Latvija rīta ausmā

Izvilkumi no grāmatas Kārlis Skalbe, Runas un raksti, sast. Viesturs Vecgrāvis, Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2008. Esejas rakstītas 1930. gados.

Tautā nogatavojas jauns nacionālisms

Lauku noskaņas

Lauku noskaņas no pagājušās vasaras vēl maldās atmiņā un modina dažādas nojautas. Skaņām ir sava raksturīga valoda, un auss dažreiz uztver to, kas acīm paiet garām. Kad es dzirdu ganu ūjināšanu Vidzemes kalnos, man liekas, ka uz mani runā pagātne, kura nav mainījusies pa tūkstoš gadiem.

Mūsu dienās šī pagātne atkal kļūst moderna un ceļas augšā. Kas mākslā ir īsts un skaists, tas ir moderns visos laikos. Mūsu cimdu raksts būs tikpat moderns pēc tūkstoš gadiem kā senie ēģiptiešu ornamenti, kurus uzraka Tutanhamona kapenēs un kuri aplidoja visu pasauli. Slava tiem darbiniekiem, kuri rokas mūsu pagātnē un atdod mums atpakaļ zeltu, kas izturējis gadu simteņu pārbaudījumu. Emiļa Melngaiļa vārdu, kurš, piegriezis ausi zemei, staigā pa Dieva aizmirstiem stūrīšiem, kur vēl uzglabājies tīrs latviešu gars un gaume, uzklausīdamies vecās, daiļas tautas dziesmu meldijas, mēs, bez šaubām, minēsim blakus Krišjāņa Barona vārdam.

Ar šīm meldijām viņš ir jau atdevis tautai atpakaļ veco labo skaņu gaumi. Ja tagad paklausās, ko tautā dzied, tad liekas, ka ir notikusi brīnišķīga pārvēršanās. Nedzird vairs vientiesīgi raudulīgu ziņģu. Vasarā, sevišķi kad atgriežas mājā mūsu skolu jaunība, pār visiem kalniem kā dzirkstis no Jāņu ugunskura lido mūsu vecās, daiļās tautas dziesmas. Tautas skaņu gaume ir pilnīgi pārvērtusies. Tur, bez šaubām, ir pakalpojusi arī augstā koru kultūra un pēdējo dziedāšanas svētku iespaids, kurš maz atbalsojās vienaldzīgā Rīgā, bet kā akmens, iesviests ezerā, meta tālu un gaišu vilni uz laukiem. Un, ko visvairāk dzied, tās ir dziesmas, ko Melngailis salasījis, staigādams pa nomaļām Kurzemes norām un siliem.

***

Kaut gan Rīgā ir mūsu muzikālās dzīves centrs, visbrīvāk un gaišāk tomēr tautas dziesma skan uz laukiem. Še, Rīgā, mēs vienmēr vēl jūtamies kā svešinieki. Mēs še vēl vienmēr esam “iebraucēji no laukiem”, kuri kādā no šiem vēsiem piecstāvu namiem īrē sev mēbelētu istabiņu un iet skolā, strādā kantorī vai fabrikā. Tikai svešinieki uz reizes jūtas kā mājās. (To vientiesīgi bij izmantojis kāds Amerikas latvietis, aicinādams tautiešus pāri uz Latviju, kur viss esot tāpat kā vecā Krievijā.) Kur, kādā zemē gan varētu izdot šo famozo pavalstniecības likumu, kurš desmitiem tūkstošu sveštautiešu piešķir pavalstniecību gandrīz bez kādiem noteikumiem, neprasot ne mazāko saiti ar zemes valodu, tradīcijām, kultūru? To var tikai Rīga, šis internacionālais gadatirgus, kur katrs runā savā valodā un tikai latvietim vajag visas saprast. Nevienā galvaspilsētā nav tik liels sveštautiešu iespaids kā Rīgā. Kad jūs uzrunā krieviski vai vāciski, jūs pieklājīgi tāpat pūlaties atbildēt. Bet citās zemēs cittautieši centīgi, pieklājīgi pūlas pieslieties tās zemes valodai. Še mēs vēl to nekur nemanām. Mēs paši pie tam esam vainīgi, jo mēs to no viņiem vēl neprasām. Bet viss mainās. Man liekas, es jau dzirdu šo pārmaiņu. Tas, kas tagad nogatavojas tautā, ir jauns nacionālisms. Tam nav nekā kopēja ar bēdīgi pazīstamo “dūres nacionālismu”. Šis nacionālisms nāk ar savu īpatnēju, izdaiļotu gara pasauli un arī politiskā dzīvē pratīs vilkt savas konsekvences.

***

Ir kāda skarba, rejoša skaņa, kura griežas ausīs, kā skaņa no sarūsējušām eņģēm, kuras ilgi nav redzējušas eļļas. Šis un tas tautas dzīvē ir mainījies. Ir izzudis reliģijas veldzējošais iespaids. Ikkatrs dzīvo par sevi un vientuļi krāj dzīves rūgtumu. Trūkst siltas, vienojošas sabiedriskas saites. Agrāk tā bija reliģija, kas visus vienoja draudzē. Tagad draudžu dzīve ir panīkusi. Baznīcu apmeklē maz. Tas varbūt vēl būtu panesami tur, kur ļaudis dzīvo sādžās un bieži var satikties. Bet pie mums, kur katra māja dzīvo par sevi, ir nepanesama šī atrautība no dzīvas sabiedrības. Un ļaudis varbūt paši nemaz nezina, ka taisni tādēļ viņi visvairāk cieš un taisni tādēļ dzīve viņiem liekas tik grūta. Neviena tauta nevar dzīvot bez reliģijas. Arī zaļumsvētki, dejas grīda un dažādie biedrību izrīkojumi, kuri nāk pāra reizes par gadu, nevar izpildīt viņas vietu. Bet ir jau arī vērtības, kuras cieti stāv vecā vietā. Ar lielu izsalkumu visi dzenas pēc naudas un dara alu vēl biežāk kā vecos labos laikos. Bet dzīves nozīme nav mērojama ar materiāliem panākumiem, jo tie galu galā ir ļoti niecīgi. Un nevar arī dzīvot mūžīgās paģirās. Man liekas, ka šī rūgtā, skarbā skaņa izzudīs tikai tad, kad tautā atvērsies aizbirušie reliģijas avoti.

***

Tie paši cilvēki, tie paši raksturi, tikai mazliet pārveidoti. Karš, revolūcija un grūtā dzīves cīņa ir darījusi to, ka egoistiski brutālie rakstura vilcieni ir izvirzījušies priekšgalā. Tā varbūt ir laikmeta mode. Varbūt mēs kaunamies no savām labākām jūtām. Jā, kad es biju jauns puika, es puķes spraudu sev aiz cepures, un tagad es ziedu, kurš man dāvināts, klusi noglabāju kabatā. Un šopavasar es redzēju, ka caur Jaunpiebalgas mācītāja muižas bērziem nāca lauku meitenes ar puķu dēstu no mācītāja dārza. Viņas nāca klusiem un viegliem soļiem, kautrīgi apsegušas puķu saknes. Šīs meitenes, kroņu pinējas, kuras ir atradušas ceļu uz daiļumu, atradīs arī ceļu uz reliģiju, un skarbie, dzīves cīņās norūdītie vīri tad ies viņām pakaļ. Jo varbūt arī viņi slēpj sevī to labāko, kā šīs meitas savas puķu saknes.


Latvija rīta ausmā

Pelēki ir novembra rīti. Steidzīgie gaitnieki rudens mākoņi slīd garām gar logu, viņu viļņojošās malas neviens atspīdums nekrāso sarkanas, jo rīta un vakara blāzma nozudušas.

Pelēks bija valsts dzimšanas dienas rīts 1918. gada 18. novembrī. Bet tie, kas pulcējās pie viņas šūpuļa, bija pilni iekšējas kvēles. Jo dziļāk miglā un tumsā brida iekšā vēlās rudens dienas, jo šī kvēle vairojās, it kā gribēdama pārvērst par ziedošu pavasari ziemu, kas visapkārt jau izklāja savus sniegus.

Kas gan bija pirmā dienā Latvijas valsts? Tikai vārds, elpa, kas sasilda gaisu. Tie, kas sapņoja par neatkarīgo Latviju, gan ticēja, ka šai elpā izplauks rozes. Bet papriekšu bija jāiztur grūti pārbaudījumi. Mūs glāba tikai ticība pašas tautas spēkiem.

Latvija īsteni kļuva par valsti tikai tad, kad tā visgrūtākā brīdī sevī pašā atrada stipru latviska spēka avotu, kad tā neskatījās vairs apkārt pēc sveša palīga, bet radīja pati savu nacionālo armiju.

Valsts proklamēšanas akts Nacionālā teātrī bija svinīgs. Skatuve bija pušķota lauru kokiem. Bet vīriem, kas tur bija sapulcējušies kā Tautas padome un valdība, bija tikai morāliska vara.

Un tomēr šī moraliskā vara bija tik liela, ka, neskatoties uz visām vētrām un negaisiem, kas dažreiz pilnīgi aptumšoja jaunās valsts apvāršņus, tauta sekoja saviem izredzētiem.

Savstarpējie uzticības pavedieni bija savijušies tik stipri, šai vakarā dotie kopējie solījumi tika turēti tik svēti, ka cilvēki, kas še bija sadevušies rokās, varētu atrast viens otru vai elles tumsībā… Sākumā jaunā valsts bija tikai morāliska vienība, bet tai bija jākļūst arī par stipru varas vienību, lai varētu turēties pretim tiem svešiem, naidīgiem spēkiem, kas traucās viņus iznīcināt.

Rīgā toreiz valdīja vācu karaspēka vara. Latviskas varas vēl nebija. Pie Nacionālā teātra tai vakarā nestāvēja godasardzē tautas lepnums un cerība – latvju strēlnieki. Varbūt puse no tiem bija nolikuši savas galvas uz dzimtenes ežām. Pārējie kā krievu armijas daļas bija aizgājuši uz Krieviju. Liktenis bija nostādījis viņus ļoti sarežģītā stāvoklī. Tai brīdī viņiem nebija ceļa atpakaļ. Atgriežoties tiem bija tikai viens ceļš – uz vācu gūstekņu nometni. To viņi nevarēja iet… Tauta bija pazaudējusi savu pirmo, slaveno armiju. Bet zeme deva jaunus spēka dzietus.

Virsnieki, kas bija atgriezušies no gūsta, studenti sarkanos puskažociņos radīja jaunās armijas kodolu. Tas nebija liels. Liels bija viņas gars. Pirmais apsardzības ministrs Zālītis Liepājā, izvadīdams Studentu rotu uz pozīcijām Ventas krastos, teica: “Papriekšu mēs iesim pret rītiem un sakausim lieliniekus, pēc tam iesim pret vakariem un padzīsim vāciešus.” Viņš runāja uz divsimt cilvēkiem pilsētā, kura bija vācu cietoksnis. Viņa vārdi piepildījās. Jaunā Latvija izturēja spēka pārbaudījumu. Tā radīja jaunu nacionālu armiju un, kad cīņas bija galā, noslēdza mieru ar divām lielvalstīm.

Agra rīta spožums arvienu skar koku galotnes. Uz jaunās Latvijas aicinājumu pirmā atsaucās latvju inteliģence. No tām dienām es atceros vienu ainu, kas Rīgā bija pilnīgi jauna un latviska – tie bija studenti zaļganās kareivju kaskās, sarkanos puskažociņos. Viņi gāja gar pastu, bija ziemas rīts, vējš raustīja un svieda vaļā villotos kažociņu stūrus. Jaunekļi skatījās kaut kur projām. Aiz ziemas miglas šie jaunekļi varbūt redzēja viņas mirdzošo vainagu.

Šodien Latvijai ir deviņpadsmit gadu. Man liekas, ka ir iesvētīšanas diena un viņa ar puķēm iznāk no baznīcas. Pāri ļaužu drūzmai var redzēt viņas vainaga mirdzošo malu.

Šai brīdī es it kā dzirdu vārdus, ar kuriem iesākas Kaudzīšu Mērnieku laiku pirmā lapaspuse.

– “Veco krustmāt, kad tu man dosi manas mātes raibo lakatu?” jauna balstiņa vaicā.

– “Tad, bērniņ, kad tu būsi liela un iesi mācībā (iesvētīšanā),” vecā Annuža atbild…

Arī Latvija parādās ar mātes rakstīto villaini uz pleciem. Tikai pilngadīga tauta nonāk līdz savu nacionālo vērtību apziņai.  

Tautas pilngadība parādās savu augstāko vērtību saprašanā. Tās nav ne dzelzs, ne akmens, bet tautas gara dārgumi. Tos saprast un vairot ir katra latvieša pienākums. Jo arī mūsu jaunā valsts sākumā bija tikai morālisku spēku kopība un cauri likteņa tumsai viņu vadīja tautas gara uguns.


Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: