Dažu autoru centieni meklēt cilvēktiesību pirmsākumus Hamurapi likumos, Bībelē un citos senajos avotos ir aplami, jo cilvēktiesības ir tipiska jaunāko laiku parādība. Vēl līdz pavisam nesenam laikam Rietumu tautām pilnīgi pietika ar dabisko tiesību izpratni un ar saprātīgu juridisko domāšanu, lai ne tikai aizstāvētu cilvēku pamattiesības, bet arī šīs aizstāvības garantijas paplašinātu un pastiprinātu.

Modernā, pēc Otrā pasaules kara ieviestā cilvēktiesību koncepcija balstās uz ļoti vājiem vai pat aplamiem juridiskiem un filozofiskiem pamatiem. Un tās piemērošana noved pie katastrofiskām sekām: tiesiskās nedrošības, tiesību sistēmas ideoloģizācijas, valsts diktāta pastiprināšanās uz cilvēku personiskās brīvības rēķina, sabiedrības polarizācijas un atomizācijas.

Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti – un ģimeni, kuras pamatā ir laulība, asinsradniecība vai adopcija. Valsts aizsargā bērna tiesības, tostarp arī tiesības augt ģimenē, kuras pamats ir māte sieviete un tēvs vīrietis. Valsts aizsargā vecāku tiesības un viņu brīvību nodrošināt bērniem audzināšanu saskaņā ar savu reliģisko un filozofisko pārliecību.