Naturālistiskais skatījums medicīnā ir lietiskojis slimību, padarot to par šķietami objektīvu, no saslimušās personas neatkarīgu realitāti, fizioloģisku un izolētu problēmu. Rezultātā tā vietā, lai ārstētu cilvēku, tiek ārstēti orgāni vai orgānu sistēmas, vairumā gadījumu bezpersoniskās ārstēšanas praksēs, kas tikai palielina slimnieka stresu un atsvešinātību no pasaules un sava ķermeņa.

Mēra nav – tāpēc tikumi tagad ir tik maziņi. Pat bail Latvijā izrunāt šo vārdu – tikums, jo tas ir mērs, kas necieš inversijas.

Raivis Bičevskis, Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas par nākotni – gan savām bažām par Rietumu polarizācijas un anklavizācijas tālāku attīstību, kas, kā brīdina Irbe un Bičevskis, var beigties “asiņu peļķē”, gan par cilvēka šķietami neierobežoto iespēju robežām, gan dažiem bioētikas izaicinājumiem no zinātnes puses, kā arī noslēgumā dalās savās vīzijās par personīgo attīstību atvēlētajā dzīves laikā. Prof. Bičevskis, atsaucoties uz Melu Gibsonu, galu galā aicina nebaidīties.

Ignācijs bez apstājas purpina un sūdzas par modernās pasaules pagrimumu; pēc viņa vārdiem, tajā “pietrūkst teoloģijas un ģeometrijas”. Viņš sapņo uzrakstīt un izdot lielu polemisku traktātu ar “apsūdzību modernajai pasaulei”, taču pacietības un iedvesmas katrreiz pietiek vien pāris lappusēm. Jo 20. gadsimts Ignācijam ļoti, ļoti nepatīk.

Raivis Bičevskis, Agnese Irbe un Krišjānis Lācis turpina sarunu par vides uztveres robežām. Šoreiz par globālo sasilšanu, pilsētas strīdu ar laukiem, dabas glābšanu kā modernitātes projektu, cilvēka radikālo atšķirību no citām dzīvām būtnēm, monoteismu un politeismu dabas aizsardzībā, kā arī to, kas praktiski izriet no tādām mistiski poētiskām atziņām, kā “māsa saule, brālis vējš”.

Raivis Bičevskis, Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas par dabas aizsardzību, mēģinot uztaustīt sociāli konservatīvu atbildi bieži piesauktajai šodienas krīzei. Saruna par apokaliptismu, globālismu, lokālismu, cilvēka uztveres un rūpju loka mērogu, kristīgajām ķecerībām un citām lielām idejām. Prof. Bičevskis visiem piekodina nemest atkritumus Strenču mežā.

Sistēmu struktūras indivīdu gadījumā ir kā magnētiskais lauks tērauda kniepadatai. Indivīdi neko par sistēmu “nezina”, tomēr seko sistēmas iezīmētajiem maršrutiem. Svarīgākās norises sistēmā netiek vadītas un ir gandrīz teorētiski netveramas.