, Irānas vai Baltkrievijas nemilitāro ietekmi un maigo varu, izvairīties no liekiem komentāriem. Pētnieki Kristofers Volkers un Džesika Ludviga 2017. gadā ieviesa jaunu jēdzienu, norādot: “To, ko līdz šim sapratām kā autoritāro “maigo varu”, ir labāk kategorizēt kā “aso varu” – varu, kas sadur, caursit vai sacaurumo savu mērķa valstu politisko un informācijas vidi.”[21] Volkers un Ludviga uzsvēra autoritāro valstu ietekmes būtisku atšķirību no demokrātisku valstu īstenotās maigās varas: “Šī autoritārā ietekme pamatā nav saistīta ar pievilcības radīšanu vai pat pārliecināšanu; tās fokuss ir uzmanības novēršana un manipulācija.”[22]

Līdzīgi kā maigās varas jēdziens, arī asās varas jēdziens neietver ekonomiskos un militāros līdzekļus, jo runa ir par ideju jomu nevis materiālo pasauli. Asā vara, līdzīgi kā maigā vara, cenšas ietekmēt cilvēku viedokļus un uzvedību ar noteiktu vēstījumu palīdzību. Būtiska asās varas atšķirība no maigās varas ir tāda, ka pirmā ietver ļoti plašu manipulēšanas un maldināšanas rīku klāstu.

Demokrātijas vājināšana

Volkers un Ludviga akcentē asās varas galveno mērķi – vājināt citu valstu demokrātiju: “Šie ambiciozie autoritatīvie režīmi, kas sistemātiski apspiež politisko plurālismu un viedokļu brīvību savā valstī, aizvien vairāk cenšas pielietot līdzīgus principus starptautiski, lai nodrošinātu savas intereses.”[23] Runājot par aso varu, mēs spriežam normatīvi, jo uzskatām, ka demokrātija ir labāka nekā autoritārisms. Tāpēc asās varas izpētē galvenā uzmanība tiek pievērsta tieši tiem destrukcijas elementiem, kuri nodara kaitējumu preses brīvībai, runas, ticības un sirdsapziņas brīvībai, likuma varai, cilvēktiesībām, brīvām un godīgām vēlēšanām un varu dalīšanas principam. Demokrātijas plurālisms un ideju konkurence nav pieņemama asās varas īstenotāju valstu iekšienē, tāpēc uzbrukums vārda brīvībai neizbēgami iet arī pāri robežām.

Viens no veidiem, kā vājināt demokrātiju mērķa valstī, ir mazināt tās pilsoņu uzticēšanos savai valdībai un citām valsts institūcijām. To var panākt ar ilgstošu sazvērstības vēstījumu izplatīšanu, kur valdība ir it kā sazvērējusies pret saviem pilsoņiem. Padomju okupācijas laikā Maskavas komunistu vara Latvijā bieži tika uztverta kā kaut kas svešs, nepieņemams, kaut kas, kam nedrīkst uzticēties. Mūsdienu Krievijas asās varas īstenotāji daudzus gadus ir centušies atsvešināt latviešus no savas valsts valdības un līdz ar to vājināt Latvijas pilsonisko sabiedrību un mazināt pilsoņu komunikāciju un sadarbību ar valsts varas institūcijām.

Asimetriskums

Ķīnas un Krievijas asās varas īstenošanas piemēri parāda ārkārtīgi plašo asās varas darbības sfēru, kas ietver medijus un informācijas apriti valstī, biznesu, kultūru un izklaidi, zināšanu un tehnoloģiju radīšanu.[24] Volkers un Ludviga 2021. gadā rakstīja: “Institūciju kopums, kas saistīts ar informāciju, komercdarbību, plašsaziņas līdzekļiem un tehnoloģijām, veido nozīmīgu modernās atvērtās sabiedrības centrālās nervu sistēmas daļu. Ja šī kritiskā sistēma tiek pakļauta ļaundabīgai ietekmei, kaitīga viļņošanās var būt dziļa.”[25] Sports un izklaides industrija arī ir kļuvusi par daļu no asās varas ietekmes zonas. Padomju laikā armijas specnaz[26] kaujiniekus apmācīja, kā cīņā izmantot jebkuru priekšmetu, kas trāpās ceļā, vai tas būtu krēsls, vai virtuves nazis. Tas noteikti ir attiecināms arī uz mūsdienu Krievijas asās varas īstenošanu, kas saistīta ar informācijas laikmeta lielo komunikācijas līdzekļu klāstu.

Kristofers Volkers un Džesika Ludviga raksta, ka Krievija un Ķīna veido ietekmi ar aktivitātēm mediju, kultūras, akadēmiskajā un domnīcu vidē, tomēr šīs aktivitātes nevar uzskatīt par “alternatīvu ideju paušanu” vai “debašu paplašināšanu”.[27] Pētnieki norāda, ka runa nav par savaldzināšanu vai pat pārliecināšanu, jo asā vara nodarbojas ar manipulēšanu un maldināšanu.[28] Volkers un Ludviga norāda, ka Ķīnas un Krievijas asās varas īstenošana lielā mērā balstās kamuflāžas izmantošanā, pasniedzot valsts darbību kā privātā un nevalstiskā sektora pašiniciatīvu ārvalstīs. Turklāt, kā norāda minētie pētnieki, asā vara vienmēr darbojas asimetriski – savā valstī netiek pieļauta viedokļu brīva paušana, vārda un pulcēšanās brīvība tiek ierobežota.[29] Toties mērķa zemēs tiek sacelts liels troksnis, ja kāda valsts cenšas ierobežot autoritārās valsts propagandu un dezinformāciju. Vienkāršojot varētu teikt, ka asās varas īstenotāji vēsta: “Ļaujiet mums melot pie jums tā, kā mēs to darām jau savā zemē. Vienlaikus mēs neļausim jums stāstīt patiesību mūsu valstī.” Vēl vairāk – asās varas meistari mēģina ierobežot patiesības paušanu par sevi citās valstīs, ja vien rodas tāda iespēja.

Maigās varas ideju pamatlicējs Džozefs Naijs, analizējot jaunieviesto asās varas jēdzienu, pieskaitīja to cietajai varai: “Asā vara, maldinoša informācijas lietošana ar naidīgiem nolūkiem, ir cietās varas paveids. Ideju, politiskās uztveres un vēlēšanu procesa manipulācijai ir sena vēsture. Gan Amerikas Savienotās Valstis, gan Padomju Savienība lietoja šīs metodes Aukstā kara laikā.”[30] Lai arī nolūku slēpšana ir viens no asās varas elementiem, tomēr nav iespējams piekrist Naija rakstītajam par slepenību kā viennozīmīgu pazīmi, kas atšķir aso varu no maigās varas, jo tad jau Somija, kas organizēja slepenu Bībeles eksemplāru ievešanu okupētajā Igaunijā, nodarbojās ar aso varu. Asā vara ir normatīvi piesātināta; ar aso varu vispirmām kārtām saprotam autoritāras valsts iejaukšanos demokrātiskas valsts iekšējos procesos. Tāpēc demokrātiskās Somijas darbība Aukstā kara laikā nav klasificējama kā asā vara. Demokrātisku valstu slepenai rīcībai informācijas laukā apzīmēšanai jau pastāv cits jēdziens – informācijas karš. Ja demokrātiska valsts atvaira autoritāras valsts militāru iebrukumu un ar mediju palīdzību maldina agresoru par savu aizsardzības spēku dislokāciju, tad tā ir informācijas kara, nevis asās varas īstenošana. Aukstais karš bija karš, tāpēc varam droši runāt arī par informācijas kara īstenošanu tajā laikā. Nav iespējams piekrist arī Naija paustajam, ka asā vara ir cietās varas paveids. Ar cieto varu starptautiskajā politikā tiek saprasta ekonomisko (sankcijas vai atalgojums) un militāro (draudi vai iebrukums) līdzekļu lietošana. Savukārt asā vara, līdzīgi kā maigā vara un normatīvā vara, pamatā ir darbība informācijas telpā. Asās varas jēdziens ir pelnījis zinātnisku autonomiju un tiesības uz neatkarīgu eksistenci.

Autoritāra režīma asā vara var tikt īstenota divos veidos – neparedzētajā un paredzētajā. Pirmajā gadījumā autoritāra valsts mēģina īstenot maigo varu bez ļauna nodoma, bet otrajā – mērķtiecīgi rada sabiedrības šķelšanos un mazina uzticēšanos demokrātiski ievēlētām institūcijām mērķa valstī. Pat pirmais – it kā draudzīgu attiecību veidošanas veids – nespēj palikt maigās varas rāmjos. Autoritāri un vēl jo vairāk totalitāri režīmi nespēj un nevēlas veidot savstarpējas cieņas pilnas attiecības ar mērķa valsti, līdzīgi kā izvarotājs neveido mīlestības pilnas attiecības ar savu upuri. Turklāt meli ir neatraujams autoritāru režīmu sistēmas elements, kas iet pāri robežām. “Vienīgā patiesība”, kura ir nepieciešama autoritāra režīma status quo saglabāšanai, ietekmē arī valsts publisko diplomātiju, jo tā ir piepildīta ar vienpusēju skatījumu un meliem, kas ar laiku tiek atmaskoti mērķa valstīs, tādējādi būtiski samazinot autoritārā režīma iespējas iemantot mērķa valsts cilvēku prātus un sirdis. Te rodas nepieciešamība pēc otras – mērķtiecīgas un paredzētas destruktīvas ietekmes mērķu sasniegšanai, jo ar pievilcību ir par maz.

Tabula Nr. 1. Cietā vara, maigā vara, asā vara.

Tabula Nr. 1 parāda atšķirības cietās, maigās un asās varas avotos, metodēs un īstenošanas raksturā. Asā vara, atšķirībā no maigās varas, ir orientēta uz konfrontāciju. Pat ja tā tiek lietota attiecību uzlabošanai, tas netiek sasniegts, jo meli un izlikšanās nepalīdz, arī ja autoritāta valsts mēģina sadarboties ar citu autoritāru valsti. Zīmīgi, ka Krievijas attiecībās ar tuvākajiem sabiedrotajiem – Baltkrieviju, Armēniju un Kazahstānu – uzticēšanās atmosfēra pēc 2014. gada nevalda. [..]

Secinājumi

Asās varas pētnieciskā pieeja dod iespēju sašaurināt pētnieku uzmanību uz autoritāru un totalitāru valstu informatīvo ietekmi demokrātiskās valstīs. Maigā vara tiek balstīta savas valsts kultūras, vērtību un ārpolitikas pievilcīgumā, savukārt asā vara destruktīvi ietekmē mērķa valsts politisko procesu un mediju darbību. Tradicionāli maigā vara ļauj īstenot abām pusēm izdevīgu stratēģiju ārpolitikā, turpretī asā vara darbojas tikai vienas valsts izdevīguma ietvarā. Asās varas jēdziens ir normatīvi orientēts, jo balstās atziņā, ka demokrātija ir labāka par autokrātiju un likuma vara ir labāka par tiesisko nihilismu un valsts izzagšanu.

Autoritārās valstis tikpat kā nespēj īstenot maigo varu, jo to režīmu pastāvēšanas būtība ietekmē publiskās diplomātijas raksturu un mazina uzticību citu valstu iedzīvotāju acīs. Patieso mērķu maskēšana ir tipiska asās varas īstenošanas pazīme. Arī meli ir neatņemama asās varas sastāvdaļa, jo autoritārisms nevar pastāvēt bez meliem, propagandas un piepucēta stāsta par autoritārā vai totalitārā līdera “izcilajām īpašībām”, kuru dēļ viņš it kā nav nomaināms. Melojot un maldinot nav iespējams ilgtermiņā izveidot uzticības pilnas attiecības, kas ir maigās varas pamatā. Asā vara, atšķirībā no maigās varas, drīzāk ir orientēta uz īstermiņu un vidēju termiņu. Ar dezinformācijas palīdzību var uz laiku pārliecināt auditoriju par jūsu taisnību, bet, kad patiesība nāk gaismā, jūsu pievilcīgums izplēn kā dūmi.

Viena no spilgtākajām asās varas īpašībām ir asimetrija, kas nozīmē, ka autoritāra valsts pieprasa demokrātiskām valstīm atļaut tajās izplatīt autoritāras valsts vēstījumus, vienlaikus neļaujot to pašu darīt pie sevis. Un vēl vairāk par to – autoritāras valstis ar atklātām un slēptām metodēm cenšas ierobežot brīvo valstu žurnālistus un nepieļaut patiesības izplatīšanu par sevi. Otrs asimetrijas aspekts saistās ar relatīvi nelielu demokrātisku valstu nespēju ieguldīt tikpat daudz finanšu līdzekļu mediju darbībā, cik spēj ambiciozas autoritārās valstis, jo tām nav jāatskaitās savu pilsoņu priekšā par valsts finanšu iztērēšanu. Tādējādi, ja Krievijas valdība tiešām rūpētos par savas tautas labklājību, tad tā neatvēlētu tik daudz līdzekļu propagandas un dezinformācijas izplatīšanai ārvalstīs, cik tā ir darījusi Vladimira Putina valdīšanas laikā. 

Bez tradicionālajiem un sociālajiem medijiem Krievijas asā vara izmanto arī citas publiskās diplomātijas dimensijas: kultūras diplomātiju, stipendiju programmas, reliģijas diplomātiju un darbību domnīcu un augstskolu vidē. [..] Sports, populārā kultūra un izklaides industrija autoritāru vadītāju rokās tiek izmantoti kā asās varas līdzekļi, lai izplatītu savus vēstījumus mērķa valstīs. Pētot asās varas praktisko ietekmi, ir vērts analizēt, kā noteikti asās varas vēstījumi negatīvi ietekmē sabiedrības vienotību, uzticēšanos valsts institūcijām, brīvu – plurālistisku ideju konkurenci, vārda, sirdsapziņas un reliģijas brīvību un attieksmi pret likuma varu. Lai arī asās varas pētniecības galvenā uzmanība ir pievērsta destruktīvajai ietekmei uz demokrātiju, ir skaidri redzams, ka asā vara vājina arī valstu nacionālo drošību un vairo dažādus drošības riskus.

[1]  P. R. Viotti, M. V. Kaupi, “Realism: The State, Power and the Balance of Power”, International Relations Theory. Realism, Pluralism, Globalism. Sec. ed. New York: Macmillan Publishing Company, 1993, p. 44.

[2] Ibid.

[3] Ibid.

[4] J. S. Nye, Soft Power. The Means to Success in World Politics. New York: Public Affairs, 2004.

[5] J. S. Nye, “Think Again: Soft Power”, Foreign Policy:  http://www.foreignpolicy.com/story/cms.php?story_id=3393

[6] J. S. Nye, Soft Power. The Means to Success in World Politics. New York: Public Affairs, 2004, p. 5.

[7] Ibid.

[8] Ibid., p. 11.

[9] J. Baylis, S. Smith, P. Owens, “Culture in World Affairs”, The Globalization of World Politics. An Introdution to the International Relations. New York: Oxford University Press, 2008, p. 420.

[10] J. S. Nye, Soft Power. The Means to Success in World Politics. New York: Public Affairs, 2004, p. 11.

[11] Ibid.

[12] Ibid., p. 14.

[13] Ibid., p. 6.

[14] J. S. Nye, “Think Again: Soft Power”: http://www.foreignpolicy.com/story/cms.php?story_id=3393

[15] J. S. Nye, “Think Again: Soft Power”: http://www.foreignpolicy.com/story/cms.php?story_id=3393

[16] Ibid.

[17] J. S. Nye, “What China and Russia Don’t Get About Soft Power. Beijing and Moscow are trying their hands at attraction, and failing – miserably”. April 29, 2013: http://www.foreignpolicy.com/articles/2013/04/29/what_china_and_russia_don_t_get_about_soft_power

[18] Jan Melissen, The New Public Diplomacy: Between Theory and Practice, p. 15.

[19] Agnia Grigas, “Legacies, Coercion and Soft Power: Russian Influence in the Baltic States, Russia and Eurasia Programme”, Chatham House, August 2012: http://www.chathamhouse.org/sites/files/chathamhouse/public/Research/Russia%20and%20Eurasia/ 0812bp_grigas.pdf.

[20] Christopher Walker, Jessica Ludwig, “A Full-Spectrum Response to Sharp Power. The Vulnerabilities and Strengts of Open Societies”. June 2021. NED, International Forum for Democratic Studies, p. 6.

[21] Christopher Walker, Jessica Ludwig, “From ‘Soft Power’ to ‘Sharp Power’: Rising Authoritarian Influence in the Democratic World”, in Christopher Walker & Jessica Ludwig, eds., Sharp Power: Rising Authoritarian Influence, Washington DC: NED, 2017, p. 6.

[22] Christopher Walker, Jessica Ludwig, “From ‘Soft Power’ to ‘Sharp Power’: Rising Authoritarian Influence in the Democratic World”, in Christopher Walker & Jessica Ludwig, eds., Sharp Power: Rising Authoritarian Influence, Washington DC: NED, 2017, p. 6.

[23] Christopher Walker, Jessica Ludwig, “From ‘Soft Power’ to ‘Sharp Power’: Rising Authoritarian Influence in the Democratic World”, in Christopher Walker & Jessica Ludwig, eds., Sharp Power: Rising Authoritarian Influence, Washington DC: NED, 2017, p. 6.

[24] The Sharp Power Research Portal: Recognizing Patterns of Authoritarian Influence, National Endowment for Democracy, accessed on DATE, https://sharppower.org/

[25] Christopher Walker, Jessica Ludwig, A Full-Spectrum Response to Sharp Power. The Vulnerabilities and Strengts of Open Societies. June 2021. NED, International Forum for Democratic Studies, p. 3.

[26] Spetsnaz – Voiska spetsial’nogo naznacheniia – Padomju Armijas īpašie spēki.

[27] Christopher Walker, Jessica Ludwig, “From ‘Soft Power’ to ‘Sharp Power’: Rising Authoritarian Influence in the Democratic World”, in Christopher Walker & Jessica Ludwig, eds., Sharp Power: Rising Authoritarian Influence, Washington DC: NED, 2017, p. 10.

[28] Ibid.

[29] From ‘Soft Power’ to ‘Sharp Power’. Rising Authoritarian Influence in the Democratic World. NED, 2017: https://www.ned.org/wp-content/uploads/2017/12/Introduction-Sharp-Power-Rising-Authoritarian-Influence.pdf.

[30] J. S. Nye, “How Sharp Power Threatens Soft Power. The Right and Wrong Ways to Respond to Authoritarian Influence”, Foreign Affairs, January 24, 2018:

https://www.foreignaffairs.com/articles/china/2018-01-24/how-sharp-power-threatens-soft-power