“Hildesheimas bīskaps Heiners Vilmers tika ievēlēts par Vācijas katoļu bīskapu konferences vadītāju.”
Deutche Welle, 2026. gada 25. februārī.
“2021. gadā Hildesheimas diecēze publicēja vadlīnijas par dzimumsensitīvu valodu, noraidot ekskluzīvu vīriešu dzimtes lietošanu, [runājot par Dievu], un veicinot to, ko tā nosauca par daudzveidīgu Dieva uzrunāšanu.”
EWTN News, 2026. gada 25. februārī.
Pērnā gada septembrī komandējums darba sakarā man deva iespēju apmeklēt Berlīni – pilsētu, kuru nekad nebiju apciemojis, bet kuru allaž vēlējos iepazīt, jo mani kopš bērnības ļoti aizrāva pagājušā gadsimta vēsture un Vācijas loma tajā. Šo pilsētu iemīlēju ļoti ātri. Ne gluži ar pirmo skatienu, jo pirmais skatiens ļāva redzēt tikai citām tik līdzīgo lidostu ar lidmašīnu rindām (kas vienmēr atsauc prātā Heidegera Jautājumu par tehnoloģiju – lidmašīnas un rindās novietotos taksometrus viņš izmanto kā piemērus tehniskam esamības uzlūkošanas veidam). Taču, kad redzēju tik ļoti garos ielu nosaukumus un zem šīm plāksnītēm bieži iekārtotās kafejnīcu terases, sajutos kā ciemos pie tuviem draugiem, pie kuriem valda stingrības un mājīgas atvērtības saspēle. Spēlē ir noteikumi, kas jāievēro, taču arīdzan prieks, jautrība un vieglums, ja spēle izdodas.
Konferences programma sākās vēlā pēcpusdienā. Tas nozīmēja, ka pirms tās man bija diezgan daudz laika, lai iepazītu pilsētu, un varēju tajā pavadīt vairākas dienas. Sākotnēji, pilsētu apskatot, man šķita, ka tā bija tieši tik pretrunīga, kā es biju iztēlojies. No vienas puses, tajā bija sastopamas ne tikai liecības par agrākās kultūras sasniegumiem, bet arī, kā man tobrīd gribējās domāt, dzīvas šīs kultūras izpausmes. Pilsētā bija saglabātas un integrētas celtnes, kas Otrā pasaules kara izskaņā netika pilnībā nobombardētas un joprojām atklāj klasiskās arhitektūras skaistumu – piemēram, Brandenburgas vārti un Reihstāgs ar burvīgajiem rotājumiem frontonā un uzrakstu “Dem deutshen Volke”. Atmiņās par filozofijas studijām mudināja atgriezties arī ielu nosaukumi, kas liecināja par vācu tautas domātājiem: “Immanuel-Kant-Straße”, “Hannah-Arendt-Straße” un citas. Prieka kulmināciju todien nodrošināja joprojām pieejamās biļetes uz renesanses mūzikas koncertu “Strana armonia d’amore” (“Dīvainā mīlestības harmonija”) Berlīnes filharmonijā. Galu galā teoloģijas konference, kuru apmeklēju, bija veltīta jautājumam par cilvēka cieņu mūsdienu pasaulē. Likās, ka kultūras bagātības no dažādajām jomām, kuras mīlu, šeit satikās: te daudz kas atgādināja par filozofijas vērtīgumu, priecēja gadsimtu laikā rafinētā arhitektūra, bija iespējams klausīties mūziku, kas radusies no, iespējams, lauztām, taču vēl kaismīgi mīlēt spējīgām sirdīm, un cerību par skaistāku civilizācijas nākotni deva teoloģija, kas mani bija atvedusi uz šo pilsētu.
No otras puses, bija acīmredzams, ka Berlīne nav visu agrāko kultūras sasniegumu templis, kurā ieejot aizrautos elpa, un es nekad nebiju dzīvojis ar šādu ilūziju. Drīzāk jau minētie kultūras elementi modernajā pilsētā bija kā nelielas piemiņas lietiņas no vecvecākiem, kas saglabātas aiz cieņas pret priekštečiem, taču jau vairs neizprotot to nozīmi. Līdz ar to dažādas modernās celtnes un būves nekādi nelikās integrētas senākā kultūras tradīcijā. To gan, šķiet, varētu teikt par visām tām galvaspilsētām, kurās pastāv t. s. vecpilsēta un salīdzinoši jaunāka pilsētas daļa. Varam salīdzināt senās Vecrīgas celtnes ar jaunākajām jūgendstila celtnēm un tad salīdzināt pēdējās ar modernajām būvēm. Manuprāt, starp pirmajām un otrajām vērojama stipri lielāka arhitektoniskā un, teiksim tā, ideoloģiskā kontinuitāte nekā starp pēdējām divām. Tādējādi arī arhitektūra un – plašāk – cilvēku dzīves telpa liecina par pagājušajā gadsimtā notikušo ideoloģisko lūzumu, kas sabiedrībā vērojams vēl joprojām.
Koncerts izrādījās viens vienīgs nogurdinošs eksperiments: jaunie mūziķi pamīšus vēlīnās renesanses mūzikas pērlēm izpildīja disharmonisku moderno mūziku. Tas lika dvēselei te katarktiski atslābt no dievišķas mūzikas skaņām, kuras bija pierakstījuši vēlīnās renesanses komponisti, te saviebties nepatikā pret dzirdēto moderno disharmoniju. Un tā uz apli. Galu galā tieši šī dvēseles raustīšana un stāvokļu maiņa lika vairākiem klausītājiem pamest koncertu, tam vēl nebeidzoties. Visbeidzot, gan vērienīgo augstceltņu mastos, kas slējās pāri šai pilsētai, gan pie dažādām pat ar Baznīcu saistītām institūcijām bija izkārti LGBTQ+ varavīksnes karogi, it kā apliecinot Rietumu kultūrā valdošo ideoloģisko kārtību un parādot, ka šķietami eksperimentālais un jaunais koncerta “Dīvainā mīlestības harmonija” raksturs jau sen vairs nav ne eksperimentāls, ne arī jauns, bet gan pašreizējā norma un kārtība. Šī mīlestība – pārmērīgā un nesakārtotā sevis mīlestība, kas nav raksturīga vien LGBTQ+ piederīgajiem, bet teju visiem, – ir dīvaina, disharmoniska un galu galā novājina garu. Un par spīti visam, kas šīs ideoloģijas vārdā jau ir pastrādāts, tik daudziem joprojām šķiet, ka mums tajā ir jāklausās. Šajā nelaimīgajā un pārmērīgajā sevis mīlestībā cilvēki vienmēr tiek it kā dzemdināti no jauna. Atšķirība ir tāda, ka mūsdienu kultūra diemžēl vairs tikai retu reizi cilvēkam palīdz sevi izmainīt. Sengrieķu kultūru raksturoja frāze “Pazīsti sevi”, kristīgo – “Aizliedz sevi”. Mūsdienās šo kultūru gudrība ir aizmirsta, tāpēc paliek tikai frāze – “Radi sevi”.
Mans izbrīns par visu redzēto un dzirdēto bija virspusējs, es nebiju dziļi pārsteigts. Šī kulturālā spriedze Vācijā un citviet Rietumu valstīs nav nekas jauns. Pat Latvijā tas vairs nav nekas jauns. Man jauns bija tikai veids, kādā šī kulturālā spriedze izpaudās Berlīnē. Pirms tam šī spriedze Vācijas kontekstā manam prātam bija atklājusies tikai caur vienu hipotētisko vēsturiski teoloģisko jautājumu: kā zemē, no kuras vēl nesen nāca pāvests Benedikts XVI, izcils teologs un, kā daudzi domā, “topošais” Baznīcas doktors un svētais, var būt tādi bīskapi, kas atklāti māca herēzes par cilvēka seksualitāti un, šķiet, vēlas izmainīt lokālās Baznīcas pārvaldes struktūru? No kurienes šāda nepaklausība tam, kas gadsimtiem uzskatīts par patiesību? Berlīnē tā pati kulturālā spriedze gluži vienkārši izpaudās citādi, tāpēc es biju pārliecinājies par to, ko jau zināju, – Berlīne ir pretrunīga, mūsdienu Rietumu kultūra ir pretrunīga, un nekā pārlieku pretrunīga šajā lietu stāvoklī es tobrīd nenovēroju. Tas tāpēc, ka pats no savas pieredzes biju atskārtis: šīs pretrunas dziļākais avots ir vājā cilvēka sirds, kas grib mīlēt patiesību, tomēr visbiežāk un vēl vairāk mīl sevi, sev tad arī pielāgojot patiesību.
Taču tas tā nebija uz ilgu – man nācās piedzīvot arī neviltotu pārsteigumu. Pirmās dienas pastaigas noslēgumā es izlēmu apskatīt arī divas baznīcas: vispirms protestantu (apvienoto reformātu-luterāņu) katedrāli jeb Berlīnes Domu, jo tas no viesnīcas, kurā apmetos, atradās vistālāk, un tad katoļu baznīcu, proti, Svētās Hedvigas katedrāli, kas manai dzīvesvietai atradās tuvāk.
Uz Berlīnes Domu es devos ar veselu stereotipu klāstu par protestantu baznīcām, kas – vismaz Latvijas realitātē – nemaz nav tik ačgārns un nepatiess. Tas paredz, ka protestantu baznīcu interjers un eksterjers ir ļoti vienkāršs, tajā nav ne kripatas apzeltījumu, dominē baltā krāsa, savukārt dekorācijas, ja vispār ir, ir ļoti pieticīgas. Mani sagaidīja liels pārsteigums, redzot Berlīnes Domu. Raugoties no arhitektoniskā un dekoratīvā viedokļa un turot prātā minētos priekšstatus, to ļoti viegli varētu sajaukt ar katoļu baznīcu (ja neskaita M. Lutera un F. Melanhtona statujas altāra tuvumā, tabernākula neesamību un citas līdzīgas izmaiņas). Šī baznīca, kas no ārpuses rādās esam krusta bazilikas formā, taču no iekšpuses vairāk atgādina rotondu ar sānu izvirzījumiem, ir noklāta ar vitrāžām, marmoru, visdažādākajām dekorācijām, zeltījumiem un izciļņiem. Tās izskats ir tiešām pārsteidzošs – baznīca ir ļoti grezna, pat samērojot ar priekšstatiem par katoļu dievnamiem – , un šāda situācija kļūst skaidrāka, ja ņemam vērā, ka šī baznīca bija cieši saistīta ar ietekmīgo aristokrātu Hoencolernu dzimtu. Tādu nepavisam ne neitrālu vērotāju kā es visvairāk pārsteidza gleznojumi uz kupolu burām, kurās atveidoti četri evaņģēlisti un pat Dievs Tēvs, kā arī vitrāžas, kas atveido kā tikko piedzimušo Kristu un Jaunavu Mariju, tā arī pēcāk krustāsisto Glābēju.
Šī bija pretruna, kuru nebiju gaidījis, – tik ļoti grezns protestantu dievnams. Prātā nāca ainas no bērnības, kuru pavadīju Bērzaunē netālu no Madonas. Kad mācījos pirmajā klasē, mans tēvs bija iesaistīts Bērzaunes Evaņģēliski luteriskās baznīcas atjaunošanā, tā ka pēc mācību stundu beigām es šajā dievnamā pavadīju daudz laika. Redzēju, kā tiek atjaunots mūra tornis, kā tam tiek uzlikts jumts, kā zviedru eksperti uzstāda ērģeles. Visiem, kas apmeklēja Bērzauni, es teicu: “Es esmu bijis tās zvanu tornī.” Taču nevienam neteicu, ka, kāpjot tajā, jau pusceļā aiz bailēm gribēju kāpt lejā un ka mani atturēja tikai pārējie trīs vai četri cilvēki, kas tornī kāpa aiz manis, un tēta stingrā balss. Šajā lauku baznīciņā aizvadītās pēcpusdienas veidoja lielu daļu no maniem priekšstatiem par luterāņu un protestantu baznīcām. Baznīca gan no ārpuses, gan iekšpuses bija balta; tajā nebija neviena krucifiksa, tikai krusts vai tā atveidojumi; tajā nebija nevienas svētbildes, ne arī vitrāžas. Vienīgie rotājumi bija mūra akmeņi, kas vietām apzināti netika nekādā veidā apdarināti, un tāpēc es savā bērna prātā tajos varēju saskatīt visu, ko vien vēlējos. Joprojām tajos redzu divus “Mērnieku laiku” tipa zemniekus, katru savā altāra pusē, it kā dziedot.
Jāatzīst, ka šajā baznīcā vienmēr valdīja miers, un man patika to apmeklēt. Taču sakrālās estētikas tukšuma rezultāts bija tāds, ka, deviņus gadus apmeklējot baznīcu dažādos ar skolu saistītos pasākumos, no pašas baznīcas vides es nesaņēmu nekādu formāciju par to, kas ir baznīca, kas ir Dievs, kas ir Kristus un tā tālāk. Tā bija mierīga telpa, bet tā nerunāja, tai it kā nebija, ko teikt. Iepretim tai Berlīnes Doms ar visu sakrālās mākslas bagātību stāvēja kā kliedziens, kā pravieša sauciens: Kristus, miris krustā un augšāmcēlies, ir Kungs, ir Glābējs, un mums Viņš jāpielūdz!
“Ja tāda ir protestantu katedrāle Berlīnē”, es pie sevis domāju, izejot no tās, “tad kāda būs katoļu!” Un es devos uz Svētās Hedvigas katedrāli, kas atrodas samērā netālu no Berlīnes Doma. Berlīnes Doms bija cieši saistīts ar aristokrātu dzimtu, savukārt katoļu katedrāle ir nosaukta svētās Hedvigas (1174–1243) vārdā, kas bija Silēzijas un Lielpolijas hercogiene. Nozīmīgi, ka šī 18. gadsimtā celtā kupolveida baznīca bija pirmā katoļu baznīca, kas Prūsijā tika uzcelta pēc reformācijas, un tā veidota, iedvesmojoties no Romas Panteona. Es uz to devos ar lielu prieku, jo nākamajā dienā konferences programmā bija iekļauta arī Svētā Mise šajā baznīcā.
Sasniedzis katedrāli, es sapratu, ka šī baznīca, lai arī kara laikā spēcīgi cietusi un vēlāk atjaunota, ir daļa no agrākās kultūras pieminekļiem, kurus šur tur Berlīnē vēl var redzēt. Lai gan tā nav maza, ar savu kupola formu tā atgādināja sinepju graudiņu lielajā Berlīnē, lielajā Vācijā, kur teju puse iedzīvotāju sevi nesaista ne ar vienu reliģiju. Pie ieejas apmeklētāju sagaida sešas milzīgas kolonnas ar joniskajiem kapiteļiem, kas daļēji notur ar izteiksmīgiem un Kristus dzimšanu vēstošiem ciļņiem rotāto frontonu. Liekot soļus pa kāpnēm un tuvojoties ieejas durvīm, cēluma un nopietnības sajūtas šeit ir spēcīgas, un tādas ir arī gaidas – gaidas redzēt altāri, vietu, kur tiek pielūgta Vissvētākā Trīsvienība.
Taču gaidas reizēm smagi pieviļ. Man pavērās nevis paša iztēlotais – vai vismaz tam attāli līdzīgais – baznīcas iekšskats, bet gan jau otrā negaidītā Berlīnes pretruna, proti, katoļu baznīcas interjers. Mani sagaidīja balta grīda, baltas sienas, balti griesti, mēma vienkāršība un balts puslodes formas altāris telpas vidū, ap ko apļveidā sakārtojas visi cilvēkiem paredzētie soli. Ja neskaita nelielo krustu pie altāra un dažus citus reliģiskus priekšmetus, šo telpu viegli varētu noturēt par modernu mākslas galeriju. Tādējādi paradokss kļūst dubults: ne tikai šis katoļu dievnams ne mazākajā mērā nesaskan ar tradicionālo katolisko baznīcu iekārtojumu, bet tas apgāž arī pret tradicionālo iekārtojumu bieži vērsto argumentu, proti, ka baznīcām nav jābūt senlietu muzejiem, tām ir jārunā cilvēkiem uztveramā veidā un tā tālāk. Īpatnējā kārtā šis “cilvēkiem uztveramais veids” šoreiz ļoti atgādināja konceptuālās mākslas muzeju.
Nākamajā dienā radās izdevība vēlreiz apmeklēt dievnamu, taču šoreiz kopā ar konferences kolēģiem, kā arī ar Berlīnes arhibīskapu Heineru Kohu. Viņa stāstījums par jauno katedrāles iekārtojumu atklāja, ka tajā tiešām izmantoti vairāki ļoti simboliski un konceptuāli elementi. Piemēram, kupolā, kas sedz katedrāli un kur tradicionāli var redzēt Kristus Glābēja un svēto atveidus, šoreiz iestrādāta kāda visai unikāla sistēma, kas ataino to zvaigžņu izkārtojuma stāvokli, kāds esot bijis naktī, kad Kristus piedzima. Jāatzīst, ka ar šo skaidrojumu neapbruņotai acij minētā iecere nekādi nav noprotama no paša kupola, kas klāts ar vienveidīgu ģeometrisku rakstu.
Īpašu skaidrojumu arhibīskaps sniedza arī par altāri. Tas atrodas telpas vidū, lai ar altāra pozīciju parādītu, ka Kristus ir Baznīcas centrā, savukārt visi pārējie ticīgie izvietojas apkārt šim altārim, jo viņi visi ir vienlīdzīgi, arī bīskapi. Turklāt altārī iestrādāti mazi akmentiņi, kurus draudzes ticīgajiem bija iespēja nodot altāra izstrādes laikā. Tas simbolizē visu ticīgo līdzdalību Baznīcas misijā. Varbūt tā nav peļama simbolika; taču problēma ir tajā, ka tabernākuls, kurā tiešām atrodas Kristus, ir novietots nevis kaut kur centrā vai vismaz paaugstinātā vietā, bet pašā centriskā plānojuma katedrāles ārmalā, teju kā viens no muzeja eksponātiem.
Šāds baznīcas interjers man šķiet gan estētiski, gan pastorāli neveiksmīgs. Aplūkojot katedrāles interjeru milzīgās sakrālās mākslas tradīcijas kontekstā, te gluži vienkārši nav, ko redzēt – ja neskaita dažas senas svēto skulptūras, kas eksponātu veidā izvietotas gar sienām. Tas ir kārtējais paradokss: laikā, kad tehniskie līdzekļi paver iespējas ļoti viegli radīt tik sarežģītus arhitektoniskus un estētiskus risinājumus kā nekad agrāk, faktiski radīto risinājumu saturiskais tukšums ir tāds kā reti kad vēsturē. Dažādie konceptuālie triki, kas izmantoti baznīcā, drīzāk šķiet neveikla novirze no šīs bagātās tradīcijas, kuru gandrīz visi apjūsmo, apciemojot tādas pilsētas kā Romu, Asīzi, Kašu, Krakovu, Barselonu vai Saragosu. Turklāt man nav it nekas pret “konceptuālo” elementu sakrālajā mākslā – allaž tajā kaut kas tāds ir bijis. Taču konceptuālajam elementam kristīgajā sakrālajā mākslā jābūt iemiesotam, dzīvam, nevis abstraktam un bez elpas.
Raugoties no pastorālā skatupunkta, interjers nekādi nemudina cilvēku domāt par dziļi cilvēciskām vai ar ticību saistītām lietām. Pat ja blakus gadītos kāds, kurš izskaidrotu interjera elementu konceptuālo nozīmi, – kā gan cilvēkam viņa dzīves smagumu vai ticības šaubu brīžos palīdzēs zvaigžņu izkārtojums, kas it kā esot atveidots baznīcas kupolā, vai akmentiņi, kurus draudzes locekļi atnesuši altārim? Vai nepārvērtējami lielāks garīgs atbalsts netiktu nodrošināts – turklāt bez nepieciešamības pēc kādiem īpašiem skaidrojumiem –, ja baznīcā izvietotu cieņpilnus un lielos vilcienos tradicionālus Kristus dzīves un svēto atveidojumus? Kā, piemēram, Svētā Alberta baznīcā Rīgā, kuras altārī atveidots augšāmceltais Kristus, kurš sniedz savu roku katram, kurš viņu uzlūko. Šāda vienkārša skulptūra izsaka daudzkārt vairāk par izsmalcinātiem, bet nedzīviem konceptuāliem paņēmieniem: Kristus ir tepat, Viņš izgāja cauri milzīgām ciešanām un, lūk, ir dzīvs; dod Viņam roku, un Viņš tev palīdzēs!
Tajā pašā dienā ar kolēģiem šajā katedrālē svinējām arī Svēto Misi. Sākotnēji daudzsološais centriskais izkārtojums, kas kļuvis izplatīts pēdējās desmitgadēs (taču ir daudz senāks un ticis izmantots arī pagātnē), tomēr praksē izrādījās neveiksmīgs – vismaz attiecīgajā izkārtojumā. Sēžot aplī, kas simbolizē vienotību un kopību, liela daļa pārējo ticīgo, kas atrodas blakus, nemaz nav redzami; tā kļūst iespējams pavadīt Misi, nemaz neredzot bīskapu un priesterus, kas arī sēž aplī, un pat tabernākulu. Turklāt nešķiet teoloģiski attaisnota bīskapu un priesteru vienādošana ar pārējiem ticīgajiem, viņus bez kalpojumam pienācīgā goda iekļaujot ticīgo aplī.
Kopumā rodas iespaids, ka šī baznīca neliecina – vai vismaz neliecina uzticīgi – par to nepārvērtējami bagāto kultūras tradīciju un teoloģisko mācību, kura mudina cilvēkus sevi pazīt un aizliegt un kuru katoliskā Baznīca gadsimtiem ilgi ir veicinājusi, attīstījusi un izplatījusi kā ceļu uz patiesu brīvību un piepildījumu. Tik daudzi, arī šo rindu autors, iepazīstot vienu aspektu no šīs lielās bagātību lādes, pakāpeniski ir pievērsušies visam veselumam. Rodas iespaids, ka galu galā nepietiekami tiek liecināts par tādu Glābēju, kurš mudina mums sevi iepazīt, pazīstot Viņu, un pārveidot sevi pēc Viņa parauga. Šādā dievnamā es drīzāk saskatu to ideoloģisko un kulturālo strāvojumu, kas visu vēlas izgudrot no jauna, pielāgojot cilvēka vēlmēm. Runa nav tikai par sakrālo mākslu vai baznīcas interjeru; būtu labi, ja tā būtu. Šī prasība pārveidot un pielāgot ir vispārēja – kā to labi apliecina arī Vācijas Baznīcas prasības un ierosinājumi saistībā ar Baznīcas teoloģisko mācību par cilvēka seksualitāti, Baznīcas pārvaldi, sieviešu vietu kalpošanā un citos jautājumos. Par šo ideoloģisko virzību liecinošs baznīcas iekārtojums var tikai palīdzēt cilvēkiem nostiprināties šajā domas gultnē, tādējādi mudinot viņus turpināt virzīt šīs ideoloģijas prasības.
Ir sāpīgi redzēt, kā cieš kultūras un sabiedrības visā pasaulē, kad tās tiek inficētas ar dažādām ideoloģijām. Vēl sāpīgāk ir redzēt, kā šī ideoloģija ienāk tevis paša zemē un tautā – sākumā universitātēs, tad medijos un mākslā, tad skolās, plašākā sabiedrībā un likumdošanā. Taču vissāpīgāk ir redzēt, kā tā klusi, bet ar spēku, lavās iekšā tur, kur šķita – te tai nav iespējams ienākt, proti, tavā Baznīcā.
Taču Labā Vēsts ir, ka Baznīca nav vien cilvēku veidota institūcija, bet dievišķa, cilvēku vadīta, taču Svētā Gara pārvaldīta. Turklāt gala iznākums jau ir zināms: “Pasaulē jums būs bēdas, bet turiet drošu prātu – es pasauli esmu uzvarējis!” (Jņ 16, 33)