Drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, pagājušā gadsimta 90. gadu pašā sākumā, kādā no avīzēm parādījās latviešu rakstnieka, dzejnieka un kinoscenārista Laimoņa Vāczemnieka dzejolis “Cilvēktiesības” (tam uzreiz pievērsa uzmanību arī trimdas tautiešu prese). Šo dzejoli sākotnēji gribēju izmantot kā šīs rakstu sērijas epigrāfu, taču tas šim nolūkam ir pārāk garš. Tomēr man šķiet svarīgi, lai jūs uzmanīgi izlasītu to visā pilnībā. Manuprāt, lai arī Vāczemnieks rakstīja par sava konkrētā laikmeta apstākļiem, viņa dzejolis ir izrādījies pārsteidzoši pravietisks un ir aktuāls vēl šobaltdien. Vēl jo vairāk: pat nebūdams jurists, autors ir brīnumainā kārtā diezgan precīzi uztvēris un noformulējis galvenās juridiskās un filozofiskās problēmas, kas skar moderno cilvēktiesību doktrīnu. Tādēļ esmu nolēmusi šajā rakstā turpmāk strukturēt savu cilvēktiesību kritiku ap atsevišķiem Vāczemnieka dzejoļa pantiem vai rindiņām. Tātad, lūk, Laimoņa Vāczemnieka dzejolis.

CILVĒKTIESĪBAS
Pats savā namā, latvieti
Drīz netiksi vairs iekšā,
Jo tie kam CILVĒKTIESĪBAS,
Tev aizsteigušies priekšā.
Un tāpēc tiem, kas saimnieko
Pa tavām tēva mājām,
Tu, cienot CILVĒKTIESĪBAS,
Jel nemaisies pa kājām!
Un neceri, ka labdienas
Tev tavā mēlē sacīs,
Bet toties CILVĒKTIESĪBAS
Kā pirkstus grūdīs acīs.
Pat ja dēļ gultas vienīgās
Jums būtu jāsastrīdas,
Dod viņiem CILVĒKTIESĪBAS
Un guli pats uz grīdas!
Jo pirmās šķiras cilvēkam,
Lai arī kur tu ietu,
It visur CILVĒKTIESĪBAS
Liek piešķirt goda vietu.
Nekur neviens pat nepiemin,
Ka, sākot ceļu grūtu,
Kaut kas no CILVĒKTIESĪBĀM
Mums arī jādod būtu.
Bet gan jau mūsu zemītē
Viss nemiers drīz būs rimies,
Jo, lūk, pret CILVĒKTIESĪBĀM
Mēs nenoturēsimies.
Ko neiespēja gadsimti
Zem apspiedēju jūga,
To paveiks CILVĒKTIESĪBAS,
Kas mums tik ilgi trūka.

Izlasot šo dzejoli, kļūst skaidrs, kādā vēsturiskā kontekstā tas ir tapis un par ko tieši tas runā. Dzejolis ir sarakstīts pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kad (kā jau teicu šīs rakstu sērijas pirmajā daļā) no Krievijas un vairāku starptautisko organizāciju puses bija sācies masīvs politisks spiediens uz tikko atjaunoto Latvijas Republiku sakarā ar t. s. “krievvalodīgo” tiesībām un privilēģijām. Citiem vārdiem sakot, Vāczemnieka dzejolis tapa tad, kad cilvēktiesību retorikas lielgabals bija pavērsts pret pašiem latviešiem un Latvijas valsti. Taču šo literāro darbu tikpat labi var attiecināt arī uz mūsdienu skatījumu.

Cilvēce bez cilvēktiesībām

Sāksim ar dzejoļa beigām: “…[C]ilvēktiesības, / Kas mums tik ilgi trūka”. Taisnības labad jāsaka, ka pēdējo rindiņu var saprast divējādi: kā retorisku paņēmienu ironijas atveidošanai (“Tā tik mums vēl trūka!”) vai arī nopietnu pozitīvu apgalvojumu (“Cilvēktiesības, kuru tik ilgi pietrūka mums pašiem – latviešiem”). Ir iespējami abi varianti, taču man visā dzejoļa kopējā kontekstā autora nodomam atbilstošāks šķiet pirmais – ironiskais.

Un patiešām, ar ironiju jājautā: kā gan mēs, paaudžu paaudzēs Rietumu civilizācijai piederīgie, esam spējuši tik ilgus gadsimtus dzīvot un attīstīties bez cilvēktiesību doktrīnas? Zinu, ka šis jautājums izraisīs nikna sašutuma vētru no “progresīvo” juristu un aktīvistu puses, taču tas ir absolūti leģitīms un pamatots. Ja paklausās šos juristus un aktīvistus, rodas iespaids, ka līdz ANO Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas pasludināšanai 1948. gadā cilvēces vēsturē viscaur valdīja tikai tumsība, ļaunums, apspiešana un beztiesiskums. It īpaši viņi atsauksies uz Otro Pasaules karu, tā šausmām, Holokaustu utt. Taču Rietumu pasaules vēsture ar Otro Pasaules karu neaprobežojas; pirms tam bija aizritējuši daudzi un ilgi gadsimti, kuros bija notikušas gan labas, gan sliktas lietas.

Domāju, ka absolūtajam vairākumam lasītāju ir bijusi iespēja ja ne aprunāties ar pirmskara Latvijā dzīvojušiem ģimenes locekļiem, tad vismaz aplūkot vecas fotogrāfijas gan no svētīgajiem “mierlaikiem”, gan arī vēl no cariskās Krievijas laikiem. Līdz ar to katram ir bijusi iespēja pārliecināties, ka, kopumā raugoties, cilvēki šajos laikmetos dzīvoja normālu dzīvi. Pat no Viduslaiku miniatūrām un dokumentiem ir redzams, ka, par spīti visiem kariem, epidēmijām un neražām, arī šajā laikmetā cilvēki dzīvoja kopumā normāli: strādāja, atpūtās, precējās, rīkoja balles un turnīrus, bet, ja viņu tiesības tika aizskartas, vērsās kompetentajās tiesās. Un, starp citu, vēl atrada laiku un spēkus, lai dibinātu universitātes, celtu gotiskās katedrāles, rakstītu teoloģiskus traktātus un tādus literatūras dārgumus kā Dievišķā komēdija, Dziesma par Rolandu un Dekamerons. Tātad nav taisnība, ka pirms cilvēktiesību jēdziena ieviešanas mūsu senči būtu dzīvojuši kaut kādos šausmīgos Dantes elles lokos.

Kā jau teicu šīs sērijas pirmajā rakstā, dažu autoru centieni meklēt cilvēktiesību pirmsākumus Hamurapi likumos, Bībelē un citos senajos avotos ir aplami, jo cilvēktiesības ir tipiska jaunāko laiku parādība. Vēl līdz pavisam nesenam laikam Rietumu tautām pilnīgi pietika ar dabisko tiesību izpratni un ar saprātīgu juridisko domāšanu, lai ne tikai aizstāvētu cilvēku pamattiesības, bet arī šīs aizstāvības garantijas paplašinātu un pastiprinātu. Ievērojamākais Viduslaiku kanonisko tiesību normu apkopojums – 12. gadsimta pirmajā pusē sastādītais Graciāna Dekrēts (Decretum Gratiani) – jau saturēja norādi uz “ius naturale” – dabiskajām tiesībām, kas nevis izriet no kaut kādām īpašām kārtu privilēģijām, bet piemīt visiem cilvēkiem viņu cilvēciskās iedabas dēļ. 1215. gadā angļu baroni piespieda karali Jāni Bezzemnieku (King John Lackland) apstiprināt Lielo Brīvību hartu (Magna Carta Libertatum jeb vienkārši Magna Carta), kas garantēja tiesības uz taisnīgu tiesu un aizliedza patvaļīgu apcietināšanu. Divi citi angļu likumi – 1679. gada Habeas Corpus Act un 1689. gada Bill of Rights – nostiprināja un paplašināja aizsargājamo tiesību klāstu. 16. un 17. gadsimtu Spānijā milzīgu ieguldījumu dabisko tiesību definēšanā deva rakstu sērijas pirmajā daļā jau minētie Salamankas skolas profesori, kuru atziņas cita starpā radīja pamatu indiāņu pamattiesību aizsardzībai Spānijas kolonijās Jaunajā Pasaulē. Tad nāca t. s. modernās dabisko tiesību skolas pārstāvji (Grocijs, Pufendorfs, de Vatels u. c.).

Visu šo laiku – vairāku gadsimtu garumā – Eiropas universitātēs studentiem stāstīja par dabiskajām tiesībām, bet dažādu valstu tiesas un tiesneši savos spriedumos šīs tiesības regulāri ņēma vērā un aizstāvēja. Jā, protams, ne tuvu ne tādā līmenī, kā šodien – taču būtu pilnīgi aplami apgalvot, ka to laiku Rietumos vispārīgi valdīja patvaļa un beztiesiskums. Visbeidzot, 1776. gadā pieņemtās ASV Neatkarības deklarācijas preambula pasludina: “Mēs uzlūkojam par pašsaprotamu, ka visi cilvēki ir radīti vienlīdzīgi un ka viņu Radītājs tiem piešķīris noteiktas neatņemamas tiesības, starp kurām ir dzīvība, brīvība un tiekšanās pēc laimes”. Kā redzat, nekādas atsauces uz “cilvēktiesībām”.

Pats termins “cilvēktiesības” Rietumu civilizācijas vēstures mērogā ir radies salīdzinoši nesen. Tā lietojums (franču valodā – “droits de l’homme”) ir pirmoreiz fiksēts 1770. gadā Amsterdamā franču valodā publicētajā grāmatā Abu Indiju vēsture. Lai gan grāmata iznāca anonīmi, šobrīd uzskata, ka tās autors bija franču vēsturnieks Gijoms Tomā Fransuā Renāls (Guillaume Thomas François Raynal) sadarbībā ar slaveno Apgaismības laikmeta enciklopēdistu Denī Didro (Denis Diderot). Tiesisko leģitimāciju šis termins pirmoreiz ieguva 1789. gada 26. augustā, kad Francijas Nacionālā Asambleja pieņēma “Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarāciju” (“Déclaration des droits de l’homme et du citoyen”). Bet arī tad neviens vēl nesāka runāt par cilvēktiesībām kā juridisku jēdzienu.

Jāuzsver, ka minētā Francijas tiesību deklarācija nekādā ziņā neaizkavēja franču revolūcijas terora giljotīnu darbību, lokālo genocīdu Vandejā un citas ar revolūciju saistītās šausmas, – tas viss lieliski notika svinīgi deklarēto “cilvēka un pilsoņa tiesību” “pavēnī”. Termins “cilvēktiesības” uz brīdi atguva popularitāti 1898. gadā, kad par valsts nodevību notiesātā Francijas armijas kapteiņa Alfrēda Dreifusa (Alfred Dreyfus) aizstāvji nodibināja “Cilvēktiesību līgu” (“Ligue des Droits de l’Homme”). Taču jāsaprot, ka līdz pat 20. gadsimta vidum “cilvēktiesību” jēdziena semantiskais tvērums palika visai neskaidrs un balansēja uz tiesību, ētikas, politikas un ideoloģijas robežas. Turklāt dažās valodās šajā ziņā vēl nebija nostiprinājusies vienota terminoloģija (franču val. – “droits de l’homme”, “droits humains”, “droit humain”, angļu val. – “human rights”, “rights of man” utt.).[1]

1791. gadā tika pieņemti pirmie desmit labojumi ASV Konstitūcijā, kas kopā veido t. s. ASV Tiesību bilu (Bill of Rights) un satur vairāku svarīgu pamattiesību garantijas: tiesības uz vārda brīvību, tiesības nēsāt ieročus, tiesības uz lietas izskatīšanu zvērināto tiesā utt. Taču ASV Tiesību bils ļoti būtiski atšķiras no modernajiem cilvēktiesību dokumentiem. Pirmkārt, Tiesību bils ir ASV iekšējo konstitucionālo tiesību sastāvdaļa, un tajā nostiprinātās garantijas kopš paša sākuma tika uzlūkotas kā ASV pilsoņu (un citu iedzīvotāju) privilēģija, nevis kaut kādas abstraktas “cilvēktiesības”. Otrkārt, šīs garantijas ir izteiktas nevis pozitīvā, bet negatīvā formā: nevis “valsts savā Konstitūcijā žēlīgi piešķir cilvēkiem tādas un tādas tiesības”, bet gan “Konstitūcija aizliedz valstij aizskart tādas un tādas tiesības, kas cilvēkiem jau objektīvi piemīt.” Vai redzat atšķirību?

Laikposmā starp Franču revolūciju un Otrā Pasaules kara sākumu gan Eiropas, gan daudzās citās pasaules valstīs tika pieņemtas dažādas konstitūcijas, kas cita starpā saturēja arī pamattiesību garantijas: tiesības uz īpašuma neaizskaramību, uz vārda, preses, pulcēšanās brīvību u. tml. Arī šīs normas nebija nekas cits, kā iekšēja konstitucionālu garantiju privilēģija noteiktu personisko un politisko tiesību īstenošanai. Svarīgs moments: attiecīgās tiesības bieži vien bija formāli garantētas tikai attiecīgās valsts pilsoņiem, nevis jebkuram cilvēkam. No terminoloģijas viedokļa šīs tiesības apzīmēja ar dažādiem vārdiem – “pilsoniskās brīvības”, “indivīda tiesības”, “drošības un īpašuma garantijas” – un nevis ar Franču revolūciju vēsturiski pārāk cieši saistīto terminu “cilvēktiesības”.

Un kā bija Latvijā?

1922. gada 5. aprīlī Latvijas Republikas Satversmes sapulce politisku nesaskaņu dēļ trešajā un galīgajā lasījumā noraidīja Satversmes otrās daļas projektu, kas saturēja pamatnoteikumus par pilsoņu tiesībām un pienākumiem.[2] Tādēļ līdz pat Kārļa Ulmaņa veiktajam 1934. gada 15. maija valsts apvērsumam (un, protams, arī līdz padomju okupācijai 1940. gada 17. jūnijā) Latvija dzīvoja bez jebkāda konstitucionāli noteikta pamattiesību kataloga – par modernajām cilvēktiesību normām nemaz nerunājot. Vai tas nozīmē, ka Latvija visu šo laiku nebija normāla, civilizēta, tiesiska Rietumu valsts? Protams, ka bija. Pat autoritārā režīma laikos – par spīti dažiem ekscesiem – kopumā raugoties, cilvēku dabiskās tiesības bija pienācīgi aizsargātas.

Galu galā, kad latviešiem bija labāka, drošāka un brīvāka dzīve: brīvās Latvijas laikā, kad Satversmē nebija nekāda pamattiesību kataloga, vai padomju okupācijas apstākļos, kad abas secīgās LPSR konstitūcijas (pieņemtas attiecīgi 1940. un 1978. gadā) formāli garantēja plašu pamattiesību klāstu un PSRS bija ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām dalībniece? Domāju, ka jautājums ir tik absurds un atbilde ir tik acīmredzama, ka uz šo jautājumu nemaz nav jāatbild. Tad varbūt mēs beidzot sapratīsim, ka svarīga ir nevis pamattiesību formālā klātbūtne konstitūcijā vai starptautiskā konvencijā, bet gan pilsoņu tiesiskā kultūra un tamlīdzīgi faktori?

Atkārtošu vēlreiz: pat pēc 15. maija apvērsuma situācija dramatiski nemainījās. Protams, ka Ulmaņa režīms veica pret saviem pretiniekiem virkni represiju, kas, no mūsdienu viedokļa raugoties, ir kvalificējami kā skaidri pamattiesību pārkāpumi. Taču, kopumā raugoties, Latvija arī autoritārā režīma laikā bija un palika tiesiska valsts. Tas bija loģiski, jo Kārlis Ulmanis bija diktators, bet ne tirāns. Nebūt ne katrs diktators ir arī tirāns; par “tirānu” sauc tikai tādu valdnieku, kurš rupji un sistemātiski pārkāpj savu pavalstnieku dabiskās tiesības. Ir svarīgi apzināties: ja Ulmanis būtu tirāns, tad nekādi Satversmes panti un starptautiskie cilvēktiesību pakti viņu neatturētu. Tieši tāpat, kā tie nav atturējuši nevienu citu tirānu.

Cilvēktiesības kā pēckara mārketinga gājiens

1939. gadā sākās Otrais Pasaules karš – nāvējošākais bruņotais konflikts cilvēces vēsturē. Kādas neizsakāmas šausmas un ciešanas tas atnesa Eiropai un pasaulei, zina ikviens pietiekami izglītots cilvēks. 1945. gadā Vācija, Japāna un to sabiedrotās valstis tika galīgi uzvarētas, un vismaz Eiropā beidzot iestājās ilgi gaidītais miers. Lūk, tieši šajā brīdī uz skatuves uznāca cilvēktiesības. Lai šo uznācienu pilnībā saprastu, ir jāapzinās divas lietas.

Pirmkārt, jāsaprot, ka Eiropā un Amerikā pirmajos gados pēc kara beigām valdīja kolektīvas eiforijas atmosfēra. No konfliktiem nogurušie Rietumu cilvēki jutās atviegloti un vienkārši gribēja beidzot sākt mierīgi dzīvot un baudīt dzīvi. Protams, puse Eiropas – tostarp arī Latvija – joprojām smaka totalitārisma un tirānijas jūgā, un sers Vinstons Čērčils jau 1946. gadā bija teicis savu slaveno runu par Eiropu sadalījušo Dzelzs priekškaru. Taču komunisms, Staļins, Gulags un padomju atombumbas bieds bija kaut kur citur: it kā tuvu, taču arī pietiekami tālu. Nav brīnums, ka Rietumu valstu sabiedrībās tolaik valdīja naiva optimisma atmosfēra; tā turpināja caurvīt Rietumu politiku, kultūru, mākslu un citus dzīves aspektus visā pagājušā gadsimta 50. gadu gaitā – līdz pat 60. gadu “kultūras revolūcijai”. Lūk, tieši šā vispārējā optimisma kontekstā ir jāraugās uz starptautisko un reģionālo cilvēktiesību dokumentu “bumu” pēckara gados.

Svarīgākais no šiem dokumentiem, protams, bija Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija, kuru 1948. gada 10. decembrī ar lielu pompu proklamēja ANO Ģenerālā Asambleja. Šīs deklarācijas kvintesenci perfekti atspoguļo tās preambulas pirmā rindkopa: “Ņemot vērā to, ka visiem cilvēku sabiedrības locekļiem piemītošās pašcieņas un viņu vienlīdzīgo un neatņemamo tiesību atzīšana ir brīvības, taisnīguma un miera pamats pasaulē […].” Šis formulējums ir pilnīgi pietiekams, lai saprastu visa dokumenta pamatideju: visas tautas var saprast un apjēgt, ka katram cilvēkam piemīt cilvēciska pašcieņa un līdz ar to noteiktas neatņemamas pamattiesības. Agrāk ne visas pasaules tautas to saprata, tādēļ arī izcēlās Otrais Pasaules karš un cieta tik daudzi cilvēki. Bet tagad, ja visas tautas to sapratīs, apjēgs un sāks šīs cilvēktiesības turēt godā un aizsargāt, tad pasaulē iestāsies ilgtermiņa miers un taisnīgums.[3]

Mēs šodien saprotam, cik tas ir naivi (paskatieties, ko ANO dibinātājvalsts PSRS mantiniece Krievija pašlaik dara Ukrainā), taču toreiz daudziem cilvēkiem – it īpaši politiķiem – tā patiešām šķita. Vienlaikus modernās cilvēktiesību doktrīnas aizstāvjiem tika iedots psiholoģiski iedarbīgs trumpis – viltus dihotomija, ko izspēlēt strīdos ar kritiķiem: “Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija tika pieņemta uzreiz pēc kara šausmām. Tātad, ja jūs esat skeptisks pret šo deklarāciju un tās pamatā esošo filozofiju, jūs esat par nāves nometņu un tamlīdzīgu zvērību atkārtošanos!”

Jebkurā gadījumā, lai kāda autoritāte tiktu piedēvēta Vispārējai Cilvēktiesību deklarācijai, tai ir divas lielas problēmas: pirmkārt, tā nav starptautisks līgums un pati par sevi formāli nav saistoša, un, otrkārt, tajā nav paredzēts nekāds juridisks mehānisms, ar kuru varētu nodrošināt tās izpildi – vismaz reģionālā līmenī. Tādēļ 1950. gadā Eiropas Padomes ietvaros tika atklāta parakstīšanai Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija, kas pirmoreiz ļāva privātpersonām tieši sūdzēties pret dalībvalstīm par savu cilvēktiesību pārkāpumiem. Šā procesa gala stadijā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) varēja atzīt attiecīgo valsti par vainīgu Konvencijas pārkāpumā un likt tai samaksāt pieteicējam taisnīgu atlīdzību.[4]

Otrā lieta, kas jāapzinās, ir Aukstā kara konteksts, kurā tapa visi iepriekšminētie dokumenti. Vispārējā Cilvēktiesību deklarācija ir pirmām kārtām uztverama kā reklāmas jeb mārketinga gājiens nolūkā parādīt visai pasaulei, ka pēckara Rietumu pieņemtie sabiedriski politiskās iekārtas pamatprincipi ir paši labākie, ka tie vislabāk spēj nodrošināt mieru un kopīgu līdzāspastāvēšanu un ka visai cilvēcei tie būtu pēc iespējas ātrāk jāpieņem un jāpadara par savējiem.[5]

Līdz pat 20. gadsimta pēdējai desmitgadei cilvēktiesības lielākoties tā arī tika uztvertas. Runas par cilvēktiesībām salīdzinoši reti izgāja ārpus ANO un Eiropas Padomes birokrātu kabinetiem un universitāšu auditorijām. Bijušais ECT slovēņu tiesnesis profesors Boštjans M. Zupančičs, pirms tam Hārvarda Universitātes pasniedzējs (70. un 80. gados) un Slovēnijas Konstitucionālās tiesas tiesnesis – vaļsirdīgi atzīst:

“Tas viss saskan ar klaji politiskajiem motīviem, kas pēc Otrā Pasaules kara ir pamatojuši vēlēšanos padarīt cilvēktiesības par jaunizgudrotās Rietumu demokrātijas un cilvēktiesību skatlogu. Septiņdesmitajos gados pat Hārvarda Universitātes tiesību skolā cilvēktiesības netika uztvertas īpaši nopietni, jo visi uzskatīja, ka tās ir Rietumu propagandas instruments. Tās bija iekļautas starptautisko tiesību mācību kursā, taču lielākā daļa no mums, ārzemju studentiem, nepievērsa tām gandrīz nekādu uzmanību, – izņemot tos nedaudzos, kuri īpaši interesējās par starptautiskajām tiesībām.”[6]

Vienlaikus cilvēktiesības propagandas un diversijas nolūkos izmantoja arī padomju puse. Nav jāaizmirst, ka viena no pasaules lielvarām – ANO Drošības Padomes pastāvīgā locekle PSRS un tās satelītvalstis ar saviem “ekspertiem” arī piedalījās vairāku ANO konvenciju (daudzpusējo līgumu) izstrādē cilvēktiesību jomā. Rezultātā šajos līgumos tika iestrādāti dažādi komunisma ideologiem izdevīgi elementi. Diemžēl nekāda attiecīgo konvenciju revīzija pēc Aukstā kara beigām nav notikusi, un tās joprojām ir spēkā tajā redakcijā, pie kuras bija piestrādājuši padomju aģenti.[7]

Rietumu kultūrtrēģeri un Austrumu sērdienīši

Reālu spēku un ietekmi Eiropas un pasaules sabiedriski politiskajā diskursā cilvēktiesību doktrīna ieguva vēstures mērogā pavisam nesen – tikai pēc Dzelzs priekškara krišanas. 1989. gadā krita Berlīnes mūris, nākamajā gadā Baltijas valstis deklarēja neatkarības atjaunošanu un drīz pēc tam no pasaules kartes pazuda Padomju Savienība. Pēc gandrīz pusgadsimtu ilgas mākslīgas nodalīšanas abas Eiropas puses atkal tika apvienotas, agrāk okupētās valstis atguva brīvību un bijušās “komunistu bloka” zemes sāka pievienoties jau pastāvošajām demokrātiskās Eiropas struktūrām.

Rietumeiropas valstu (un dažu citu Rietumu pasaules valstu) valdībām un valdošajām elitēm nu bija milzīga darbības arēna, kur izpausties. Pusgadsimta laikā Austrumviduseiropas reģiona valstis bija krietni atpalikušas gan ekonomiskā, gan sociālpolitiskā ziņā. Nabadzība un sabrukums valdīja ne tikai finansēs un infrastruktūrās, bet arī cilvēku galvās, jo komunistiskā ideoloģija bija paguvusi vairākās paaudzēs sabojāt pārāk daudzu austrumeiropiešu domāšanu: ar pašcieņas, pašorganizēšanās un iniciatīvas trūkumu, ar kolektīvismu, ar nespēju plānot nākotni un pārlieku paļaušanos uz valsti. Tātad šie sērdieņi, šie “jaunākie brāļi” bija jāizglīto un jācivilizē, lai padarītu tos par tādiem pašiem kā rietumnieki. Rietumu elišu aprēķins bija šāds: ja visas eiropiešu nācijas vienādi pieņems Rietumos jau iesakņojušās demokrātiskās vērtības un tur valdošo cilvēktiesību izpratni, tad visā reģionā iestāsies mūžīgs miers un labklājība, kas savukārt tuvinās Frēnsisa Fukujamas pravietoto “vēstures beigu” iestāšanos.[8]

Daudziem Rietumu “ekspertiem” šī situācija bija kā īsta “zelta dzīsla”, – apmēram pēc tās pašas loģikas, pēc kuras daudzi Viktorijas laikmeta briti bez perspektīvām dzimtenē taisīja karjeru Indijā un citās kolonijās, bet daudzi koloniālā laikmeta spāņi veiksmīgi iedzīvojās un darbojās Latīņamerikā. Pēkšņi uzradās daudz cilvēku, kuri, dažādu Rietumu valdību un nevalstisko organizāciju dāsni apmaksāti, brauca uz Austrumviduseiropas valstīm un tur pamācīja “atpalikušos aborigēnus”, kā dzīvot, kā veidot savas valsts struktūru, kā rakstīt jaunu konstitūciju (paldies Dievam, latviešiem pietika prāta un drosmes atjaunot 1922. gada Satversmi), kā ievērot cilvēktiesības. “Cilvēktiesības un demokratizācija” kļuva par savdabīgu, ienesīgu “biznesa” nozari.

Nevar noliegt, ka šo ekspertu ieteikumos bija arī daudz labu un noderīgu lietu. Taču atcerēsimies, ka Aukstā kara laikā padomju specdienesti bija veikuši intensīvu diversijas darbu Rietumos, izmantojot gan iefiltrētus aģentus, gan “noderīgos idiotus” no Rietumu universitāšu profesūras un citu intelektuāļu vidus. Līdz ar to apšaubāmi ideoloģiski koncepti un konstrukti pamazām atkal sāka ieplūst Austrumviduseiropā, – tikai šoreiz nevis no Maskavas, bet no Rietumiem, un nevis rupji atklātā, bet rafinēti maskētā formā. Savukārt jauno demokrātisko valstu iedzīvotāji pēc ilgiem informatīvās izolācijas gadiem šos konceptus un konstruktus parasti uzņēma nekritiski un neprata atšķirt graudus no pelavām.

Lielo mielo, sīko rīko… bet krievu lāci?

Tagad pārcelsimies uz mūsdienām un paraudzīsimies kaut vai uz tepat Eiropā, Strasbūrā (Francijā) funkcionējošo ECT. Eiropas Cilvēktiesību konvencijai pašlaik ir 46 dalībvalstis (pirms Krievijas izslēgšanas no Eiropas Padomes bija 47). Tās ir visas Eiropas (kā ģeogrāfiskās pasaules daļas) valstis, ieskaitot Turciju un Aizkaukāza valstis un izņemot tikai Baltkrieviju, Vatikāna pilsētvalsti un nu jau arī Krieviju. Ko tad ar saviem spriedumiem ir reāli paveikusi ECT?[9]

Ko mēs redzēsim, ja palasīsim ECT spriedumus, kuros šī tiesa interpretē jeb iztulko Konvencijas tekstu un pasludina dalībvalstis par vainīgām attiecīgo cilvēktiesību pārkāpumos? Mēs redzēsim dažnedažādas lietas. Ir spriedumi, kuros ECT patiešām konstatē reālus pamattiesību pārkāpumus: piemēram, par pazemojošu izturēšanos pret aizturētajiem policijas iecirknī vai pārāk ilgu tiesvedību. Par šādiem nolēmumiem nekādi īpaši jautājumi vai iebildumi nerodas. Taču uzmanība gribot negribot pievēršas citiem spriedumiem, kas jau liek saraukt uzacis. Tādiem, kuros ECT ar akrobātisku veiklību ielasa Eiropas Cilvēktiesību konvencijā, teiksim, īrnieka “tiesības” uzturēt fasādes skatu bojājošu satelītantenu pretēji dzīvokļa īpašnieka gribai un īres līguma nosacījumiem.[10] Vai spriedumam, kurā ECT pasludina jurista pirmstermiņa atcelšanu no savas valsts augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieka amata par iejaukšanos viņa… privātajā dzīvē.[11] Vai spriedumam, kurā ECT triumfējoši notiesā Spāniju par diskrimināciju: izrādās, ka tradicionālā, gadsimtiem ilgā spāņu uzvārdu veidošanas prakse, kad bērna divdaļīgajā uzvārdā vispirms nāk tēva un pēc tam mātes uzvārds, pārkāpjot dzimumu līdztiesību.[12] Tieši šāda veida spriedumus bijušais ECT spāņu tiesnesis Havjērs Borrego Borrego (Javier Borrego Borrego) atmaskoja savā ārkārtīgi kritiskajā rakstā, atklāti apsūdzot savu kādreizējo tiesu “frivolitātē”.[13]

Un, protams, ir arī trešā spriedumu kategorija: tādi, kuros ECT, neraugoties uz savu it kā neatkarīgas un objektīvas tiesas statusu, sāk uzspiest dalībvalstīm Eiropas Cilvēktiesību konvencijā patvaļīgi ielasītas, kreisajā ideoloģijā sakņotas “tiesības”. Piemēram, uzspiežot valstīm pienākumu ieviest viendzimuma kopdzīves reģistrāciju[14] un apkarot “homofobisku” runu internetā.[15] Vai arī sodot Poliju par šausmīgu pāridarījumu: laulības šķiršanas kontekstā  piešķirot aizgādības tiesības tēvam, nevis lesbiskās attiecības uzsākušajai mātei, poļu tiesas citu apsvērumu dēļ pamatojās tajā faktā, ka bērnam augot ir vajadzīgs vīrieša paraugs.[16] Jā, tieši tā, jūs visu izlasījāt pareizi: atziņa, ka bērnam (it īpaši zēnam) ir vajadzīgs tēva paraugs, Eiropā tagad skaitās diskriminējoša un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas garam pretēja! Pirms kāda laika ECT arī mēģināja piespiest Itāliju novākt krucifiksus no skolu klašu sienām, taču pretdarbības dēļ nobijās un “ieslēdza atpakaļgaitu”.[17] ECT ideoloģiskais aktīvisms ir atsevišķs plašs temats, kuram būtu jāvelta atsevišķs raksts.

Ja runājam par sabiedriski, politiski un morāli “jūtīgajām” lietām, tad ECT judikatūras pašreizējo stāvokli var īsumā raksturot šādi. Galvenie ECT aktīvisma “upuri” ir mazās un vidējās valstis, it īpaši Austrumviduseiropā – tostarp arī Latvija. Un, protams, galveno “peramo zēnu” lomā ir Rietumeiropas valstu kreiso “elišu” tik ļoti ienīstās Polija un Ungārija. Lielajām un varenajām valstīm – Lielbritānijai, Francijai – ECT ķeras klāt jau ar daudz lielāku piesardzību; piemēram, sodīt Franciju par sejas aizsegu nēsāšanas vispārēju aizliegumu šī tiesa neuzdrīkstējās un atrada kārtējo akrobātisko veidu, kā to attaisnot.[18]

Lielās valstis ECT spriedumus pagaidām pilda – bet šie spriedumi jau tā kopumā atbilst šo valstu valdošo aprindu sociālpolitiskajai nostājai. Un ja neatbilst? Tad, ja valsts ir pietiekami liela un varena, tā var neņemt ECT galvā – un nekas nenotiek.  2005. gadā ECT nosprieda, ka Lielbritānijā spēkā esošais vispārējais aizliegums ieslodzītajiem (tiem, kuri jau ir notiesāti un izcieš sodu par noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu) balsot parlamenta vēlēšanās, pārkāpj Eiropas Cilvēktiesību konvencijas Pirmo protokolu.[19] Britu sabiedrībā šis spriedums izraisīja sašutuma vētru, un toreizējais Lielbritānijas premjerministrs Deivids Kamerons strupi paziņoja: nekādas vēlēšanu tiesības cietumniekiem! Lieki piebilst, ka nekādas sankcijas pret Lielbritāniju nesekoja, un ar izslēgšanu no Eiropas Padomes tai neviens nepiedraudēja. Beidzot, 2017. gadā, Apvienotā Karaliste augstsirdīgi nolēma atļaut balsot cietumniekiem, – bet tikai tiem, kuri ir uz laiku palaisti brīvībā un vēlēšanu brīdī faktiski nav ieslodzītie. Eiropas Padome uzreiz ātri atzina, ka spriedums esot izpildīts, un ar atvieglojuma nopūtu lietu slēdza.[20]

Zīmīgi, ka šajā britu lietā kā trešā puse bija iesaistījusies Latvijas valdība, kas atbalstīja Lielbritānijas nostāju. Pēc ECT sprieduma pasludināšanas Latvija rīkojās salīdzinoši ātri, paklausīgi un iztapīgi: grozīja savu Saeimas vēlēšanu likumu, piešķirot aktīvās vēlēšanu tiesības arī notiesātajiem cietumniekiem. Jā: nevis paši briti, bet latvieši. Jo, kā saka tautas gudrība, neies jau ar stipro lauzties un ar bagāto tiesāties. Vai, sengrieķu vēsturnieka Tūkidida vārdiem sakot, “Stiprie dara, ko tie var, bet vājie cieš, kas tiem ir jācieš.” Galu galā tikai ļoti naivs vai neinformēts cilvēks noticēs, ka Jura Alunāna lakoniskais aforisms – “Lielo mielo, sīko rīko” – nedarbojas arī Eiropas cilvēktiesību aizsardzības mašinērijas iekšienē.

Ir tomēr viens izņēmums: Krievija. Kā zināms, Krievija ir milzīga kodollielvalsts, ANO Drošības Padomes pastāvīgā locekle, viena no galvenajiem ģeopolitiskajiem spēlētājiem pasaules arēnā. Neraugoties uz šo faktu, ECT attieksme pret Krieviju drīzāk ir atgādinājusi attieksmi pret Latviju vai Bulgāriju: vairāk vai mazāk atpalikusi Austrumeiropas valsts, kas ir “jāaudzina” un “jācivilizē”. Taču pati Krievija par šo attieksmi nelikās ne zinis un, ja nevēlējās pildīt kādu ECT spriedumu, tad to arī nepildīja, vienkārši pasludinot to par pretēju Krievijas konstitūcijai. Atšķirībā no delikātajiem rietumniekiem, krievi savu nostāju bija noformulējuši skaidri un nepārprotami: gan ar savas Konstitucionālās tiesas priekšsēdētāja paziņojumiem, gan ieviešot mehānismu atsevišķu ECT spriedumu “neitralizācijai.”[21]

Jāsecina, ka visas Rietumu valstu naivās cerības “civilizēt” Krieviju ar cilvēktiesību palīdzību ir cietušas skaļu neveiksmi. Krievijas Federācija ir bijusi Eiropas Cilvēktiesību konvencijas dalībvalsts kopš 1998. gada, taču politiskā autoritārisma tendences, cilvēku brīvības ierobežojumi, pamattiesību pārkāpumi un varas patvaļa tur ar katru gadu tikai pieaug. Ar visām formālajām cilvēktiesību garantijām Krievijas sabiedrība ir kļuvusi daudz nebrīvāka nekā 1998. gadā. Un, protams, formālā dalība Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un citos paktos un līgumos nekādā ziņā nav atturējusi Krieviju no militārās agresijas pret divām citām šīs konvencijas dalībvalstīm: Gruziju (2008. gadā) un Ukrainu (2014. un 2022. gadā).

Visbeidzot, 2022. gada 15. martā Krievija oficiāli paziņoja par izstāšanos no Eiropas Padomes, bet nākamajā dienā Eiropas Padomes Ministru komiteja nolēma Krieviju no šīs organizācijas izslēgt; šis lēmums stājās spēkā nekavējoties, 16. martā. Tas nozīmē, ka Krievija automātiski pārstāj būt arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas dalībniece. Nu, un ko cilvēktiesības starplaikā ir panākušas un ko varēja panākt pret Krieviju? Jau šā gada 1. martā ECT pēc Ukrainas lūguma bija piemērojusi Krievijai “pagaidu noregulējuma līdzekli”, norādot, ka Krievijai esot jāatturas no militāriem uzbrukumiem un triecieniem pret civiliedzīvotājiem un civilajiem objektiem; turklāt Krievijai esot pēc iespējas ātrāk jāziņo ECT par šā norādījuma izpildei veiktajiem pasākumiem. Skanēja cēli un aizkustinoši – kā pelēna dusmīga pīkstēšana uz milzīgu satrakojušos lāci –, taču jebkurš saprātīgs cilvēks apjēdza, ka tas ir bērnišķīgi naivi un patētiski. Es pat nedomāju, ka Maskavā kāds veltīja šim “pagaidu noregulējuma līdzeklim” pilnvērtīgus smieklus: vienkārši pavīpsnāja. Tagad, pēc 16. marta, viss farss ar Krievijas “dalību Eiropas cilvēktiesību aizsardzības mehānismos” ir beidzies.

Tātad šobrīd, kad Krievijas armija ārdās un rīko asinspirti Ukrainā un pasaule atkal ierauga pie apvāršņa kodolkara rēgu, “cilvēktiesību” koncepcija ukraiņiem ir kā nevajadzīgs krāms, kas nevar nedz palīdzēt, nedz atvieglot viņu ciešanas. Pirms gada, izskatot dažas lietas sakarā ar Krievijas iebrukumu Gruzijā, ECT ar Poncija Pilāta cienīgu žestu nomazgāja rokas, nospriežot, ka aktīvās karadarbības zona neskaitoties ne vienas, ne otras karojošās valsts “jurisdikcijā”, un tādēļ Eiropas Cilvēktiesību konvencija tur nedarbojoties.[22] Līdz ar to, pat ja Krievija paliktu šīs konvencijas dalībvalsts, uz ECT palīdzību ukraiņi pat teorētiski nevarētu cerēt, jo sūdzības par Krievijas armijas aktīvās karadarbības fāzē nodarītajām zvērībām nemaz netiktu izskatītas.

Kad reāli līst asinis un dun lielgabali, cilvēktiesības izrādās pavisam bezzobainas. Šajā brīdī jautāšu skaidri un bez laipošanas: ja tā, tad kādēļ mums tāda cilvēktiesību doktrīna vispār ir vajadzīga?

Braucošā vilciena sofisms un cilvēktiesību nevajadzīgums

Es lieliski saprotu, kādu reakciju izraisīs tas, ko nupat pateicu, – jo tas ir absolūti pretējs mūsdienu Rietumu valstu oficiālajai nostājai un absolūti pretējs tam, ko māca universitāšu juridiskajās fakultātēs. Daudzi juristi un nejuristi spriež šādi:

“Ja noliek malā relatīvi nelielo, bet ideoloģiski iespaidoto un politiski delikāto nolēmumu daļu [..] un raugās uz visbiežāk sastopamajiem cilvēktiesību pārkāpumiem – sliktiem apstākļiem cietumos, vardarbību no policijas puses, pārmērīgi ilgiem lietu izskatīšanas termiņiem tiesās utt., – tad jāatzīst, ka ECT ir paveikusi ārkārtīgi daudz, lai aizsargātu neskaitāmus cilvēkus pret valsts institūciju patvaļu, kūtrumu un neizdarību. [..] Turklāt [..] ECT ir bijusi spēcīga civilizējoša loma, ļaujot bijušā “komunistu bloka” valstīm (un arī Turcijai, kas [Eiropas Cilvēktiesību konvencijas] izstrādē bija piedalījusies kopš paša sākuma) apzināties un pieņemt minimālo cilvēktiesību standartu, kas Rietumos jau sen tika uzskatīts par pašsaprotamu. [..]”[23]

Jā, tā ir taisnība: to, ka ECT ir taisījusi ļoti daudzus patiešām taisnīgus spriedumus un ka ļoti daudzi cilvēki ir panākuši tajā savu pamattiesību reālu aizsardzību, nevar noliegt. Taču, ja raugāmies uz Eiropas reģiona tiesiskumu globāli, tas nenozīmē, ka šāds taisnīgas aizsardzības līmenis netiktu panākts arī bez ECT. Politiskajā un ekonomiskajā diskursā ir bieži sastopams sofisms jeb neformāla loģiska kļūda (informal logical fallacy – angļu val.), kuru es nosauktu par “braucošā vilciena sofismu”. Tas ir vienas daudz plašākas loģiskas kļūdas paveids; tā saucas “post hoc ergo propter hoc” (latīņu val. – “pēc tam, tātad tā dēļ”) un nepieciešami saskata cēloņsakarību starp diviem laika ziņā secīgiem notikumiem. Uzmanību: tā ir nevis formāla, bet neformāla loģiska kļūda, un tāpēc uz tās pamata izdarītie secinājumi ne vienmēr ir aplami. Piemēram, ja mednieks ir notēmējis uz lidojošu putnu un izšāvis, un putns tūlīt pat ir nokritis beigts, tad gandrīz vienmēr var droši teikt: putna kritiena cēlonis ir bijis mednieka raidītais šāviens. Taču ir kļūdaini balstīties uz šādu pieņēmumu vienmēr un visur, uzskatot, ka starp diviem laika ziņā secīgiem notikumiem cēloņsakarība pastāv obligāti un nepieciešami. Piemēram: “Man pārskrēja ceļu melns kaķis, un pēc pusstundas es salauzu kāju. Tātad – es salauzu kāju tādēļ, ka man bija pārskrējis ceļu melns kaķis.” Lieki piebilst, ka tieši šis sofisms ir dažādu tautas māņticību pamatā.

“Braucošā vilciena sofisms” ir īpašs post hoc ergo propter hoc sofisma paveids. Iedomājieties vilcienu, kas brauc no Tukuma uz Rīgu. Priekšpēdējā – Torņakalna stacijā vilcienā iekāpj pasažieris, kurš aizbrauc līdz galapunktam (Rīgas Centrālajai stacijai), tur izkāpj un turpat uz perona sāk skaļi lielīties: “Redzat, ko es panācu! Tieši pateicoties man – pateicoties tam, ka es iekāpu šajā vilcienā – tas ir atbraucis līdz galapunktam! Jums visiem tagad ir jāsaka man paldies!” Protams, pārējie atbraucēji parausta plecus un vismaz domās pagroza pirkstu pie deniņiem. Viņi saprot, ka nekādas cēloņsakarības starp šā pasažiera iekāpšanu vilcienā un nonākšanu galapunktā nav. Vilciens jau tā droši virzījās uz Rīgas Centrālo staciju un būtu tur nonācis jebkurā gadījumā – arī tad, ja šis dīvainis vagonā nebūtu iekāpis.

Līdzīgi šim pasažierim šo sofismu bieži vien ļoti efektīvi izmanto politiķi, it īpaši priekšvēlēšanu laikā: “Redzat: mūsu partijas centienu dēļ Saeima pieņēma tādu un tādu likumu, un nabadzības līmenis valstī pēc tā pieņemšanas ir ievērojami krities! Tas ir mūsu nopelns!” Un neviens neiedomājas pārbaudīt datus: varbūt nabadzības līmenis bija sācis strauji kristies jau labu laiku pirms šā likuma pieņemšanas? Varbūt konkrētais likums šo pozitīvo procesu ir pat palēninājis? Citiem vārdiem sakot, varbūt šie politiķi bija ielēkuši jau ejošā vilcienā?

Lūk, tieši tāpat ir ar cilvēktiesībām un tiesiskuma progresu. Kādēļ modernās cilvēktiesību doktrīnas aizstāvji domā, ka cilvēku dabisko pamattiesību un politisko brīvību garantijas netiktu nostiprinātas un paplašinātas arī bez dažādām cilvēktiesību deklarācijām, konvencijām un pārnacionālām tiesām? Jā, patiešām, ja nebūtu šādu konvenciju un tiesu, tad starptautiskā un reģionālā līmenī netiktu virzītas un uzspiestas dažādas apšaubāmas ideoloģiskas iniciatīvas, – bet tas taču būtu lieliski! Teiksim, Zviedrija un Nīderlande varētu eksperimentēt ar “dzimuma maiņām” un “ viendzimuma laulībām”, ja vēlētos, – bet Itāliju, Poliju un Grieķiju neviens netramdītu un nespiestu darīt tāpat. Ja neraugāmies uz visām šīm ideoloģiskajām izdarībām, es neredzu iemeslu uzskatīt, kādēļ Rietumu valstis savu konstitucionālo sistēmu ietvaros pašas pakāpeniski nebūtu nonākušas pie stingrākas un plašākas pamattiesību atzīšanas un aizsardzības.

Piemēram, ASV Augstākās tiesas spriedumos laikā no 18. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta otrajai pusei ir vērojams skaidrs progress pamattiesību un politisko brīvību lielākas aizsardzības virzienā. Ja runājam par vārda, preses, reliģijas un privātīpašuma tiesībām, kā arī tiesībām uz taisnīgu tiesvedību, neviena Eiropas tiesa netiek līdzi ASV Augstākās tiesas noteiktajām garantijām, – un bez jebkādām atsaucēm uz modernajām “cilvēktiesībām”!

Viens cits piemērs – tepat Eiropā. 1914. gada 28. jūnijā Sarajevā (Bosnijā) deviņpadsmitgadīgais serbu students Gavrilo Princips (Гаврило Принцип) noslepkavoja Austroungārijas troņmantnieku erchercogu Franci Ferdinandu ar sievu; šīs slepkavības izprovocēto notikumu virkne galu galā noveda pie Pirmā Pasaules kara sākuma. Princips netika nedz nolinčots uz vietas, nedz spīdzināts. Viņš un viņa līdzdalībnieki tika tiesāti un notiesāti stingrā saskaņā ar tā laika austriešu likumiem. Tā kā Princips bija nepilngadīgs, viņam nevarēja piespriest nāvessodu, un viņš tika sodīts ar cietumsodu uz divdesmit gadiem – maksimālo soda ilgumu, kādu viņam drīkstēja piespriest pēc likuma. Ja paraugās uz Principa un viņa līdzdalībnieku procesa norisi, tad pat no mūsdienu Eiropā pieņemto taisnīgas tiesas garantiju viedokļa šim procesam īpaši daudz ko nevarēja pārmest.[24] Uzsveru vēlreiz: jau 1914. gadā un bez jebkādas atsauces uz “cilvēktiesībām”! Tātad taisnīgi iztiesāt lietas var arī bez cilvēktiesībām un nav pamata uzskatīt, ka pamattiesību garantijas dažādās Eiropas valstīs neturpinātu attīstīties arī bez tām.

Tas pats sakāms arī par politiskajām brīvībām, piemēram, par sieviešu tiesībām vēlēt un tikt ievēlētām parlamentā. Kad sievietes ieguva pilnas (aktīvas un pasīvas) vēlēšanu tiesības dažādās Eiropas valstīs? Somijā – 1906. gadā, Norvēģijā – 1913. gadā, Dānijā un Islandē – 1915. gadā, Vācijā un Polijā – 1918. gadā, Austrijā, Luksemburgā un Nīderlandē – 1919. gadā, Latvijā – 1920. gadā (Satversmes sapulces vēlēšanās), Zviedrijā – 1921. gadā, Lielbritānijā – 1928. gadā,  Francijā un Itālijā – 1945. gadā, Beļģijā – 1948. gadā, Grieķijā – 1952. gadā, Šveicē (federālajā līmenī) – 1971. gadā, bet Lihtenšteinā – 1984. gadā. Ievērojiet: lielākajā daļā valstu – vēl pirms Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pieņemšanas![25]

Te nu es nonāku pie galvenās atziņas, kuru vēlējos paust šīs rakstu sērijas otrajā daļā, proti: ja ar vārdu “cilvēktiesības” mēs saprotam moderno cilvēktiesību doktrīnu, tad… cilvēktiesības – moderno cilvēktiesību doktrīnas nozīmē – ir vienkārši nevajadzīgas, jo pastiprinātu un paplašinātu dabisko pamattiesību un politisko brīvību aizsardzību varēja un var panākt arī bez tām. Vēlreiz uzsveru: es lieliski saprotu, ka mūsdienās cilvēktiesības ir kļuvušas par reliģijas surogātu, un šī mana atziņa daudzu cilvēku acīs izskatās kaut kas līdzīgs Dieva zaimošanai. Trešajā šīs rakstu sērijas daļā aplūkosim dažādas modernās cilvēktiesību doktrīnas pretrunas un nesakarības.

[1] Juris Rudevskis, “89. pants: “Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.””, Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Ringolda Baloža zinātniskā vadībā. – Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 22. lpp.

[2] Ringolds Balodis, “Kā cīņa par latgaliešu valodu ietekmēja latviešu valodas statusu”, Telos.lv 5.1.2022. Pieejams šeit: https://telos.lv/cina-par-latgaliesu-valodu/. Skat. arī Ādolfs Šilde, Latvijas vēsture 1914–1940. Stokholma: Daugava, 1976, 361.–364. un 702.–704. lpp.

[3] Juris Rudevskis, “Subsidiaritātes princips Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā”, Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Universitāte, 2020, 8.–9. lpp.

[4] Turpat, 9.–10. lpp.

[5] Turpat, 8.–9. lpp.

[6] Boštjan M. Zupančič, Sur la Cour européenne des droits de l’homme. Rétrospective d’un initié (1998-2016), Paris: L’Harmattan, 2018, p. 23.

[7] Par vienu no šīm konvencijām skat. Baiba Rudevska. “Naida runa” un vārda brīvība, Telos.lv 24.5.2022. Pieejams šeit: https://telos.lv/naida-runa-un-varda-briviba.

[8] Francis Fukuyama, The End of History and the Last Man (1992), 2^nd ed. New York: Free Press, 2006.

[9] Pašas ECT mājas lapā ir divi vērtīgi resursi:
1) visas judikatūras datu bāze “Hudoc” ar meklēšanas sistēmu: https://hudoc.echr.coe.int/eng;
2) judikatūras rokasgrāmatas (case-law guides – angļu val.), kas analītiskā formā izklāsta ECT spriedumus un lēmumus par katru konkrēto Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pantu: https://echr.coe.int/Pages/home.aspx?p=caselaw/analysis/guides&c=# 

[10] ECT spriedums lietā Khurshid Mustafa and Tarzibachi v. Sweden, no. 23883/06, 16 December 2008.

[11] ECT spriedums lietā Erményi v. Hungary, no. 22254/14, 22 November 2016.

[12] ECT spriedums lietā León Madrid v. Spain, no. 30306/13, 26 October 2021.

[13] Javier Borrego Borrego, “Problems of Frivolity in the European Court of Human Rights”, Exiting a Dead End Road: A GPS for Christians in Public Discourse. Vienna: Kairos Publications, 2010, pp. 200–214.

[14] ECT Lielās palātas spriedums lietā Vallianatos and Others v. Greece [GC], nos. 29381/09 and 32684/09, 7 November 2013, un spriedums lietā Oliari and Others v. Italy, nos. 18766/11 and 36030/11, 21 July 2015.

[15] ECT spriedums lietā Beizaras and Levickas v. Lithuania, no. 41288/15, 14 January 2020.

[16] ECT spriedums lietā X. v. Poland, no. 20741/10, 16 September 2021.

[17] ECT spriedums lietā Lautsi and Others v. Italy [GC], no. 30814/06, 3 November 2009, un Lielās palātas 2011. gada 18. marta spriedums tajā pašā lietā.

[18] ECT Lielās palātas spriedums lietā S.A.S. v. France [GC], no. 43835/11, 1 July 2014.

[19] ECT Lielās palātas spriedums lietā Hirst v. the United Kingdom (no. 2) [GC], no. 74025/01, 6 October 2005.

[20] Neil Johnston, “Prisoners’ voting rights: developments since May 2015”, Research Briefing, House of Commons Library. Published on 19 November 2020. Pieejams šeit: https://commonslibrary.parliament.uk/research-briefings/cbp-7461/#:~:text=The%20ban,apply%20to%20prisoners%20on%20remand

[21] Skat. Валерий Зорькин, “Предел уступчивости”, Российская газета. Федеральный выпуск No. 5325 (246). 29 октября 2010 г., kā arī “Russian Federation: Constitutional Court Allows Country to Ignore ECHR Rulings”, Global Legal Monitor. Published on 18 May 2016. Pieejams šeit: https://www.loc.gov/item/global-legal-monitor/2016-05-18/russian-federation-constitutional-court-allows-country-to-ignore-echr-rulings/

[22] ECT Lielās palātas spriedums lietā Georgia v. Russia (II) (Merits), no. 38263/08, 21 January 2021, §§ 125-139, kā arī lēmums lietā Shavlokhova and Others v. Georgia (dec.), nos. 45431/08 et al., 5 October 2021.

[23] Juris Rudevskis, op. cit., 15. lpp.

[24] Skat., piemēram, Robert W. Seton-Watson, “The Sarajevo Murder Trial”, The Slavonic Review, No. 4(12), 1926, pp. 645–656.

[25] Baiba Rudevska, “Vēlēšanu tiesību piešķiršana sievietēm, Katoļu baznīca un kreisie radikāļi”, Jurista Vārds. Publicēta 2016. gada 14. martā. Pieejama šeit: https://juristavards.lv/eseja/268267-velesanu-tiesibu-pieskirsana-sievietem-katolu-baznica-un-kreisie-radikali/.