Britu rakstniekam Gilbertam K. Čestertonam (1874–1936) un viņa sievai Frēnsisai nevarēja būt bērni – par spīti daudzu gadu ilgām medicīniskām procedūrām, arī ķirurģiskām operācijām, lūgšanām un laba vēlējumiem. Šis fakts sagādāja viņiem ciešanas, bet nepadarīja viņus rūgtus, un Čestertoni atvēra savas mājas draugu bērniem, rīkoja viņiem ballītes un apbēra viņus ar dāvanām.
Čestertona eseja “Bēbīšu apjūsmošanas aizstāvība” (In defence of Baby Worship) pirmo reizi publicēta kā daļa no plašākas aizstāvības runu sērijas 1901. gadā. Citus Čestertona darbus Telos krātuvē meklējiet šeit: https://telos.lv/author/gilberts-kits-cestertons/
Ir divi fakti, kas gandrīz katru normālu cilvēku piesaista bērniem. Pirmkārt, bērni ir ļoti nopietni, un, otrkārt, savas nopietnības dēļ viņi arī ir ļoti laimīgi. Viņi ir priekpilni ar tādu pilnību, kas iespējama tikai tad, ja trūkst humora. Pat pašu dziļāko domātāju skolas un dižākie viedie nekad nav sasnieguši to nopietnību, kas atspīd trīs mēnešus veca bērna acīs. Tā ir nopietnība, kas izriet no pārsteiguma par Visumu, un pārsteigums par Visumu nav nekāds misticisms – tā ir transcendenta veselā saprāta izpausme. Pieaugušos fascinē bērni tāpēc, ka līdz ar katru no viņiem visas lietas tiek pārradītas no jauna un Visums tiek pakļauts jaunai pārbaudei. Kad mēs ejam pa ielu un redzam zem sevis šīs burvīgās apaļās galvas, kas kā sēņu cepurītes ir trīs reizes lielākas, nekā piestāvētu ķermenim, mums vienmēr vispirms ir jāatceras, ka katrā no šīm galvām ir jauns Visums – tikpat jauns kā septītajā radīšanas dienā. Katrā no šīm sfērām ir jauna zvaigžņu sistēma, jauna zāle, jaunas pilsētas, jauna jūra.
Vesela cilvēka prātā vienmēr ir neskaidra sajūta, ka reliģija mums māca drīzāk rakt dziļumā nekā kāpt augšup un, ja vien mēs spētu izprast visparastāko zemes mālu, mēs saprastu visu. Mums arī ir sajūta, ka, ja vien mēs varētu ar vienu vēzienu atcelt cilvēku paražas un redzēt zvaigznes tā, kā tās redz bērns, mums nevajadzētu citu atklāsmi. Tāda ir lielā patiesība, kas vienmēr ir bijusi zīdaiņu apjūsmošanas pamatā un kas to balstīs līdz pat pasaules galam. Brieduma gadi ar to neizsīkstošo enerģiju, mērķiem un centieniem viegli var pārliecināt, ka būs vēl jaunas lietas, ko novērtēt; bet dziļi sirdī pieaudzis cilvēks nekad nebūs pārliecināts, ka ir pienācīgi novērtējis to, kas viņam jau ir. Mēs varam uzkāpt debesīs un atrast neskaitāmas jaunas zvaigznes, bet joprojām pastāv tā jaunā zvaigzne, kuru mēs neesam atraduši, – tā, uz kuras mēs esam dzimuši.
Tomēr bērnu iespaids sniedzas tālāk par viņu sākotnējiem kuslajiem centieniem pārradīt debesis un zemi. Tas būtībā liek mums mainīt savu uzvedību atbilstoši šai revolucionārajai teorijai par visu lietu brīnumainību. Mēs patiešām – pat ja esam vientieši un nezinīši – bērnu sākšanu runāt uzskatām par brīnumainu notikumu, bērnu sākšanu staigāt – par tikpat brīnumainu, un arī bērnu vidusmēra prāta spējas mūsu acīs ir brīnumainas. Ciniskais filozofs iedomājas, ka te viņš gūst virsroku – viņš var smieties, parādot, ka bērna vārdi vai izdarības, kuras tik ļoti apbrīno viņa pielūdzēji, ir absolūti parastas. Bet tieši te zīdaiņu pielūgsme ir tik dziļi pareiza. Jebkuri vārdi vai izdarības, ar kurām nāk klajā māla pika, ir brīnumainas, bērna vārdi un izdarības ir brīnumainas, un ir tikai godīgi teikt, ka arī filozofa vārdi un izdarības ir brīnumainas.
Patiesībā mūsu attieksme pret bērniem ir pareiza, bet pret pieaugušajiem – nepareiza. Mūsu attieksmi pret vienaudžiem raksturo pakalpīgs svinīgums, kas slēpj ievērojamu vienaldzību vai nicinājumu. Mūsu attieksmi pret bērniem raksturo uzpūtīga iecietība, kas slēpj milzīgu cieņu. Mēs palokāmies pieaugušajiem, noņemam cepures, atturamies tiem runāt pretī, bet mēs viņus augstu nevērtējam. Pret bērniem mēs izturamies kā pret lellēm, pamācām viņus, paraujam aiz bizēm un godājam, un mīlam viņus, un baidāmies no viņiem. Kad mēs pieaugušajos kaut ko cienām, tie ir viņu tikumi vai gudrība, un par to ir viegli cienīt. Bet bērnos mēs cienām viņu trūkumus un neprātības.
Stipri tuvāk patiesajai lietu izpratnei mēs varbūt varētu pietuvoties, ja pret visiem pieaugušajiem, neatkarīgi no viņu titula un kārtas, izturētos ar tādu pašu kaismīgu mīlestību un apbrīnas pilnu cieņu, ar kādu izturamies pret bērniem viņu ierobežojumos. Bērnam ir grūti sasniegt runātprasmes brīnumu, tāpēc viņa kļūdas mēs uzskatām par gandrīz tikpat brīnišķīgām kā viņa precizitāti. Ja mums būtu tāda pati attieksme pret premjerministriem un finanšu ministriem un ja mēs labsirdīgi atbalstītu viņu stostīšanos un neveiklos centienus izteikties cilvēku valodā, mēs būtu daudz gudrāki un iecietīgāki. Bērnam ir talants eksperimentēt, un parasti viņa motivācija ir veselīga, taču ģimenes mājās šie eksperimenti bieži ir nepanesami. Ja mēs pret visiem mantkārīgajiem pirātiem un patmīlīgajiem tirāniem izturētos ar tādu pašu attieksmi, ja mēs maigi norātu viņu brutālās izdarības kā drīzāk komiskas alošanās, kas gadās dzīves ceļā, ja mēs vienkārši viņiem teiktu, ka viņi “sapratīs, kad būs vecāki”, mums, iespējams, būtu pati labākā un auglīgākā attieksme pret cilvēces vājībām. Attiecībās ar bērniem mēs pierādām, ka paradokss ir spēkā: ir iespējams apvienot visa piedošanu, kas robežojas ar nicinājumu, ar pielūgsmi, kas robežojas ar terorismu. Mēs piedodam bērniem ar tādu pašu zaimojošu maigumu, ar kādu Omārs Haijāms piedeva Visvarenajam.
Mūsu attieksmes pret bērniem pareizums slēpjas faktā, ka mēs izjūtam viņus un viņu uzvedību kā pārdabisku, bet kaut kāda mistiska iemesla dēļ neizjūtam sevi un savu uzvedību kā pārdabisku. Tieši viņu nelielais izmērs ļauj viņus uzskatīt par maziem brīnumiņiem; mums šķiet, ka te mūsu priekšā ir kādas jaunas sugas pārstāvji, kurus var aplūkot tikai caur mikroskopu. Šaubos, vai kāds, kas apveltīts ar iztēli un maigumu, spētu skatīties uz bērna rociņu un nebūt mazliet izbiedēts. Ir satriecoši domāt par cilvēkam piemītošo enerģiju, kas kustina tik mazu būtni, – tas ir kā iedomāties, ka cilvēka daba spētu mitināties tauriņa spārnā vai koka lapā. Kad mēs skatāmies uz būtnēm, kas ir tik cilvēcīgas un tomēr tik mazas, mums šķiet, it kā mēs paši būtu palielināti līdz apkaunojoši milzīgam izmēram. Pret šīm radībām mēs jūtam tādu pašu pienākumu, kādu justu dievība, ja tā būtu radījusi kaut ko, ko pati nespēj saprast.
Varbūt pati saviļņojošākā no visām saitēm, kas satur kopā Visumu, ir bērnu smieklīgais izskats. Viņu smagās galvas cienīgums aizkustina vairāk par lielāko pazemību; viņu svinīgums dod vairāk cerības nekā tūkstoš optimisma karnevāli; viņu lielās, mirdzošās acis savā izbrīnītībā šķiet saturam visas pasaules zvaigznes; un viņu fascinējošais deguna trūkums, šķiet, ir labākais priekšvēstnesis tai jautrībai, kas mūs gaida Debesu valstībā.
Tulkoja un sagatavoja A. Irbe.