Kad 2025. gada 10. septembrī tūkstošiem cilvēku acu priekšā universitātes debašu laikā tika nošauts ASV konservatīvais aktīvists Čārlijs Kērks, daudzi pat neiedomājās par to, kas konservatīvajai kustībai tiek atņemts. Kaut arī virkne konservatīvo gan ASV, gan ārpus tās zināja, ka Kērks ir viens no jaunās paaudzes konservatīvo dzirdamākajiem balsīm un pārliecinošākajiem līderiem, izrādījās, ka viņš bija kas vairāk – cilvēku apvienotājs, kas iespēju robežās saturēja atdzimstošā ASV konservatīvisma dažādos spārnus vienotā kustībā. Kērka un viņa kustības “ASV pagrieziena punkts” (Turning Point USA, TPUSA) darbība lielā mērā bija Donalda Trampa uzvaru pamatā, nodrošinot būtisku daļu no Trampa kustības sociālo mediju kampaņas, jauniešu iesaistes un aktīvisma. TPUSA rīkotā konference “AmericaFest” katru gadu apvienoja konservatīvos politiķus, aktīvistus un domas līderus, kas izšķiroši nosaka pasaules varenākās valsts politiku šobrīd.
Šī gada “AmericaFest” parādīja, ko nozīmē Čārlija Kērka trūkums – konservatīvā kustība nav vienota un ir acīmredzamas konservatīvā “pilsoņu kara” vēsmas. Protams, gan republikāņu, gan demokrātu partijas tik milzīgā valstī kā ASV nekad nav bijušas pilnā vienprātībā, tomēr šī brīža republikāņu un konservatīvo nometnes sašķeltība un viena spārna radikalizācija ir kas nepieredzēts. Lielā mērā to var saistīt ar cīņu par potenciālo Trampa mantinieku – ASV prezidenta kandidātu 2028. gada vēlēšanās. Tomēr sašķeltība nav tikai par to – ir vērojamas arī izteikta sazvērestību teoriju izplatība un radikalizācija, kuras skaļums un absurdums liecina par dziļu garīgu un vērtību krīzi konservatīvisma kustības kodolā. Vairākas sazvērestības teorijas skar paša Kērka slepkavību, apvainojot pat TPUSA.
Pagrieziena punkts
ASV politikā jau kopš valsts pirmsākumiem ir sadūrusies institucionālā un populistiskā politika, bet konservatīvajā kustībā – pamatstraumes un alternatīvais konservatīvisms. 20. gadsimta otrajā pusē pamatstraumi pārstāvēja klasiskā ekonomiskā liberālisma un vēlāk neokonservatīvisma virzieni, kas 21. gadsimta sākumā iesaistīja ASV asiņainos un dārgos intervences karos Afganistānā un Irākā, kā arī ārpolitikā lika nekritiski lielu uzsvaru uz atbalstu Izraēlai. Šie virzieni arī pieslējās ekonomiskās globalizācijas kustībai, kas iznīcināja lielu daļu ASV tradicionālo rūpniecības industriju un veicināja masu imigrāciju, negatīvi skarot ASV vidienes balto strādnieku šķiras amerikāņus.
Pret šo konservatīvismu jau 1980. gados izveidojās opozīcija paleokonservatīvisma formā, kas uzsvēra tradicionālās vērtības, amerikāņu nacionālismu, izvairīšanos no iesaistes starptautiskajos konfliktos un imigrācijas ierobežošanu. Paleokonservatīvisma tradīcijas turpināja arī dažādi konservatīvie domas līderi nākamajās desmitgadēs. Tomēr pavisam negaidīti tā bija Ņujorkas nekustamo īpašumu uzņēmēja un realitātes šovu zvaigznes Donalda Trampa (kurš iepriekš nekādi nebija asociējies ar paleokonservatīvismu) priekšvēlēšanu kampaņa un vēlākā prezidentūra, kas faktiski iezīmēja pagrieziena punktu ASV konservatīvismā – populisma un konservatīvisma saplūšanu, atteikšanos no globalizācijas un brīvā tirgus kā “dieva”, pievēršanos ASV strādnieku šķiras interesēm, kā arī pārējo paleokonservatīvisma tēžu padarīšanu par ASV konservatīvisma pamatu.
Donalda Trampa gatavība skaļi izteikties par tematiem, kuri iepriekš caur politkorektuma filtru netika izpausti, mobilizēja arī iepriekš politiskajā nomalē esošus konservatīvos “influencierus”. Daļa no viņiem sākotnēji bija noskaņoti pret Trampu, tomēr ar laiku pieslējās uzvarētājam un pēc viņa uzvaras pār Hilariju Klintoni 2016. gadā attapās pie varas esošā ASV konservatīvisma kodolā. Tagad nomalē ir nostumtas tādas neokonservatīvo dinastijas kā Buši.
Šajā reibinošo pārmaiņu kontekstā 1993. gadā dzimušais Čārlijs Kērks – TPUSA dibinātājs un vadītājs – pēdējos gados kļuva par vienu no redzamākajām figūrām jaunajā konservatīvisma politikā, īpaši jauniešu mobilizācijā Trampa atbalstam. TPUSA veidojās jau no 2012. gada kā konservatīvo aktīvistu tīkls ASV universitātēs, nodrošinot ievērojamu platformu Trampa vēstījumu nodošanai jauno vēlētāju vidū, kā arī ielaužoties kreiso “drošajās telpās”, kur konservatīvo balsis lielā mērā bija apklusinātas. Kērks personīgi iesaistījās abās Trampa prezidentūras kampaņās, mobilizējot jauniešu balsis svārstīgajos štatos. Taču Kērks nebija tikai aktīvists un kampaņotājs – viņš bija līderis, kas savienoja cilvēkus un auditorijas: republikāņu konservatīvismu ar jauniešiem, dažādus konservatīvisma spārnus un spilgtus domas līderus.
Ikviena politiskā kustība pastāv spriedzē starp ārējo darbību un iekšējo konkurenci. Sociālo mediju laikmetā katrs politiskais “influenceris” vienlaikus cīnās gan par savām idejām, gan par uzmanību, lai piesaistītu jaunu auditoriju. Tas rada neveselīgas konkurences un sašķeltības riskus. Īsts līderis to apzinās, spēj nolikt malā savu ego un apvienot sarežģītus raksturus kopīga mērķa vārdā. Čārlijs Kērks, būdams pārliecināts kristietis ar stabilām un nemainīgām vērtībām, spēja būt šāds līderis. Diemžēl izrādījās, ka viņš bija ļoti rets līdera tips mūsdienu ASV konservatīvismā, un viņa nāves izraisītais līderības vakuums ir acīmredzams.
Konservatīvisms un sazvērestību teorijas
ASV konservatīvisma nomalēs tieksme uz sazvērestību teorijām vienmēr ir bijusi izteikta, un ne vienmēr tas ir bijis bez pamata. Sazvērestības ir pastāvējušas visos laikos, un laika gaitā daudzas no tām izrādījušās pavisam īstas. ASV konservatīvie un libertārieši pēc savas ideoloģiskās būtības ir noskaņoti pret “lielo valsti” – pret valdības nesamērīgu iejaukšanos pilsoņu dzīvēs, varas institūciju patvaļu un noslēpumiem. ASV konservatīvie 1950. gados saskārās ar PSRS komunistu mēģinājumiem iefiltrēties valsts un kultūras institūcijās, kas beidzās ar t. s. makārtisma periodu. Vēlāk Demokrātu un vecā Republikāņu partija tika pamatoti apsūdzētas ASV politikas pakārtošanā globālisma mērķiem. Sazvērnieciskumu vairoja valdību reakcija uz Covid-19 pandēmiju – dažādie brīvību ierobežojumi un cenzūra diskusijā par vīrusa izcelsmi. Tādi aktīvisti kā Alekss Džounss (Alex Jones) uz īstu un izdomātu sazvērestību pamata ir veidojuši visu savu karjeru. Ne tik sen degšķidrumu vispārējam sazvērnieciskuma noskaņojumam pielēja arī pats Donalds Tramps, kurš nav mainījis savu nostāju, ka 2020. gada ASV prezidenta vēlēšanas viņam tika “nozagtas”.
Protams, problēma ar sazvērestību teorijām ir tāda, ka tās visbiežāk ir tikai teorijas vai vienkārši sacerējumi. Pēc asociāciju un sakritību ķēdes vairākās pakāpēs var savienot jebko. Šo parādību labi demonstrē spēle “Sešas Kevina Beikona pakāpes” (“Six Degrees of Kevin Bacon”), kur ikvienu Holivudas aktieri sešās vai mazāk pakāpēs var saistīt ar aktieri Kevinu Beikonu. Ir būtiska atšķirība starp spēju pamanīt apslēptus faktus un reālas zīmes, kuras citi ignorē, un jēgu piedomājošu prātu, kas sešās pakāpēs var savienot jebko, lai izveidotu, piemēram, antisemītiskas “pasaules īsto valdnieku” teorijas. Sociālo mediju un algoritmu laikmetā diemžēl tieši visdīvainākajiem stāstiem ir arī visvairāk klikšķu un “sekotāju”, kas motivē nevis meklēt reizēm garlaicīgo patiesību, bet gan “demonstrēt” negaidītākās sazvērestības. Apvienojumā ar iekšējo konkurenci ASV konservatīvo aktīvistu vidū bez Čārlija Kērka līderības šīs tendences ir izlauzušās gaismā ar visu savu neglītumu, iesaistot arī paša Kērka slepkavību sazvērestību teoriju spēļu laukumā.
Kendisa Ouensa un sazvērestību stāsti ap Kērka nāvi
Lai gan tiesas prāva pret Čārlija Kērka slepkavu Taileru Robinsonu vēl ir procesā, viņa vaina ir visnotaļ skaidra. Viņu policijai nodeva viņa paša vecāki; viņš pats atzinās slepkavībā savam “transseksuālajam” partnerim un citiem. Ir arī neskaitāmi citi fiziskie un informatīvie pierādījumi. Kērka slepkavību svinēja galēji kreisie aktīvisti un Antifa kustība. Līdz ar to ir savādi, ka uz Robinsona nevainību uzstāj nevis viņa sabiedrotie no kreisā spārna, bet, piemēram, paša Kērka sabiedrotā Kendisa Ouensa (Candace Owens).
Ouensa ar Kērku darbojās organizācijā TPUSA jau kopš 2017. gada, un viņus pamatoti varēja saukt par draugiem. Ouensa konservatīvajā kustībā iesaistīja afroamerikāņus, kas tobrīd bija ļoti būtiski Republikāņu partijai, jo šī demogrāfiskā grupa ir izteikts demokrātu elektorāts. Iespējams, ka šī iemesla dēļ ASV konservatīvie pievēra acis uz Ouensas raibo karjeru pirms tam – nemitīgām ideoloģisko un politisko pozīciju maiņām bez šķietama izskaidrojuma, neveiksmīgiem mediju projektiem un citām īpatnībām, kuru vienīgais kopīgais pavediens varētu būt vēlme pēc uzmanības un auditorijas audzēšana kā pašmērķis.
Ouensa ir kļuvusi par vienu no redzamākajiem podkāsteriem un aktīvistiem ASV politikā tieši savu sazvērestības teoriju dēļ, kas caursit visu troksni mūsdienu informatīvajā telpā. Ouensa, piemēram, publicēja vairākas raidījumu sērijas par to, ka Francijas prezidenta sieva Bridžita Makrona esot dzimusi kā vīrietis. Savukārt Kērka slepkavībā Ouensa ir vainojusi gan ASV “dziļo valsti” (“deep state”), gan Izraēlas specdienestu “Mossad”; stāstos ir iesaistījusi gan ēģiptiešu lidmašīnas, gan Francijas ārzemnieku leģionu. Viņa arī ir apvainojusi TPUSA par informācijas slēpšanu, devusi mājienus par Ērikas Kērkas, Čārlija Kērka sievas, saistību ar slepkavību, bet kā avotu vienā reizē minējusi Kērku, kurš viņai parādījies sapnī.
Citkārt tam nebūtu lielas nozīmes, taču Ouensas aktivitātes sociālo mediju algoritmu laikmetā ir radušas miljoniem klausītāju lielu auditoriju un atvērtību no citiem konservatīvajiem. Konspirāciju loma konservatīvajā kustībā pieaug, un tagad tā kļuvusi par pašu kustību. Tāpat izplatās arī antisemītisma tendences, kuras veicina pati Ouensa. Tas ir veicinājis pamatotu diskusiju par platformas došanu ekstrēmistiem, vārda brīvības un vērtību sadursmi, kā arī no jauna atklājis vecās sadursmju līnijas starp alternatīvajiem konservatīvajiem (populistiem, izolacionistiem un reizēm antisemītiem), paleokonservatīvajiem un tiem, kuros var manīt arī nekonservatīvisma pazīmes. Kustība šķeļas, un, iespējams, vienīgais, kas to vēl satur kopā, ir fakts, ka republikāņi atrodas pie varas, un šķelties šobrīd būtu pretēji pašu interesēm.
Takers Karlsons un ekstrēmistu platformēšana
Bijušais TV komentētājs un viens no redzamākajiem populistiskās domas līderiem ASV ir Takers Karlsons, kurš Latvijā, iespējams, ir labāk zināms ar savu Putinam glaimojošo interviju. Tajā gan pats Putins nepaņēma Takera “piespēli” un neievietoja karu Ukrainā ASV kultūrkaru kontekstā, bet gan stāstīja par Krievijas vēsturi kopš viduslaikiem. Tas Takeram netraucēja sajūsmināties par faktu, ka Maskavas lielveikalos ratiņos jāmet monētas, lai tos izmantotu.
Karlsons, kurš savulaik atbalstīja ASV iebrukumu Irākā, pēdējos gados dara visu iespējamo, lai parādītu sevi kā opozicionāru ASV aktīvai rīcībai pret tās ģeopolitiskajiem ienaidniekiem, pārstāvot izolacionisma virzienu. Šis izolacionisms, kas “normālās devās” bieži vien ir pamatots skepticisms par ASV pārmērīgu iesaistīšanos Tuvajos Austrumos, ir pāraudzis nekritiskā sazvērestību teoriju pieņemšanā, kuru avots bieži vien ir ASV ģeopolitiskie pretinieki.
Ņemot vērā arī Ouensas izolacionistiskās tendences, bet, iespējams, lai piesaistītu daļu no viņas miljoniem lielās auditorijas, Karlsons savā raidījumā intervēja Ouensu. Rezultātā Ouensa nevis tika izolēta no kustības, bet paturēta tajā, neskatoties uz faktu, ka viņas darbības būtībā ir vērstas uz kreiso teroristu attaisnošanu savas auditorijas audzēšanas nolūkos.
Vēl lielāku soli ekstrēmistu platformēšanā Karlsons spēra, kad nekritiskā intervijā sarunājās ar neonacistu Niku Fuentesu, aizstāvot viņa vārda brīvību. Fuentess pārstāv jaunākās paaudzes neonacismu, kas balstās nevis ideoloģiski konsekventas kustības un aktivitāšu veidošanā, bet gan skaļos, aizvainojošos un nekonsekventos paziņojumos, kurus visprecīzāk raksturo angļu jēdziens “rage-bait” (“dusmēsma”).
Fuentess savās tiešraidēs, piemēram, slavina ne tikai Hitleru, bet arī Staļinu un Putinu. Viņš arī uzstājas kā vīrietis, kas izvairās no kontakta ar sievietēm, pulcējot ap sevi tā saukto “inceļu” (involuntary celibate jeb “neizvēlētā celibāta”) auditoriju, kurai ir problēmas veidot attiecības ar pretējo dzimumu. Uzaicināts kā viesis citās mediju platformās, Fuentess atkāpjas no saviem paziņojumiem, apgalvojot, ka tie pārprasti. Ideoloģiskās konsekvences trūkumu parāda nesenais tiešraides pasākums, kurā Fuentess ballējās Maiami kopā ar influenceriem, kurus Hitlers savā laikā būtu nogalinājis vai vismaz sterilizējis, klausoties melnādainā repera Kanjes Vesta dziesmu “Hail Hitler” kopā ar cilvēktirdzniecībā apsūdzētajiem brāļiem Teitiem, “interneta personību” Snīko, “izskata optimizētāju” Klavikulāru, kurš zāļu lietošanas rezultātā pats ir kļuvis neauglīgs, un citiem, kuru vārdi runā paši par sevi. Vismaz puse no šīs publikas bija jauktas rases.
Protams, “frīku” realitātes šovi nav nekas jauns, tomēr jautājums ir par to, kāpēc viņi būtu jāuztver kā daļa no diskusijas konservatīvajā nometnē un kāpēc šādiem cilvēkiem jādod iespēja nekritiskās intervijās vairot savu popularitāti. Šie jautājumi tika pamatoti uzdoti AmericaFest 2025. gada decembra konferencē, kas bija pirmā šāda veida konference pēc Kērka nāves. To sākotnēji bija plānojis pats Čārlijs Kērks, izvēloties arī runātājus, bet vadīja Ērika Kērka.
Tomēr, bez Kērka klātbūtnes, sazvērestību un ekstrēmisma problēmu ēnā izcēlās konflikti – konservatīvā portāla The Daily Wire veidotājs Bens Šapiro skarbi kritizēja Takeru Karlsonu par ekstrēmisma un antisemītisma veicināšanu (Ouensa savulaik bija saistīta ar The Daily Wire), bet Karlsons atsaucās uz to, ka konservatīvie nepiekopj “atcelšanas kultūru”, kritizēja Šapiro un nosauca viņu par “vēzi” Trampa kustībā.
Atklājot gan sadursmi starp diviem lielajiem konservatīvisma novirzieniem, gan attieksmi pret augošo toleranci pret ekstrēmismu konservatīvajā kustībā, konference nesniedza gandarījumu nevienam. Tajā netika pausts vienots nosodījums teorijām, kas skar pašu konferences un organizācijas TPUSA dibinātāju Čārliju Kērku, kā arī atraitni Ēriku Kērku. Man kā ASV nedzīvojošam skatītājam konference radīja pamatotus jautājumus par trauslo vērtību pamatu, uz kura balstās ASV konservatīvā kustība, kā arī par līderības trūkumu.
Lai gan Šapiro izklausījās kā “saprāta balss” kustībā, kurā daļa interneta auditorijas dēļ ir gatavi izplatīt nekrietnus melus, var saprast arī tos, kuri Šapiro vairs neklausās, jo viņš pats, būdams ebreju tautības amerikānis, uzkrītoši lobē Izraēlas intereses ASV politikā, izpelnoties kritiku kā neokonservatīvais un dodot ieganstu tādiem ekstrēmistiem kā Fuentess un Ouensa norādīt uz viņa etniskajām interesēm.
Konferenci mēģināja vienot cits The Daily Wire pārstāvis Maikls Noulzs (Michael Knowles), un ārpus tās uz Ouensas platformas kaitīgumu ir norādījis arī Mets Volšs (Matt Walsh). Taču viņu tradicionālais un racionāli aizstāvētais konservatīvisms šķietami zaudē ietekmi Karlsona, Ouensas un Fuentesa skandālos balstītajai pieejai.
Kas sagaida ASV konservatīvismu?
Varbūt kreisie labāk izprata Čārlija Kērka nozīmi konservatīvajiem, izvēloties viņu par mērķi slepkavībai. Tika nogalināts mērenais līderis, lai šķeltu kustību, – cilvēku apvienotājs un kristietis ar īstām vērtībām. Diemžēl politiskās slepkavības izpilda savu augstāko mērķi, jo ir līderi, kuri tiešām ir neaizvietojami. Influenceru pašlabuma loģika kaitē ne vien kopējam politiskajam labumam, bet arī konservatīvisma pamatprincipiem, kas vienmēr ir balstījušies pazemībā pret realitātes faktiem, nevis nelīdzsvarotās sazvērestību teorijās un auditorijas piesaistē par katru cenu.
Kustība vēl turas kopā, taču pieaug fragmentācija, kuru veicina sazvērestību teorijas, antisemītisms un principu trūkums. Ja konservatīvā kustība sašķelsies vai paturēs ekstrēmistus savā vidū pirms nākamajām ASV prezidenta vēlēšanām vai to laikā, tas var maksāt republikāņiem varu valstī. To nesen jau pieredzēja demokrāti, kad ASV vēlētāju acīs viņus sāka asociēt ar partijas galēji kreiso spārnu, kurš dominēja Džo Baidena prezidentūras laikā.