Pasaules Jauniešu dienas ir viens no spilgtākajiem notikumiem ne tikai visai kristiešu Baznīcai, bet, protams, arī jauniešiem no visas pasaules. Tās norit ik pēc trīs gadiem, katru reizi citā valstī – un tradicionāli arī katru reizi citā kontinentā. Daudziem tieši Jauniešu dienas ir stiprinājums un zīmīgs mirklis ticības dzīvē – gan tādiem, kas ir kristieši kopš bērnības, gan tādiem, kuri tikko uzsākuši ticības ceļu, gan arī tādiem, kuri nekad nav pieredzējuši Dievu savā dzīvē. Liecības par Pasaules Jauniešu dienām ir burtiski nesaskaitāmas – miljoniem daudz liecību.
Tieši tik daudz jauniešu arī ik pēc trīs gadiem pulcējas šajā pasākumā. Šogad Lisabonā kopā sanāca 1,5 miljons jauniešu no visas pasaules, citus gadus skaitlis ir bijis vēl lielāks. Piemēram, Pasaules Jauniešu dienās Romā 2000. gadā sapulcējās aptuveni 2 miljoni jauniešu. Tā bija vēsturiski lielākā cilvēku pulcēšanās vienuviet Eiropas vēsturē – ne tikai kristiešu, bet vispār.
Jānis Pāvils II, kurš aizsāka Jauniešu dienu tradīciju 1984. gadā, daudziem ir nozīmīgs ne tikai kā pāvests, bet arī kā vēsturiska persona. Taču jauniešiem Jānis Pāvils II ir īpaši mīļš, jo tieši viņš ļoti uzsvēra jauniešu svarīgo lomu Baznīcā un sabiedrībā un spēja par to pārliecināt.
Pašās apmeklētākajās Pasaules Jauniešu dienās Manilā, Filipīnās 1995. gadā pāvests sacīja:
“Tas vienmēr ir Kristus, kas sūta. Bet ko Viņš sūta? Jūs, jaunieši, esat tie, uz kuriem Viņš raugās ar mīlestību. Kristus, kurš saka: “Sekojiet man!”, vēlas, lai jūs dzīvotu savu dzīvi ar aicinājuma apziņu. Viņš vēlas, lai jūsu dzīvei būtu nozīme un tā būtu cieņpilna.”
Šī vēsts seko līdzi Jauniešu dienām – taču mērķis nav tikai iedrošināt jaunus cilvēkus viņu ticībā. Lielais mērķis ir, lai paši jaunieši kļūtu aktīvi un iedrošinātu citus. Mērķis ir veicināt tādu sabiedrību, kas nevis skatās uz jauniem cilvēkiem kā uz nākotnes paaudzi vai nākotnes vadītājiem un lēmumu pieņēmējiem, bet gan kā uz daļu no tagadnes. Jaunatne ir nākotne, taču tā ir arī tagadne.
Šogad Lisabonā no visas pasaules sapulcējās aptuveni 1,5 miljoni. No Latvijas uz turieni devās 300. Bija pārstāvētas vairākas Latvijas pilsētas, vairākas konfesijas un vecuma grupas. Piedalījās dažādas kopienas – Chemin-Neuf, Emmanuel, Latvijas nacionālā grupa, Kultūras centrs “Riva”, Rēzeknes-Aglonas grupa. Visus vienoja alkas pēc kaut kā lielāka dzīvē. Ceļā devās vairāki cilvēki, kuri atklāti vēstīja, ka nav pārliecināti, vai tic Dievam. Tomēr viņi izjuta pamudinājumu doties šajā ceļojumā. Cilvēki vecumā no 11 līdz 35 gadiem piedalījās programmā, kas bija paredzēta ceļam pirms pašām Jauniešu dienām. Lisabonā katrai grupai bija katehēze, ko vadīja katras valsts pārstāvji savā valodā. Šoreiz Pasaules Jauniešu dienas atšķīrās ar to, ka pirmo reizi šīs tikšanās reizes – katehēzes gatavoja un organizēja paši dalībnieki. Šajā laikā bija iespējams dzirdēt liecības par piedzīvoto, notika slavēšana un, protams, tika svinēta Sv. Mise.
Ceļa laikā varēja izdarīt secinājumus par to, kādi ir Latvijas jaunieši un kas viņiem ir vajadzīgs – kāds atbalsts pašlaik ir nepieciešams. Daudzas liecības lika padomāt par sfērām, kurās Latvijā būtu nepieciešami uzlabojumi, bet daļa stāstu arī iedvesa cerību. Jau pats fakts, ka jaunietis meklē patiesību un dzīves jēgu, ir diezgan nozīmīgs un to nevajadzētu uztvert kā pašsaprotamu. Klausoties diskusijās un viedokļos ceļojuma laikā, varēja noprast, ka jaunieši alkst pēc tradicionālajām vērtībām un skaidras mācības. Tie, kas ir aktīvi Baznīcas dzīvē, lielākoties dedzīgi iestājas par seno tradīciju saglabāšanu. Tās ir tieši tās tradīcijas un vērtības, uz kurām kristiešu draudzes ir būvētas un uzturētas vairāk kā 2000 gadu. Mūsdienās visiem ir sarežģīti orientēties informācijas pārplūdumā. Turklāt šī informācija ir pieejama vienmēr un visur – nav iespējams pavadīt nevienu dienu bez ziņām, kuras cilvēks pats nav izvēlējies uztvert. Masu mediji arī ir piesātināti ar saturu, kas ir tīši ievirzīts tādā veidā, lai iederētos jau gatavā naratīvā.
Neskatoties uz to, ceļojuma laikā varēja noprast, ka cilvēki to ļoti labi apzinās. Jaunieši izdara savus secinājumus par sabiedrībā notiekošo neatkarīgi no visa iepriekšminētā. To nevajag pieņemt kā pašsaprotamu. Uzskatu, ka šādu domāšanas neatkarību lielā mērā nosaka tieši kristīgās vērtības, ar kurām šie cilvēki vairāk vai mazāk ir saskārušies un saskārās arī ceļojuma laikā.
Nereti dzird skepsi par Pasaules Jauniešu dienām – cik liela ir to ietekme; vai resursi un laiks, kas ieguldīts to rīkošanā, ir tā vērts; vai jaunieši, kas aizbrauc uz Jauniešu dienām, vispār apzinās, kas ir tas, ko viņi piedzīvo; un tamlīdzīgi. Protams, ka ir tādi, kas aizbrauc bez mērķa iegūt kaut ko vairāk no dzīves. Bet mums ir jāsaprot, ka Dievs var izmantot jebkuru situāciju un padarīt to skaistu. Tieši to varēja dzirdēt jauniešu liecībās, kad viņi stāstīja, ka no ceļojuma neko īsti negaidīja. Bet Dievs spēj visu izmantot un pārveidot.
Iepriekš rakstītais ir tikai ūdens virspuse. Nozīmīgākais, kas notika gan ceļā, gan Pasaules Jauniešu dienās, ir dziļi dzelmē – katrā cilvēkā iekšā. Īpašo un brīnumaino ir sarežģīti izteikt vārdos, jo tas ir tik personīgs un individuāls, ka tas tiešām ir starp katru cilvēku un Dievu. Un tikai Dievs un tu pats vari līdz galam to saprast un par to runāt.
Es nespēšu aprakstīt citu ceļabiedru piedzīvoto. Varu liecināt tikai par savu pieredzi. Iespējams, ka daži šo ceļu piedzīvoja līdzīgi kā es. Pat tagad aizverot acis, varu atkal izjust sevi Portugāles karstumā. Ir nobraukti vairāki tūkstoši kilometru, ir nogurums, domas un citu cilvēku dziedošās balsis apkārt. Diezgan ironiski, bet, lai izprastu to tuvību, ko var individuāli pieredzēt ar Dievu, dažkārt ir jāceļo tāli ceļi kopā ar citiem.
Arī man personīgi šis ceļš bija nepieciešams, lai saprastu, kā Dievs izmanto situācijas un apstākļus. Bieži runā par Dieva ceļu un plānu cilvēka dzīvē. Nereti mēs ar mūsu cilvēcisko prātu iedomājamies, ka dzīve ir kā līnija, kas iet taisni, un, ja mēs izvēlamies nepareizo virzienu, tad atpakaļceļa nav. Es piedāvātu citu versiju – Dievs spēj izmantot jebkurus apstākļus, kuros esam nonākuši, lai katrs atkal varētu nokļūt uz ceļa, kuru Dievs viņam ir paredzējis. Taču tam ir nepieciešama katra pirmais solis pretī Dievam. Un, protams, mēs kļūdīsimies. Uz to mēs varam paļauties, taču vēl vairāk mēs varam paļauties uz Dievu.
Kādā dienā, kad jau bijām Lisabonā, nolēmu nedaudz nodalīties no lielās grupas un atrast laiku, lai būtu vienatnē. Bija jau vakars. Atradu kāpnītes, kas bija pie skolas, kurā visa grupa nakšņoja. Paņēmu savu pierakstu kladi un pildspalvu – kā parasti mēdzu darīt, kad esmu viena. Pierakstu kladītē lielākoties rakstiski izsaku savas lūgšanas Dievam. Kad biju jau kādu brīdi rakstījusi, sapratu, ka patiesībā esmu ļoti skumja. Lūdzu Dievam mierinājumu un izpratni – izpratni par to, kādēļ tā jūtos. Esmu taču Portugālē, draugu vidū, esmu redzējusi tik daudzas skaistas vietas, ceļojot cauri Eiropai. Lūdzu Dievam mierinājumu.
Tieši tajā brīdī pienāca divas grupas biedrenes, kas pat no sākuma nebija pamanījušas, ka raudu, jo bija jau vakars un tumšs. Bet viņas pienāca un cieši mani apskāva. Un, kad pamanīja asaras, tad apskāva vēl ciešāk. Tas man bija atgādinājums, ka, ja Dievam kaut ko lūdz, tad tas notiek. Tā nevar būt sakritība. Tas liekas tik vienkārši, bet kristiešiem tas nemitīgi sev ir jāatgādina – lūgt palīdzību nav grēks, grēks ir lepni cīnīties pašam.
Kaut arī šis bija tikai mazs mirklis starp visiem lielajiem piedzīvojumiem, tas labi raksturo veidu, kā Dievs darbojas. Viņš atklājas mazos mirkļos un tādos veidos, ko tikai mēs un Viņš spējam saprast. Tas paliek starp Viņu un tevi.
Mēs bieži maldāmies pa daudziem dažādiem ceļiem, lai nonāktu pie viena secinājuma, kas paliek nemainīgs. Dievs ar tevi ir visur. Bet tieši šie līkumainie ceļi ir nepieciešami, lai to vēlreiz, vēlreiz un vēlreiz saprastu. Un pat tad, kad mēs to saprotam, ik pa brīdim ir nepieciešams atgādinājums, jo mēs esam tikai cilvēki ar atmiņu, kas nereti pieviļ. Turklāt dzīves situācijas un vide mums apkārt nebūt nav lielākais atbalsts garīgās dzīves izaugsmē.
Un tomēr Dievs nepiekūst, atkārtojot vienu un to pašu. Kā var izskaidrot kaut ko tik neprātīgi skaistu, mīlestības pārpilnu, iedvesmojošu, degošu, brīnumainu un atmiņās paliekošu? Laikam tam ir viens izskaidrojums. Tas ir Viņš, kurš tevi bezgalīgi mīl – bez nosacījumiem, bez robežām, bez limita. Viņš redz visu – un ne ar mērķi tevi sodīt, kad sper greizu soli, bet gan lai smaidītu ar tevi tavā priekā un raudātu ar tevi tavās bēdās. Viņš ir ar tevi, un tas nemainīsies nemūžam.
“Kas paļaujas uz to Kungu, tie dabū jaunu spēku, tā ka viņiem aug jaunas spārnu vēdas kā ērgļiem, ka viņi skrien un nepiekūst, ka viņi pārvietojas un nenogurst.” (Jesajas 40:31)[1]
[1] Pasaules Jauniešu dienu jauniešu liecības var klausīties Radio Marija Latvija raidījuma “Dievs ir ļoti, ļoti labs” arhīvā: https://rml.lv/dievs-ir-loti-loti-labs/
Visu piedzīvoto var apskatīt Pasaules Jauniešu dienu sociālajos tīklos:
Facebook: https://www.facebook.com/LisabonaLV
Instagram: https://www.instagram.com/jauniesudienas/
