Teodors Dalrimpls (pseidonīms) ir pazīstams britu ārsts, psihiatrs, rakstnieks, pētnieks un kultūras kritiķis, kurš publicējis vairāk nekā divdesmit grāmatas un regulāri raksta esejas tādiem izdevumiem kā britu The Spectator un amerikāņu City Journal, no kura arī tulkots šis raksts.[1] Dalrimpls savās publikācijās uzsvēris indivīdu morālās atbildības nozīmi, pētījis vardarbības, noziedzības un narkomānijas saikni ar tradicionālās personīga tikuma un kopienas saliedētības kultūras norietu, īpaši pievēršoties Lielbritānijai, kuras cietumos un slimnīcās viņš strādājis vairākus gadu desmitus.
Par masu imigrācijas un “multikulturālisma” paradigmas radītajām problēmām Lielbritānijā, jo īpaši par bēdīgi slaveno Roteremas skandālu, iesakām izlasīt arī Raivja Zeltīta rakstu “Lielbritānijas izvarošana”, https://telos.lv/lielbritanijas-izvarosana/, Pimlico redakcijas pētījumu “Narkotikas, bandas un Londona”, https://telos.lv/narkotikas-bandas-un-londona/, kā arī Īnoka Pauela pravietisko brīdinājumu 1968. gadā par imigrantu straumes iespaidu uz britu kultūru, sabiedrību un tiesiskumu, “Novēršamie ļaunumi”, https://telos.lv/noversamie-launumi/
Ir maz vietu uz zemes, kas būtu drūmākas par tēraudlietuvju pilsētām, kurās vairs nav tērauda. Anglijas Jorkšīras grāfistes pilsēta Roterema, kas reiz bija milzīgs industriālais centrs, tagad ir industriāls tuksnesis, kuru pārklāj stingas nolemtības smogs (to labi varēju manīt, kad pirms 15 gadiem tur pavadīju pāris nedēļas) – bez šaubām tikpat reāls kā rūpnieciskā piesārņojuma mākonis, kas virs tā karājās laikos, kad pilsēta bija intensīvas ražošanas centrs.
Tomēr Roterema ir sena pilsēta. Tajā atrodas viena no nedaudzajām uz tilta uzbūvētajām viduslaiku kapelām, kas saglabājušās Anglijā, kā arī viena no valsts skaistākajām 15. gadsimta baznīcām – Roteremas Minsters, kas ir īsts arhitektūras šedevrs, – lai gan laikā, kad to apmeklēju, tās interjeru rotāja no finiera izgatavota lete tējas izdalīšanai, spilgti ilustrējot veidu, kādā Anglikāņu baznīca rūpējas par saviem dārgumiem. Jorkas arhibīskaps Roteremas Tomass, kurš nomira no mēra 1500. gadā, bija Edvarda IV kanclers un pilsētas dižākais pārstāvis. 1483. gadā viņš tur nodibināja gramatikas skolu, kuras pēctece, Tomasa Roteremas koledža, pastāv vēl šodien.
Pēckara gadi Roteremai arhitektūras ziņā nebija labvēlīgi. Piemēram, Centrālā bibliotēka, kas tagad ir nojaukta, tika uzcelta 1970. gados brutālisma stilā, kas bija tik komiski šausmīgs, ka man tolaik radās doma izsludināt konkursu arhitektūras studentiem ar galveno balvu tam, kurš spētu uzzīmēt vēl neglītāku projektu, jo tas prasītu iespaidīgas iztēles spējas. Studenti, kas piedalītos šajā konkursā, tādējādi, dziļi izprotot neglītumu, apgūtu skaistuma principus.
Tolaik bibliotēku piepildīja kurdu bēgļi, kuri bieži izmantoja pašvaldības datorus, lai skatītos pornogrāfiju. Bēgļi – konkrēti, jauni vīrieši, kuri bija pieteikušies patvērumam – droši vien bija nosūtīti uz Roteremu ar cerību, ka viņi drīz gribēs atgriezties mājās. Tolaik es mēdzu ēst satriecoši lētā kurdu ēdnīcā, virs kuras jaunie vīrieši, kuriem bēgļu statusa dēļ bija aizliegts meklēt darbu, pavadīja savas dzīves labākos gadus, spēlējot biljardu.
Taču nu jau daudzus gadus vārds “Roterema” visai pārējai karalistei asociējas tikai ar vienu: seksuālās vardarbības skandālu šī gadsimta pirmajos piecpadsmit gados, kad Pakistānas izcelsmes vīriešu bandas – pirmo imigrantu pēcteči – sistemātiski un organizēti izvaroja baltās meitenes. Šī darbība turpinājās, man par to nezinot, bet atbildīgajām iestādēm par to zinot, visā manā īsajā uzturēšanās laikā Roteremā.
Vislabāk aprakstīt šo skandālu var, vienkārši nocitējot pirmos piecus paragrāfus no neatkarīgā ziņojuma kopsavilkuma, kas publicēts 2014. gadā. To sarakstīja sociālā darba speciālists Aleksis Džejs. Ziņojums tiešām ir šokējošs, lai gan ar oficiāliem dokumentiem tā gadās reti:
“Neviens nezina patieso bērnu seksuālās izmantošanas apmēru Roteremā gadu gaitā. Mūsu konservatīvās aplēses liecina, ka aptuveni 1400 bērni tika seksuāli izmantoti visā izmeklēšanas periodā no 1997. līdz 2013. gadam.
Nedaudz vairāk kā trešdaļā gadījumu bērni, kas cieta no seksuālās izmantošanas, jau iepriekš bija zināmi bērnu aizsardzības un sociālajiem dienestiem. Ir grūti aprakstīt šaušalīgo vardarbību, kurai viņi tika pakļauti. Viņus izvaroja daudzas personas pēc kārtas, pārveda uz citām pilsētām Anglijas ziemeļos, nolaupīja, sita un iebiedēja. Bija gadījumi, kad bērnus aplēja ar benzīnu un solīja aizdedzināt, draudēja ar ieročiem, lika viņiem vērot brutāli vardarbīgas izvarošanas un teica, ka viņi būs nākamie, ja kādam par to pastāstīs. Meitenes, kuras bija tikai 11 gadus vecas, izmantoja vairāki vīrieši.
Šī vardarbība nav tikai pagātnes parādība, tā turpinās arī šodien. 2014. gada maijā bērnu seksuālās izmantošanas departamentā ierosināto lietu skaits bija 51. Vairāk līdzīgu lietu bija citām bērnu sociālās aprūpes komandām. Sešpadsmit bērni atradās īpašā uzraudzībā, jo dienesti tos bija identificējuši kā tādus, kuriem ir nopietns seksuālās izmantošanas risks vai kuri jau ir izmantoti. 2013. gadā pilsētas policija saņēma 157 ziņojumus par bērnu seksuālo izmantošanu.
Pirmajos divpadsmit gados, uz kuriem attiecas šis izmeklēšanas ziņojums, politisko un tiesisko amatpersonu kolektīvi pieļautā nolaidība bija kliedzoša. Jau pašā sākumā netrūka datu un pierādījumu, ka bērnu izmantošana Roteremā ir nopietna problēma. Šī informācija nāca no sociālās aprūpes iestāžu darbiniekiem un citām organizācijām, kas strādāja ar jauniešiem.
Augstākā līmeņa vadītāji un atbildīgie par sociālo aprūpi šīs problēmas apmēru un nopietnību neņēma vērā vai mēģināja mazināt. Policija operatīvā līmenī nepiešķīra prioritāti bērnu seksuālās izmantošanas lietām, daudzus upurus uzlūkojot ar nicinājumu un neizmeklējot viņu izmantošanu kā noziegumu. Vēl vairāk neapgāžamu pierādījumu parādījās 2002., 2003. un 2006. gadā, kad policijai un pilsētas domei tika iesniegti trīs ziņojumi, kuros situācija Roteremā bija aprakstīta pilnīgi skaidri. Pirmais no šiem ziņojumiem faktiski tika iegrūsts atvilknē, jo dažas augstākā līmeņa amatpersonas neticēja tajā ietvertajiem datiem. Šāda rīcība izraisīja aizdomas par slēpšanu. Pārējie divi ziņojumi izklāstīja saikni starp bērnu seksuālo izmantošanu un narkotikām, ieročiem un noziedzību rajonā. Šie ziņojumi tika ignorēti, un netika veikti nekādi pasākumi, lai risinātu tajos identificētās problēmas.”
Šodien vairs nav šaubu, ka skaitlis 1400 ir nevis pārspīlēts, bet pārāk zems. Aptuveni rēķinot, 5–10 % no Roteremas meitenēm, kas ir vecumā, kad var tikt seksuāli izmantotas, ir cietušas no šādas vardarbības. Pēc ziņojuma publicēšanas nākamajā gadā parādījās vēl viens ziņojums par pašvaldības domes darbu. Tajā lasāms:
“Neskatoties uz profesora Džeja secinājumiem, kurus mēs pilnībā atbalstām, un ievērojamo informācijas daudzumu, kas pieejams domei, Roteremas pašvaldības dome atrodas nolieguma stāvoklī attiecībā uz to, kas pilsētā ir noticis. Šis noliegums ir izpaudies vairākos veidos, kas turklāt vairākkārt atkārtojušies, – tādos kā profesora Džeja secinājumu noraidīšana, noliegšana, ka būtu zināms bērnu seksuālās izmantošanas parādības “apjoms un mērogs”, citu vainošana un nevēlēšanās atzīt, ka bērnu seksuālā izmantošana joprojām ir nopietna problēma mūsdienu Roteremā.”
Izrādās, ka Roteremas pašvaldības dome par savu īsto izaicinājumu uzskatīja notiekošā slēpšanu.
Un šis skandāls pats no sevis neizzudīs. 2022. gada ziņojumā par policijas rīcību krīzes laikā tika atklātas šokējošas nepilnības, tostarp tas, ka, pēc policijas domām, jaunas meitenes uzskatot aziātu izcelsmes draugus par saviem “modes aksesuāriem”, un policija to izmantoja kā ieganstu, lai neko nedarītu. Neviens policists nav atlaists vai citādi sodīts par rupju nolaidību.
Tomēr pat šie ziņojumi nav šokējoši, ja tos salīdzina ar liecībām, kuras sniegušas dažas izmantotās meitenes, kas tagad jau ir pieaugušas sievietes. Anglijā pat ir radies vesels memuāru žanrs, kas liecina par organizētu, plaša mēroga vardarbību Roteremas pilsētā – ar tādiem nosaukumiem kā Izvarota un Es biju tikai bērns. Lielākoties grāmatas sarakstītas ar profesionālu autoru palīdzību, un, lai gan var šaubīties, cik precīzi tajos ir rekonstruētas pirms gadiem notikušas sarunas, kas tur parādās kā tiešā runa, tās ticami saglabā galveno personāžu ikdienas valodu, arī vietējos izteikumus, piemēram, “īstais” par puisi, kuru uzskata par ļoti pievilcīgu.
Īsumā, rīcības modelis bija šāds: vardarbīgi vīrieši, nereti taksometru vadītāji, apstājās pie skolām vai vietām, kur vakaros pulcējās jaunas meitenes, un izlikās, ka vēlas ar tām sadraudzēties. Viņi piedāvāja tām pabraukāties, kā arī uzkodas un dzērienus. Sākumā viņi likās laipni un gādīgi; viņi iepazīstināja meitenes ar saviem draugiem vai aizveda pie radiniekiem mājās, kur sāka piedāvāt alkoholu (parasti degvīnu, lai panāktu ātrāku rezultātu) un narkotikas (gan vieglās, gan smagās). Šo procesu vēlāk nodēvēja par “grūmingu” jeb pavedināšanu.
Drīz meitenes kļuva atkarīgas un par dzērieniem un narkotikām bija spiestas “maksāt” ar seksu, bieži vien ar vairākiem partneriem. Suteneri viņas vadāja pa valsti pie citām vīriešu grupām, kas arī bija pakistāniešu izcelsmes vai imigrantu pēcnācēji. Cita izplatīta metode bija šāda: pirmais izmantotājs izlikās par meitenes īpašo “draugu”, solot mūžīgu uzticību un vēlāk laulības. Meitenes nezināja, ka “draugs” jau bija precēts un viņam bija bērni, un ka viņš tieši to pašu solīja citām meitenēm – vienā gadījumā pat 18 meitenēm. Ja kāda meitene mēģināja tikt vaļā no galvenā izmantotāja, viņu atturēja ar vardarbību, šantāžu un ticamiem draudiem nogalināt – ne tikai viņu pašu, bet arī ģimeni. Pavedinātās meitenes arī pamudināja citas, par sevi jaunākas, uzsākt šo pašu ceļu, apgalvojot, ka viņu dzīve ir ļoti jautra, un nespējot apjēgt, ka viņas tiek izmantotas. Nāk prātā Ģertrūdes vārdi, ar kuriem viņa aprakstīja strautā noslīkušās Ofēlijas nāvi:
Tās tērps virs ūdens izplēties un brīdi
Kā sirēnu virs viļņiem turējis,
Bet viņa senas dziesmas dziedājusi,
Kā briesmas nenojaušot.[2]
Viņas patiešām dziedāja “senas dziesmas”, slavējot savu dzīvi, – pat tad, kad bija apreibinātas ar narkotikām, sistas un izvarotas, jo viņām trūka spēju apzināties, kā rokās viņas kritušas.
Protams, dažas meitenes bija neaizsargātākas nekā citas. Dažu balto, pie kādreizējās strādnieku šķiras piederošo ģimeņu dzīves degradācijas pakāpi ir grūti pārspīlēt. Tā ir pasaule, kas sastāv no šķirtām ģimenēm, vardarbības, alkohola un narkotikām, pilnīga intereses trūkuma par izglītību un pat iztikšanas bez ēdiena gatavošanas. Jau tikai lasīt par vairuma meiteņu ikdienas uzturu ir nomācoši. Tas bija zemākās kvalitātes ātrās ēdināšanas iestāžu ražojums, ko bieži patērēja nevis mājās, bet uz ielas. Viņas dzīvoja dzīvesveidu, kurā nebija pilnīgi nekā pievilcīga un par ko nav iespējams pateikt neko labu. Šajā pasaulē bērni ātri iemācījās vispretīgākos lamuvārdus, kuriem bieži sekoja vardarbība. Vienā no memuāriem desmit gadus veca meitene, kas vēl nebija kļuvusi par seksuālās vardarbības upuri, savu skolotāju nosauca par “sūda mauku”.
Sāras Vilsones atmiņu grāmatā Izvarota galvenā varone, 12 gadus veca meitene, sadraudzējas ar Heiliju, kura viņai saka: “Manam tētim ir pilnīgi vienalga, cikos es nāku mājās. Tev vajag kādreiz palikt pa nakti pie manis, un mēs varam arī vispār naktī nebūt mājās. Būs jautri.” Vilsone tad apraksta vietu, uz kuru Heilija viņu uzaicināja:
“Visur bija tukšas alus bundžas un cigarešu izsmēķi, un es uzreiz atpazinu šausmīgo mitruma smaku, kura man atgādina visas mājas, kurās es šajā laikā esmu bijusi [mājas, kurās viņai tika dotas narkotikas, lai izvarotu]. Tur nebija dīvānu, un paklājs bija tik nolietots un netīrs, it kā būtu mīdīts jau desmitiem gadu. Neviena no spuldzēm nedega, bet tumsā es varēju saskatīt kādus padsmit aziātu vīriešus, kas gulēja uz grīdas. (..) “Viņi nāk te atpūsties, jo zina, ka mans tēvs neiebilst. (..) Viņš pat dod mums visiem cigaretes.”
Tad Vilsone satika Heilijas tēvu:
“Nebija pārsteidzoši, ka Heilijas tēvs nekad nenoteica viņai laiku, līdz kuram jābūt mājās, un neprasīja, kādus ciemiņus viņa ved. Drīz es sapratu, ka viņš nebija pietiekami ilgi pie samaņas, lai vispār pamanītu, ar ko viņa nodarbojas. Heilija mani ieveda dzīvojamajā istabā, kur viņš uz vēdera gulēja uz vienīgā dīvāna, kas viņiem vispār bija. Viņam bija mugurā tikai veci, zili, nolietoti bokseršorti. (..) Pat pustumsā es varēju redzēt, ka viņš bija apkakājies. (..) “Atkal atslēdzies.” teica Heilija. “Tipiski.””
Sāras Vilsones māsa, kurai bija viegla garīga invaliditāte, vēlāk 40 reizes tika sadurta un iemesta kanālā. To izdarīja divi pakistāniešu izcelsmes jaunieši, kuriem abiem ar viņu bija bijušas seksuālas attiecības un no viena viņa 16 gadu vecumā bija palikusi stāvoklī. Viens slepkavībā apsūdzētais tika attaisnots, bet otrs saņēma tikai 17 gadu ilgu cietumsodu, jo nozieguma izdarīšanas brīdī bija nepilngadīgs. Viņš iznāks brīvībā 35 gadu vecumā, tā iegūstot vēl daudz laika dažādām izklaidēm.
Tomēr ne visi cietušie bērni nāca no izirušām vai nelabvēlīgām ģimenēm – daži pat dzīvoja ar abiem vecākiem. Cietumā, kurā es pirms daudziem gadiem strādāju, satiku divus gados jaunus pakistāniešu izcelsmes ieslodzītos, kuri bija pierunājuši 16 gadus vecu meiteni no turīgas ģimenes pārvākties dzīvot pie viņiem. Viņi mēģināja meiteni pieradināt pie heroīna; pēc tam, kad viņa nomira no pārdozēšanas, līķi viņi iemeta tuvākajā ūdenskrātuvē. Abiem piesprieda desmit gadus cietumā – lai gan īstenībā ne vairāk par sešiem gadiem, jo sods automātiski samazinās tāpēc, ka tiesa nevarēja pierādīt nolūku nogalināt vai nopietni ievainot. Viņi tika notiesāti tikai par prettiesisku nāves gadījuma slēpšanu.
Svarīgākais visā šajā šausmīgajā stāstā ir varas iestāžu nevēlēšanās rīkoties. Izmisuši vecāki daudzas reizes vērsās pie varas iestādēm pēc palīdzības. Kad viņi ziņoja policijai, viņi bieži vien nonāca vēl lielākās nepatikšanās nekā paši varmākas. Sociālie dienesti lielākoties vardarbībai nepievērsa nekādu uzmanību vai pat bija tajā līdzdalīgi. Kad Semija Vudhausa, viena no cietušajām, tika ievietota bērnunamā, jo viņas māte bija zaudējusi cerību atturēt meitu no līšanas ārā pa logu, lai satiktos ar viņas izmantotāju, bērnunams šīs tikšanās padarīja vieglākas, ļaujot viņai būt laukā līdz pat plkst. 22:00, lai gan labi zināja, ar ko viņa tiekas.
Mēdz teikt, ka visaklākie ir tie, kas negrib redzēt. Bet Roteremas stāsts ir vēl ļaunāks par apzinātu aklumu, lai cik lielu lomu tas arī būtu spēlējis. Policijas rīcību daļēji varētu izskaidrot ar vecā paveida korumpētību, taču to pastiprināja stulbums – jo izglītotāki ir policijas darbinieki, jo stulbāka kļūst policija –, kā arī politkorektums un bailes tikt apsūdzētiem rasismā, ja iestāde vērstos pret izvarotājiem.
Dažos gadījumos policijas rīcībai vispār ir grūti noticēt. Kad Sāras Vilsones māte konfiscēja meitas tālruni, viņa tajā atrada 177 vīriešu vārdus; visi šie vīrieši bija pakistāniešu izcelsmes vai pakistāniešu imigrantu pēcteči (jau šis fakts liecina par problēmas apmēru). Viņa parādīja telefonu policijai, kura jau bija saņēmusi virkni iesniegumu par meitenes pazušanu no mājām. Meitene tobrīd bija 14 gadus veca. Policija sacīja, ka nevar neko darīt, jo to liedz Datu aizsardzības likums, un izmeklēšanu neuzsāka.
Vienas meitenes tēvs, kurš “ikreiz, kad meita pazuda no mājām, centās viņu atrast”, atklāja, ka viņa atrodas īpašumā, kas pieder viņas izmantotājiem. Tālāk notika sekojošais:
“Diemžēl, kad viņš sāka kliegt, viņš izteica rasistiskus komentārus par cilvēkiem, kas atradās šajā mājā. (..) Kaimiņi dzirdēja troksni un ziņoja, ka kāds viņu ielā rasistiski apvaino cilvēkus. Policija ieradās ārkārtīgi ātri, durvis tika atvērtas un viņi iegāja iekšā. Saskaņā ar liecībām, kad policija ienāca pa durvīm, [meitene] tieši kāpa ārā no gultas, kur bija gulējusi ar savu izmantotāju. Tāpēc viņa paslēpās zem tās, savukārt vīrietis tieši tobrīd vilka kājās bikses. Kad meiteni galu galā izdabūja laukā no gultapakšas, viņa bija reibuma stāvoklī, pusplika un pieķērusies pie policijas steka. Meitenes sagūstīšana acīmredzami nenotika klusi, tāpēc viņu, līdz ar tēvu, arestēja par huligānisku uzvedību. Un, lai gan māja bija pilna ar vīriešiem, no kuriem viens tikko bija gulējis ar četrpadsmitgadīgu meiteni, neviens no viņiem netika nopratināts, arestēts vai apsūdzēts.”
Starp citu, sociālie dienesti zināja par šo meiteni, jo viņas ārsts iepriekš bija ziņojis, ka viņa ir stāvoklī no 25 gadus veca vīrieša, kuram ir krimināla pagātne, saistīta ar vardarbību un narkotiku tirdzniecību. Taču sociālie dienesti uzskatīja, ka šīs attiecības ir laimīgas un balstās abpusējā piekrišanā, lai gan meitene bija jaunāka par likumā noteikto legālo vecumu.
Jāatstāsta vēl viens gadījums, kas saistīts ar meiteni, vārdā Eimija:
“Nabaga bērns regulāri tika uzņemts slimnīcā un tad atkal no tās izrakstīts, jo viņu sita un seksuāli izmantoja, kā rezultātā viss ķermenis bija zilumos. (..) Vienā epizodē, kad Eimija pazuda no mājām, vietējā policija viņu atrada kopā ar vienu no viņas izvarotājiem automašīnā aiz pamestas ēkas. Tomēr neviens netika arestēts. (..) Citā epizodē, kad Eimiju viņas seksuālie izmantotāji smagi piekāva par kādu nelielu pārkāpumu, viņas ģimene saņēma draudus un bija spiesta pārcelties uz apsargātu mājvietu. Eimija bija mēģinājusi aizbēgt no šiem vīriešiem, bet atklājusi, ka viņi ierodas mājās un draud viņas mātei un citiem bērniem.”
Atkal neviens netika arestēts, un, kad Eimija drošības nolūkos pārcēlās dzīvot pie tantes, šī tante, kurai noteikti draudēja, piekrita viņu pārdot kā līgavu kādam migrantam, kuram vajadzēja uzturēšanās atļauju Anglijā. Par laimi, laulības nenotika, jo meitene vēl bija nepilngadīga.
Šādi gadījumi atkārtojās desmitiem reižu. Katru reizi policija atrada iemeslu, lai neko nedarītu. Ja policija apturēja pakistāniešu vīrieti, kurš automašīnā veda nepilngadīgu meiteni, viņu atbrīvoja bez iztaujāšanas, lai nesaņemtu apsūdzības rasismā. Vienā gadījumā pazuda 14 gadus veca meitene; meitenes seksuālais izmantotājs nogādāja viņu policijā ar nosacījumu, ka viņam netiks celta apsūdzība. Viņa radinieks – Roteremas pašvaldības domes deputāts un policijas padomes priekšsēdētājs – šo darījumu nokārtoja. Kad skandāls galu galā nāca gaismā, divi deputāta brāļi un viens no viņa dēliem tika notiesāti. Izvarotājs saņēma 35 gadu cietumsodu un tagad lieto ratiņkrēslu, jo viņu mugurā sašāva konkurējošas narkotiku bandas loceklis.
Dažkārt policija rīkojās kā gangsteri – piemēram, norādot jaunatnes organizācijas darbiniecei, kas centās publiski liecināt par notiekošo vardarbību, ka cilvēki “zina, kur viņa dzīvo”. Tas bija skaidrs brīdinājums un aicinājums apklust.
Sociālie dienesti neizrādījās labāki. 1997. gadā dome izveidoja organizāciju “Bīstama nodarbošanās”, lai izmeklētu baumas par izplatīto vardarbību. Kad šī organizācija pēc iespējas godprātīgāk ziņoja par notiekošo, dome reaģēja ar niknuma lēkmi. Vienā gadījumā organizācijas darbiniekam, apzīmējot vainīgo, aizliedza lietot vārdu “aziāts” (Roteremā “aziāts” nozīmē “pakistāniešu izcelsmes vai piederības”) un viņam uzlika pienākumu apmeklēt rasisma apzinātības kursus. Vietējais parlamenta deputāts, kuru vēlāk iesēdināja cietumā par krāpniecību, tikšanās reizē ar Roteremas amatpersonām par bērnu seksuālo izmantošanu tipiski politkorektā tukšvārdībā izteicās: “Būtu labi, ja mēs visi vienkārši iemācītos sadzīvot, pieņemtu dažādu kultūru tradīcijas un pārtrauktu savstarpēji konkurēt. Tad starp dažādajām mūsu sabiedrības grupām valdītu daudz lielāka harmonija.”
Divu degradētu kultūru toksiskais sajaukums, kurā iemaisīta uzblīdusi, gļēva, neapzinīga un savā ideoloģiskajā stulbumā satrūdējusi publiskā administrācija, izraisīja vardarbību pret bērniem gandrīz rūpnieciskos apmēros. Roteremas skandāls norisinājās pirms dažiem gadiem, bet tas nebija unikāls. Līdzīgas parādības konstatētas Ročdeilā, Hadersfīldā, Lūtonā, Derbijā, Oksfordā – un Telfordā, kas ir tikai desmit jūdžu attālumā no vietas, kur rakstu šo tekstu, un tur tas notika līdzīgā apjomā kā Roteremā un nesenāk. Nav iemesla, kāpēc tas nevarētu būt noticis vēl citur un nenotiktu šobrīd.
[1] Oriģināls angļu valodā atrodams šeit: https://www.city-journal.org/article/of-a-scale-unknown
Tulkots ar autora un izdevuma atļauju.
[2] Šekspīrs, Hamlets, IV cēl., VII, atdz. Kārlis Egle. (Tulk. piez.)