Cilvēktiesību spožums un posts. 3. daļa. Posts

Rakstu sērijas pirmo daļu lasiet šeit: https://telos.lv/cilvektiesibu-posts-1/ un otro daļu šeit: https://telos.lv/cilvektiesibu-posts-2/.

Noslēdzot šo rakstu sēriju, piedāvāju lasītājiem kopīgi aplūkot dažas modernās cilvēktiesību doktrīnas pretrunas un nesakarības. Kā jau teicu otrās daļas sākumā, drīz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas latviešu rakstnieks, dzejnieks un kinoscenārists Laimonis Vāczemnieks bija publicējis dzejoli “Cilvēktiesības”, kas ir izrādījies pārsteidzoši pravietisks un joprojām saglabā aktualitāti. Pat nebūdams jurists, autors bija brīnumainā kārtā diezgan precīzi uztvēris un noformulējis galvenās juridiskās un filozofiskās problēmas modernajā cilvēktiesību doktrīnā. Jau iepriekšējā daļā sāku strukturēt šīs doktrīnas kritiku ap atsevišķiem Vāczemnieka dzejoļa pantiem vai rindiņām; šajā nobeiguma daļā to turpināšu. Taču vispirms atkārtošu pašu dzejoli:

CILVĒKTIESĪBAS
Pats savā namā, latvieti
Drīz netiksi vairs iekšā,
Jo tie kam CILVĒKTIESĪBAS,
Tev aizsteigušies priekšā.
Un tāpēc tiem, kas saimnieko
Pa tavām tēva mājām,
Tu, cienot CILVĒKTIESĪBAS,
Jel nemaisies pa kājām!
Un neceri, ka labdienas
Tev tavā mēlē sacīs,
Bet toties CILVĒKTIESĪBAS
Kā pirkstus grūdīs acīs.
Pat ja dēļ gultas vienīgās
Jums būtu jāsastrīdas,
Dod viņiem CILVĒKTIESĪBAS
Un guli pats uz grīdas!
Jo pirmās šķiras cilvēkam,
Lai arī kur tu ietu,
It visur CILVĒKTIESĪBAS
Liek piešķirt goda vietu.
Nekur neviens pat nepiemin,
Ka, sākot ceļu grūtu,
Kaut kas no CILVĒKTIESĪBĀM
Mums arī jādod būtu.
Bet gan jau mūsu zemītē
Viss nemiers drīz būs rimies,
Jo, lūk, pret CILVĒKTIESĪBĀM
Mēs nenoturēsimies.
Ko neiespēja gadsimti
Zem apspiedēju jūga,
To paveiks CILVĒKTIESĪBAS,
Kas mums tik ilgi trūka.

Skaidrības labad jāatkārto vēl viena svarīga lieta: kad es kritizēju “cilvēktiesības”, tas nenozīmē, ka es neatzītu katram cilvēkam noteiktu Dieva dotu un saprātam racionāli apjēdzamu pamattiesību kopumu. Mana kritika ir vērsta pret moderno cilvēktiesību doktrīnu, kuru, atšķirībā no klasiskās, “tradicionālās” dabisko tiesību skolas, raksturo vismaz šādas četras iezīmes (pirmajā daļā jau aplūkoju tās sīkāk un detalizētāk):

1) šī doktrīna ir subjektīviska: tā nevis uzlūko objektīvi esošo lietu kopumu, bet gan introspektīvi raugās cilvēku apziņā, sirdsapziņā, psihē, – lai saprastu, ko cilvēki subjektīvi sajūt kā pamattiesības un par tādām uzskata;

2) ) šī doktrīna ir duālistiska: tā mākslīgi atrauj tiesības no faktiem un neatzīst, ka no faktiem var nepastarpināti izrietēt tiesības un pienākumi;

3) šī doktrīna ir voluntāristiska: tā pamatā balstās uz cilvēku gribu (piemēram, ja likumdevējiem ir politiskā griba atzīt kaut ko par cilvēktiesībām, tad tā tam arī jābūt);

4) šī doktrīna ir moralizējoša, jo nojauc robežu starp tiesībām no vienas puses un morāli un ētiku no otras.

Cilvēktiesības nav tiesības

1983. gadā izcilais franču tiesību vēsturnieks un tiesību filozofs, klasiskās dabisko tiesību skolas pārstāvis profesors Mišels Villē (Michel Villey, 1914–1988) sarakstīja un izdeva vienu no saviem pazīstamākajiem darbiem – Tiesības un cilvēktiesības (Le droit et les droits de l’homme).[1] Šis nelielais juridiskais traktāts – protams, Latvijas juristiem pilnīgi nezināms, tāpat kā tā autors – ir viena no spēcīgākajām līdz šim publicētajām apsūdzībām modernajai cilvēktiesību doktrīnai. Grāmatas vadmotīvs ir vienkāršs un, manuprāt, pilnīgi pareizs: cilvēktiesības nav tiesības. Latviski tas var skanēt mazliet neveikli un maldinoši, jo vārdam “tiesības” (daudzskaitlī) mūsu valodā pat ikdienas runā ir divas nozīmes: objektīvās tiesības jeb tiesību nozare (piemēram, “Es universitātē studēju starptautiskās tiesības”) un subjektīvās tiesības jeb tiesiski aizsargāta iespēja kaut ko darīt (“Man ir tiesības šeit atstāt automašīnu”). Labāk un skaidrāk grāmatas vadmotīvs skan tās oriģinālvalodā – franciski: “Les droits de l’homme, ce n’est pas du droit”. Vai arī angliski – vēl skaidrāk: “Human rights are not law”. Vai vāciski: “Die Menschenrechte sind kein Recht”. Tātad, citiem vārdiem sakot – cilvēktiesības kā parādība, mācība jeb doktrīna nemaz nepieder pie tiesību jomas.

Mēģināšu paskaidrot tā, lai saprastu arī nejuristi. Manuprāt, pastāv divas radikāli dažādas pieejas tiesībām: nomokrātiskā un teleokrātiskā. Nomokrātiskā tiesību izpratne (no sengrieķu nomos – “likums” un kratos – “spēks, vara”) nozīmē, ka tiesības nekur “netiecas” un nekur “netraucas”: Satversme, likumi, paražas un tiesu spriedumi vienkārši rada stabilu ietvaru, kurā cilvēks un sabiedrība var mierīgi dzīvot un organiski attīstīties paši. Savukārt teleokrātiskā tiesību izpratne (no sengrieķu telos – “mērķis”) padara tiesības par kaut kāda virsmērķa sasniegšanas instrumentu; šis virsmērķis var būt komunisms, proletariāta diktatūra, rases tīrība, sabiedrība bez diskriminācijas, seksisma, ksenofobijas un homofobijas utt. Varētu noformulēt arī šādi, tēlaini: nomokrātiskās tiesības aizsargā cilvēkus, taču liek viņus mierā; teleokrātiskās tiesības viņus rausta, tramda un liek kaut kur skriet. Nomokrātiskā pieeja ir raksturīga klasiskajai tiesību koncepcijai, kuras pamatu veido klasiskā dabisko tiesību doktrīna (tās pamatiezīmes es jau īsi paskaidroju šīs rakstu sērijas pirmajā daļā). Savukārt teleokrātiskā pieeja ir moderna; tā ļoti izteiktā formā darbojās gan dažādos totalitāros režīmos, gan – diemžēl – arī modernajās demokrātiskajās valstīs. Modernā cilvēktiesību doktrīna ir skaidri teleokrātiska.

Tā nu mēs pietuvojamies skaidrojumam, kādēļ šis šķietami pārspīlētais slēdziens – “cilvēktiesības nav tiesības” – ir pilnīgi pareizs. Saskaņā ar klasisko, reālistisko, aristoteliski tomisko tiesību izpratni (tātad tādu, kas pamatojas uz sengrieķu filozofa Aristotela un viduslaiku filozofa un teologa sv. Akvīnas Toma atziņām un metodi) tiesības ir ne tikai iespēja netraucēti kaut ko darīt vai nedarīt, bet arī bezķermeniska lieta. Ja iedomājamies visu apkārtējo pasauli kā vienu milzīgu kūku, tad tiesības ir līdzeklis, ar kuru mēs nosakām, kuram kāds kūkas gabals pienākas pēc taisnības. Turklāt “kūkas gabals” ir saprotams gan pozitīvā nozīmē (nauda, manta, apbalvojums, iespēja…), gan negatīvā, ar “mīnus” zīmi – kā pametums vai sods (brīvības atņemšana, naudassods, parāds, pienākums…).

Salīdzinājums ar kūku ir īpaši trāpīgs, jo kūka ir kaut kas reāls. Šeit mēs nonākam pie svarīgākās atziņas: klasiskajā tiesību teorijā tiesības ir reālistiskas; tās operē tikai ar tādiem labumiem vai pametumiem, kas reāli pastāv. Tā var būt, piemēram, māja, zeme, naudas summa, cilvēka darbība un personiskā brīvība utt. Arī nākotnē sagaidāmie labumi – procenti no ieguldītā kapitāla, solījums par kaut kā izdarīšanu, iespējamais laimests loterijā – ir pietiekami konkrēti, lai būtu par tiesību priekšmetu.

“Tiesības” uz neeksistējošu kūku?

Pretēji klasiskajai tiesību izpratnei, cilvēktiesības kopumā ir nereālistiskas un ideālistiskas – it īpaši ja runa ir par t. s. sociālekonomiskajām tiesībām. Tās ar bērnišķīgu frivolitāti apsola kaut ko reāli nemaz neīstenojamu, jo apsolījuma objekts – iepriekšminētais “kūkas gabals” – bieži vien nepastāv. Lasot 1948. gada ANO Vispārējo Cilvēktiesību deklarāciju, atklāsim zilus brīnumus: izrādās, ka katram esot cilvēktiesības uz darbu, uz brīvu darbavietas izvēli, uz taisnīgiem un labvēlīgiem darba apstākļiem un taisnīgu atlīdzību, uz sociālās aizsardzības līdzekļiem, uz obligātu bezmaksas izglītību… Un kā kronis visam – 25. panta pirmā daļa:

Katram cilvēkam ir tiesības uz tādu dzīves līmeni, tostarp uzturu, apģērbu, mājokli, medicīnisko aprūpi un sociālajiem pakalpojumiem, kas nepieciešami viņa un viņa ģimenes veselībai un labklājībai, kā arī tiesības uz nodrošinājumu saistībā ar bezdarbu, slimību, invaliditāti, atraitnību, vecuma iestāšanos vai citos eksistences līdzekļu zaudējuma gadījumos, kas radušies no viņa neatkarīgu apstākļu dēļ.

Te nu ir iespējams tikai viens komentārs: pasakiet to Krievijas armijas bombardēto Ukrainas pilsētu iedzīvotājiem, vai (Eiropā diemžēl nepamanītās) militārās un humānās krīzes upuriem Jemenā, vai arī citos līdzīgos krīzes reģionos dzīvojošajiem cilvēkiem! Paskaidrojiet kara un bada upuriem, ka viņiem ir tiesības uz visiem šiem labumiem. Tas nekas, ka pašu labumu objektīvi nav; ar tiesībām taču ir jāpietiek. Vai saprotat šo ireālismu, kas atšķir cilvēktiesības no “normālām” tiesībām? Vēl amorālāks ir sekojošs fakts: Ukrainas un Jemenas valstis tiek loģiski automātiski atzītas par attiecīgo cilvēktiesību pārkāpējām, lai gan nespēj sagādāt saviem iedzīvotājiem sociālekonomiskos labumus objektīvu un no tām neatkarīgu iemeslu dēļ. Vai tā nav kliedzoša netaisnība? Jāpiekrīt Mišelam Villē, kad viņš šos cilvēktiesību formulējumus nosauc par vienkārši “nepiedienīgiem” (“indécentes” – franču val.).

Arī tālāk dosim vārdu Villē:

To [cilvēktiesību – B. R.] trūkums ir pārlieka solīšana. Dzīvība, kultūra, vienlīdzīga veselība visiem: vai arī sirds transplantāts katram sirds slimniekam? Katra francūža tiesības “uz veselību” vien iztukšotu visu Francijas valsts budžetu, un vēl simt tūkstošus reižu vairāk! Padomju disidents Bukovskis brīnījās, redzot, ka Amerikā tiek garantētas “tiesības uz laimi”. “Ko lai dara”, viņš jautāja, “ja X. kungam ‘laime’ nozīmē – nogalināt savu sievu?” [..] Ir patīkami, ka jums sola bezgalību, taču pēc tam nebrīnieties, ja šis solījums netiks izpildīts![2]

Cilvēktiesības modernajā izpratnē ir ideālistiskas, jo tās ir abstraktu ideālu – individuālās brīvības un vienlīdzības – realizācijas modeļi. Īsi sakot, tā ir ideoloģija, nevis tiesības.

Starp citu, šā secinājuma patiesumu var ļoti labi saredzēt juridiskajās publikācijās (t. i., profesionāļiem domāto juridisko žurnālu rakstos). Kopumā raugoties, cilvēktiesību žurnāli un to publikācijas būtiski atšķiras no juridiskajiem žurnāliem citās jomās: civiltiesībās, starptautiskajās privāttiesībās, krimināltiesībās, darba tiesībās utt. Ja “normālajos” juridiskajos žurnālos galvenokārt redzam vairāk vai mazāk dziļu un nopietnu juridisku analīzi, tad cilvēktiesību publikācijās neproporcionāli lielu daļu aizņem gaušanās un sūkstīšanās par to, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – “ECT”) neesot bijusi “pietiekami drosmīga, lai ietu uz priekšu pa progresa ceļu”, vai arī otrādi – slavinājumi par kādiem drosmīgiem soļiem. Tāda pati sūdzēšanās vai slavinājumi var tikt adresēti arī iekšzemes tiesām, ANO Cilvēktiesību komitejai utt.

Pēc Aukstā kara beigām daudzu Eiropas universitāšu juridiskās fakultātes sāka piešķirt maģistra grādu “cilvēktiesībās un demokratizācijā”. Lai man piedod šādu diplomu īpašnieki, bet – būšu atklāta – visu iepriekš minēto iemeslu dēļ es kā juriste nespēju profesionāli ņemt viņu diplomus par pilnu. Manuprāt, šāds ideoloģiski pamatots grāds ir aptuveni pielīdzināms diplomiem, kurus padomju laikā piešķīra t. s. “augstākās partijas skolas” (“высшая партийная школа” jeb “ВПШ” – krievu val.).

Kuram tad ir tās cilvēktiesības?

Jo tie kam cilvēktiesības, / Tev aizsteigušies priekšā”. No pirmā acu uzmetiena šie vārdi skan dīvaini, un gan pašu Laimoni Vāczemnieku, gan šā raksta autori varētu apsūdzēt vai nu tumsonīgā nezināšanā, vai tīšā retoriskā manipulācijā. Vai tad 21. gadsimta eiropiešu juristam nebūtu laiks zināt, ka cilvēktiesības piemīt katram cilvēkam bez izņēmuma – tādēļ vien, ka viņš ir cilvēks?

Diemžēl nākas mūsu cilvēktiesību aizstāvjus apbēdināt: nē, modernajā cilvēktiesību doktrīnā šis jautājums nebūt nav skaidrs. 2018. gadā franču jurists, tiesību zinātņu doktors Gregors Pupinks (Grégor Puppinck) publicēja ļoti vērtīgu grāmatu ar oriģinālo nosaukumu Les droits de l’homme dénaturé.[3] Šā nosaukuma pēdējo vārdu latviski iztulkot nav viegli; es piedāvātu tulkot to kā Atdabiskotā cilvēka tiesības vai – vēl labāk – Atcilvēciskotā cilvēka tiesības. Paraudzīsimies uz šo salikteni: “cilvēk–tiesības”. Līdz šim praktiski visas publikācijas cilvēktiesību jomā pievērsās salikteņa otrās (latviešu valodā) daļas analīzei: kas ir “tiesības” un kādas tās ir? Pupinks pirmoreiz vēsturē nopietni un visaptveroši analizē pirmo daļu: kas tad galu galā ir tas “cilvēks”, kuram ir tās “tiesības”? Šis jautājums ir daudz, daudz sarežģītāks, nekā varētu likties no pirmā acu uzmetiena.

Piemēram, t. s. “sieviešu tiesību aktīvisti” un ANO birokrāti aktīvi cīnās par “sievietes tiesībām uz abortu” jeb “tiesībām uz mākslīgo grūtniecības pārtraukšanu”. Šie eifēmistiskie izteicieni īstenībā nozīmē grūtniecei tiesiski garantētu iespēju nesodīti nonāvēt (vai likt citiem nonāvēt) viņas miesās esošo vēl nedzimušo bērnu. Pastāv universāls princips, ka nevainīgas cilvēciskas būtnes nogalināšana ir noziegums. Jā, var būt dažādi viedokļi par to, kurš ir un kurš nav “nevainīgs”, taču kā vispārēju principu to atzīst visas pasaules kultūras. Tātad, ja cilvēks A nogalina cilvēku B (izņemot nedaudzus izņēmuma gadījumus: nepieciešamā aizstāvēšanās, ienaidnieka nonāvēšana kaujas laukā u. tml.), viņa rīcība ir vērtējama kā noziedzīga, jo – runājot cilvēktiesību terminoloģijā – A ir pārkāpis B tiesības uz dzīvību. Turklāt principā nav svarīgi, kādās attiecībās ir A un B. Ja māte nogalina savu bērnu, viņa tāpat tiek sodīta par slepkavību, neraugoties uz savu mātes statusu, – jeb, pareizāk sakot, viņa tiek sodīta pat īpaši bargi, jo gandrīz visos mūsdienu krimināllikumos šādu rīcību kvalificē kā “slepkavību vainu pastiprinošos apstākļos”.

Tiktāl viss ir skaidrs. Bet, kad nonāvēšanas upura vienīgā īpatnība ir tas, ka viņš vēl nav iznācis no mātes dzemdes, pēkšņi izrādās, ka šī loģika vairs nedarbojas. Tad atnāk t. s. “sieviešu tiesību aktīvisti” un ANO birokrāti un dusmīgi krata ar pirkstu: nē, valsts nedrīkstot šādos gadījumos sodīt ne māti, ne ārstu, jo mātei, izrādās, esot “cilvēktiesības” šo bērnu nogalināt. Taču, ja tas tā ir, tad tas loģiski nozīmē, ka pašam nedzimušajam bērnam nekādu tiesību uz dzīvību nav.

Taisnības labad jāsaka, ka ECT “sievietes tiesības uz abortu” tiešos vārdos pagaidām Eiropas Cilvēktiesību konvencijā nav “ielasījusi” (lai gan baidos, ka tas ir tikai laika jautājums). Pagaidām ECT aizbildinās ar “Eiropas konsensa trūkumu” šajā jautājumā.[4] No otras puses, ar šādu pašu “konsensa trūkumu” ECT pamato arī nevēlēšanos atzīt nedzimušu bērnu (embriju, augli) par cilvēku, kuram ir Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 2. pantā noteiktās tiesības uz dzīvību. Kad kāda sieviete sūdzējās par Francijas valsts bezdarbību lietā par ārsta kļūdas zaudēto nedzimušo bērnu, ECT noraidīja viņas sūdzību ar šādiem vārdiem:

“Eiropas līmenī [..] nav vienprātības par embrija un/vai augļa dabu un statusu [..], lai gan viņi sāk saņemt zināmu aizsardzību, ņemot vērā zinātnes progresu un iespējamās sekas, ko rada ģenētiskās inženierijas pētījumi, mākslīgā apaugļošana vai eksperimenti ar embrijiem. Labākajā gadījumā to var uzskatīt par valstu starpā panāktu kopīgu atziņu, ka embrijs/auglis pieder pie cilvēku dzimuma. Šīs būtnes potencialitāte un spēja kļūt par personu – kura tiek turklāt aizsargāta civiltiesībās, piemēram, Francijā, saistībā ar mantojumu un dāvinājumiem, kā arī Apvienotajā Karalistē [..] prasa to aizsargāt cilvēka cieņas vārdā, nepadarot to par “personu” ar “tiesībām uz dzīvību” 2. panta izpratnē.[5]

Vai esmu vienīgā, kuru šokē šāda “maldīšanās trijās priedēs” no šīs starptautiskās tiesu iestādes puses? Uzmanīgi ieklausieties: Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairs nezina un neprot definēt, kas ir “cilvēks” – t. i., tās aizsardzības tiešais objekts –, turklāt arī nemaz nekautrējas atzīties visai pasaulei savā nezināšanā! Gadsimtiem ilgi Rietumu tautām pietika ar elementāro “aristotelisko” definīciju: “cilvēks ir dzīva būtne, kas pieder pie cilvēku sugas”. Vienkārši un kristālskaidri! Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 21. panta pirmo daļu, “[p]ar [ECT] tiesnešiem var būt personas ar augstām morālām īpašībām, atbilstoši kvalificētas, lai ieņemtu augstus tiesu varas amatus, vai arī autoritatīvi juristi.” Kā tas var būt, ka ECT Lielajā palātā sapulcējušos tiesnešu vairākums nespēj atbildēt uz elementāru, vidusskolēna līmenim atbilstošu jautājumu?

Lai gan ECT pagaidām nav skaidros vārdos pasludinājusi “tiesības uz abortu kā cilvēktiesības”, dažās lietās tā tomēr ir to izdarījusi netiešā veidā – proti, ja attiecīgās valsts likumi jau paredz šādas tiesības, bet sieviete nav varējusi tās realizēt, tad ECT var konstatēt tiesību pārkāpumu uz “privātās dzīves neaizskaramību”. Piemēram, ECT atzina Poliju par vainīgu šādā pārkāpumā, jo pieteicēja – sieviete ar nopietnām redzes problēmām, kuras, iespējams, varēja saasināt grūtniecība – nesaņēma likumā paredzēto atļauju aborta veikšanai. Aborts nenotika, un pieteicējai piedzima dzīvs (un, cik var noprast, vesels) bērns. Bet ECT šo situāciju atzina par Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpumu. Ko tas loģiski nozīmē, to paskaidroja spāņu tiesnesis Havjērs Borrego Borrego (Javier Borrego Borrego), kurš vienīgais no visiem tiesnešiem balsoja “pret” un pievienoja spriedumam savas atsevišķās domas:

Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cilvēciskajā cieņā un tiesībās. Šodien Tiesa nolēma, ka viena cilvēciskā būtne ir piedzimusi Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpuma rezultātā. Saskaņā ar šo motivāciju, ir kāds poļu bērns, kuram patlaban ir seši gadi, un kura tiesības piedzimt ir pretrunā ar Konvenciju.
Es nekad nebūtu domājis, ka Konvencija aizies tik tālu, un es uzskatu to par šausminošu.[6]

Tiktāl par nedzimušajiem bērniem. Taču izrādās, ka cilvēktiesību faktiski nav arī dažām jau piedzimušu cilvēku kategorijām. ECT atteicās izglābt pavisam mazu, nopietni slimu britu bērniņu – Čārlija Gārda (Charlie Gard) un Alfija Evansa (Alfie Evans) dzīvības; ārsti, pretēji šo bērnu vecāku viedoklim, bija nolēmuši atslēgt viņiem dzīvības uzturēšanas iekārtas un viņus pasīvi nomērdēt.[7] Tāpat ECT nosprieda, ka viscaur paralizēta, taču patstāvīgi elpojoša pieauguša invalīda pasīva eitanāzija (precīzāk sakot – nomērdēšana, atstājot bez barības un ūdens) nepārkāptu viņa tiesības uz dzīvību.[8] Vēlreiz uzsveru: cilvēka apzināta nomērdēšana, atstājot bez barības un ūdens, ECT ieskatā neesot tiesību uz dzīvību pārkāpums…

Šeit man varētu iebilst, ka šie visi ECT nolēmumi nemaz neatspoguļojot “reālās” cilvēktiesības, bet esot tikai ļaunprātīga cilvēktiesību satura deformācija. Diemžēl tam es nevarēšu piekrist. Atcerēsimies, ka modernā cilvēktiesību doktrīna ir subjektīviska, duālistiska un voluntāristiska; līdz ar to, ja nozīmīga sabiedrības daļa jūt, ka atsevišķas cilvēciskās būtnes nav pilntiesīgi vai pilnvērtīgi cilvēki, un ja lēmējiem ir pietiekama griba to tā izlemt, tad nekādas atsauces uz objektīvajiem faktiem nevar būt šādam lēmumam par šķērsli. Tātad problēma tomēr ir pašā cilvēktiesību koncepcijā kā tādā, nevis tās nepareizā piemērošanā.

Balkanizētās cilvēktiesības, jeb “daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki par citiem”

Jo pirmās šķiras cilvēkam, / Lai arī kur tu ietu, / It visur cilvēktiesības / Liek piešķirt goda vietu” – tā Laimonis Vāczemnieks. Ja atvērsim ECT mājas lapu un uzklikšķināsim uz saites “Judikatūras rokasgrāmatas” (“Case-law guides” – angļu val.), tad ieraudzīsim, ka atvēruma pašā sākumā ir izvietoti vairāki ECT spriedumu un lēmumu apkopojumi par noteiktām tēmām: “Datu aizsardzība”, “Imigrācija”, “Ieslodzīto tiesības”, “LGBTI tiesības” utt.[9]

No pirmā acu uzmetiena tas šķiet gluži nekaitīgi un pat saprātīgi, taču īstenībā šāda nolēmumu klasifikācija no pašas ECT puses atklāj vienu no modernās cilvēktiesību doktrīnas nepieciešamajām sekām: cilvēktiesību balkanizāciju. Negatīvi iekrāsotais termins “balkanizācija” nāk no Balkānu reģiona vēstures pēdējo divu gadsimtu garumā, un tā tiešā nozīme ir – “kādas lielas valsts vai reģiona vairākpakāpju sadrumstalošanās mazākās teritoriālās vienībās, kas nonāk savstarpēja konflikta vai pat kara stāvoklī”. Taču šo vārdu bieži lieto arī otrā, pārnestā nozīmē: ne tikai valsts vai teritorijas, bet arī sabiedrības vai tiesību normu kopuma sadrumstalošanās.

Tā kā modernā cilvēktiesību doktrīna ir subjektīviska un voluntāristiska, cilvēktiesības agri vai vēlu būtu neizbēgami kļuvušas par atsevišķu personu un grupu egoistisko interešu aizstāvēšanas līdzekli. Tas, ko mēs jau labu laiku redzam, ir skaidri noformējusies un iesakņojusies cilvēktiesību balkanizācija, – t. i., atkāpšanās no to sākotnēji domātā universālā un egalitārā rakstura un sadrumstalošana pa dažādām, bieži vien konkurējošām subjektu kategorijām: “bērnu tiesības”, “bēgļu un migrantu tiesības”, “nacionālo un reliģisko minoritāšu tiesības”, “seksuālo minoritāšu tiesības” utt.[10] Un, tā kā cilvēku kategorizācijas iespējas ir ja ne bezgalīgas, tad milzīgi plašas, tad “cilvēktiesību piemērotājiem” gribot negribot nākas izvēlēties, kuras personu grupas īpaši izdalīt kā privileģētas un kuras ne.

Kā un pēc kādiem kritērijiem viņi to dara? Atbilde ir vienkārša. Gan ECT tiesneši, gan pārējie birokrāti un aktīvisti, kas nodarbojas ar cilvēktiesībām, lielākoties nāk no mūsdienu valstu sabiedriski politiskajām elitēm. Viņu vairākums ir mācījies tajās pašās valsts skolās un augstskolās, kur pārējie attiecīgo valstu vidusslāņa pārstāvji. Tātad šo tiesnešu, birokrātu un aktīvistu uzskati un vērtību sistēma absolūtajā vairākumā gadījumu atbilst viņus uzaudzinājušās kultūras paradigmai.[11]

Līdz ar to, piemēram, lasot ECT spriedumus daudzās lietu kategorijās, nevar nepamanīt šīs tiesas acīmredzamo ideoloģisko angažētību. To, ka ECT bieži spriež ideoloģizēti, retumis atzīst pat pašas ECT tiesneši savās atsevišķajās domās.[12] Un kāda ir ECT kā institūcijas kopējā ideoloģiskā nostāja? Tā ir nepārprotami kreisa – tāda pati, kāda ir manis jau minēto sabiedriski politisko elišu nostāja.

Varbūt es pārspīlēju un sabiezinu krāsas? Nebūt ne: vismaz vienā spriedumā ECT šo savu ideoloģisko nostāju ir paudusi pat diezgan skaidri. Kāds ungārs tika sodīts par sarkanas piecstaru zvaigznes nēsāšanu pie žaketes atloka politiskas demonstrācijas laikā. Viņš sūdzējās ECT, un tā nosprieda, ka viņa tiesības uz izteiksmes brīvību bija pārkāptas. Ungārijas valdība centās attaisnot šo tiesību ierobežojumu ar tādiem pašiem argumentiem, kādus līdzīgā situācijā būtu piesaukusi Latvija vai jebkura cita Austrumviduseiropas reģiona valsts. Proti, mūsu tauta ir ļoti smagi cietusi no komunistiskā režīma noziegumiem, un šā režīma simbolikas publiska lietošana aizskar tā upurus un viņu piederīgos. ECT šos argumentus noraidīja. Pirmkārt, tā paziņoja, ka pieteicēja motīvi nebija bijuši nedz nacistiski, nedz rasistiski. Citiem vārdiem sakot: kā tie nekaunīgie austrumeiropieši uzdrošinās pielīdzināt komunismu nacismam?! Otrkārt, ECT pilnīgi atklāti ietvēra savā spriedumā šādu visnotaļ šokējošu politisku deklarāciju:

Tiesa apzinās, ka labi zināmie, komunisma režīma izdarītie cilvēktiesību pārkāpumi ir diskreditējuši sarkanās zvaigznes simbolisko vērtību. Tomēr Tiesas ieskatā to nevar saprast tikai kā komunistiskās totalitārās varas zīmi, kā to ir netieši atzinusi arī valdība [..]. Ir skaidrs, ka šī zvaigzne simbolizē arī starptautisko strādnieku kustību, kas cīnās par taisnīgāku sabiedrību, kā arī dažas tiesiski atļautas politiskās partijas, kas darbojas dažādās dalībvalstīs.”[13]

Tātad ECT pat nemaz necenšas būt objektīva un nenorobežojas no dažādu politisko spēku saukļiem. Tā nesaka, piemēram: “Šo zvaigzni kā simbolu izmanto kustības, kas apgalvo, ka cīnoties par taisnīgāku sabiedrību”. Tā vietā ECT pauž savu nostāju skaidra pozitīva apgalvojuma formā: kustība vai kustības, kas kā savu simbolu izmanto sarkano zvaigzni, patiešām cīnās par taisnīgāku sabiedrību; šis simbols ir sākotnēji labs, bet totalitārie režīmi to ir tikai diskreditējuši! Pat ja šis apgalvojums ir ietverts tikai vienā spriedumā, jāatzīst, ka ar to ECT ir skaidri paudusi savas politiskās simpātijas – neraugoties uz to, ka tai it kā būtu jābūt objektīvai.[14] Protams, nekādu “simetrisku” kāškrusta attaisnošanu (“Sens Saules simbols, kuru ir tikai diskreditējuši nacistu veiktie cilvēktiesību pārkāpumi”, vai tml.) ECT nekad nav pieļāvusi un nepieļauj.

Lūk, tieši atbilstoši tam ideju kopumam, saskaņā ar kuru sarkanā zvaigzne ir taisnīgas cīņas un “starptautiskās strādnieku kustības” simbols, vienas cilvēku grupas apriori tiek uzskatītas par cietējiem un upuriem, bet citas – par varmākām. Cilvēku dalīšana “aizsargātajās” un “neaizsargātajās” grupās jeb “apspiedējos” un “apspiestajos” ir klasisks marksistu paņēmiens. Šim dalījumam parasti nav nekāda sakara ar realitāti. Piemēram, kad Baigā gada laikā Rīgā čekisti Stūra mājā mocīja un spīdzināja cilvēkus, tad no viņu viedokļa viss bija skaidrs: spīdzināšanas saplosīts un asiņu peļķē mirstošs vecs latviešu skolotājs bija “apspiedējs” un “varmāka”, bet čekists – bende un nagu maucējs – “apspiestais”. Cits piemērs: 2021. gada pavasarī Parīzē trakojoši “Antifa” kustības aktīvisti fiziski uzbruka reliģiskai procesijai, kurā piedalījās apmēram 300 katoļu. Vairāki procesijas dalībnieki tika piekauti un ievainoti, viens no viņiem ar nopietnām traumām nogādāts slimnīcā. Eiropas prese par to neko nerakstīja – un tas bija loģiski, jo Eiropas valdošo aprindu (tostarp cilvēktiesību aktīvistu) skatījumā īstie varmākas ir nevis kreisie ekstrēmisti, bet mierīgi ejošie katoļi (“atpakaļrāpuļi”, “tumsoņas”, “homofobi” utt.).

Šā iemesla dēļ gan ECT, gan Eiropas Padome, gan citas cilvēktiesību aizsardzības institūcijas un organizācijas runā par “bērnu tiesībām”, bet nekad ne par “vecāku tiesībām”. Par “LGBTQI+ tiesībām”, bet nekad ne par “tradicionālu morālu uzskatu cilvēku tiesībām”. Par “nelegālo migrantu tiesībām”, bet ne par “nelegālo migrantu izvaroto sieviešu tiesībām”. Par “tiesībām uz drošu dabas vidi”, bet ne par “uzņēmēju un investoru tiesībām”. Un, protams, par “cīņu ar antisemītismu un islamofobiju”, bet ne par “cīņu ar naida izpausmēm pret kristiešiem”…

Starp citu, runājot par ECT, nav jābrīnās, ka tā atsevišķās lietās mēdz dalīt pieteicējus “savējos” un “svešos” arī pēc politiskās pārliecības. ECT nolēmumu statistika rāda: ja pieteicējs pēc Eiropas valstu sabiedriski politisko elišu kritērijiem tiek klasificēts kā t. s. “ekstrēmi labējs” un sūdzas ECT par savu tiesību ierobežošanu savas politiskās darbības kontekstā, tad viņam ir gandrīz neiespējami lietā uzvarēt (saujiņa pretēju piemēru ir un paliek rets izņēmums).[15]

Tādas pašas tendences ir vērojamas arī ANO ietvaros un citu starptautisko (valstisko un nevalstisko) cilvēktiesību aizsardzības organizāciju līmenī. Vai jūs esat dzirdējuši par konservatīvo kristiešu vai, teiksim, regulāri slepkavoto Dienvidāfrikas balto fermeru cilvēktiesību aizsardzību? Protams, ka ne. Kādēļ? Tādēļ, ka šie “homofobi” un “rasisti” pēc definīcijas nevar būt upuri, bet tikai varmākas. Galu galā arī modernajās cilvēktiesībās darbojas Džordža Orvela definētais princips: “Visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi, bet daži dzīvnieki ir vienlīdzīgāki par citiem”.

Cilvēktiesības kā konfliktu mudžeklis

Pat ja dēļ gultas vienīgās / Jums būtu jāsastrīdas, / Dod viņiem cilvēktiesības / Un guli pats uz grīdas!” – rakstīja Laimonis Vāczemnieks. Mišels Villē pirmais pamanīja un skaidri noformulēja it kā acīmredzamo: modernās cilvēktiesības nebūt nav drošības, stabilitātes un savstarpējas saskaņas rīks. Gluži otrādi: “katra no tā saucamajām cilvēktiesībām ir citu cilvēktiesību noliegums.”[16] Jā, tieši tā tas arī ir.

Viena cilvēka (sievietes) tiesības uz abortu ir pretrunā ar otra cilvēka (bērna) tiesībām uz dzīvību.

Viena cilvēka tiesības uz sociālajām garantijām ir pretrunā ar otra cilvēka (nodokļu maksātāja) īpašuma tiesībām.

Viena cilvēka tiesības streikot ir pretrunā ar otra cilvēka tiesībām strādāt.

Viena cilvēka (pircēja) tiesības netikt diskriminētam ir pretrunā ar otra cilvēka (veikala īpašnieka) tiesībām brīvi rīkoties ar savu īpašumu un brīvi izvēlēties līguma partnerus.

Viena cilvēka (LGBT kustības aktīvista) tiesības uz vārda brīvību ir pretrunā ar citu cilvēku (vecāku) tiesībām nodrošināt savu bērnu audzināšanu atbilstoši savām vērtībām.

Viena cilvēka (žurnālista) tiesības iegūt un izplatīt informāciju ir pretrunā ar otra cilvēka (politiķa) tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību… Un tā tālāk, un tā tālāk!

Tātad – jā, patiešām, cilvēktiesību normas rada konfliktus un spriedzi, nostādot un sarīdot vienu personu pret otru – gandrīz kā aunu aplokā, kur katrs dzīvnieks pastāvīgi badās ar pārējiem.

Šo problēmu cenšas risināt ar t. s. “samērīguma analīzi”; šo vārdkopu lasām gandrīz katrā ECT un mūsu pašu Satversmes tiesas spriedumā. Ja pieteicēja tiesības ir nonākušas kolīzijā vai nu ar citas personas tiesībām, vai arī ar kaut kādām valsts piesauktām sabiedrības interesēm (valsts drošība, sabiedriskā drošība, tikumība un veselība, nekārtību vai noziegumu nepieļaušana u. tml.), – tad tiesa, metaforiski runājot, it kā uzliek abas konfliktējošās tiesības vai intereses uz pretējiem svaru kausiem un visu lietas apstākļu gaismā “izsver”, kurai pusei ir lielāks svars. Citiem vārdiem sakot, tiesību ierobežojums “nedrīkst būt acīmredzami nesamērīgs ar to mērķi, kura sasniegšanai tas tiek piemērots”.[17] Taču šī “samērīguma analīzes” ideja pati par sevi ir ārkārtīgi problemātiska. Pirmkārt, tā nav juridiskas, bet morāli psiholoģiskas dabas darbība, un katrreiz jājautā: vai šo konkrēto tiesnešu morālā brieduma pakāpe ļauj cerēt uz taisnīgu vērtējumu no viņu puses? Jurists var spīdoši pārzināt likumus, tiesu spriedumus un starptautiskās konvencijas, taču tas nebūt nenozīmē, ka viņš spēj adekvāti izsvērt, kuram ir taisnība (vai vairāk taisnības). Otrkārt, kā mēs jau redzējām, ECT ir ideoloģiski angažēta, un nav grūti paredzēt, uz kuru pusi mēdz nosvērties tās lemšanas “svari” jūtīgās lietās. Par Eiropas valstu konstitucionālo tiesu vairākumu ir sakāms tieši tas pats.

Cilvēktiesību “paaudzes”

Kā redzējām, modernās cilvēktiesības sastāv no savstarpēji pretrunīgām normām. Šīs pretrunas tiek izmantotas “dialektiskā” veidā, pretstatot “jaunākās” cilvēktiesības “vecākajām” un padarot cilvēktiesības par īstu “vispasaules sociālā progresa” ieroci. Šādam nolūkam 20. gadsimta 70. gadu beigās tika izdomāta t. s. cilvēktiesību “paaudžu teorija”; tās autors bija čehu jurists, Starptautiskā Cilvēktiesību institūta ģenerālsekretārs un vēlāk ANO birokrāts Karels Vašāks (Karel Vašák).[18] Iedvesmodamies no Franču revolūcijas trīsdaļīgā saukļa – “Brīvība, Vienlīdzība, Brālība!” (“Liberté, Égalité, Fraternité!”) –, “paaudžu teorijas” proponenti iedala cilvēktiesību normas vismaz trijās laika ziņā secīgās kategorijās:

1) “Pirmās paaudzes” cilvēktiesības: tiesības uz dzīvību, personisko brīvību, īpašumu, kā arī vārda, preses, sirdsapziņas, reliģijas, pulcēšanās, biedrošanās brīvības.

2) “Otrās paaudzes” cilvēktiesības jeb sociālekonomiskās un kultūras tiesības: tiesības uz darbu, ēdienu, mājokli, veselības aprūpi u. tml. Šī tiesību kategorija balstās uz ideoloģisko pieņēmumu, ka viss tas ir jānodrošina valstij (nevis pašiem cilvēkiem, t. i., sabiedrībai, kas brīvi rīkojas tirgus vai labdarības ietvaros), un – kā jau redzējām iepriekš – ir atrauta no realitātes, jo šo tiesību ievērošana ir pakļauta attiecīgo materiālo labumu esamībai.

3) “Trešās paaudzes” cilvēktiesības jeb t. s. “solidaritātes tiesības”: tiesības uz pašnoteikšanos, uz ekonomisko un sociālo attīstību, uz veselīgu dzīves vidi, uz dabas resursiem, uz piedalīšanos kultūras mantojumā, uz taisnīgumu starp paaudzēm un – šis arvien biežāk dzirdamais vārdiņš – uz “ilgtspēju”…

Domāju, ka lasītāju vairākums reaģēs uz šo trešo kategoriju ar neizpratni: ja pirmās un otrās “paaudzes” tiesību jēgu vēl var saprast, tad trešajā “paaudzē” sagrupēto terminu nozīmi apjēgt ir grūti: tie ir vai nu tik plaši, ka zaudē jebkādu konkrētu nozīmi, vai arī vienkārši bezjēdzīgi. Es jūs nomierināšu: neuztraucieties, ar mani ir tieši tāpat! Es arī īsti nesaprotu, ko tas viss nozīmē; vienīgais, ko var saprast, ir tas, ka šīs “solidaritātes tiesības” ir izteikti kolektīviskas, nevis individuālas. Ko šīs “tiesības” īsti satur, nav skaidrs, – bet skaidrība arī nemaz nav vajadzīga. Šos bezjēdzīgos vārdus ar saturu pēc savas vēlēšanās piepildīs tie, kuriem būs teikšana: tiesneši, politiķi, cilvēktiesību aktīvisti, starptautisko organizāciju birokrāti.

Šajā sakarā nocitēšu franču tiesību profesoru Frederiku Sidru (Frédéric Sudre), ar kuru šajā jautājumā esmu pilnīgi vienisprātis:

Ir noraidāma trīsdaļīgā cilvēktiesību klasifikācija, kas ir modē starptautiskajās organizācijās: pirmās paaudzes tiesības (pilsoniskās un politiskās tiesības), otrās paaudzes tiesības (ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības), trešās paaudzes tiesības (“solidaritātes tiesības”). Šāds iedalījums ir tīrākā mistifikācija: cilvēktiesību numurēšana vienlaicīgi norāda uz progresa ideju (“trešā paaudze” – tas liek noprast, ka pirmās un otrās paaudzes tiesības jau ir pašsaprotamas) un uz anahronismu (otrās, un vēl jo vairāk pirmās paaudzes tiesības šķiet novecojušas un cilvēktiesību “aizvēsturei” piederīgas). Šāds diskurss, kas uzsver aktuālākās, it kā ANO dalībvalstu vairākumam raksturīgās rūpes (miers, atbruņošanās, attīstība, vides aizsardzība…), īstenībā apslāpē jautājumu par “veco” tiesību reālo ievērošanu ANO valstu starpā; pirmais rezultāts, ko tas sasniedz, ir tā saukto pirmās un otrās paaudzes tiesību marginalizācija, un it sevišķi jau pirmo, kas pamatā balstās uz brīvības kritēriju [..].”[19]

Cilvēktiesību “paaudžu teorija” nebūt nav modernās cilvēktiesību doktrīnas ļaunprātīga izmantošana vai izšķobīšana; tā ir tās likumsakarīgs un pat neizbēgams “bērns”. Ja valdošās elites pašas var brīvi (voluntāriski) lemt, kas ir cilvēktiesības un kāds ir to tvērums, tad nekas tām netraucē papildināt šo katalogu ar jaunām, “svaigām” tiesībām, kas, nonākot kolīzijā ar “klasiskajām” cilvēktiesībām, regulāri tās pārtrumpo. Piemēram, ja tiesības uz vārda brīvību nonāk kolīzijā ar t. s. tiesībām uz ilgtspējīgu attīstību, tad kādēļ lai piešķirtu prioritāti pirmajām – ja jau abas galu galā ir būtiski vienāda līmeņa tiesības?[20] Ja brīvā tirgus ekonomista vai klimata politikas skeptiķa vārda brīvība nonāk konfliktā ar “tiesībām uz ilgspēju un uz drošu klimatu”, tad kādēļ būtu jādod priekšroka “nemodernajai” vārda brīvībai? Ja valsts masveidā konfiscē cilvēkiem mājas un dzīvokļus un izmet saimniekus uz ielas, lai izmitinātu migrantus, tad kādēļ būtu jādod priekšroka “novecojušajām” īpašuma tiesībām, nevis modernajām “tiesībām uz solidaritāti”?

Ko darīt?

Bet gan jau mūsu zemītē / Viss nemiers drīz būs rimies, / Jo, lūk, pret cilvēktiesībām / Mēs nenoturēsimies. / Ko neiespēja gadsimti / Zem apspiedēju jūga, / To paveiks cilvēktiesības / Kas mums tik ilgi trūka.” Diemžēl Laimoņa Vāczemnieka dzejiskais pravietojums var izrādīties patiess un precīzs, jo Mišela Villē un citu kritiķu modernajai cilvēktiesību doktrīnai uzstādītā diagnoze ir patiesa un precīza. Modernā cilvēktiesību sistēma, kas tika galīgi noformēta laikposmā pēc Otrā Pasaules kara un uz kuru sākotnēji tika liktas tik lielas politiskas cerības, ir izrādījusies tukšs, uzpūsts burbulis. Kā jau redzējām šīs rakstu sērijas otrajā daļā, pret pašiem smagākajiem pamattiesību pārkāpumiem un pret lielajiem ģeopolitiskajiem “vaļiem” cilvēktiesības ir reāli bezspēcīgas (pilnīgi pietiek minēt Krievijas piemēru), toties tās tiek aktīvi izmantotas kā ideoloģisks ierocis “kreisi progresīvo” sociālpolitisko ierosmju uzspiešanā. Tiesības klasiskajā izpratnē ir līdzeklis taisnīguma sasniegšanai, bet modernās cilvēktiesības arvien biežāk tiek izmantotas klaji netaisnīgiem mērķiem: pirmkārt jau vitālo sabiedrības struktūru graušanai un vājināšanai.

Protams, mēs nevaram tagad kā ar burvju nūjiņas mājienu panākt, lai pastāvošās cilvēktiesību aizsardzības sistēmas vienā sekundē pazustu un tiktu acumirklī aizstātas ar jaunām sistēmām, kas pamatotos uz veselīgu klasisko dabisko tiesību tradīciju. Tas varētu notikt pasakā, nevis reālajā pasaulē; Rietumos (un pasaulē vispār) ir ļoti maz politiķu un juristu, kuri uzdrošinātos iziet ārpus oficiālās propagandas rāmjiem un sākt domāt plašākā mērogā. Vēl jo vairāk: jāšaubās, vai tuvāko gadu desmitu laikā pasaulē šajā jautājumā notiks kaut kādas cerīgas pārmaiņas. Taču tas nenozīmē, ka mums visiem būtu ar nolemtības sajūtu sirdī pasīvi jāsēž bezdarbībā. Īstenībā valstis, to politiķi, juristi, tieslietu pasniedzēji utt. jau tagad var spert konkrētus soļus, lai vismaz nelielā mērā uzlabotu situāciju esošās cilvēktiesību sistēmas ietvaros, – turklāt gan starpvalstu līmenī, gan arī katras suverēnās valsts iekšienē. 

Manuprāt, svarīgākie īstermiņā paveicamie darbi ir trīs.

1) Pirmkārt, kā jau norādīju šīs rakstu sērijas pirmajā daļā, ir beidzot jāatņem cilvēktiesībām to pašreizējais kvazireliģijas un “svētās govs” statuss un jārada iespējas modernās cilvēktiesību doktrīnas brīvai, drošai un konstruktīvai kritikai.

2) Otrkārt, pat ja pašreizējās cilvēktiesību aizsardzības sistēmas un struktūras balstās uz aplamiem filozofiskiem pamatiem un tādēļ ir fundamentāli defektīvas, tas nenozīmē, ka mēs nevaram panākt zināmus uzlabojumus šo sistēmu un struktūru ietvaros un mazināt šo struktūru radīto kaitējumu. Svarīgākais un steidzamākais darbs šajā ziņā būtu cīņa par cilvēciskā faktora uzlabošanu. Konkrēti runājot: ar veselo saprātu apveltītie politiķi jau tagad var izmantot savu ietekmi, lai panāktu saprātīgi, klasiski domājošu juristu ievēlēšanu ECT, bet nacionālajā līmenī – dažādu valstu konstitucionālajās tiesās. Latvijā tā ir milzīga problēma: apstiprinot amatā Satversmes tiesas tiesnešus, mūsu politiķi līdz šim ir pielaiduši nepiedodamu paviršību kandidātu izvēlē; rezultāts diemžēl ir redzams dažu neseno Satversmes tiesas spriedumu dīvainajā motivācijā. Šī tendence būtu jāaptur un jāpavērš pretējā virzienā.

3) Treškārt, valstis – arī Latvija – varētu pievērsties savu iekšējo konstitūciju revīzijai un rūpīgi izanalizēt grozījumu nepieciešamību tajos pantos, kas runā par pamattiesību aizsardzību. Katra valsts tikai iegūtu, ja no tās konstitūcijas tiktu izmesti acīmredzami frivolie un ideoloģiskie panti, bet tiesību garantijas izpaustas reālistiskākā formā. Tas pilnībā attiecas arī uz Latvijas Republikas Satversmi, kuras VIII nodaļa – “Cilvēka pamattiesības” – tika piekabināta 1998. gadā bez plašas un nopietnas apspriešanas un analīzes. Šādu apspriešanu un analīzi veikt vēl joprojām nav par vēlu. Būtu ļoti vēlams padomāt arī par citiem iespējamiem uzlabojumiem mūsdienu cilvēktiesību aizsardzības sistēmu un struktūru ietvaros. Tomēr nav jāaizmirst, ka modernā cilvēktiesību doktrīna balstās uz aplamiem ideoloģiskiem pamatiem; līdz ar to visu šo uzlabojumu sekas vienmēr būs nepilnīgas un ierobežotas. Ja vēlamies patiešām taisnīgi un saprātīgi aizsargāt mūsu Dieva dotās un racionāli apjēdzamās tiesības, tad neredzu nekādu citu risinājumu, kā tikai šo: atgriezties pie klasiskās, aristoteliskajā reālismā sakņotās dabisko tiesību doktrīnas.



[1] Michel Villey, Le droit et les droits de l’homme. Paris: Presses Universitaires de France, 1983, 169 pages.

[2] Turpat, pp. 11–12.

[3] Grégor Puppinck, Les droits de l’homme dénaturé. Paris: Cerf, 303 pages.

[4] ECT Lielās palātas spriedums lietā A., B. and C. v. Ireland [GC], no. 25579/05, 16 December 2010, §§ 233-237.

[5] ECT Lielās palātas spriedums lietā Vo v. France [GC], no. 53924/00, 8 July 2004, § 84.

[6] ECT Lielās palātas spriedums lietā Tysiąc v. Poland, no. 5410/03, 20 March 2007, un tiesneša Borrego Borrego atsevišķās domas, § 15.

[7] ECT lēmums lietā Gard and Others v. the United Kingdom (dec.), no. 39793/17, 27 June 2017; skat. arī ECT 2018. gada 28. marta preses relīzi lietā Evans v. the United Kingdom, no. 18770/18; pieejama šeit: https://www.echr.coe.int/Documents/Decision_Evans_v_UK.pdf.

[8] ECT Lielās palātas spriedums lietā Lambert and Others v. France [GC], no. 46043/14, 5 June 2015.

[9] Pieejami šeit: https://echr.coe.int/Pages/home.aspx?p=caselaw/analysis/guides&c=#

[10] Juris Rudevskis, “Subsidiaritātes princips Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā”, Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Universitāte, 2020, 14. lpp.

[11] Turpat, 105. lpp.

[12] Skat., piemēram, poļu tiesneša Kšištofa Vojtičeka (Krzysztof Wojtyczek) atsevišķās domas pie ECT sprieduma lietā Könyv-Tár KFT and Others v. Hungary, no. 21623/13, 16 October 2018, § 2, kā arī īru tiesneses Ennas Paueres-Fordas (Ann Power-Forde) atsevišķās domas pie ECT Lielās palātas sprieduma lietā Lautsi and Others v. Italy [GC], no. 30814/06, 18 March 2011.

[13] ECT spriedums lietā Vajnai v. Hungary, no. 33629/06, 8 July 2008, § 52.

[14] Juris Rudevskis, turpat, 109. lpp.

[15] Juris Rudevskis, turpat, 19. un 106.–107. lpp.

[16] Michel Villey, turpat, p. 13.

[17] Juris Rudevskis, turpat, 66. lpp.

[18] Karel Vasak, “Les différentes catégories des droits de l’homme”, in: A. Lapeyre, F. de Tinguy et K. Vasak (éds.), Les dimensions universelles des droits de l’homme, Vol. 1, Bruxelles: Bruylant, 1990, pp. 297–303.

[19] Frédéric Sudre, Droit européen et international des droits de l’homme. 6e éd. refondue, Paris: Presses Universitaires de France, 2003, pp. 100–101, § 66.

[20] Juris Rudevskis, “Subsidiaritātes princips un valsts vīzija Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā”, Jurista Vārds, 7.1.2014, Nr. 1 (803), 14.–23. lpp.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: