Baznīca un seksuālās izmantošanas skandāls

Kad 2010. gadā plašāku sabiedrību sasniedza seksuālās izmantošanas gadījumu piesegšanas skandāls garīdznieku vidū Romas katoļu baznīcā, šī problēma tika analizēta no dažādiem skatpunktiem. Šodien, ar zināmu laika distanci no šiem notikumiem un apjomīgajiem izmeklēšanas protokoliem, vienā no kuriem nesen ieskatījās arī Telos,[1] ārkārtīgi interesanta un dziļdomīga liecība šķiet kādreizējā kardināla Racingera, vēlāk pāvesta Benedikta XVI 2019. gadā rakstīta eseja. Notikumu karstumā no viņa, augsta ranga Baznīcas amatpersonas, sagaidīja gan vainas atzīšanu un atbildības uzņemšanos, gan enerģisku apņemšanos novērst jebkādus tālākus pārkāpumus; taču viņš, neko nesakot par praktiskajiem soļiem, bet arī nenoliedzot to nepieciešamību, piedāvāja, mūsuprāt, vērtīgu pārskatu par procesiem, kuri viņa skatījumā ir notikuši Baznīcā un ticīgo dzīvē 20. gadsimta otrajā pusē un turpinās joprojām. Saņēmis kritiku par savu eseju no tādiem izdevumiem kā britu laikraksts The Guardian, viņš savā atbildē norādīja, ka neviena no kritikām nav pat pieminējusi vārdu “Dievs”, lai gan runa ir par Baznīcu, un aicināja vēlreiz apdomāt šajā esejā sacīto.    

Laikā no [2019. gada] 21. līdz 24. februārim Vatikānā pēc pāvesta Franciska uzaicinājuma sapulcējās pasaules bīskapu konferenču priekšsēdētāji, lai apspriestu pašreizējo ticības un Baznīcas krīzi. Proti, krīzi, ko piedzīvo visa pasaule pēc šokējošajiem atklājumiem par garīdznieku veikto nepilngadīgu personu ļaunprātīgu izmantošanu.

Reportēto incidentu skaits un nodarījumu smagums ir dziļi satraucis gan priesterus, gan lajus un ne vienam vien licis apšaubīt pašu Baznīcas ticību. Bija nepieciešams atbildēt ar spēcīgu vēsti un meklēt jaunu sākumu, lai Baznīca atkal kļūtu patiesi uzticama kā gaisma starp tautām un vara, kas stājas pretī iznīcības spēkiem.

Tā kā es pats biju viens no Baznīcas ganiem laikā, kad plašāku sabiedrību sasniedza šī krīze, kā arī pirms tās, man nācās sev jautāt (lai gan kā emeritētais kalpotājs es vairs neesmu tieši atbildīgs), kāds varētu būt mans pienesums jaunam sākumam.

Tāpēc laikā, kad tika izsludināta bīskapu konferenču priekšsēdētāju tikšanās, es uzrakstīju dažas piezīmes, no savas puses sniedzot vienu vai divas atziņas, kas varbūt palīdzēs pārdzīvot šo grūto brīdi.

Pēc apspriešanās ar valsts sekretāru kardinālu [Pjetro] Parolinu un pašu Svēto tēvu [pāvestu Francisku] šķita lietderīgi publicēt šo tekstu laikrakstā Klerusblatt.

Mana eseja sastāv no trīs daļām.

Pirmajā daļā es centīšos īsi iezīmēt plašāku šī jautājuma sociālo kontekstu, bez kura problēmu nav iespējams izprast. Es centīšos parādīt, ka pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados notika kaut kas ārkārtējs – kāds vēsturē vēl nepieredzēts, milzīga mēroga notikums. Varētu teikt, ka 20 gadu laikā no 1960. līdz 1980. gadam pilnībā sabruka iepriekšējie normatīvie standarti attiecībā uz seksualitāti un radās jauns “normālais stāvoklis”, kas līdz pat šim brīdim veic milzīgu sabiedrības satricināšanas darbu.

Otrajā esejas daļā es vēlos parādīt, kā šī situācija ietekmēja priesteru formāciju un priesteru dzīvi.

Visbeidzot, trešajā daļā es gribētu sniegt dažus ieteikumus pareizai atbildei no Baznīcas puses.


(1) Viss sākās ar valsts priekšrakstītu un atbalstītu bērnu un jauniešu programmu, kuras mērķis bija iepazīstināt ar seksualitāti. Tālaika Vācijas Veselības ministre (Kete) Strobeles kundze lika uzņemt filmu, kurā izglītošanas nolūkos parādīja visu, ko iepriekš nebija atļauts publiski demonstrēt, ieskaitot dzimumaktu. Materiālus, kas sākotnēji bija paredzēti vienīgi jaunu cilvēku seksuālai izglītošanai, vēlāk plaši pieņēma kā derīgus visiem.

Līdzīgu efektu panāca arī Austrijas valdības izdotais “Seksa koferītis” [“mape” ar seksuālās izglītības materiāliem, kuru Austrijas skolās izmantoja 1980. gadu beigās]. Erotiskas un pornogrāfiskas filmas kļuva par ikdienišķu parādību – tik lielā mērā, ka tās izrādīja pat ziņu izlaidumiem paredzētos kinoteātros [sauktos par “stacijas kinoteātriem”]. Vēl tagad atceros, kā kādu dienu Rēgensburgā redzēju cilvēku bariņu, kas stāvēja rindā pie liela kinoteātra; senāk kaut ko tādu bijām piedzīvojuši tikai kara laikā, kad iedzīvotāji cerēja uz īpašu valdības paziņojumu. Atceros arī, kā 1970. gada Lielajā piektdienā ierados pilsētā un ieraudzīju, ka visus reklāmas stendus klāj milzīgs plakāts, uz kura bija redzami divi pilnīgi kaili cilvēki ciešā apskāvienā.

Starp brīvībām, kuras 1968. gada revolūcija mēģināja izcīnīt, bija arī šī pilnīgā seksuālā atbrīvošanās, kura vairs nepieļāva nekādus ierobežojumus.

Šis neprāts bija saistīts arī ar vardarbīgām tieksmēm. Vēlāk lidmašīnās vairs neatļāva rādīt seksa filmas, jo nelielajā pasažieru kopienā mēdza notikt vardarbības akti. Tā kā arī tā laika apģērba mode izraisīja agresiju, skolu direktori mēģināja ieviest formas tērpus, lai sekmētu mācībām piemērotu atmosfēru.

Pie 1968. gada revolūcijas piederēja arī apstāklis, ka pat pedofiliju skatīja kā nenosodāmu un attiecīgi pieņemamu.

Jauniem cilvēkiem Baznīcā – bet ne tikai viņiem – šis laiks daudzējādā ziņā bija ļoti grūts. Vienmēr esmu sev jautājis, kā gan jaunieši šādā situācijā varētu būt spējīgi domāt par priesterību un pieņemt to ar visām tās prasībām. Visaptverošais sabrukums, kas tajos gados skāra jauno priesteru paaudzi, un ļoti lielais laicizēšanu skaits bija visu šo notikumu sekas.

(2) Vienlaikus un neatkarīgi no šīm pārmaiņām sabruka arī katoļu morāles teoloģija, tādējādi Baznīcu padarot bezpalīdzīgu sabiedrības pārmaiņu priekšā. Mēģināšu īsumā ieskicēt šī procesa trajektoriju.

Līdz Vatikāna II koncilam katoļu morāles teoloģija lielā mērā balstījās dabīgajās tiesībās, bet Svētos Rakstus citēja tikai kā fonu vai ilustrāciju. Koncila cīņā par jaunu Atklāsmes izpratni dabīgo tiesību versija lielā mērā tika atmesta, un tās vietā pieprasīja tādu morāles teoloģiju, kas balstītos vienīgi Bībelē.

Joprojām atceros, kā jezuītu fakultāte Frankfurtē sagatavoja ļoti apdāvinātu jaunu tēvu (Bruno Šūleru), kuram tika dots uzdevums izstrādāt morāli, kas balstītos vienīgi Svētajos Rakstos. Tēva Šūlera skaistā doktora disertācija spēra pirmo soli šajā virzienā. Tad tēvu Šūleru nosūtīja uz Ameriku, lai viņš tur turpinātu studijas. Viņš atgriezās ar atziņu, ka, izmantojot vienīgi Bībeli, morāles teoriju nav iespējams sistemātiski aprakstīt. Tad viņš pievērsās pragmatiskākai morāles teoloģijai, taču tā arī nespēja sniegt atbildi uz morāles pamatojuma krīzi.

Galu galā pārsvaru guva hipotēze, ka morāli nosaka vienīgi cilvēka rīcības nolūki. Lai gan senais izteikums “mērķis attaisno līdzekļus” šādā brutālā formā netika atzīts par pieņemamu, attiecīgais domāšanas veids kļuva par pašsaprotamu. Līdz ar to vairs nevarēja pastāvēt nekas, kas būtu absolūti labs, un nevarēja pastāvēt arī nekas fundamentāli ļauns; (varēja pastāvēt) vienīgi relatīvi vērtību spriedumi. Nebija vairs (absolūta) labā, bet tikai salīdzinoši labākā, kas bija atkarīgs no dotā brīža un apstākļiem.

Katoļu morāles pamatojuma un izklāsta krīze sasniedza dramatiskus apmērus 1980. gadu beigās un 1990. gados. 1989. gada 5. janvārī tika publicēta “Ķelnes deklarācija”, kuru parakstīja 15 katoļu teoloģijas profesori. Tās centrā bija dažādi krīzes punkti attiecībās starp episkopālo maģistēriju un teoloģijas uzdevumiem. (Reakcija uz) šo tekstu, kas sākumā nepārsniedza parasto iebildumu vilni, ļoti strauji pārauga vispārējos protestos pret Baznīcas maģistēriju un skaļi un pamanāmi ļāva samilzt globāla protesta aizmetņiem pret nākotnē gaidāmajiem Jāņa Pāvila II doktrinālajiem tekstiem.[2]

Pāvests Jānis Pāvils II, kurš ļoti labi zināja situāciju morāles teoloģijā un rūpīgi tai sekoja līdzi, pasūtīja darbu pie enciklikas, kuras mērķis bija visus šos jautājumus atkal sakārtot. Enciklika tika publicēta ar nosaukumu Veritatis splendor (“Patiesības gaisma”) 1993. gada 6. augustā un izraisīja versmainus morāles teologu iebildumus. Vēl pirms šīs publikācijas Katoliskās baznīcas katehisms bija sistemātiski un pārliecinoši izklāstījis Baznīcas sludināto morāli.

Nekad neaizmirsīšu, kā tolaik vadošais vācu morāles teologs Francs Bekle, kurš pēc aiziešanas pensijā bija atgriezies dzimtajā Šveicē, saistībā ar iespējamiem enciklikas Veritatis splendor lēmumiem paziņoja, ka, ja enciklika noteiks, ka ir darbības, kuras vienmēr un visos apstākļos klasificējamas kā ļaunas, viņš šos atzinumus apstrīdēs ar visiem savā rīcībā esošajiem līdzekļiem.

Tas bija pats Dievs, Žēlsirdīgais, kurš viņu pasargāja no šīs apņemšanās īstenošanas; Bekle nomira 1991. gada 8. jūlijā. Encikliku publicēja 1993. gada 6. augustā, un tajā patiešām bija ietverta atziņa, ka ir tādas darbības, kuras nekas nevar padarīt par labām.

Pāvests tolaik pilnībā apzinājās šī lēmuma nozīmīgumu un par šo teksta daļu bija konsultējies ar vadošajiem speciālistiem, kuri paši enciklikas rakstīšanā nepiedalījās. Viņš zināja, ka nedrīkst atstāt spēkā nekādas šaubas par to, ka morālajam aprēķinam, kurš saistīts ar labumu līdzsvarošanu, ir jārespektē galējā robeža. Ir tādi labumi, kuri nekad nepieļauj kompromisus.

Ir tādas vērtības, no kurām nekad nedrīkst atteikties lielākas vērtības labad un kuras ir pat augstākas par fiziskās dzīvības saglabāšanu. Pastāv moceklība. Dievs ir kas lielāks par fizisko izdzīvošanu. Dzīvība, kuru varētu nopirkt ar Dieva noliegšanu, dzīve, kuras pamatā ir paši lielākie meli, nav dzīve.

Moceklība ir viena no kristīgās eksistences pamata kategorijām. Apstāklis, ka Bekles un daudzu citu aizstāvētajai teorijai mocekļa upuris vairs nebija morāli nepieciešams, liecina par to, ka šeit ir apdraudēta pati kristietības būtība.

Tikmēr morāles teoloģijā kļuva aktuāls kāds cits jautājums. Plaši izplatījās pieņēmums, ka Baznīcas maģistērijam jābūt pilnīgi kompetentam (nekļūdīgam) tikai jautājumos, kas attiecas uz pašu ticību; savukārt jautājumi, kas attiecas uz morāli, neietilpst Baznīcas maģistērija nekļūdīgo spriedumu jomā. Iespējams, ka šajā pieņēmumā ir kāds patiesības grauds, par kuru būtu nepieciešama tālāka diskusija. Taču pastāv vismaz minimāls morāles kodekss, kas ir nesaraujami saistīts ar ticības pamata principu un kas ir jāaizstāv, lai ticību nereducētu tikai līdz teorijai, bet atzītu tās pretenzijas likt pamatus konkrētai, reālai cilvēka dzīvei.

Tas viss skaidri parāda, cik būtiski šobrīd tiek apšaubīta Baznīcas autoritāte morāles jautājumos. Tie, kuri noliedz Baznīcas augstāko mācītājas lietpratību šajā jomā, liek tai apklust tieši tajā vietā, kur tiek runāts par patiesības nošķiršanu no meliem.

Neatkarīgi no šī jautājuma daudzos morāles teologu grupējumos tika izvirzīta hipotēze, ka Baznīcai nav un nevar būt savas morāles. To pamatoja, argumentējot, ka visām morāles hipotēzēm ir jābūt konkrētām paralēlēm arī citās reliģijās un tāpēc tieši kristietībai piederoša morāle nevar pastāvēt. Taču uz jautājumu par bibliskās morāles unikalitāti nevar atbildēt, norādot uz apstākli, ka katram atsevišķam teikumam Bībelē kaut kur var atrast paralēli citās reliģijās. Drīzāk ir runa par biblisko morāli kā veselumu, kas kā tāds ir jauns un atšķirīgs no atsevišķām tā daļām.

Svēto Rakstu morāles doktrīnas unikalitāte galu galā ir atkarīga no tās neatraujamības no Dieva tēla, no ticības vienam vienīgam Dievam, kurš sevi atklāja Jēzū Kristū un kurš dzīvoja kā cilvēks. Dekalogs jeb desmit baušļi ir bibliskās ticības Dievam pielietojums cilvēka dzīvē. Dieva tēls un morāle viens no otra nav atraujami un tādējādi izraisa īpašu kristiešu attieksmes maiņu pret pasauli un pret cilvēka dzīvi. Turklāt kristietība jau no pašiem pirmsākumiem ir tikusi aprakstīta ar vārdu hodós [sengrieķu valodā – “ceļš”; Jaunajā Derībā bieži lietots virzības uz priekšu nozīmē].

Ticība ir ceļojums un dzīvesveids. Vecajā Baznīcā katehumenāts tika izveidots kā apdzīvojama vieta, norobežota no aizvien degradētākas apkārtējās kultūras. Tajā varēja uzplaukt kristīgā dzīvesveida jaunie un īpašie aspekti, vienlaikus to pasargājot no vispārpieņemtā dzīvesveida. Domāju, ka arī mūsdienās ir nepieciešams kaut kas līdzīgs katehumēniskām kopienām, kurās kristīgā dzīve varētu sevi apliecināt savā īpašajā veidā.

II

Baznīcas klēra sākotnējā reakcija

(1) Ilgi gatavotais un progresējošais kristīgās morāles izšķīdināšanas process, kā jau mēģināju parādīt, 1960. gados iezīmējās ar vēl nepieredzētu radikālismu. Šai Baznīcas kā morāles mācības autoritātes izšķīdināšanai neizbēgami bija jāietekmē dažādas Baznīcas jomas. Kontekstā, kurā notiek bīskapu konferenču priekšsēdētāju tikšanās ar pāvestu Francisku, jautājums par priesteru dzīvi, kā arī par semināru dzīvi, ir īpaši būtisks. Runājot par priesteru kalpošanas sagatavošanu semināros, faktiski ir vērojams iepriekšējās sagatavošanas formas sabrukums ar tālejošām sekām.

Daudzos semināros izveidojās homoseksuāļu grupējumi, kuri darbojās vairāk vai mazāk atklāti un būtiski mainīja pašu semināru atmosfēru. Piemēram, vienā no seminārajiem Dienvidvācijā kopā dzīvoja kandidāti uz priesterību un kandidāti uz laicīgo pastorālo kalpošanu. Semināristi un tie, kuri mācījās par pastorālās pavadības speciālistiem, ēda pie viena galda, precētajiem lajiem dažkārt līdzi nāca sievas un bērni un dažkārt arī draudzenes. Atmosfēra šajā seminārā nekādi nevarēja sniegt atbalstu sagatavošanai priestera aicinājumam. Svētais Krēsls zināja par šādām problēmām, taču nebija konkrēti informēts. Kā pirmais atbildes solis tika noorganizēta apustuliskā vizitācija ASV semināros.

Tā kā pēc Vatikāna II koncila bija mainījušies arī bīskapu atlases un iecelšanas kritēriji, pavisam atšķirīgas bija arī bīskapu attiecības ar saviem semināriem. Tagad pats svarīgākais jauno bīskapu iecelšanas kritērijs bija viņu “konciliārisms”, ko, protams, varēja saprast visai dažādi.

Daudzviet Baznīcā ar “konciliārismu” saprata kritisku vai negatīvu attieksmi pret senāk pastāvošo tradīciju, kuras vietā tagad bija jānāk jaunām, radikāli atvērtām attiecībām ar pasauli. Kāds bīskaps, kurš iepriekš bija bijis semināra rektors, semināristiem bija noorganizējis pornogrāfisku filmu seansu – it kā ar nolūku viņus padarīt neuzņēmīgus pret uzvedību, kas nav savienojama ar ticību.

Bija atsevišķi bīskapi – un ne tikai Amerikas Savienotajās Valstīs –, kuri noraidīja katoļu tradīciju visā kopumā un centās savās diecēzēs ieviest jaunu, modernu “katolicismu”. Iespējams, te būtu vietā pieminēt, ka ne vienā vien seminārā studentus, kurus pieķēra lasot manas grāmatas, atzina par priesterībai nepiemērotiem. Manas grāmatas paslēpa kā nekvalitatīvu lasāmvielu, un tās varēja lasīt tikai slepus.

Apustuliskā vizitācija ASV nesniedza nekādas jaunas atziņas – visdrīzāk tāpēc, ka bija apvienojušies dažādi spēki ar mērķi noslēpt patieso stāvokli. Pēc šīs pirmās vizitācijas tika sarīkota nākamā, kas sniedza daudz dziļāku ieskatu, taču kopumā nenoveda ne pie kāda rezultāta. Vienlaikus jāatzīst, ka kopš 1970. gadiem situācija semināros visumā ir uzlabojusies. Par spīti šiem uzlabojumiem tikai atsevišķos gadījumos bija vērojama priesteru aicinājumu spēcināšanās.

(2) Pedofilijas jautājums, ja pareizi atceros, kļuva aktuāls tikai 1980. gadu otrajā pusē. Tobrīd tas ASV bija kļuvis par sabiedriski nozīmīgu jautājumu, tāpēc bīskapi meklēja palīdzību Romā, jo kanoniskās tiesības, kas bija noteiktas jaunajā (1983. gada) kodeksā, nešķita pietiekamas, lai veiktu nepieciešamos pasākumus.

Romai un Romas kanonistiem sākumā nebija viegli atrast pareizo atbildi uz šāda veida pārkāpumiem; viņuprāt, lai panāktu klēra attīrīšanos un stāvokļa normalizāciju, ar pagaidu atstādināšanu no priestera pienākumiem vajadzēja pietikt. Amerikāņu bīskapi tam nevarēja piekrist, jo tādējādi priesteri palika bīskapa pakļautībā un viņus joprojām varēja skatīt kā cieši saistītus ar Baznīcas hierarhiju. Tikai mazpamazām jaunajā kodeksā attīstījās un padziļinājās krimināltiesības, kuras tur apzināti bija iekļautas visai vaļīgi.

Jāpiebilst, ka krimināltiesību uztverē pastāvēja viena fundamentāla problēma. Tikai tā saukto galvojumu [sava veida procesuālu aizstāvību] joprojām uzskatīja par “konciliārisku”. Tas nozīmēja, ka pats galvenais bija garantēt apsūdzētā tiesības – turklāt tādā mērā, kas faktiski vispār izslēdza jebkādu notiesāšanu. Apsūdzēto garīdznieku aizstāvēšanās iespējas bieži bija nepietiekamas, tāpēc tās līdzsvaroja ar galvojuma palīdzību, rezultātā notiesāšanu padarot gandrīz neiespējamu.

Ļaujiet man šeit uz īsu brīdi novirzīties no tēmas. Pedofilisko pārkāpumu milzīgo apmēru kontekstā uzmanības lokā atkal ir nonākuši šie Jēzus vārdi: “Un kas apgrēcina vienu no šiem mazajiem, kas tic uz mani, tam būtu labāk, ja tam uzkārtu dzirnakmeni kaklā un to iemestu jūrā” (Mk 9, 42).

Izteikums “šie mazie” Jēzus valodā nozīmē vienkāršus ticīgos, kuru ticību var saduļķot to cilvēku intelektuālā augstprātība, kuri sevi uzskata par gudriem. Tāpēc šeit Jēzus aizsargā ticības mantojumu, uzsvērti piedraudot ar sodu tiem, kas šim mantojumam kaitē.

Šo Jēzus vārdu modernais pielietojums pats par sevi nav nepareizs, taču tas nedrīkst aizēnot teksta sākotnējo nozīmi. Ja pievēršamies šai sākotnējai nozīmei, kļūst skaidrs, pretēji jebkādai galvojumu sistēmai, ka ir svarīgas un aizsargājamas ne tikai apsūdzētā tiesības – ir svarīgs un aizsargājams arī tāds liels labums kā Ticība.

Tādēļ līdzsvarotām kanoniskajām tiesībām, kas ir atbilstīgas Jēzus vēstījumam kā veselumam, ir jānodrošina ne tikai zināmas garantijas apsūdzētajam, kuru cienīšana ir tiesisks labums; tām ir jāaizsargā arī Ticība, kas arī ir svarīga tiesiska vērtība. Tādēļ pareizi veidotām kanoniskajām tiesībām ir jāsatur divas garantijas – apsūdzētā tiesiskā aizsardzība, no vienas puses, un apdraudētā labuma tiesiskā aizsardzība, no otras. Kad mūsdienās kāds atgādina par šo būtībā pilnīgi skaidro konceptu, pašas Ticības kā tiesiska labuma aizsardzības nepieciešamība parasti vispār netiek sadzirdēta. Vispārējā tiesiskajā apziņā Ticība vairs nešķiet tāds labums, kuru vajadzētu sargāt. Tā ir satraucoša situācija, kura Baznīcas ganiem ir nopietni jāapdomā un kurai jāpieiet ar vislielāko nopietnību.

Tagad šiem nelielajiem novērojumiem par priesteru formāciju laikā, kad sabiedrībā sākās minētā krīze, vēlos pievienot dažas piezīmes par kanonisko tiesību attīstību šajā jomā.

Par priesteru pastrādāto noziegumu izskatīšanu principā ir atbildīga Klēra kongregācija. Taču, tā kā tolaik situāciju lielā mērā noteica galvojumu sistēma, es biju vienisprātis ar pāvestu Jāni Pāvilu II, ka atbildību par šo nodarījumu izvērtēšanu būtu lietderīgi piešķirt Ticības mācības kongregācijai zem nosaukuma Delicta maiora contra fidem (“Nopietni pārkāpumi pret ticību”).

Šī vienošanās arī ļāva piemērot maksimālo sodu, t. i., izslēgšanu no garīdzniecības, ko nevarēja piemērot saskaņā ar citām tiesību normām. Tā nebija viltība, lai varētu piemērot maksimālo sodu, – šis solis izrietēja no Ticības nozīmības Baznīcā. Ir svarīgi saskatīt, ka šādi garīdznieku pārkāpumi galu galā kaitē Ticībai.

Tikai tur, kur Ticība vairs nenosaka cilvēka rīcību, šādi pārkāpumi kļūst iespējami.

Tomēr arī soda bardzība paredz nepārprotamu pārkāpuma pierādījumu – proti, šis galvojuma sistēmas aspekts paliek spēkā.

Citiem vārdiem sakot, lai likumīgi piespriestu maksimālo sodu, ir nepieciešams īsts kriminālprocess. Taču gan diecēzes, gan Svētais Krēsls ar šādu prasību tolaik netika galā. Tāpēc mēs formulējām minimālā kriminālprocesa noteikumus un atstājām atvērtu iespēju Svētajam Krēslam pārņemt tiesas procesu, ja to nespēj novest līdz galam diecēze vai metropolijas kūrijas administrācija. Ikvienā gadījumā tiesas prāvu būtu jāpārskata Ticības mācības kongregācijai, lai nodrošinātu apsūdzētā tiesības. Visbeidzot, Kongregācijas locekļu sapulcē mēs izveidojām apelācijas instanci, lai nodrošinātu arī sprieduma apelēšanas iespēju.

Tā kā tas viss faktiski pārsniedza Ticības doktrīnas kongregācijas spējas un radās kavējumi, kurus izskatāmo lietu būtības dēļ bija nepieciešams novērst, pāvests Francisks ir veicis tālākas reformas.

III

(1) Kas ir jādara? Varbūt mums vajadzētu radīt citu Baznīcu, kas visu sakārtotu? Ziniet, šāds eksperiments jau ir veikts, un tas ir izgāzies. Vienīgi paklausība un mīlestība uz mūsu Kungu Jēzu Kristu var parādīt ceļu. Tādēļ vispirms mēģināsim no jauna un paši sevī saprast, ko Kungs no mums vēlas un vienmēr ir vēlējies.

Visupirms es ieteiktu sekojošo: ja mēs gribētu ļoti īsi apkopot Bībelē izklāstītās Ticības saturu, mēs varētu sacīt, ka Kungs ar mums ir uzsācis mīlestības stāstu un vēlas tajā ietvert visu radību. Pretspēks ļaunumam, kas apdraud mūs un visu pasauli, galu galā var būt tikai mūsu iekļaušanās šajā mīlestībā. Tas ir īstais pretspēks ļaunumam. Ļaunuma vara rodas no mūsu atteikšanās mīlēt Dievu. Tas, kurš sevi uztic Dieva mīlestībai, ir pestīts. Ja mēs neesam pestīti, tās ir sekas mūsu nespējai mīlēt Dievu. Tādējādi mācīšanās mīlēt Dievu ir cilvēka pestīšanas ceļš.

Mēģināsim tagad mazliet dziļāk izprast šo būtisko Dieva atklāsmes saturu. Tad mēs varētu teikt, ka pirmā fundamentālā dāvana, kuru mums dāvā ticība, ir pārliecība, ka Dievs ir.

Pasaule bez Dieva var būt tikai pasaule bez jēgas. Jo no kurienes tad rodas viss, kas ir? Katrā ziņā tad tam nav nekāda garīga mērķa. Tas kaut kā vienkārši ir, un tam nav ne mērķa, ne jēgas. Tad nav nekāda standarta, kas nošķir labu no ļauna. Tad sevi var apliecināt tikai tas, kurš ir spēcīgāks. Tad vienīgais princips ir vara. Patiesībai nav nozīmes, tā nemaz neeksistē. Tikai tad, ja lietām ir garīgs pamatojums, ja tās ir plānotas un iecerētas – tikai tad, ja pastāv Dievs, kurš ir Radītājs, kurš ir labs un vēlas labu, – tikai tad arī cilvēka dzīvei var būt jēga.

Mūsu pirmā un augstākā nepieciešamība ir, lai pastāvētu Dievs kā Radītājs un visu lietu mēraukla.

Taču tāds Dievs, kurš vispār sevi neizteiktu, kurš neļautu sevi pazīt, paliktu tikai kā pieņēmums un nevarētu noteikt mūsu dzīves veidolu. Lai Dievs šajā apzinātajā radīšanā patiešām būtu Dievs, mums ir jāraugās uz Viņu kā Dievu, kurš kaut kādā veidā sevi izpauž. Viņš to ir darījis daudzos veidos, bet izšķirošā rīcība bija aicinājums, kuru saņēma Ābrahams un kas sniedza Dievu meklējošiem cilvēkiem kaut ko tādu, kas pārspēj visas gaidas: Dievs pats kļuva par radību un runāja kā cilvēks ar mums, cilvēkiem.

Tādējādi apgalvojums “Dievs ir” galu galā pārvēršas par īsteni priecīgu vēsti tieši tāpēc, ka Viņš iet pāri saprašanai, jo Viņš rada – un pats ir – mīlestība. Pirmais un galvenais uzdevums, ko mums ir uzticējis Kungs, ir atkal un no jauna ļaut cilvēkiem to apzināties.

Sabiedrība bez Dieva – sabiedrība, kas Viņu nepazīst un izturas pret Viņu kā pret neeksistējošu, – ir sabiedrība, kura zaudē mēru. Modernais laikmets radīja lipīgo frāzi par Dieva nāvi. Kad Dievs patiešām sabiedrībā nomirst – mums centās ieskaidrot –, sabiedrība kļūst brīva. Bet patiesībā Dieva nāve sabiedrībā nozīmē arī brīvības beigas, jo tas, kas nomirst, ir mērķis, kurš cilvēka dzīvei piešķir virzienu. Brīvība beidzas arī tāpēc, ka pazūd kompass, kas rāda pareizo virzienu, mācot mums atšķirt labo no ļaunā. Rietumu sabiedrība ir sabiedrība, kurā Dieva publiskajā telpā vairs nav un kur Viņam šai telpai vairs nav nekā, ko piedāvāt. Tāpēc arī tā ir sabiedrība, kas arvien vairāk pazaudē cilvēcības mērauklu. Atsevišķos brīžos pēkšņi kļūst skaidrs, ka tas, kas ir ļauns un iznīcina cilvēku, gandrīz vai ir kļuvis pašsaprotams.

Tieši tā tas ir ar pedofiliju. Vēl pavisam nesen to teorētiski uzskatīja par pilnīgi likumīgu, un sērga izplatījās aizvien tālāk un tālāk. Un tagad mēs šokēti apjaušam, ka ar mūsu bērniem un jauniešiem tiek darītas tādas lietas, kas var viņus iznīcināt. Atziņa, ka šī sērga var izplatīties arī Baznīcā un starp priesteriem, ir īpaši satraucoša.

Kāpēc pedofilija sasniedza tādus apmērus? Galu galā pamata iemesls ir Dieva prombūtne. Arī mums, kristiešiem un pat priesteriem, ne visai patīk runāt par Dievu, jo šādas runas nešķiet praktiskas. Pēc Otrā pasaules kara satricinājumiem mūsu Vācijas konstitūcija vēl joprojām kā vadmotīvu uzsvēra atbildību Dieva priekšā. Piecdesmit gadus vēlāk Eiropas Savienības konstitūcijā vairs nebija iespējams kā vadošo principu iekļaut šādu atbildību. Dievu uzskata par nelielas ļaužu grupiņas partejisku rūpi, kas vairs nevar būt visas kopienas vadošais princips. Šis Eiropas Savienības lēmums atspoguļo šībrīža situāciju Rietumos, kur Dievs vairs ir tikai vienas minoritātes privāta lieta.

Pats svarīgākais uzdevums, ko uzliek mūsu laikmeta morālais apvērsums, ir pienākums pašiem atkal sākt dzīvot saskaņā ar Dievu un Dievam. Mums pašiem atkal ir jāiemācās atzīt Dievu par savas dzīves pamatu, nevis atstāt Viņu malā kā tukšu frāzi. Nekad neaizmirsīšu brīdinājumu, kuru man reiz uz pastkartītes uzrakstīja dižais teologs Hanss Urss fon Baltazars: “Nepieņemiet trīsvienīgo Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu par pašsaprotamiem, bet māciet viņus pazīt!”

Viņam taisnība, teoloģijā Dievu bieži vien pieņem kā pašsaprotamu, taču nekādas konkrētas attiecības ar Viņu netiek nodibinātas. Jautājums par Dievu šķiet tik nereāls, tik tāls no mums nozīmīgajiem jautājumiem. Un tomēr viss pilnībā izmainās, ja Dievu nevis pieņemam, bet stādam viņu priekšā. Proti, nevis atstājam Viņu otrajā plānā, bet atzīstam Viņu par mūsu domu, vārdu un rīcības centru.

(2) Dievs kļuva par cilvēku mūsu labad. Cilvēks kā Viņa radība Viņam ir tik dārga, ka Viņš savienojās ar šo radību un tādējādi ļoti taustāmi iesaistījās cilvēces vēsturē. Viņš runā ar mums, dzīvo ar mums, cieš kopā ar mums un mūsu labā uzņēmās nāvi. Teoloģijas kursos mēs par to visu runājam ļoti detalizēti, ar gudriem vārdiem un spriedumiem. Taču tieši šādā veidā mēs riskējam kļūt par ticības mācības profesionāļiem, tā vietā, lai Ticība mūs atjaunotu un mūs mācītu.

Aplūkosim to saistībā ar pašu svarīgāko – Svētās Euharistijas svinēšanu. Mūsu attieksme pret Euharistiju var raisīt vienīgi bažas. Vatikāna II koncils pamatoti koncentrējās uz to, lai šo sakramentu, kas apliecina Kristus miesas un asiņu klātbūtni, Viņa personas klātbūtni, Viņa ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos, atgrieztu kristīgās dzīves un pašas Baznīcas centrā. Daļēji tas patiešām ir panākts, un par to mums jābūt ļoti pateicīgiem Kungam.

Un tomēr valda visai atšķirīga attieksme. Ir vērojama nevis jauna līmeņa cieņa pret Kristus nāves un augšāmcelšanās klātbūtni, bet gan tāda apiešanās, kas iznīcina šo dižo Noslēpumu. Aizvien retākā dalība svētdienas Euharistijas svinībās rāda, cik maz mēs, mūsdienu kristieši, vēl spējam novērtēt to dāvanu, kas ir Viņa reālā klātbūtne. Euharistija ir devalvēta līdz vienkāršai ceremonijai, uzskatot par pašsaprotamu, ka pieklājība prasa to piedāvāt visiem sanākušajiem ģimenes svinībās vai kāzās un bērēs.

Cilvēki nereti pieņem Svēto Sakramentu Komūnijā kā pašsaprotamu rituālu, ar to apliecinot, ka tā viņiem ir tīri ceremoniāls žests. Tāpēc, domājot par to, kā mums tagad būtu jārīkojas, ir skaidrs, ka mums nav vajadzīga vēl viena mūsu pašu rokām izveidota Baznīca. Drīzāk mums visupirms un pirmām kārtām ir jāatjauno ticība Jēzum Kristum kā reāli klātesošam Vissvētākajā Sakramentā.

Sarunas ar pedofilijas upuriem man ir ļāvušas ļoti skaudri apzināties šo pirmo un galveno prasību. Kāda jauna sieviete, kas bērnībā bija kalpojusi pie altāra, man stāstīja, ka kapelāns, kurš bija par viņu atbildīgs, seksuālo vardarbību, kuru vērsa pret šo meiteni, vienmēr iesāka ar vārdiem: “Šī ir mana miesa, kas par jums tiks atdota.”

Ir acīmredzami, ka šī sieviete vairs nespēj klausīties šajos konsekrācijas vārdos, no jauna neizjūtot visas tās šaušalīgās ciešanas, kuras radīja seksuālā izmantošana. Jā, mums ir jālūdz Kungam piedošana, bet visupirms mums ir jāpiesauc Viņa vārds un jālūdz, lai Viņš mums visiem no jauna iemāca saprast Viņa ciešanu un Viņa iznestā upura nozīmi. Un mums ir jādara viss, ko vien spējam, lai pasargātu Svētās Euharistijas dāvanu no piesmiešanas.

(3) Visbeidzot, pastāv Baznīcas noslēpums. Vārdi, ar kuriem Romano Gvardini gandrīz pirms simts gadiem izteica priecīgo cerību, kas bija pārņēmusi viņu un daudzus viņa laikabiedrus, joprojām nav aizmirsti. Viņš sacīja: “Ir sācies neizsakāmi nozīmīgs notikums; Baznīca šobrīd atmostas cilvēku dvēselēs.”[3]

Viņš gribēja sacīt, ka Baznīca vairs netiek pieredzēta un uztverta tikai kā ārēja sistēma, kas ienāk cilvēku dzīvēs, kā noteikta autoritāte; ka cilvēki to sāk uztvert kā klātesošu savās sirdīs – kā kaut ko ne tikai ārēji, bet arī iekšēji dzīvinošu. Apmēram pusgadsimtu vēlāk, izvērtējot šo pasludinājumu un apsverot notikušo, es jūtu kārdinājumu izmainīt pēdējo teikumu: “Baznīca šobrīd mirst cilvēku dvēselēs.”

Īstenībā Baznīcu šodien daudzi uzskata tikai par sava veida politisku mašinēriju. Par to runā gandrīz tikai politiskās kategorijās, un tā dara pat bīskapi, kuri savu vīziju par nākotnes Baznīcu formulē būtībā vienīgi politiskos terminos. Krīze, ko ir izraisījuši daudzie garīdznieku veiktie seksuālas izmantošanas gadījumi, mudina skatīties uz Baznīcu kā uz kaut ko pilnīgi nepieņemamu, kam mums tagad būtu jāķeras klāt, lai to pārveidotu. Taču uz tādu Baznīcu, kas radīta pašu rokām, nevar likt nekādas cerības.

Pats Jēzus salīdzināja Baznīcu ar zvejnieka tīklu, kura saķertās labās un sliktās zivis galu galā nošķir pats Dievs. Ir arī līdzība par Baznīcu kā lauku, kurā aug gan labie graudi, kurus Dievs pats ir iesējis, bet arī nezāles, kuras slepus ir iesējis “ienaidnieks”. Nezāles Dieva laukā, Baznīcā, neapšaubāmi ir ļoti labi redzamas, un arī sliktās zivis plēš tīklu. Tomēr lauks joprojām ir Dieva lauks un tīkls joprojām ir Dieva zvejas tīkls. Un visos laikos pastāv ne tikai nezāles un sliktās zivis, bet arī Dieva labība un labās zivis. Ar uzsvaru pasludināt abas šīs lietas nav maldīgas apoloģētikas izpausme, bet gan nepieciešams kalpojums Patiesībai.

Šajā kontekstā ir vērts pieminēt kādu nozīmīgu vietu Jāņa Atklāsmes grāmatā. Velns tur ir identificēts kā apsūdzētājs, kurš dienu un nakti apsūdz mūsu brāļus Dieva priekšā (Atkl. 12:10). Svētā Jāņa atklāsme tādējādi turpina Ījaba grāmatas vēstījuma naratīvā konteksta galveno domu (Ījaba 1. un 2., 10; 42, 7-16). Ījaba grāmatā velns centās nomelnot Ījaba taisnumu Dieva priekšā, pasniedzot to tikai kā ārēju. Tieši par to arī runā Atklāsmes grāmata: velns grib pierādīt, ka taisnu cilvēku nav; ka viss cilvēku taisnums izpaužas tikai ārēji. Ja mēs spētu cilvēkā ieskatīties, mēs uzreiz redzētu, ka viņa ārējam taisnīgumam nav nekāda seguma.

Ījaba grāmatas stāstījums sākas ar strīdu starp Dievu un velnu. Šajā strīdā Dievs nosauc Ījabu par patiesi taisnu cilvēku. Tagad šo Ījabu izmantos kā piemēru, lai pārbaudītu, kuram no abiem strīdniekiem ir taisnība. Atņemiet Ījabam mantu, un jūs redzēsiet, ka no viņa dievbijības nekas nepaliks pāri, – apgalvo velns. Dievs atļauj velnam veikt šo mēģinājumu, no kura Ījabs izkļūst neskarts. Bet velns turpina un saka: “Ādu par ādu! Visu, kas cilvēkam pieder, tas atdos par savu dzīvību. Nudien izstiep tik roku un aizskar tā kaulus un miesu – vai gan viņš nelādēs tevi tieši vaigā?” (Ījaba 2:4)

Dievs dod velnam otro iespēju. Tagad viņš drīkst aizskart arī Ījaba miesu. Viņam ir aizliegts tikai viņu nogalināt. Kristiešiem, to lasot, ir skaidrs, ka šis Ījabs, kurš stāv Dieva priekšā kā piemērs visai cilvēcei, ir Jēzus Kristus. Svētā Jāņa atklāsmes grāmatā šī cilvēces drāma mums tiek atklāta visā pilnībā.

Dievs Radītājs šajā tekstā tiek pretstatīts velnam, kurš runā ļaunu par visu cilvēci un visu radību. Viņš runā ne tikai uz Dievu, bet galvenokārt tieši uz cilvēkiem: Skatieties, ko šis Dievs ir izdarījis. It kā visa radība skaitās laba, bet patiesībā tā ir pilna ciešanu un preteklības. Radības noniecināšana patiesībā ir Dieva noniecināšana. Tā grib mums pierādīt, ka Dievs nemaz nav labs, un tādējādi novērst mūs no Viņa.

Atklāsmes vēstījuma nozīmīgums ir acīmredzams. Šodien apsūdzība Dievam galvenokārt ir vērsta uz to, lai aprakstītu Viņa Baznīcu kā caurcaurēm ļaunu un tādējādi mūs no tās novērstu. Doma par labāku Baznīcu, ko paši esam radījuši, patiesībā ir velna priekšlikums, ar kuru viņš vēlas mūs aizvilināt no dzīvā Dieva, izmantojot manipulatīvu loģiku, kurai mēs pārāk viegli ļaujam sevi apmānīt. Nē, arī šodien Baznīca nesastāv tikai no sliktajām zivīm un nezālēm. Dieva Baznīca pastāv arī šodien, un arī šodien tā ir tieši tas instruments, caur kuru Dievs mūs glābj.

Ir ļoti svarīgi pretstatīt velna meliem un puspatiesībām patiesību visā tās pilnībā: jā, Baznīcā ir grēki un ļaunums. Taču arī šodien tā ir Svētā Baznīca, kuru nekas nesagraus. Šodien netrūkst cilvēku, kuri pazemīgi tic, cieš un mīl un kuros mums atklājas patiesais, mīlošais Dievs. Arī šodien Dievam pasaulē ir liecinieki (martyres) – mums tikai jābūt redzīgiem, lai viņus pamanītu un dzirdētu.

Vārds “liecinieks” (martyr) ir aizgūts no procedurālajām tiesībām. Tiesā pret velnu Jēzus Kristus bija pirmais un reālais Dieva liecinieks – pirmais moceklis, kuram pēc tam sekoja neskaitāmi citi.

Mūsdienu Baznīca vairāk nekā jebkad agrāk ir “mocekļu Baznīca” un tieši tāpēc dzīvā Dieva lieciniece. Ja paskatāmies apkārt un ieklausāmies ar vērīgu sirdi, šodien visur varam atrast lieciniekus, it īpaši starp vienkāršajiem cilvēkiem, bet arī augstos Baznīcas amatos, kuri iestājas par Dievu ar visu savu dzīvi un savām ciešanām. Tā ir tikai mūsu sirds inerce, kas neļauj viņus atpazīt un atzīt. Viens no evaņģelizācijas lielajiem un būtiskajiem uzdevumiem ir, cik vien iespējams, izveidot ticības kopienas un, pats galvenais, atrast un atpazīt tās.

Es dzīvoju mājā – nelielā cilvēku kopienā, kuri ik dienas atkal un atkal atklāj šādus dzīvā Dieva lieciniekus un ar prieku iepazīstina arī mani. Tas ir brīnišķīgs uzdevums – pamanīt un atrast dzīvo Baznīcu; tas mūs stiprina un iepriecina mūsu Ticībā.

Savu pārdomu nobeigumā gribu pateikties pāvestam Franciskam par visu, ko viņš dara, lai rādītu mums Dieva gaismu, kas nav pazudusi arī šodien. Paldies Jums, Svēto tēv!


[1] https://telos.lv/mate-nr-1

[2] Skat. D. Mieth, “Kölner Erklärung”, Lexikon für Theologie und Kirche, VI 3, S. 196. Leksikona redaktori bija Karls Rāners un kardināls Valters Kaspers.

[3] Romano Gvardini (1885–1968) – ievērojams itāļu izcelsmes vācu priesteris un teologs, grāmatas Liturģijas gars (Vom Geist der Liturgie) autors.  

Tulkots no teksta angļu versijas, kas publicēta vietnē catholicnewsagency.com un vēlāk pārpublicēta citos katoļu izdevumos. Sagatavoja Agnese Irbe.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: