Latvijas mūsdienu politikas lielākā problēma ir dziļa un daudzslāņaina: valsts stāvoklis ir nonācis līdz kritiskam punktam ar ekonomisko stagnāciju, demogrāfisko krīzi, sociālo nevienlīdzību un institucionālu vājumu, kas izpaužas gan ikdienas dzīves kvalitātē, gan vispārējā tautas kurnēšanā, gan nacionālās pašpārliecības sarukumā. Latvijas modernās politikas lielais jautājums mēģina noskaidrot atbildi, kas tieši ir vainīgs pie šī stāvokļa? Ne tikai abstraktas sistēmiskās kļūdas vai nejauši vēsturiski notikumi, bet gan konkrēti cilvēki ar vārdiem un uzvārdiem, organizācijas un iestādes, kas pieļāvuši sistemātiskas kļūdas lēmumu pieņemšanā, resursu sadalē un ideoloģisko virzienu izvēlē. Taču cilvēks nav tikai instinktu vadīta būtne – viņa rīcību nosaka idejas, nolūki, mērķi un racionalizēti dzinuļi. Lai patiesi saprastu, kāpēc Latvija ir tur, kur tā ir šodien – ar sarūkošu iedzīvotāju skaitu, vāju ekonomisko stāvokli un pieaugošu suverenitātes zudumu –, ir jāizprot valdošās iekārtas, režīma un varas turētāju pašizpratne, pasaules redzējums, pamatojumi, motivācija un mērķu sistēma, kuras ietvaros noteiktu politisko darboņu izvēles un rīcības iegūst kādu jēgu. Citiem vārdiem sakot, jāanalizē ideoloģija, kas nosaka šos lēmumus. Kādas domas motivē ilggadējos Latvijas “saimniekus” – tos, kas gadu desmitiem ietekmē politiku, ekonomiku un sabiedrību – un kāpēc viņus tik grūti uzvarēt vai pārspēt vēlēšanās un publiskajā telpā?
Nesenā polemika[1] starp Aldi Austeru un Andi Kudoru, kas aizsākās ar Kudora rakstu par kreiso aktīvistu selektīvo atbalstu autoritāriem režīmiem un Valsts drošības dienesta (VDD) lomu galēji kreiso uzraudzībā, paver retu iespēju ieskatīties lielajās politiskajās idejās un to praktiskajā pielietojumā Latvijā. Šī diskusija nav tikai akadēmiska apmaiņa – tā atklāj dziļākas plaisas Latvijas politiskajā ainavā, kur ideoloģijas ne tikai veido viedokļus, bet arī nosaka, kā tiek interpretēti fakti un notikumi. Politoloģijas un ārpolitikas eksperts Austers, kā partijas “Progresīvie” vēlēšanu kandidāts un aktīvs darbonis, savā atbildes rakstā Delfos atver tādu kā logu uz Latvijas jauno kreiso iekšējo dzīvespasauli – kā viņi paši sevi idejiski un strukturāli novieto Latvijā, Eiropā un pasaulē, īpaši attiecībā pret politiskajiem pretiniekiem.
Šī polemika atklāj, ka jaunie kreisie kopš 1989.–1991. gada notikumiem – Padomju Savienības sabrukuma un Latvijas neatkarības atgūšanas – joprojām atrodas daļējā identitātes krīzē. Viņi regulāri iesaistās taktiskā pārzīmološanās procesā, jo tas, ko kādreiz sauca par sociālismu, tagad ir pārdēvēts par demokrātisko sociālismu, sociāldemokrātiju, ētisko kapitālismu vai solidaritātes ekonomiku. Austers šo jauno evolucionāro, nevardarbīgo kreisumu sauc par progresīvismu. Viņš savā rakstā netēlo vienkāršu, neitrālu “dzīvo un ļauj dzīvot” tipa liberālismu, kas bieži figurē latviešu iekšpolitiskajās cīņās, bet gan dīvainu, izteikti kreisi iekrāsotu empātijas un labestības mācību. Viņš nesniedz nekādus iemeslus vai konkrētus piemērus, kāpēc kreisie būtu cilvēces labo jūtu un attīstības avangards, nedz arī izskaidro, kāpēc konservatīvo vienīgā funkcija ir šo “labo, atbrīvojošo un empātisko” lietu reaktīva aizturēšana. Austers to vienkārši deklarē no savas ekspertīzes augstumiem, pārmetot nezinātniskumu citam pētniekam un grāda turētājam – bieži neslēpti konservatīvajam Kudoram. Tas parāda tipisku progresīvo pieeju: pozicionēt sevi no it kā neitrāla apolitiska morālā pārākuma pozīcijām, nevis argumentēt ar konkrētiem faktiem un piemēriem.
Lai dziļāk izprastu latviešu liberālismu kā hegemonisku jeb kundzisku politisko pasaules uzskatu, noder Kārļa Marksa un Slavoja Žižeka klasiskā ideoloģijas definīcija: tu to nezini, bet dari – mēs valdošajā ideoloģijā peldam kā zivis ūdenī, to elpojam kā gaisu, nemaz neapzinoties pašu procesu. Labs nesenas hegemoniskās liberālās ideoloģijas piemērs ir LSM sižets, kurā Briselē bāzētā žurnāliste Ilze Nagla apraksta bažas par pieaugošu nedraudzīgumu pret nevalstiskajām organizācijām (NVO), ne uz brīdi neuzdodot jautājumus par šī naidīguma iespējamiem cēloņiem vai NVO patieso funkciju esošajā varas konstelācijā.[2] NVO jau sen neatbilst savam nosaukumam – tās ir kļuvušas par tukšu apzīmētāju, mobilizējošu kaujas retorisko saukli plašākā ideoloģiskā sistēmā, kur NVO, tāpat kā žurnālisti un lielie oficiālie mediji, ir kaut kas apriori labs un neaizskarams, savukārt “populisti”, “labējie interneta troļļi” un “autoritāristi” – apriori slikts un kaitniecisks.
Tagad pievērsīsimies paša Austera rakstam. Iedomāsimies, ka pasaule ir patiesu propozīciju kopums, kā savulaik galvoja Ludvigs Vitgenšteins, un katru ideoloģisko sistēmu var uzskatīt par šādu propozicionālu patiesību kopumu. Ideoloģija ir daudzmaz saskanīgs pasaules uzskats, kuru var izklāstīt noteiktos apgalvojumos par lietu dabu. Kaut gan Austera rakstā vairums apgalvojumu ir apšaubāmi vai klaji muļķīgi, sāksim ar diviem patiesiem: viņš pareizi norāda, ka Kudora retorika ir emocionāla un ironiska (piemēram, “treniņtērpu internacionāle”), vairāk retoriska nekā objektīvi analītiska; otrs – cilvēku priekšstati par rīcību atšķiras, un piesliešanās ideoloģijai atkarīga no personīgās morāles.
Tomēr nepatiesie apgalvojumi dominē, un ir vismaz pieci galvenie. Pirmais: “Jāsāk ar to, ka nav pareizas vai nepareizas politiskās ideoloģijas.” Bet tas ir absurds – pareizas ideoloģijas atbilst cilvēka dabai, visuma kārtībai, faktiem, kopīgā labuma vairošanai un krietnuma audzināšanai; nepareizas sludina aplamus secinājumus un posta sociālās institūcijas. Otrais: “Katrai ideoloģijai ir racionāls kodols, kas tai piesaista sekotājus.” Vai alkoholiķu un zagļu “ideoloģijai” arī? Būtu interesanti dzirdēt Austera domas par nacisma racionālo kodolu. Trešais: cilvēku atšķirīgie priekšstati nozīmē, ka nevar būt vienas pareizās ideoloģijas. Tas ir viens no liberālisma melnajiem caurumiem – aplams siloģisms: ja jautājums pieļauj dažādas perspektīvas, tad neviena nav objektīvi pareiza; lielākā daļa sociālo, morālo vai politisko jautājumu to pieļauj; tātad nav viena pareizā risinājuma un daudzveidība vienmēr ir labāka par viennozīmīgām atbildēm. Taču šis spriedums slēpj nepamatotu pieņēmumu, ka neviena interpretācija nevar būt pareiza. Tomēr japāņu fugu zivi var pagatavot tikai vienā pareizajā veidā, lai neaizietu bojā; sievietes definīcija ir tikai viena pareizā; cilvēka dzīvības sākums mātes miesās ir viens konkrēts brīdis; latvieša identitāte – samērā skaidra; sociālisma ietekme uz ekonomiku – negatīva un pierādīta vēsturiski.
Ceturtais: “politologa uzdevums ir sekmēt godīgu diskusiju un piedāvāt risinājumus problēmām.” Bet tas liek uzdot jautājumus – problēmas parādās un kļūst saskatāmas tikai noteiktas ideoloģijas ietvarā. Piemēram, nekontrolēta masu migrācija nacionālistiem ir problēma, jo šķīdina nācijas veselumu, bet kreisajiem tā nevar būt problēma, jo kreisums ir internacionāls, redzot robežas kā fikcijas un slēgtus kolektīvus kā neiecietības telpas. Kādu risinājumu politologs piedāvātu šādos savstarpēji izslēdzošos skatījumos?
Piektais: “mūsdienu progresīvās (sociāldemokrātiskās un zaļās) domas kodols ir empātija un cilvēka cieņas princips, balstīts uz brīvību un vienlīdzību, iestājoties par evolucionārām pārmaiņām – atšķirībā no revolucionārā marksisma.” Bet empātija te ir politizēts, selektīvs rīks, lai attaisnotu sociālistisku rīcībpolitiku, kas parasti nozīmē piespiedu nodokļus sociāliem eksperimentiem (kvotas, labklājības programmas), ignorējot, ka īsta empātija tomēr ir brīvprātīga un lokāla. Turklāt progresīvā empātija parasti tiek izrādīta tikai pret dažādām “apspiesto” grupām (migranti, visu nokrāsu un paveidu minoritātes), bet ne pret tradicionālām ģimenēm, tautas vairākumu vai konservatīviem vēlētājiem, kuru vērtības noraida kā “atpalikušas”. Šāda progresīvā empātija ir emocionāla manipulācija, kas maskē autoritārismu: piespiedu iejūtību.
Austers apgalvo, ka progresīvie neapstrīd kapitālismu, bet iebilst pret tā tendenci radīt nevienlīdzību, diskrimināciju un ekspluatāciju, iestājas par demokrātijas nostiprināšanu, cilvēktiesībām, labklājību un klimata pārmaiņu ierobežošanu. Progresīvie tiecas reformēt iesīkstējušas varas struktūras, bet nav skaidrs, kā tas atšķiras no sociālā utopisma vai revolucionārā marksisma, ko Austers mēģina krasi nošķirt no progresīvo “evolucionārās” pieejas. Kā progresīvie grasās noārdīt iesīkstējušas varas struktūras un izskaust nevienlīdzību bez vardarbības, turklāt par savas rīcības pamatu stādot empātiju un cieņu? Vai iesīkstējuša un varena budža vēlme savu mantojumu nodot tālāk pēcnācējiem ir cienījama? Vai mantojuma aplikšana ar 49% nodokli[3] ir uzskatāma par “evolucionāru” un nevardarbīgu soļošanu pretī iejūtīgākai un taisnīgākai pasaules kārtībai? Ievērojiet, ka pēdējā teikumā vārdu “vardarbība” lietoju tikpat elastīgi, cik citi progresīvie to piemēro, internetā apkarojot vardarbīgus viedokļus, vai arī visus vīriešus uzskatot par potenciāliem varmākām.
Austers apgalvo, ka progresīvos satrauc vardarbība pret sievietēm un oponentiem Irānā, Venecuēlā un citur, tāpēc viņi atbalsta sankcijas pret līderiem. Vai tiešām? Daudzi progresīvie sankcijas neatbalsta, kā parādīja tirgošanās ar Irānu, Krieviju, PSRS vai vainojot ASV sankcijas Kubas un Irānas postā. Austers piebilst, ka pretestībai jānotiek tiesību ietvaros, respektējot suverenitāti. Tomēr – vai sankcijas ir respekts? Un kā ar konservatīvu autoritāro valstu tiesībām? Pēc Austera domām, Irānas un Venecuēlas režīmi radušies, pretojoties ASV merkantilajai ietekmei. Tas pasniegts kā pašsaprotams fakts, ka “merkantils” ir slikts vārds, lai gan šīs valstis savulaik Rietumu sistēmā bija uz turības ceļa. Austers apgalvo, ka pārmaiņas šādās valstīs iespējamas tikai ar vairākuma gribu. Bet ko darīt, ja vairākums vēlas pārmaiņas, bet režīms šo vairākumu apspiež vai burtiski nogalina tūkstošiem jaunus protestētājus, kā nesen Irānā? Austers turpina, ka ārvalstu (ASV, Izraēlas) izraisīti protesti noved pie asinsizliešanas, kā Irākā, Lībijā, Afganistānā. Tomēr reizēm no ārpuses iekustināta varas maiņa tiešām darbojas, kā tikko Venecuēlā vai Sīrijā, agrāk Čīlē vai Panamā. Turklāt latvieši tikai būtu priecājušies par piepešu amerikāņu īstenotu varas maiņu (jeb dekapitācijas triecienu) PSRS 1960. gados.
Austers, runājot par progresīvo empātu nenogurstošo atbalstu palestīniešu vai citu trešās pasaules grupējumu cīņai par tiesībām, tikai nopūšas un norāda, ka izpratnes trūkums par demokrātiju, līdzcietību un iekļaujošām vērtībām patiesi skumdina. Tomēr, pēc viņa domām, tas ir tikai sekundārs faktors – progresīvu īpašību trūkums nekādā ziņā neattaisno vardarbību pret kādu tautu. Viņš uzsver, ka pastāv skaidra morāla un juridiska atšķirība starp teroristiskas organizācijas īstenotu vardarbību un demokrātiskas valsts rīcību; pēdējo ir jāvērtē pēc krietni augstākiem standartiem, jo tāda valsts ir uzņēmusies atbilstošas starptautiskas saistības. Tomēr šis viedoklis patiesībā atklāj dubultstandartu un latentu rasismu: vardarbība, ko īsteno “demokrātiskas” valstis (piemēram, Izraēla), tiek tiesāta stingrāk, savukārt vardarbība no “nedemokrātisku” sabiedrību puses (piemēram, palestīniešu) tiek atlaista vai mazāk nosodīta, jo šīs grupas it kā ir “atpalikušas”. Šāds uzskats balstās uz stereotipiskiem priekšstatiem par “necivilizētiem Austrumiem” (kā to apraksta orientālisma teorija), reducējot veselu tautu uz atpalicības līmeni un ignorējot plašāku kontekstu, piemēram, okupāciju un ģeopolitiskos faktorus. Kopumā tas ir paternālistisks rasisms, kas pazemo attiecīgās grupas, pieņemot to “zemāko” statusu kā neapstrīdamu faktu.
Austers konservatīvisma sadaļu sāk daudzsološi, pievēršot uzmanību agrīnajam konservatīvismam kā aizsargreakcijai pret Franču revolūcijas pārmērībām sabiedriskās kārtības, monarhijas, baznīcas un kultūras tradīciju nojaukšanā. Latvijā spriest par vēsturisko Rietumeiropas konservatīvismu ir sarežģīti, jo sveštautiešu aristokrātijas tiesiski ierobežotai zemnieku tautai absolūtās krievu monarhijas apstākļos bija grūti būt “konservatīvai” šī vārda vēsturiskajā nozīmē. Austers vismaz netieši norāda uz konservatīvisma sociālajiem ideoloģiskajiem priekšnosacījumiem, mēģinot iet ceļu, ko savās konservatīvisma analīzēs jau gājuši tādi autori kā Semjuels Hantingtons, Panajotis Kondilis un Pols Gotfrīds. Diemžēl Austers steidzas un nenorāda uz dažādām pieejām jau šajā sākumā, piemēram, atšķirībām starp Edmunda Bērka un Žozefa de Mestra konservatīvismiem agrīnajā kontrrevolucionārā konservatīvisma idejiskās attīstības fāzē. Piemēram, Ivars Ījabs savā grāmatā “Nepateicīgie” par latviešu politisko ideju vēsturi dokumentē, ka pirmais latviešu politiskais domātājs Frīdrihs Veinbergs drīzāk iedvesmojies no Edmunda Bērka un līdz ar to anglofonās konservatīvās politiskās tradīcijas. Šķiet, ka vairāki 19. gadsimta vācbaltu autori savukārt iedvesmojās no de Mestra. Tālāk Austers arvien vairāk izplūst: trūkst ilustratīvu piemēru par konservatīvisma mēģinājumiem palēnināt sabiedrības pārmaiņas, un netiek skaidri izcelta lielā atšķirība no progresīvisma – proti, ka konservatīvisms izaug no katras tautas vietējiem vēsturiskiem apstākļiem, līdz ar to tiešām nav tāda viena Konservatīvisma, kamēr Progresīvisms ir pārnacionāla “sazvērestība” labo un empātisko mērķu vārdā. Tāpat nav skaidrs, kas ir tie Austera pieminētie mūsdienu radikāli konservatīvie, kuri sludina atgriešanos “pirmsprogresa harmonijā”, kurā, kā var paredzēt, progresīvie spēki vēl nebija paspējuši ar empātijas, cilvēka cieņas un cilvēktiesību palīdzību “atcelt” sadzīvisku vardarbību un rasismu. Kopš stambuliādes dienām progresīvās godprātības nesēji joprojām nav snieguši nevienu konkrētu piemēru ar tādu konservatīvo, kurš savas partijas, kustības vai organizācijas programmā sludinātu sadzīviskas vardarbības un sieviešu iekaustīšanas evaņģēliju.
Pievēršoties postpadomju konservatīvismam, Austers izkāpj no eksperta lomas un pārvēršas par nesaudzīgu progresīvo tiesnesi, apgalvojot, ka padomju totalitārisms – revolucionārais, utopiskais un marksistiskais progresīvisms (izmantojot Austera taksonomiju) – ir iznīcinājis vai deformējis lielāko daļu pirmskara tradicionālo institūciju, tāpēc postpadomju konservatīvie spiesti nodarboties ar rekonstrukciju vai mākslīgu tradīciju radīšanu. Tomēr kāpēc lasītājam būtu jātic šim eksperta paziņojumam uz vārda? Piemēram, īpašuma restitūcija pēc neatkarības atgūšanas atjaunoja privātīpašumu – vienu no senākajiem konservatīvo pīlāriem, ko padomju “progresīvie” empātijas un iesēdušos varas struktūru apšaubīšanas vārdā faktiski iznīcināja. Tāpat Baznīca, dažādas biedrības un partijas izdzīvoja vai atjaunojās, kaut arī tikai daļēji. Runājot par priekšstatiem par cilvēka personību, seksualitāti, dzimumu lomām un ģimeni, Austers apgalvo, ka tajos joprojām dominē stereotipi, kurus padomju gados uzspieda “senilie padomju kompartijas vadoņi”. Tomēr tiklīdz parādās iespēja novilkt tiltu uz pirmskara tradicionālo pagātni, Austers to nodedzina, jo dīvainā kārtā tradicionālo izpratni un galveno autoritāti par dzimumiem, ģimeni un laulību viņš piedēvē revolucionārā marksisma “senilajiem” vadoņiem, nevis visiem tiem daudzajiem latviešiem, kuri bija dzimuši brīvajā Latvijā un uzauguši sabiedrībā, kurā katehēzi izgājušo jauniešu kolektīvās iesvētības baznīcā bija viena no galvenajām dzīves pieredzēm, kas plaši atspoguļojas gandrīz katras latviešu dzimtas fotoalbumos.
Austers uzstāda viltus dihotomiju, apgalvojot, ka Rietumu konservatīvisms respektē tiesiskumu un varas institucionālās robežas, bet postpadomju konservatīvisms tiecas izcelt spēcīga līdera nozīmi, aizstāvot kārtību un sabiedrības morāli. Tomēr grūti atrast kaut vienu mūsdienu politisko ideoloģiju, kas neizceltu spēcīga līdera nozīmi un neaizstāvētu sabiedrības morāli – vai Austers Angelas Merkeles, Emanuela Makrona, Pedro Sančeza, Grētas Tūnbergas, Kajas Kallasas, Vairas Vīķes-Freibergas, Tomasa Ilvesa un Volodimira Zelenska atbalstītājus uzskata par “postpadomju konservatīvisma” sekotājiem? Nav saprotams, kāpēc tiesiskums un varas institucionālās robežas nevarētu iet kopā ar spēcīga līdera nozīmi, kārtības aizstāvību un sabiedrības morāli – piemēram, Salvadorā pie varas nonāca Najībs Bukele, kurš beidzot sāka efektīvi risināt gigantisko noziedzības problēmu, tā izsaucot globālo kreiso sašutumu par “spēcīga līdera” kultu, “tiesiskuma” ignorēšanu un “varas atzaru dalījuma” neievērošanu. Un tomēr demokrātiski ievēlētais Bukele ir ar uzviju izpildījis vēlētājiem doto solījumu, atjaunojot tiesiskumu, kārtību un drošību valsts ielās. Tāpat nav arī saprotams Austera apgalvojums, ka Vladimirs Putins jāuzskata par postpadomju politiskās domas patriarhu? Vai politologs un ārlietu eksperts Austers ir veicis pētījumu par postpadomju tautu – piemēram, ukraiņu, poļu un latviešu – konservatīvo attieksmi pret Putinu kā konservatīvo vērtību nesēju? Tādi dati rakstā nav pievesti.
Noslēdzot sadaļu par konservatīvismu, Austers mēģina savilkt kopā faktu, ka Latvijai 1922. gadā bija viena no progresīvākajām konstitūcijām pasaulē, ar domu par LGBTQ+ tiesībām, apgalvojot, ka progresīvas vērtības nav pretrunā ar latvisko pašapziņu. Tomēr kāpēc konservatīvie būtu spiesti atdot pašu “progresīvisma” jēdzienu kā “iešanu (progresēšanu) uz noteiktu, labāku mērķi”? Piemēram, bērnu un jauniešu ķīmiskā kastrēšana iedomātu dzimuma pašidentifikācijas problēmu dēļ ir nevis progress, bet gan regress. Tāpat sabiedrisko un kultūras, politisko vērtību un ideju izplatīšana, kas grauj dzimstību un ģimeniskumu, nav īsta attīstība – vai tiešām cilvēks, tautas un sabiedrības šādi īsteno un pilnveido savas spējas, virzoties tuvāk savam mērķim, savas būtības un aicinājuma piepildīšanai? Šķiet, ka Austers atkal izlaiž vismaz divas vai trīs papildu premisas, jo nav īsti paskaidrots, kā no tā, ka Latvijai 1922. gadā bija progresīva Satversme, izriet tas, ka latviešu konservatīvajiem tagad būtu jāpieņem, piemēram, ar Stambulas konvenciju saistītās nepatiesības gan izpratnē par sociālo dzimumu, gan dīvainības par sieviešu un vīriešu savstarpējo attiecību un sociālo statusu dinamiku. Ārkārtīgi progresīvajā Latvijas Satversmē nav ne vārda par viendzimumu laulībām, kur nu vēl par paternitātes pabalsta piešķiršanu bērna mātes “partnerei”, un tomēr Latvijas Satversmes tiesa, sekojot empātijas un cilvēka cieņas principam, pārkāpa visas iespējamās demokrātiskās, tiesiskās un varas dalījuma normas, lai šādu spriedumu “ielasītu” Latvijas progresīvajā un vienlaikus konservatīvajā pamatlikumā.
Raksta noslēgumā Austers ierastā Latvijas liberāļu garā sūdzas par to, ka drošības dienesti pārāk skarbi izturas pret dažādiem prokrieviskajiem aktīvistiem. Kudors aicina VDD izmeklēt palestīniešu aktīvistus Latvijā, bet Austers – pieaugošu fašismu un cilvēktiesību nihilismu, tā bezgalīgi uzpūšot arī apkarojamas labējās ideoloģijas nokrāsas. Abi kopā lieku reizi parāda, ka mēs vairs sen nedzīvojam klasiskajā liberālismā, jo gandrīz katrā nopietnākā politisko ideju sadursmē kā starpnieks, arbitrs un stiprākais brālis uzreiz jāiesaista visuredzošais un visu uzraugošais drošības dienests, it īpaši laikā, kad reāla Krievijas apdraudējuma apstākļos tam primāri būtu jāuztraucas un lielāka daļa resursu jāveltī īstu eksistenciālo risku novēršanai. Austers noslēdz ar rājienu Kudoram: “Izmantot politologa reputāciju, lai politiskam viedoklim piešķirtu zinātnisku svaru, nav godprātīgi.” Taču visa raksta garumā pats dara tieši to pašu: progresīvisms Austeram pārstāv empātiju, cieņu, cilvēktiesības, demokrātiju – vārdu sakot, visas labās lietas, savukārt postpadomju konservatīvie Austeram ir saputrojušies, izgudro mākslīgas tradīcijas, seko senilu kompartijas veču izpratnei par dzimumu lomām un vēl klusi fano par patriarhu Putinu. Tāpēc jāatbild ar paša Austera vārdiem: šāda progresīvā ekspertīze par diviem vadošajiem politiski idejiskajiem grupējumiem mūsdienu Latvijā nav godprātīga.
Ko šis raksts mums māca? Atbildot uz jautājumu, kāpēc ar Latviju nav labi, būtiska atbilde slēpjas Austera tekstā. Mēdz teikt, ka mūsdienās vairs nevalda demokrātiski ievēlēti tautas pārstāvji, bet gan eksperti. Politiķiem ir pieaugoša tieksme visus lēmumus deleģēt “atbildīgajiem ekspertiem”. Līdz ar to, ja gala vārds vairs nepieder politiķiem, tad tas pieder ekspertiem. Tehnokrātija ir ekspertu vara. Arī Latvijā katru bezatbildīgu politisko lēmumu pavada ne tikai nepareiza konkrētu politiķu veikta izvēle, bet arī aplami ekspertu slēdzieni bezgalīgajās lēmumu apspriešanas sēdēs un dokumentu izstrādes komisijās. Taču šādi valdošie nav godīgi ne pret sevi, ne pret tautu: viņi nav atklāti par savām izejas pozīcijām, nepārzina savu ideju izcelsmi, to radurakstus un, vēl jo vairāk, šo ideju pamatotību un piemērotību Latvijas apstākļiem. Latvijas nelaime ir šaurais aizbildņu un ekspertu slānis, kuri sistemātiski māna sevi, apgalvojot, ka nes tautai visu to labāko – empātisku politiku, īstenojot to kā mikroagresiju menedžēšanu vai, kas tipiskāk, kā grandiozus attaisnojumus valsts ierobežotās naudas cūciņas iztukšošanai visu labo lietu un sabiedrības empatizēšanas vārdā. Ar valsti ir grūti, jo augstās vietās esošie neatbilst nedz savam vārdam, amatam, nedz aicinājumam: viņi nav ne gudri, ne eksperti, ne neitrāli, ne iejūtīgi, ne skaidrojoši, ne sabiedriski un kopīgā labumā ieinteresēti. Ja gudrie ir muļķi, viņu varas pamatojums un obligātā klātesamība politisku lēmumu pieņemšanā ir baltiem diegiem šūta. Savu nestabilo stāvokli labi apzinoties, viņi uzgriež skaļāk demagoģijas frekvenci – melo un muld acīs skatīdamies, lai ne tikai pārliecinātu tautu vai savus sociālā statusa līdzbiedrus, bet galvenokārt lai pārliecinātu un nohipnotizētu paši sevi. Lai to mainītu, jāatmasko šie Latvijas liberālās elites pašapmāna un dūmu pūšanas paņēmieni, jābeidz izlikties, ka neitralitāte eksistē un skaidri jāuzdrīkstas apgalvot, pierādīt un pamatot, kuras politiskās idejas ved tautu pa dzīvības ceļu, un kuras – pretim nāves bedrei.
[1] https://www.delfi.lv/898102/versijas/120109127/aldis-austers-atbilde-andim-kudoram-porcelana-nacionalisms-un-pionieru-konservativisms-pret-treninterpu-internacionali
[2] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/08.03.2026-draudi-un-naida-kampanas-pret-nevalstiskajam-organizacijam-pieaug-visa-eiropas-savieniba.a637927/
[3] https://nra.lv/neatkariga/sakums/347143-oecd-mudina-ieviest-mantojuma-nodokli-progresivie-piedava-49-likmi.htm