Pasaka no izdevuma Kārlis Skalbe, Sirds bagātība. Rakstu izlase jaunatnei. Rīga: Alfrēda Ūdra apgāds, 1944. Citus Skalbes darbus krātuvē lasiet: https://telos.lv/pedejais-prieks/ un https://telos.lv/latvija-rita-ausma/

“Ek, nav un nav nekāda labuma,” zemnieka dēls teica, vakarā izdauzīdams uz sliekšņa zemes no pastalām. Ko darīs? Ies pasaulē labuma meklēt.

Iet, iet, satiek laumiņu, kas aitas gana. Pati sēd piesaulē pie zeltaina lazdu krūma, jēri klīst pa noru. Bet uz kalniem skan izkaptis. Tur pļauj un sien kūlīšus. Un milzīgi labības vezumi, rāmu zirgu vilkti, lēni kustas rudens saulē pa visiem lauku ceļiem, un kā gaŗas zelta lāses no tiem birst vārpas. Zēni brūnapaļiem vaigiem un rokām nes un liek laumiņai pie kājām puķes un augļus.

“Kur iedams, puisīti?” laumiņa uzbildina gājēju.

“Eju labuma meklēt,” puisis atbild.

“Pagani manas aitiņas,” laumiņa saka.

“Aitas ganīt? Kāds tur labums?”

“Nu, varbūt tu gribi iet ar izkapti pa druvu, siet kūlīšus un palīdzēt maniem zēniem noņemt augļus no dārziem?”

“Nē, to jau visu varēju darīt mājā! Tika mani tēvs diezgan dīdījis. Teicu jau, ka eju labuma meklēt,” puisis atcirta.

“Nu, pakavējies pie manis. Raugi, kā uz lazdu lapām vēl kavējas rudens saules siltums. Sēdi še, es dalīšu ar tevi ābolus un riekstus.” Viņa paņēma skaistāko augli sev no klēpja, pārspieda to ar diviem pirkstiem, tā ka sula viņai tecēja gar rožaino delnu. “Dzer,” viņa pielika puisim delnu pie lūpām, “un ēd!”

Puisis paņēma ābola šķēli, iekoda un savieba seju. “Skābs,” viņš teica.

“Un tas bija mans labākais ābols,” laumiņa uzmeta lūpu un taisījās raudāt.

“Nu paliec vēl, pakavējies pie manis! Dzirdi, cik gaiši izkaptis zvana uz visiem kalniem. Skaties, kā pār rugājiem mirdz rudens zelta pavedieni,” viņa lūdzās.

“Kas nu te par labumu?” puisis teica un raisījās no viņas vaļā.

Iet, iet, nonāk pie smēdes meža malā. Melns skurstenis kā lācis tup uz jumta, iekšā skan lakta. Uz sliekšņa sēd laumiņa un aicina viņu iekšā.

“Kur iedams, puisīti?”

“Eju labuma meklēt.”

“Nu, tad paliec pie mana tēva. Smēdē ir tik jauki. Plēšas šņāc, uguns rūc, un lakta gavilē. Palīdzi tēvam āmuru cilāt. Pusdienā viņš izceps mums uz ēzes rubeni, ko atnesa mednieks par bultām, kuŗas tēvs kala viņa stopam.” Puisis skatās: ies iekšā, varbūt tur būs tas labums.

Liels kalējs dzirkstīs un dūmos paskatījās viņā acīm, kuŗās atspīdēja ēzes kvēle.

“Ā, puisis man bija vajadzīgs,” viņš teica, ar patikšanu pārlaizdams acis pār zemnieka dēla platiem pleciem. “Nu, tad ņem tikai āmuru. Dzelzs jau dzirkstī.”

Neko darīt, puisis ņem ar’ āmuru un lokās svīzdams kādu stundu. Bet laumiņa pūš plēšas un dzied, un kalējs rakstā pieskandina viņai uz laktas. Uguns rūc, dzirkstis lido, un viņiem iet kā jautrā ellē.

Cirvis ir gatavs. Kalējs nosviež āmuru un saka: “Nu laiks ir pusdienu ieturēt.” Puisis nopūšas un slauka sviedrus. Bet kalējs vērš uz iesma rubeni un cep uz ēzes, ka tauki vien sprakst. Viņš lauž melnu maizi un dala cepeti: laumiņai spārnu, pats sev viduci un puisim krūti. Tad viņš ņem vēl no sava gabala putna sirdi, kas brūni apcepusi, ar sāli un uzliek to viesim uz maizes. “Tas ir tas labākais,” viņš, labsirdīgi smaidīdams, saka. Viņi ēd. “Nu, kāds ir?” kalējs prasa. “Rūgts,” puisis saka un dzeŗ no stopa ūdeni. Bet kalējs nogriežas, bāž pīpi, tad ņem ar saviem cietajiem pirkstiem baltu ogli no ēzes, ritina to savā melnajā saujā un iespiež ar nagu sev pīpē, tā ka tā pīkstēdama nobeidzas. Laiž dūmus un skatās griestos.

“Nekā, kalēj, tavs āmurs man par smagu. Man visu elpu paņēma,” puisis saka un dzer vēl malku ūdens. “Es pie tevis nepalieku.” Bet laumiņa tek viņam pār slieksni pakaļ un ņem viņu aiz rokas.

“Nu paliec vēl, pakavējies pie manis. Ja tev āmurs par smagu, tad paskandini tik tāpat uz laktas. Es sitīšu tavā vietā, es esmu stipra. Tēvs tevi nespiedīs. Arī viņš reiz bija jauns, kā tu. No kā tad viņam tie stiprie pleci? Tikai darbā esot izaudzis, viņš saka.”

Bet šis kā uzdedzis uz to labumu. Laktu skandināt – kāds tur labums? Viņš iešot tālāk pasaulē.

Iet, iet, nonāk pie augstas jūŗas. Robaini viļņi kāpj augšā, krastā stāv laumiņa un velk tīklu.

“Kur iesi, puisīti?”

“Iešu labuma meklēt.”

“Palīdzi man tīklu vilkt,” laumiņa saka un skatās viņā pār plecu, vilinādama ar acīm, kuŗas ir zilas kā jūŗa. Vējš izpūš viņas matus, un kaijas sviež gaisā kaislus kliedzienus.

Puisis nu pieķersies gan pie tīkla. Bet beidzot taču šim ūdens ir slapjš, vējš ir auksts, un kaņepāju virve žņaudz rokas.

“Nekā, es iešu tālāk. Te nav nekāda labuma.”

“Nu, paliec vēl, pakavējies pie manis,” laumiņa lūdzās. “Vai tu nemani, cik tīkls ir smags? Tas iet caur dūņām, bet nes ārā spožas zivis. Dažreiz tajā ieķeŗas pērles un dzintara gabali. Nu paliec pie manis. Varbūt mēs izzvejosim vecu karaļa vainagu. Es likšu to tev galvā. Tu būsi mans karalis un valdīsi pār mani un manu būdu.”

Bet puisis kā akls uz to labumu. Iet tālāk. Iet, iet. Vakars gulstas pār eglēm. Nonāk pie tumšas alas. Vājš uguns plēnē. Veca sieva sēd pie pavarda. Pie kājām viņai guļ kārns suns ar dzeltenu spalvu. Visapkārt ir nakts, un ceļš ir nozudis tumsā. Puisis nedroši padod labvakaru un iet alā iekšā. Suns ierūcas un paskatās viņā sarkanām acīm, tā ka puisim sastingst visi prāti.

“Ko meklē, puisīti?” sieva prasa.

“Meklēju labuma.”

“Nu, tad tu gan būsi tam gaŗām pagājis. Pie manis nav labuma. Mana uguns nesilda, mana ala ir tumša un tukša. Un ceļa tev nav vairs uz priekšu. Septiņi gadi tu sēdēsi te un baŗosi manu suni. Tu lasīsi lapas no dadžiem un ogas no ērkšķiem. Es tevis nelaidīšu projām, kamēr tu iemīlēsi šo uguni, kas nesilda, šīs acis bez spožuma, šo suni, kuŗu tu iemācīsies glaudīt, jo citādi viņš tevi saplosīs. Tad es nolauzīšu tev spieķi no ērkšķu krūma un parādīšu ceļu atpakaļ pie manām māsām, kuŗām tu pagāji gaŗām.”