“Diakons: О еже просвѣтити мысли невѣрiемъ помрачeнныхъ свѣтомъ Своего богоразумiя, вѣрныхъ же Своихъ укрѣпити и непоколебимыхъ въ правовѣрiи соблюсти, Господу помолимся.
Koris: Господи, помилуй!”
(“– Lai neticības aptumšoto domas tiktu apgaismotas ar Viņa dievatziņas gaismu un lai Viņam uzticīgie tiktu stiprināti un paliktu taisnajā ticībā nesatricināmi, lūgsim to Kungu.
– Kungs, apžēlojies!”)
No Basilija Lielā Dievišķās liturģijas Lielās ektēnijas pielikumiem Ortodoksijas triumfa svētkos  (baznīcslāvu valodā)

Stāsts ir veltīts autora vecvectēva, Rīgas vecticībnieka Simeona Fomina (1905-1962) piemiņai.

Jūlijs. Saule jautri kvēlo un pašapmierināti smejas dzidrajā debesu zilgmē, sniegbaltās mākoņu aitiņas ganīdama. Koki, mājas, stabi, siena zārdi met koši melnas ēnas. Pēcpusdienas gaiss karstiem viļņiem apskalo Latgales laukus, pļavas, birzis, ciemus, dārzus, pagalmus. Suņi klusē, kaut kur pakrēslī ierāvušies; vien skaļi sisina sienāži, ik pa brīdim iečiepstas kāds putns un dūkdama nolido bite, ar dārgo nastu steidzoties uz dzimto stropu. Visapkārt virmo saldkairais liepziedu aromāts, atmodinot sen aizmirstos pusaudža dienu sapņus – par mieru, par lūgšanu, par gaišu un šķīstu meiteni –, un dvēsele klusu smeldz un smaida caur asarām.

Jūlijs. Saule. Liepas. Bites. Latgale…

Lūk, draudzes nams, namā – celle, cellē uz veca šķirbaina soliņa – es, bet man pretī, pie galda, ar muguru pret logu – tēvs Jevstafijs, garīgais mācītājs. Šeit nav karsti un valda samtaina sakrēsla. Īstenībā tā ir vienkārša istaba, bet tēvs Jevstafijs to tā sauc: келiя – “celle”. Logs ir mazliet pavērts un atvērums aizvilkts ar marles gabalu – pret odiem un mušām. Vecais sienu apmetums ar kādreiz rūpīgi izzīmētām cakām un puķītēm ir nomelnējis un vietām lūp nost. Ož kā manas bērnības dienās – pēc vīraka, pēc vaska svecēm, pēc saskābuša piena, pēc Selgas cepumiem, pēc ārstniecisko zāļu slotiņām, kas šur tur piekārtas kaltēšanai. Pie sienām ikonas: lielas un mazas, ar kaltiem metāla uzliktņiem (okladiem) vai bez tiem. Dažu ikonu priekšā ir piekārtas eļļas lampiņas; liesmiņas deg bez sprakšķēšanas un gandrīz nekustīgi. Lēnām tikšķ sienas pulkstenis. Mūsu priekšā uz galda – porcelāna tasītes (vēl no Latvijas brīvvalsts laikiem, no Kuzņecova fabrikas) ar atdzisušu ugunspuķes tēju.

– Redzi, Tereša, – saka tēvs Jevstafijs. – Gan protopops Avakums,[1] gan bajāriene Morozova,[2] gan citi vecās ticības apliecinātāji – viņi visi bija sava laikmeta cilvēki, kuri dzīvoja noteiktos vēsturiskos apstākļos. Mūsdienās diez vai šādi cilvēki vēl ir atrodami: ne tas spēks, ne tas kalums. Un tomēr mums nekas cits neatliek, kā raudzīties uz viņiem kā uz piemēriem, kā uz etaloniem mūsu ikdienas rīcībai…

Es sēžu un skatos uz manu sarunu biedru. Šeit, mājā, nav karsti, bet tomēr silti, – taču tēvam Jevstafijam uz pieres nav nevienas sviedru pilītes un viņa garais melnais tērps ir pilnīgi aizpogāts līdz augšai. Stipri iesirmie mati atkāpušies līdz galvvidum, melnīgsnējā piere nesamērīgi augsta un bez neviena vecuma plankumiņa, šaurās sejas vidu rotā liels līks deguns, lūpas klusējot cieši sakniebtas. Nav tā, ka līdzība būtu pilnīga, taču atmiņā visu laiku ataust cara Ivana IV Vasiļjeviča “Bargā” parsuna[3] – tā pati vienīgā, kas ir gleznota viņa dzīves laikā un tagad ir izstādīta Nacionālajā muzejā Kopenhāgenā. Tāda pati piere, tikpat viegli tumsnēja āda, tāda pati gara kopta bārda un gandrīz tādas pašas acis – tēraudcieti skaudras, tikai to skatiens ir labestīgāks.

Tēva Jevstafija sakāmais rit kā strauts – dzidri un mierīgi; viņš nekad nepaceļ balsi un, šķiet, nekad nedusmojas. Taču jokot ar (vai par) tēvu Jevstafiju neviens nekad nav uzdrošinājies; pat ja viņš smaida, viss viņa teiktais tik un tā ir ļoti nopietns. Tikai tagad, kad esam atkal satikušies, es pilnībā saprotu, ko nozīmē šad tad dzirdamais izteiciens “dabiskā autoritāte”. Адамантъ древляго благочестiя (“senās dievbijības dimants” jeb “senās dievbijības dārgakmens”) – tā tēvu Jevstafiju sauca ticības brāļi manā bērnības laikā un tā viņu sauc joprojām. Tad viņš bija vīrs pašos pilnbrieda gados; tagad viņam ir pāri septiņdesmit. Pirms manas aizbraukšanas biju vēl paguvis pēdējo reizi izsūdzēt viņam grēkus. Kad tas bija? Pirms vienpadsmit gadiem? Vai divpadsmit?

– Jā, – es saku. – Ir svarīgi turēties pie principiem, taču ir svarīgi saprast: kas tie ir par principiem? Jo ir būtiskas lietas un ir otršķirīgas, uz kurām fanātiski fokusēties būtu… ne sevišķi gudri. Avakums un Morozova, bez šaubām, turējās pie sev svarīgiem postulātiem un iestājās par tiem līdz pat nāvei; par šo savu varonību viņi ir pelnījuši mūžīgu cieņu. Bet tas nenozīmē, ka mums viņi šodien būtu akli jāatdarina. Daudz no tā, kas toreiz likās… bija ļoti svarīgs, šodienas apstākļos varbūt tāds vairs nav. Te ir saprātīgi jādomā ar galvu…

– Re, kā! – tēvs Jevstafijs tikko jaušami pasmaida un paceļ kreiso roku, kurā visu mūsu sarunas laiku ir sažņaugta ļestovka – no ādas izgatavotas lūgšanu krelles, viens no raksturīgajiem vecticībnieku atribūtiem. – Bet saki, lūdzu: ko nozīmē “būtisks” un ko nozīmē “otršķirīgs”?

– Būtisks, – es atbildu, – ir tas, kas ir nepieciešams… dvēseles pestīšanai. – Ir dīvaini pēc tik ilga pārtraukuma atkal dzirdēt šos vārdus no savas paša mutes. Kā neticēdams, atkārtoju tos vēlreiz, lai līdz galam izbaudītu. – Jā, dvēseles pestīšanai. Otršķirīgais ir tas, kas nav.

– Labi, – smaids mana sarunu biedra sejā kļūst mazliet platāks. – Un, piemēram, tavs nelaiķa tēvs, Aņisims Varfolomejevičs – ko viņš tev šajā sakarā mācīja?

– Tēvs? – es paraustu plecus. – Jūs taču manu tēvu lieliski pazināt. Viņš teica to pašu, ko viņa vietā būtu teicis jebkurš vecticībnieku draudzes ustavščiks.[4]

– Un tas būtu…?

– Mūsu parastie noteikumi. “Kafiju nedzer, tabaku nesmēķē, bārdu neskuj, kaklasaiti nenēsā, ar nikoniāņiem[5] un herētiķiem kopā Dievu nelūdz, ar pigu – ar trim pirkstiem – krustu nemet, dienā trīs ļestovkas nolūdzies un, ja sagrēko, tad simt reizes līdz zemei paklanies, – un tā savu dvēseli izglābsi. Bet pārāk daudz neprāto un daudz jautājumus neuzdod, jo tas ir no nelabā.” Tas ir par ikdienas dzīvi. Nu, un ir arī dažādi dievkalpošanas noteikumi: kā krustu mest, kā lūgties… Lūk, apmēram, tā.

Raugos tēva Jevstafija sejā un nesaprotu, vai viņš galu galā smaida vai ne.

– Kā tu domā, Tereša: ja tie dievkalpošanas noteikumi ir mazsvarīgi, kādēļ nikoniāņi tik ļoti centās tos mainīt? Ja tas viss pestīšanu nekādi neietekmē, lai taču viss būtu palicis pa vecam. Un kāpēc viņi savus jauninājumus, savu baznīcas reformu ar varu uzspieda mūsu tēviem?  Kāpēc nogalināja, mocīja, dedzināja, izsūtīja uz Sibīriju? Esi lasījis Merežkovska[6] poēmu par protopopu Avakumu? –

“Горе вамъ, никонiане! Вы глумитесь надъ Христомъ, —
Утверждаете вы церковь пыткой, плахой да кнутомъ!”[7]

Tēvs Jevstafijs svinīgi paceļ gaisā savu mezglaino rādītājpirkstu ar dzeltenīgo ieplaisājušo nagu; tā viņš vienmēr dara, kad kaut ko citē vai saka kaut ko īpaši svarīgu.

– Kāpēc gribēja aizliegt mūsu tēviem Dievu lūgt kā iepriekš, ja tas viss nav svarīgi? Tad laikam tomēr ir svarīgi?

Es klusēju, jo nezinu, ko lai uzreiz ātrumā atbild. Tēvs Jevstafijs turpina:

– Paraudzīsimies kaut vai uz dažām senām lietām, pie kurām mēs svēti turamies. Pirmais ir Jēzus vārds. Tu jau to noteikti atceries: mēs to rakstām ar vienu “i”: Iсусъ, nevis Iисусъ, kā raksta nikoniāņi. Tavuprāt, tas ir sīkums?

– Mmmm, – es skeptiski pašūpoju galvu. – Es šo jautājumu esmu papētījis. Zināt, tik viennozīmīgi tas nav, kā mūs bērnībā mācīja, jo grieķiski…

– Nu, un kas par to, ka grieķiski? – tēvs Jevstafijs pārtrauc. – Mēs tomēr esam cita tauta; mums Dievs savu ceļu ir nospraudis uz debesīm. Zini, kā Avakums rakstīja vēstulē caram Aleksejam Mihailovičam? – Mezglainais pirksts atkal uzlido augšup. – “Kādēļ tu, valdniek, liec korim baznīcā piedziedājumā dziedāt “Kyrie, eleison”?[8] Tu tak esi krievs, nevis grieķis!” Un kā tad Paša mūsu Kunga Jēzus Kristus Vārds var būt mazsvarīgs? Atceries, ko apustulis Pāvils raksta vēstulē Filipiešiem: “Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem, lai Jēzus Vārdā locītos visi ceļi debesīs un zemes virsū un pazemē un visas mēles apliecinātu, ka Jēzus Kristus ir Kungs Dievam Tēvam par godu!” Un tagad pie tevis atnāk, teiksim, policija un grib tevi ar varu piespiest grozīt šā vissvētākā Vārda formu, – kā tu reaģēsi?… Jā, un, starp citu, serbi arī Jēzus vārdu raksta ar vienu “i”, un nevienu tas nesatrauc.

Es nebrīnos, ka tēvs Jevstafijs spēj no galvas citēt Bībeli un zina par serbiem, jo viņš ir ļoti mācīts un erudīts. Tēvam Jevstafijam pat ir augstākā izglītība un paliels laicīgu grāmatu krājums mājās – lauku vecticībnieku mācītājam kaut kas visai netipisks.

– Nu, labi, – es saku. – Bet ar to trīspirkstu krusta zīmi mēs tomēr pārspīlējam. Mēs vienmēr… es vienmēr esmu metis krustu saskaņā ar tradīciju, kā Krievzemē bija pieņemts – ar diviem pirkstiem. Divi pirksti simbolizē divas Kristus dabas: dievišķo un cilvēcisko. Bet arī trīspirkstu salikums ir cienījama zīme – Svētā Trijādība: Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Kādēļ tā ir obligāti jāsmādē un jāapvaino nikoniāņi, ka viņi metot krustu ar “šķipsnu” vai “pigu”? Vai tas nav aizskaroši un… kontrproduktīvi?

– Te ir tā pati loģika, – tēvs Jevstafijs rāmā balsī atbild. – Ja tev kaut ko sāks vardarbīgi uzspiest, tad ir saprotams, ka tu to atmetīsi. Darbība rada pretdarbību. Pats saldākais kūkas gabals liksies rūgts, ja tev to ar spēku grūdīs rīklē. Un tu jau pats tikko pareizi pateici: senais divpirkstu salikums ir cienījams un atbilst kristīgās ticības patiesībām. Kādēļ tad tas bija jāmaina? Pierādījumu nasta gulstas uz to, kurš ievieš izmaiņas, nevis uz to, kurš grib dzīvot pa vecam, vai ne?

Atkal nezinu, ko uz to atbildēt.

– Un divkāršais “aleluja” psalmu nobeigumā? – es jautāju. – Tā nav tīrākā matu skaldīšana?

– Nē, nav, – tēvs Jevstafijs pakrata galvu. – Arī te loģika ir apmēram tā pati. Mēs vēršamies pie katras no Svētās Trijādības personām, sakot: “Аллилуiя, аллилуiя, слава Тебѣ, Боже” (“Aleluja, aleluja, slava Tev, Dievs”), bet nikoniāņu jaunievedums ir – šo vārdu “aleluja” sacīt trīsreiz. Tā kā “aleluja” nozīmē tieši to pašu, ko “Slava Tev, Dievs”, tad sanāk, ka viņi to izrunā četrreiz. Iznāk, ka viņi Vissvētāko, Vienbūtīgo un Nedalāmo Trijādību četrkāršo!… Labi, labi, tu man tagad teiksi, ka Simeons Polockis[9] to visu ir atspēkojis. Bet cilvēku acīs tas izskatās tieši tā, un tā ir kristīgās tautas ieļaunošana!

– Labi, pieņemsim, – es negribīgi atzīstu. – Bet tie visi ir dievlūgšanas, dievkalpošanas noteikumi. Bet ikdienas dievbijības normas? Piemēram, bārdu skūšanas aizliegums…

– Nu, tad vēlreiz jautāšu: ko nelaiķis Aņisims Varfolomejevičs par to teica?

– Tēvs skaidroja tā: “Bārda un ūsas ir Paša Pestītāja sejas atspulgs mūsu sejās. Nepieklājas godīgam dievbijīgam vīram staigāt ar pliku aprīvētu purnu kā Bābeles netiklei.”

– Jā. Un kur tad viņam nebija taisnība? Tu zini, kas ir Končita Vursta?[10]

Zināt, kas ir Končita Vursta – to no lauku vecticībnieku mācītāja varētu sagaidīt vismazāk, taču par tēvu Jevstafiju es vairs nebrīnos. Apstiprinoši pamāju ar galvu un kaut kā instinktīvi pieskaros pats savai bārdiņai – pēc vecticībnieku standartiem varbūt pārāk īsai.

– Tu taču piekrīti, ka sieviete ar bārdu – tas ir pretdabiski? – tēvs Jevstafijs turpina tincināt.

– Protams.

– Nu, lūk. Vīrietis bez bārdas ir tikpat pretdabisks.

Nesaprotu, vai mans sarunu biedrs runā nopietni vai joko, bet šķiet, ka nopietni. Nopūšos, jo, lai cik jūtas un intuīcija nepretotos, nekāds īss un pārliecinošs racionāls pretarguments prātā nenāk.

– Tēvs Jevstafij, – tomēr iebilstu. – Bet ja vīrietim bārda no dabas neaug?

– Tas nekas. Galvenais ir pašam vardarbīgi nekasīt nost. Ja bārda neaug, tad tā vieta, kur tai būtu jābūt, skaitās kā bārda.

– Un kafija, tabaka, kaklasaites…?

– Ko tu man jautā? – tēvs Jevstafijs parausta plecus. –  Tu taču pats esi vecajā ticībā kopš šūpuļa uzaudzis. Sasprindzini atmiņu un pamēģini atcerēties.

– Es ļoti labi atceros,  – es gandrīz apvainojos. –“Кто кофiй пiетъ, тотъ ковъ на Христа наводитъ.” “Кто табакъ куритъ, тотъ Духа Святаго изъ себя выкуриваетъ.”[11] Daži vecticībnieku novirzieni Krievijā nedzer arī tēju, jo: “Кто пьетъ чай, тотъ спасенiя не чай.”[12] Uz mums gan tas neattiecas. Un arī kaklasaiti nedrīkst nēsāt: tā simbolizē Jūdasa cilpu, kurā viņš pakārās pēc tam, kad bija nodevis Kristu.

– Viss ir pareizi, – tēva Jevstafija seja atkal izplūst pussmaidā. – Tu visu pareizi pateici, Terešeņka. Kādi tad šeit vēl var būt jautājumi?

– Mans jautājums ir nevis par šo ierobežojumu saturu, bet par to pamatojumu, – es lēnām un pacietīgi skaidroju. – Jūs, tēvs Jevstafij, labāk par mani zināt, ka esmu piedzimis un uzaudzis šajā vidē un visus šos postulātus, tā sakot, iezīdis ar mātes pienu. Bet tagad es vairs neesmu mazs zēns; man ir vajadzīgi vismaz minimāli racionāli pamatojumi, lai kaut ko tādu pieņemtu…

– Re, kā! – tēvs Jevstafijs pirmoreiz pasmaida plati, pa visu seju. – Tēvs tevi brīdināja daudz neprātot, bet tu aizbēgi uz Ameriku un tur sāki daudz prātot!

– Apmēram tā, – es nopūšos. – Mana ticības krīze, paldies Dievam, laikam jau ir pagājusi… bet tās pārdomas es nevaru aizmirst. Saprotiet, dvēsele ir izsalkusi pēc ticības, saknēm, miera, stabilitātes, – tāpēc jau es arī atbraucu mājās uz pastāvīgu dzīvi. Būtu varējis palikt Amerikā – bet galu galā saprotu, ka tur ir kaut kas… neīsts, mākslīgs, kaut kas ne tas. Saknes ir šeit un tikai šeit. Zināt, pat tos dažus gadus, kad faktiski biju ateists, kultūras ziņā tomēr turpināju uzskatīt sevi par vecticībnieku…

– Paldies Dievam! – tēvs Jevstafijs turpina smaidīt. – Es jau no paša sākuma pamanīju, ka tu visu laiku saki: “Kādēļ pie mums ir tā?”, “Kādēļ mēs tā darām?” Nekur jau tu, Tereša, pēc būtības neesi ne aizbēdzis, ne aizbridis. Vienmēr esi bijis viens no mums. Ticības krīze – kam negadās? Bet redzi: tagad esi atpakaļ, tepat mājās…

Atceros, kā pirms dažām dienām tēvs Jevstafijs mani sagaidīja. Viņš bija atnācis līdz pašai autobusa pieturai un pēc apskaušanās ar tradicionālo trīskāršo skūpstu uz pleca ar tikpat platu smaidu vaicāja: “Ну что, поросенокъ – набѣгался?” (“Nu, ko, sivēn – noskraidījies?”) Bet tas nemaz neskanēja aizskaroši; gluži otrādi – tēvišķīgi mīļi. Pa ceļam uz tēva māju tēvs Jevstafijs paguva mani arī tēvišķīgi norāt – par to, ka biju nosaucis viņa garo melno tērpu par “sutanu” (подрясникъ). Nekāda “sutana”! Sutana ir nikoniāņiem un latīņiem (katoļiem); senās pareizticības garīgo mācītāju tērps ir ozjams (озямъ) – un tikai tā! Kā gan es biju varējis to aizmirst?

– Nu tad lūk, – es turpinu. – Kad dzīvoju Savienotajās Valstīs, man bija iespēja diezgan bieži paceļot pa dažādiem štatiem. Apciemoju arī amišu sektu Pensilvānijā. Viņi man šķita ļoti līdzīgi vecticībniekiem – turklāt tieši mums, bezpopniekiem. Mazliet papētīju viņu vēsturi un man daudz kas šķita līdzīgs mūsu vēsturei. Piemēram, konservatīvie amiši nelieto apģērba pogas un vienmēr skuj nost ūsas. Viņi saka, ka tas esot pārāk “worldly” – pasaulīgi. Bet īstenībā jau ir skaidrs, kādēļ tieši šie divi elementi viņiem tik ļoti nepatīk. Pogas uz militārajiem formastērpiem, zaldātu ūsas – tas viss viņu kolektīvajā atmiņā asociējas ar armiju, kurā viņu senčus Eiropā 18. gadsimta sākumā centās vardarbīgi iesaukt, – tāpēc jau amiši arī sāka emigrēt uz Ameriku…

– Nu, un? – tēvs Jevstafijs parausta plecus.

– Mūsu aizliegumiem būtībā ir tā pati izcelsme. Kurš Krievijā ieviesa un ar varu uzspieda kafijas dzeršanu, tabakas pīpēšanu, kakla lakatu un kaklasaišu nēsāšanu? Cars Pēteris I. Tas pats, kurš visnežēlīgāk apspieda un vajāja mūsu tēvus! Tātad, lietojot jūsu paša izteicienu, loģika ir tieši tā pati.

– Nu, un? – tēvs Jevstafijs atkal parausta plecus. – Varbūt, ka tā tas arī ir, nestrīdos. Arī par taviem amišiem esmu šo to lasījis. Bet ko tas maina garīgajā vai laicīgajā plaknē? Neko. Tavi amiši, protams, ir ķeceri, bet vai šie ierobežojumi kopā ar visu viņu dzīvesveidu viņiem traucē? Nē. Gluži otrādi: ekoloģiski tīru pārtiku ēd, no stresa necieš, – un ilgāk dzīvo. Un no kafijas un tabakas atteikties – tas ir veselīgs dzīvesveids. Ja mūsu tēvutēvi paaudžu paaudzēs tā dzīvoja un tā savas dvēseles pestīja, kādēļ lai mēs šīs pārbaudītās normas atmestu? Redzi, Tereša, tas ir šaurs celiņš, bet gludi izbruģēts un droši ved uz Debesu valstību. Kādēļ lai mēs tagad sāktu tos bruģakmeņus izcelt no vietas un mest projām vai pārlikt no vienas vietas uz otru? Kāda tam ir jēga?

Pirms pagūstu kaut ko atbildēt, iečīkstas sen neeļļotās durvju eņģes un cellē ienāk otrs garīgais mācītājs, tēvs Feofans. Pēc izskata viņš ir pretstats kalsnajam tēvam Jevstafijam; par viņu var gandrīz burtiski pateikt: “cik garš, tik plats”. Kuplo stāvu apņemošais melnais ozjams, šķiet, plīst pa vīlēm; pliko galvvidu un sasārtušo apaļo seju rotā biežas sviedru pērlītes; garā bārda pavisam balta. Skaļi tusnīdams, tēvs Feofans pavēršas pret ikonām, trīsreiz apzīmē sevi ar divpirkstu krusta zīmi un pusbalsī izrunā Jēzus lūgšanas vārdus:

“Господи Ісусе Христе, Сыне Божій, помилуй мя, грѣшнаго!” (“Kungs Jēzu Kristu, Dieva Dēls, esi, man grēciniekam, žēlīgs!”)

Un, piepūlē stenēdams, zemu paklanās. Pēc tam, plati smaidīdams, sper pāris soļus manā virzienā:

– Ā, Terentij Aņisimovič! Priecājos redzēt, priecājos redzēt! Vēlu veselību! Miers ar tevi!

Es pieceļos, un tēvs Feofans kā liels mitrs lācis iekļauj mani savos apskāvienos. Durvju eņģes atkal iečīkstas un ienāk tēva Feofana sieva, Varvara Firsovna, ar lielu metāla tējkannu rokās. Ķermeņa formu ziņā Varvara Firsovna ir līdzīga savam vīram: kā staigājošs cinītis un – o, Ļeskova[13] apdziedātais vecticībnieku dailes etalons! – deguns kā mājīga ieapaļa podziņa. Lakats uz galvas sakārtots, kā pie vecticībniekiem pieņemts: nevis trijstūrī salocīts un mezglā sasiets, bet vienkārši uz galvas uzlikts un zem zoda ar kniepadatu sasprausts. Tējkannu ieraudzīdami, mēs ar tēvu Jevstafiju ātri paķeram uz galda stāvošās tasītes, pāris malkos izdzeram aukstās ugunspuķes tējas atlikumu un noliekam tasītes atpakaļ. Varvara Firsovna ielej mums tādu pašu tēju – tikai karstu, ar garaiņiem – un aiziet. Tēvs Feofans laikam savā pusē tēju jau ir atdzēries. Viņš apsēžas uz soliņa istabas stūrī un tā kādas desmit minūtes nekustīgi sēž. Mūsu sarunā viņš nepiedalās, tikai klausās, virpina pirkstos savu ļestovku, laiku pa laikam pašūpo galvu un klusu nosēcas: “Охъ, искушеніе!” (“Ak, kārdinājums!”) Pēc tam, cik klusu vien spēdams, pieceļas un iziet ārā savās darīšanās.

– Labi, – es turpinu šķetināt savus iebildumus. – Pieņemsim, ka viss iepriekš minētais ir pamatots. Bet kā tad ir ar sakramentiem?

– Mums ir sakramenti, – tēvs Jevstafijs parausta plecus. – Kristības sakraments taču ir? Ir. Turklāt mēs kristām nevis kā pie nikoniāņiem vai latīņiem – ar apliešanu, bet – mezglainais pirksts atkal uzšaujas augšup, – ar trīskāršu pilnu pagremdēšanu, kā senajā Baznīcā! Un grēksūdze ir. Vai tad esi aizmirsis: vismaz reizi gadā izsūdzi grēkus garīgajam mācītājam, viņš izdara atzīmi grēksūdžu grāmatā, – un staigā vesels. Kas attiecas uz laulību…

– Es biju domājis Euharistiju jeb Dievgalda sakramentu, – es pārtraucu. – Un saistībā ar to arī priesterību. Tas ir tas, kas manī laika gaitā ir radījis vislielāko neizpratni. Piemēram, jūs, tēvs Jevstafij, un tēvs Feofans, un visi pārējie mūsu mācītāji, – jūs taču neesat priesteri; jūs esat tikai духовные наставники – garīgie mācītāji. Viens nikoniānis sarunā ar mani reiz smējās: “Jūsu mācītāji tādi paši parasti “mužiki” vien ir!” – un es nezināju, ko lai strīda karstumā viņam pārliecinoši atbild. Gan nikoniāņiem, gan popniekiem ir priesterība – un tātad ir Euharistija, ir iespēja saņemt mūsu Kunga Jēzus Kristus Miesu un Asinis! Kādēļ pie mums tā nav? Kādēļ pie mums šajā vietā ir tāds… tukšums? Kad es ieeju nikoniāņu dievnamā, tad tieši sev priekšā redzu ikonostasu,[14] taču aiz tā ir apslēpts altāris. Kad ieeju mūsu lūgšanu namā, tad redzu līdzīgu ikonostasu – bet aiz tā nekā nav, kaila siena. Tukšums…

Tēvs Jevstafijs sarauc uzacis.

– Redzu, ka tu pārāk ilgi esi dzīvojis Rietumos, – viņš saka, galvu šūpodams. – Tāda fokusēšanās uz materiālo Euharistiju ir raksturīga Romas katoļiem – latīņu ķeceriem. Pie mums Austrumos tā nav. Pie mums vienmēr tika uzskatīts, ka personiskā askēze Dievgaldu var lielā mērā aizvietot. Paraugies uz dižajiem tuksneša Tēviem – anahoretiem,[15] kas gadu desmitiem ilgi dzīvoja vientulībā bez pieejas Dievgaldam; paraugies, – tēvs Jevstafijs svinīgi paceļ pirkstu, – uz tā saucamajiem “Kaukāza imjabožņikiem” – Dieva Vārda pielūdzējiem, mūka Ilariona Domračova[16] sekotājiem, kuri pieņēma garīgu simbolisku dievgaldu caur Jēzus Vārdu… Tā, lūk… Un priesterības jebkurā gadījumā vairs nav un nebūs…

– Kā – nav? – es izbrīnīts pārvaicāju. – Pagaidiet, tēvs Jevstafij, tiksim vienreiz par visām reizēm galā ar šo jautājumu. Kā mēs visi labi zinām, vecās ticības piekritēji – tie, kas nav pieņēmuši patriarha Nikona organizēto Baznīcas reformu, dalās divās daļās: popnieki (поповцы) un bezpopnieki (безпоповцы). Pirmajiem ir saglabājusies priesterība; ir bīskapi un visi septiņi senie sakramenti. Otrajiem nav. Pareizi?

– Pareizi, – tēvs Jevstafijs māj ar galvu.

– Ir divas lielas popnieku hierarhijas – Belokriņicas un Novozibkovas – un divas vai trīs mazākas hierarhijas. Vēl ir vienticībnieki (единовѣрцы); viņi ir nikoniāņu baznīcas sastāvdaļa, bet viņiem ir atļauts kalpot pēc vecajām pirmsreformas grāmatām. Pie mums Latgalē viņi kādreiz bija visai aktīvi. Pareizi?

– Pareizi, – tēvs Jevstafijs atkal māj ar galvu, kā manis sagatavoto mājasdarbu uzklausīdams.

– Nu, lūk. Kāpēc viņi visi iet pie Dievgalda, bet mēs ne?

– Vai tad tēvs tev to nav paskaidrojis? – tēvs Jevstafijs atkal sarauc uzacis. – Pēc Nikona reformām pasaulē ir iestājusies Antikrista valstība un pēc pēdējo pirms reformas iesvētīto bīskapu un priesteru nāves priesterības vairs nav. Tā ir izdzisusi, kā izdziest sveces liesmiņa! Un ir loģiski, ka vairs nav arī to sakramentu, kurus var dot tikai priesteris: Euharistijas un Slimnieku sakramenta… 1694. un 1696. gadā, – un atkal mezglainais pirksts ar ieplaisājušo nagu uzšaujas augšup, – veseli divi Novgorodas koncili šo mācību apstiprināja. Tāpēc mūs arī sauc par “bezpopniekiem”.

– Antikrists – tas ir vēsturiskais Krievijas cars Pēteris I? – es vaicāju.

– Nē, – tēvs Jevstafijs apņēmīgi krata galvu. – Nē, tā nav. Pēteris bija nevis pats Antikrists, bet viens no asiņainajiem Antikrista aģentiem. Viņš vajāja mūsu tēvus ticības dēļ. Antikrists valda pasaulē garīgā ziņā, saproti? Ir vecticībnieki, kuri uzskata, ka Antikrists ir atnācis taustāma, miesīga cilvēka formā, bet tādu ir mazākums.

– Tātad pie popniekiem, vienticībniekiem un nikoniāņiem Euharistijas sakraments nav spēkā? – es turpinu vaicāt.

– To es neesmu teicis, – tēvs Jevstafijs tikpat enerģiski krata galvu. – Ir vecticībnieki, kuri uzskata, ka nav spēkā, bet pie mums valda uzskats, ka formāli tomēr laikam ir spēkā…

– Bet kā tad jūs tikko teicāt, ka priesterības un saistīto sakramentu vairs nav?! – es izbrīnīts iesaucos. – Tad tomēr iznāk, ka tie joprojām ir?

– Ir, bet ne mums un ne pie mums.

– Pagaidiet, pagaidiet, tēvs Jevstafij! – es gandrīz sāku zaudēt pacietību. – Tātad jūs ticat un atzīstat, ka nikoniāņiem, vienticībniekiem un popniekiem ir derīgi sakramenti? Jūs atzīstat, ka Dievgaldā viņi visi zem maizes un vīna zīmēm pieņem īsto Jēzus Miesu un īstās Jēzus Asinis?

– Jā; kādēļ gan ne? – mans sarunu biedrs, šķiet, atkal sāk smaidīt.

– Nu, tad es vairs neko nesaprotu, – es izbrīnā un sašutumā noplātu rokas. – Piedodiet, bet kādēļ tad mūsējie ar skubu neskrien pie… nu labi, varbūt ne pie nikoniāņiem, bet kaut vai pie tiem pašiem popniekiem – lai atjaunotu trūkstošos sakramentus?! Iespēja piedalīties Dievgaldā jums šķiet mazsvarīga?

Tēva Jevstafija seju joprojām rotā tas pats pussmaids.

– Tu neesi pirmais, kurš man uzdod šo jautājumu, – viņš mierīgi atbild. – Un arī no tevis es to tagad gaidīju. Redzi, Tereša, lai jau viņiem ir tie derīgie sakramenti. Varbūt pat ne visi viņi iet pie Dievgalda sev par sodu un nosodījumu, – to tikai Dievs vien zina. Varbūt! Bet mums ir mūsu ceļš, vecais ceļš, senču ceļš, paaudžu paaudzēs pārbaudītais ceļš. Kā mūsu tēvutēvi caur to pestījās, tā arī mēs. Lēnām, pa vecam, pa iestaigātu taku – bet droši un bez šaubīšanās ejam uz Debesu Jeruzalemi…

Lai gan tēva Jevstafija argumenti ir bezgala vienkārši, es kārtējo reizi jūtos sakauts un nezinu, ko lai iebilst.

– Nu, labi, – es saku. – Bet ko lai saka par daudzajiem bezpopnieku novirzieniem? Kādēļ to ir tik daudz un kuram galu galā ir taisnība? Zinu, ka mēs, Latvijas bezpopnieki, saucam sevi par pomoriem, par Vecticībnieku pomoru baznīcu, – pareizi?

– Pareizi, – tēvs Jevstafijs māj ar galvu. – Pirmais, kas tev ir jāzina, ir tas, ka bezpopnieku novirzieni dalās divās lielās grupās: laulājošajos (брачные) un nelaulājošajos (безбрачные). Nelaulājošie uzskata, ka Antikrista laikmetā, kad vairs nav priesterības, nav arī kam laulāt. Tātad laulību vairs nav iespējams noslēgt. Bet laulājošie atzīst, ka leģitīmi salaulāties tomēr joprojām var – pie garīgā mācītāja vai kā citādi. To sauc par “безсвященнословный бракъ” (“bezgarīdzniecīgo laulību”).

– Kā pie mums, pomoriem?

– Jā.

– Bet sakiet, lūdzu, – es ieintriģēts tincinu. – Kā tad šie nelaulājošie bezpopnieki… piedodiet… vairojas, ja nestājas laulībā?

– Tieši tāpat vairojas, kā visi pārējie, – tēvs Jevstafijs mierīgi atbild, pat aci nepamirkšķinādams. – Sākumā viņiem bija diži askēti un garīgie cīnītāji, kas sludināja burtisku un pilnīgu atteikšanos no ģimenes dzīves un bērnu radīšanas. Ja šie cīnītāji būtu uzvarējuši, tad, kā tu pats saproti, attiecīgie novirzieni būtu vienkārši fiziski izmiruši kā mamuti. Galu galā uzvarēja mērenā ceļa piekritēji. Nelaulājošie vecticībnieki nelaulājas baznīcā Dieva priekšā – bet dzīvot faktisku laulības dzīvi viņi drīkst… Tas ir, ko nozīmē – drīkst? Viņi var sareģistrēties dzimtsarakstu nodaļā vai tāpat vien dzīvot kopā, – bet Dieva priekšā, viņuprāt, tas tomēr ir grēcīgi. Taču tas ir tāds… paciešams, pat nepieciešams grēciņš, – tā viņi uzskata. Kamēr pāris dzīvo kā vīrs un sieva, viņi skaitās uz laiku izslēgti no baznīcas lūgšanu kopības. Kad vīrs un sieva noveco, kļūst par vecotēvu un vecomāti un kopā vairs neguļ, tad viņiem uzliek epitīmiju – gandarīšanas darbus un lūgšanas par grēkiem – un atkal atzīst par pilntiesīgiem draudzes locekļiem. Pie šādiem vecticībniekiem lūgšanu telpa bieži vien ir šķērseniski sadalīta ar starpsienu, aiz kuras kā tādiem spitālīgajiem ir jāsēž kopā dzīvojošajiem pieaugušajiem vīriešiem un sievietēm. Savukārt priekšā, “pilntiesīgo” nodalījumā, atrodas tikai sirmgalvji, bērni, vecpuiši un vecmeitas. Bet pie mums Latvijā tādu nav.

– Skaidrs, – es saku. Vecticībnieku lietās tēvs Jevstafijs patiešām ir ļoti erudīts un viņa skaidrojumus ir interesanti klausīties. – Un kādi vispār vēsturiski ir bijuši bezpopnieku novirzieni? Par popniekiem pirms kāda laika esmu šo to palasījis, bet par mūsējiem kaut kā nav bijis laika. Piemēram, mūs, Latvijas vecticībniekus, sauc te par “pomoriem”, te par “vecpomoriem”, te par “fedosejeviešiem”…

– Jā, tas ir mazliet sarežģīti, – tēvs Jevstafijs ar redzamu apmierinājumu saka; viņam patīk mācīt un iejusties skolotāja lomā. – Vispirms jāsaka, ka visiem bezpopnieku novirzieniem ir divi ģeogrāfiskie pirmavoti: Krievijas ziemeļi, jeb, precīzāk sakot, ziemeļrietumi – Pomoru zeme –, un Pievolgas reģions dienvidos. Mūsu saknes ir ziemeļos. Sākumā jāmin fedosejevieši (ѳедосѣевцы). Pirmo fedosejeviešu kopienu Novgorodas zemē dibināja bijušais nikoniāņu diakons Feodosijs Vasiļjevs kaut kad neilgi pēc 1690. gada; no dibinātāja vārda arī rodas tas nosaukums. Fedosejevieši bija ļoti stingri un radikāli askēti. Krievijas valsti viņi neatzina un par krievu caru kategoriski atteicās Dievu lūgt. Arī laulību viņi noraidīja: priesterības vairs nav; nav kam salaulāt, un, galu galā, ir noziedzīgi dzemdināt jaunus cilvēkus, lai tie ciestu garīgā Antikrista laikmetā. Daudzi fedosejevieši gan faktiski dzīvoja kopā un bērnus dzemdēja tik un tā.

“Apmēram tajā pašā laikā, – tēvs Jevstafijs turpina, – noformējās pomoru novirziens (поморское согласіе). Viņi pārtrauca pieņemt sakramentus no tiem “bēgošajiem popiem” – tas ir, tiem bēgļiem no nikoniānisma – kas bija ordinēti pirms Nikona reformas. Kāpēc “pomori”? Tāpēc, ka šā novirziena pirmais un svarīgākais garīgais centrs bija klosteris pie Vigas (Выгъ) upes Karēlijā, toreizējā Pomoru zemē. To dibināja 1694. gadā. Pēc tam pomori veselu gadsimtu strīdējās savā starpā, vai ir pieļaujama laulība bez priestera, un tad, – tēvs Jevstafijs svinīgi paceļ pirkstu, – 1798. gada koncils deva galīgo atbildi, ka ir pieļaujama, un apstiprināja šādas “bezgarīdzniecīgās laulības” rituālu.

– Un kādas bija attiecības starp pomoriem un fedosejeviešiem? – es jautāju.

– Dažādas. 18. gadsimta gaitā viņi te pārtrauca attiecības, te atkal tās atjaunoja. Pēc tam, kad pomori bija atzinuši laulību, fedosejevieši galīgi sarāva jebkādas saites ar viņiem, savukārt daudzi neapmierinātie pomori – tā sauktie “vecpomori” – aizgāja pie fedosejeviešiem. No otras puses, ap 1770. gadu Maskavas tirgonis Vasilijs Jemeļjanovs  atšķēlās no fedosejeviešiem un izveidoja Moņinas jeb jaunpomoru novirzienu, kas atzina laulību un lūdza Dievu par valsts varas nesējiem…

– Un pie mums, Latvijā?

– Pie mums arī ir bijis dažādi, bet, vienkāršoti sakot, bija tā. Rīgas kopiena, kas kopš 1833. gada saucas par Grebenščikova draudzi, sākotnēji bija fedosejeviešu kopiena. 1813. gadā Rīgas vecticībnieki sāka oficiāli lūgties par caru un laicīgās varas nesējiem, bet 1831. gadā sāka laulāt un atzina arī pie nikoniāņiem noslēgtās laulības. Pēc tam arī citas mūsu draudzes sekoja tajā pašā virzienā. Tāpēc mums ir leģitīmas, Dieva priekšā pielaulātas sievas, kā visiem pomoriem…

– Bet kas tad mēs galu galā esam? – es neizpratnē pakasu galvu. – Fedosejevieši vai pomori?

– Formāli esam kļuvuši par pomoriem, – tēvs Jevstafijs skaidro. – Bet šis tas mūsu garīgajā praksē ir saglabājies no fedosejeviešiem – piemēram, dziedāšanas veids.

Tas viss man šķiet pārlieku samudžināti, taču es turpinu izvaicāt:

– Un kādi vēl ir bijuši bezpopnieku novirzieni Krievijas ziemeļos?

– Dažādi; lielākā daļa no tiem vairs nepastāv. Piemēram, 1737. gadā no pomoriem atšķēlās fiļipovieši (филипповцы), kas atkarībā no draudzes atzina vai neatzina laulību, taču par caru nelūdzās. Vēlāk no fiļipoviešiem tālāk atšķēlās vēl divi novirzieni. Vispirms āronovieši (аароновцы), kas atkal sāka lūgties par caru, taču konsekventi atteicās saņemt un nēsāt pases – kā Antikrista atribūtu. Laulību viņi atzina, taču ne pie nikoniāņiem noslēgto: tos, oficiālajā Baznīcā bija laulājušies, viņi obligāti pārlaulāja. Vecticībniekus, kuri pievienojās viņiem no citiem novirzieniem, āronovieši sākumā pieņēma caur grēknožēlu un gavēni, bet pēc tam sāka pārkristīt – kā katoļus, protestantus vai citus ķecerus. Mazliet vēlāk no fiļipoviešiem atšķēlās pastuhovieši (пастуховцы) jeb gana sekotāji; viņu skolotājs bija gans Vasilijs Stepanovs. Pastuhovieši bija ļoti līdzīgi āronoviešiem, taču blakus pasēm attiecās lietot arī naudu, jo uz tās bija cara ģerbonis.

“Bet tas vēl nav viss, – tēvs Jevstafijs turpina. – Pēc 1760. gada no fiļipoviešiem atšķēlās bēguļotāju (бѣгуны) jeb ceļinieku (странники) novirziens. Viņi ticēja, ka vienīgais pieņemamais īstena kristieša dzīvesveids garīgā Antikrista laikmetā ir pastāvīga bēguļošana un klejošana, saraujot sakarus ar pasauli un ar valsti. Bēguļotāji izvairījās no nodokļu maksāšanas un karadienesta, un pases vietā viņiem kabatā vai ceļinieka tarbā bija parasts papīra gabals ar psalma vārdiem: “Господь защититель живота моего: кого страшуся?” (“Tas Kungs ir manas dzīves patvērums, no kā man bīties?”). Ne visi ceļinieki bēguļoja: tiem, kuriem nepietika dūšas pilnīgi atteikties no vecās dzīves, bija pienākums uzņemt, izmitināt, barot un slēpt tos, kuri klejoja. Uzņemot bēguļotājos, cilvēku pārkristīja un piešķīra viņam jaunu vārdu, – taču dažreiz ļāva viņam kristīties pašam, bez citu palīdzības, trīsreiz pilnīgi pagremdējoties ūdenī. Bēguļotājiem nebija ne kapsētu, ne pat zārku: mirušos vienkārši ietina līķautā un apraka kaut kur mājas pagrabā, šķūnī vai mežā, apbedījuma vietu nekā neapzīmējot.

“Tātad bēguļotāji bija atšķēlušies no fiļipoviešiem, bet no pašiem bēguļotājiem savukārt vēlāk atšķēlās veseli pieci jauni novirzieni, – vai, pareizāk sakot, vismaz pieci.

“Bija bēguļotāji-nemaksātāji (бѣгуны-неплательщики). Viņi daļēji noraidīja svēto godināšanu – tikai atsevišķu “veco” svēto relikvijas turpināja godināt –, nenoturēja dievkalpojumus, nenēsāja krustiņu kaklā, neatzina un neievēroja gavēņus. Dievkalpojumu vietā viņiem bija garīgo grāmatu lasīšana un garīgās sarunas ģimenes vai draugu lokā. Valsts izdoto naudu šie nemaksātāji atteicās lietot, tāpat kā otrais novirziens: bēguļotāji-antipovieši (бѣгуны-антиповцы) jeb beznaudinieki (безденежники).

“Bija arī bēguļotāji-skalinieki (бѣгуны-лучинковцы). Viņi uzskatīja, ka Antikrists ir apgānījis visus dievkalpojuma priekšmetus un visus apgaismes ķermeņus – sveces, petrolejas lampas, – izņemot vienu: parastos skalus, ar kādiem agrāk nabadzīgie zemnieki apgaismoja savus mājokļus. Tātad tikai skals ir tīrs un Dievam tīkams.

“Bija laulātie ceļotāji (брачные странники), kuri ļāva arī bēguļojošam cilvēkam stāties laulībā. Visbeidzot, bija tuksnešnieki (пустынники), kas nevis bēguļoja, bet patvērās dziļi mežos un tur dzīvoja kā askēti – vientuļnieki.

“Nu, un tad vēl bija aristovieši (аристовцы), kas 1810. gadā nodalījās no fedosejeviešiem. Šīs kustības aizsācējs bija Sanktpēterburgas tirgonis Vasilijs Aristovs, kurš sākumā bija fanātisks fedosejevietis, bet pēc tam sāka apšaubīt dažus fedosejevisma postulātus. Viņš aizliedza saviem sekotājiem nevis vienkārši lūgšanas par caru, bet vispār jebkādu lojalitāti pret valsts varu un tās iestādēm. Ja jau vara – šeit, protams, ir domāta Krievijas valsts vara, jo citu viņi nepazina –, ir Antikrista un visādu ķecerību cietoksnis, tad no tās ir iespēju robežās jābēg un no sakariem ar to jāizvairās! Dienests karaspēkā un jebkāda zvēresta došana aristoviešiem bija nāvīgs grēks. Kopīgas lūgšanas viņi noturēja reti; katram aristovietim bija sava maza, varā kalta ikoniņa, kuras priekšā viņš arī lūdza Dievu, bet citas ikonas viņi neatzina. Bet galvenā atšķirība no fedosejeviešiem bija šāda: aristovieši arī nelaulāja, taču nevis aicināja uz askētismu vai pieņēma pie nikoniāņiem salaulātos, bet vienkārši pasludināja laulību par nevajadzīgu. Kurš ar kuru grib, tas ar to arī lai dzīvo kopā.

– O, tātad liberāļi? – es smaidīdams iesaucos.

– Nu, nē, – tēvs Jevstafijs nopietni šūpo galvu. – Diez vai viņus var nosaukt par liberāļiem. Tad jau “liberāļi” drīzāk bija “mīlnieku” novirziens, par kuru pēc brīža tev pastāstīšu. Lai gan kopdzīve aristoviešiem bija brīva, vīriešiem un sievietēm bija jāturas atstatu vienam no otra un arī ēst un dzert kopā viņi nedrīkstēja… Ā, un vēl: aristovieši nelūdzās par saviem mirušajiem, jo uzskatīja sevi par neapšaubāmi atpestītiem. Viņuprāt, katrs no viņiem pēc nāves tikai brīdi formāli pakavēsies Mūžīgā Soģa krēsla priekšā un tad taisni un automātiski dosies paradīzē.

– Ļoti interesanti! – es no visas sirds iesaucos, jo tik enciklopēdisku vēstījumu par vecticībniekiem līdz šim nekad neesmu dzirdējis. – Zināt, ko, tēvs Jevstafij? Jūs klausoties, man radās tāds iespaids, ka katram no šiem novirzieniem bija viens tāds… nezinu, kā lai to nosauc… nu, tāds viens īpatnējs knifs jeb fiška, kurai viņi bija īpaši pieķērušies. Vai tad tā nav? Piemēram, tie skali…

– Jā, varbūt arī ir šāda likumsakarība, – tēvs Jevstafijs lēnām pamāj ar galvu un noglauda bārdu. – Bet tagad atstāsim Krievijas ziemeļus un dosimies uz dienvidiem, uz Volgas krastiem, kur mūs gaida cits, vēsturiski nesaistīts bezpopnieku atzars. Tas ir tā saucamais Pestītāja novirziens (Спасово согласіе). Par tā pirmsākumiem vēsturnieki vēl strīdas, taču paši šā novirziena vecticībnieki par saviem dibinātājiem uzskata divus Pievolgas zemniekus: Kozjmu Andrejevu un Kozjmu Panfilovu. Pestītāja novirziena piekritējus sauca arī par ņetovciem (нѣтовцы), no vārda “нѣтъ” (“nē” vai “nav”). Viņi mācīja tā: pasaulē ir iestājusies Antikrista valstība, Baznīcas vairs nav, sakramentu vairs nav, visas Dieva svētības paņemtas atpakaļ uz debesīm. Kā tagad panākt savas dvēseles pestīšanu – to vairs neviens nezina. Zina tikai Pats Kristus – Pestītājs; tādēļ ticīgajiem nekas cits neatliek, kā vienkārši lūgties un cerēt uz Viņu.

“Taču dīvainā kārtā ņetovcu attieksme pret oficiālo Krievijas baznīcu bija diezgan, kā tu saki, liberāla. Protams, viņu ieskatā nikoniāņi bija ķeceri; par to nav nekādu šaubu. Taču līdz 1874. gadam ņetovci ne tikai pieņēma nikoniāņus bez atkārtotas kristīšanas, bet pat savus bērnus nesa kristīt pie nikoniāņu priesteriem, un arī laulājās pie nikoniāņu priesteriem! Daudziem ņetovciem tas ārkārtīgi nepatika… un viņi sāka šķelties. Praktiski visu 19. gadsimtu notika šī šķelšanās!

“Visstingrākie no šiem šķeltniekiem vispār noliedza ūdens kristības un “kristījās” tikai ar garīgu nodomu; tie bija tā saucamie “stingrie” ņetovci jeb nekristītāji (некрестяки). Taču vairākums to, kas negribēja kristīties pie nikoniāņiem, izveidoja paškristītāju novirzienu (самокрещенцы). Katrs kristīja sevi pats, skaļi noskaitot Ticības apliecību un trīsreiz pagremdējoties svaigi savāktā lietus ūdenī. Tomēr jaundzimušos kristīt atļāva vecmātēm; tādēļ arī otrais nosaukums: “vecmāmiņas novirziens” (бабушкино согласiе). Paškristītāji atzina laulību, bet laulājās tāpat, kā kristījās – paši. Savās lūgšanu sanāksmēs viņi nedziedāja, jo Antikrista laikā dziedāt nedrīkstot. Tomēr daži šim pēdējam aizliegumam nepiekrita un izveidoja savu – “dziedošo” – novirzienu (поющiе).

“Mazliet vēlāk no paškristītājiem atdalījās pīlādžnieki (рябиновцы). Viņi ticēja, ka Golgātas Krusts, kurā tika piesists mūsu Kungs Jēzus Kristus, bija taisīts no pīlādža koka, tādēļ visi viņu krusti – ar astoņiem galiem, protams, nevis latīņu četrgalu križs![17] – bija no pīlādža, turklāt bez krustā sistā Kristus attēla. Pīlādžniekiem bija ļoti maz ikonu – bieži vien pat nevienas –, jo pie viņiem valdīja uzskats: nedrīkst lūgties uz ikonām, kur attēlots kaut kas cits, izņemot pielūgsmes objektu. Piemēram, lūgšanai nedrīkst izmantot ikonu “Pestītāja ieiešana Jeruzalemē”, jo tur Jēzus jāj ēzeļa mugurā, un tas nozīmē – pielūgt ēzeli! Savās dievkalpošanas sapulcēs pīlādžnieki nedziedāja, un vispār nekādu īpašu garīgo mācītāju viņiem nebija. Viņu lūgšanu telpas izskatījās diezgan drūmi: visas sienas un ikonu rāmji (ja ikonas vispār bija) bija pārklāti ar melnu laku vai krāsu. Kad pīlādžnieks nomira, viņu vienkārši apraka, bet pēc tam viņa grēku piedošanai noteiktu reižu skaitu klanījās līdz zemei.

“Tad no paškristītājiem atšķēlās arī caurumnieki (дырники). Viņiem arī nebija mācītāju. Caurumnieki vispār nelietoja un neatzina ikonas, – taču nevis principā, bet tādēļ, ka visas esošās ikonas viņu acīs bija nešķīstas. Tās, kas bija uzgleznotas pēc Nikona reformas, bija lūgšanai nederīgas, jo vairs nebija īsta priestera, kas tās apsvētītu. Tās, kas bija uzgleznotas pirms reformas, bija apgānītas ar ķeceru roku pieskārieniem un viņu lūgšanām. Tādēļ caurumnieki lūdzās vienkārši uz austrumiem: vasarā un labā laikā – ārā, bet ziemā vai lietū – istabā, pavēršoties pret sienā precīzi austrumu virzienā iztaisītu atveri. Ārpus lūgšanas laika šo caurumu aizvēra ar vāciņu vai spundi, un caurums nedrīkstēja būt aizstiklots: lūgt Dievu “caur sienu” vai “caur stiklu” caurumnieki uzskatīja par zaimošanu.

“No paškristītāju vidus nāca arī trešdiennieki (средники). Viņi uzskatīja, ka, kad Pēteris I bija veicis Krievijā kalendāra reformu un pārcēlis gada sākumu no pirmā septembra uz pirmo janvāri, laika skaitīšanā tika pieļauta kļūda, tika nobīdīts nedēļas dienu ritums un kādreizējā svētdiena pārtapa par trešdienu. Tādēļ trešdiennieki trešdienu uzskatīja par svētdienu, ceturtdienu – par pirmdienu, un tā tālāk… Redzi, Tereša, laikam jau tev bija taisnība, kad teici par katram novirzienam raksturīgo fišku jeb knifu…

“Nu, un visbeidzot jāpasaka par tā saucamo “mīlnieku” novirzienu (любушкино согласiе). Lūk tie patiešām bija, kā tu teici, liberāļi. Šis atzars noformējās 19. gadsimta vidū Tveras guberņas Korčevas pilsētā; arī viņi atdalījās no ņetovciem, taču aizgāja citā virzienā. Atceries, ko tikko stāstīju par aristoviešiem? Tāpat kā aristovieši, “mīlnieki” uzskatīja laulību par nevajadzīgu, bet viņi aizgāja vēl tālāk. Viņuprāt, pēc Antikrista garīgās atnākšanas visu pasauli pie dzīvības uztur tikai mīlestība. Un, ja vīrietis un sieviete – vienalga, vai kopā dzīvojoši vai ne – viens otru patiešām mīl, tad viņi drīkst saieties kopā un baudīt miesas tuvību, un nekāda grēka tur nav. Ja paši mīl, tad arī Kristus svētīs. Atšķirībā no aristoviešiem, “mīlniekiem” nebija nekāda nodalījuma pēc dzimumiem: vīrieši un sievietes varēja brīvi kontaktēties un kopā dzert tēju vai spirtotos dzērienus.

“Lūk, tā, – tēvs Jevstafijs pabeidz ar skaļu nopūtu, kā pēc fiziskas piepūles. – Tie nebūt nav visi bezpopnieku novirzieni, kādi vēsturiski ir bijuši, – bet šeit laikam pielikšu punktu. Negribu tevi tālāk nogurdināt, un vispārējo ainu tev esmu parādījis.

Es brīdi sēžu kā apdullināts. Raibais vecticībnieku atzaru un novirzienu kaleidoskops zibenīgi ātri griežas manu acu priekšā; visi šie fedosejevieši, caurumnieki un bēguļotāji lielu daudzkrāsainu amēbu veidolā te sadalās, te saplūst, – un no šīs trakās zibēšanas sāk jau džinkstēt ausīs.

– Milzīgs paldies, tēvs Jevstafij! – es beidzot saku. – Jūsu lekcija bija ārkārtīgi interesanta, un es guvu tik daudz jaunas informācijas… Bet, sakiet lūdzu: no mūsu… tas ir, no pomoru viedokļa visi tie pārējie bija – vai ir – ķeceri, vai ne?

– Protams, – tēvs Jevstafijs pamāj ar galvu.

– Kad jūs stāstījāt par viņiem, jūsu tonī jautās liels respekts…

– Protams, – tēvs Jevstafijs atkal māj ar galvu. – Pat ja cilvēka ticība vai garīgā dzīve ir nepareiza, bet viņš ir gatavs stāvēt un krist par kādu principu, un ja šis princips nav acīmredzami ļauns, tad viņš ir pelnījis cieņu.

– Tam es nevaru nepiekrist, – es saku. – Bet paklausieties! Man tēvs bērnībā mācīja daudz neprātot, – to mēs jau esam izrunājuši. Daudzi mūsējie arī uzskata, ka pārāk lielas laicīgās zināšanas ne pie kā laba nenovedot un, jebkurā gadījumā, neesot nepieciešamas. Bet kā tad jūs pats, tēvs Jevstafij? Jūs taču esat pat ļoti labi izglītots: tik plašu vēsturisku apskatu bez pētīšanas nav iespējams izdarīt. Tātad tomēr laicīgām zināšanām un intelektam ir nozīme? Un tad man ir jautājums par mūsu… tas ir, bezpopnieku, pomoru nākotni. Tas, man šķiet, ir tas sāpīgākais jautājums.

– Kas tevi šajā ziņā uztrauc, Tereša? – tēvs Jevstafijs smaida.

– Nu, redzat, kur ir problēma, – es saku. – Mēs tikko jau redzējām, ka mums, atšķirībā no katoļiem un nikoniāņiem, nav Dievgalda sakramenta. Labi, tas ir viens punkts, bet ir arī otrais – intelektuālais. Jā, latīņi un nikoniāņi netic pareizi – taču viņiem ir ļoti dziļi attīstīta teoloģija. Kad dzīvoju Amerikā, mazliet šo to palasīju: katoļiem ir, piemēram, Akvīnas Toms, Dītrihs fon Hildebrands, Edvards Fēzers; nikoniāņiem – Pāvels Florenskis, Sergijs Bulgakovs, Vladimirs Losskis… Bet mums, lūk, nekā tamlīdzīga nav. Redzat, tēvs Jevstafij, tagad vairs nav 20. gadsimta sākums. Tagad jaunatne – nu, vismaz tie jaunieši, kuri interesējas par ticību – ir izglītoti un zinoši. Viņi uzdod jautājumus un viņus vairs neapmierina bārdas un ļestovkas. Kādas atbildes mēs viņiem varam dot? Es taču pagājušo svētdien redzēju mūsu lūgšanu namā: trīs jaunas meičas, viens kluss vecpuisis, – bet visi pārējie ir sirmgalvji. Nenāk jaunieši, saprotat, nenāk! Un kas būs ar mūsu vecticību, kad šie sirmgalvji nomirs?

– Par to neuztraucies, Terešeņka, – tēvs Jevstafijs joprojām smaida. – Kamēr tie, vecie, apmirs, tikmēr jaunie pagūs novecot…

Saule jau ir pavirzījusies uz rietumiem, taču joprojām kvēlo tikpat stipri, un karstā gaisa viļņi turpina skalot Latgales laukus, pļavas, birzis, ciemus, dārzus un pagalmus. Sisina sienāži, dūc bites, un visapkārt virmo tas pats saldkairais liepziedu aromāts. Bet šeit, iekšā, nav karsti un valda samtaina sakrēsla, un ar mani ir senās dievbijības dārgakmens. Un es vairs īsti nesaprotu, kur ir reālā pasaule: tur, ārā, – vai šeit, tēva Jevstafija cellē.

[1] Protopops Avakums Petrovs (протопопъ Аввакумъ Петровъ, 1620-1682) – krievu Pareizticīgās baznīcas priesteris, patriarha Nikona un cara Alekseja Mihailoviča uzsāktās baznīcas reformas pretinieks, krievu vecticībnieku kustības galvenais aizsācējs.

[2] Bajāriene Feodosija Morozova (боярыня Ѳеодосія Прокофьевна Морозова, 1632-1675) – viena no agrīnās vecticībnieku kustības pamatfigūrām, protopopa Avakuma līdzgaitniece.

[3] Parsuna (kr. парсуна, no latīņu persona) – laicīgs portrets (kā pretstats ikonai) 16.-17. gs. Krievijā.

[4] Ustavščiks (kr. уставщикъ) – draudzes amatpersona, kas atbildīga par dievkalpojuma norises, lasījumu un dziedājumu pareizību.

[5] Nikoniāņi (kr. никоніане) – tā vecticībnieki sauc Krievu pareizticīgās baznīcas locekļus. Vārds ceļas no baznīcas reformas aizsācēja patriarha Nikona (патріархъ Никонъ, 1605-1681) vārda.

[6] Dmitrijs Merežkovskis (Дмитрій Сергѣевичъ Мережковскій, 1865-1941) – krievu rakstnieks, dzejnieks un filozofs.

[7] “Ak vai jums, nikoniāņi! Jūs ņirgājaties par Kristu, – / Jūs nostiprināt baznīcu ar spīdzināšanu, bendes bluķi un pātagu!” (krievu val.)

[8] “Kyrie, eleison!” (oriģinālrakstībā Κύριε ἐλέησον) – “Kungs, apžēlojies!” (grieķu val.)

[9] Simeons Polockis (Симеонъ Полоцкiй, 1629-1680) – baltkrievu mūks, teologs, rakstnieks, dzejnieks, dramaturgs un pedagogs, vecticībnieku oponents.

[10] Končita Vursta (Conchita Wurst), īstajā vārdā Tomass Noivirts (Thomas Neuwirth, dz. 1988) – austriešu transvestīts un dziedātājs, kurš piedalījās un uzvarēja 2014. gada Eirovīzijas dziesmu konkursā ar ūsām un bārdu, taču sieviešu drēbēs.

[11] “Kurš kafiju dzer, tas ļaunu nodomu pret Kristu perina. Kurš tabaku smēķē, tas Svēto Garu no sevis izsvēpē” (krievu val., abos gadījumos teiciens pamatojas uz vārdu spēli).

[12] “Kurš dzer tēju, tas uz pestīšanu lai necer” (krievu val., teiciens pamatojas uz vārdu spēli).

[13] Nikolajs Ļeskovs (Николай Семеновичъ Лѣсковъ, 1831-1895) – krievu rakstnieks un publicists. Šeit mājiens uz viņa stāstu “Aizzīmogotais eņģelis” (“Запечатлѣнный ангелъ”, 1872).

[14] Ikonostass – ar ikonām greznota starpsiena, kas atdala altārtelpu no navas (ticīgajiem domātās pamattelpas) pareizticīgo, grieķu katoļu un dažās citās baznīcās.

[15] Anahorets – askēts-vientuļnieks.

[16] Ilarions Domračovs (схимонахъ Иларионъ (Домрачевъ), 1845-1916) – krievu pareizticīgo mūks, “Dieva vārda pielūdzēju” kustības aizsācējs.

[17] “Križs” (kr. крыжъ, no poļu krzyż – ‘krusts’, šajā nozīmē novec.) – latīņu krusts (pretstatā Austrumos pieņemtajam astoņgalu krustam).