Cilvēktiesību spožums un posts. 1. daļa. Spožums

Cilvēktiesības mūsdienās tiek piesauktas un skandinātas uz katra soļa, un mūsu sabiedrības vairākumam tās šķiet kaut kas pašsaprotams – gandrīz vai kā gaiss, kuru mēs elpojam. Atsauce uz cilvēktiesībām – parasti kā izšķirošais arguments – gandrīz vai katru dienu skan parlamentu plenārsēdēs un tiesas sēžu zālēs. Vēl jo vairāk: Rietumu pasaules vispārējās dekristianizācijas un sekularizācijas apstākļos cilvēktiesības ir kļuvušas gan par savdabīgu reliģijas surogātu, gan arī par ētikas mērauklu. Ja agrāk, atmaskojot un kritizējot otra cilvēka amorālo rīcību, ļaudis mēdza atsaukties uz reliģiskiem konceptiem un autoritātēm – Dieva baušļiem, Dieva dusmām, garīdznieku iejaukšanos, – tad pēdējo divdesmit vai trīsdesmit gadu laikā tā vietā tiek piesauktas cilvēktiesības un to aizsardzībai izveidotās starptautiskās struktūras. Rūdolfa Blaumaņa drāmā Indrāni kalpone Līze sašutumā par jaunā Indrānu pāra slikto attieksmi pret vecajiem saimniekiem (Edvarta vecākiem) iesaucas: “Tāda bezdievība baznīcā no kanceles jāapsauc!” Šodien Līze būtu piedraudējusi Edvartam un Ievai ar Tiesībsarga biroju vai pat Strasbūras tiesu vai ieteikusi vecajam Indrānam vērsties ANO Cilvēktiesību komitejā Ženēvā, – jo tieši šīs (un līdzīgas) institūcijas ir kļuvušas par kādreizējo baznīcu kanceļu moderno ekvivalentu.

Cilvēktiesības piemīt katram cilvēkam tādēļ vien, ka viņš ir cilvēks!” skandina gan “progresīvā”, gan konservatīvā spārna pārstāvji. Taču mūsu laikos jebkuram domājošam cilvēkam būtu jāapjauš, ka kaut kas visā šajā lietā tomēr nav kārtībā. Par to, ka ikvienam ir tiesības netikt nogalinātam, spīdzinātam, aplaupītam vai izspiegotam, nekādu iebildumu it kā nav un nevar būt. Taču pēkšņi izrādās, ka mūsdienās “cilvēktiesības” nozīmē kaut ko daudz vairāk. Piemēram, to, ka valstu likumos ir radikāli jāpārdefinē, kas ir laulība un ģimene; ka mātei ir jāgarantē tiesības nogalināt viņas nedzimušo bērnu; ka valstij ir pienākums ielaist un paturēt savā teritorijā tās pilsoņiem kulturāli svešus un potenciāli bīstamus cilvēkus (pašu pilsoņu viedokli nemaz neuzklausot); ka homoseksuāla dzīvesveida piekopējiem ir tiesības piekļūt svešiem bērniem valsts skolās un stāstīt viņiem par savu dzimumuzvedības modeli, bet vecāki nedrīkst neko iebilst. Vai patiešām šī destruktīvi ideoloģiskā programma arī izriet no tā, ka “cilvēks ir cilvēks”? Šeit gribot negribot ir jāreaģē ar citātu no Viljama Šekspīra “Hamleta”: “Something is rotten in the state of Denmark”.[1]

Vai cilvēktiesības var kritizēt?

Lai izvairītos no iespējamajiem pārpratumiem, uzreiz precizēšu: nē, es nenoliedzu, ka katram cilvēkam ir neatņemamu pamattiesību klāsts: tiesības uz dzīvību, ķermeņa un privātās dzīves neaizskaramību, īpašumu, ticības un sirdsapziņas brīvību, vārda un miermīlīgas pulcēšanās brīvību, utt. Ceru, ka arī lasītāju absolūtajam vairākumam šī atziņa ir pašsaprotama. Atzīstu un stingri apliecinu divas lietas vai, pareizāk sakot, vienas un tās pašas lietas divus aspektus. No vienas puses, šādas pamattiesības katram cilvēkam ir Dieva dotas. No otras puses, to saturs ir racionāli izsecināms gan no cilvēka kā saprātīgas sabiedriskas būtnes iedabas, gan arī no vispārējās, objektīvās lietu kārtības (tādēļ tās tiek tradicionāli sauktas par “dabiskajām tiesībām”). Es ne tikai teorētiski to atzīstu, bet arī savā praktiskajā juristes darbībā esmu bieži palīdzējusi citiem cilvēkiem šīs viņu tiesības aizstāvēt.

Kādēļ tad cilvēktiesības būtu jākritizē? Vai, precīzāk sakot, ko īsti es kritizēju? – Mana (un arī citu autoru) kritika ir vērsta pret moderno “cilvēktiesību” doktrīnu vai, citiem vārdiem sakot, pret “cilvēktiesību” jēdzienu jeb konceptu tā modernajā izpratnē. Es kritizēju to kopējo filozofisko ietvaru, kurā visas iepriekšminētās tiesības tiek oficiāli ievietotas mūsdienu laikmetā (konkrēti – pēc Otrā Pasaules kara beigām un it sevišķi pēc Dzelzs priekškara krišanas).

Nav principiāla strīda par to, ka ikvienam ir tiesības netikt noslepkavotam vai aplaupītam; cilvēku vairākums vismaz intuitīvā līmenī to vienmēr ir apjautis. Taču no kurienes viņam ir šīs tiesības? Kāds ir to avots? Atbilde var būt dažāda. Piemēram, zemgaļu valdnieks Nameisis un viņa karadraudzes vīri visdrīzāk teiktu, ka šādas tiesības viņiem dod paražas un tēvutēvu tikumi. Sengrieķu dzejnieks vai filozofs atbildētu, ka tie ir Olimpa dievu pasludinātie likumi. Romiešu stoiķis šo tiesību sakni saskatītu universālajā Visuma saprātā, kas atspoguļojas viedu vīru prātos. Austrumu dharmisko reliģiju (hinduisma, džainisma, budisma) skolotāji, bez šaubām, atsauktos uz karmas likumu un tā sekām, bet Konfūcijs – uz Rietumu valodās grūti iztulkojamo “Li” principu. Agrīnās kristīgās Baznīcas Tēvi kopā ar ASV “Tēviem dibinātājiem” nešaubīgi paziņotu, ka šādas neatņemamas tiesības cilvēkam ir devis Dievs–Radītājs. Viduslaiku sholasti un jaunāko laiku dabisko tiesību skolas pārstāvji tam piekristu, taču pārliecinošu un racionāli pamatotu atbildi meklētu lietu iedabā un to objektīvajā kārtībā. Imanuēls Kants atsauktos uz cilvēka kā būtnes vērtību, kas izriet no viņa transcendentās brīvības… Bet, ja mēs uzdosim šo jautājumu mūsdienu juristam, politiķim vai citam vidusmēra mūsdienu cilvēkam ar augstāko izglītību, tad atbilde ar gandrīz simtprocentīgu varbūtību būs šāda: “Tās ir manas cilvēktiesības, kuras man garantē starptautiskās deklarācijas, konvencijas un pakti, kā arī Latvijas Republikas Satversme!

Ko mēs no tā visa varam secināt? Pirmkārt, to, ka “cilvēktiesības”, lai arī mūsu laikos dominējošā, tomēr nebūt nav vienīgā iespējamā atbilde uz jautājumu, vai un kādēļ cilvēkiem piemīt kaut kādas fundamentālas subjektīvas tiesības. Otrkārt, tā kā visas iepriekšminētās atbildes ir ļoti dažādas, arī to loģiskās un praktiskās sekas ir ļoti dažādas. Un, ja runājam konkrēti par pēdējo, mūsdienās vispārpieņemto atbildi – “cilvēktiesības” modernajā izpratnē, kā es tās pirms brīža definēju, – mans vērtējums ir skaidri un krasi negatīvs. Pirmkārt, modernā, pēc Otrā pasaules kara ieviestā cilvēktiesību koncepcija balstās uz ļoti vājiem vai pat aplamiem juridiskiem un filozofiskiem pamatiem. Otrkārt, tās piemērošana noved pie katastrofiskām sekām: tiesiskās nedrošības, tiesību sistēmas ideoloģizācijas, valsts diktāta pastiprināšanās uz cilvēku personiskās brīvības rēķina, sabiedrības polarizācijas un atomizācijas. Tātad – pie visa tā, kā novēršanai un apkarošanai cilvēktiesību sistēma it kā sākotnēji bija domāta.

Kas vispār ir “modernā cilvēktiesību doktrīna”?

Mūsdienu universitāšu lekcijās un mācību grāmatās dažreiz var dzirdēt un lasīt apgalvojumu, ka cilvēktiesību pirmsākumi esot meklējami Hamurapi likumos, Bībelē un citos ļoti senos avotos. Taču, kā to pareizi uzsvēra izcilais franču tiesību vēsturnieks un tiesību filozofs, klasiskās dabisko tiesību skolas pārstāvis profesors Mišels Villē (Michel Villey, 1914–1988), šie apgalvojumi ir absurdi: cilvēktiesības mūsdienu izpratnē ir jaunāko laiku produkts, un ar senatnes tekstiem tām ir gauži maz kopēja.[2]

Tātad – kas galu galā ir modernā cilvēktiesību doktrīna? Pamēģināšu paskaidrot ļoti vienkāršoti – tā, lai būtu saprotams arī nejuristiem. Modernā cilvēktiesību doktrīna atšķiras no klasiskās dabisko tiesību skolas vismaz četros pamatpunktos:

1) Klasiskā dabisko tiesību skola ir objektīviska: tā raugās uz Visumu jeb objektīvi pastāvošo lietu kārtību, uz cilvēka kā būtnes iedabu un dažādu lietu iedabām, lai saprastu, kādas tiesības atbilst pilnīgākai un harmoniskākai cilvēka spējību īstenošanai.[3] Turpretī modernā cilvēktiesību doktrīna ir subjektīviska: tā introspektīvi raugās cilvēku apziņā, sirdsapziņā, psihē, – lai saprastu, ko cilvēki sajūt un uzskata par pamattiesībām. Kuru cilvēku dvēselēs ir šādi jāskatās, – tas ir atsevišķs jautājums. Klasiskās dabisko tiesību skolas pārstāvis racionāli spriež: “Cilvēks pēc savas iedabas ir dzīva būtne, kas savas spējības var pilnībā īstenot, tikai dzīvam esot. Tādēļ ikvienai cilvēciskai būtnei piemīt tiesības uz dzīvību.” Modernās cilvēktiesību doktrīnas pārstāvis savukārt spriež tā: “Es negribu mirt, un mana intuitīvā uztvere, jūtas un sirdsapziņa man saka, ka nogalināt otru nevainīgu cilvēku ir slikti. Tāpat jūtas vairākums pārējo cilvēku, vai vismaz “progresīvo” ekspertu vairākums. Tādēļ starptautiskajās konvencijās un valstu konstitūcijās ir jāieraksta tiesības uz dzīvību, un tā šīs tiesības kļūs visiem saistošas.” Tad šis modernās cilvēktiesību doktrīnas pārstāvis turpina: “Bet es nejūtu (un mana sirdsapziņa man nesaka priekšā), ka aborts būtu kaut kas slikts un nosodāms tādēļ uz nedzimušu bērnu tiesības uz dzīvību neattiecas… nu, vai varbūt attiecas, bet tikai, sākot no tā brīža un no tās augļa attīstības stadijas, kad man un citiem tas liekas pareizi.” Vai redzat atšķirību?

2) Klasiskā dabisko tiesību skola ir vienota jeb monistiska – kā tikko redzējām, tā neatdala faktus no tiesībām un balstās uz principu “ex factis ius oritur” – “no faktiem izceļas tiesības”. Modernā cilvēktiesību doktrīna ir duālistiska: tā mākslīgi atrauj tiesības no faktiem. Tas ir loģiski: ja jau pamattiesību pirmavots ir meklējams mūsu pašu apziņā un jūtās, tad viss pārējais kļūst mazsvarīgs. Piemēram, klasisko dabisko tiesību skolas pārstāvis saka: “Kā mums rāda bioloģijas zinātnes dati, katrs cilvēks ir vai nu vīrietis, vai sieviete. Šai realitātei ir jābūt atspoguļotai arī tiesībās.” Modernās cilvēktiesību doktrīnas pārstāvis atbild: “Nē, svarīgi ir tas, kā katrs konkrētais cilvēks subjektīvi jūtas, un visiem pārējiem šī viņa pašidentifikācija ir jāpieņem. Un, ja viņš jūtas nevis kā vīrietis vai sieviete, bet kā dženderkvīrs, demibojs, panseksuālis vai kāds cits no vairāk kā 70 “sociālajām dzimtēm” jeb dženderiem, tad visai sabiedrībai arī tas ir jāpieņem un jāatzīst (lai ko teiktu zinātnes dati).” Ja fakti nesaskan ar mūsu iedomām, tad jo sliktāk faktiem. Vai redzat atšķirību?

3) Tā paša iemesla dēļ klasiskā dabisko tiesību skola ir reālistiska (kā atskaites punktu tā lieto reālo, objektīvo lietu kārtību) un racionālistiska (šo lietu kārtību cilvēks apzina ar saprāta palīdzību). Savukārt modernā cilvēktiesību doktrīna ir voluntāristiska: tā pamatā balstās uz cilvēku gribu. Piemēram, klasisko dabisko tiesību skolas pārstāvis saka: ““Cilvēktiesības uz pārtiku un mājokli” ir absurds vārdu salikums, jo ko lai dara, ja ne viena, ne otra objektīvi nav – piemēram, kara un bada apstākļos? Cilvēka pamattiesībām ir jābūt reālām un universālām, bet šādos gadījumos tās paliek bezjēdzīgu tukšu vārdu līmenī.” Modernās cilvēktiesību doktrīnas pārstāvis atbild: “Nē! Ja mums ir politiskā griba cilvēces progresa labad šādas tiesības atzīt un nostiprināt starptautiskās konvencijās, tad neviens mums to nevar aizliegt.

4) Visbeidzot, modernā cilvēktiesību doktrīna ir izteikti moralizējoša (tāpat kā visa modernā domāšana kopumā). Klasiskā juridiskā doma vienmēr ir ievērojusi robežu starp tiesībām no vienas puses un morāli un ētiku no otras. Lai gan pilnīgi atdalīt šīs abas lietas nav iespējams, tās tomēr ir divas dažādas cilvēka apziņas darbības jomas. Nebūt ne visam, kas ir amorāls jeb netikumīgs, ir jābūt arī prettiesiskam. Taču modernā cilvēktiesību doktrīna šo robežu nojauc. Mūsdienu sabiedrība uzskata rasismu par vienu no amorālākajām parādībām pasaulē un dramatiski nosoda “labējos ekstrēmistus”? Tas nozīmē rīkoties: cīņa pret rasismu ir jānostiprina cilvēktiesību dokumentos, bet “labējiem ekstrēmistiem” nedrīkst atzīt nekādas cilvēktiesības – vismaz sociālpolitiskajā jomā.

Lūk, tieši šo subjektīvisko, duālistisko, voluntāristisko un moralizējošo cilvēktiesību doktrīnu es arī vēlos kritizēt. Šis temats ir ļoti plašs un par to ir ļoti daudz sakāmā, tādēļ šajā rakstu sērijā centīšos tikai vispārēji ieskicēt galvenās moderno cilvēktiesību problēmas. Katras konkrētās problēmas dziļākai analīzei būtu nepieciešama atsevišķa publikācija.

Vai cilvēktiesības drīkst kritizēt?

Kā redzējām iepriekš, cilvēktiesības var un vajag kritizēt. Bet vai mūsu sabiedrībā to vēl drīkst? Tas ir svarīgs un nopietns jautājums, jo, kā jau teicu raksta sākumā, cilvēktiesību diskurss un cilvēktiesību terminoloģija ikdienā caurstrāvo visu mūsu dzīvi un ir kļuvuši par reliģijas un – vismaz daļēji – morāles surogātu mūsdienu dezorientētajiem Rietumu cilvēkiem. Cilvēktiesības ir viens no kvazireliģiskajiem pamatdogmātiem, uz kuriem tiek oficiāli balstītas visas mūsdienu Rietumu sabiedriskās un valstiskās struktūras.

Kas notiek, ja kāds šos dogmātus apšauba vai kritizē? Tad principā notiek tas pats, kas notiktu daudzās Eiropas zemēs 16. gadsimtā: apšaubītājs vispirms tiek atzīts par reliģisku ķeceri un pēc tam – automātiski – arī par politiski neuzticamu personu, nodevēju, jo reliģiskā ortodoksija ir viens no pilsoniskās lojalitātes kritērijiem. Protams, vispārējās tikumu atmaigšanas apstākļos arestēts, spīdzināts un uz sārta dedzināts neviens netiek; tomēr profesionālajā un akadēmiskajā jomā šādam brīvdomātājam var rasties nopietnas problēmas.

To, ka cilvēktiesību doktrīnas kritika mūsdienās ir tabu arī Latvijā, sapratu 2016. gada rudenī, kad viena no lielajām Latvijas augstskolām atteicās publicēt manu zinātniskās konferences ietvaros iesniegto rakstu “Starptautisko tiesību izmantošana ideoloģisko postulātu ieviešanai valstu konstitucionālajās sistēmās” (jāsaka, ka tas bija pirmais un vienīgais šāds atgadījums manā profesionālajā dzīvē – gan Latvijā, gan ārzemēs). Atteikuma galvenais iemesls bija formulēts šādi: “[Šā] raksta ideoloģiskie pamati neatbilst Satversmes 89. pantā paredzētajiem pienākumiem atzīt un ievērot cilvēka pamattiesības, tostarp arī no Latvijas starptautiskajām tiesībām izrietošās cilvēktiesības, kā arī Latvijā pastāvošo demokrātiskas tiesiskas valsts un cilvēka pamattiesību izpratni.” Man pašai šis atteikums bija vienkārši nepatīkams, bet kuriozs atgadījums, kurš manu likteni nekādi neietekmēja – taču padomāsim par tiem cilvēkiem, kuri dzīvo Latvijā, pelna tur savu dienišķo maizi un gribot negribot ir spiesti klusēt.

Es sevi uzskatu par dižās Rietumu sholastiskās tradīcijas mantinieci un neatzīstu nekādus intelektuālus tabu. Viduslaikos, kad praktiski visi cilvēki ticēja Dievam, dominikāņu mūks un priesteris sv. Akvīnas Toms nebaidījās jautāt: “Vai Dievs eksistē? Vai Viņa esamību var pierādīt un vai vispār ir vērts to darīt?” – un šos fundamentālos jautājumus izanalizēja līdz pašiem pamatiem. Kādēļ lai ar cilvēktiesībām rīkotos citādi? Vēl 13. gadsimtā Sorbonnas universitātes dibinātājs Robērs de Sorbons (Robert de Sorbon) teica: “Nekas nav pilnīgi zināms, ja tas nav ticis izkošļāts ar disputa zobiem”. Un 20. gadsimta britu vēsturnieks Kristofers Dousons (Christopher Dawson) piemetināja: “Tendence pakļaut jebkuru jautājumu – no acīmredzamākā līdz samudžinātākajam šim košļāšanas procesam ne tikai veicināja prāta asumu un domāšanas precizitāti, bet, kas ir pats galvenais, attīstīja šo kritikas un metodisko šaubu garu, kuram Rietumu kultūra un zinātne ir tik daudz parādā.”[4] Tieši to es arī vēlos darīt un aicinu darīt citus.

Konservatīvo kapitulācija

Diemžēl mūsdienu Eiropā šāda kritika ir stipri apgrūtināta. Pat to politiķu un intelektuāļu absolūtais vairākums, kuri sauc sevi par “konservatīvajiem”, jau sen ir pieņēmuši “progresīvo” spēku oficiālo nostāju, tikai “mīkstinātā” formā. Viņuprāt, modernā cilvēktiesību doktrīna pati par sevi esot ļoti laba un slavējama; to tikai piemērojot nepareizi. Esot tikai jāieceļ “pareizie” – konservatīvie – cilvēki Eiropas Cilvēktiesību tiesā un dažādu valstu konstitucionālajās tiesās, un šie “pareizie” cilvēki noteikti spēšot atgriezties pie “pareizās” cilvēktiesību izpratnes. Viņiem nepietiek drosmes principiāli apstrīdēt valdošo cilvēktiesību doktrīnu kā tādu.

Katoļu baznīca, kas ilgu laiku bija drosmīgi turējusies pretī modernajiem maldiem, šajā ziņā diemžēl arī ir kapitulējusi. Tas ir īpaši traģiski, jo tieši Katoļu baznīcas ietvaros veiktais intelektuālais darbs ir devis pasaulei dabisko tiesību doktrīnu: Graciāna Dekrētu, sv. Akvīnas Toma Summa Theologiae, Salamankas skolas vēlīno sholastu (de Vitorijas, Suaresa, Vaskesa, Marianas, de Soto, Kovarubiasa u. c.) darbus. Tomēr viss šis bagātīgais mantojums šobrīd ir pamests novārtā. Kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem Romas pāvestu enciklikās, citos rakstos un uzrunās moderno cilvēktiesību diskurss principu līmenī ir ticis pilnīgi atzīts un padarīts par savējo; dažus no šiem tekstiem (vai to attiecīgās daļas) nu jau ir pagrūti atšķirt no ANO politiskajām deklarācijām. 1994. gadā Vatikāna grāmatu apgāds laida klajā Džordžo Filibeka (Giorgio Filibeck) sastādīto kompendiju Cilvēktiesības Baznīcas mācībā: no Jāņa XXIII līdz Jānim Pāvilam II (tātad šaurajā laikposmā no 1958. līdz 1994. gadam), un jau tad šis tekstu krājums sasniedza gandrīz 500 lappušu garumu.[5]

Es nezinu, vai varu nosodīt 20. gadsimta otrās puses pāvestu rīcību. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņus vadīja cēls un labs motīvs: pacensties runāt ar moderno pasauli tās valodā, lai sludinātu tai Evaņģēliju. Taču, kā rāda vēsture, visbiežāk notiek otrādi: sludinātājs pārvērtē savas spējas un pats pamazām pieņem ne tikai sludināmā valodu, bet arī domāšanas un vērtību sistēmu. Ne velti angļu sakāmvārds brīdina: “Tam, kurš ēd vakariņas kopā ar velnu, ir vajadzīga gara karote.” Jebkurā gadījumā, es nebūt neesmu vienīgā, kuru šāda situācija apbēdina un uztrauc. 1983. gadā jau minētais profesors Mišels Villē jutās ārkārtīgi izbrīnīts, vīlies un samulsis pēc tam, kad bija noklausījies pāvesta Jāņa Pāvila II runu ar cilvēktiesību slavinājumu. Vairākkārt apspriedis šo jautājumu ar kolēģiem un domubiedriem, viņš sarakstīja un izdeva vienu no saviem pazīstamākajiem darbiem – Tiesības un cilvēktiesības (Le droit et les droits de l’homme) – nelielu, bet intelektuāli ļoti piesātinātu grāmatu, kas bija “ar dēla padevību” veltīta Jānim Pāvilam II.[6] Šis nelielais juridiskais traktāts ir viena no spēcīgākajām līdz šim publicētajām apsūdzībām modernajai cilvēktiesību doktrīnai. Protams, Latvijas juristiem gan pats Villē, gan viņa grāmata ir pilnīgi nezināmi.

Cilvēktiesības, latvieši un ukraiņi

Latviešu attiecības ar “cilvēktiesību” jēdzienu vēsturiski ir bijušas divdomīgas. Kā redzēsim šīs rakstu sērijas otrajā daļā, pirmajā Latvijas neatkarības posmā mūsu senči brīnišķīgi iztika bez šā koncepta, tāpat kā pārējās Rietumu tautas. Padomju okupācijas laikā PSRS konstitūcijā pilsoņiem tika formāli garantētas dažnedažādas pamattiesības; Padomju Savienība pat bija ratificējusi ANO Starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, – taču visi saprata, ka tā ir vistīrākā liekulība un ir izdarīts tikai izskata pēc.

Tomēr 1986. gada jūnijā, Trešās Atmodas sākumā, vairāki latviešu patrioti nodibināja cilvēktiesību aizstāvības grupu Helsinki-86, lai sekotu latviešu tautas ekonomisko, kultūras un individuālo tiesību aizstāvībai. Tā laika apstākļos daudziem šķita, ka starptautiskajos dokumentos ietvertās cilvēktiesību normas varētu izmantot arī latviešu tiesību aizsardzībai un viņu stāvokļa uzlabošanai. Galu galā, ja cilvēktiesības ir visiem, tad arī mums tās ir, – loģiski, vai ne?

Situācija krasi mainījās uzreiz pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas. Kopš padomju laikiem Latvijā bija palikuši simtiem tūkstošu “krievvalodīgo” – t. i., bijušās PSRS pilsoņu, kuri bija “pēkšņi” attapušies neatkarīgā valstī. Viņi acumirklī sāka ļoti skaļi un agresīvi izmantot cilvēktiesību retoriku savu zaudēto privilēģiju aizstāvībai: lai varētu arī turpmāk visur lietot tikai krievu valodu, turpināt dzīvot likumīgajiem īpašniekiem atņemtajos dzīvokļos utt. Ar šo pašu cilvēktiesību retoriku uz tikko atjaunoto Latviju tika izdarīts masīvs politisks spiediens arī no ārienes, turklāt divās frontēs: gan no Krievijas, kas izmantoja šos “krievvalodīgos” cīņai par savām ģeopolitiskajām interesēm, gan arī no dažādām starptautiskām organizācijām, kas vēlējās par katru cenu novērst starpetniska konflikta iespējamību Rietumeiropas pievārtē un spieda Latviju piekāpties “mīļā miera labad”. Mazliet vēlāk pat tika nodibināta partiju savienība (pēc tam – partija) ar nosaukumu Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā (PCTVL), kas cīnījās par “krievvalodīgo” interesēm un 2014. gadā tika godīgi pārsaukta par Latvijas Krievu savienību. Nav jābrīnās, ka toreiz latviešu vairākuma apziņā vārdam “cilvēktiesības” bija nelāga pieskaņa, jo tas stabili asociējās ar pēcpadomju lielkrievu šovinismu un Latvijas drošības apdraudējumu.

Kopš tā laika ir aizritējuši daudzi gadi. Latvija ir attīstījusies; etnosociālā spriedze ir atkāpusies dibenplānā (vismaz pagaidām). Ir izaugusi jauna latviešu paaudze, kas visu iepriekš teikto vairs nezina vai neatceras un kuras apziņā vārdkopa “Tatjana Ždanoka” vairs neizraisa to emociju gammu, kāda bija viņu vecākiem un vecvecākiem. Šīs paaudzes acīs cilvēktiesības atkal ir kaut kas ļoti labs: progresa dzinējs un sociālā taisnīguma iedibināšanas līdzeklis. Atbilstoši tam, kas šiem jauniešiem ir ticis iemācīts skolā un tam, ko viņi redz un dzird masu saziņas līdzekļos, cilvēktiesības aizsargā dažādas minoritātes (etniskās, reliģiskās, seksuālās) un bruģē ceļu uz taisnīgu nākotnes sabiedrību bez jebkādas diskriminācijas, kur visi būs vienlīdzīgi un laimīgi, – tātad savdabīgu paradīzi zemes virsū. Iestājoties un cīnoties par cilvēktiesībām, jaunietis parāda un pierāda pašam sev un citiem, cik viņš ir tikumīgs, drosmīgs un pareizs (angļu valodā šādu nostāju sauc par “virtue signalling”).

Visbeidzot, tieši tagad, kad rakstu šīs rindiņas, Krievijas noziedzīgais Putina režīms ir iebrucis neatkarīgajā Ukrainā un met aviobumbas uz ukraiņu pilsētām. Dun sprādzieni, līst asinis, iet bojā civiliedzīvotāji. Visa pasaule bailēs no Kremļa kodolieročiem no malas noraugās, kā Ukraina noasiņo. Un šobrīd viss skaļais “cilvēktiesību” diskurss pēkšņi šķiet nožēlojami sīks un patētisks: izrādās, ka gadu desmitiem ilgais cilvēktiesību kults nekādu pasaules uzlabošanos nav panācis un šī pasaule gaidītās “paradīzes” vietā strauji tuvojas kaut kādai pamazinātai elles kopijai. Tas, ka ukraiņiem ir dažnedažādās starptautiskās konvencijās un paktos deklarētās cilvēktiesības, kuras modri “sargā” starptautisko birokrātu pūļi Rietumos, pēkšņi izrādās tukši un bezjēdzīgi vārdi, kad šo pašu ukraiņu dzīvojamajai mājai uzkrīt krievu aviācijas lādiņš. Šo cilvēktiesību aspektu aplūkošu rakstu sērijas otrajā un trešajā daļā.

Un, kā jau teicu, modernā cilvēktiesību doktrīna ir intelektuāli nesakarīga un ir novedusi pie dažādām negatīvām sekām. Šīs sekas jau īsumā pieminēju: tiesiskā nedrošība, tiesību sistēmas ideoloģizācija, valsts diktāta pastiprināšanās uz cilvēku personiskās brīvības rēķina, sabiedrības polarizācija un atomizācija pastāvīgo konfliktu dēļ. Kā konkrēti izpaužas šī moderno cilvēktiesību graujošās sekas, to arī aplūkosim šīs rakstu sērijas nobeigumā. Taču vispirms es vēlētos paskaidrot, kādēļ cilvēktiesību doktrīna ir vienkārši nevajadzīga, un šim jautājumam būs veltīta sērijas otrā daļa.



[1] “Kaut kas ir sapuvis Dānijas karaļvalstī” (angļu val.).

[2] Michel Villey. Le droit et les droits de l’homme. Paris: Presses Universitaires de France, 1983, pp. 15–16.

[3] Par lietu spējību un īstenotību skat. Juris Rudevskis, “Klasiskā reālista rokasgrāmata jeb ceļš uz sakārtotu domāšanu. 2. daļa”, Telos.lv, 5.5.2021. Pieejams šeit: https://telos.lv/realista-rokasgramata-2/.

[4] Christopher Dawson, Religion and the Rise of Western Culture, New York: Image Books, 1991 [1950], pp. 190–91.

[5] Giorgio Filibeck, Human Rights in the Teaching of the Church: From John XXIII to John Paul II, Vatican City: Libreria Editrice Vaticana, 1994, 494 pages.

[6] Michel Villey, turpat.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: