“Vai te dzīvo kurpnieks Zariņš?” jauns puisis, skaists un sārts kā prieks – varbūt tas viņš arī bija – atrāva pagraba durvis, un viņam līdzi pa kāpnēm pagrabā ieplūda plata saules staru šalts.

“Kā tad, kā tad,” no tumšās darbnīcas viņam gausi piecēlās pretim vecs, rūpēm aprūsējis vīrs…

“Jums ir vajadzīgas zoļu ādas? Labi, te būs! Klapējiet veseli!” – puisis jautri teica un nosvieda uz grīdas veselu saini ādu. Tikpat ātri kā ienācis, puisis pazuda, atstādams sava smaida atspīdumu visos četros tumšos pagraba kaktos.

“Bet es jau neko neesmu pasūtījis,” vecais kurpnieks gribēja teikt. “Zoļu āda gan man bija vajadzīga, bet man jau nav naudas. Ēj, pagaidiet, kungs,” viņš devās pa kāpnēm tam pakaļ un atvēra durvis uz ielu, bet svešā nekur vairs neredzēja.

“Varbūt tas bija kāds bodes puisis?” vecais domāja. “Varbūt, ka viņa kungs ir bagāts un var naudu gaidīt…” Tas sāka ar patiku cilāt ādas gabalus. Tik labu zoļādu viņam sen nebija bijis. Varbūt tās bija viņam pašas debess sūtītas.

Tanī pašā dienā kāds jauns cilvēks no labākām aprindām lika pie viņa pazolēt savas kurpes. No rīta izejot, viņam likās, ka pazoles dzied:

“Viegli nes
Šīs jautrās pazoles.
Balts un sārts
Kā rīta blāzmas skārts,
Lido prieks
Kā ābeļziedu sniegs.”

Visu dienu viņam bija tik viegls un labs prāts kā nekad. Viņš gāja pus dejodams.

“Saki, kāpēc tu esi tik jautrs?” draugi viņam prasīja.

“Kā tad es nebūšu jautrs, ka man pazoles dzied!” Viņš piesita kāju un apgriezās:

“Viegli nes
Šīs jautrās pazoles…”

“Kur tu tādas ņēmi?”

“Es liku pazolēt savas kurpes – tepat Dzirnavu ielā, pagrabā – un tagad soļi man nemaz vairs pie zemes nemetas. Zināms, tas kurpnieks jau gan ir vecs, un jauna darba neviens vairs viņam nedod. Bet pazoles viņš piesit vareni!”

Nu visas dejas kurpes ceļoja uz kurpnieka Zariņa pagrabu un nāca no turienes ārā ar jaunām pazolēm, ar kuŗām tik viegli varēja dejot. Kas tās valkāja, tie slīdēja bez rūpēm visam pāri. Nekāds grūtums tiem neķērās klāt. Tumšais kaŗa laiks, kas nospieda pilsētu, bija beidzies, un prieks bija atvēries visiem kā viegls ceļš. Visa pilsēta dejoja.

Bet taisni ap to stundu, kad troksnis un mūzika dejas zālēs beidzās, vecais kurpnieks sēdās pie darba savā tumšajā pagrabā, un cauru dienu līdz vēlai naktij kā apsarkusi acs nokvēpušā cilindrī viņam spīdēja uz galda maza petrolejas spuldzīte. Viņš gan nedzirdēja, kā viņa pazoles dziedāja, totiesu viņam tagad bija ko paēst. Sieva arvienu bagātīgi pildīja viņa apskrapstējušo skārda šķīvi ar kartupeļiem un kāpostiem, atstādama uz šķīvja malām arī dažus sirmus matus, kas tai nekoptās šķipsnās vijās gar vaigiem.

Tā tas gāja labu laiku, kamēr ādu krājums izbeidzās. Viņš gan iegādājās jaunas ādas, bet pasūtinājumi vairs tā nenāca. Trūkums atkal sāka ieskatīties viņa skārda bļodas dibenā. Beidzot vecais kurpnieks palika slims un gulēja ilgi savā tumšajā pagraba kaktā, kur tikai bāli gaismas stari, nedroši taustīdamies starp lietu kastēm un skrandām, atrada pie viņa ceļu.

Beidzot arī lietu kastes bija jāpārdod, lai nopirktu malku un maizi. Nu viņš bija zaudējis arī savus darba rīkus un jutās savā gultā kā laivā bez aiŗu, kuŗu nes kaut kur projām akli un tumši ūdeņi. Viņš bija viens pats šai krēslībā, kuŗā neieskatījās ne Dieva acs.

Sieva pa dienu gāja nabadzīgās strādnieku ģimenēs bērnus pieskatīt, atnesdama viņam vakarā mājās kaut ko no savas pusdienas paliekām.

Ar pavasari viņš juta, ka spēki it kā atgriežas. Viņam sāka patikt ratu troksnis un zvirbuļu čivināšana uz ielas. Kāsēdams viņš sāka jau celties un staigāt. Kādā svētdienas rītā, kad jaunā vasara stāvēja visā spožumā aiz pagraba loga un visi ielu akmeņi vizēja no saules, viņš kaut kā saģērbās un izgāja ārā. Iela bija tukša, tikai dūjas slinki staipīja spārnus. Visa pilsēta bija izbraukusi zaļumos. Nedzirdēja pat ratu trokšņu. Bija tikai klusums un gaisma, viņam nebija arī jākaunas no savām skrandām, jo pilsēta tagad piederēja tiem, kas staigā pa virtuves durvīm un slēpj savus ielāpus pagrabu tumsā. Izlaidies uz palodzes, zvilnēja sētnieks un svilpodams skatījās kaut kur prom. Pretī nāca pazemas sievietes platiem pleciem, resnām kājām kā stabiem, uz kuŗām, kā likās, gulēja visi pilsētas grūtumi.

Vecais kurpnieks noglaudīja galvu kādam zirgam, kas it kā zemē iestidzis stāvēja uz ielas stūŗa, kamēr važonis, acis piemiedzis, snauda uz bukas. Maza meitene ar baltu sunīti pagāja viņam gaŗām, un vecā sirdi piepildīja smalks un vārīgs prieks. Viņš apsēdās uz sola kanāļa malā, kur pār sudrabaino vītolu galotnēm plašāk atvērās spožā debesu joma. Kā klusi zibeņi gaisu krustoja bezdelīgas. Vecais skatījās viņām pakaļ un klusi ieelpoja šo dzīvo gaisa bezgalību.

“Bezdelīga, skrej ar ziņu,
Aiznes Dievam grāmatiņu!”

Viņam ienāca prātā kaut kur dzirdētas dziesmiņas vārdi. “Bet kas tad man būtu Dievam ko sūdzēt?” viņš pats sev kā brīnīdamies jautāja. “Šodien taču man ir labi…” Tad viņš it kā satrūkās. Viņam blakus uz sola nosēdās veca dāma, viscaur stīvās melnās drānās. Viņas seja bija skumīga un mēma, it kā tā desmit gadu būtu skatījusies sienā. Vecais atvilkās drusku sāņus. Viņu mazliet baidīja šī melnā krāsa. Viņš pameta acis uz vecās dāmas kurpēm ar nodriskātiem zīda pušķiem.

“Jā, tādas mēs šuvām gadu desmit atpakaļ,” viņš nodomāja. Tad viņš kaunīgi izvilka no sola apakšas savas auklām aptītās kājas noplīsušās lupatu kurpēs un pats par sevi pakratīja galvu: “He, kurpnieks, un pašam nav zābaku kājā!” Viņš atcerējās, ka bija taču gribējis aiziet uz “uteni” un pameklēt sev kādas vecas kurpes. Viņš piecēlās no sola, bailīgi taustīdams kabatā dažus mazus naudas gabalus. Uz “uteni” – kas tur nu būtu ko iet? Viņš lika soli pie soļa, bet koks, avīžu būda, laternas stabs, kuŗam viņš gribēja tikt gaŗām, nenāca vairs viņam pretī tik ātri kā agrāk. “Laikam nav vairs spēka,” viņš skumīgi nodomāja.

Beidzot taču viņš nonāca zem netīriem lieveņiem, kur slēpjas veci skārdi, sarūsējuši dzelži, novalkātas drānas, nobālējušas skrandas. Ilgi viņš tur īdzīgi rakņājās vecu zābaku kaudzē, tad priecīgi iesaucās, pacēlis gaisā vecu kurpju pāri: “Jā, tas ir mans darbs! Tik stingri vis neviens vairs tagad zābaku nenostrādās…”

Kurpes bija ļoti novalkātas, un viņš varēja tās nopirkt. Nu jau viņam bija tās kājās, un viņš gāja uz māju. Brīnums, cik viegli viņam tagad cilājās kājas. Viss nogurums viņam bija pārgājis. Ausīs dūca. Likās, ka viņam nāk līdzi visas darba atmiņas…

Kad Zariņiete vakarā pārnāca mājā, vecais gulēja gultā, apmulsušām acīm skatīdamies uz saviem kurpju galiem, un, kā likās, murgoja.

“Māt, nu es eju… nu es eju… Viegli nes šīs pazoles… Māt, vai tu dzirdi, kā tās dzied? Tas ir mans darbs, tagad neviens vairs tā nenostrādā…”

“Tē’s, tu jau murgo,” – sieva izbailēs sagrāba viņu aiz pleca.

“Māt, redzi, mans prieks ir apstaigājis pilsētu un beidzot atgriezies pie manis…”

Naktī viņš nomira.

No izdevuma Kārlis Skalbe, Sirds bagātība. Rakstu izlase jaunatnei. Rīga: Alfrēda Ūdra apgāds, 1944.