Kad beidzu skolu, sēju grāmatu nastiņu uz muguras un sāku staigāt pa mājām, piedāvādams “derīgas grāmatas”. Taksītis nāca man pakaļ, un kad atgriezos un atskatījos, es arvienu sastapu viņa uzticīgo skatu.

“Palīdzi man tīklu vilkt,” laumiņa saka un skatās viņā pār plecu, vilinādama ar acīm, kuŗas ir zilas kā jūŗa. Vējš izpūš viņas matus, un kaijas sviež gaisā kaislus kliedzienus.

Viņš lika soli pie soļa, bet koks, avīžu būda, laternas stabs, kuŗam viņš gribēja tikt gaŗām, nenāca vairs viņam pretī tik ātri kā agrāk. “Laikam nav vairs spēka,” viņš skumīgi nodomāja.