Lietās par kristiešu un musulmaņu reliģisko jūtu aizskaršanu Eiropas Cilvēktiesību tiesa piemēro šokējošu un skandalozu dubultstandartu, padarot valsts rīcības brīvību atkarīgu no tā, kuras ticības pārstāvji ir aizskarti. Valstij ir ļoti plaša novērtēšanas brīvība, aizsargājot islāmu, un ļoti šaura rīcības brīvība, aizsargājot kristietību.
Autors: Baiba Rudevska
Šajā rakstā dziļāk apskatīšu situāciju ar minēto Satversmes tiesas spriedumu: ko tad Tiesa īsti izskatīja, kādu rupju kļūdu tā pieļāva savā spriedumā un kā tas ietekmē šā sprieduma izmantojamību turpmākajās (juridiskajās un politiskajās) diskusijās.
Tā kā Latvijas (vismaz formāli) ir demokrātiska tiesiska valsts, nevis diktatūra, tad arī Satversmes tiesa ir pakļauta likumam. Tā nevar darboties un lemt, kā pašai patīk un kā ienāk prātā.
Mišels Villē pirmais pamanīja un skaidri noformulēja it kā acīmredzamo: modernās cilvēktiesības nebūt nav drošības, stabilitātes un savstarpējas saskaņas rīks. Gluži otrādi: “katra no tā saucamajām cilvēktiesībām ir citu cilvēktiesību noliegums.”
Dažu autoru centieni meklēt cilvēktiesību pirmsākumus Hamurapi likumos, Bībelē un citos senajos avotos ir aplami, jo cilvēktiesības ir tipiska jaunāko laiku parādība. Vēl līdz pavisam nesenam laikam Rietumu tautām pilnīgi pietika ar dabisko tiesību izpratni un ar saprātīgu juridisko domāšanu, lai ne tikai aizstāvētu cilvēku pamattiesības, bet arī šīs aizstāvības garantijas paplašinātu un pastiprinātu.
Modernā, pēc Otrā pasaules kara ieviestā cilvēktiesību koncepcija balstās uz ļoti vājiem vai pat aplamiem juridiskiem un filozofiskiem pamatiem. Un tās piemērošana noved pie katastrofiskām sekām: tiesiskās nedrošības, tiesību sistēmas ideoloģizācijas, valsts diktāta pastiprināšanās uz cilvēku personiskās brīvības rēķina, sabiedrības polarizācijas un atomizācijas.
Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti – un ģimeni, kuras pamatā ir laulība, asinsradniecība vai adopcija. Valsts aizsargā bērna tiesības, tostarp arī tiesības augt ģimenē, kuras pamats ir māte sieviete un tēvs vīrietis. Valsts aizsargā vecāku tiesības un viņu brīvību nodrošināt bērniem audzināšanu saskaņā ar savu reliģisko un filozofisko pārliecību.
Katrs naida kurināšanas gadījums ir izvērtējams objektīvi, raugoties uz lietas objektīvajiem apstākļiem un kontekstu, – nevis balstoties klausītāju subjektīvajās izjūtās un attieksmē.