Vai Satversmes tiesa tiešām liek Saeimai pieņemt Civilās savienības likumu?

Šobrīd Saeimā izskatīšanā atrodas Tieslietu ministrijas izstrādātais un Saeimas Juridiskās komisijas iesniegtais likumprojekts “Civilās savienības likums” (turpmāk – CSL jeb likumprojekts), kurš šā gada 31. martā Saeimā tika izskatīts 1. lasījumā. Savukārt 21. aprīlis ir priekšlikumu iesniegšanas termiņš likumprojekta sagatavošanai izskatīšanai 2. lasījumā.[1]

Viens no svarīgākajiem argumentiem šā likumprojekta pieņemšanas nepieciešamībai ir Satversmes tiesas 2020. gada novembra spriedums par aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu.[2] Nedaudz vēlāk – 2021. gada aprīlī – sekoja vēl viens Satversmes tiesas spriedums lietā par mantojuma atstājēja pārdzīvojušo tā paša dzimuma partneri, kuram ar mantojuma atstājēju bija izveidota ģimene.[3]

Šo abu Satversmes tiesas spriedumu rezultātā arī Augstākās tiesas Senāts 2021. gada decembrī ir taisījis augstākā mērā dīvainu spriedumu,[4] kuru arī apskatīšu šajā rakstā.

Īsi rezumējot teikto, Satversmes tiesas spriedumi esot visiem saistoši un tādēļ arī Saeimai un Augstākajai tiesai tie esot jāpilda bez jebkādām ierunām. Nekādu diskusiju. Punkts.

Lai saprastu, vai un ciktāl Satversmes tiesas spriedumi ir obligāti un saistoši, vispirms ir jāizprot Satversmes tiesas likumā ietvertās normas par šīs tiesas spriedumu saistošo spēku, kā arī jāielūkojas (konstitucionālo) tiesu spriedumu uzbūves teorijas pamatos. Pēc tam ir jāizpēta, kas abos minētajos Satversmes tiesas spriedumos patiešām ir obligāts un visiem saistošs (un no kura datuma) un kam ir tikai ieteikuma raksturs. Piebildīšu, ka demokrātiskā valstī katra pilsoņa pienākums ir izprast un arī iespēju robežās piedalīties demokrātijas un tiesiskuma nodrošināšanā savā valstī. Un tas ir pa spēkam tikai labi informētiem pilsoņiem. Arī Satversmes 2. pants skaidri nosaka: “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”; savukārt Satversmes 64. pants likumdošanas tiesības piešķir ne tikai Saeimai, bet arī tautai. Līdz ar to šajā rakstā aplūkosim to, ko daudzi juristi noklusē.

Satversmes tiesas sprieduma spēks un obligātums

Tā kā Latvijas (vismaz formāli) ir demokrātiska tiesiska valsts, nevis diktatūra, tad arī Satversmes tiesa ir pakļauta likumam. Tā nevar darboties un lemt, kā pašai patīk un kā ienāk prātā. Tādēļ svarīgi ir noskaidrot: 1) ko Satversmes tiesa vispār drīkst lemt savos spriedumos; un 2) kas tieši Satversmes tiesas spriedumā ir obligāti saistošs (un kas nav).

1) KO Satversmes tiesa drīkst lemt savos spriedumos?

Satversmes 85. pantā ir vispārīgi noteikts, ka Satversmes tiesa ir tiesīga atzīt par spēkā neesošiem likumus un citus aktus vai to daļas. Tālāk jau Satversmes tiesas likumā konkrētāk tiek paredzēts, ko un kā šī tiesa var lemt. Mūs interesējošo abu Satversmes tiesas spriedumu kontekstā Satversmes tiesa izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei, kā arī par citu normatīvo aktu (piemēram, Ministru kabineta noteikumu) vai to daļu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām (aktiem),[5] t. sk. pašai Satversmei.[6]

Atkarībā no tā, kādu lietu izskata Satversmes tiesa, spriedumā ir izlemjams, vai apstrīdētā tiesību norma (piemēram, likuma pants) vai akts (piemēram, viss likums) atbilst vai neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai (t. sk. Satversmei). Ir izlemjams arī jautājums par to, ko darīt ar konkrēto spēkā esošo un neatbilstošo tiesību normu (aktu) – atzīt to par spēkā neesošu un no kura brīža.[7]

Kā redzams, Satversmes tiesa lemj tikai par tām tiesību normām (aktiem), par kurām ir bijis iesniegts pieteikums un ierosināta lieta. Satversmes tiesa nevar lemt, piemēram, par kādas tiesību nozares vai par visas tiesību sistēmas neatbilstību Satversmei. Tā var lemt tikai par konkrētu tiesību normu (aktu) neatbilstību Satversmei.

Rezumēsim: Satversmes tiesa savā spriedumā attiecībā uz apstrīdēto tiesību normu konstatē: 1) ka konkrētā tiesību norma neatbilst konkrētam Satversmes pantam un 2) ka šī neatbilstošā tiesību norma zaudē spēku ar … (te norāda konkrētu datumu).

Tagad paskatīsimies, ko Satversmes tiesa ir lēmusi abos minētajos spriedumos.

2020. gada 12. novembra spriedums (nolēmuma daļa):

nosprieda:
1. Atzīt Darba likuma 155. panta pirmo daļu, ciktāl tā neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no 2022. gada 1. jūnija. 2. [..]”.

Tātad: 1) konkrētā tiesību norma, kas neatbilst Satversmei, ir Darba likuma 155. panta pirmā daļa; 2) konkrētā Satversmes norma, kurai neatbilst šis Darba likuma pants, ir Satversmes 110. panta pirmais teikums; 3) konkrētā norma, kas atzīstama par spēkā neesošu, ir Darba likuma 155. panta pirmā daļa; 4) datums, no kura šī Darba likuma 155. panta pirmās daļas norma zaudē spēku, ir 2022. gada 1. jūnijs.

2021. gada 8. aprīļa spriedums (nolēmuma daļa):

nosprieda:
Atzīt Ministru kabineta 2009. gada 27. oktobra noteikumu Nr. 1250 [..] 13. punktu, ciktāl tas attiecas uz mantojuma atstājēja pārdzīvojušo tā paša dzimuma partneri, kuram ar mantojuma atstājēju bija izveidota ģimene, par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no 2022. gada 1. jūnija”.

Tātad: 1) konkrētā tiesību norma, kas neatbilst Satversmei, ir minēto Ministru kabineta noteikumu 13. punkts; 2) konkrētā Satversmes norma, kurai neatbilst šis Ministru kabineta noteikumu 13. punkts, ir Satversmes 110. panta pirmais teikums; 3) konkrētā norma, kas atzīstama par spēkā neesošu, ir iepriekš minētais 13. punkts; 4) datums, no kura šī Ministru kabineta noteikumu norma (13. punkts) zaudē spēku, ir 2022. gada 1. jūnijs.

No abiem spriedumiem redzams, ka Satversmes tiesa nekur nav lēmusi par to, ka Saeimai līdz 2022. gada 1. jūnijam būtu jāpieņem Civilās savienības likums (vai kāds līdzīgs likums). Satversmes tiesai nemaz nav tiesību ko tādu lemt.[8]

2) KAS tieši Satversmes tiesas spriedumos ir saistošs un obligāts?

Satversmes tiesas spriedumi parasti ir uz vairāku desmitu lappušu gari, tādēļ rodas jautājums, vai tiešām pilnīgi viss sprieduma teksts (kas ir, piemēram, uz 35 lappusēm) būs obligāts un saistošs? Protams, ka atbilde ir “nē”. Tāpat kā jebkuram tiesas spriedumam, arī Satversmes tiesas spriedumiem ir noteikta struktūra jeb uzbūve. Spriedums sastāv no: 1) ievada daļas; 2) konstatējošās daļas; 3) secinājumu daļas un 4) nolemjošās daļas. Šim iedalījumam ir nozīme sprieduma saistošā spēka noteikšanā un līdz ar to arī sprieduma izpildē. Svarīgas ir tieši nolemjošā daļa un secinājumu daļa (taču ne visa). Ko par Satversmes tiesas spriedumu saistošo spēku un obligātumu saka Satversmes tiesas likums (tā 32. pants)? Lūk, ko tas saka: Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija ir obligāta [..].[9] Tas nozīmē, ka Satversmes tiesas spriedumos obligāti ir šādi struktūras elementi:

  • pats spriedums (nevis kā dokuments, bet reāli nospriestais); un
  • tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija.

Ar jēdzienu “spriedums” tiek saprasta Satversmes tiesas sprieduma nolēmumu daļa (skat. augstāk abu spriedumu nolēmumu daļu izvilkumus), nevis viss sprieduma teksts no pirmās līdz pēdējai lapai. Tieši sprieduma nolēmumu daļa ir obligāta un tai piemīt likuma spēks.[10] Kā iepriekš parādīju, abu Satversmes tiesas spriedumu nolēmumu daļās nav nekas teikts par to, ka likumdevējam jāpieņem kaut kāds īpašs likums, nedz arī, ka likumdevējam būtu jānodrošina viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesiskais regulējums.

Vārdi “tajā sniegtā attiecīgās tiesību normas interpretācija” norāda uz sprieduma secinājumu daļu, kurā ietverta attiecīgās tiesību normas interpretācija. Tas ir tādēļ, ka sprieduma secinājumu daļā noteikti atrodas sprieduma nolēmumu daļas pamatojums; secinājumu daļu mēdz arī dēvēt par motīvu daļu.[11] Svarīgi atzīmēt, ka Satversmes tiesas likums diezgan skaidri norobežo, kuri no sprieduma secinājumu daļas argumentiem ir saistoši: tie ir Satversmes tiesas sniegtie tiesību normu satura konkretizējumi.[12] Abos mūsu aplūkotajos Satversmes tiesas spriedumos šīs konkretizējamās tiesību normas ir: 1) Darba likuma konkrētais pants, un 2) Ministru kabineta noteikumu konkrētais punkts. Ne vairāk un ne mazāk; proti, nekāds Civilās savienības likums (vai kaut kas tamlīdzīgs) un nekāda viendzimuma partneru ģimenes attiecību atzīšana kā tāda neveido nekādu Darba likuma vai Ministru kabineta noteikumu normu konkretizāciju. Īsāk sakot, lai Satversmes tiesa varētu konkretizēt Darba likuma konkrētā panta un Ministru kabineta noteikumu konkrētā punkta saturu, tai nekādā veidā nav bijis nepieciešams nodarboties ar tiesībpolitiku un likt Saeimai pieņemt visaptverošu tiesisko regulējumu viendzimuma pāru ģimenes attiecību atzīšanai un aizsardzībai.

Jāņem vērā arī tas, ka sprieduma secinājumu daļa nav viendabīga. Tā sastāv no dažāda rakstura un atšķirīga svara argumentiem. Tieši šo argumentu dažādais veids un svars visā šajā jautājumā ir vissvarīgākais aspekts.[13] Nedaudz ielūkosimies divās būtiskākajās argumentu grupās:[14]

  Sprieduma secinājumu daļa  
  Galvenie tiesas sprieduma argumenti jeb nesošie motīvi (ratio decidendi)[15]    Sprieduma argumenti, kuriem nav izšķirošas nozīmes (garām ejošas piezīmes jeb obiter dicta,[16] blakus motīvi, kā arī kļūdainie motīvi)  

Galvenie argumenti: Kā jau teicu iepriekš, Satversmes tiesas spriedumā saistoša ir nevis visa secinājumu daļa, bet gan tikai tas secinājumu daļas segments, kurā tiesa ir sniegusi apstrīdēto tiesību normu satura konkretizējumu un tādā veidā šī argumentācija ir ļoti cieši saistīta ar sprieduma nolēmumu daļā nolemto. Kā tas izskatās abos mūsu aplūkojamajos Satversmes tiesas spriedumos? Pirmajā spriedumā tās ir tās sprieduma secinājumu daļas vietas, kurās Satversmes tiesa interpretē konkrēto Darba likuma pantu. Otrajā spriedumā tās ir tās sprieduma secinājumu daļas vietas, kurās Satversmes tiesa interpretē konkrēto Ministru kabineta noteikumu punktu.

Pārējie sprieduma secinājumu daļas argumenti nav saistoši un tādēļ Satversmes tiesas sprieduma obligātums uz tiem neattiecas.

Argumenti, kuriem nav izšķirošas nozīmes: šī argumentu grupa nav obligāta un saistoša. No shēmas Nr. 1 ir redzams, ka šajā argumentu blokā galvenokārt ietilpst trīs argumentu paveidi:

  • Tiesas izdarītās garāmejošās piezīmes (latīņu val. – obiter dicta). Klasiskajā formā obiter dicta parasti saka, kas būtu, ja būtu tā, kā šobrīd nav. Šādiem obiter dicta nav saistošas juridiskas nozīmes konkrētas lietas izlemšanā un tiem nav saistoša spēka attiecībā uz citām tiesām un iestādēm.[17]
  • Blakus argumenti. Tie parasti tuvāk paskaidro galvenos argumentus, taču arī bez tiem spriedums nezaudētu savu jēdzienisko kodolu. Citiem vārdiem sakot, bez blakus argumentiem varētu iztikt; arī bez tiem spriedums nekļūtu nesaprotams vai nepilnīgs. Latvijā šobrīd atsevišķi nemēdz izdalīt blakus argumentus un garāmejošās piezīmes (obiter dicta); tie tiek iekļauti vienā kategorijā. Turklāt Satversmes tiesa blakus argumentus parasti izklāsta sprieduma beigu daļā, pirms apsvērumiem par tiesas sprieduma nolēmumu daļas sekām.[18] Tātad tos principā ir iespējams identificēt pēc to izvietojuma vietas sprieduma tekstā (par to skat. zemāk).
  • Kļūdainie argumenti. Šajā kategorijā var būt tādi argumenti, kas ir kļūdaini un kas ietekmē visa sprieduma pareizību; taču var būt arī kļūdaini argumenti, kuri sprieduma pareizību kopumā neietekmē,[19] bet tikai samazina sprieduma autoritāti. Diemžēl, analizējot abus iepriekš minētos Satversmes tiesas spriedumus, tajos ir redzami kļūdaini argumenti, kas saistīti ar nepareizu Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu terminoloģijas izmantošanu un citēšanu. Tā kā šis nav tikai tieslietu profesionāļiem domāts raksts, tad sīkāk šīs Satversmes tiesas kļūdas neatspoguļošu. Pateikšu tikai to, ka šīs kļūdas ir novedušas pie nepareiza sprieduma taisīšanas attiecībā uz jēdzienu “ģimene”.
  • Es gribētu vēl atsevišķi izdalīt arī tādus argumentus, kurus vispār par argumentiem nosaukt būtu grūti. Pie šīs kategorijas es pieskaitu tiesnešu personīgos viedokļus un uzskatus (vai citu juristu viedokļus un uzskatus, kurus tiesneši ierakstījuši spriedumā). Parasti tie spriedumā nekādi netiek argumentēti. Mūsu aplūkojamajos abos Satversmes tiesas spriedumos arī var atrast šādus tiesnešu veiktus uzskatu jeb viedokļu ierakstus. Piemēram, pirmā Satversmes tiesas sprieduma secinājumu daļā mēs varam izlasīt sekojošas rindas, kas ir iekopētas no Satversmes komentāriem: “Viens no personas privātās dzīves elementiem ir dzimumuzvedība. Personu dzimumuzvedības brīvība ir aizsargājama neatkarīgi no tā, kādā formā tā izpaužas vai kāda ir personas seksuālā orientācija. Privātās dzīves ietvaros cilvēkam tiek nodrošināta iespēja nodibināt dažāda rakstura attiecības, tostarp arī seksuālas. Dzimumuzvedības brīvība nodrošina cilvēka kā bioloģiskas būtnes izpausmi, kā arī cilvēka personības dabisku attīstību (sk. Danovskis E., Ruķers M., Lībiņa-Egnere I. 96. panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.). Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011., 255. lpp.)”.[20] Atverot šos Satversmes komentārus (255. lpp.), ir redzams, ka lielākā daļa no šiem Satversmes tiesas izmantotajiem “argumentiem” ir vienkārši Satversmes komentāru autoru viedokļi, kuriem minētajā Komentāru grāmatā nav ne atsauču, nedz arī nopietnas analīzes (t. i., nav saprotams, kā Komentāru autori līdz šādiem viedokļiem ir nonākuši). Tādējādi mēs redzam un saprotam, ka Satversmes komentāru autoru (trīs norādīto personu – E. Danovska, I. Lībiņas-Egneres un M. Ruķera) uzskati, viedokļi vai vienkāršas domas nevar kļūt par visiem obligātiem un saistošiem juridiskiem argumentiem tikai tādēļ, ka tie ir ierakstīti Satversmes tiesas sprieduma secinājumu daļā.

Tagad palūkosimies, pie kuras no neobligāto un nesaistošo argumentu kategorijas ir pieskaitāmi Satversmes tiesas argumenti par to, ka likumdevējam būtu jānosaka viendzimuma partneru ģimenes attiecību visaptverošs tiesiskais regulējums. Jo, tieši balstoties uz šo Satversmes tiesas argumentu, Saeima lielā ātrumā steidz līdz šā gada 1. jūnijam pieņemt Civilās savienības likumu.

Tātad, pirmajā spriedumā Satversmes tiesas teiktais skan šādi: “Lai noteiktu viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesisko regulējumu un sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta pasākumus ar atbilstošu formu un saturu, likumdevējam nepieciešams veikt padziļinātu un kompleksu izpēti. Turklāt viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesiskais regulējums var būtiski ietekmēt visu tiesību sistēmu. Tāpēc šā tiesiskā regulējuma un sociālās un ekonomiskās aizsardzības pasākumu izstrādāšanai un noteikšanai likumdevējam ir nepieciešams saprātīgs laiks”.[21]

Otrajā spriedumā Satversmes tiesa ierakstīja šādi: “Ģimenes attiecību tiesiskajam regulējumam un ģimenes ekonomiskās un sociālās aizsardzības un atbalsta pasākumu tiesiskajam regulējumam jāveido vienota un saskanīga tiesiskā regulējuma sistēma. Tādēļ Ministru kabinetam ir jāgādā, lai pēc viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesiskā regulējuma stāšanās spēkā Ministru kabineta noteikumos ietvertais ģimenes ekonomiskās un sociālās aizsardzības un atbalsta tiesiskais regulējums būtu saskanīgs ar jauno ģimenes attiecību tiesisko regulējumu, kā arī atbilstošs vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām, starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesībām.”[22]

Pirmkārt, uzkrītoši ir tas, ka Satversmes tiesa dod norādes Saeimai par to, kādus likumus tai būs pieņemt. Šāda pilnvarojuma Satversmes tiesai nedz Satversmē, nedz likumos nav. Otrajā spriedumā Satversmes tiesa jau iet pat tik tālu, ka pārliecinošā konstatējuma formā norāda “[..] lai pēc viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesiskā regulējuma stāšanās spēkā Ministru kabineta noteikumos ietvertais ģimenes ekonomiskās un sociālās aizsardzības un atbalsta tiesiskais regulējums būtu saskanīgs ar jauno ģimenes attiecību tiesisko regulējumu”. Kā redzams, Satversmes tiesa ir pilnīgi pārliecināta, ka likumdevējs noteikti pakļausies tās vēlmēm un norādījumiem “no augšas”, bez ierunām pieņems šādu jaunu regulējumu un tas noteikti stāsies spēkā.

Taču šeit jāsaka: “Stop”! Ir jāpārbauda, kur tieši Satversmes tiesas spriedumā atrodas šis tiesnešu vēlmju apraksts pavēles formā. Jā, tieši tā: tas atrodas nevis sprieduma nolemjošajā daļā (tekstu skat. augstāk), kas ir saistoša un obligāta, bet gan sprieduma secinājumu daļā nesaistošo jeb blakus argumentu kategorijā. Īsi sakot, visas šīs tiesnešu vēlmes pieskaitāmas pie tā sauktajām garāmejošajām piezīmēm (obiter dicta), tas ir, “kas būtu, ja būtu tā, kā šobrīd nav”. Šādiem obiter dicta,kā iepriekš jau tika norādīts, nav saistošas juridiskas nozīmes konkrētas lietas izlemšanā un tiem nav saistoša spēka attiecībā uz citām tiesām un iestādēm. Turklāt, raugoties arī no izvietojuma vietas sprieduma secinājumu daļas tekstā, ir redzams, ka šī “vēlmju simfonija” ir ierakstīta “sprieduma beigu daļā pirms tiesas apsvērumiem par sprieduma nolēmumu daļas sekām” (tātad, parastajā obiter dicta izvietojuma vietā).

Jājautā: kādu spēli Satversmes tiesa pašlaik izspēlē ar likumdevēju? Vazā deputātus “aiz deguna”? Palīdz vienu politisko ideoloģiju pārstāvošajiem deputātiem “piespiest” pakļaut savām interesēm citu politisko strāvojumu deputātus? Kādēļ norisinās visas šīs politiskās, ideoloģiskās spēles, kurām nav nekāda sakara ar tiesas spriešanu konkrētā lietā? Lai to labāk saprastu, ir uzmanīgi jāizlasa Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada spriedums lietā “Oliari un citi pret Itāliju.[23] Šajā lietā Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 8. panta (tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību) pārkāpumu viendzimuma pāru kopdzīves regulējuma trūkuma dēļ Itālijā. Pievērsiet uzmanību: Latvijā viendzimuma pāru prasības Dzimtsarakstu nodaļās reģistrēt viņu “laulību” aizsākās tieši 2015. gadā.[24] Nespējot caur administratīvo tiesu sistēmu panākt sev vēlamo rezultātu, kādam acīmredzot radās doma Latvijā izveidot tieši tādu pašu situāciju, kāda tika konstatēta Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā attiecībā uz Itāliju. Kāda tad 2015. gadā bija šī īpašā Itālijas situācija? Pirmkārt, Itālijas Konstitucionālā tiesa jau iepriekš bija atzinusi, ka Itālijā ir nepieciešama viendzimuma pāru tiesisko attiecību atzīšana no likumdevēja puses (tādējādi Itālijas likumdevējs vienkārši nebija izpildījis savas Konstitucionālās tiesas doto uzdevumu). Otrkārt, dažādas Itālijas tiesu varas instances bija nonākušas pie līdzīgiem secinājumiem kā Konstitucionālā tiesa. Treškārt, saskaņā ar sabiedriskajām aptaujām lielā daļā Itālijas sabiedrības bija vērojams atbalsts viendzimuma pāru tiesisko attiecību atzīšanai.[25] Vai lasītāju šajā brīdī nepārņem déjà vu sajūta? Vai Latvijas notikumu scenārijs nelīdzinās toreizējai situācijai Itālijā? Tikai ar vienu atšķirību – Latvijā, iepretim Itālijai, šī situācija izskatās speciāli radīta un jau iepriekš kaut kur izlemta. Tas, protams, rada ļoti nepatīkamu sajūtu par Latvijas tiesu sistēmas profesionalitāti un neatkarību, t. sk. neatkarību no politiskajiem procesiem un ideoloģiskajiem strāvojumiem valstī.

Tomēr šīs “izrādes” režisori un Satversmes tiesa nav ņēmuši vērā vairākus apstākļus, kuri Latviju jūtami atšķir no 2015. gada Itālijas un kuri skaidri izriet no minētā Eiropas Cilvēktiesību tiesas sprieduma. Pirmkārt, konkrētajā Itālijas lietā, kuru skatīja Cilvēktiesību tiesa, bija pavisam citi juridiskie apstākļi, nekā abās Latvijas Satversmes tiesā izskatāmajās lietās. Otrkārt, Itālijas Konstitūcijas normas, par kurām bija izteikusies Itālijas Konstitucionālā tiesa, ir savādākas nekā mūsu Satversmes normas. Treškārt, brīdī, kad Cilvēktiesību tiesa skatīja minēto lietu, Itālijas Parlaments bija jau gandrīz pieņēmis likumu par viendzimuma pāriem. Ceturtkārt, lai kā necenstos aptauju rīkotāji un parakstu vācēji, t. sk., Manabalss.lv platformā, Latvijā lielākā daļa sabiedrības tomēr neatbalsta vai arī nav izteikusi savu atbalstu viendzimuma pāru tiesisko attiecību atzīšanai, jo īpaši, piešķirot šādām attiecībām “ģimenes” juridisko statusu un konstitucionālo aizsardzību.

Bet kā ir ar trešo Itālijas īpašās situācijas elementu – dažādu tiesu varas instanču secinājumiem? Šo trešo faktoru Latvijā tagad steigšus cenšas mākslīgi radīt Augstākās tiesas Senāts. 2021. gada decembrī Senāts taisīja spriedumu kādā lietā, kurā pieteicēji kā argumentu bija minējuši sekojošo: “Arī Latvijā konstatējami tādi apstākļi, kādus Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina par juridiski nozīmīgiem lietā “Oliari un citi pret Itāliju”.[26] Tālāk, izskatot kasācijas sūdzību, Augstākā tiesa nonāk pie secinājuma un attiecīgi arī norāda zemākas instances tiesām sekojošo “tiesai [domāta apgabaltiesa, kur skata pieteikumu par Civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļas atteikumu reģistrēt divu viendzimuma personu ģimenes attiecības] būtu jākonstatē, vai pieteicēju attiecības ir atzīstamas par ģimenes attiecībām [..]. Izšķirošais ir tas, ka divas pilngadīgas personas brīvi ir paudušas gribu uzturēt ģimenes attiecības. [..] Līdz brīdim, kad likumdevējs būs izveidojis atbilstošu tiesisko regulējumu, šāds spriedums, ar kuru ir konstatēts, ka konkrētu personu attiecības ir atzīstamas par ģimenes attiecībām Satversmes 110. panta izpratnē, arī aizstās valsts īstenotu šo attiecību reģistrāciju [..]”.[27]

Uzreiz jāatzīmē divas svarīgas lietas. Pirmkārt, skatot lietu par civilstāvokļa aktu reģistrāciju, administratīvajām tiesām ir jāpaliek savos tiesiskajos rāmjos un līdz ar to jāievēro valstī spēkā esošie likumi, kuri skaidri nosaka, kuras civiltiesiskās attiecības vispār ir iespējams reģistrēt. Šeit jāsaprot, ka civilstāvokļa reģistrācija ir administratīvas dabas pasākums, taču, lai kaut ko vispār reģistrētu, tam ir jābūt paredzētam civiltiesību normās, piemēram, Civillikumā. Nevar kā “civilstāvokli” reģistrēt kaut ko, kas citos likumos (piemēram, Civillikumā) nav konkrēti paredzēts. Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 1. pants skaidri nosaka, ka Latvijā civilstāvokļa aktos var reģistrēt laulības noslēgšanas, dzimšanas un miršanas faktu; neko citu civilstāvokļa aktos reģistrēt likums neatļauj.

Šeit ir jāsaprot, ka gan laulības noslēgšana, gan personas dzimšana vai miršana juridiski ir noteikti Civillikumā. Savukārt civilstāvokļa aktos reģistrē tikai šo triju civiltiesisko notikumu faktu kā tādu. Civilstāvokļa akts ir fakts vai notikums personas dzīvē, kas rada, izmaina vai izbeidz ar personas radniecību saistītās ģimenes un citas mantiskās un nemantiskās tiesības un pienākumus.[28] Tas, kā tālāk saprast vārdus “ar personas radniecību saistītās ģimenes un citas mantiskās un nemantiskās tiesības un pienākumus”, ir noskaidrojams Civillikuma (tātad privāttiesību) kontekstā. Līdz ar to tas, ko savā spriedumā piedāvā konstatēt Augstākā tiesa – konkrētu personu attiecības atzīt par ģimenes attiecībām – iziet ārpus administratīvo tiesu kompetences (vēlreiz uzsveru: “ģimene” ir privāttiesiskas dabas jēdziens). Tādējādi Augstākās tiesas Senāts iziet ārpus savas kompetences robežām, iesniedzoties privāttiesiskajā jomā.

Otrkārt, Augstākā tiesa visā nopietnībā paredz, ka likumdevējam esot obligāti jāpieņem likums, kas ļautu viendzimuma personām tieši reģistrēt savas attiecības. Taču, kā jau redzējām, nekas tāds no abiem Satversmes tiesas spriedumiem neizriet. Tātad Augstākā tiesa pilnīgi patvaļīgi iet vēl tālāk par Satversmes tiesu. Kurš tai atļāva un to pilnvaroja šādi rīkoties? Neviens.

Ko darīt?

Noslēgumā jācenšas atbildēt uz jautājumu: “Ko darīt likumdevējam? Vai tiešām Saeimai jāpieņem Civilās savienības likums?”

Lai atbildētu uz šo jautājumu, likumdevējam – t. i., šajā gadījumā, Saeimai – ir jāapzinās, ka tikai viņam ir tiesības noteikt tiesībpolitiskas dabas jautājumus un par tiem lemt. Neviens nav piešķīris tiesām konstitucionālas pilnvaras iestāties likumdevēja vietā, kā arī dot likumdevējam norādes par to, kādi likumi un cik ilgā laika posmā tam būtu jāpieņem. Starp citu, pati Satversmes tiesa to lieliski apzinās. Par to liecina fakts, ka tiesas “uzdevums” likumdevējam pieņemt viendzimuma pāru tiesisko regulējumu un atzīt viņus par ģimeni, ir ietverts sprieduma secinājumu daļas nesaistošajā daļā – kā obiter dictum. Tiesa lieliski saprata, ka tai nav tiesību kaut ko tādu ierakstīt sprieduma nolemjošajā daļā. Šī neveiklā “viltība” no Satversmes tiesas puses acīmredzot ir tikusi izdarīta ar domu: neviens jau nesapratīs, kuras sprieduma daļas ir saistošas un kuras ne; tādēļ likumdevējs noteikti iekritīs šajās “lamatās” un darīs visu, lai “izpildītu” Satversmes tiesas spriedumu pilnā apjomā (no pirmās līdz pēdējai lappusei).

Likumdevējam būtu jāatmet bērnišķīgais naivums un beidzot jāapzinās, ka visa šī Satversmes tiesas sprieduma pieņemšanas sāga, pēc visa spriežot, ir politiski un ideoloģiski iestudēts pasākums, kurā kā spēlētājs darbojas ne tikai Satversmes tiesa. Šis politiskā teātra cienīgais iestudējums ir veidots pēc Cilvēktiesību tiesas sprieduma lietā Oliari un citi pret Itāliju scenārija. Tiem juristiem, kuri daudzmaz regulāri lasa Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus, tas ir skaidrs un acīmredzams. Līdz ar to jājautā, vai likumdevējs patiešām ļaus iedzīt sevi stūrī, noticot visas šīs patētiskās izrādes “mākslinieciskā scenārija” traģiskumam un likteņa nolemtībai – pieņemt Civilās savienības likumu. Varbūt tomēr Saeimas locekļi sapratīs šo viltību un rīkosies tā, kā bija solījuši saviem vēlētājiem priekšvēlēšanu kampaņas laikā – un, protams, arī tā, kā būtu labāk visas sabiedrības kopējam labumam ilgtermiņā.


[1] Informāciju par likumprojektu un tā virzību skat. šeit: https://titania.saeima.lv/LIVS13/saeimalivs13.nsf/webAll?SearchView&Query=([Title]=*Civilās+savienības+likums*)&SearchMax=0&SearchOrder=4&so=1

[2] Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedums lietā Nr. 2019-33-01 “Par Darba likuma 155. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam”. Pieejams šeit: https://www.satv.tiesa.gov.lv/web/viewer.html?file=https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2019/12/2019-33-01_Spriedums-3.pdf#search=

[3] Satversmes tiesas 2021. gada 8. aprīļa spriedums lietā Nr. 2020-34-03 “Par Ministru kabineta 2009. gada 27. oktobra noteikumu Nr. 1250 “Noteikumi par valsts nodevu par īpašuma tiesību un ķīlas tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā” 13. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 105. un 110. pantam”. Pieejams šeit: https://www.satv.tiesa.gov.lv/web/viewer.html?file=https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2020/07/2020-34-03_spriedums.pdf#search=

[4] Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2021. gada 10. decembra spriedums lietā Nr. [..], SKA-[B1]/2021.

[5] Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. un 3. punkts.

[6] Satversmes tiesas likuma 16. pantā ir uzskaitītas arī citas lietas, kuras izskata Satversmes tiesa.

[7] Satversmes tiesas likuma 31. panta 10. un 11. punkts.

[8] Satversmes tiesa abu savu spriedumu nolēmumu daļu pamatojusi ar Satversmes tiesas likuma 30.–32. pantu, no kuriem neviens nedod Satversmes tiesai šādas tiesības lemt par to, kādi likumi un ar kādu saturu ir jāpieņem Saeimai.

[9] Satversmes tiesas likuma 32. panta otrā daļa.

[10] J. Neimanis, Satversmes tiesas procesa tiesības. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019., 267. lpp. Salīdzinājumam, Vācijas Federālās Konstitucionālās tiesas spriedumu gadījumā ar jēdzienu “spriedums” saprot nevis sprieduma tekstu kopumā, bet gan tikai sprieduma nolēmumu daļu un ar to saistītos nesošos motīvus (sprieduma secinājumu jeb motīvu daļā). Tas, ko Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa pasaka blakus tam (obiter dictum), nepieder pie paša sprieduma. Skat.: M. Hong, “Sicher, es geht um Verfassungsrecht: zu obiter dicta und “stare decisis””, VerfBlog, 2015/3/29, https://verfassungsblog.de/sicher-es-geht-um-verfassungsrecht-zu-obiter-dicta-und-stare-decisis/

[11] Turpat, 267., 268. lpp.

[12] Turpat, 268. lpp.

[13] Turpat, 268. lpp.

[14] J. Neimanis, Satversmes tiesas procesa tiesības. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019, 268. lpp.; V. Bukovskis, Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga, 1933, 441. lpp.; Heusch in: Burkiczak/Dollinger/Schorkopf, Kommentar zum BVerfGG, 1. Aufl. 2015, § 31 [Bindungswirkung und Gesetzeskraft].

[15] Ratio decidendi (latīņu val.) – sprieduma pamatojums; princips, nosacījumi, uz kuriem pamatojas spriedums.

[16] Obiter dicta (latīņu val., dsk.) – starp citu pateiktais; garām ejot pateiktais; pa ceļam pateiktais.

[17] L. Schulz, “Funktionen des obiter dictum”, Zeitschrift für Internationale Strafrechtsdogmatik (ZIS), 10/2018, S. 403, 405.

[18] Satversmes tiesas tiesnesis, Dr. iur. Jānis Neimanis izdala tikai galvenos argumentus (ratio decidendi) un blakus argumentus, kurus dēvē par obiter dicta. Skat.: J. Neimanis, Satversmes tiesas procesa tiesības. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2019, 268. lpp. No tā var secināt, ka viņš sapludina vienā kopīgā kategorijā blakus argumentus un garāmejošās piezīmes (obiter dicta). J. Neimanis arī norāda, ka blakus argumentus (obiter dicta argumentus) nevar uzskatīt par obligāti saistošiem. To nosaka šo argumentu tikai pakārtotais raksturs tiesas sprieduma nolēmumu daļai.

[19] V. Bukovskis, Civīlprocesa mācības grāmata. Rīga, 1933, 441. lpp.

[20] Skat. Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2019-33-01 “Par Darba likuma 155. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam” 12.2. punktu. Pieejams šeit: https://www.satv.tiesa.gov.lv/web/viewer.html?file=https://www.satv.tiesa.gov.lv/wp-content/uploads/2019/12/2019-33-01_Spriedums-3.pdf#search=

[21] Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra sprieduma lietā Nr. 2019-33-01 “Par Darba likuma 155. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam” secinājumu daļas 15. punkts.

[22] Satversmes tiesas 2021. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-34-03 “Par Ministru kabineta 2009. gada 27. oktobra noteikumu Nr. 1250 “Noteikumi par valsts nodevu par īpašuma tiesību un ķīlas tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā” 13. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 105. un 110. pantam” 15. punkts.

[23] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 21. jūlija spriedums lietā Oliari un citi pret Itāliju (lieta Nr. 18766/11 un Nr. 36030/11).

[24] Šos faktus skat.: Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2021.gada 10.decembra spriedums lietā Nr. [..], SKA-[B1]/2021, 1. punkts.

[25] Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 21. jūlija sprieduma lietā Oliari un citi pret Itāliju (lieta Nr. 18766/11 un Nr. 36030/11) 185. punkts.

[26] Skat. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2021. gada 10. decembra sprieduma lietā Nr. [..], SKA-[B1]/2021 4.6. punktu.

[27] Turpat, 22. un 23. punkts.

[28] Civilstāvokļa aktu reģistrācijas likuma 2. pants.

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: